Сетевая библиотекаСетевая библиотека
Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi Laiena Moriartija Ja nu viņi būtu teikuši nē? Seši atbildīgi pieaugušie. Trīs mīlīgi bērniņi. Viens mazs suns. Parasta nedēļas nogale. Kas gan varētu noiet greizi? Vids un Tifānija uzaicina kaimiņus un viņu draugus uz dārza ballīti. Visi ar prieku piekrīt, cerot pavadīt lielisku vakaru skaistā mājā. Namatēva gatavotas vakariņas, dzirkstošs šampanietis, nepiespiestas sarunas, viegls flirts… Piepeši griezīgs kliedziens aprauj omulīgo viesību gaisotni. Neviens nevar pateikt, kurā brīdī tas notika. Kā tas notika. Un galvenais – kurš pie tā ir vainīgs. Laiena Moriartija Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi Mūzika ir klusums starp notīm.     Klods Debisī 1. nodaļa – Šis stāsts sākas ar dārza viesībām, – Klementīne sacīja. Mikrofons pastiprināja un nogludināja viņas balsi, padarot to valdonīgāku, līdzīgu īpašas uzlabošanas datorprogrammas apstrādātai. – Parastām dārza viesībām kopā ar kaimiņiem parastā pagalmā aiz mājas. Nu, tas vis nebija parasts pagalms, Ērika nodomāja, sakrustoja kājas, aizlika vienu pēdu aiz otras kājas potītes un nošņaukājās. Neviens nevarētu nosaukt pagalmu aiz Vida mājas par parastu. Ērika sēdēja klausītāju pēdējās rindas vidū pasākumu telpā, kas bija savienota ar eleganti atjaunoto priekšpilsētas bibliotēku, kura atradās četrdesmit piecu, nevis trīsdesmit minūšu brauciena attālumā no pilsētas, liels paldies, lai arī taksometru kompānija apgalvoja pretējo. Varētu gan domāt, ka tai šajā jomā vajadzētu būt zināmai pieredzei. Uz pasākumu varēja būt ieradušies aptuveni divdesmit klausītāji, kaut gan saliekamie krēsli bija sagatavoti divreiz lielākam ļaužu skaitam. Lielākā klausītāju daļa bija padzīvojuši ļaudis ar možām, gaidpilnām sejām – gudri, zinoši pensionāri, kuri bija atnākuši šurp šajā lietainajā rītā (un atkal – vai šis lietus kādreiz beigsies?), lai savā vietējā sanāksmē par apkaimes jautājumiem saklausītos jaunu un aizraujošu informāciju. Viņi gribēja saviem bērniem un mazbērniem pastāstīt, ka šodien noklausījušies ārkārtīgi interesantas sievietes uzstāšanos. Pirms ierašanās Ērika bija ielūkojusies bibliotēkas interneta vietnē, lai noskaidrotu, kā tur būs aprakstīta Klementīnes uzstāšanās. Teksts bija īss un ne pārāk izsmeļošs: noklausieties, kā Klementīne Hārta, māte un slavena čelliste no Sidnejas, dalās ar mums savā stāstā "Viena parasta diena". Vai Klementīne patiešām bija "slavena" čelliste? Tas izklausījās pārspīlēti. Par dalību šajā pasākumā bija nācies samaksāt piecus dolārus. Par šo summu varēja noklausīties divu vieslektoru uzstāšanos, nobaudīt gardas, mājās gatavotas uzkodas ar tēju un tikt pie iespējas laimēt loterijā. Nākamais runātājs pēc Klementīnes grasījās pievērsties tematam par pašvaldības strīdīgo vietējā baseina pārbūves plānu. Varēja dzirdēt, kā, gatavojoties rīta tējas dzeršanai, kaut kur tālumā klusi šķind uz galdiem liktās tasītes un apakštasītes. Plānā loterijas biļete bija nolikta Ērikai klēpī. Viņai nebija ne mazākās vēlēšanās likt to somā, lai izlozes brīdī atkal sāktu meklēt. Biļete bija zila, tās numurs bija E-24. Tā neizskatījās pēc biļetes, ar kuru varētu kaut ko laimēt. Ērikai tieši priekšā sēdēja veca dāma. Viņa cītīgi un līdzjūtīgi klausījās, piešķiebusi sirmo, cirtaino galvu, it kā būtu gatava piekrist visam, kas Klementīnei sakāms. No viņas blūzes apkakles rēgojās uzlocījusies iešuve. Divpadsmitais izmērs. Veikals Target. Ērika pastiepa roku un veikli iebāza iešuvi atpakaļ vietā. Dāma pagrieza galvu. – Iešuve, – Ērika pačukstēja. Dāma pateicīgi pasmaidīja, un Ērika noskatījās, kā viņas skaustu pārklāj viegls sārtums. Dāmai blakus sēdēja jaunāks vīrietis, iespējams, viņas dēls. Viņš varēja būt aptuveni četrdesmit gadus vecs, un aizmugurē uz viņa iedegušā kakla bija ietetovēts svītru kods, it kā viņš būtu lielveikala prece. Vai šis tetovējums bija iecerēts kā uzjautrinošs? Ironisks? Simbolisks? Ērikai gribējās viņam pateikt, ka patiesībā tas izskatās idiotisks. – Tā bija tikai parasta svētdienas pēcpusdiena, – Klementīne turpināja. Ērika ievēroja, ka viņa bija uzkrītoši atkārtojusi vārdu "parasts". Klementīne noteikti bija nolēmusi, ka ir svarīgi šķist iederīgai starp šiem parastās priekšpilsētas parastajiem iedzīvotājiem. Ērika iztēlojās, kā Klementīne sēž pie sava mazā ēdamistabas galda vai varbūt pie Sema neatjaunotā senlaicīgā rakstāmgalda savā nobružāta šika stilā iekārtotajā smilšakmens rindu mājā ar "mirklīgu skatu uz okeānu" un raksta savu nelielo runu par apkaimes problēmām, košļādama pildspalvas galu un pārvilkdama pār vienu plecu savus krāšņos, tumšos matus, lai gluži kā Zeltmatīte varētu tos ierasti jutekliski un nedaudz pašapmierināti noglāstīt un klusībā nodomāt: cik parasti. Nudien, Klementīne, kā lai panāk, lai parastie ļaudis tevi saprot? – Nesen bija sākusies ziema. Diena bija auksta un drūma, – Klementīne turpināja. Kas vēl nebūs? Ērika sagrozījās savā krēslā. Tā diena bija skaista. Brīnišķīga. Tā bija sacījis Vids. Vai arī lieliska. Kaut kā tā. – Varēja just, kā kož sals, – Klementīne piebilda un patiešām teatrāli nodrebinājās. Visādā ziņā lieki, jo telpa bija silta. Tik ļoti, ka vīrietis, kurš sēdēja ieslīpi pretī Ērikai, šķiet, bija iesnaudies. Viņš bija izstiepis kājas sev priekšā, omulīgi saāķējis rokas sev uz vēdera un atgāzis galvu, it kā būtu iesnaudies uz neredzama spilvena. Varbūt viņš bija nomiris. Var jau būt, ka dārza viesību diena bija saucama par vēsu, taču nekādā gadījumā ne drūmu. Ērika zināja, ka uz aculiecinieku stāstiem diemžēl nevarēja paļauties, jo ļaudis domāja, ka viņi vienkārši bija nospieduši attīšanas taustiņu uz savā galvā ierīkotajiem mazajiem magnetofoniem, kaut gan patiesībā viņi bija tikai izveidojuši jaunas atmiņas un izgudrojuši paši savu vēstījumu. Tieši tāpēc Klementīne, atcerēdamās dārza viesības, bija atsaukusi atmiņā aukstu, drūmu dienu. Klementīne kļūdījās. Ērika atcerējās (viņa atcerējās; tā nekādā gadījumā nebija sagudrošana), kā dārza viesību rītā Vids bija noliecies pie viņas automašīnas loga. "Cik brīnišķīga diena!" viņš bija sacījis. Ērika nešaubījās, ka viņš bija teicis tieši tā. Vai varbūt viņš bija sacījis "lieliska". Tomēr tas bija vārds ar pozitīvu nozīmi. Par to viņa bija pilnīgi droša. (Kaut nu viņa labāk būtu pateikusi: "Jā, Vid, šī diena patiešām ir brīnišķīga/lieliska,” un vēlreiz nospiedusi gāzes pedāli.) – Es atceros, ka biju saģērbusi savas mazās meitiņas īpaši silti, – Klementīne stāstīja. Meitenes droši vien parasti ģērba Sems, Ērika nodomāja. Klementīne noklepojās un ar abām rokām cieši ieķērās katedras malās. Mikrofons bija saliekts pārāk augstā leņķī, un radās iespaids, ka viņa ir paslējusies pirkstgalos, lai varētu pasniegties tam pietiekami tuvu. Viņas kakls bija pastiepts, izceļot agrāk neredzēti kalsnos sejas vaibstus. Ērika apsvēra, vai nevajadzētu neuzkrītoši aizlavīties gar telpas malu un piesteigties pie katedras, lai sakārtotu mikrofonu. To varētu paveikt vienā mirklī. Viņa iztēlojās, kā Klementīne uzzibina viņai pateicīgu smaidu. "Paldies dievam, ka tu to izdarīji," viņa sacītu vēlāk, kamēr abas dzertu kafiju. "Tu mani patiešām izglābi." Diemžēl Klementīne šodien īsti nevēlējās Ēriku redzēt. Ērika bija paguvusi pamanīt šausmu pilno izteiksmi, kas bija pazibējusi Klementīnes sejā, kad Ērika bija ieminējusies, ka labprāt atnāktu noklausīties viņas runu, kaut gan Klementīne bija tūlīt atguvusies un piebildusi, ka tas esot ļoti labi, burvīgi, pavisam jauki un vēlāk viņas vietējā tirdzniecības centra ēdināšanas zonā varēšot iedzert kafiju. – Ielūgums uz šīm dārza viesībām tika saņemts pēdējā brīdī, – Klementīne stāstīja. – Namamāti un namatēvu mēs nemaz īsti nepazinām. Viņi bija… nu, viņi bija mūsu draugu draugi. Viņa paskatījās lejup uz katedru, it kā būtu pazaudējusi tekstā vajadzīgo vietu. Nākot pie katedras, viņa bija turējusi rokās nelielu kaudzīti pašas aprakstītu plaukstas lieluma kartīšu. Šīm mazajām kartītēm piemita kaut kas aizkustinošs, it kā Klementīne būtu atcerējusies šo nelielo padomu kopš skolas runas mākslas stundu laikiem. Viņa tās noteikti bija sagriezusi ar šķērēm. Ne jau savas vecmāmiņas šķērēm ar perlamutra rokturiem. Tās bija kaut kur pazudušas. Bija savādi redzēt Klementīni, tā teikt, uz skatuves, bez čella. Zilajos džinsos un glītā, puķainā blūzītē viņa izskatījās tik parasta. Tā ģērbās priekšpilsētā dzīvojošas mātes. Klementīnei bija pārāk īsas kājas, lai viņa varētu staigāt džinsos. Šodien viņa bija uzāvusi kurpes bez papēžiem, un nu viņas kājas izskatījās vēl īsākas. Jā, tas nu bija tikai fakts. Šķita tik nelojāli dēvēt Klementīni šādā vārdā, taču, nākdama pie katedras, viņa izskatījās gandrīz noplukusi. Pirms uzstāšanās viņa vienmēr uzsprauda matus, uzāva augstpapēžu kurpes un ietērpās viscaur melnā; viņa izvēlējās garus, kuplus svārkus, pietiekami platus, lai starp ceļgaliem varētu iespiest čellu. Redzot, kā Klementīne sēž, maigi un kaislīgi pieliekusi galvu uz sava čella pusi, it kā grasītos to apskaut, kā viena gara, atrisusi matu šķipsna krīt gandrīz līdz pašām stīgām, bet viena roka ir saliekta tik savādā, ģeometriskā leņķī, Ērikai vienmēr šķita, ka viņa ir tik jutekliska, tik eksotiska, tik citāda. Vēl tagad, pēc tik daudziem gadiem, redzot Klementīni uzstājamies, Ēriku neizbēgami pārņēma zaudējumam līdzīga sajūta, it kā viņa ilgotos pēc kaut kā neaizsniedzama. Viņa allaž bija pieņēmusi, ka šī sajūta simbolizē kaut ko sarežģītāku un interesantāku par skaudību, jo viņai pašai itin nemaz negribējās spēlēt kādu mūzikas instrumentu, bet varbūt tā tomēr nebija taisnība. Varbūt tā patiešām bija skaudība. Redzot, kā Klementīne lasa savu saraustīto, nepārprotami bezjēdzīgo, īso runu šajā mazajā telpā, no kuras logiem varēja redzēt tirdzniecības centra pārpildīto autostāvvietu, nevis uzstājas klusajās koncertzālēs ar augstajiem griestiem, kur viņa parasti mēdza koncertēt, Ēriku pārņēma tāds pats kaunīgs gandarījums kā brīžos, kad lētā žurnālā gadījās ieraudzīt kādu neuzkrāsojušos kinozvaigzni: tu galu galā tomēr nemaz neesi tik īpaša. – Tātad todien tur bija sapulcējušies seši pieaugušie, – Klementīne stāstīja. Viņa noklepojās un pašūpojās uz papēžiem. – Seši pieaugušie un trīs bērni. Un viens vaukšķošs suns, Ērika nodomāja. Vau, vau, vau. – Kā jau teicu, mēs nemaz īsti nepazinām ne savu namatēvu, ne namamāti, taču mēs visi jauki pavadījām laiku un labi izklaidējāmies. Tu biji tā, kura izklaidējās, Ērika nodomāja. Tu tā biji. Viņa atcerējās, kā Klementīnes skaidrie, zvaniņam līdzīgie smiekli bija viļņojušies vienā ritmā ar Vida dobjajiem, apvaldītajiem smiekliem. Viņa domās redzēja, kā no drūmajām ēnām te uzrodas, te atkal nozūd cilvēku sejas. To acis bija kā tumši dīķi, tās pēkšņi nozibināja zobus. Tajā pēcpusdienā viņi bija pārāk ilgi kavējušies iedegt āra gaismas tajā muļķīgajā pagalmā aiz mājas. – Atceros, ka vienubrīd mēs klausījāmies mūziku, – Klementīne sacīja. Viņa pavērās lejup uz katedru sev priekšā un tad atkal pacēla galvu, it kā būtu kaut ko ieraudzījusi tālumā pie apvāršņa. Viņas acis bija neizteiksmīgas. Nu viņa vairs neizskatījās pēc priekšpilsētā dzīvojošas mātes. – Tas bija franču komponista Gabriēla Forē skaņdarbs "Pēc sapņa". – Dabiski, ka viņa šo uzvārdu izrunāja pareizā franču valodā. – Tas ir skaists sacerējums. Skaudri sērīgs. Viņa aprāvās. Vai viņa bija sajutusi, kā klausītāji viegli sagrozās savās vietās, sajutušies nedaudz neomulīgi? "Skaudri sērīgs" – šādi vārdi šiem klausītājiem nebija īsti piemēroti. Tie skanēja pārāk pārspīlēti, pārāk mākslinieciski. Klementīne, mīļā, mēs esam pārāk parasti, lai klausītos tavas intelektuālās atsauces par franču komponistiem. Starp citu, tovakar visi bija klausījušies arī grupas Guns’n’Roses dziesmu "Novembra lietus". Tā ne tuvu nebija tik mākslinieciska. Vai "Novembra lietus" nebija kaut kādā veidā saistīts ar Tifānijas atklājumu? Vai arī tas notika pirms tam? Tieši kurā brīdī Tifānija bija atklājusi savu noslēpumu? Vai tas notika tobrīd, kad pēcpusdiena izplūda un sāka kaut kur pagaist? – Mēs bijām dzēruši, – Klementīne atzinās, – taču neviens nebija piedzēries. Varbūt bijām tikai drusku iereibuši. Abu acis sastapās, it kā Klementīne visu šo laiku būtu precīzi zinājusi, kur viņa sēž, un būtu apzināti izvairījusies no viņas skatiena, taču nu būtu apdomīgi nolēmusi viņu uzmeklēt. Ērika cieši lūkojās pretī, mēģinādama smaidīt kā draudzene, kā Klementīnes labākā draudzene, viņas bērnu krustmāte, taču viņas seja šķita paralizēta, it kā viņa būtu dabūjusi trieku. – Lai nu kā, bija jau ļoti vēla pēcpusdiena, un mēs visi gatavojāmies ķerties pie saldā ēdiena, mēs visi smējāmies, – Klementīne stāstīja. Viņa pārstāja lūkoties uz Ēriku, lai paskatītos uz kādu citu klausītāju, kas sēdēja pirmajā rindā, un tas šķita noraidoši, pat nežēlīgi. – Par kaut ko. Es pat neatceros, par ko. Ērikai noreiba galva. Šķita, ka sienas ap viņu sāk sakļauties. Telpa bija kļuvusi neizturami smacīga. Pēkšņi viņu pārņēma nepārvarama vēlme izkļūt ārā. Nu re, viņa nodomāja. Atkal sākas. Reakcija, kas liek vai nu cīnīties, vai bēgt. Veģetatīvās nervu sistēmas aktivizēšanās. Smadzeņu ķīmiskā līdzsvara izmaiņas. Lūk, kas tas bija. Pilnīgi dabiska padarīšana. Bērnības trauma. Viņa bija izlasījusi visu attiecīgo literatūru. Viņa lieliski zināja, kas ar viņu notiek, taču no šīm zināšanām nebija nekāda labuma. Viņas ķermenis vienkārši ņēma un viņu nodeva. Viņas sirds strauji pukstēja. Rokas trīcēja. Viņa sajuta nāsīs savas bērnības smaržu, tik blīvu un reālu: tā oda mitrums, pelējums un kauns. – Neturieties pretī panikai. Pieņemiet to. Izlidojiet tai cauri, – bija mācījusi viņas psihoterapeite. Šī sieviete bija izcila, katra centa vērta, bet, dieva dēļ, kā lai viņa spētu lidot, ja nekur nebija vietas, ne augšā, ne apakšā, un nebija iespējams paspert ne soli, lai zem kājām nesajustu mīkstus puvekļus. Viņa piecēlās un saraustīja svārkus, kas aizmugurē bija pielipuši viņai pie kājām. Vīrietis ar svītru kodu atskatījās pāri plecam. Redzot viņa acīs līdzjūtību un raizes, Ērika viegli satrūkās; sajūta bija tāda, it kā uz viņu raudzītos pērtiķa mulsinoši gudrās acis. – Piedodiet, – Ērika nočukstēja. – Man vajag… – Norādījusi uz savu pulksteni, viņa, vilkdama kājas, iesāņus pagāja vīrietim garām. Kad viņa jau bija tikusi līdz telpas tālākajam galam, Klementīne paziņoja: – Es atceros, ka vienubrīd mana draudzene izkliedza manu vārdu. Patiešām skaļi. Es nemūžam neaizmirsīšu šo skaņu. Ērika apstājās, uzlikusi plaukstu uz durvīm, palikusi stāvam ar muguru pret telpu. Klementīne noteikti bija pieliekusies tuvāk mikrofonam, jo viņas balss pēkšņi piepildīja visu telpu. – Viņa iekliedzās: Klementīne! Klementīne vienmēr bijusi izcila atdarinātāja; būdama mūziķe, viņa precīzi prata saklausīt cilvēku balss intonācijas. Šajā vienīgajā vārdā Ērika sadzirdēja neviltotas šausmas un spalgu neatlaidību. Ērika zināja, ka viņa pati bijusi tā draudzene, kura tovakar izkliegusi Klementīnes vārdu, tomēr viņa to neatcerējās. Vietā, kur vajadzēja atrasties šīm atmiņām, bija tikai balts tukšums, un, ja reiz viņa nespēja neko tādu atcerēties, nu, tad tas liecināja par problēmu, anomāliju un neatbilstību, ārkārtīgi nozīmīgu un ar dziļām bažām uztveramu neatbilstību. Panikas vilnis sasniedza savu augstāko punktu un gandrīz notrieca viņu no kājām. Nospiedusi durvju rokturi, viņa iztenterēja ārā, nerimtīgajā lietū. 2. nodaļa – Tātad bijāt uz sapulci? – apvaicājās taksometra šoferis, vezdams Ēriku atpakaļ uz pilsētu. Viņš tēvišķīgi uzsmaidīja Ērikai atpakaļskata spogulī, it kā viņam liktos jauki, ka sievietes mūsdienās strādā, uzcirtušās kostīmos, gandrīz vai tā, it kā viņas būtu īsti darījumu cilvēki. – Jā, – Ērika atteica un sparīgi nopurināja lietussargu uz taksometra grīdas. – Skatieties uz ceļu. – Klausos, kundze! – Šoferis teatrāli salutēja, pielikdams pie pieres divus pirkstus. – Līst, – Ērika aizstāvēdamās paskaidroja. Viņa norādīja uz lietus lāsēm, kas nikni sitās pret vējstiklu. – Ceļi ir slideni. – Nupat aizvedu uz lidostu vienu zostēviņu, – šoferis sacīja. Mainīdams braukšanas joslu, viņš uz brīdi apklusa. Viena gaļīgā roka bija uzlikta uz stūres, otra – nevērīgi atbalstīta pret sēdekļa atzveltni. Ērika iztēlojās lielu, baltu zostēviņu, kurš tupēja taksometra aizmugures sēdeklī. – Viņš uzskata, ka tik biežs lietus ir saistīts ar klimata izmaiņām. Es teicu, vecīt, vecīt, es teicu, tam nav nekāda sakara ar klimata izmaiņām. Pie visa ir vainīga La Nina! Jūs zināt, kas ir La Nina? El Nino un La Nina? Dabiskas lietas! Tas viss notiek jau tūkstošiem gadu. – Skaidrs, – Ērika noteica. Žēl, ka viņai līdzās šobrīd nebija Olivera. Viņš būtu varējis uzturēt šo sarunu viņas vietā. Kāpēc taksometru šoferi vienmēr tik uzstājīgi vēlējās izglītot savus pasažierus? – Tieši tā. La Nina, – šoferis atkārtoja ar kaut ko līdzīgu meksikāņa akcentam. Varēja manīt, ka viņam ļoti patīk izrunāt šo vārdu. – Nu, tātad mēs esam pārspējuši rekordu, ko? Lielākais secīgu lietainu dienu skaits Sidnejā kopš tūkstoš deviņi simti trīsdesmit otrā gada. Visu laiku lietainākais augusts. Mēs nu gan esam malači! – Jā, – Ērika piekrita. – Esam gan. Tas bija noticis tūkstoš deviņi simti trīsdesmit pirmajā gadā, viņa nekad neaizmirsa nevienu skaitli, taču pārlabot šofera sacīto bija lieki. – Manuprāt, tas notika tūkstoš deviņi simti trīsdesmit pirmajā gadā, – Ērika noteica, nespēdama novaldīties. Tas bija viņas trūkums. Viņa to apzinājās. – Jā, tieši tā, tūkstoš deviņi simti trīsdesmit pirmajā, – šoferis apstiprināja, it kā jau pašā sākumā būtu tā teicis. – Pirms tam rekords bija divdesmit četras dienas tūkstoš astoņsimt deviņdesmit trešajā gadā. Lietus lija divdesmit četras dienas pēc kārtas! Paklau, jācer, ka mēs nepārspēsim arī to rekordu, vai ne? Kā jums šķiet, vai mums tas izdosies? – Cerēsim, ka ne, – Ērika atteica un ar pirkstu pārvilka sev pār pieri. Vai to klāja sviedri vai lietus lāses? Ārā pie bibliotēkas lietū gaidīdama taksometru, viņa bija nomierinājusies. Ērika atkal spēja vienmērīgi elpot, tomēr kuņģis vēl aizvien bija nemierīgs, un viņa jutās tik pārgurusi un iztukšota, it kā būtu noskrējusi maratonu. Viņa izņēma telefonu un aizsūtīja Klementīnei īsziņu. Piedod, man bija jāsteidzas, problēma darbā, tu biji fantastiska, parunāsim vēlāk. Buča. E. Tad viņa izdzēsa vārdu fantastiska un ierakstīja lieliska. Fantastiska – tas jau bija pārspīlēti. Un arī neprecīzi. Viņa nosūtīja īsziņu. Viņa bija rīkojusies aplami, darba dienā atlicinot savu dārgo laiku tam, lai dotos klausīties Klementīnes runu. Viņa bija tur ieradusies vienīgi tāpēc, lai Klementīni atbalstītu, un arī tādēļ, ka vēlējās beidzot tikt skaidrībā ar savām sajūtām par notikušo. Šķita, ka atmiņas par to pēcpusdienu līdzinājās vecas filmas lentei, no kuras kāds ar šķērēm bija izgriezis atsevišķus kadrus. Tie pat nebija veseli kadri. Tās bija strēmeles. Šauras laika strēmeles. Viņa vienkārši vēlējās aizpildīt strēmeļu atstātās tukšās vietas, lai nevajadzētu nevienam atzīties, ka viņa īsti neatceras visu. Ērika pēkšņi atcerējās pati savas sejas atspīdumu vannas istabas spogulī, savas nevaldāmi trīcošās rokas brīdī, kad viņa ar īkšķa nagu bija mēģinājusi pārlauzt uz pusēm to mazo, dzelteno tabletīti. Viņai bija aizdomas, ka tukšās vietas atmiņā bija saistītas ar tajā pēcpusdienā iedzerto tableti. Bet tās taču bija recepšu zāles. Nevarēja sacīt, ka pirms došanās uz dārza viesībām viņa būtu iedzērusi Ecstasy tableti. Ērika atcerējās, ka pirms došanās uz kaimiņu dārza viesībām viņa bija jutusies savādi, nedaudz atsvešināti, tomēr šādi jau nevarēja izskaidrot tukšās vietas atmiņā. Vai viņa bija pārāk daudz dzērusi? Iespējams, todien viņa patiešām pirmo reizi mūžā bija piedzērusies. Bet varbūt šīs tukšās vietas bija dzēruma izraisīti atmiņas zudumi? Tādi paši kā Olivera mātei un tēvam. – Viņi nespēj atcerēties veselas desmitgades no sava mūža, – Olivers reiz bija paziņojis savu vecāku klātbūtnē, un viņi abi bija priecīgi pasmējušies un pacēluši glāzes, kaut arī Olivers nemaz nesmaidīja. – Ja neiebilstat, ka es tā jautāju, ar ko jūs pelnāt sev iztiku? – šoferis noprasīja. – Es esmu grāmatvede, – Ērika atteica. – Nopietni? – šofera balsī ieskanējās pārāk liela interese. – Tā nu gan ir sagadīšanās, jo es te nesen iedomājos… Iezvanījās Ērikas telefons, un viņa satrūkās. Viņa to darīja vienmēr, kad vien izdzirdēja telefona zvanu. ("Tas ir tikai telefons, Ērika," Olivers nemitīgi atgādināja. "Tas ir domāts zvanīšanai.") Varēja redzēt, ka zvana Ērikas māte, ar kuru viņai šobrīd itin nemaz negribējās runāt, taču šoferis jau bija pagriezies savā sēdeklī un skatījās uz viņu, nevis uz ceļu, burtiski laizīdams lūpas un gaidpilni cerēdams uz visiem bezmaksas padomiem nodokļu jomā, kādus vien tūlīt varēs saņemt. Taksometru šoferi zināja šo to par visu. Viņš noteikti grasījās sākt stāstīt viņai par kādu satriecošu, oficiālu nodokļu nemaksāšanas iespēju, ko bija dzirdējis no kāda sava pastāvīgā klienta. Ērika nebija no tādiem grāmatvežiem. Viņai nepatika nodokļu nemaksāšanas iespējas. Varēja gadīties, ka viņas māte bija mazākais no diviem ļaunumiem. – Sveika, mammu. – Nu, labdien! Nemaz necerēju, ka tu atsauksies! – Tas izklausījās gan nervozi, gan izaicinoši un neliecināja ne par ko labu. – Biju jau gandrīz gatava atstāt tev ziņu balss pastkastītē! – Silvija apsūdzoši piemetināja. – Piedod, ka atbildēju, – Ērika noteica. Viņa patiešām to nožēloja. – Pats par sevi saprotams, tev nevajag atvainoties, man tikai nepieciešams pārslēgties. Zini, varbūt tu vienkārši varētu paklausīties, kamēr es izlikšos, ka atstāju tev to ziņu, kuru jau biju izdomājusi? – Runā vien, – Ērika noteica. Viņa paskatījās ārā uz lietaino ielu, kur kāda sieviete patlaban cīnījās ar lietussargu, kas grasījās izgriezties otrādi. Ērika vēroja, kā sieviete pēkšņi un iespaidīgi zaudēja savaldīšanos, pat neapstādamās iegrūda lietussargu atkritumu urnā un aizsoļoja tālāk lietū. Visu cieņu, Ērika nodomāja. Šī nelielā aina bija viņā radījusi pacilātību. Met to prom! Met to draņķa krāmu prom! Mātes balss viņas ausī kļuva skaļāka, it kā viņa būtu nedaudz pavirzījusi telefonu. – Es gribēju iesākt tā: Ērika, mīļā, es gribēju sacīt, Ērika, mīļā, es zinu, ka tu šobrīd nevari runāt, jo esi darbā, un ļoti žēl, ka tev jāsēž birojā tik skaistā dienā, kaut gan man jāatzīst, ka šī diena tomēr nav skaista, patiesībā tā ir briesmīga, drausmīga, taču parasti šajā gada laikā mums ir tik brīnišķīgas dienas, un ikreiz, kad es pamostos un paskatos ārā uz zilajām debesīm, es nodomāju: ak vai, ak, cik žēl, nabaga, nabaga vecā Ērika, kurai tik skaistā dienā jāsēž birojā, lūk, ko es nodomāju, bet tāda jau ir maksa par panākumiem darījumu pasaulē! Žēl gan, ka tu nestrādā par mežsardzi un ka tev nav kāda cita darba, ko var darīt brīvā dabā. Patiesībā es nemaz negribēju runāt par to mežsardzi, man tas tikai tā ienāca prātā, un patiesībā es zinu, kāpēc man tas ienāca prātā, jo Sallijas dēls ir nupat beidzis skolu un grib strādāt par mežsargu, un, kad viņa man to pastāstīja, es klusībā nodomāju, tu jau saproti, tas nu gan ir brīnišķīgs darbs, cik lieliska ideja, viņam nebūs jāsēž iesprostotam mazā biroja nodalījumā kā tev. – Es neesmu iesprostota mazā biroja nodalījumā, – Ērika nopūtās. No viņas kabineta varēja redzēt ostu, un viņas sekretāre katru pirmdienas rītu nesa uz darbu svaigus ziedus. Ērikai ļoti patika sava darba vieta. – Zini, to izdomāja Sallija. Ka viņas dēlam jākļūst par mežsargu. Viņa ir tik gudra. Sallija nav tāda kā citi, viņa domā ārpus robežām. – Sallija? – Ērika pārvaicāja. – Sallija! Mana jaunā friziere! – māte nepacietīgi paskaidroja, it kā Sallija būtu bijusi viņas dzīves sastāvdaļa jau daudzus gadus, nevis tikai dažus mēnešus, it kā Sallija grasītos kļūt par viņas draudzeni līdz mūža galam. Ha. Ērika zināja, ka Sallija aizies pa to pašu ceļu, kur bija devušās visas citas brīnišķīgās svešinieces viņas mātes dzīvē. – Ko tad tu vēl man gribēji pateikt? – Ērika apvaicājās. – Pagaidi, es tūlīt atcerēšos. Es gribēju teikt, tā nevērīgi, it kā tikai nupat būtu par to iedomājusies: ak tā, paklausies, mīļā, starp citu! Ērika iesmējās. Viņas māte allaž bija spējusi viņu apburt. Pat visnelāgākajos brīžos, tieši tad, kad Ērikai jau šķita, ka visam pienācis gals un viņa vairs ilgāk nevarēs izturēt, māte atkal kļuva valdzinoša un panāca, ka Ērika viņu atkal iemīlēja. Arī māte iesmējās, taču viņas smiekli izklausījās drudžaini un spalgi. – Es gribēju sacīt: paklausies, mīļā, es vēlējos apvaicāties, vai jūs ar Oliveru negribētu svētdien atnākt pie manis uz mājām pusdienās? – Nē, – Ērika iebilda, – nē. Viņa ievilka elpu tā, it kā elpotu caur salmiņu. Viņai sāka trīcēt lūpas. – Nē, paldies. Mēs aiziesim pie tevis piecpadsmitajā datumā. Tad mēs būsim klāt, mammu. Citā laikā ne. Tā bija norunāts. – Bet, mīļā, es domāju, ka tu tik ļoti leposies ar mani, jo… – Nē, – Ērika pārtrauca. – Es ar tevi varu satikties jebkurā citā vietā. Svētdien mēs varam aiziet pusdienās uz kādu jauku restorānu. Vai arī tu vari atnākt pie mums. Mums ar Oliveru nekas nav ieplānots. Mēs varam iet uz jebkuru citu vietu, taču pie tevis uz mājām mēs neiesim. – Viņa ieturēja pauzi un tad atkārtoja vēlreiz, skaļāk un skaidrāk, it kā runātu ar kādu, kurš īsti labi neprot angļu valodu. – Pie tevis uz mājām mēs neiesim. Klusums. – Līdz piecpadsmitajam datumam, – Ērika sacīja. – Tas ir ierakstīts plānotājā. Gan manā, gan tavējā. – Man ir jauna recepte, ko es gribēju izmēģināt. Es nopirku bezglutēna ēdienu recepšu pavārgrāmatu, vai es tev to jau teicu? Ar šo bezrūpīgo piezīmi pilnīgi pietika, lai Ērika zaudētu savaldību. Tā apzināti bija izteikta nežēlīgi moži, it kā viņa domātu, ka Ērika tomēr varētu pievienoties viņai šajā spēlē, kam viņas bija nodevušās visus šos gadus, izlikdamās, ka ir tikai parasta māte un parasta meita, kuras nododas parastai sarunai, kaut gan viņa zināja, ka Ērika šajā spēlē vairs nepiedalās, ka viņas abas bija vienojušās, ka šī spēle ir galā, ka māte bija raudājusi un lūgusi piedošanu un daudz ko solījusi, kaut gan viņas abas zināja, ka šie solījumi nekad netiks turēti, bet nu viņa gribēja izlikties, ka vispār nekad neko nav solījusi. – Mammu. Mīļais dievs. – Kas ir? – Tēloti nevainīgi. Tracinošā maza bērna balsī. – Tu zvērēji pie vecmāmiņas kapa, ka vairs nepirksi nevienu pavārgrāmatu! Tu neproti gatavot ēdienu! Tev nav alerģijas pret glutēnu! Kāpēc Ērikas balss niknumā drebēja, ja viņa ne mirkli nebija cerējusi, ka visi šie melodramatiskie solījumi tomēr tiks pildīti? – Es neko tādu neesmu solījusi! – māte iebilda, pārstājusi runāt maza bērna balstiņā, un viņai pietika nekaunības likt pretī Ērikas dusmām arī savējās. – Un, ja gribi zināt, tad es pēdējā laikā mokos ar briesmīgām vēdera gāzēm. Man ir glutēna nepanesība, liels paldies. Piedod, ka uztraucos par savu veselību. Neiesaisties. Nekāp emociju mīnu laukā. Lūk, kāpēc viņa bija maksājusi tūkstošiem dolāru par psihoterapiju. Tieši šādu situāciju dēļ. – Nu labi, mammu, man bija prieks ar tevi parunāt, – Ērika strauji nobēra, neļaudama mātei iestarpināt ne vārda, it kā viņa būtu cilvēks, kurš tirgo dažādas preces pa telefonu. – Es tagad esmu darbā un vairs nevaru ilgāk runāt. Sazvanīsimies vēlāk, – viņa beidza sarunu, pirms vēl māte bija paguvusi kaut ko pateikt, un ļāva telefonam iekrist klēpī. Taksometra šofera pleci virs krellītēm klātā sēdekļa malas izskatījās aizdomīgi stīvi. Kustējās vienīgi viņa rokas, kas bija satvērušas stūres apakšējo daļu. Viņš izlikās, ka neko nav dzirdējis. Kas tā par meitu, kura atsakās apciemot savu māti viņas mājās? Kas tā par meitu, kura tik rupji runā ar savu māti, kas nopirkusi jaunu pavārgrāmatu? Ērika ātri samirkšķināja acis. Viņas telefons atkal iezvanījās, un viņa satrūkās tik stipri, ka tas gandrīz nokrita zemē. Noteikti atkal zvanīja māte, lai izkliegtu visādus lamuvārdus. Tomēr tā nebija Ērikas māte. Tas bija Olivers. – Sveiks, – viņa sacīja un gandrīz apraudājās no atvieglojuma, izdzirdējusi vīra balsi. – Es nupat jauki parunājos ar mammu. Viņa gribēja, lai mēs svētdien ejam pie viņas pusdienās. – Bet mums taču tur jābūt pēc pāris nedēļām, vai ne? – Olivers apvaicājās. – Jā, – Ērika apstiprināja. – Viņa atkal mēģināja panākt savu. – Vai ar tevi viss kārtībā? – Jā, – viņa ar pirksta galu paberzēja sev zem acīm. – Viss ir ļoti labi. – Tiešām? – Jā. Paldies. – Tūlīt pat izbeidz domāt par viņu, – Olivers ieteica. – Paklau, vai tu biji aizgājusi uz to Klementīnes uzstāšanos tajā bibliotēkā, vai kur nu tas bija? Ērika atbalstīja pakausi pret sēdekli un aizvēra acis. Nolādēts. Protams. Lūk, kāpēc viņš zvanīja. Klementīnes dēļ. Bija iecerēts, ka viņa parunās ar Klementīni pēc draudzenes uzstāšanās, kamēr abas dzers kafiju. Vispār jau Olivers pārlieku neinteresējās par to, kāpēc Ērika vēlas apmeklēt Klementīnes uzstāšanos. Viņš nespēja izprast viņas uzmācīgo vēlmi aizpildīt atmiņas tukšās vietas. Viņam tas šķita nesvarīgi, gandrīz muļķīgi. – Tici man, tu esi atcerējusies visu, ko jebkad atcerēsies, – viņš bija sacījis. (Izrunājot vārdus "tici man", viņa lūpas sakniebās, skatiens kļuva skarbs. Tas bija tikai tāds neliels sāpju uzplaiksnījums, ko viņš nekad īsti nespēja apspiest un droši vien būtu arī noliedzis.) – Tukšas vietas atmiņā ir pašsaprotamas visiem, kuri dzer par daudz. Viņai tas nebija pašsaprotami, taču Olivers bija uztvēris to kā ideālu iespēju parunāt ar Klementīni un beidzot iedzīt viņu stūrī. Ērika nožēloja, ka bija atbildējusi uz viņa zvanu. – Es biju uz turieni aizgājusi, – viņa paskaidroja, – bet uzstāšanās vidū devos prom. Nejutos labi. – Tātad tu nemaz neparunāji ar Klementīni? – Olivers pārvaicāja. Varēja dzirdēt, ka viņš visiem spēkiem pūlas slēpt aizkaitinājumu. – Šodien ne, – viņa atteica. – Neuztraucies. Es vienkārši mēģinu atrast īsto brīdi. Tirdzniecības centra ēdināšanas zona tik un tā nebūtu vispiemērotākā vieta sarunai. – Es nupat paskatījos savā plānotājā. Rīt kopš tām dārza viesībām būs pagājušas precīzi astoņas nedēļas. Es neuzskatu, ka uzdot to jautājumu būtu uzmācīgi, neiejūtīgi vai tamlīdzīgi. Vienkārši piezvani viņai. Jums jau nemaz nav obligāti jāsatiekas. – Es zinu. Piedod. – Nevajag atvainoties, – Olivers iebilda. – Tas nav viegli. Tu jau neesi vainīga. – Tā ir mana vaina, ka mēs vispār aizgājām uz tām dārza viesībām, – Ērika sacīja. To nu Olivers nevarēja noliegt. Viņš bija pārāk precīzs. Šāda kaislīga precizitāte allaž bijusi viņu kopīgā īpašība. Taksometra šoferis strauji nobremzēja. – Tu, sasodītais idiots! Tu, stulbais zostēviņš! Ērika ar plaukstu atbalstījās pret priekšējo sēdekli. Olivers tikmēr turpināja: – Tam ar to visu nav nekāda sakara. – Es gan tā nedomāju, – Ērika iebilda. Viņas telefons iepīkstējās, liekot manīt, ka saņemts vēl viens zvans. Tā noteikti bija māte. Ja viņa bija nospriedusi pārzvanīt pēc dažām minūtēm, tas nozīmēja, ka lamāšanās vietā viņa grasījās apraudāties. Ar raudāšanu negāja tik ātri. – Es nezinu, ko tu gribi, lai es par to saku, Ērika, – Olivers noraizējies sacīja. Viņš domāja, ka uz kaut ko tādu patiešām bija iespējams pareizi atbildēt. Aplūkot pareizo atbildi grāmatas beigās. Viņam likās, ka noteikti pastāv kāds slepens attiecību noteikumu krājums un viņa, būdama sieviete, šos noteikumus pārzina, taču tīšām nevēlas viņam tos atklāt. – Es tikai… vai tu parunāsi ar Klementīni? – viņš vēlreiz pavaicāja. – Es parunāšu ar Klementīni, – Ērika atkārtoja. – Līdz vakaram. Viņa izslēdza telefona skaņas režīmu un ielika telefonu somā sev pie kājām. Taksometra šoferis pagrieza skaļāk radio. Nu jau viņš noteikti bija atteicies no domas lūgt Ērikai kādu padomu grāmatvedības jomā, droši vien nolēmis, ka, spriežot pēc viņas personiskās dzīves, uz viņas profesionālajiem padomiem nevar paļauties. Ērika iedomājās par Klementīni, kura šajā brīdī neapšaubāmi jau bija beigusi savu nelielo runu un droši vien izpelnījusies pieklājīgus klausītāju aplausus. Neviens noteikti nebija ne saucis "bravo!", ne aplaudējis stāvot, ne arī nesis uz aizkulisēm ziedus. Nabaga Klementīne, kura uzskatīja, ka viņai bija burtiski nepieciešams šādi pazemoties. Oliveram bija taisnība: lēmums doties uz dārza viesībām neko nenozīmēja. To varēja pieskaitīt pie neatgūstamajām izmaksām. Viņa atbalstīja pakausi pret sēdekļa atzveltni un aizvēra acis. Atmiņā atausa aina, kurā viņai rudens lapu virpulī tuvojās sudrabaina automašīna. 3. nodaļa Dārza viesību diena Iebraucot aklajā ielā pie savas mājas, Ērikas skatienam pavērās savāda, gandrīz skaista aina: kāds beidzot bija apsēdies pie stūres sudrabainajam BMW, kas jau sešus mēnešus bija stāvējis novietots pie septītā numura mājas, un automašīnas nezināmais vadītājs pat nebija pacenties notraukt uz tās motora pārsega un jumta sakrājušos sarkano un zeltaino rudens lapu kārtu, un tagad, uzsākot braucienu (krietni pārsniedzot ātrumu, ņemot vērā, ka te bija dzīvojamā zona), bija izveidojies lapu virpulis, it kā automašīnai sekotu neliels tornādo. Kad lapas pamazām nolaidās, Ērika ieraudzīja, ka savas mājas piebraucamā ceļa galā stāv viņas kaimiņš Vids un noskatās pakaļ aizbraucošajai automašīnai. Viņa saulesbrillēs kā fotoaparāta zibspuldzes uzplaiksnījums atmirdzēja viens vienīgs saules stars. Ērika nobremzēja viņam blakus, vienlaikus nolaizdama pasažieru puses logu. – Labrīt! – viņa uzsauca. – Kāds beidzot ir izkustinājis to automašīnu! – Jā, viņi galu galā būs tikuši galā ar savu narkotiku tirdzniecību, vai jums tā nešķiet? – Vids paliecās tuvāk automašīnai, uzstumdams saulesbrilles savos krāšņajos, sirmajos matos. – Bet varbūt tā ir mafija, vai zināt. – Ha, ha, – Ērika nepārliecinoši iesmējās, jo arī pats Vids nedaudz līdzinājās turīgam gangsterim. – Šī ir viena sasodīti skaista diena, vai zināt. Skatieties! Vai man nav taisnība?! – Vids apmierināti norādīja uz debesīm, it kā pats personiski būtu nopircis šo dienu, par to samaksājis krietnu cenu un pretī saņēmis pienācīgas kvalitātes preci. – Diena ir brīnišķīga, – Ērika piekrita. – Vai grasāties doties pastaigā? Vids šādu minējumu uztvēra ar vieglu riebumu. – Pastaigā? Es? Nē. – Viņš norādīja uz kūpošo cigareti, ko turēja pirkstos, un saritināto, celofānā ietīto sestdienas avīzi otrā rokā. – Es tikai nonācu lejā pēc avīzes, vai zināt. Ērika domās sev piekodināja neskaitīt, cik reizes Vids pateiks "vai zināt". Citu cilvēku parazītvārdu uzskaitīšana jau robežojās ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. (Vida pašreizējais rekords bija vienpadsmit reizes divu minūšu ilgā niknā stāstā par vietējo picēriju, kas bija pārstājusi piedāvāt klientiem picu ar kūpinātu cauraugušu speķi. Tas bija kaut kas neticams, vienkārši kaut kas neticams, vai zināt. Kad Vids bija uztraucies, "vai zināt" bira kā no pārpilnības raga.) Ērika lieliski apzinājās, ka arī viņas pašas rīcība dažkārt robežojās ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. – Es jūsu vietā tik ļoti neaizrautos ar dažādiem apzīmējumiem, Ērika, – viņas psihoterapeite sacīja ar skābu smaidu, kas ārstes sejā mēdza parādīties ikreiz, kad Ērika izteica kādu "pašdiagnozi". (Sākot apmeklēt psihoterapeiti, Ērika bija abonējusi žurnālu "Mūsdienu Psiholoģija", lai uzzinātu kaut nedaudz vairāk par šo procesu, un tas viss šķita tik aizraujoši, ka viņa nesen bija ķērusies pie Kembridžas universitātes psiholoģijas un uzvedības zinātņu pēdējā kursa mācību literatūras saraksta. Tikai intereses pēc, viņa bija paskaidrojusi savai psihoterapeitei, kura, to dzirdot, gan neizskatījās apdraudēta, tomēr gluži sajūsmināta arī ne.) – Tas sasodītais, sīkais motosporta entuazists joņo pa ielu un met avīzes no savas automašīnas kā tādas granātas nolāpītajā Sīrijā, vai zināt. – Vids atvēzējās ar saritināto avīzi, it kā grasītos to aizmest gluži kā granātu. – Kas tad jums šodien padomā? Bijāt aizbraukusi uz pārtikas veikalu? Viņš paskatījās uz nelielo polietilēna iepirkumu maisiņu kaudzi uz Ērikas automašīnas pasažieru puses sēdekļa, dziļi ievilka dūmu no savas cigaretes un pa mutes kaktiņu izpūta dūmu straumīti. – Ne gluži uz pārtikas veikalu. Man vajadzēja šādus tādus niekus. – Šādus tādus niekus, – Vids atkārtoja, piesardzīgi izrunādams šos vārdus tā, it kā vēl nekad nebūtu kaut ko tādu dzirdējis. Iespējams, tā arī bija. Viņš lūkojās uz Ēriku ar sev raksturīgo jautājošo, gandrīz vai vilšanās pilno skatienu, it kā gribētu uzzināt no viņas kaut ko vairāk, it kā viņa kaut ko apzināti noklusētu. – Jā. Pēcpusdienas tējai. Pēcpusdienā pie mums uz tēju atnāks Klementīne un Sems kopā ar savām mazajām meitiņām. Mani draugi Klementīne un Sems. Jūs reiz ar viņiem iepazināties mūsu mājās. – Ērika lieliski zināja, ka Vids viņus atceras. Viņa bija minējusi Klementīnes vārdu, lai pati izklausītos interesantāka. Klementīne bija viss, ko viņa varēja Vidam piedāvāt. Vids tūlīt atplauka. – Jūsu draudzene, tā čelliste! – viņš priecīgi iesaucās. Izrunājot pēdējo vārdu, viņš bezmaz vai nošmakstināja lūpas. – Un viņas vīram uz auss ir uzkāpis lācis! Žēl gan, vai ne? – Jā, viņam patīk apgalvot, ka viņam uz auss uzkāpis lācis, – Ērika piekrita. – Patiesībā man šķiet, ka viņš… – Lielisks puisis! Viņš bija, kā to īsti sauc, mārketinga daļas vadītājs uzņēmumā "ĀPPP", un šis nosaukums nozīmē ātri pārvietotas… nesakiet priekšā, nesakiet priekšā, ātri pārvietotas patēriņa preces. Pie velna, es pat nezinu, kas tas ir. Nu, ko teiksiet? Man ir laba atmiņa, vai ne? Mans prāts ir kā tērauda slazds. Es savai sievai vienmēr tā saku. – Nu, patiesībā viņš tagad strādā citur. Enerģijas dzērienu ražošanas uzņēmumā. – Ko? Enerģijas dzērieni? Dzērieni, kas rada enerģiju? Lai nu kā, Sems un Klementīne ir labi cilvēki, lieliski cilvēki, vai zināt! Jums visiem vajadzētu atnākt pie mums ciemos uz dārza viesībām, vai zināt! Jā, mēs sarīkosim dārza viesības! Izbaudīsim šo brīnišķīgo laiku, vai zināt! Es uzstāju. Jums noteikti jāatnāk! – Ak tā, – Ērika noteica. – Cik jauki, ka jūs to piedāvājat. Viņa zināja, ka vajadzētu atteikties. Viņa pilnīgi noteikti spēja atteikties. Patiesībā viņa vienā mierā spēja atraidīt cilvēkus, viņa pat lepojās ar savu spēju atraidīt citus, un Olivers katrā ziņā nemaz nevēlētos, lai viņa šodien maina savus plānus. Tie bija pārāk svarīgi. Šī diena bija ārkārtīgi nozīmīga. Šī diena varbūt varēja pārvērst visu dzīvi. – Es uzcepšu cūku uz iesma! Slovēņu gaumē. Pareizāk sakot, nevis slovēņu, bet manā gaumē, taču jūs neko tādu līdz šim nebūsiet ēdusi. Jūsu draudzene. Tā Klementīne. Es atceros. Viņa ir laba ēdiena cienītāja, vai zināt. Tāpat kā es. – Viņš papliķēja sev pa vēderu. – Ak tā, – Ērika noteica un atkal paskatījās uz maisiņiem, kas bija nolikti uz pasažieru puses sēdekļa. Braucot mājās no veikala, viņa visu ceļu bija ik pēc brīža uzmetusi skatienu saviem pirkumiem, baiļodamās, ka varbūt kaut ko nav izdarījusi īsti pareizi. Viņai bija vajadzējis nopirkt kaut ko vairāk. Kas viņai bija lēcies? Kāpēc viņa nebija sagatavojusies īstam mielastam? Un uz sausajiem cepumiem, ko viņa bija izvēlējusies, bija sezama sēklas, un sezama sēklas bija kaut kādā ziņā svarīgas. Vai Klementīnei sezama sēklas ļoti garšoja vai riebās? – Nu, ko teiksiet? – Vids nerimās. – Tifānija ļoti priecātos, ja jūs atnāktu. – Patiešām? – Ērika atvaicāja. Lielākā daļa sievu vis nebūtu priecājušās par neieplānotām dārza viesībām, taču Vida sieva patiešām izskatījās tikpat sabiedriska kā viņš pats. Ērika atcerējās pirmo reizi, kad bija iepazīstinājusi savas labākās draudzenes ar ārkārtīgi draudzīgajiem kaimiņiem. Tas bija noticis pirms gada, kad viņa kopā ar Oliveru bija uzaicinājusi pie sevis viesus uz nelielu Ziemassvētku ballīti. Viņus abus bija pārņēmusi neprātīga iedoma izlikties par cilvēkiem, kuri labprāt uzņem viesus un priecājas par to. Viņi abi nebija vien spējuši sagaidīt, kad varēs tikt no šiem cilvēkiem vaļā. Viesu uzņemšana Ērikai šķita ļoti apgrūtinoša, jo viņai šajā ziņā nebija nekādas pieredzes, turklāt slepenībā viņu ne mirkli nepameta doma, ka pret apmeklētājiem ir jāizjūt bailes un nicinājums. – Un viņiem taču ir divas mazas meitiņas, vai ne? – Vids turpināja. – Mūsu Dakota labprāt ar viņām parotaļāsies. – Jā. Kaut gan neaizmirstiet, ka viņas ir daudz jaunākas par Dakotu. – Vēl labāk! Dakotai ļoti patīk rotaļāties ar mazām meitenēm, vai zināt, tēlot vecāko māsu, vai zināt. Pīt viņām matus, lakot nagus, vai zināt, viņām visām būs jautri! Ērika pārlaida plaukstas pār stūri un paskatījās uz savu māju. Zemais dzīvžogs, kas stiepās gar celiņu, kurš veda uz durvīm, bija nesen apgriezts un nevainojami, biedējoši simetrisks. Žalūzijas nebija nolaistas. Logu rūtis bija tīras un bez švīkām. Nekā slēpjama. No ielas varēja redzēt viņu sarkano Veronas galda lampu. Tas arī bija viss. Tikai lampu. Dārgu lampu. Atbraucot mājās un jau no ielas ieraugot šo lampu, Ēriku pārņēma lepnums un miers. Olivers patlaban darbojās ar putekļu sūcēju. Ērika bija iztīrījusi māju jau iepriekšējā dienā, tātad viņš bija pārcenties. Pārmēru bieža putekļu sūcēja izmantošana bija apkaunojoša. Kad Ērika pirmo reizi bija devusies prom no mājām, viens no daudzajiem mājsaimniecības jautājumiem, kas nedeva viņai mieru, bija par to, cik bieži normāli cilvēki mēdz lietot putekļu sūcēju. Klementīnes māte bija pateikusi skaidri un gaiši: reizi nedēļā, Ērika, piemēram, katru svētdienas pēcpusdienu izvēlies sev ērtu laiku un padari to par ieradumu. Ērika ārkārtīgi rūpīgi pildīja visus Pemas dzīves noteikumus, toties Klementīne tos spītīgi laida gar ausīm. – Mēs ar Semu allaž aizmirstam, ka tāds putekļu sūcējs vispār pastāv, – viņa reiz bija pastāstījusi Ērikai. – Bet, kad tas ir padarīts, mēs vienmēr sajūtamies labāk un sakām: mums vajadzētu biežāk ķerties pie putekļu sūcēja! Apmēram tāpat notiek arī tad, kad mēs atceramies, ka jānododas seksam. Ērikai tas šķita satriecoši. Gan putekļu sūcēja lietošana, gan sekss. Protams, viņa un Olivers sabiedrībā viens pret otru izturējās daudz formālāk nekā citi pāri, viņi nemēdza viens otru ķircināt (viņiem patika, ja viss bija skaidrs un nepārprotams), bet, ak kungs, viņi nekad neaizmirsa par seksu. Ne ar putekļu sūcēju iztīrīta māja, ne sezama sēkliņas nespēja nekādā veidā ietekmēt šīsdienas sapulces iznākumu. – Ak tad cūka uz iesma? – Ērika atkal uzrunāja Vidu, koķeti piešķiebdama galvu tā, kā šādā situācijā būtu darījusi Klementīne. Dažreiz viņa mēdza atdarināt Klementīni, kaut gan vienīgi tad, ja Klementīnes nebija līdzās, jo citādi kāds to varētu ievērot. – Jūs gribat sacīt, ka jums kaut kur mājās mētājas cūka, ko atliek vienīgi uzcept? Vids apmierināts pasmaidīja un notēmēja uz viņu ar cigareti. Tās dūmi ieplūda automašīnas salonā, nesot sev līdzi citu pasauli. – Par to jums nav jāuztraucas, Ērika. – Viņš uzsvēra otro zilbi. Ērika. Tā viņas vārds izklausījās neparastāk. – Mēs par visu parūpēsimies, vai zināt. Cikos jūsu draudzene čelliste būs klāt? Divos? Trijos? – Trijos, – Ērika atteica. Viņa jau nožēloja, ka bija koķetējusi. Ak dievs, ko viņa bija izdarījusi? Palūkojusies Vidam garām, viņa ieraudzīja Hariju, veco, vientuļo vīru, kurš dzīvoja Vidam kaimiņos. Viņš stāvēja savas mājas priekšpagalmā pie kamēliju krūma un turēja rokās dārza šķēres. Viņu skatieni sastapās, Ērika pacēla roku, lai pamātu, taču Harijs tūlīt novērsās un nesteidzīgi nozuda dārza stūrī. – Vai tur slapstās mūsu draugs Harijs? – Vids pat nepagriezdamies apvaicājās. – Jā, – Ērika apstiprināja. – Viņš nupat aizgāja. – Tātad trijos? – Vids pārvaicāja un apņēmīgi paklaudzināja ar pirkstu kauliņiem pa automašīnu Ērikas pusē. – Tātad mēs jūs gaidīsim? – Norunāts, – Ērika vārgi noteica. Viņa noskatījās, kā Olivers atver mājas durvis un ar atkritumu maisu rokās iznāk uz lieveņa. Bija skaidrs, ka viņš ļoti pārskaitīsies. – Ideāli. Izcili! – Vids izslējās un pamanīja Oliveru, kurš pasmaidīja un pamāja. – Vecīt! – Vids ieaurojās. – Mēs šodien jūs gaidīsim! Pie mums būs dārza viesības! Olivera smaids pagaisa. 4. nodaļa Vieglas panikas pārņemta, Klementīne izbrauca no bibliotēkas stāvlaukuma, ar vienu roku turēdama stūri, bet ar otru knibinādamās ap ventilatora regulatoru, jo automašīnas vējstikls bija pēkšņi un nežēlīgi aizmiglojies tik pamatīgi, ka vietām tam vairs neko nevarēja redzēt cauri. Viņa bija gribējusi doties ceļā jau pirms divdesmit minūtēm. Kad viņas runa bija galā un cilvēki bija sākuši ierasti nedroši, paklusi aplaudēt, kā nebūdami pārliecināti, vai tā darīt vispār būtu pieklājīgi, viņa bija mēģinājusi tikt līdz durvīm (tās atradās tik tuvu un tomēr tik tālu), taču ik pēc brīža kāds bija viņu aizkavējis ar sarunām. Nelielais, taču necaurejamais ļaužu bariņš nu bija ķēries pie bezmaksas uzkodām un rīta tējas. Kāda sieviete vēlējās viņu apskaut un papliķēt viņai pa vaigu. Kāds vīrietis, kuram uz kakla viņa vēlāk ievēroja ietetovētu svītru kodu, dedzīgi vēlējās uzklausīt viņas domas par pašvaldības baseina pārbūves projektu un, šķiet, nemaz nenoticēja, kad viņa atzinās, ka nav vietējā un tāpēc patiesībā nemaz nevar par to izteikties. Sīciņa, sirma dāma vēlējās, lai viņa nogaršo sārtā papīra salvetē ietītu burkānu kūkas gabaliņu. Viņa bija apēdusi burkānu kūku. Tā bija ļoti garda. Tas arī bija viss. Par laimi, vējstikls atkal kļuva caurspīdīgs, Klementīne izstūrēja no stāvvietas un nogriezās pa kreisi. Tā viņa mēdza darīt vienmēr, īsti nezinādama, uz kurieni vēlas doties. – Sāc runāt, – viņa uzrunāja savu GPS. – Tev ir tikai viens darbs. Dari to. Klementīnei vajadzēja, lai GPS norāda viņai ceļu uz draudzenes Einslijas māju. Viņa devās turp, lai Einslijas un viņas vīra Hu priekšā nospēlētu skaņdarbus, ko bija sagatavojusi noklausīšanās pasākumam. Līdz tam bija atlikušas divas nedēļas. – Tātad tu tomēr dosies uz to noklausīšanos? – viņas māte pirms nedēļas bija vaicājusi. Pemas balsī bija ieskanējies pārsteigums un, iespējams, arī nosodījums, taču Klementīne pēdējā laikā visur saklausīja vienīgi nosodījumu, un tāpēc varbūt viņai tā bija tikai izlicies. – Jā, es tomēr došos uz noklausīšanos, – viņa bija salti attraukusi, un māte bija apklususi. Nu viņa brauca lēni, gaidīdama norādes, taču GPS klusēja un apdomājās. – Vai tu man vienreiz pateiksi, kur jābrauc? – Klementīne noprasīja. Acīmredzot ne. Viņa piebrauca pie krustojuma un nogriezās pa kreisi. Viņa taču nevarēja visu laiku nogriezties tikai pa kreisi, jo citādi sanāktu mest apļus. Vai tad ne? Savulaik viņa būtu pārbraukusi mājās un visu izstāstījusi Semam un viņš būtu pasmējies, paķircinājis viņu, pažēlojis un piedāvājis nopirkt viņai jaunu GPS ierīci. – Es tevi ienīstu, – Klementīne uzrunāja klusējošo GPS. – Es tevi ienīstu un nicinu. GPS izlikās, ka neko nav dzirdējusi. Klementīne vērīgi palūkojās ārā pa logu, mēģinādama lietū saskatīt kādu norādi. Viņa rauca pieri tik stipri, ka juta – drīz viņai sāks sāpēt galva. Viņai nemaz nebūtu vajadzējis atrasties šeit un lietū braukt uz otru Sidnejas galu cauri šai neizteiksmīgajai, pelēkajai, svešajai priekšpilsētai. Viņai būtu vajadzējis atrasties mājās un vingrināties. Lūk, ko viņa labprāt būtu darījusi. Lai kur viņa ietu, lai ko viņa darītu, kaut kur viņas prātā allaž mājoja domas par teorētiski iespējamu, paralēlu dzīvi. Kad Ērika šajā dzīvē viņai būtu piezvanījusi un pateikusi: "Vids ir mūs uzaicinājis uz dārza viesībām" – Klementīne būtu atbildējusi: "Nē, paldies." Divi vienkārši vārdi. Vids nebūtu apvainojies. Viņi bija tikai pavirši pazīstami. Tas, kurš vakar vakarā bija atnācis uz simfoniju, nemaz nebija Vids. Klementīnes prāts bija viņu nežēlīgi izjokojis, liekot viņai iztēloties Vida lielo galvu pašā seju jūras vidū. Vismaz šodien, ieraugot Ēriku klausītāju vidū, viņa nebija jutusies pārsteigta, kaut gan pakrūtē tomēr kaut kas bija noraustījies, pamanot, ka Ērika sēž pēdējā rindā tik stīvi, it kā atrastos bērēs. Uztverot Klementīnes skatienu, viņa bija gandrīz nemanāmi pasmaidījusi. Kāpēc viņa bija gribējusi nākt uz sapulci? Savādi. Vai viņai šķita, ka tas būs kaut kas līdzīgs koncertam? Pat tad, ja Ērika patiešām tā domāja, tas tik un tā bija tik neparasti: darba dienas vidū braukt šurp no pašas Sidnejas ziemeļu daļas, lai noklausītos Klementīnes stāstu par to, kas viņai jau tāpat bija zināms. Un tad vēl viņa uzstāšanās vidū bija piecēlusies un izgājusi! Viņa bija atsūtījusi Klementīnei īsziņu par to, ka darbā gadījusies kaut kāda problēma, taču tas nešķita ticami. Nebija tādas grāmatvedības problēmas, ko nevarētu atlikt uz divdesmit minūtēm. Redzot, kā Ērika dodas prom, Klementīni bija pārņēmis atvieglojums. Bija tik mulsinoši mēģināt runāt, kamēr Ērikas mazā, saspringtā seja gluži kā magnēts piesaistīja visu viņas uzmanību. Kādā brīdī viņas prātā bija pazibējusi nesakarīga, mulsinoša doma: Ērikas gaišie mati bija apgriezti precīzi tāpat kā Klementīnes mātei – lietišķi, simetriski, līdz pleciem, bet uz pieres: taisnā līnijā tieši līdz uzacīm. Ērika burtiski pielūdza Klementīnes māti. Šāda atdarināšana bija vai nu tīša, vai apzināta, tomēr to nekādā gadījumā nevarēja uzskatīt par sagadīšanos. Pamanījusi norādi pilsētas virzienā, Klementīne steidzīgi iestūrēja otrā braukšanas joslā. Tieši tobrīd GPS beidzot atmodās un sulīgā sievietes balsī ar angļu akcentu pavēlēja viņai "priekšā nogriezties pa labi". – Jā, es pati to jau sapratu, bet tik un tā paldies, – Klementīne noteica. Atkal sāka līt, un viņa ieslēdza logu tīrītājus. Viena tīrītāja gumijas apmale bija nedaudz ieplīsusi. Katrs trešais vēziens skanēja spalgi un griezīgi, gluži kā durvis, kas lēni atveras kādā šausmu filmā. Čī-īks. Divi. Trīs. Čī-īks. Divi. Trīs. Izklausījās pēc zombiju neveiklas lāčošanas valša ritmā. Viņa nolēma, ka šodien piezvanīs Ērikai. Vai varbūt nākamās dienas rītā. Ērika bija pelnījusi atbildi. Bija pagājis pietiekami ilgs laiks. Protams, atbilde varēja būt tikai viena, taču Klementīne līdz šim bija gaidījusi piemērotu brīdi. Tagad par to nedrīkstēja domāt. Viņai bija jādomā tikai par noklausīšanos. Viņai vajadzēja izveidot dzīvē atsevišķas sadaļas, kā bija ieteikts vietnes Facebook rakstos. Tika uzskatīts, ka vīrieši to pieprot daudz labāk. Viņi veltīja visu uzmanību vienīgi tam, ko patlaban darīja, kaut gan Sems patiesībā vienmēr bija spējis darīt vairākas lietas uzreiz. Viņš varēja vienlaikus gatavot risoto, kopā ar meitenēm nodoties smadzeņu vingrināšanas spēlēm un izkravāt trauku mazgājamo mašīnu. Klementīne bija tā, kura pastāvīgi aizklīda prom, paņēma čellu un pēc tam aizmirsa, ka bija kaut ko ielikusi cepeškrāsnī. Viņa bija tā, kura reiz (tik apkaunojoši) bija aizmirsusi aizbraukt pretī Hollijai pēc kādas dzimšanas dienas ballītes. Sems nemūžam nebūtu tā darījis. – Jūsu māte visu laiku staigā apkārt kā apdullusi, – Sems mēdza sacīt meitenēm, taču tas izskanēja sirsnīgi. Vismaz viņai tā šķita, bet varbūt viņa to bija tikai iztēlojusies. Viņa vairs īsti nesaprata, ko citi patiesībā par viņu domā: māte, vīrs, draudzene. Iespējams bija viss. Klementīne vēlreiz atcerējās mātes jautājumu: "Tātad tu tomēr dosies uz to noklausīšanos?" Viņa vēl nekad nebija tik pamatīgi gatavojusies nevienam noklausīšanās pasākumam, pat pirms bērnu piedzimšanas ne. Savulaik viņa bija tik kaprīzi žēlojusies: es esmu strādājoša divu bērnu māte! Ak, es nelaimīgā! Man nekad nekam nepietiek laika! Patiesībā laika bija gana. Vienkārši vajadzēja mazāk gulēt. Tagad viņa likās gulēt pusnaktī, nevis desmitos vakarā un cēlās piecos, nevis septiņos. Guļot mazāk, viņa jutās kā viegli sazāļota. Tā nebija nepatīkama sajūta. Viņa jutās atsvešinājusies no visām dzīves jomām. Viņai vairs nebija laika just. Jūtot un analizējot savas jūtas, it kā tās būtu valstiski svarīgas, viņa bija izšķiedusi tik daudz laika. Klementīne ārkārtīgi uztraucas par gaidāmo noklausīšanos! Klementīne šaubās, vai prot spēlēt pietiekami labi. Mīļo pasaulīt, piebremzēsim, papētīsim satraukumu pirms noklausīšanās, nopietni parunāsim ar saviem draugiem mūziķiem, lai viņi mūs nemitīgi atbalsta. Izbeidz. Arī no nerimtīgās ņirgāšanās par savu kādreizējo izturēšanos nebija nekāda labuma. Labāk velti visu uzmanību spēlēšanas tehnikai. Viņa brīdi mēģināja iztēloties kādu traucējošu tehnisku problēmu – piemēram, Bēthovena skaņdarba ievada arpedžo spēlēšanu. Viņa nekādi nespēja izšķirties, kuru skaņdarbu labāk izvēlēties. Sarežģītāks skaņdarbs varētu izrādīties labāks muzikālā ziņā, taču viņa riskētu spriedzes brīdī pieļaut kādu kļūdu. Noņēmusi roku no stūres, viņa uz augšstilba sāka atdarināt vajadzīgās pirkstu kustības. Vai priekšā bija izveidojies satiksmes sastrēgums? Viņa nedrīkstēja kavēties. Viņas draugi bija atlicinājuši laiku, ko veltīt viņai. Viņiem pašiem no tā nebija nekāda labuma. Tā bija tīri nesavtīga rīcība. Paskatījusies uz sastingušajām automašīnām, viņa pēkšņi atkal atcerējas, kā bija sēdējusi Tifānijas automašīnā, iesprostota sarkanu bremžu gaismu jūrā. Drošības josta kā saite bija cieši savilkusies viņai ap kaklu. Automašīnas turpināja virzīties uz priekšu. Viss bija kārtībā. Viņa dzirdēja sevi izelpojam, kaut gan nemaz nebija manījusi, kurā brīdī bija aizturējusi elpu. Šovakar, kopā ar Semu sēžot pie vakariņu galda, viņa pajautās, vai arī viņa prāts nemitīgi iestrēgst vienās un tajās pašās bezjēdzīgās "bet ja nu" rievās. Varbūt tad viņiem izdosies uzsākt sarunu. Kā mēdza sacīt viņas māte – dziedējošu sarunu. Šovakar viņi grasījās doties uz satikšanos. Arī tas bija viņas mātes jaunākais mūsdienīgais izteiciens. "Jums, bērni, vakarā vajag aiziet uz satikšanos!" Gan viņai, gan Semam šis vārds dziļi riebās, tomēr nu viņi gatavojās doties uz satikšanos kādā restorānā, ko arī bija ieteikusi Klementīnes māte, kura bija apņēmusies pieskatīt bērnus un pat rezervējusi viņiem galdiņu. – Piedot spēj vienīgi stiprie. Manuprāt, to ir sacījis Gandijs, – māte bija paziņojusi Klementīnei. Mātes ledusskapja durvis bija klātas ar iedvesmojošiem citātiem. Tie bija uzkricelēti uz mazām papīra lapiņām un piestiprināti ar ledusskapja magnētiņiem. Arī uz tiem bija citāti. Varbūt šis vakars izdosies gluži labi. Varbūt būs pat jautri. Klementīne centās domāt pozitīvi. Vismaz vienam no viņiem tas bija jādara. Viņas automašīna piebrauca tuvāk notekai, un tās sānu apšļāca milzīgs ūdens vilnis. Viņa nolamājās daudz niknāk, nekā būtu vajadzīgs. Viņai šķita, ka kopš dārza viesībām bija lijis katru dienu, kaut gan tā, protams, nebija taisnība. Domājot par dzīvi pirms dārza viesībām, viņai likās, ka tolaik tā ir grimusi zeltainā saules gaismā. Zilas debesis. Viegls vējš. It kā pirms tam ne reizi nebūtu lijis. – Priekšā nogriezieties pa kreisi, – GPS paziņoja. – Ko? Šeit? – Klementīne pārvaicāja. – Patiešām? Vai arī tu runā par nākamo pagriezienu? Tu noteikti runā par nākamo pagriezienu. Viņa turpināja ceļu. – Apgriezieties braukšanai pretējā virzienā, tiklīdz tas būs iespējams, – GPS balsī bija dzirdama viegla nopūta. – Piedod, – Klementīne pazemīgi noteica. 5. nodaļa Dārza viesību diena Virtuvi bija pārpludinājusi saules gaisma. Klementīne vienā pidžamā izpildīja skrējienu uz vietas, kamēr viņas vīrs kā virsseržants auroja: – Skrien, kareivi, skrien! Viņas divgadīgā meita Rūbija, kuras izspūrušie, gaišie mati līdzinājās putnu ligzdai, arī bija ģērbusies vienā pidžamā un dīdījās Klementīnei līdzās, ķiķinādama un lēkādama kā auklās iekārta marionete. Vienā tuklajā roķelē viņa bija cieši saspiedusi mīkstu, izmirkušu brokastu radziņa gabalu, bet otrā turēja metāla putojamo slotiņu ar koka rokturi, kaut gan Slotiņu neviens vairs neuzskatīja par parastu virtuves piederumu: Rūbija Slotiņu ēdināja, mazgāja un ik vakaru mīļi nolika gulēt ar zīdpapīru izklātā kurpju kastē. Dažbrīd Slotiņa bija puika, bet citkārt – meitene. – Kāpēc es skrienu? – Klementīne elsa. – Man nepatīk skriet! Šorīt Sems, izskatīdamies pēc sprediķotāja, bija paziņojis, ka ir izdomājis nesatricināmu plānu, kā viņai palīdzēt "dabūt gatavu to noklausīšanos, mazā". Iepriekšējā vakarā viņš bija kalis šo plānu līdz vēlai naktij. Vispirms viņai vajadzēja piecas minūtes skriet uz vietas tik ātri, cik vien iespējams. – Neuzdod jautājumus, vienkārši pildi pavēles! – Sems izrīkoja. – Cel tos ceļgalus augstāk! Tev ir kārtīgi jāiesildās. Klementīne mēģināja celt ceļgalus augstāk. Viņš noteikti bija ierakstījis meklētājā Google vārdus "padomi pirms orķestra noklausīšanās", un pirmais padoms noteikti bija skanējis patīkami banāli, piemēram: "Vingrojiet! Gādājiet, lai jūs būtu vislabākajā fiziskajā formā!" Būt precētai ar kādu, kurš nebija mūziķis, nebija viegli. Mūziķis būtu zinājis, ka vislabāk viņa varētu sagatavoties tad, ja viņš no rīta pirms gājiena pie Ērikas aizvestu meitenes pastaigāties un ļautu viņai netraucēti pavingrināties. Tā jau nav nekāda lielā māksla, kareivi. – Vēl divas minūtes! – Sems viņu vērīgi nopētīja. Viņš bija neskuvies un ģērbies vienās apakšbiksēs un sporta kreklā. – Patiesībā ar vēl vienu minūti varētu pietikt, tu neesi pārāk labā sportiskajā formā. – Es beidzu, – Klementīne sāka kustēties lēnāk. – Nē! Tu nedrīksti apstāties. Tev ir jāpaātrina sirds ritms, tādējādi radot situāciju, kas ir līdzīga uztraukumam pirms uzstāšanās. Tiklīdz tava sirds sāks darboties straujāk, tu uzreiz varēsi ķerties pie savu fragmentu spēlēšanas. – Ko? Nē, tagad es nespēlēšu. – Viņa sāka kustēties lēnāk. Viņai bija vajadzīgs laiks, lai rūpīgi sagatavotu savus skaņdarbu fragmentus. – Es gribu vēl vienu krūzi kafijas. – Skrien, kareivi, skrien! – Sems uzsauca. – Ak, dieva dēļ. – Viņa turpināja skriet. Neliela izvingrināšanās tiešām nevarēja nākt par ļaunu, kaut gan patiesībā viņai jau sāpēja visas malas. Dzīvojamajā istabā ietipināja viņu meita Hollija, kurai bija pieci gadi ("un trīs ceturtdaļas" – tas bija noteikti jāuzsver). Viņai mugurā bija pidžamas bikses un veca, saplēsta kleita ar multiplikācijas filmas varoņu attēliem, bet kājās – Klementīnes augstpapēžu kurpes. Viņa izrieza vienu gurnu, iespieda sānos roku, it kā atrastos uz sarkanā paklāja, un sāka gaidīt uzslavas. – Oho, paskatieties tikai uz Holliju, – Sems paklausīgi sacīja. – Novelc tās kurpes, kamēr neesi paklupusi un sasitusies. – Kāpēc jūs abas… skrienat? – Hollija uzrunāja māti un māsu, papildinādama pēdējo vārdu ar pārspīlēti izteiksmīgu žestu, lai to pienācīgi uzsvērtu. Tas bija viņas jaunais izsmalcinātais paradums. Diemžēl viņai šķita, ka šādi var uzsvērt jebkuru uz labu laimi izraudzītu vārdu. Jo biežāk, jo labāk. Viņa sarauca pieri. – Izbeidziet. – Tavs tēvs liek man skriet, – Klementīne izdvesa. Rūbijai piepeši apnika skriet. Viņa strauji atsēdās uz virtuves grīdas, rūpīgi nolika brokastu radziņa gabalu uz grīdas vēlākam laikam un sāka spēcīgi sūkāt īkšķi gluži kā smēķētājs, kuram steigšus nepieciešams uzvilkt kādu dūmu. – Tēti, izbeidz likt mammai skriet, – Hollija pieprasīja. – Viņa jocīgi elpo! – Es patiešām jocīgi elpoju, – Klementīne apstiprināja. – Ļoti labi, – Sems attrauca. – Mums jau arī vajag, lai viņa paliek bez elpas. Meitenes! Nāciet man līdzi! Mums ir jāpaveic svarīgs darbs! Hollij! Novelc kurpes, kamēr neesi sasitusies! Paķēris uz grīdas sēdošo Rūbiju rokās, viņš pasita meitu padusē gluži kā futbola bumbu tā, ka viņa sāka priecīgi spiegt, un aizskrēja pa gaiteni. Hollija metās viņiem pakaļ, nelikdamās ne zinis par pavēli novilkt kurpes. – Turpini skriet, kamēr mēs tevi pasauksim! – Sems uzsauca no dzīvojamās istabas. Klementīne, būdama tikpat nepaklausīga kā Hollija, ievērojami samazināja ātrumu. – Mēs tevi gaidām! – Sems sauca. Gandrīz smiedamās un smagi elsodama, Klementīne iegāja dzīvojamajā istabā un uz sliekšņa apstājās. Mēbeles bija aizstumtas pie sienām, un pašā telpas vidū pretī viņas nošu turētājam bija nolikts krēsls. Pret krēslu bija atbalstīts čells. Tā asais gals bija dziļi iespiests koka grīdā. Bija skaidrs, ka tur paliks kārtējā sīkā iedobīte. (Viņi bija vienojušies šādas iedobītes dēvēt par "īpatnībām", nevis par "bojājumiem".) No griestiem nokarājās liels palags, kas sadalīja telpu divās daļās. Aiz palaga sēdēja Hollija, Rūbija un Sems. Varēja dzirdēt, kā Rūbija ķiķina. Tātad, lūk, par ko Sems bija tā sapriecājies. Viņš bija izdarījis tā, lai istaba izskatītos līdzīga noklausīšanās telpai. Baltais palags nozīmēja melno aizkaru, aiz kura kā neredzama šāvēju komanda – tiesājot un nosodot – sēdēja noklausīšanās komisija. Tā bija skatienam slēpta un klusa (neņemot vērā šad tad atskanējušu biedējošu iečaukstēšanos vai klepu un skaļo, garlaikoto, pārākuma pilno balsi, kas jebkurā mirklī varēja pārtraukt viņas spēli ar vārdiem "pietiks, paldies"). Viņa jutās pārsteigta un gandrīz nokaunējusies, sajutusi sava ķermeņa automātisko, primitīvo reakciju, ko bija izraisījis vientulīgais krēsls. Klementīnes prātā zibenīgi atausa atmiņas par visiem tiem noklausīšanās pasākumiem, kuros viņa jebkad bija piedalījusies; tā bija īsta atmiņu kaskāde. Par to reizi, kad visiem dalībniekiem bija atvēlēta tikai viena vienīga iesildīšanās telpa, tik satriecoši karsta un smacīga, tik pārpildīta ar šķietami ārkārtīgi talantīgiem mūziķiem, ka apkārt viss sāka griezties kā karuselī un kāda franču čelliste vienaldzīgi pastiepa roku, lai paglābtu no Klementīnes tvēriena izslīdējušo čellu. (Klementīne ģībšanas jomā bija īsta čempione.) Par to reizi, kad viņa bija piedalījusies noklausīšanās pirmajā kārtā un visu nospēlējusi nevainojami, izņemot vienu apkaunojošu kļūmi skaņdarbā, pasāžā, kas pat nebija grūta, kļūdu, ko viņa līdz šim vēl ne reizi nebija pieļāvusi un vairs nekad arī nepieļāva. Viņa bija jutusies tik satriekta, ka trīs stundas pēc kārtas bija noraudājusi kafejnīcā Gloria Jean. Pie blakus galdiņa sēdošā dāma viņai bija devusi papīra salvetītes, bet viņas toreizējais draugs (obojists ar ekzēmu) nemitējās atkārtot: "Vienu vienīgu nepareizu noti tev piedos!" Viņam izrādījās taisnība, viena nepareiza nots tika piedota, pēcpusdienā viņai tika piezvanīts, lai uzaicinātu uz nākamo kārtu, taču tobrīd viņa jau bija tik ļoti pārgurusi no raudāšanas, ka viņas roka, turot lociņu, bija ļengana kā spageti, un līdz pēdējai konkursa kārtai viņa vairs nenokļuva. – Sem, – viņa iesāka. Viņš bija mīļš, viņš rīkojās patiešām ļoti jauki, un Klementīne viņu par to dievināja, tomēr no tā nebija nekādas jēgas. – Sveika, mammīt! – Rūbija aiz palaga skaidri izrunāja. – Sveika, Rūbij, – Klementīne atsaucās. – Kuš, – Sems norāja, – nekādas runāšanas! – Kāpēc mamma nespēlē? – Hollija gribēja zināt. Nemaz nevajadzēja viņu redzēt, lai zinātu, ka viņa atkal ar izteiksmīgu žestu uzsvērusi pēdējo vārdu. – Nezinu, – Sems atteica. – Ja šī kandidāte nespēlēs, mēs viņai darbu nedosim, vai ne? Klementīne nopūtās, sapratusi, ka būs jāpiedalās spēlē. Viņa piegāja pie krēsla un apsēdās. Viņas mutē bija banānu garša. Ikreiz pa ceļam uz noklausīšanos viņa automašīnā apēda banānu, jo tie it kā saturēja dabiskus beta blokatorus, kas palīdzēja nomierināties. Nu viņa vairs nevarēja ēst banānus jebkurā citā laikā, jo tie tūlīt uzdzina domas par noklausīšanos. Iespējams, šoreiz vajadzētu vēlreiz iedzert īstos beta blokatorus, taču tajā vienīgajā reizē, kad Klementīne bija to darījusi, viņas mute bija kļuvusi nepatīkami sausa, bet smadzenes – savādi tukšas, it kā pašā viņas galvas vidū kaut kas būtu uzsprādzis. – Mammai jau ir darbs, – Hollija iebilda, – viņa jau ir čelliste. – Šis ir viņas sapņu darbs, – Sems paskaidroja. – Tā varētu sacīt, – Klementīne noteica. – Kas tur bija? – Sems noprasīja. – Kas to teica? Tā taču nebija kandidāte, kura tur runāja, vai ne? Viņa nerunā, viņa tikai spēlē. – Tā bija mamma, – Rūbija paskaidroja. – Sveika, mammīt! – Sveika, Rūbij! – Klementīne atsaucās, ar kolofoniju ierīvēdama čella lociņu. Sapņu darbs – iespējams, tas bija pārspīlēti sacīts (ja reiz Klementīne būtu sākusi sapņot, tikpat labi viņa varētu kļūt arī par pasaulslavenu solisti), tomēr viņa ļoti, ļoti gribēja šo darbu dabūt. Sidnejas Simfoniskā orķestra otrā čelliste. Vieta uz pilnu slodzi, ar pastāvīgu algu un karjeras iespējām. Darbs ar kolēģiem, atvaļinājumu un noteiktu grafiku. Ārštata mūziķes dzīve bija elastīga un jautra, taču tik nevienmērīga, tik sadrumstalota un izraibināta ar kāzām, oficiāliem uzstāšanās pasūtījumiem, mūzikas stundām, aizvietošanu un visu pārējo, ko vien viņai izdevās atrast. Tagad, kad meitenes bija sākušas iet bērnudārzā un skolā, Klementīne gribēja atsākt karjeras veidošanu. Viņa jau pazina visu Sidnejas Simfoniskā orķestra stīgu sektoru, jo viņai bija bieži nācies aizvietot kādu mūziķi. ("Tātad tev vajadzētu dabūt to darbu vienā mierā, vai ne? Tāpēc, ka tu to jau dari!" Klementīnes māte iepriekšējā vakarā bija priecīgi paziņojusi, pat nenojauzdama par nežēlīgo konkurenci, kas valdīja Klementīnes pasaulē. Abi Klementīnes vecākie brāļi bija inženieri un strādāja ārzemēs. Kopš universitātes beigšanas viņu karjera bija loģiski un lineāri virzījusies uz priekšu. Viņi nekad nemēdza žēloties: "Man šodien galīgi nav noskaņojuma strādāt par inženieri!") Klementīnes tuvākie draugi orķestrī bija Einslija un Hu, čelliste un kontrabasists, precēts pāris, kuriem arī vajadzēja sēdēt žūrijā aiz aizkara un izlemt Klementīnes likteni un kuri viņu atbalstīja visvairāk. Ar prātu Klementīne apzinājās, ka viņai ir labas izredzes. Vienīgi viņas mokošās, slimīgās bailes no noklausīšanās un briesmīgā baidīšanās no briesmīgās baidīšanās neļāva viņai pārvērst šo ideālo dzīvi par realitāti. – Tev var palīdzēt vienīgi sagatavošanās, – Sems iepriekšējā vakarā bija paziņojis, it kā tas būtu vēl nedzirdēts padoms. – Un vizualizācija. Tev jāiztēlojas, kā tu uzvari. Klementīne apzinājās – ir nelojāli uzskatīt, ka gatavošanās orķestra noklausīšanās pasākumam nav tas pats, kas, teiksim, gatavot PowerPoint prezentāciju par jauna pretblaugznu šampūna tirdzniecības un mārketinga plānu, ko Semam bija vajadzējis darīt iepriekšējā darbā. Varbūt tas bija viens un tas pats. Klementīne to nezināja. Viņa nespēja iztēloties, ko īsti dara tie cilvēki, kuri visu dienu sēž birojā pie datora. Sems šobrīd bija enerģijas pilns, viņš katru dienu devās uz darbu, izskatīdamies ļoti možs, jo nupat bija dabūjis mārketinga daļas vadītāja darbu kādā lielākā, "dinamiskākā" kompānijā, kas ražoja enerģijas dzērienus. Viņa jaunajā birojā strādāja daudz divdesmitgadīgu jauniešu. Dažreiz varēja manīt, kā Sema balsī iezogas viņu gari stieptās intonācijas. Viņš vēl aizvien atradās medusmēneša fāzē. Iepriekšējā dienā viņš bija pateicis kaut ko par "korporatīvās kultūras progresīvo domāšanu", un tas bija izskanējis bez jebkādas ironijas. Jaunajā darbā viņš bija sācis strādāt tikai pirms nedēļas. Klementīne bija nolēmusi vispirms nedaudz nogaidīt, lai tikai pēc tam sāktu viņu ķircināt. – Vai es drīkstu iet paspēlēties ar iPad? – Hollija aiz aizkara apvaicājās. – Kuš, jūsu mātei ir noklausīšanās, – Sems iebilda. – Vai es vismaz varu paēst? – Hollija nerimās un tad sašutusi iesaucās. – Rūbij! – Rūbij, lūdzu, izbeidz laizīt savu māsu, – Sems nopūtās. Klementīne palūkojās augšup, pūlēdamās nedomāt par to, kā palags ir piestiprināts pie griestiem. Viņš taču nebūtu dzinis rasēšanas spraudītes mājokļa oriģinālajos dekoratīvajos griestos, vai ne? Nē. Viņš taču bija tas saprātīgākais. Klementīne paņēma lociņu un iegrozīja čellu vajadzīgajā pozīcijā. Uz statīva bija saliktas notis. Iepriekšējā vakarā viņa bija tās pārskatījusi bez liekiem pārsteigumiem. Ar Brāmsu viss būs kārtībā. Ar Bēthovenu viss būs labi, ja vien viņai izdosies pareizi nospēlēt pirmās ievada taktis. Protams, "Dons Žuans", viņas mūža lāsts, bet vienkārši vajadzēja nedaudz vairāk pavingrināties. Viņa bija nopriecājusies, ieraugot Mālera Piektās simfonijas septīto daļu. Varbūt viņa tagad varētu nospēlēt Semam Māleru, lai viņš nopriecātos un nodomātu, ka ir viņai palīdzējis. Kārtodama un noskaņodama čellu, Klementīne domās dzirdēja Mariannas balsi ar vācu akcentu. Tā deva viņai padomus noklausīšanās jomā. "Pirmie iespaidi ir svarīgi! Pat tad, kad tu tikai noskaņo instrumentu! Tev tas jādara ātri, klusi un mierīgi." Pēkšņi Klementīnē uzbangoja kārtējais sēru vilnis par bijušo mūzikas skolotāju, kaut gan kopš viņas nāves bija pagājuši jau desmit gadi. Viņa atcerējās kādu reizi, kad bija sākusi ļauties panikai. Tolaik viņa bija nodomājusi, ka ir pārāk ilgi noņēmusies ar noskaņošanu. Bija šķitis, ka viņa sajutusi, kā no aizkara otras puses plūst nepacietība. Tas bija noticis Pērtā, un viņai bija nācies neparasti svilinošā tveicē stiept savu nevainojami noskaņoto čellu pāri četrstūrainam pagalmam uz stindzinoši aukstu koncertzāli. Visas noklausīšanās savā ziņā bija murgainas, taču tā viena bija izrādījusies īpaši traumatiska. Uzraugs viņai bija licis pirms iziešanas uz skatuves novilkt kurpes, lai augsto papēžu klikšķēšana neatklātu viņas dzimumu. Viņš bija ieteicis Klementīnei mēģināt arī neklepot un nekrekšķināt, jo viņas dzimumu varēja atklāt arī tā. Viņa uzstājība jau gandrīz bija līdzinājusies apsēstībai. Uznākot uz skatuves, viņa ar zeķoto kāju bija paslīdējusi (melnas zeķes! Četrdesmit grādu karstumā!) un ļoti sievišķīgi iespiegusies. Kad čells beidzot bija noskaņots, Klementīne jau vairs nespēja savaldīties. Viņa trīcēja, svīda un drebēja, spēdama domāt vienīgi par to, cik daudz naudas bija iztērējusi par lidmašīnas biļetēm un viesnīcām, lai ierastos uz noklausīšanos un ciestu neveiksmi. Ak dievs, cik ļoti viņa ienīda noklausīšanās! Ja viņa tiks pie šī darba, tad vairs nekad, nemūžam nevajadzēs piedalīties šādos pasākumos. – Rūbij! Nāc atpakaļ! Neaiztiec! Palags pēkšņi nokrita no griestiem, atklājot Semu, kurš sēdēja uz dīvāna, turēdams klēpī Holliju. Rūbija sēdēja uz grīdas, izskatīdamās vienlaikus gan vainīga, gan sajūsmināta par savu veikumu. Ap viņu bija izklājies palags. – To izdarīja Slotiņa, – Rūbija paziņoja. – Slotiņa to neizdarīja! – Hollija iebilda. – To izdarīji tu, Rūbij! – Labi, labi, – Sems iejaucās. – Tikai mieru. – Viņš sāji uzsmaidīja Klementīnei un paraustīja plecus. – Man ienāca prātā, ka mēs varētu katru svētdienas rītu pēc brokastīm sarīkot noklausīšanās mēģinājumu. Man likās, ka tas varētu būt jautri un varbūt pat… noderīgi, taču viss droši vien sanāca drusku neveikli. Piedod. Hollija norāpās zemē, piegāja pie palaga un pārvilka to sev pāri galvai. Rūbija ielīda māsai līdzās, un abas sāka sačukstēties. – Tas nebija neveikli, – Klementīne atteica, atcerējusies savu bijušo draugu Dīnu, kontrabasistu, kurš tagad spēlēja Ņujorkas Filharmonijas orķestrī. Viņa atcerējās, kā bija vingrinājusies viņa priekšā un kā viņš bija saucis "Nā-ākamais!" un norādījis uz durvīm, lai liktu noprast, ka viņas spēle nekur neder, un kā viņa bija izplūdusi asarās. "Nolādēts, tā tava šaubīšanās par sevi ir tik garlaicīga," Dīns mēdza žāvādamies sacīt. Ej ellē, Dīn, tu biji iedomīgs kretīns un pat nemaz nebiji tik labs, draudziņ. – Es aizvedīšu meitenes prom uz visu rītu, lai tu varētu pavingrināties, – Sems piedāvāja. – Paldies, – Klementīne noteica. – Nevajag pateikties, – Sems sacīja. – Tev nav jājūtas pateicīgai. Nopietni. Tūlīt pat izbeidz izskatīties pateicīga. Viņa savilka seju pārspīlēti vienaldzīgā grimasē, un Sems iesmējās, taču Klementīne patiešām jutās pateicīga, un tur jau bija tā nelaime, jo viņa zināja, ka pateicība ir pirmais solis tajā sarežģītajā ceļā, kas ved pie aizvainojuma, nepamatota, tomēr patiesa aizvainojuma, un varbūt Sems bija to nojautis un tāpēc pasteidzies izteikties pirmais. Viņam jau bija nācies kaut ko tādu piedzīvot. Viņš zināja, kā šī noklausīšanās ietekmēs viņu dzīvi turpmāko astoņu nedēļu laikā, zināja, ka viņa pamazām sāks zaudēt prātu no uztraukuma un spriedzes, ko radīs pūles jau tāpat stāvgrūdām piepildītajā dzīvē izbrīvēt laiku tik ļoti vajadzīgajiem vingrināšanās brīžiem. Lai cik daudz laika nabaga Sems Klementīnei arī atlicinātu, ar to vienmēr bija par maz, jo viņai patiesībā vajadzēja, lai vīrs un bērni pagaidām pārstātu eksistēt. Viņai bija nepieciešams nonākt citā dimensijā, kurā viņa bija neprecēta sieviete bez bērniem. Tikai astoņas nedēļas. Viņai vajadzēja doties uz kādu namiņu kalnos (tādu, kurā būtu laba akustika), lai pārtiktu vienīgi no mūzikas, lai elpotu vienīgi to. Ietu pastaigāties. Meditētu. Kārtīgi paēstu. Nodotos visiem tiem pozitīvās vizualizācijas vingrinājumiem, ar ko mūsdienās noņēmās jaunie mūziķi. Viņai bija briesmīgas aizdomas, – ja kaut ko tādu patiešām izdotos īstenot, viņa pat neilgotos ne pēc Sema, ne pēc bērniem, un, ja arī tomēr ilgotos, tad šī sajūta būtu visnotaļ paciešama. – Es zinu, – kad tuvojas noklausīšanās, es esmu nejauka, – Klementīne sacīja. – Par ko tu tur runā? Kad tuvojas noklausīšanās, tu esi burvīga, – Sems iebilda. Klementīne izlikās, ka iebelž viņam pa vēderu. – Apklusti. Viņš satvēra Klementīni aiz rokas, pievilka sev klāt un sagrāba lāča apskāvienā. – Gan mēs ar visu tiksim galā, – viņš sacīja. Klementīne ieelpoja vīra smaržu. Viņš atkal bija mazgājies ar bērniem domāto meiteņu šampūnu "Vairs nekādu asaru". Viņa krūšu apmatojums bija mīksts un pūkains kā mazs cālītis. – Gan viss būs labi. Klementīnei ļoti patika šis "mēs". Viņš tā sacīja vienmēr. Pat tad, kad Sems mājās kaut ko remontēja, kaut ko tādu, kur viņa nepiedalījās itin nekādā veidā, vienkārši turēdamās pa gabalu, viņš mēdza nopētīt paveikto, noslaucīt putekļu un sviedru klāto seju un noteikt: "Gan jau drīz mēs būsim tikuši galā." Nesavtība viņam padevās dabiski. Viņai to vajadzēja drīzāk notēlot. – Tu esi labs cilvēks, Semjuel, – Klementīne sacīja. Tas bija teksts no kāda pirms vairākiem gadiem redzēta televīzijas šova. Viņa to bija pasākusi atkārtot ikreiz, kad vēlējās pateikt "paldies, un es tevi mīlu". – Es esmu ļoti labs cilvēks, – Sems piekrita, atlaizdams viņu. – Lielisks cilvēks. Iespējams, pat dižens cilvēks. – Viņš vēroja, kā zem palaga kustas mazie Hollijas un Rūbijas apveidi. – Vai tu esi redzējusi Holliju un Rūbiju? – viņš skaļi noprasīja. – Pirmīt viņas te vēl bija, bet nu laikam ir kaut kur nozudušas. – Nezinu. Kur viņas varētu būt? – Klementīne pievienojās. – Mēs esam šeit! – Rūbija notrallināja. – Kuš! – Hollija šādas rotaļas uztvēra ļoti nopietni. – Paklau, cikos mums bija jāiet pie Ērikas dzert tēju? – Sems apvaicājās. – Varbūt mums vajadzētu to viesošanos atcelt. – Viņš cerīgi paskatījās uz Klementīni. – Lai tu varētu visu dienu vingrināties? – Mēs nevaram atcelt šo tikšanos, – Klementīne iebilda. – Ērika un Olivers grib… kā lai to labāk pasaka? Viņa grib kaut ko apspriest. Sems saviebās. – Izklausās draudīgi. Vai viņi gadījumā neminēja kaut ko par izdevīgām investīcijām? Atceries, kā Lorīna un Deivids reiz mūs uzaicināja vakariņās, taču tā bija tikai viltība, lai mēģinātu mūs iesaistīt viņu sasodītajā videi draudzīgo tīrāmo lupatiņu biznesā – vai nu kas, pie velna, tas īsti bija. – Ja Ērika un Olivers mums piedāvātu kaut kur izdevīgi ieguldīt naudu, mēs to darītu, – Klementīne attrauca. – Mēs to pavisam noteikti darītu. – Tev taisnība, – Sems noteica un sarauca pieri. – Varu derēt, ka viņi grib, lai mēs kopā ar viņiem piedalāmies kaut kādā masku skrējienā. – Abus pēdējos vārdus viņš uzsvēra tieši tāpat kā Hollija. – Par godu kādam cienījamam labdarības mērķim. Un tad mēs jutīsimies spiesti to darīt. – Skrējiena laikā mēs viņus pārāk aizkavētu, – Klementīne aizrādīja. – Jā, tiesa gan. Vismaz tu noteikti. Es ar savu iedzimto sportista talantu gan tiktu galā. – Sems sarauca pieri un domīgi pakasīja vaigu. – Jēziņ, ja nu viņi gribēs, lai mēs dodamies pārgājienā? Viņi apgalvos, ka tas nāks par labu bērniem. Ka tad viņi varēs pavadīt laiku brīvā dabā. Ērika un Olivers bija apzināti izvēlējušies dzīvi bez bērniem. Lai gan vecāku pienākumi viņus neinteresēja, abi izrādīja aktīvu, gandrīz valdonīgu interesi par Holliju un Rūbiju, gandrīz vai tā, it kā šāda rīcība viņiem nāktu par labu un tā būtu daļa no sistemātiskās pieejas, ar kuras palīdzību viņi centās kļūt par vispusīgi attīstītiem, dažādās jomās izpausmi piedzīvojušiem cilvēkiem: mēs regulāri sportojam, mēs ejam uz teātri, mēs lasām visus pareizos romānus, nevis tikai no Bukera balvas kandidātu īsā, bet gan no garā saraksta, mēs apmeklējam visas pareizās izstādes un neviltoti interesējamies par starptautisko politiku, sociālajām problēmām un savu draugu jaukajiem bērniem. Tas bija netaisni. Droši vien drausmīgi netaisni. Viņu interese par bērniem nebija tukša izrādīšanās, un Klementīne zināja, ka tiem iemesliem, kuru dēļ viņi tik stingri un rūpīgi kontrolēja savu dzīvi, nebija nekāda sakara ar vēlmi sacensties ar citiem. – Varbūt viņi grib atvērt mūsu meitām trasta fondu, – Sems ieminējās. Tad viņš apdomājās un paraustīja plecus. – To es vēl varētu paciest. Esmu pietiekami vīrišķīgs. – Tik bagāti jau nu gan viņi nav, – Klementīne iesmējās. – Tu taču nedomā, ka vienam no viņiem varētu būt kāda briesmīgi reta, ģenētiska slimība, ko? – Sems noprasīja. – Iedomājies, cik slikti es tad justos. – Viņš saviebās. – Mūsu pēdējās tikšanās reizē Olivers izskatījās tāds kā izkāmējis. – Viņi tādi kļūst tāpēc, ka skrien maratonus. Varu derēt, ka jebkurā gadījumā nekā slikta tur nebūs, – Klementīne izklaidīgi atteica, kaut arī viņu patiešām bija pārņēmusi nedaudz neomulīga sajūta, taču pie visa droši vien bija vainīga tikai noklausīšanās. Tā jau bija visu aptraipījusi un piešķīrusi turpmākajām astoņām nedēļām pastāvīgu zema līmeņa baiļu pieskaņu. Nebija no kā baidīties. Viņi taču grasījās tikai iedzert pēcpusdienas tēju skaistā, saulainā dienā. 6. nodaļa Uz prāmja malas stāvēja jaunietis spīdīgā, melnā, slapjā lietusmētelī, uz vienas rokas turēdams satītu resnu, smagu virvi. Sems no savas vietas pie prāmja loga vēroja, kā jaunietis samiedz acis, lai cauri lietusgāzei saskatītu no pelēkās miglas iznirstošo piestātni. Viņa jauno, gludo seju klāja lietus lāses. Prāmis tuvojās piestātnei un pamazām apstājās. Semam nāsīs ieplūda auksts, sāļš gaiss. Puisis paņēma virves galā uzmesto cilpu un pacēla to tik augstu kā zirga seglos sēdošs kovbojs. Jau ar pirmo metienu cilpa uzkrita uz pāļa. Tad puisis no prāmja pārlēca uz piestātni un cieši savilka virvi, it kā vēlētos piestīvēt prāmi sev klāt. Izskatījās, ka puisim nebija vairāk par piecpadsmit gadiem, un tomēr viņš tik viegli prata pietauvot prāmi. Devis prāmja kapteinim kādu signālu, viņš pagriezās pret pasažieriem, kuri jau gaidīja ar saviem lietussargiem un lietusmēteļiem, un uzsauca: – Apļa piestātne! Tad viņš ar skaļu, metālisku blīkšķi nolaida uz piestātnes prāmja trapu. Uzmetuši kūkumus un sabozušies pret lietu, pasažieri steidzās izkāpt. Puisis turpināja stalti un bezbailīgi stāvēt. Lūk, tas nu bija labs, krietns darbs. Prāmja pietauvošana. Biroja darbinieku dzenāšana no piestātnes uz prāmja un atkal atpakaļ. Viņš bija pavisam jauns, tomēr, stāvēdams lietū, izskatījās kā īsts vīrs. Raugoties uz viņu, Sems savās mitrajās vilnas biksēs un svītrainajā kreklā sajutās vārgs un gļēvs. Šis puisis droši vien negribēja ne dzirdēt par darbu birojā. Viņš noteikti sacītu: "Ne par kādu naudu, es tur justos kā žurka sprostā." Žurka, kura nospiež sviru, lai dabūtu sieru. Gluži kā tajos senajos eksperimentos. Iepriekšējā dienā Sems bija kā žurka sēdējis pie sava galda, ar mazo pirkstiņu spiedis burtu p, bet ar īkšķi – atstarpēšanas taustiņu. Vēl un vēlreiz, ar atstarpi pēc katra p, kamēr viss ekrāns bija pilns ar vieniem vienīgiem p p p p p p. Viņš bija to darījis aptuveni divdesmit minūtes. Varbūt pat pusstundu. Viņš to īsti nezināja. Tas bija viņa lielākais darba sasniegums iepriekšējā dienā. Ekrāns, kas piepildīts ar burtu p. Viņš vēroja, kā uz prāmja uznāk pasažieru bariņš. Ļaudis purināja lietussargus un izskatījās īgni un noguruši, kaut arī darba diena vēl nemaz nebija sākusies. Jaunajam puisim droši vien pat prātā nebija ienācis, ka biroja darbinieks varētu visu dienu nosēdēt savā kabinetā, nedarot neko, burtiski neko, nolādēts, un tik un tā par to saņemt algu. Iedomājies par to, cik maz viņam bija izdevies paveikt, Sems juta, ka uz ādas izspiežas auksti sviedri. Tas vienreiz bija jāizbeidz. Ja viņš nespēs koncentrēties, tad paliks bez darba. Viņa pārbaudes laiks vēl nebija beidzies. Viņu varēja atlaist bez liekas spriedzes vai dokumentu rakstīšanas. Līdz šim viņš bija ticis cauri sveikā, pateicoties vienīgi savai komandai. Viņa tiešajā pakļautībā atradās četri tehnoloģiju un visās citās jomās zinoši divdesmitgadnieki. Viņi visi bija gudrāki par pašu Semu. Viņš šos jauniešus nevadīja, viņi paši tika ar sevi galā, taču tas nevarēja turpināties mūžīgi. Ja Semam būtu jāveic fizisks darbs, viņš jau pirms vairākām nedēļām būtu atlaists. Viņš atcerējās savu tēvu. Brašais santehniķis Stens gan nevarēja ierasties uz izsaukumu un apsēsties, lai sāktu blenzt tukšumā, vai ne? Viņš nevarēja divdesmit minūtes no vietas ar uzgriežņu atslēgu truli dauzīt pa cauruli. Ja Sems būtu santehniķis, viņam gan nāktos saņemties, lai koncentrētos, un viņa smadzenes nesāktu pamazām irt, – vai arī kas, pie velna, ar viņu šobrīd notika. Vai viņam gadījumā nebija kaut kāda veca radiniece no tēva puses, kurai bija gadījies (pieklusinātā balsī) nervu sabrukums? Varbūt kaut kas tāds bija piemeklējis arī Semu. Viņa nervi pamazām saira un sabira putekļos kā šūnains smilšakmens. Prāmis grīļodamies aizslīdēja atpakaļ cauri ostai, lai visus nogādātu uz darbu. Skatoties uz citiem pasažieriem, Semam pēkšņi ienāca prātā, ka viņš nekad nebija pa īstam iederējies starp šiem ļaudīm. Viņš nebija viens no šiem biznesa cilvēkiem. Darbs viņam vienmēr bija paticis diezgan labi, tas bija nosacīti stimulējošs iztikas pelnīšanas līdzeklis, taču vienmēr laiku pa laikam gadījās kāds brīdis, kad viņš, ar savu PowerPoint prezentāciju stāvēdams klausītāju priekšā, uz mirkli sajutās kā teātra izrādē, sarežģītā teātra izrādē, kurā viņš vienkārši izlikās par to darījumu cilvēku, kādu viņa māte allaž bija sapņojusi ieraudzīt. Viņam vajadzēja būt nevis ārstam vai juristam, bet gan darījumu cilvēkam. Džojai nebija ne jausmas, ko tāds darījumu cilvēks visu dienu dara. Skaidrs bija vienīgi tas, ka viņš nēsāja kaklasaiti, nevis darba kombinezonu un viņam bija tīri nagi. Ja Sems skolā pelnīja labas atzīmes, un to viņš arī darīja, tad biznesa burvīgajai dzīvei vajadzēja kļūt par viņa atalgojumu. Viņš būtu varējis uzstāt, ka vēlas nodarboties ar tirdzniecību, kā to darīja viņa tēvs un brāļi, jo viņa māte nebija valdonīga, tikai aizrautīga, taču tā vietā Sems, būdams vēl pusaudzis, bija muļķīgi un miegaini pakļāvies, ne reizi pat neapdomādamies, ko patiesībā vēlas un kas varētu sniegt viņam gandarījumu, un te nu viņš bija: iestrēdzis savā aplamajā dzīvē, puslīdz pieņemams vidējā līmeņa vadītājs, kurš izlikās kaismīgi jūsmojam par enerģijas dzērienu mārketingu. Un kas par to? Samierinies. Cik uz šī prāmja procentuāli bija cilvēku, kuri kaismīgi jūsmoja par savu darbu? Ne jau visiem dievs bija devis šādu iespēju. Klementīnei vienmēr kāds sacīja: "Tev ir tik ļoti paveicies, ka tu vari darīt to, kas tev vislabāk patīk." Viņa īsti nespēja novērtēt šādu privilēģiju. Dažreiz viņa atteica: "Jā, bet man vienmēr ir bail, ka varbūt es savu darbu neveicu pietiekami labi." Viņas neirotiskā attieksme pret muzicēšanu Semam allaž bija likusies mulsinoša un dīvaina. Viņa taču varēja vienkārši ņemt un spēlēt to sasodīto krāmu, taču nu Sems pirmo reizi saprata, ko Klementīne bija vēlējusies pateikt, apgalvodama: "Es vienkārši jūtu, ka šodien nevaru paspēlēt." Atkal atcerējies savu datora ekrānu, kas bija piepildīts ar p, Sems juta, ka viņa panika pieņemas spēkā. Viņš nevarēja atļauties palikt bez darba, viņiem taču bija hipotēkas maksājumi. Tev ir ģimene. Ģimene, kas jāaizsargā. Esi vīrs. Saņemies. Tev bija viss, un tu ar to riskēji – kā dēļ? Tāpat vien. Viņš paskatījās ārā pa logu. Prāmis iegrima zaļganpelēkā vilnī ar baltu putu cepuri, un viņš dzirdēja sevi izdvešam kādu skaņu. Tas bija apkaunojošs, spalgs baiļu pīkstiens, it kā viņš būtu maza meitene. Sems noklepojās, lai citi nodomātu, ka viņam tikai aizkritusi rīkle. Viņš pieķēra sevi kavējamies atmiņās par dārza viesību rītu. Sajūta bija tāda, it kā viņš būtu atcerējies kādu citu, kādu draugu vai aktieri, kuru reiz redzējis filmā tēlojam tēva lomu. Tas noteikti bija kāds cits, nevis viņš, kurš bija nesteidzīgi staigājis, cienīgi soļojis pa savu saulaino māju, tik pārliecināts par sevi un savu vietu pasaulē. Kas torīt īsti bija noticis? Brokastīs viņi bija ēduši radziņus. Viņš bija mēģinājis sarīkot Klementīnei noklausīšanās mēģinājumu. Tas nebija lāgā izdevies. Un pēc tam? Viņam vajadzēja izvest meitenes pastaigāties, lai Klementīne varētu pavingrināties. Viņiem neizdevās atrast Rūbijas apavu ar mirgojošo zoli. Vai viņi vispār bija atraduši to nolādēto apavu? Ja kāds torīt būtu Semam jautājis, ko viņš domā par savu dzīvi, viņš teiktu, ka jūtas laimīgs. Apmierināts ar savu jauno darbu. Patiesībā savā ziņā pat trakoti priecīgs par savu jauno darbu. Viņš jutās ļoti lepns, jo bija vienojies par elastīgu darba laiku, lai arī turpmāk varētu čakli iesaistīties bērnu audzināšanā. Viņa paša tēvs nekad nebija tā darījis, un nu Sems ar lielu prieku uzklausīja slavas dziesmas par to, ka viņš esot tik gādīgs tēvs, un līdzjūtīgi, tomēr patīkami smējās par to, ka Klementīne nekad netika slavēta kā gādīga māte. Var jau būt, ka viņu bija nomākušas šaubas par savu vietu darījumu pasaulē, taču par savu tēva lomu viņš bija allaž juties pārliecināts. Klementīne vienmēr apgalvoja, ka uzreiz esot skaidrs, kurā brīdī viņš runā pa telefonu ar savu tēvu, jo tad viņa balss kļūstot nedaudz dobjāka. Sems drīzāk būtu gatavs pastāstīt tēvam par kādu vīrišķīgu darbu, ko pats bija paveicis mājās, nekā par paaugstinājumu amatā, toties viņš nelikās ne zinis par mulsumu tēva sejā brīžos, kad Klementīne stāstīja, cik lieliski Sems sakārtojis Hollijas matus pirms baleta nodarbības (labāk nekā viņa pati), un kad viņš pats veda Holliju pārģērbt vai nomazgāt. Kā vīrs un tēvs Sems jutās simtprocentīgi drošs par sevi. Viņš uzskatīja, ka viņa paša tēvs pat nenojauš, ko ir palaidis garām. Ja dārza viesību rītā kāds būtu apvaicājies, par ko Sems sapņo, viņš būtu atteicis, ka neko daudz jau nevēlas, tomēr viņam nebūtu iebildumu pret mazākiem hipotēkas maksājumiem, kārtīgāku māju, vēl vienu bērnu, ideālā variantā dēlu, tomēr arī meitai nebūtu nekādas vainas, sasodīti milzīgu laivu, ja to varētu dabūt par lētu naudu, un vairāk seksa. Pieminot seksu, viņš būtu pasmējies. Vai vismaz pasmaidījis. Skumji pasmaidījis. Iespējams, ka šis smaids būtu skumjš un sarūgtinājuma pilns precīzi vienādās daļās. Sems pieķēra sevi rūgti smaidām, un sieviete, kura sēdēja viņam blakus ejas otrā pusē, uztvēra viņa skatienu un steidzīgi novērsās. Sems pārstāja smaidīt un noskatījās, kā viņa klēpī saliktās rokas savelkas dūrēs. Viņš piespieda sevi tās atbrīvot. Lai neizskatītos dīvaini. Viņš paņēma avīzi, ko kāds bija atstājis uz blakus sēdekļa. Tas bija iepriekšējās dienas numurs. Virs fotogrāfijas, kurā caur lietus lāšu klātu logu bija mākslinieciski uzņemta apmākusies Sidnejas aina, bija virsraksts: "VIENREIZ PIETIKS". Sems mēģināja izlasīt rakstu. Pastāvēja draudi, ka Voragambas dambis kuru katru brīdi varētu pārplūst. Negaidīti plūdi visā valstī. Teikumi Sema acu priekšā sāka lēkāt. Iespējams, ka viņam vajadzēja pārbaudīt redzi. Viņš vairs nespēja ilgstoši palasīt, nekļūdams nemierīgs un satraukts. Laiku pa laikam viņš mēdza pēkšņās izbailēs pacelt galvu, it kā būtu palaidis garām kaut ko svarīgu vai vienkārši iemidzis. Sems atkal uztvēra sievietes skatienu. Velns parāvis, es nemēģinu uz tevi blenzt. Es necenšos ar tevi iepazīties. Es mīlu savu sievu. Vai viņš joprojām mīlēja savu sievu? Viņš atcerējās Tifānijas seju zeltainas saules apmirdzētajā pagalmā aiz mājas. Saņemies, spēkavīr. Viņas smaidu, kas bija kā glāsts. Sems pagrieza galvu pret prāmja logu, kā vēlēdamies novērsties nevis tikai no domas par Tifāniju, bet arī no viņas fiziskās klātbūtnes, un sāka skatīties pa prāmja logu uz Sidnejas ostas lielajiem un mazajiem līčiem, virs kuriem pletās zemas, pelēkas, draudīgas debesis. Visā apkārtnē valdīja apokalipses noskaņa. Viņam bija ko sacīt Klementīnei. Gribējās izkliegt apsūdzības, kaut arī viņš zināja: tiklīdz tās būs izrunātas, viņam nekavējoties gribēsies tās paņemt atpakaļ, jo viņš pats bija pelnījis vēl skarbākus vārdus. Un tomēr šīs apsūdzības joprojām kavējās nevis uz mēles, bet gan rīklē, iestrēgušas kā nesagremots ēdiena pikucis. Dažreiz Semam radās sajūta, ka viņš vairs nespēj neko pienācīgi norīt. Šodien viņa atkal uzstājās ar savu kārtējo bezjēdzīgo sabiedrisko runu. Kaut kādā bibliotēkā, kas atradās tālā, nomaļā priekšpilsētā. Tādā laikā neviens uz kaut ko tādu noteikti neieradīsies. Kāpēc viņa tā rīkojās? Šī brīvprātīgā darba dēļ viņa atteicās no apmaksātiem koncertiem. Sems to nekādi nespēja saprast. Kā gan viņa varēja tīšām no jauna izdzīvot to dienu, ja Sems no rīta līdz vakaram visiem spēkiem pūlējās aizgaiņāt apkaunojošās atmiņas, kas atkal un atkal uzplaiksnīja viņa prātā? – Atvainojiet. Sems satrūkās. Viņa labā roka strauji pašāvās uz priekšu, it kā viņš grasītos noķert kaut ko krītošu. Viņš iekliedzās: – Kur? Ejā bija nostājusies sieviete gaiši brūnā lietusmētelī. Viņa cieši skatījās uz Semu ar lielām Bembija acīm, aizstāvēdamās sakrustojusi uz krūtīm abas rokas. – Lūdzu, piedodiet. Es negribēju jūs nobiedēt. Semu pārņēma patiess, nevaldāms niknums. Viņš domās iztēlojās, kā metas sievietei virsū, sagrābj viņu aiz rīkles un sapurina kā lupatu lelli. – Es tikai gribēju pavaicāt, vai tā ir jūsu avīze. Vai jūs jau esat to izlasījis? – Viņa ar galvu pamāja uz avīzes pusi. – Piedodiet, – Sems piesmacis noteica. – Es biju pamatīgi aizdomājies. – Viņš sniedza sievietei avīzi. Tā drebēja viņa rokā. – Tā nav mana avīze. Ņemiet vien. – Paldies. Es patiešām ļoti atvainojos, – sieviete atkārtoja. – Nekas, nekas. Viņa pamazām kāpās atpakaļ. Viņa bija nospriedusi, ka Sems ir jucis. Viņš patiešām bija jucis. Ar katru dienu viņš kļuva aizvien neprātīgāks un neprātīgāks. Sems gaidīja, kad sirds sāks pukstēt rāmāk. Viņš pagrieza galvu, lai paskatītos ārā pa logu. Ieraudzījis Ārzemju pasažieru terminālu, viņš atcerējās, ka šovakar bija gribējis kopā ar Klementīni nākt šurp uz restorānu. Izsmalcinātu, pārmērīgi dārgu restorānu. Viņš nekur nevēlējās iet. Viņam nebija, ko viņai sacīt. Prātā pazibēja doma, ka varbūt viņiem vajadzētu pašķirties. Nevis šķirt laulību, bet padzīvot atsevišķi. Runa ir par laulību, draudziņ, jūs nevarat vienkārši aiziet katrs uz savu pusi kā divi neprecēti draugi, jums ir jāpašķiras. Stulbums. Viņam un Klementīnei nevajadzēja pašķirties. Ar viņiem viss bija kārtībā. Un tomēr šis vārds nez kāpēc šķita savādi vilinošs. Pašķirties. Tas izklausījās pēc atrisinājuma. Ja vien viņam izdotos atraisīties, atsvešināties, atkāpties, tad kļūtu vieglāk. Tā būtu kā amputācija. Pēkšņi Sems piecēlās, pieķērās pie sēdekļu atzveltnēm, lai uz grīļīgā prāmja noturētu līdzsvaru, un izgāja ārā uz tukšā klāja. Aukstais, lietainais gaiss iepļaukāja viņu kā saniknota sieviete. Jaunais puisis lietusmētelī vienaldzīgi uzlūkoja viņu un nesteidzīgi novērsās, it kā Sems būtu tikai kārtējā blāvi pelēkās ainavas sastāvdaļa. Sems ieķērās slidenajās margās, kas stiepās gar prāmja bortu. Viņš nevēlējās atrasties šeit, viņš nevēlējās atrasties mājās. Viņš nevēlējās atrasties nekur, vienīgi atgriezties pagātnē, tajā nejēdzīgajā pagalmā aiz mājas, tajā blāvās krēslas mirklī, kad viņš ar sānu redzi bija manījis mirgojošās gaismiņu virtenes, un tā Tifānija, sieviete, kura viņam nenozīmēja neko, itin neko, bija smējusies kopā ar viņu, un viņš nemaz nebija skatījies uz viņas auguma satriecošajiem apaļumiem, viņš itin nemaz nebija skatījies, toties bija apzinājies, lieliski apzinājies, ka tie tur ir. "Saņemies, spēkavīr," viņa bija teikusi. Tieši šajā brīdī viņam vajadzēja nospiest pauzi. Viņam bija vajadzīgas vienīgi nākamās piecas minūtes pēc šī brīža. Tikai viena vienīga iespēja. Ja vien viņam būtu tikai viena vienīga iespēja, viņš izturētos kā vīrs, par kādu allaž bija sevi uzskatījis. 7. nodaļa Dārza viesību diena – Lai paliek, – Klementīne sacīja. Bija jau gandrīz viens, trijos viņiem vajadzēja ierasties pie Ērikas uz pēcpusdienas tēju, bet Semam un meitenēm tā arī nebija izdevies iziet no mājas, lai viņa, kā solīts, varētu netraucēti pavingrināties. Bija skaidrs, ka šoreiz nekas neiznāks. – Nē, – Sems iebilda, – es negrasos padoties vienas mazas kurpītes dēļ. Viens no Rūbijas jaunajiem, ievērojami dārgajiem sporta apaviem ar mirgojošām zolēm bija kaut kur pazudis, un, tā kā viņa pēdējā laikā bija sākusi ātri augt, šobrīd tie bija vienīgie apavi, kuri viņai vēl derēja. – Kā tur bija teikts tajā dzejolī? – Klementīne apvaicājās. – Naglas dēļ pakavs bij’ kritis, pakava dēļ zirgs bija kritis… un pēc tam vēl kaut kas, kamēr visa karaliste bija pagalam. – Ko tu teici? – Sems noņurdēja. Viņš uz vēdera gulēja uz grīdas un zem dīvāna meklēja pazudušo apavu. – Apava dēļ mana noklausīšanās bija kritusi, – Klementīne nomurmināja un nocēla spilvenus no tā paša dīvāna. Zem tiem atradās drupačas, monētas, zīmuļi, matu sprādzes un sporta krūšturis, taču no apaviem tur nebija ne miņas. – Ko tu teici? – Sems pārvaicāja un pastiepa roku. – Es to laikam redzu! – Viņš izvilka no pagultes noputējušu zeķi. – Tā ir zeķe, – Hollija iebilda. Sems nošķaudījās. – Jā, es zinu, ka tā ir zeķe. – Viņš izslējās tupus un paberzēja plecu. – Pusi sava mūža mēs pavadām, mēģinādami atrast kādu mantu. Mums ir vajadzīga labāka sistēma. Noteikta rīcības kārtība. Šim nolūkam neapšaubāmi ir kāda lietojumprogramma. Lietojumprogramma, kuras nosaukums ir "Kur ir mūsu mantas?". – Kurpe! Kur tu esi? Kurpe! – Rūbija sauca. Viņa klibodama staigāja apkārt ar vienu sporta apavu un ik pa brīdim piecirta kāju, lai krāsainās gaismiņas atkal sāktu mirgot. – Kurpes tevi nedzird, Rūbij, – Hollija nicīgi aizrādīja. – Ērika apgalvo, ka mums pie durvīm esot vajadzīgs kurpju plaukts. – Klementīne uzlika spilvenus atpakaļ uz drazām. – Viņa apgalvo, ka mums vajadzētu iemācīt bērnus nolikt tur savus apavus, tiklīdz viņi būs ienākuši pa durvīm. – Viņai ir taisnība, – Sems piekrita. – Tai sievietei vienmēr ir taisnība. Paturot prātā, ka Ērikai nebija bērnu, viņai piemita bagātīgs zināšanu krājums bērnu audzināšanas jomā, un viņa uzskatīja par savu pienākumu tajā dalīties ar citiem. Viņai nekad nedrīkstēja vaicāt: "Kā tad tu to zini?", jo viņa vienmēr nosauca attiecīgo avotu. "Es izlasīju rakstu izdevumā "Modernā Psiholoģija," viņa mēdza iesākt. – Viņa izklausās pēc vienas no tām kaitīgajām draudzenēm, – reiz bija sacījusi Klementīnes draudzene Einslija. – Tev vajadzētu tikt no viņas vaļā. – Viņa ir nekaitīga, – Klementīne bija attraukusi. – Vai tad tev nav nevienas draudzenes, kura tev krīt uz nerviem? Viņa uzskatīja, ka ikvienam ir pa kādam apgrūtinošam draugam. Kad viņas māte atbildēja uz telefona zvaniem, viņas sejā mēdza parādīties kāda īpaša izteiksme, stoiska "atkal sākas" grimase, kas nozīmēja, ka piezvanījusi viņas draudzene Luīze. – Viņa tevi vienreiz iedzīs kapā, – Einslija aizrādīja. Klementīne nekad, nemūžam nebūtu varējusi tikt vaļā no Ērikas. Ērika taču bija Hollijas krustmāte. Brīdis, kurā Klementīne būtu varējusi pielikt punktu viņu draudzībai, jau sen bija pagājis – ja vien tāds vispār bijis. Ar cilvēkiem tā taču nedrīkstēja darīt. Vai šādu rīcību vispār varēja aprakstīt vārdos? Ērika būtu tik satriekta. Lai nu kā, pēdējo gadu laikā, kopš Ērika bija iepazinusies un apprecējusies ar jauko, nopietno Oliveru, viņu draudzība bija kļuvusi daudz paciešamāka. Kaut arī Klementīne bija sarāvusies, dzirdot, kā Einslija nosauc Ēriku par indīgu, ar šo vārdu patiesībā varēja precīzi aprakstīt jūtas, kas Klementīni tik bieži pārņēma Ērikas klātbūtnē: lielais īgnums, ko viņa tikai ar milzīgām pūlēm spēja apvaldīt un apslēpt, vilšanās par sevi pašu, jo Ērika nebija ne ļauna, ne arī nežēlīga vai dumja; viņa gluži vienkārši bija kaitinoša, un Klementīnes reakcija bija tik ārkārtīgi nesamērīga, ka tas šķita apkaunojoši un mulsinoši. Ērika taču mīlēja Klementīni. Klementīnes dēļ viņa būtu gatava uz visu. Kāpēc gan viņa Klementīnei lika tik ļoti aizsvilties? Sajūta bija tāda, it kā Ērika viņā izraisītu alerģiju. Laika gaitā Klementīne bija iemācījusies ierobežot viņu kopīgi pavadīto laiku. Piemēram, šodien, kad Ērika bija ieminējusies par pusdienām, Klementīne bija automātiski iebildusi: "Labāk pēcpusdienā iedzersim tēju." Tā bija ātrāk. Nevajadzēs tik ilgi trakot. – Lūdzu, vai es varu paņemt vienu cepumu, tēti? – Hollija apvaicājās. – Nē, – Sems atteica. – Palīdzi meklēt māsas kurpi. – Meitenes, jūs nedrīkstat aizmirst, ka šodien pie Ērikas un Olivera jums noteikti jāsaka "lūdzu" un "paldies", – Klementīne uzrunāja meitas, ielūkodamās aiz aizkariem, lai uzmeklētu pazudušo kurpi. – Jauki un skaļi, ja? Hollija sašuta. – Es vienmēr saku "lūdzu" un "paldies"! Es nupat pateicu "lūdzu" arī tētim. – Es zinu, – Klementīne sacīja. – Tieši tāpēc es par to arī atcerējos. Es nodomāju: "Cik pieklājīgi!" Klementīne zināja: ja Hollija vai Rūbija kādreiz aizmirstu pateikt "lūdzu" vai "paldies", tad tas notiktu vienīgi pie Ērikas, kura bija paradusi uzsvērti atgādināt meitenēm par pieklājību. Klementīne uzskatīja, ka viņa pati rīkojas nepieklājīgi. – Vai es dzirdēju "paldies"? – Ērika mēdza apvaicāties, sniegdama ūdens glāzi un pielikdama pie auss saliktu plaukstu. Un Hollija vienmēr atbildēja: – Nē, nedzirdēji vis. – Tas varēja izklausīties pārgudri, kaut gan patiesībā viņa gluži vienkārši kārtējo reizi bija visu uztvērusi burtiski. Hollija novilka kurpes, uzrāpās uz dīvāna, vienās zeķēs uzkāpa uz roku balsta, iepleta rokas plati kā izpletņlēcējs un uz mutes iekrita spilvenos. – Nedari tā, Hollij! – Sems viņu norāja. – Es tev to jau esmu teicis. Tu vari savainoties. – Mamma ļauj man tā darīt, – Hollija uzmeta lūpu. – Viņai nevajadzētu tā rīkoties, – Sems iebilda, izteiksmīgi uzlūkodams Klementīni. – Tā var lauzt kaklu. Tā var ļoti, ļoti nodarīt sev pāri. – Velc kurpes atpakaļ kājās, Hollij, – Klementīne iejaucās, – kamēr vēl arī tās nav pazudušas. Dažreiz viņai ienāca prātā: kā gan, pēc Sema domām, viņai izdevās saglabāt bērnus dzīvus tikmēr, kamēr viņš neatradās līdzās un nevarēja norādīt uz visiem bīstamajiem apdraudējumiem? Kamēr Sems bija darbā, viņa vienmēr ļāva Hollijai krist no dīvāna malas uz mutes. Meitenes lielākoties labi spēja paturēt prātā visus atšķirīgos noteikumus, kas bija spēkā, kamēr tētis bija darbā, kaut gan šie atšķirīgie noteikumi patiesībā nekad netika atzīti skaļi. Tas vienkārši bija vārdos neizteikts miera saglabāšanas veids. Klementīnei bija aizdomas, ka arī mammītes prombūtnes laikā uz dārzeņu ēšanu un zobu tīrīšanu tika attiecināti atšķirīgi noteikumi. Hollija nokāpa no dīvāna un atkrita uz tā. – Man ir garlaicīgi. Kāpēc es nevaru paņemt cepumu? Es mirstu badā. – Lūdzu, nečīksti, – Klementīne aizrādīja. – Bet man tik ļoti gribas ēst, – Hollija nerimās. Rūbija tikmēr izgāja priekšnamā, skaļi saukdama: – KUR-PE! KUR TU ESI, MANA MĪĻĀ KURPE? – Man patiešām vajag vienu cepumu. Tikai vienu cepumu, – Hollija nelikās mierā. – Klusu! – Klementīne un Sems vienā balsī uzkliedza. – Jūs abi esat tik nejauki! – Hollija apsviedās uz papēža, lai izietu no istabas, un atsita kājas pirkstu pret dīvāna kāju. Meklēdams kurpi, Sems bija pavilcis dīvānu nedaudz nostāk. Hollija neapmierināti iekliedzās. – Ak vai. – Klementīne automātiski noliecās, lai viņu apskautu, piemirsusi, ka Hollijai vienmēr bija vajadzīgs zināms laiks, lai pārvarētu savas dusmas uz visu pasauli, un tikai pēc tam viņu varēja sākt mierināt. Hollija strauji atmeta galvu un sāpīgi iebelza Klementīnei pa zodu. – Au! – Klementīne saķēra zodu. – Hollij! – Kaut kas traks, – Sems izgrūda un nikni izslāja no istabas. Nu Hollijai vajadzēja, lai viņu samīļo. Viņa metās Klementīnei ap kaklu, un Klementīne apskāva meitu, kaut gan viņai gribējās Holliju sapurināt, jo belziens pa zodu bija izrādījies patiešām sāpīgs. Līdzjūtīgi murminādama mierinājuma vārdus, viņa šūpoja Holliju un ilgpilni noraudzījās uz savu čellu, kas klusi un cienīgi bija atsliets pret šķietamās noklausīšanās krēslu. Žēl, ka savulaik neviens nebija viņu brīdinājis: laidusi pasaulē bērnus, sieviete kļūst sīkāka, neattīstītāka, primitīvāka… un viņas talants, izglītība un sasniegumi vairs neko nenozīmē. Klementīne atcerējās, kā Ērika sešpadsmit gadu vecumā bija nevērīgi ieminējusies, ka nekad negribēs bērnus, un, to dzirdot, Klementīni bija pārņēmis savāds nemiers, un tikai pēc laba laika viņa beidzot bija izpratusi sava īgnuma iemeslu (visu mūžu Ērika bija izraisījusi viņā īgnumu tik daudzu dažādu un sarežģītu iemeslu dēļ), un beidzot viņai bija kļuvis skaidrs: viņa bija tā saīgņojusies, jo vēlējās, kaut būtu kaut ko tādu iedomājusies pateikt pirmā. Klementīne taču bija tā, kurai vajadzēja būt neprātīgai, radošai bohēmas piekritējai. Ērika bija konservatīva. Tā, kura ievēroja visus noteikumus. Tā, kura vienmēr bija apzinīga. Ērika sapņoja par to, ka varētu sapelnīt pietiekami labas atzīmes, lai iestātos biznesa studiju budžeta grupā un varētu specializēties grāmatvedības un finanšu jomā. Ērika sapņoja par māju, akciju paketi un darbu vienā no sešām lielajām grāmatvedības kompānijām, kur viņa ātri vien varētu kļūt par uzņēmuma īpašnieku partneri. Klementīne sapņoja par studijām konservatorijā, lai varētu spēlēt neparastu mūziku un izjust neparastu kaislību, un pēc tam, protams, kādu dienu apprecēties ar jauku vīrieti un laist pasaulē bērnus, jo vai tad to negribēja visas? Bērni bija jauki. Sešpadsmit gadu vecumā Klementīnei bija šķitis: viņai ir nožēlojama iztēle, jo viņai nekad nebija ienācis prātā izvēlēties iespēju dzīvot bez bērniem. Bet ar Ēriku tā notika vienmēr. Viņa ietiepīgi nevēlējās iekļauties noteiktos rāmjos. Septiņpadsmit gadu vecumā Ērika piedzīvoja gotu posmu. Lai nu kurš, bet Ērika. Viņa nokrāsoja matus melnus, nolakoja melnus nagus, uzkrāsoja melnas lūpas, nēsāja aproces ar kniedēm un zābakus ar biezām zolēm. – Kas ir? – viņa izaicinoši noprasīja pirmajā reizē, kad Klementīne bija ieraudzījusi viņu jaunajā tēlā. Pateicoties Ērikas rokzvaigznes ārienei, viņas varēja iekļūt stilīgos klubos, kur Ērika, nikni saviebusies, stāvēja pašā aizmugurē, dzēra minerālūdeni un izskatījās tā, it kā nodotos drūmām gotu domām, kaut gan patiesībā droši vien prātoja vienīgi par mājasdarbiem, bet Klementīne tikmēr piedzērās, dejoja, skūpstījās ar nepiemērotiem puišiem un pēc tam visu mājupceļu raudāja, jo, jūs taču saprotat, dzīve. Tagad Ērika nēsāja neievērojamu apģērbu, kas nepalika prātā; tas bija vienkāršs, neuzkrītošs un ērts. Viņa strādāja vienā no lielajām grāmatvedības kompānijām (nu jau vienā no četrām, nevis sešām) un dzīvoja glītā, droši vien jau izmaksātā mājā ar trim guļamistabām netālu no vietas, kur viņas bija uzaugušas. Un tagad Klementīne, protams, nenožēloja, ka bija nolēmusi laist pasaulē bērnus. Viņa tos neprātīgi mīlēja, protams, mīlēja, tikai reizēm gluži vienkārši nožēloja, ka tie bija piedzimuši par agru. Būtu bijis prātīgāk nogaidīt, kamēr būs nomaksāta lielākā daļa mājokļa kredīta vai arī viņas karjera būs kļuvusi stabilāka. Sems gribēja trešo bērnu, un tas bija smieklīgi, neiespējami. Ikreiz, kad viņš par to ieminējās, Klementīne nemitīgi centās mainīt sarunas tematu. Laist pasaulē trešo bērnu būtu tas pats, kas "Cirka" spēlē nobraukt lejā pa garajām kazas kāpnēm. Nevarēja būt, ka viņš patiešām tā domāja. Atlika vienīgi cerēt – galu galā viņš tomēr nāks pie prāta. Sems no jauna nostājās uz sliekšņa un pastiepa uz Hollijas pusi cepumu paciņu. Maģiski atlabusī Hollija nolēca no Klementīnes ceļgala, un tai pašā mirklī iezvanījās Klementīnes telefons, kas bija nolikts vienā no grāmatplauktiem. – Tā ir Ērika, – Klementīne paskaidroja Semam, paņēmusi telefonu. – Varbūt viņa grib atcelt to pasākumu, – Sems cerīgi ieminējās. – Viņa nekad neko neatceļ, – Klementīne atteica un pielika telefonu pie auss. – Sveika, Ērika. – Te Ērika, – Ērika īgni noņurdēja, it kā Klementīne viņai jau būtu sagādājusi vilšanos. – Zinu, – Klementīne atteica. – Šīs jaunmodīgās tehnoloģijas ir satriecošas, tās… – Jā, ļoti smieklīgi, – Ērika pārtrauca. – Paklausies. Par šodienu. Braucot atpakaļ no veikala, es nejauši satiku Vidu. Tu taču atceries manu kaimiņu Vidu, vai ne? – Protams, ka atceros. Kā gan es varētu aizmirst tavu kaimiņu Vidu, – Klementīne atteica. – Dižo elektriķi. Tādu kā Tonijs Soprano. Mēs mīlam tavu kaimiņu Vidu. – Dažkārt Ērika mēdza atmodināt Klementīnē šādu vieglprātību. – Kvēli seksīgās Tifānijas vīru. – Tifānijas vārdu viņa izrunāja gari stiepti. – Sems ir sajūsmā par kaimiņieni Tifāniju. Viņa paskatījās uz Semu, lai pārliecinātos, vai viņš atceras šo vārdu. Sems ar rokām gaisā atainoja Tifānijas ārkārtīgi iespaidīgo augumu, un Klementīne viņam parādīja paceltu īkšķi. Ar Ērikas kaimiņiem viņi bija tikušies vienu vienīgu reizi pagājušajos Ziemassvētkos, kādā neveiklības pilnā ballītē ar iedzeršanu Ērikas mājās. Viņi varēja būt aptuveni desmit gadus vecāki par Klementīni un Semu, toties izskatījās jaunāki. Pēc Sema un Klementīnes domām, viņi toreiz bija izglābuši neveiksmīgo vakaru. – Lai nu kā, – Ērika turpināja, – es pateicu Vidam, ka jūs šodien nāksiet pie mums ciemos, un viņš mūs visus uzaicināja pie sevis uz dārza viesībām. Viņiem ir meita Dakota, kurai ir aptuveni desmit gadu, un viņš, šķiet, uzskata, ka viņai labprāt patiktu parotaļāties ar jūsu meitām. – Izklausās lieliski, – Klementīne noteica, juzdama, ka viņai krietni vien uzlabojas garastāvoklis. Viņa piegāja pie loga un nopētīja koši zilās debesis. Viņu pēkšņi pārņēma svētku noskaņojums. Dārza viesības. Šovakar nevajadzēs gatavot vakariņas. Varēs paņemt līdzi Einslijas dāvināto šampanieša pudeli. Pavingrināties varēs rīt. Klementīnei ļoti patika šī viņas personības īpatnība; viņas noskaņojums viegla vēja, smaržas vai skaista akorda ietekmē no skumja varēja pārvērsties pacilātā. "Zini, tu esi dīvaina, gandrīz kā narkomāne," reiz bija sacījis viņas brālis Braiens. Klementīne tā arī vairs nebija aizmirsusi šo piezīmi. Tā viņā modināja lepnumu. Jā, es esmu tik traka. Kaut gan tas droši vien liecināja, ka viņa nepavisam tāda nebija. Patiesi traki cilvēki bija pārāk aizņemti ar savu trakumu, lai par to vēl domātu. – Vids savā ziņā ar viltu pierunāja mani doties uz viņa dārza viesībām, – Ērika aizstāvēdamās piebilda, un tas bija savādi, jo Klementīne vēl ne reizi nebija piedzīvojusi, ka Ēriku kāds būtu varējis pierunāt ar viltu. – Tas nekas, – Klementīne sacīja. – Mums viņi patika. Būs jautri. – Viņa pasmaidīja, skatīdamās, kā ekstāzes pārņemtā Hollija valsē pa istabu, turēdama cepumu augstu paceltu gluži kā balvu. Hollija bija mantojusi Klementīnes temperamentu, un tas bija labi, izņemot brīžus, kad viņu noskaņojums nesakrita. Pragmatiskā un pacietīgā Rūbija vairāk līdzinājās Semam. Iepriekšējā dienā Klementīne bija iegājusi meitu guļamistabā un ieraudzījusi, ka Rūbija sēž uz grīdas blakus Hollijai, maigi glāstīdama viņai plecu. Hollija gulēja uz vēdera, pagalam izmisusi, jo viņas uzzīmētais pandas lācis neizskatījās pēc pandas lāča. "Pamēģini vēlveiz!" Rūbija mudināja. Viņas sejā bija redzama tāda pati neizpratnes pilna izteiksme kā Semam. Tā vēstīja: kāpēc vajag tik ļoti sarežģīt sev dzīvi? – Nu tad labi, jauki. Būs jautri, jā, – Ērika atkārtoja. Viņa izklausījās vīlusies, it kā patiesībā nebūtu cerējusi, ka šī diena varētu būt jautra. – Gluži vienkārši… Olivers ir drusku tāds kā dusmīgs uz mani par to, ka es pieņēmu Vida uzaicinājumu, jo… nu… kā jau pirmīt teicu, mēs labprāt gribētu apspriest to, nu… mūsu piedāvājumu, un viņš domā, ka tagad mēs to vairs nevarēsim izdarīt. Biju iedomājusies, ka varbūt pēc dārza viesībām jūs varētu atnākt pie mums un iedzert kafiju. Ja vien jums būs laiks. – Protams, – Klementīne bija ar mieru. – Vai pat pirms viesībām, ja gribi. Kā vien vēlies. Tas viss izklausās ļoti noslēpumaini, Ērika. Vai vari man dot kādu mājienu? – Nu… nē, tā īsti ne. – Nu viņa izklausījās gandrīz satraukta. – Būs jau labi, – Klementīne mierinoši noteica. – Parunāsim par to jūsu noslēpumu pēc dārza viesībām. – Vai arī pirms, – Ērika iebilda. – Tu nupat teici… – Vai arī pirms, – Klementīne piekrita. Tieši tobrīd telpā ietipināja Rūbija, turēdama katrā rokā pa mazītiņam, sārtam gumijas zābakam un izskatīdamās ļoti apmierināta ar sevi. – Ak tu, gudrā meitene, Rūbij, tu taču vari vilkt gumijas zābakus! Cik lieliska doma! – Ko, lūdzu? – noprasīja Ērika, kura ļoti nevarēja ciest, ja Klementīne telefona sarunas laikā uzrunāja arī savus bērnus. Šķiet, viņa to uzskatīja par etiķetes pārkāpumu. – Neko. Protams. Parunāsimies pirms dārza viesībām. – Tad arī tiksimies, – Ērika strupi noskaldīja un beidza sarunu ierasti kaitinoši pēkšņi, it kā Klementīne būtu viņas necilā praktikante. Nu, vienalga. Dārza viesības pie Ērikas apburošajiem kaimiņiem šajā saulainajā ziemas dienā būs jautras. Kas gan varēja būt vēl jaukāk? 8. nodaļa Lietus nedaudz mitējās, kaut gan, protams, nepārstāja pavisam. Bija skaidrs, ka tas draņķis pat negrasās beigties, un tāpēc Tifānija izmantoja iespēju, lai paķertu lietussargu un izvilktu piebraucamā ceļa galā atkritumu kasti, kurā nekautrīgi grabēja iepriekšējā vakarā izdzertā vīna un alus pudeles. Viņa domāja par Dakotu un meitas smaidu šorīt, kad Tifānija bija aizvedusi viņu uz skolu; tas bija vēss, pieklājīgs smaids, it kā Tifānija būtu kādas citas meitenes māte. Ar Dakotu kaut kas nebija lāgā. Kaut kas grūti pamanāms. Vai nu nekas, vai arī kaut kas. Nevarēja sacīt, ka viņa slikti uzvedās. Nepavisam. Tomēr viņa izturējās biedējoši atsvešināti. Tā, it kā būtu ieslēgta neredzamā stikla lodē. Piemēram, šorīt pie brokastu galda Dakota bija sēdējusi ar taisnu muguru un izvēlīgi košļājusi grauzdiņu. Viņas skatiens bija šķitis neizteiksmīgs un neizprotams. "Jā, lūdzu. Nē, paldies." Kāpēc viņa izturējās tik biedējoši pieklājīgi? Sajūta bija tāda, it kā pie viņiem būtu apmetusies labi audzināta apmaiņas programmas studente. Vai viņai bija ēšanas traucējumi? Bet viņa taču joprojām ēda, kaut arī ne pārāk aizrautīgi. Lai cik ļoti Tifānija arī censtos un kādus jautājumus uzdotu, viņai tomēr nekādi neizdevās neko noskaidrot. – Viss ir kārtībā, – Dakota nerimās atkārtot līdz šim nedzirdētā robota balsī. – Ar viņu viss ir kārtībā, liec to bērnu mierā! – Vids iejaucās. To dzirdot, Tifānijai gribējās kliegt. Ar Dakotu nekas nebija kārtībā. Viņai bija desmit gadi. Desmitgadīgam bērnam nevajadzētu pieklājīgi uzsmaidīt savai mātei. Tifānija bija apņēmusies sašķaidīt šo sasodīto stikla lodi, kurā Dakota bija ieslēgusies. Pat tad, ja viņa to bija tikai iztēlojusies. Jau gandrīz izgājusi uz ielas, viņa pamanīja Oliveru, kurš arī vilka ārā savu atkritumu kasti, kaut gan viņam tā tik ļoti negrabēja. – Labrīt, Oliver! – viņa uzsauca. – Kā klājas? Tas lietus nu gan ir briesmīgs, vai ne? Nolādēts. Ikreiz, satiekoties ar kaimiņiem pēc dārza viesībām, viņas vēdera muskuļi tagad saspringa kā pilates vingrinājuma laikā. Olivers viņai vienmēr bija paticis. Viņš bija tik vienkāršs un pieklājīgs; nedaudz muļķīgs, ar melniem matiem un brillēm, gluži kā pieaudzis Harijs Poters. Bija grūti neievērot, ka viņam ir ļoti maza galva, gluži kā zirnis. Tur nu neko nevarēja līdzēt, tomēr Tifānija nolēma, ka vajadzētu pateikt Ērikai, lai viņa nopērk Oliveram vecmodīgas brilles melnos rāmjos, vienā rāvienā pārvēršot savu vīru par piemīlīgu hipsteru. (Vidam bija milzīga galva. Viņam nederēja neviena beisbola cepure, kaut gan viņš kaut ko tādu nemūžam nenēsātu.) – Kā klājas, Tifānij? – Olivers atsaucās, glīti pavilka atkritumu kasti un klusi nolika to vietā, kamēr Tifānija elsdama stīvēja savējo pāri ietves malai. – Vai nevajag palīdzēt? – Nē, nē, būs jau labi. Cik mīļi, ka tu tā piedāvājies man palīdzēt! Nav gadījies dzirdēt, ka Vids tā darītu! Uf. Šodien būšu pietiekami daudz izvingrojusies! – Tā nebija taisnība. Viņa gatavojās vēlāk doties uz sporta klubu. – Ko tu šādā laikā dari mājās? Izliecies par slimu, lai nebūtu jāiet uz darbu? Viņa pagājās tuvāk, lai varētu ērtāk parunāties, un pamanīja, ka Olivers pārbijies uzmet skatienu viņas krūtīm un tad ar acīm izmisīgi ieurbjas viņai pierē, it kā tā būtu īpaša pārbaude. Jā, vecīt, es esmu īsts pārbaudījums, taču tu ar to ikreiz tiec galā. – Un es patiešām esmu slims. Neesmu atveseļojies pēc nelielas gripas. – Olivers pielika pie lūpām dūri un noklepojās. – Kā klājas Ērikai? – Tifānija painteresējās. – Pēdējā laikā viņa gandrīz nav redzēta. – Viss kārtībā, – Olivers atteica tik strupi, it kā tas būtu personiskas dabas jautājums. Mīļo pasaulīt, kopš dārza viesībām visas sarunas ar Ēriku un Oliveru šķita tik saspringtas un grūtas, it kā viņa runātu ar savu bijušo puisi, ar kuru vairs nebūtu kopā. Savas vainas dēļ. Savas neuzticības dēļ. – Jā, mēs neesam tik bieži redzējušies kopš… – viņa atsāka. – Kā tad klājas Klementīnei un Semam? Olivers noklepojās. – Labi, – viņš atteica, tad sarauca pieri un pār Tifānijas plecu paskatījās kaut kur tālumā. – Un kā tad klājas… – Vai zini, izskatās, ka Harijs jau labu laiku nav izstūmis savu atkritumu kasti, – Olivers viņu pārtrauca. Tifānija pagriezās un ar skatienu nomērīja tukšo vietu uz ielas pretī mājai, kurā dzīvoja Harijs. Dakota viņu bija iesaukusi par Spļāvēja kungu, jo viņš bija paradis ar riebumu spļaut virsū visam, kas viņam derdzās, piemēram, Dakotai. Dažreiz viņš mēdza paskatīties uz Tifānijas skaisto meitu un nospļauties, it kā jau viņas eksistence vien šķistu aizvainojoša. – Viņš to nestumj ārā katru nedēļu, – Tifānija paskaidroja. – Manuprāt, viņš nerada pārāk daudz atkritumu. – Jā, zinu, – Olivers piekrita, – tomēr man ir tāda sajūta, ka es viņu neesmu redzējis jau vairākas nedēļas. Es šorīt teicu Ērikai: vai tikai nevajadzētu piedauzīt viņam pie durvīm un pārliecināties, vai ar viņu viss kārtībā. Tifānija no jauna pagriezās pret Oliveru. – Viņš droši vien sāks kliegt un lamāties. – Droši vien, – Olivers drūmi piekrita. Viņš patiešām bija jauks puisis. – Man vienkārši ir tāda sajūta, ka jau ilgu laiku nav dzirdēta neviena lamuvārdu straume. Tifānija lūkojās uz Harija nožēlojamo deviņpadsmitā gadsimta sākumā no sarkaniem ķieģeļiem būvēto māju. Tā allaž izskatījās diezgan nomācoši: no logu rāmjiem lobījās krāsa, izbalējušo, sarkano dakstiņu jumtu vajadzēja salabot. Reizi mēnesī pie Harija ieradās dārznieki, lai nopļautu zālienu un apgrieztu dzīvžogus, tāpēc māja gluži neizskatījās pamesta novārtā, taču jau kopš brīža, kad viņi bija te apmetušies un Harijs bija ieradies sveikt savus jaunos kaimiņus, pieprasīdams, lai viņi kaut ko izdara ar savu ozolu, šī māja bija likusies nožēlojama un vientuļa. – Kad es īsti viņu redzēju pēdējo reizi? – Tifānija apvaicājās, mēģinādama atcerēties kādu nepatīkamu atgadījumu. Harijs dažas reizes bija nostājies pagalmā pie savas mājas, sakliedzis uz Dakotu un viņu saraudinājis, un Tifānija bija zaudējusi savaldīšanos un sakliegusi uz Hariju, pati vēlāk par to kaunēdamās, jo viņš taču bija vecs vīrs, kurš droši vien sirga ar vecuma vājprātu, tāpēc viņai būtu vajadzējis izturēties pieklājīgāk un būt savaldīgākai. Kad kāds no viņiem bija izdarījis kaut ko aplamu un sadusmojis Hariju? Tad viņa atcerējās. – Tev taisnība, – viņa lēni sacīja Oliveram, nenovērsdama acis no mājas. – Es jau labu laiku neesmu viņu redzējusi. Patiesībā viņa precīzi zināja, kad pēdējo reizi bija redzējusi Hariju. Dārza viesību rītā. Pirms tām nolādētajām, murgainajām dārza viesībām, ko viņa vispār nemaz nebija gribējusi rīkot. 9. nodaļa Dārza viesību diena Bija iestājies klusums. Uzreiz pēc tam, kad Vids bija izgājis no istabas, vienmēr kļuva īpaši kluss. Gluži kā mirklī, kad mūziķu grupa pārstāj spēlēt un iestājas klusums, kas šķiet apdullinošs. Varēja dzirdēt kā tikšķ pulkstenis. Ja Vids atradās istabā, pulksteņa tikšķēšanu nekad nevarēja sadzirdēt. Tifānija sēdēja pie ēdamistabas galda, savā portatīvajā datorā lasīdama jaunākās elektroniskā pasta vēstules un ēzdama grauzdiņu ar rauga pastu. Vids bija izgājis ārā uz piebraucamā ceļa pēc avīzes, pukodamies par to, ka viņam katru dienu nākoties meklēt avīzi pa visu dārzu, un draudēdams atteikties no abonēšanas. – Lasi to avīzi elektroniski, kā to dara visi pārējie, – Tifānija vienmēr aizrādīja; Vids lielākoties ļoti labprāt izmēģināja kaut ko jaunu, taču bija arī ārkārtīgi lojāls un nesatricināmi uzticīgs zināmiem paradumiem, personiskas dabas rituāliem, precēm un cilvēkiem. – Kad tētis iziet no istabas, viss ir tik kluss, vai ne? – Tifānija uzrunāja Dakotu, kura uz sāniem gulēja uz platās erkera loga palodzes, saritinājusies trīsošās rīta gaismas četrstūrī gluži kā kaķis. Bārnijs, viņu mazais šnaucers, bija iekārtojies Dakotai blakus, uzlicis purnu un ķepas uz Dakotas rokas un aizvēris acis, tā, ka varēja redzēt vienīgi viņa platās, kuplās uzacis. Bārnijs bija suns, kurš snauda kā kaķis. Dakota, protams, lasīja. Viņa vienmēr kaut ko lasīja, nozudusi citā pasaulē, kur Tifānija nevarēja viņu pavadīt. Pareizāk sakot, viņa būtu varējusi to darīt, ja vien pacenstos paņemt kādu grāmatu, taču lasīšana Tifānijai uzdzina nemieru. Jau pēc vienas lappuses viņai sāka nepacietīgi raustīties kājas. Arī televizors padarīja viņu nemierīgu, taču, to skatoties, viņa vismaz varēja locīt izmazgāto veļu vai apmaksāt rēķinus. Dakotas vecumā Tifānija nemūžam nebūtu ņēmusi rokās grāmatu tikai prieka pēc. Viņai vairāk patika kosmētika un tērpi. Vēl viņdien Tifānija bija piedāvājusi nolakot Dakotai nagus, bet Dakota bija pieklājīgi un izvairīgi attraukusi: "Nu, varbūt vēlāk, mammu." Šādi karma bija atriebusies Tifānijai par visām tām reizēm, kad viņas mīļā, mājsaimniecības darbiem nodevusies māte bija ieminējusies, ka varbūt Tifānija vēlētos viņai palīdzēt kaut ko izcept. Ģimenes folklora vēstīja, ka Tifānija bija atbildējusi: "Vai tu man par to samaksāsi?" – "Tu vienmēr tik dedzīgi vēlējies tikt atalgota," viņas māte stāstīja. Ko lai dara, laiks ir nauda. – Te ir tik kluss, vai ne? – Tifānija atkārtoja, nesagaidījusi Dakotas atbildi. – Ko? – Dakota atvaicāja. – Tu gribēji teikt "ko, lūdzu"? – Tifānija noprasīja. Uz mirkli iestājās klusums. – Ko? – Dakota vēlreiz pavaicāja un pāršķīra lapu. Tifānija nicīgi nosprauslojās. Viņa atvēra jaunu vēstuli. Tā bija no ārkārtīgi izsmalcinātās Svētās Anastasijas privātskolas, kurā Dakotai nākamgad bija jāuzsāk mācības. Tifānija zināja, ka nevarēs pavadīt savu meitu arī uz šo jauno pasauli. Vida trīs vecākās meitas no viņa pirmās laulības, Dakotas trīs vecākās pusmāsas, visas bija mācījušās Svētās Anastasijas skolā. Tifānijai gan šķita, ka tas par šo skolu neko labu neliecina, tomēr tai patiešām bija žilbinoša slava (būtu dīvaini, ja par tādu naudu tā nebūtu, nolādēts), un Vids bija gribējis sūtīt Dakotu turp jau bērnudārza vecumā. Tifānijai šķita, ka tā darīt būtu muļķīgi, ja tepat netālu atradās lieliska, neliela privātskola. Viņi bija vienojušies par kompromisu – mācību uzsākšanu jaunajā skolā no piektās klases. Oktobrī bija paredzēts informācijas rīts. Pēc diviem mēnešiem. To vajadzēja obligāti apmeklēt visiem skolēniem un abiem vecākiem. Obligāti. Vēstules teksts bija tik uzmācīgs, ka Tifānija saniknota to aši aizvēra. Šāda informācijas dienas apmeklēšana viņā bija atmodinājusi neviltotu pretestību un pat zināmu nemieru. Aptverot, ka tās ir bailes, viņu pārņēma riebums pret sevi. Dusmas. Viņa aizcirta datoru, nevēlēdamās pat domāt par kaut ko tādu. Šī taču bija svētdiena. Brīva diena. Priekšā bija vesela gara nedēļa. – Vai tā ir laba grāmata? – viņa pajautāja Dakotai. – Ko? – Dakota atvaicāja. – Es gribēju teikt, ko, lūdzu? Tifānija noteica: – Es tevi mīlu, Dakota. Ilgs klusuma brīdis. – Ko? Noblīkšķēja ārdurvis. Atsitoties pret sienu, tās bija atstājušas pēdas, jo Vids ikreiz, ienākot mājā, atgrūda durvis vaļā tā, it kā būtu cēli pārradies no episka ceļojuma. – Kur jūs esat, sievietes? – viņš sauca. – Tur, kur tu mūs atstāji, riekstiņ! – Tifānija atsaucās. – Es neesmu nekāds riekstiņš! Kāpēc tu mani visu laiku tā sauc? Tas taču ir bezjēdzīgi! Tagad paklausieties, man ir jaunumi! – Viņš ienāca pa durvīm, vicinādams saritināto avīzi kā diriģenta zizli un izskatīdamies sparīgs. – Es nupat uzaicināju kaimiņus pie mums uz dārza viesībām. Uz ielas nejauši satikos ar Ēriku. – Vid, Vid, Vid, – Tifānija atbalstīja galvu plaukstā. – Kāpēc tev vajadzēja tā rīkoties? Ērika un Olivers bija visnotaļ jauki, taču tik sasodīti kautrīgi un nopietni. Ar viņiem nebija viegli. Viņus vislabāk vajadzēja aicināt ciemos kopā ar citiem, lai brīdī, kad šāda nopietnība kļūtu nogurdinoša, viņus varētu nodot kādam citam. – Tu apsolīji, ka mēs vismaz vienu svētdienu varēsim atpūsties, – Tifānija sacīja. Nākamajā nedēļā viņai bija tik daudz darba: otrdienas vakarā bija paredzēta kāda īpašuma izsole, trešdien tiesā bija gaidāma ķilda ar vietējo pašvaldību par zemes plānošanas un vides aizsardzības jautājumiem, un krāsotājs, flīzētājs un elektriķis (tas gan bija Vids) gaidīja viņas turpmākās norādes. Viņai bija nepieciešama atelpa. – Ko tu tur runā? Tieši to mēs arī darām! Atpūšamies šajā skaistajā dienā! – Vids iebilda, izskatīdamies neviltoti apmulsis. – Kur gan vēl var atpūsties tik labi kā dārza viesībās? Es piezvanīšu Drago. Sagādāšu cūku. Jā, un atnāks arī viņu draugi. Vai atceries to čellisti? Klementīne. Klementīne un viņas vīrs. Kā viņu sauca? – Sems, – Tifānija atteica, kļūdama možāka. Sems viņai bija iepaticies. Viņš līdzinājās tiem neliela auguma plecīgajiem, gaišmatainajiem sērfotājiem, ar kādiem viņa bija bieži satikusies pirms iepazīšanās ar Vidu, un vēl viņš bija jautrs un bezrūpīgs. Viņi bija tikušies tikai vienu vienīgu reizi, pirms gada, kad Ērika un Olivers savās mājās bija sarīkojuši nelielu Ziemassvētku ballīti. Tas bija tik dīvains vakars. Ne Vids, ne Tifānija vēl nekad nebija apmeklējuši kaut ko tādu. Visi viesi bija stāvējuši kur nu kurais un sarunājušies tik klusu, it kā atrastos bibliotēkā vai baznīcā. Kāda sieviete pat bija dzērusi tēju. – Kur ir ēdamais? – Vids bija nemitīgi un pārāk skaļi čukstējis Tifānijai. Olivers un Ērika tikmēr pārlieku bieži un nemierīgi slaucīja jau tāpat tīrās virtuves virsmas ar trauku lupatām, kā vēlēdamies nepārprotami likt manīt, ka viesi gan ir ļoti nekārtīgi, taču viņi paši spēs tikt ar visu galā. Iepazinušies ar Klementīni un Semu, Vids un Tifānija bija atviegloti uzelpojuši. Vids, kuram ļoti patika klasiskā mūzika, uzzinājis, ka Klementīne ir čelliste, nopriecājās tik ļoti, ka tas jau izskatījās gandrīz mulsinoši, taču tad Tifānija un Sems sāka runāt par politiku un patīkami izstrīdējās. (Viņš bija pārāk bažīgs, taču to varēja piedot.) – Kā jums liekas, vai mēs varētu pasūtīt picu? – Sems kādā brīdī bija pačukstējis, un Vids bija ierēcies smieklos, kaut gan pēc tam viņiem visiem bija nācies viņu atturēt, lai viņš nepaņemtu mobilo telefonu un patiešām nepasūtītu picu. Klemetīne savas somiņas dzīlēs atrada šokolādes tāfelīti un slepus sadalīja to visai četrotnei, kamēr nabaga Ērika un Olivers cītīgi spodrināja savas virtuves mēbeles. Sajūta bija tāda, it kā viņi visi būtu nonākuši neapdzīvotā salā un darījuši visu, kas bija viņu spēkos, lai izdzīvotu. – Viņiem ir divas mazas meitiņas, – Vids turpināja. – Es atceros, viņi teica, ka viņiem esot mazi bērni, – Tifānija piekrita. – Ar jaukiem, mīļiem vārdiņiem. – Es neatceros viņu vārdus, – Vids pārtrauca. – Un vispār, vai zināt, Dakota varēs ar viņām paspēlēties, vai ne, Dakota? – Viņš cerīgi paskatījās uz Dakotu. – Paklau, pie durvīm kāds ir, – Dakota atteica, neatraudama skatienu no grāmatas. Bārnijs, kļuvis modrs, pacēla galvu, ko bija nolicis uz viņas rokas, nolēca zemē un sāka skraidīt apkārt, priecīgi vaukšķēdams. Bārnijam viesi patika gandrīz tikpat ļoti kā Vidam. Kāds atkal un atkal bungoja pa ārdurvīm, nelikdamies ne zinis par durvju zvanu. – Paklau, tu taču neuzaicināji viņus ciemos jau uzreiz, ko? – Tifānija noprasīja. – Kuš, Bārnij. Vid, vai tu tā izdarīji? Vids stāvēja pie pieliekamā un ņēma ārā produktus. – Protams, ka ne, – viņš izklaidīgi atteica, tomēr kaut kas tāds būtu pilnīgi iespējams. Tifānija devās atvērt durvis. Bārnijs satraukti skraidīja šurpu turpu viņai priekšā tā, ka viņa gandrīz paklupa. Uz lieveņa stāvēja Harijs, vecais vīrs, kurš dzīvoja kaimiņu mājā, ģērbies savās ierastajās, vecajās, pelēkajās uzvalka biksēs (varbūt tās bija saglabājušās kopš viņa kādreizējā darba?) un baltā pogājamā kreklā ar sadzeltējušu apkaklīti. Virs augšējās pogas spurojās balti krūšu apmatojuma kušķi. Viņam bija tādas pašas baltas, kuplas uzacis kā Bārnijam. – Labdien, Harij, – Tifānija sacīja. Ko mēs šodien atkal esam izdarījuši aplam? – Kā jums klājas? – Atkal tas pats! – Harijs uzkliedza. – Tas ir nepieņemami! – Viņš pasniedza Tifānijai vēstuli, kas bija adresēta Vidam. – Es jau agrāk esmu ar jums par to runājis. Man nevajag jūsu vēstules. Man nemaz nevajadzētu jums tās nest. Tas nav mans pienākums. – Vainīgs ir pastnieks, Harij, – Tifānija paskaidroja. – Viņš ir nejauši ielicis vēstuli nepareizā pastkastītē. Tā mēdz gadīties. – Tā nav pirmā reize! – Harijs kareivīgi paziņoja. – Jā, man šķiet, ka vienreiz tā patiešām jau ir gadījies, – Tifānija piekrita. – Jums tas vienreiz ir jāizbeidz! Vai jūs esat stulba? Man par to nav jāatbild! – Labi, Harij, – Tifānija noteica. – Harij, draudziņ! – Priekšnamā uzradās Vids, stūķēdams mutē purpursarkanas vīnogas. – Vai gribat vēlāk pievienoties mums dārza viesībās? Pie mums atnāks Ērika un Olivers! Jūs jau zināt, no septītā numura mājas. Harijs paskatījās uz Vidu un samirkšķināja acis. Tad iebāza roku aiz krekla un pakasījās. – Ko? Nē, es negribu nākt uz dārza viesībām. – Žēl gan, – Vids noteica un aplika roku Tifānijai ap vidukli. – Varbūt kādu citu reizi, Harij, bet, vai zināt, es negribu klausīties, kā jūs saucat manu sievu par stulbu. Norunāts, Harij? Tas nav jauki. Kaimiņi tā nedara. Harijs lūkojās uz viņiem ar savām vecīgajām, brūnajām acīm. – Es vairs negribu noņemties ar jūsu vēstulēm, – viņš nomurmināja. – Tas nav mans pienākums. Jums pašiem jāuzņemas atbildība. – Mēs uzņemamies atbildību, – Vids atteica. – Par to jūs varat neuztraukties. – Aizvāciet no manis to suni! – Harijs pieprasīja. Bārnijs ar lielu interesi ostīja viņa kurpi. Izskatīdamies aizvainots, Bārnijs pacēla mazo, bārdaino purniņu. – Nāc šurp, Bārnij, – Vids uzsita knipi, aicinādams suni pie sevis. – Jūs taču zināt, ka vienmēr varat vērsties pie mums, ja esam jums vajadzīgi, Harij, – Tifānija sacīja. Viņš pēkšņi sāka izskatīties tik aizkustinošs kā apjucis bērns. – Ko? – Harijs izskatījās šausmu pārņemts. – Kāpēc jūs man būtu vajadzīgi? Vienkārši gādājiet, lai jūsu nolādētās vēstules nenonāktu manā pastkastītē. Uzmetis kūkumu, viņš aizšļūca prom, purinādams galvu un kaut ko murminādams. Vids aizvēra durvis. Harijs bija jau aizmirsts. – Tā, – viņš paziņoja. – Vai es esmu noskaņots kaut ko izcept? Jā, es esmu noskaņots kaut ko izcept! Vai gribat, lai izcepu štrūdeli? Kā jums šķiet? Štrūdeli? Jā. Pavisam noteikti tā būs štrūdele. 10. nodaļa Ērika bija atgriezusies sava biroja vēsajā, mierinošajā klēpī. Brauciens ar taksometru atpakaļ no bibliotēkas, kurā Klementīne uzstājās ar runu, bija izmaksājis vēl vairāk par braucienu turp. Viņa nupat bija veltīgi izšķiedusi simt trīsdesmit četrus dolārus, ko nevarēja norakstīt izdevumos. Viņa pati nesaprata, kāpēc bija tā rīkojusies. Katrā ziņā Klementīnes stāsts nebija aizpildījis nevienu tukšo vietu viņas atmiņā. Tas bija vienīgi uzjundījis dažādas neomulīgas sajūtas, un pēc tam, braucot mājup ar taksometru, viņai nācās paciest telefona sarunas gan ar vīru, gan ar māti. Viņa nespēja vien sagaidīt, kad varēs dedzīgi ķerties pie kāda uzmundrinoša darba. Tas gluži kā skrējiens palīdzēs sakārtot domas. Paldies dievam, ka viņas darbs nebija tāds kā Klementīnei un viņai nevajadzēja pastāvīgi smelt no savu jūtu akas. Darbam vispār vajadzētu būt bez jebkādām emocijām. Tā bija darba labākā īpašība. Vērodama, kā aiz loga biezās rūts līst lietus, viņa noklausījās balss pastkastītē atstātās ziņas. Sēžot daudzstāvu biroja ēkas drošībā, laika apstākļiem nebija nekādas nozīmes. Sajūta bija tāda, it kā viņa atrastos citā dimensijā. Brīdī, kad Ērika pārskatīja elektroniskā pasta vēstules, iezvanījās viņas telefons. Tas atkal bija Olivers. Kopš viņu pēdējās sarunas nebija pagājusi pat ne pusstunda. Vai tiešām viņš zvanīja tāpēc, lai vēlreiz apvaicātos, vai viņa parunājusies ar Klementīni? Viņa rīcībai noteikti bija kāds pamatots iemesls. – Piedod, ka tevi vēlreiz traucēju, – viņš aši ieteicās. – Es runāšu ātri. Es tikai gribēju pajautāt, vai tu pēdējā laikā esi redzējusi Hariju? – Hariju? – Ērika pārvaicāja, atvērdama kādu vēstuli. – Kas ir Harijs? – Harijs! – Olivers nepacietīgi atkārtoja. – Mūsu kaimiņš! Dieva dēļ. Hariju diez vai varēja nosaukt par labu draugu. Viņi šo veco vīru gandrīz nepazina, un patiesībā Harijs nemaz nebija viņu kaimiņš, viņš dzīvoja aiz Vida un Tifānijas mājas. – Nezinu, – Ērika noteica. – Nedomāju vis. Kāpēc tu tā vaicā? – Pirmīt, kad izstūmu atkritumu kasti, parunājos ar Tifāniju, – Olivers sacīja. Viņš uz brīdi apklusa, lai izšņauktu degunu. Izdzirdējusi Tifānijas vārdu, Ērika sastinga ar plaukstu uz datorpeles. Kopš dārza viesībām viņa nevēlējās ielaisties nekādās darīšanās ne ar Tifāniju, ne ar Vidu. Viņi jau tik un tā nebija īsti draugi. Viņi vienkārši dzīvoja netālu no tiem abiem. Klementīne un Sems Tifānijai un Vidam tik un tā patika daudz vairāk. Ja Ērika todien nebūtu ieminējusies par Klementīni un pateikusi, ka viņiem ir brīva diena, vai Vids tik un tā būtu uzaicinājis viņus uz dārza viesībām? Diez vai. – Lai nu kā, es ieminējos, ka jau labu laiku neesmu redzējis Hariju, – Olivers turpināja. – Tā nu mēs aizgājām un paskatījāmies viņa pastkastītē, un tā bija pārpildīta. Mēs paņēmām viņa vēstules un avīzes, pieklauvējām pie viņa durvīm, taču neviens neatsaucās. Es mēģināju ieskatīties pa logu, taču man ir sajūta, ka tur kaut kas nav labi. Tifānija šobrīd zvana Vidam, lai apvaicātos, varbūt viņam kaut kas ir zināms. – Skaidrs, – Ērika noteica. Viņu tas viss nemaz neinteresēja. – Varbūt viņš ir kaut kur aizbraucis. – Nedomāju, ka Harijam mēdz būt atvaļinājums, – Olivers iebilda. – Kad tu viņu redzēji pēdējo reizi? – Nav ne jausmas, – Ērika atteica. Šī saruna bija bezjēdzīga. – Kādu laiku viņš nav redzēts. – Es sāku domāt, vai nevajadzētu piezvanīt uz policiju, – Olivers raizējās, – es negribu viņam sagādāt neērtības, ja viss ir kārtībā, vai veltīgi tērēt policijas resursus, bet… – Viņam noteikti ir rezerves atslēga, – Ērika pārtrauca Oliveru. – Zem kāda puķu poda vai kaut kur netālu no durvīm. – Kā tu zini? – Olivers noprasīja. – Zinu, un viss, – Ērika atteica. – Viņa paaudze mēdz tā darīt. – Ērikas vecmāmiņa bija glabājusi atslēgu zem ģerāniju poda pie ieejas durvīm, toties Ērikas māte nemūžam nebūtu riskējusi pieļaut kaut ko tik šausmīgu, ka viņas mājoklī kāds varētu ienākt bez atļaujas. Viņas mājas durvis pastāvīgi bija aizšautas ar divām bultām. Lai pasargātu visu vērtīgo, kas atradās aiz tām. – Skaidrs, – Olivers noteica, – laba doma. Mēģināšu paskatīties. Saruna pēkšņi pārtrūka, Ērika nolika telefonu un nu bija spiesta domāt par savu veco kaimiņu. Kad viņa īsti bija pēdējo reizi redzējusi Hariju? Noteikti kādā brīdī, kad viņš atkal bija par kaut ko sūdzējies. Viņam nepatika, ja kāds atstāja automašīnu uz ielas pretī viņa mājai, un viņš nespēja vien beigt sūdzēties par Vidu un Tifāniju: par troksni (viņiem patika uzņemt viesus; viņš vairākas reizes bija zvanījis policijai), par suni (Harijs apgalvoja, ka suns izrakņājot viņa dārzu; viņš bija uzrakstījis pašvaldībai oficiālu sūdzību) un par māju (tā izskatījās kā draņķa Tadžmahals). Bija radies iespaids, ka viņš no visas sirds ienīst Tifāniju, Vidu un pat Dakotu. Ēriku viņš pacieta, toties Olivers viņam, šķiet, ļoti patika. Ērika piecēlās un piegāja pie kabineta loga. Daži cilvēki, piemēram, viņas uzņēmuma īpašnieks un vadītājs, šajā ēkā nespēja nostāties tuvu logiem, kas bija iebūvēti tā, ka radās sajūta – cilvēks stāv klints malā, taču Ērikai patika just, kā, raugoties lejup uz ielām, kurās valdīja lietus radītais satiksmes juceklis, viņas kuņģis dīvaini sažņaudzas. Harijs. Pēdējo reizi viņa Hariju bija redzējusi dārza viesību rītā. Tad, kad bija aizsteigusies nopirkt vairāk sauso cepumu. Viņa bija raizējusies par tām sezama sēklām. Prombraucot viņa bija ielūkojusies atpakaļskata spogulī un pamanījusi Hariju, kurš kliedza uz Vida un Tifānijas suni. Viņš bija agresīvi spēris, taču Ērika bija pārliecināta, ka viņš mazajam suņukam nebija trāpījis. Viņš to darīja tikai skata pēc. Uz verandas mājas priekšā bija iznācis Vids, droši vien tāpēc, lai pasauktu suni. Vairāk neko viņa nebija redzējusi. Ērikai nebija iebildumu pret Harija īgņošanos. Īgņošanās nebija tik darbietilpīga un nogurdinoša kā līksmība. Harijs nekad nevēlējās ilgi slaistīties un tērzēt. Vai ar viņu tiešām kaut kas atgadījies? Varbūt viņš bija saslimis? Bet varbūt viss bija kārtībā – un nabaga atbildīgais Olivers par savu iejaukšanos dabūs trūkties. Noplaiksnīja zibens, kā uguns raķetes izgaismodams pilsētas siluetu, un Ērika iztēlojās, kā viņa varētu izskatīties, ja kāds lejā uz ielas šajā mirklī nejauši uzmestu skatienu lietainajām debesīm un ieraudzītu izgaismotajā logā viņas tumšo, vientulīgo stāvu. Šis tēls atsauca prātā kādu atmiņu, iespējams, varbūt – rūtij piespiestas plaukstas, seja bez vaibstiem, ja neskaita neskaidru pavērtas mutes apveidu –, taču tad šīs atmiņas sašķēlās un sašķīda tūkstoš sīkos gabaliņos. Vai pastāvēja iespēja, ka todien viņa savai smadzeņu ķīmijai bija nodarījusi kaut ko nelabojamu un katastrofālu? Aizgriezusies no loga, viņa steidzās atpakaļ pie sava rakstāmgalda, lai atvērtu rēķintabulu, jebkuru rēķintabulu, lai tikai no tās būtu kāda jēga; un, kad mierinošie skaitļi bija piepildījuši viņas datora ekrānu, viņa paņēma telefonu, sameklēja savas psihoterapeites telefona numuru un uzrunāja sekretāri tik gaiši, it kā tas vispār nebūtu svarīgi: – Jūs jau droši vien rīt nevarat izbrīvēt man laiku? Un tad viņa pēkšņi pārdomāja un izmisīgi piebilda: – Lūdzu? 11. nodaļa Beidzis runāt ar Ēriku, Olivers nolika telefonu un spēcīgi izšņauca degunu. Tad viņš paņēma lietussargu. Slaistīšanās apkārt pa lietusgāzi, lai apraudzītu vecus kaimiņus, noteikti nenāca par labu viņa veselībai, taču to vairs nebija iespējams atlikt pat ne uz mirkli. Oliveru bija pārņēmušas briesmīgas aizdomas. Viņš atcerējās, ka pēdējo reizi bija redzējis Hariju sestdienas pēcpusdienā pirms dārza viesībām, kamēr vēl tās vispār nebija ieplānotas, kamēr vēl Ērika nebija nākusi klajā ar savu negaidīto paziņojumu, kamēr vēl viņi saskaņā ar plānu bija dzēruši pēcpusdienas tēju kopā ar Klementīni, Semu un viņu meitām. Tajā sestdienas pēcpusdienā Harijs bija piesteidzies pie viņa, lai patērzētu, un devis Oliveram dažus padomus par to, kā pareizi turēt zāles trimmeri. Dažiem cilvēkiem nepatika uzklausīt nelūgtus padomus, taču Olivers vienmēr labprāt bija gatavs mācīties no citu ļaužu pieredzes. Harijs bija pasūdzējies par Vida un Tifānijas suni. Cik varēja noprast, tad tas ar savu vaukšķēšanu naktīs neļāva Harijam gulēt. Oliveram tas šķita neticami. Bārnijs taču bija pavisam mazs suņuks. Harijs paziņoja, ka grasās vērsties policijā vai varbūt vietējā pašvaldībā, taču, godīgi sakot, Olivers nebija klausījies pārāk uzmanīgi. Harijs nemitīgi iesniedza oficiālas sūdzības visās oficiālajās iestādēs, kādas vien spēja uzmeklēt. Sūdzēšanās bija viņa vaļasprieks. Ikvienam pensionāram bija vajadzīga kāda aizraušanās. Tas bija noticis tieši pirms četrdesmit četrām dienām, un kopš tā laika Olivers Hariju vairs nebija redzējis. Atvēris ārdurvis, viņš atlēca atpakaļ, jo bija tur ieraudzījis Tifāniju. Piešķiebusi lietussargu atpakaļ virs pleciem, viņa stāvēja zem verandas nojumes ar paceltu roku, it kā nupat būtu grasījusies pieklauvēt pie durvīm. – Piedod, – viņa sacīja. – Es zinu, ka tu esi slims, bet es vienkārši domāju par Hariju. Man patiešām šķiet, ka mums vajadzētu pamēģināt atvērt viņa mājas durvis vai piezvanīt uz policiju. Arī Vids apgalvo, ka nav viņu redzējis jau vairākas nedēļas. – Ērika tāpat, – Olivers sacīja. – Es nupat grasījos doties turp. – Pēkšņi viņš kļuva drudžaini steidzīgs, it kā tagad būtu svarīga katra minūte. – Ejam. – Vējš pieņēmās spēkā. – Ak dievs, tas lietus! Pacēluši lietussargus un paslēpušies aiz tiem kā aiz policistu vairogiem, viņi aizsteidzās pāri zālienam uz verandu Harija mājas priekšā. Nometusi izmirkušo lietussargu uz paaugstinājuma, Tifānija ar savilktu dūri sāka dauzīt pa durvīm. – Harij! – viņa sauca, pārkliegdama lietu. Viņas balsī bija dzirdama viegla panika. – Harij! Tie esam tikai mēs! Tikai kaimiņi! Olivers pacēla smagu smilšakmens podu. Zem tā nebija nevienas atslēgas. Virkne vecu, nekur nederīgu, zaļu plastmasas podu ar pavisam nokaltušiem augiem un sausu, drūpošu augsni. Vai tiešām Harijs būtu varējis turēt atslēgu zem kāda no tiem? Olivers pacēla pirmo podu, un tur nu tā bija. Maza, zeltaina atslēdziņa. "Harij, veco zēn," Olivers nodomāja. "Tas nu gan nav droši." – Tifānij. – Olivers parādīja viņai atslēgu. – Ahā, – Tifānija noteica un pakāpās atpakaļ. Olivers piegāja pie ārdurvīm un iebāza atslēgu slēdzenē. – Varbūt viņš ir aizbraucis, – Tifānija bikli ieminējās, – apraudzīt ģimeni. Tomēr viņiem abiem bija skaidrs, ka Harijs nekur nebija braucis. – Harij! – Olivers uzsauca, atvēris durvis. – Ak dievs, nē, nē, nē, – Tifānija tūlīt izgrūda. Olivera iesnainajās nāsīs smaka iekļuva tikai pēc neilga brīža. Sajūta bija tāda, it kā viņš būtu ietriecies sienā. Smakas sienā. Oda pēc kaut kā salda un pūstoša, it kā kāds būtu apsmidzinājis bojātu gaļu ar lētām smaržām. Olivers norīstījās. Atskatījies uz Tifāniju, viņš bija spiests atcerēties dārza viesību dienu. Krīzes brīžos cilvēka seja nez kāpēc kļūst kaila un tajā parādās kaut kas būtisks un vispārcilvēcisks; tādi apzīmējumi kā "skaists", "seksīgs" un "neglīts" vairs neko nenozīmē. – Ka tevi piķis, – viņa bēdīgi noteica. Olivers atgrūda durvis līdz galam vaļā un paspēra soli pretī blāvajai gaismai. Viņš vēl nekad nebija atradies šajā mājā. Visas sarunas ar Hariju bija notikušas māju priekšpagalmos. Harija mājas priekšpagalmā. Viņa mājas priekšpagalmā. Virs galvas dega viena vienīga lampa. Varēja redzēt garu gaiteni ar pārsteidzoši skaistu, sarkanu paklāja celiņu, kas aizstiepās tumsā. Kāpnes ar izliektām koka margām. Lejā pie kāpnēm gulēja liels, svešāds priekšmets. Protams, Olivers jau zināja, ka tam noteikti jābūt Harija līķim, ka bija noticis tieši tas, no kā viņš bija baidījies, un tomēr viņš dažas sekundes turpināja stingi skatīties, pūlēdamies aptvert redzēto, it kā tas būtu sarežģīts optiskās ilūzijas attēls. Šķita gluži vienkārši neiespējami, ka īgnais Harijs, kurš mēdza piecirst kājas un spļaudīties, nu bija pārvērties par šo uzblīdušo, nomelnējušo, mēmo, šausmīgo blāķi. Olivers ievēroja dažas nianses: Harijs nebija uzvilcis vienādas zeķes. Viena bija melna, otra – pelēka. Viņa brilles bija iegrimušas sejā, it kā neredzama roka tās būtu stingri iespiedusi mīkstā, padevīgā miesā. Sirmie mati joprojām bija saķemmēti tikpat kārtīgi kā allaž. Ap viņu rosīgi sanēja neliels mušu mākonītis. Olivera kuņģis noraustījās. Kājām trīcot, viņš kāpās atpakaļ un aizvilka durvis ciet, kamēr Tifānija vēma smilšakmens podā, bet lietus vēl joprojām nemitējās līt. 12. nodaļa Dārza viesību diena Dakota sajuta, ka priekšpagalmā kaut kas pazib. Pacēlusi galvu, viņa ieraudzīja, ka pār priekšpagalmu aizšaujas Bārnijs. Ārdurvis ar blīkšķi atsprāga vaļā, un viņa izdzirdēja tēta kliedzienu: – Man tas cilvēks vienreiz ir līdz kaklam! Tifānij! Kur tu esi? Viņš ir pārkāpis visas robežas! Visam ir sava robeža, Tifānij, robeža! Un šoreiz tas cilvēks to ir pārkāpis! Varēja dzirdēt, kā viņas māte kaut kur mājā atsaucas: – Ko? Ko, lūdzu, Dakota nodomāja. – Dakota! Kur ir tava māte? Kur tu esi? Dakota atradās tieši turpat, kur bija atradusies visu rītu: viņa sēdēja uz palodzes un lasīja grāmatu, taču tētis, protams, tādas nianses nekad neievēroja. Māja bija tik liela, ka viņi nekad nespēja cits citu atrast. "Te jau ir vajadzīga karte," mēdza sacīt Dakotas krustmāte ikreiz, kad vien ieradās ciemos, kaut arī viņa te bija viesojusies miljoniem reižu un karte viņai itin nemaz nebija vajadzīga; viņa labāk par pašu Dakotu zināja, kur tieši kas jāliek virtuves skapīšos. Dakota neatsaucās tētim. Mamma bija teikusi, ka viņa varēs izlasīt nodaļu līdz beigām un tad viņai vajadzēs palīdzēt uzkopt māju pirms viesu ierašanās. (It kā viņa būtu gribējusi tos viesus uzaicināt.) Dakota pacēla galvu un nedaudz apdomājās, jo patiesībā jau bija iesākusi lasīt nākamo nodaļu, taču tad viņa atkal paskatījās uz grāmatas lappusi, un pietika jau tikai ieraudzīt vārdus, lai viņa no jauna tiktu ievilkta atpakaļ grāmatā. Viņu pārņēma patīkama, fiziska sajūta, it kā viņa burtiski kristu atpakaļ "Bada spēļu" pasaulē, kur Dakota bija Katnisa, spēcīga, varena un izveicīga, un arī ļoti skaista. Dakota bija simtprocentīgi pārliecināta, ka arī viņa rīkotos tāpat kā Katnisa un Spēlēs ziedotu sevi savas mazās, jaukās māsas dēļ, ja vien viņai tāda būtu; viņa to nemaz īsti negribēja, jo viņas draudzenes Ešlingas mazā māsa vienmēr atradās līdzās un maisījās pa kājām un nabaga Ešlinga nekādi nevarēja tikt no viņas vaļā, bet, ja Dakotai tomēr būtu maza māsa, tad viņa pavisam noteikti būtu gatava viņas dēļ mirt. – Kur tu esi, Dakota? – šoreiz tas bija mātes sauciens. – Te, – Dakota nočukstēja un pāršķīra lapu. – Esmu tepat. 13. nodaļa – Harijs ir miris, – Olivers paziņoja gandrīz tai pašā brīdī, kad Ērika bija pārradusies no darba un nolikusi portfeli un lietussargu. Viņa pieskārās sava apģērba apkaklei uz muguras. Pār viņas muguru tecēja ledainas lietus lāses. Olivers sēdēja uz dīvāna nelielā saņurcītu, izlietotu papīra salvešu ezerā. – Nopietni? – Ērika pārvaicāja, spēdama domāt vienīgi par papīra salvetēm. – Kas noticis? Skatoties uz salvetēm, viņas sirds iepukstējās straujāk. Tā bija neapzināta, pilnīgi dabiska reakcija, saistīta ar spēcīgiem bērnības pārdzīvojumiem. Trīs dziļas ieelpas. Vajadzēja vienkārši atbrīvoties no šīm papīra salvetēm. – Mēs ar Tifāniju atradām viņas līķi, – Olivers paskaidroja. Ērika piesteidzās pie virtuves izlietnes, lai sameklētu polietilēna maisiņu. – Kur? – Ērika noprasīja, vākdama salvetes. – Tu gribi teikt – viņa mājā? Gandarīti sasējusi maisiņa rokturus ciešā mezglā, viņa aiznesa to uz atkritumu spaini un iemeta tajā. – Jā, – Olivers apstiprināja. – Tev bija taisnība par to atslēgu. Tā bija palikta zem puķupoda. – Tātad viņš bija… miris? – Ērika pārvaicāja, stāvēdama pie izlietnes un berzdama rokas. Redzot, kā viņa mazgā rokas, citi vienmēr apvaicājās, vai viņa nav strādājusi medicīnas nozarē. Citu acu priekšā viņa centās nerīkoties tik uzkrītoši rūpīgi, taču tagad, atrodoties mājās kopā ar Oliveru, viņa varēja berzt un berzt, nemaz neraizēdamās, ka viņai kāds varētu piedēvēt obsesīvi kompulsīvus traucējumus. Olivers nekad viņu nenosodīja. – Jā, Ērika, – Olivers atkārtoja, izklausīdamies aizkaitināts. – Viņš bija pavisam beigts. Jau labu laiku. Es teiktu, ka vairākas nedēļas. – Viņa balss aizlūza. – Ak tā. Skaidrs. Ak vai. – Ērika pie izlietnes pagriezās. Olivers izskatījās ļoti bāls. Viņa rokas ļengani gulēja uz ceļgaliem, un viņš sēdēja, taisni izslējies, nolicis abas kājas uz grīdas, gluži kā briesmīgas nožēlas mocīts bērns pie skolas direktora kabineta. Viņa ievilka elpu. Viņas vīrs bija apbēdināts. Cik varēja manīt, ārkārtīgi apbēdināts. Tātad viņš droši vien vēlējās "dalīties", viņam tas bija vajadzīgs. Tādi cilvēki kā viņa, kuri bija piedzīvojuši disfunkcionālu bērnību, attiecību jomā nevarēja lepoties ar vislabākajām starppersoniskajām prasmēm. Nu, tas taču bija tikai fakts. Viņai nebija bijis neviena veselīgu attiecību parauga. Arī Oliveram ne. Šī īpašība viņiem bija kopīga. Tieši tāpēc Ērika līdz šai dienai bija ieguldījusi augstas kvalitātes psihoterapijā gandrīz sešus tūkstošus dolāru. Disfunkcijas un garīgo slimību cikliem nebija jāatkārtojas katrā paaudzē. Vienkārši vajadzēja izglītoties. Ērika piegāja pie Olivera, apsēdās viņam blakus uz dīvāna un ar sava ķermeņa valodu lika noprast, ka ir gatava klausīties. Viņa ieskatījās Oliveram acīs. Viņa pieskārās Olivera delmam. Viņa apņēmās pēc sarunas dezinficēt rokas. Viņai patiešām nebija nekādas vēlēšanās dabūt tik briesmīgas iesnas. – Vai viņš… – Ērika nemaz negribēja zināt atbildes uz tiem jautājumiem, kurus viņai vajadzēja uzdot. – Vai viņš bija… gultā? – Viņa iztēlojās neprātīgi smaidošu līķi, kas izslējies sēdēja gultā, uzlicis vienu pūstošo roku uz segas. – Viņš gulēja lejā pie kāpnēm. Tiklīdz atvēru durvis, mēs sajutām to smaku. – Olivers nodrebinājās. – Ārprāts, – Ērika noteica. Smaka bija viena no viņas problēmām. Olivers vienmēr uzjautrinājās, redzēdams, kā viņa izmet atkritumus spainī un atlec atpakaļ, lai smaka nepagūtu viņu panākt. – Es paskatījos tikai vienu sekundi, un tad es… tad es… nu, es aizcirtu durvis, un mēs piezvanījām uz policiju. – Cik šausmīgi, – Ērika automātiski noteica. – Tev tas ir briesmīgs pārdzīvojums. – Viņa juta sevī mostamies pretestību. Viņa negribēja par to klausīties, viņa negribēja, lai Olivers dalās ar viņu savā pārdzīvojumā. Viņa vēlējās, lai viņš apklust. Viņa gribēja parunāt par vakariņām. Viņa gribēja nomierināties pēc visiem dienas pārdzīvojumiem. Viņa bija palikusi bez pusdienām un aizkavējusies darbā, lai paveiktu visu, kas palicis neizdarīts Klementīnes uzstāšanās apmeklējuma dēļ, un tāpēc viņai briesmīgi gribējās ēst. Pats par sevi saprotams, ka pēc tam, kad vīrs bija sācis stāstīt par atrastu līķi, viņam nevarēja uzreiz noprasīt: "Vai negribi makaronus?" Nē. Vajadzēs nogaidīt vismaz pusstundu, lai ieminētos par vakariņām. – Policisti teica, ka viņš varbūt nokritis no kāpnēm, – Olivers turpināja. – Un es visu laiku domāju, es visu laiku domāju… Viņš ļāva vaļu dīvainām, klusām, elsojošām skaņām. Ērika pūlējās neizrādīt aizkaitinājumu. Viņš grasījās šķaudīt. Katrs šķaudiens bija kā izrāde. Viņa nogaidīja. Nē. Viņš negrasījās šķaudīt. Viņš pūlējās apvaldīt asaras. Ērika atrāvās. Viņa nespēja pievienoties Oliveram šādā nodarbē. Ja viņa atļaus sev bēdāties un justies vainīgai Harija dēļ, kurš viņai pat nemaz nepatika, kas zina, kas varētu notikt. Tas būtu tāpat, kā atkorķēt enerģiski sakratītu šampanieša pudeli. Viņas emocijas pašķīstu uz visām pusēm. Tas būtu haoss. Viņai bija vajadzīga kārtība. "Man ir vajadzīga kārtība," viņa bija teikusi savai psihoterapeitei. "Protams, ka jums ir vajadzīga kārtība," viņas psihoterapeite bija piekritusi. "Jūs alkstat pēc kārtības. Es jūs pilnīgi saprotu." Ērikas psihoterapeite bija visjaukākais cilvēks, kādu vien viņa pazina. Olivers noņēma brilles un noslaucīja acis. – Man ir nemitīgi jādomā: ja nu viņš novēlās lejā pa kāpnēm, nespēja pakustēties, sauca un sauca palīgā, bet neviens to nedzirdēja? Mēs visi vienkārši turpinājām savu ierasto dzīvi, kamēr Harijs nomira bada nāvē. Ja nu tas notika tā? Mēs esam tādi paši kā tie kaimiņi, ko var redzēt televīzijā, un mēs vēl domājam: kā gan kaut ko tādu var nepamanīt? Kā gan mēs varējām būt tik vienaldzīgi? Kas par to, ka viņš bija drusku īgns? – Zini, Vids un Tifānija dzīvo viņam tieši blakus, – Ērika iebilda. Viņa nevēlējās domāt par Hariju, kurš gulēja uz grīdas. Par sauli, kas uzausa un atkal norietēja. Par to, kā viņš bija klausījies apkaimes skaņās: zāles pļāvējs, atkritumu vedēji, lapu pūtējs, ko viņš tik ļoti nevarēja ciest. – Es zinu. Arī Tifānija ir patiešām nobēdājusies. Bet vai zini ko? Iespējams, ka es biju vienīgais kaimiņš, kurš viņam patika. Vismaz mani viņš pacieta. Es gribēju teikt, ka dažreiz mēs pieklājīgi parunājāmies. – Zinu, – Ērika atteica. – Piemēram, toreiz, kad jūs abi tik ļoti sadusmojāties par to automašīnu, kas bija pamesta pie restorāna Richardson’s. – Man vajadzēja pamanīt, ka viņš jau labu laiku nekur nav rādījies, – Olivers nerimās. Izņēmis no kārbas papīra salvetīti, viņš skaļi izšņauca degunu. – Aptuveni pirms nedēļas es patiešām nodomāju, ka jau kādu laiku neesmu viņu redzējis, taču tad es par to vienkārši aizmirsu. – Viņš nebūtu nomiris badā, – Ērika domīgi sacīja. – Viņš noteikti nomira no slāpēm. No atūdeņošanās. – Ērika! – Olivers saviebās, nometa saņurcīto papīra salveti sev līdzās uz dīvāna un izņēma no kārbas nākamo. – Kas ir? Es tikai saku, ka viņš nav tur nogulējis vairākas nedēļas. – Viņa uz brīdi apklusa. – Viņam būtu vajadzējis nēsāt ap kaklu kādu no tām ārkārtas situācijas trauksmes ierīcēm. – Jā, bet viņam tādas nebija, – Olivers strupi atteica un vēlreiz izšņauca degunu. – Viņam laikam nebija neviena radinieka, – Ērika turpināja. – Un arī neviena drauga. – Tāpēc, ka viņš bija tik nejauks, atriebīgs, vecs nelietis. Viņa negrasījās ļaut, lai Olivers ievelk viņu tajā vainas apziņas slīkšņā, kurā šobrīd grima pats. Lai Tifānija slīkst kopā ar viņu. Ērikai jau tāpat nācās sadzīvot ar pastāvīgu vainas apziņas dunu. – Laikam gan, – Olivers piekrita. – Ja arī bija, tad mēs ne reizi neesam redzējuši viņus te ciemojamies. Tieši tāpēc mūsu pienākums bija viņu uzmanīt. Tieši šādi cilvēki vienmēr izslīd caur sabiedrības plaisām. Es gribēju teikt, ka mums kā kopienai ir morāls pienākums… Iezvanījās stacionārais telefons, un Ērika pielēca kājās tā, it kā būtu laimējusi kādu balvu. – Es paņemšu. Viņa pacēla klausuli. – Hallo? – Ērika, mīļā. Te Pema. Tā pieklājīgā, skanīgā balss. Balss, kas liecina par saprātu un labu audzināšanu. – Pema, – Ērika sacīja. – Sveika. – Viņa juta, ka uzreiz atmaigst. Kaklu kutināja draudošās asaras. Runājot ar Klementīnes māti, viņu ikreiz pārņēma šādas izjūtas: senā bērnības pielūgsme un reibinošais, brīnišķīgais atvieglojums, it kā viņa būtu izglābta jūrā. – Es patlaban pieskatu Klementīnes un Sema bērnus, – Pema sacīja. – Viņi nupat aizgāja. Viņi grasās doties uz to jauno restorānu ostas ārzemju pasažieru terminālā, par kuru visi tik ļoti jūsmo. Es viņiem rezervēju galdiņu. Restorānam ir trīs zvaigznītes vai tamlīdzīgi. Varbūt piecas? Es nezinu. To ir iespaidīgi daudz. Interesanti, kurš gan piešķir tādas zvaigznītes? Es nezinu, mana dārgā meita gan to varētu zināt. Es neesmu tik smalka. Cerams, ka viņiem klāsies tik jauki, kā varētu cerēt, kaut gan būtu labi, ja vakars būtu patīkamāks, šis lietus ir briesmīgs, vai ne? Turēšu īkšķi, lai viņiem klājas jauki. Tiem nabaga bērniem vajag atpūsties. Godīgi sakot, es esmu noraizējusies par viņu laulību. Es zinu, ka tā nav mana darīšana, bet tu taču esi viņas labākā draudzene un tāpēc droši vien zini vairāk nekā es. – Nu, diez vai tā būs, – Ērika iebilda. Patiesībā viņa par Klementīnes laulības problēmām nezināja neko. Pemai taču noteikti nebija nekāds noslēpums, ka "labākās draudzenes" apzīmējumu viņa bija izdomājusi pati, un visus šos gadus Ērika bija pie tā turējusies visiem spēkiem, kamēr Klementīne to bija tikai pacietusi. – Lai nu kā, Ērika, mīļā, es zinu, ka mēs drīz atkal tiksimies mūsu īpašajās vakariņās pie manis mājās, un es patiešām gaidu šo brīdi, bet, paklausies, kāpēc es nolēmu tev šovakar piezvanīt… Dzirdēdama, ka Pemas balss kļūst nedroša, Ērika sakoda zobus. Tam varēja būt tikai viens iemesls. Viņa paskatījās uz kalendāru, kurā bija atzīme "mamma". Līdz attiecīgajam datumam bija atlikusi vēl viena nedēļa. – Man šodien vajadzēja tikt uz dārzniecības centru, un tāpēc es pabraucu garām tavas mammas mājai, – Pema paskaidroja. – Es pat neapstājos. – Viņa uz īsu brīdi apklusa. – Varbūt man vajadzēja to izdarīt, taču pēdējo gadu laikā es tavai mammai vairs nemaz nepatīku, vai ne? – Viņa pat nesagaidīja atbildi. – Ērika, es zinu, ka tu tagad viņu apmeklē saskaņā ar noteiktu grafiku, un es uzskatu, ka tā ir patiešām saprātīga ideja, kas tev ļauj saglabāt garīgo veselību, tomēr man šķiet, ka šomēnes tev varbūt vajadzētu pasteigties ar savu apmeklējumu. Ērika izelpoja ilgi un šņācoši, it kā piepūstu balonu. Viņa paskatījās uz Oliveru. Viņš bija aizvēris acis, atgāzis galvu pret dīvāna atzveltni un piespiedis vienu roku pie pieres. – Cik traki tur ir? – viņa jautāja Pemai. – Diemžēl ļoti traki, mīļā. Ļoti traki. 14. nodaļa – Kā tev šodien gāja ar to tavu… ē… padarīšanu bibliotēkā? Ar tavu, nu, kā to sauc, runu? – Sems noprasīja aizžņaugtā balsī, it kā šis jautājums tiktu izspiests no viņa ar varu. – Viss noritēja labi, – Klementīne iesāka. – Vai tur bija daudz cilvēku? – Sems viņu pārtrauca, ar pirkstiem pabungodams pa balto audekla galdautu kā pa klavierēm un drudžaini lūkodamies apkārt, it kā tur atrastos kāds vai kaut kas tāds, kas viņam būtu vajadzīgs. – Cik tu varētu teikt? Divdesmit? Trīsdesmit? – Mazāk nekā divdesmit, – Klementīne sacīja. – Viens no šiem cilvēkiem bija Ērika. Viņa gaidīja, kad Sems kaut ko sacīs, un, neko nesagaidījusi, piebilda: – Es patiešām nesapratu, kāpēc viņa bija gribējusi ierasties. – Nu, Ērika ir tava cītīgākā atbalstītāja, – Sems gandrīz nemanāmi pasmaidīja. Tas bija kaut kas līdzīgs jokam. Ja reiz viņš mēģināja jokot, varēja cerēt, ka šis vakars tomēr izdosies. No visiem vīriešiem, ar kuriem Klementīne jebkad bija satikusies, Sems pirmais bija nekavējoties instinktīvi izpratis viņas un Ērikas sarežģīto draudzību. Viņš ne reizi nebija izrādījis nepacietību vai neizpratni; viņš ne reizi nebija sacījis: "Es nesaprotu: ja tev viņa nepatīk, tad nesatiecies ar viņu!" Sems bija vienkārši pieņēmis Ēriku kā daļu no Klementīnes dzīves, it kā viņa būtu grūti audzināma māsa. – Tiesa gan, – Klementīne noteica un pārāk skaļi iesmējās. – Kaut arī viņa aizgāja, nenoklausījusies manu uzstāšanos līdz galam. Sems klusēja un tikai skatījās sievai gar labo ausi, it kā viņai aiz muguras notiktu kaut kas interesants. – Kā tev šodien gāja pa darbu? – viņa apvaicājās. – Ļoti labi, – Sems vēsi atteica. – Tāpat kā parasti. "Tavā laulībā ir pienākuši grūti laiki, mīļā, taču pēc ļaunākā vienmēr nāk labākais! To var pārdzīvot vienīgi ar piedošanu un saziņu!" Klementīnes māte bija teatrāli un kaislīgi pačukstējusi Klementīnei, it kā uzstājīgi dotu viņai gudru padomu pirms došanās episkā ceļojumā. Viņas abas bija stāvējušas pie mājas durvīm un gaidījušas Semu, kurš tieši tobrīd bija nolēmis apsēsties pie datora, lai atbildētu uz elektroniskā pasta vēstuli, jo tas acīmredzot bija dzīvības un nāves jautājums. No televizora ekrāna skaļi un griezīgi taurēja kāda briesmīga popmūzikas princese. Pema bija gandrīz nemanāmi un pilnīgi lieki sakārtojusi Klementīnes kleitas lencīti. "Jums abiem ir jāizrunājas! Pārrunājiet visu! Pasakiet visu, ko jūtat!" – Kā tad tev sokas tavā progresīvi domājošajā uzņēmumā? – Klementīne apvaicājās. Savulaik, izrunājot tieši šos pašus vārdus, viņa būtu varējusi Semu sasmīdināt, taču nu Klementīne savā balsī samanīja vieglu spītu. Viena un tā pati nots divu mūziķu izpildījumā varēja izklausīties pilnīgi citādi. Viss bija atkarīgs no intonācijas. – Man sokas lieliski. – Sems skatījās uz viņu ar kaut ko līdzīgu naidam. Klementīne nodūra acis. Dažreiz, lūkojoties uz Semu, Klementīnei radās sajūta, ka viņas krūtīs bija cieši saritinājusies iemigusi čūska, kas reiz atmodīsies, iešņāksies un metīsies uzbrukumā, kam būs neiedomājamas, nepiedodamas sekas. Viņa sāka runāt par kaut ko citu. – Jāatzīst, ka man nemaz tik ļoti nepatīk uzstāties, – viņa ieminējās. Ikreiz viņa jutās tik nervoza, taču šo satraukumu nevarēja ne salīdzināt ar to, ko viņa izjuta pirms koncertiem vai pat tikai noklausīšanās. Viņas klausītāji vienmēr aplaudēja, tomēr šie aplausi bija vārgi, un tajos bieži vien slēpās viegls nosodījums. Klementīne palūkojās ārā pa lietus izraibināto, milzīgo logu, aiz kura pavērās izplūdis skats uz pastkartītes cienīgu Sidnejas ostas ainu kopā ar visām Operas nama baltajām burām. Vēl tikai pirms divām dienām viņa tur bija piedalījusies koncertā. – Varētu teikt, ka man tas riebjas. Viņa vēlreiz aši paskatījās uz Semu. Pār viņa seju pārlaidās kvēla aizkaitinājuma izteiksme. Viņš burtiski nodrebēja. – Tad izbeidz to darīt, – Sems sacīja. – Vienkārši izbeidz. Kāpēc tu turpini ar to nodarboties? Tu esi apsēsta! Tev jau tāpat pietiek ko darīt. Tev vajadzētu domāt par noklausīšanos. Vai tu vispār iesi uz to noklausīšanos? – Protams, ka es iešu uz noklausīšanos! – Klementīne atcirta. Kāpēc visi nemitējās viņai to jautāt? – Es katru dienu ceļos piecos no rīta, lai vingrinātos! – Kā gan viņš varēja to nezināt? Nebija nekāds noslēpums, ka pēdējā laikā viņš slikti gulēja. Dažreiz Klementīne pamodās nakts vidū un izdzirdēja vai nu viņa soļus gaitenī, vai arī apslāpētas televizora skaņas pirmajā stāvā. – Vai tad tu neesi dzirdējis, kā es to daru? – Laikam gan esmu, – Sems neomulīgi atteica. – Es droši vien nesapratu, kas tur notiek… es pat nenojautu, ka tu vingrinies. Ko gan, pēc viņa domām, Klementīne bija darījusi? Vai viņš uztvēra čella skaņas kā nenozīmīgu fona troksni? Vai arī viņam tas šķita pārāk vienaldzīgi, lai vispār par to domātu? Klementīnei izdevās apvaldīt savu niķīgo toni. – Un šodien es biju pie Einslijas, lai varētu pavingrināties viņas un Hu priekšā. – Ak tā, – Sems noteica. Viņš izskatījās neviltoti apmulsis. – Nu, tad jau laikam tas ir lieliski. Kā tev gāja? – Ļoti labi. Man gāja ļoti labi. Tā nebija taisnība. Viss bija noritējis dīvaini un šausmīgi. Hu un Einslija bija pamatīgi sastrīdējušies par viņas atskaņotā skaņdarba pirmo daļu. – Brīnišķīgi! – Hu bija noteicis, tiklīdz viņa bija beigusi spēlēt. – Bravo. Dodiet šai meitenei darbu. – Viņš gaidpilni uzlūkoja savu sievu, taču Einslija nesmaidīja. – Zini, – viņa ieteicās, juzdamās neērti. – Var skaidri redzēt, ka tu esi ļoti centusies. Tehniskā ziņā tavs izpildījums bija nevainojams. Es tikai… nu, nezinu, parasti tu tā nespēlē. Ja es būtu atradusies aiz aizkara, man nemūžam pat prātā neienāktu, ka tā esi tu. – Un tad? – Hu noprasīja. – Tas bija tik pareizi. Katra nots atradās precīzi tur, kur tai vajadzētu būt. Man drīzāk būtu licies, ka tur spēlē kāds iedomīgs divdesmitgadīgs ģēnijs, kurš nupat pabeidzis konservatoriju. – Es vēlreiz saku: un tad? Ja viņa tā spēlēs, tad pavisam noteikti iekļūs nākamajā kārtā, – Hu iebilda. – Vismaz es viņu noteikti virzītu tālāk. Un tu arī. Es zinu, ka tu to darītu. – Var jau būt, tomēr man neliekas, ka ar to viņa varētu tikt cauri otrajai kārtai. Tas izklausījās gandrīz… tikai neapvainojies, Klementīne, taču tavam izpildījumam piemita kaut kas gandrīz robotisks. Hu noprasīja: – Kā lai viņa neapvainojas? – Mūsu uzdevums ir izteikties godīgi, – Einslija attrauca, – nevis mīļi. – Tad viņa paskatījās uz Klementīni un negaidot noprasīja: – Vai tu tiešām joprojām gribi to darīt? Pēc… visa, kas noticis? – Protams, ka viņa to grib, – Hu iebilda. – Kas tev lēcies? Tad iezvanījās viņu mājas telefons, un Klementīne tā arī neatbildēja uz Einslijas šķietami vienkāršo jautājumu. – Kā klājas Einslijai un Hu? – Sems noprasīja. Varēja redzēt, cik ļoti viņam jāsaņemas, lai uzdotu parastu, pieklājīgu jautājumu. Sajūta bija tāda, it kā viņa noskatītos, kā Sems mēģina pievilkties pie stieņa. – Es viņus jau kādu laiku neesmu redzējis. Viņš tomēr centās, un tāpēc arī Klementīne nolēma pacensties. – Labi. Viņiem viss ir labi. Paklau, es pastāstīju Hu, kā tu man pirms vingrināšanās liki skriet uz vietas, un viņš teica, ka viņam reiz arī esot bijis skolotājs, kurš licis darīt to pašu! Sems truli raudzījās uz Klementīni, it kā tas nebūtu viņš, kurš pirms vairākām nedēļām bija piestiprinājis pie griestiem palagu un kliedzis: "Skrien, kareivi, skrien!" Klementīne varonīgi runāja tālāk. – Hu skolotājs viņam bija licis mosties nakts vidū, lai vingrinātos pusmiegā, un arī spēlēt pēc tam, kad viņš bija izdzēris dažas glāzes. Ja reiz esam sākuši par to runāt… ā, labi, tur jau kāds nāk. Pie galda pienāca jauns viesmīlis un apstājās mazliet par tālu no viņiem. – Vai jūs vēlētos, lai es jums pastāstu par šīs dienas īpašo piedāvājumu? – Viņš izslējās tik varonīgi kā cilvēks, kurš brīvprātīgi pieteicies paveikt kaut ko bīstamu. – Jā, bet patiesībā mēs gribējām pajautāt par mūsu dzērieniem. Mēs pasūtījām divas glāzes vīna jau pirms… nu, kāda brīža. – Pirms miljons gadiem. Klementīne mēģināja mīkstināt savus vārdus ar smaidu. Viesmīlis bija smeldzīgi jauns un izskatījās nonīcis. Viņš būtu ideāli iederējies maza klaidonīša lomā mūziklā "Nožēlojamie". – Jums vēl nav atnesti dzērieni? – Viesmīlis izskatījās satrūcies, it kā nekad nebūtu kaut ko tādu dzirdējis. Klementīne norādīja uz galdu, lai apliecinātu, ka uz tā nebija neviena dzēriena. Tikai divi mobilie telefoni, novietoti viņiem pretī precīzos leņķos, lai krīzes situācijā tos uzreiz varētu paķert, jo tā nu viņi tagad dzīvoja, būdami pastāvīgi gatavi krīzei. – Varbūt tie ir aizmirsti, – Klementīne ieminējās. – Varbūt, – viesmīlis apstiprināja un pāri plecam bailīgi atskatījās uz restorāna bāru, aiz kura glīta viesmīle sapņaini spodrināja vīna glāzes. – Vai jūs varētu painteresēties, kas ar tiem noticis? – Klementīne vaicāja. Dieva dēļ, kādēļ šajā švītīgajā restorānā strādāja bērni? Izbadējušies bērni? Viņu taču vajadzēja paēdināt un aizsūtīt uz mājām. – Protams, pareizi, jums bija divas glāzes ar… – Pepper Tree sauso baltvīnu, – Klementīne nobeidza, dzirdēdama, ka viņas balss kļuvusi spalga kā zivju sievai. – Skaidrs. Ē… vai gribat, lai es vispirms pastāstu jums par mūsu īpašo piedāvājumu? – Nē, – Klementīne atcirta. Tieši tajā pašā brīdī Sems pateica: – Protams, draudziņ. – Viņš uzsmaidīja viesmīlim. – Paklausīsimies, kāds ir jūsu īpašais piedāvājums. Viņš vienmēr pamanījās izvēlēties labā policista lomu. Viesmīlis dziļi ievilka elpu, saņēma rokas kā kora zēns un sāka uzskaitīt: – Uzkodām mēs varam piedāvāt ar koriandru, apelsīniem un piparmētrām lēni sautētu lasi. Viņš apklusa. Viņa lūpas sāka mēmi kustēties. Klementīne piespieda pirkstu pie sava mobilā telefona ekrāna. Tas iegaismojās. Neviena zvana. Viss bija kārtībā. Sems sagrozījās savā krēslā un viegli, uzmundrinoši pamāja viesmīlim gluži kā sirsnīgs tēvs, kurš klausās, kā viņa dēls deklamē dzejoli. Noskatoties uz vīru – uz viņa kaitinošo cilvēcību –, Klementīne negaidot sajuta pēkšņu mīlestības triecienu. Tas līdzinājās vienai nevainojamai, skanīgai notij. Samtainam mi bemolam. Bet, tiklīdz viņa bija aptvērusi šo sajūtu, tā atkal izgaisa, un Klementīne spēja izjust vienīgi uzbāzīgu aizkaitinājumu, kamēr viesmīlis stomīdamies turpināja uzskaitīt visgarāko īpašo piedāvājumu sarakstu visā izsmalcinātas vakariņošanas vēsturē. – Vītināts šķiņķis un salami, nē, pagaidiet, tur nebija salami, tikai vītināts šķiņķis un, ē… vītināts šķiņķis un… – Viņš sašūpojās, saknieba lūpas un sāka pētīt savas kurpes. Klementīne uztvēra Sema skatienu. Savulaik viņai būtu vajadzējis tikai gandrīz nemanāmi ieplest acis, lai Sems nenovaldītos un, izmisīgi pūlēdamies neaizvainot viesmīli, kļūtu pavisam sarkans, bet viņa acīs parādītos smieklu asaras. Taču tagad viņi tikai rāmi saskatījās un atkal novērsās, it kā vieglprātība nekādi nesaderētos ar viņu dzīves jaunajiem noteikumiem. Tagad vajadzēja ļoti uzmanīgi spert katru soli, visu vairākas reizes pārbaudīt un neatslābināties pat ne uz mirkli. Viesmīlis turpināja mocīties, un Klementīne ieprātojās par kaut ko citu. Viņa domās klausījās Brāmsa skaņdarba fragmentu, zem galdauta trinkšķinādama iztēlotas stīgas uz sava apakšdelma. Brāmsam bija daudz miniatūru, vienā garā rindā savienotu mūzikas frāžu. Tās atskaņojot, vajadzēja panākt skaistu, lirisku noskaņu. Vai Einslijai bija taisnība? Vai viņa pārāk daudz uzmanības veltīja tehniski nevainojamam izpildījumam? "Ja tu veltīsi visu uzmanību mūzikai, tehniskās problēmas bieži vien atrisināsies pašas no sevis," savulaik bija sacījusi Marianna, taču Klementīnei bija kļuvis skaidrs, ka viņa visās savas dzīves jomās šo padomu bija uzklausījusi pārāk burtiski. Viņai vajadzēja koncentrēties, būt disciplinētai, novākt pašas radīto nekārtību, laikus nomaksāt visus rēķinus, ievērot noteikumus un, nolādēts, vienreiz kļūt arī pieaugušai. – …ar liellopu gaļu un kazas siera parfē! – Viesmīlis pabeidza savu izklāstu uzvaras prieka pilnā sajūsmā gluži kā Ziemassvētku korāļu dziedātājs, kurš vienā balsī ar pārējiem noskandē "un irbi bumbieres zariņā!". – Viss izklausās gardi, – Sems secināja. – Vai gribat, lai es kaut ko atkārtoju? – viesmīlis vēlējās zināt. – Nekādā gadījumā, – Sems iebilda, un Klementīne gandrīz skaļi iesmējās. Sems allaž bija pratis ar nopietnu seju sausi pajokot. – Skaidrs. Tātad jūs tagad varat padomāt, bet es tikmēr paskatīšos, kur palicis tas jūsu… – Viesmīlis paraudzījās uz Klementīni. – Sausais baltvīns, – viņa pateica priekšā. – Pepper Tree sausais baltvīns. – Tūlīt. – Viesmīlis uzsita knipi, nopriecājies un atvieglots, ka bija ticis galā ar savu īpašo piedāvājumu. – Tā, – Sems noteica, kad viesmīlis bija aizgājis. – Tā, – Klementīne atkārtoja. – Ko tu ēdīsi? – Sems pacilāja sev priekšā nolikto ēdienkarti gluži kā laikrakstu. – Īsti nezinu, – Klementīne atteica, paņemdama savu ēdienkarti. – Viss izskatās tik labi. Viņai vajadzēja izmest kādu joku. Par viesmīli. Par īpašo piedāvājumu. Par neatnestajiem dzērieniem. Par meiteni aiz bāra letes, kura vēl aizvien izklaidīgi spodrināja glāzes. Iespējamo tematu bija tik daudz. Uz mirkli viņu pārņēma sajūta, ka no šī joka bija atkarīgs pilnīgi viss. Ja vien viņai tagad izdotos izmest īsti piemērotu joku, vakars būtu glābts un viņu laulība tāpat. Kaut ko par meiteni, kura strādā kā budiste? Spodrina vīna glāzes, izjūtot pašreizējo mirkli? Ja vien viņa būtu varējusi tādā pašā noskaņā ieliet viņiem vīnu? Mīļais dievs, kurā brīdī viņa bija pārvērtusies par cilvēku, kurš domās izmēģina vieglprātīgas piezīmes? Restorānā kāds iesmējās. Vīrietis. Tie bija zemi, īpatnēji baritona smiekli. Klementīnei salēcās sirds. Sems strauji atrāva skatienu no ēdienkartes. Tikai ne Vids. Tikai ne šeit. Tikai ne šovakar. 15. nodaļa Atkal. Nepiedienīgi skaļi šajā vietā ar mīkstajiem paklājiem. Klementīne pagrieza galvu, lai nopētītu trīs vīriešus, kuri tobrīd šķērsoja restorānu. Viņi visi pavirši līdzinājās Vidam: lielas, apaļas galvas, milzīgi pleci, lepni izgāzti vēderi un eiropieša gaita, kas tomēr gluži nebija plātīga. Bet neviens no viņiem nebija Vids. Klementīne izelpoja. Vīrietis vēlreiz iesmējās, taču viņa smiekliem nepiemita ne Vida īpašais tonis, ne dobjums. Viņa no jauna pagriezās pret Semu. Viņš bija aizvēris ēdienkarti un ļāvis tai noslīgt pret krūtīm. – Es nodomāju, ka tas ir Vids, – viņš sacīja. – Izklausījās uz mata kā viņš. – Zinu, – Klementīne atteica. – Man arī tā likās. – Ārprāts. Es vienkārši negribu viņu redzēt. – Paņēmis ēdienkarti, Sems nolika to atpakaļ uz galda un piespieda plaukstu sev pie atslēgas kaula. – Man likās, ka es tūlīt dabūšu sirdstrieku. – Zinu, – Klementīne atkārtoja. – Man bija tāpat. Sems ar elkoņiem atbalstījās uz galda un paliecās uz priekšu. – Es uzreiz visu atkal atcerējos. – Izklausījās, ka viņš ir tuvu asarām. – Atliktu vienīgi ieraudzīt viņa seju, lai… – Margaret River sausais sarkanvīns! Jaunais viesmīlis uzvaroši sniedza viņiem pudeli gluži kā balvu. Tas nebija īstais vīns, taču būtu neizturami noskatīties, kā viņš sašļūk. – Tieši tā! – viņa uzslavēja. Aizlicis vienu roku aiz muguras, viesmīlis pārlieku dāsni ielēja viņiem vīnu. Tīro, balto galdautu izraibināja sarkanas lāsītes. Iespējams, viņam būtu veicies labāk, ja viņš būtu turējis pudeli ar abām rokām. – Vai esat gatavi pasūtīt? – Viesmīlis starojoši smaidīja, pietvīcis no prieka par saviem panākumiem. – Vēl dažas minūtes, – Klementīne palūdza. – Protams! Kā vēlaties! – Viesmīlis atkāpās. Sems pacēla glāzi. Viņa roka trīcēja. – Vakar man likās, ka esmu ieraudzījusi Vidu starp simfoniskās mūzikas koncerta klausītājiem, – Klementīne sacīja. – Biju tik satriekta, ka aizmirsu, kurā brīdī man jāsāk spēlēt. Par laimi, Einslija mani aizstāja. Sems iedzēra lielu vīna malku un ar plaukstas virspusi noslaucīja lūpas. – Tātad tu negribēji viņu redzēt? – viņš skarbi noprasīja. – Nu, protams, ka es negribēju viņu redzēt. Tas būtu bijis… – Klementīne nespēja izdomāt īsto vārdu. Viņa pacēla glāzi. Viņas roka nedrebēja. Viņa bija iemācījusies savaldīt trīcošās rokas bez beta blokatoriem arī tad, kad sirds dauzījās no mokoša lampu drudža. Sems kaut ko noņurdēja un paņēma ēdienkarti, tomēr varēja manīt, ka viņš to nelasa. Viņš cītīgi pūlējās atgūties un atkal padarīt seju gludu un neizteiksmīgu. Tas bija neizturami. Klementīnei gribējās viņu vēlreiz satriekt. – Patiesībā Ērika šodien ieminējās, ka Vids ļoti vēlas satikt mūs, – Klementīne sacīja. Viņa nealka uzsākt kārtējo vispārējo sarunu par skaisto skatu, ēdienkarti un laika apstākļiem. Sarunu, kas līdzinātos liftā dzirdamai mūzikai. Sems aši paskatījās uz Klementīni, taču viņa seja bija neizteiksmīga. Viņa acis bija kā aizslēģoti logi. Viņa gaidīja. Viņš atbildēja tikai pēc savāda, neilga klusuma brīža. Tas līdzinājās mehāniskam bojājumam. Šķiet, neviens cits, izņemot Klementīni, nebija pamanījis, ka Sems pēdējā laikā vairs nerunāja īstajā laikā. – Nu, esmu pārliecināts, ka mēs tāpat kādā brīdī ar viņu droši vien sastapsimies, – Sems sacīja. Viņa skatiens atkal atgriezās pie ēdienkartes. – Es laikam ņemšu vistas risoto. Tas bija neizturami. – Patiesībā Ērika teica – izmisīgi. Sema lūpas noraustījās. – Jā, nu, viņš droši vien izmisīgi vēlas satikt tevi. – Galu galā mūsu tikšanās taču ir neizbēgama, vai ne? – Nesaprotu, kāpēc, – Sems atteica. – Tad, kad mēs apciemosim Ēriku un Oliveru. Mums taču atkal nāksies braukt pa viņu ielu. Iespējams, ka Sems pateica tieši to, ko bija domājis. Varbūt arī viņa domāja tāpat. Viņi taču varēja atvairīt Ērikas uzaicinājumus. Patiesībā viņi taču nekad nebija dedzīgi vēlējušies viesoties pie Ērikas. Klementīne atcerējās pirmo reizi, kad bija ieraudzījusi Ērikas un Olivera jauno māju. – Līdzās kaimiņu mājoklim tā izskatās pēc rūķīšu namiņa, – Ērika bija noteikusi, šaubīgi saviebdamās un paskatīdamās uz pilij līdzīgo savrupmāju ar neskaitāmajiem izliekumiem un izgreznojumiem. Līdzās Ērikas un Olivera patīkamajai, gaiši brūnajai mājiņai, drošam un neizteiksmīgam mājoklim, kas tik ļoti atbilda viņiem pašiem, šī māja izskatījās pārmērīgi neparasta. Jā, bet nu viņi vairs nevarēja tā smieties par Ēriku un Oliveru, vai ne? Todien viņu attiecības bija pārvērtušās uz visiem laikiem. Spēka līdzsvars bija mainījies. Klementīne un Sems zināja, ka vairs nekad nevarēs izteikt pārākuma pilnas piezīmes par to, cik viņi paši bija brīvi, bet tie otri – saspringti. Sems uzmanīgi nolika savu ēdienkarti pašā galda malā un sakārtoja mobilo telefonu. – Parunāsim par kaut ko patīkamāku, – viņš pasmaidīja saviesīgi kā svešinieks. – Galu galā tā jau nebija viņu vaina, – Klementīne sacīja. Viņas balss bija piesmakusi no emocijām, kas bija uzradušās nevietā. Sems sarāvās un pietvīka. – Parunāsim par kaut ko citu, – viņš atkārtoja. – Ko tu ēdīsi? – Man patiesībā nemaz tik ļoti negribas ēst, – Klementīne atteica. – Labi, – Sems sacīja. – Man arī ne, – viņš lietišķi piebilda. – Varbūt vienkārši iesim prom? Klementīne uzlika savu ēdienkarti uz viņa ēdienkartes un nolīdzināja stūrus. – Labi. – Viņa pacēla glāzi. – Te tev nu bija romantisks vakars. – Te tev nu bija romantisks vakars, – Sems nicīgi piekrita. Klementīne vēroja, kā viņš skalina vīnu savā glāzē. Vai Sems viņu ienīda? Vai viņš patiešām viņu ienīda? Viņa novērsās un atkal palūkojās uz dārgi izmaksājušo lietus ainavu, ļaudama skatienam slīdēt pār nemierīgajiem ūdeņiem līdz pat apvārsnim. Šeit sēžot, lietus nebija sadzirdams. Debesskrāpju ugunis mirdzēja un mirgoja. Romantiski. Ja vien viņai būtu izdevies izmest piemērotu joku. Ja vien tas nolādētais vīrietis nebūtu smējies kā Vids. – Vai tev kādreiz ir ienācis prātā, – viņa piesardzīgi iesāka, neskatīdamās uz Semu, nenolaizdama acis no vientuļas jahtas, kas šūpojās viļņos, kamēr vējš nikni plosīja tās buru. Kurš gan būtu iedomājies burāt šādā laikā? – Ja nu mēs toreiz būtu palikuši mājās? Ja nu kāda no meitenēm būtu saslimusi vai arī man vajadzētu strādāt, vai arī tev būtu vajadzējis iet uz darbu, vienalga – ja nu mēs vienkārši nebūtu aizgājuši uz tām dārza viesībām? Vai tu kādreiz par to iedomājies? Viņa turpināja vērot maniaku jahtā. Iestājās pārāk ilgs klusums. Klementīnei gribējās, kaut viņš pateiktu: protams, ka es par to esmu iedomājies. Es par to domāju katru dienu. – Bet mēs taču aizgājām, – Sems iebilda. Viņa balss skanēja smagi un salti. Viņš pat negrasījās apsvērt nevienu citu iespēju viņu dzīvē. Vienīgi to, kas jau bija. – Mēs taču aizgājām turp, vai ne? 16. nodaļa Dārza viesību diena Ērika paskatījās pulkstenī. Klementīnei un Semam bija vajadzējis ierasties pirms desmit minūtēm, taču no viņiem jau to varēja sagaidīt: viņi, šķiet, uzskatīja, ka ierašanās pusstundu pēc norunātā laika bija pilnīgi pieņemama. Laika gaitā Olivers bija iemācījies samierināties ar viņu nokavēšanos un vairs nemudināja Ēriku ķerties pie telefona, lai pārliecinātos, vai tikai ar viņiem nav atgadījies kaut kas nelāgs. Šobrīd viņš nemierīgi staigāja šurpu turpu pa priekšnamu un laiku pa laikam ar neciešamu skaņu iesūca apakšlūpu zem augšējiem zobiem. Ērika iegāja vannas istabā, ieslēdzās, divas reizes pārliecinājās, vai durvis patiešām ir ciet, un tad izvilka tablešu paciņu, kas bija paslēpta dziļi skapītī. Nevarēja sacīt, ka viņa tās būtu slēpusi no Olivera. Ja vien viņš vēlētos šīs tabletes apskatīt, tās atradās turpat skapītī, un Oliveram nebūtu iebildumu pret to, ka viņai nepieciešamas satraukumu mazinošas zāles. Gluži vienkārši viņš ārkārtīgi aizdomīgi izturējās pret visu, kas varēja iekļūt viņa ķermenī: gan pret alkoholu, gan pret tabletēm, gan arī pret pārtiku ar izbeigušos derīguma termiņu. (Arī Ērikai piemita tikpat slimīga apsēstība ar derīguma termiņiem. Klementīne apgalvoja, ka Sems šādus termiņus uztvēra kā ieteikumus.) Ērikas psihoterapeite šīs zāles bija viņai izrakstījusi tām dienām, kad viņas nemiera simptomi (paātrināti sirdspuksti, roku trīcēšana, visaptveroša panikas un draudošu briesmu sajūta utt., utt.) varētu būt grūti apvaldāmi. – Nedaudz paeksperimentējiet. Sāciet ar pavisam nelielu devu, – Ērikas psihoterapeite bija ieteikusi. – Iespējams, pat atklāsies, ka jums varētu pietikt ar ceturtdaļu tabletes. Izņēmusi no blisteru paciņas vienu tableti, viņa ar īkšķa nagu mēģināja pārlauzt to uz pusēm. Tabletes vidū bija dziļa rieva, pa kuru to it kā varēja pārlauzt, iecere laba, taču izpildījums bija nepilnīgs. Tableti nekādi nebija iespējams pārlauzt uz pusēm. Zāles pret nemieru padarīja viņu nemierīgu. Visā šajā situācijā slēpās kāds ne pārāk smieklīgs joks. Ērika bija iecerējusi ķerties pie šīm zālēm vienīgi pirms ciemošanās pie mātes. Doma par šodien gaidāmo sarunu ar Klementīni viņu padarīja nervozu, protams, ka tā bija, taču tādu satraukumu šādā situācijā būtu izjutis ikviens. Tomēr pēc sarunas ar Vidu piebraucamajā ceļā viņa bija ienākusi pa durvīm un ieraudzījusi, ka vīrs neticīgi skatās uz viņu, muļķīgi nolaidis gar sāniem roku, kurā bija satvēris putekļu slotiņu. (Klementīnei šķita neticami, ka viņiem mājās ir putekļu slotiņa. "Kur ir tava putekļu slotiņa?" reiz Ērika bija viņai pavaicājusi kādā ciemošanās reizē, un Klementīne bija sākusi smieties no visas sirds, un Ēriku atkal bija pārņēmis jau pazīstamais, šķebinošais pazemojums. Kas to būtu domājis, ka putekļu slotiņas bija smieklīgas? Kā to vispār varēja zināt? Vai tad tās nebija ļoti noderīgas?) – Kāpēc tev vajadzēja tā darīt? – Olivers bija noprasījis. – Kāpēc tev vajadzēja tieši šodien piekrist doties pie kaimiņiem uz dārza viesībām? Mēs taču bijām visu izplānojuši! Tas bija izplānots pirms vairākām nedēļām! Būdams dusmīgs, viņš nekad nekliedza. Viņš pat nepacēla balsi. Viņš runāja tādā pašā pieklājīgi neticīgā tonī, kādā mēdza vērsties pie interneta pakalpojumu nodrošinātāja, lai pasūdzētos par kaut ko "nepieņemamu". Viņa mirdzošās acis aiz briļļu stikliem bija nedaudz pieplūdušas ar asinīm. Brīžos, kad Olivers dusmojās, viņš Ērikai nepatika, bet varbūt visiem viņu partneri dusmu brīžos izraisīja šādu nepatiku, un tāpēc tas bija normāli. – Ērika, jums noteikti jāatbrīvojas no domas par to, ka normalitātei pastāv kaut kāds objektīvs mērs, – viņas psihoterapeite nerimās atkārtot. – Tādi "normāli" cilvēki, par kādiem jūs runājat, vispār nepastāv! – Vai tu tīšām centies visu sabojāt? – Olivers bija noprasījis, pēkšņi sākdams runāt tik saspringti, it kā būtu atradis rēķinā kļūdu vai nupat sapratis, ka interneta pakalpojumu nodrošinātājs no viņa iekasējis divkāršu maksu. – Protams, ka ne! – viņa bija sašutusi par šādu minējumu. Olivers bija mēģinājis Ēriku pierunāt, lai viņa tūlīt pat aiziet pie kaimiņiem un pasaka Vidam, ka viņi galu galā tomēr nevarēs ierasties uz dārza viesībām. Viņš bija piedraudējis to izdarīt pats. Viņš jau bija grasījies iziet ārā pa durvīm, un Ērika bija satvērusi viņu aiz rokas, lai aizkavētu, un viņi dažas sekundes bija cīnījušies, un viņš, pūlēdamies tikt uz priekšu, pat bija sācis vilkt Ēriku sev līdzi pa virtuves grīdu sev aiz muguras. Tas bija neveikli, necienīgi un viņiem neraksturīgi. Klementīne un Sems citu klātbūtnē dažreiz mēdza izlikties, ka cīnās, un tādos brīžos Ērika un Olivers no kauna vienmēr sastinga. Viņi bija lepni, ka nekad tā neuzvedas. Tieši tāpēc Olivers apstājās un padodamies augstu pacēla rokas. – Labi, – viņš sacīja. – Lai paliek. Parunāsim ar Klementīni un Semu citreiz. Iesim uz dārza viesībām un izklaidēsimies. – Nekā nebija. Mēs darīsim to, ko esam nolēmuši. Tā būs labāk, – Ērika iebilda. – Mēs viņiem uzdosim to jautājumu. Tad tas būs pateikts. Mēs sacīsim: jums nevajag atbildēt uzreiz. Tad mēs piebildīsim: labi, un nu iesim uz dārza viesībām. Tas būs parocīgs sarunas noslēgums, jo citādi tā saruna vienkārši būs neveikla. Un nu viņiem vajadzēja ierasties kuru katru brīdi. Viss bija sagatavots. Spēļu galds bērniem. Šķīvis ar sausajiem cepumiem un mērcēm. Tomēr Ērikas sirds kā sacīkšu auto šaudījās pa viņas krūtīm, bet rokas nevaldāmi trīcēja. Viņa nolamāja nejēdzīgo, sīko tableti, kura joprojām bija nesalaužama. Atskanēja durvju zvans. Šī skaņa bija kā ātrs, spēcīgs spēriens pa viņas pakrūti. Viņa palika bez elpas. Tablete izkrita no viņas neveiklajiem pirkstiem. – Bailes no durvju zvana, – viņas psihoterapeite bija konstatējusi gandrīz vai apmierināti, jo uz Ēriku varēja attiecināt visus vajadzīgos aprakstus. – Tās ir ļoti izplatītas. Protams, jums ir briesmīgi bail no durvju zvana, jo visas bērnības laikā jums ir bijis briesmīgi bail no atmaskošanas. Ērika nometās uz ceļgaliem. Vannas istabas flīzes zem tiem bija aukstas un cietas. Grīda bija tīra. Dzeltenā tablete gulēja tieši flīzes vidū. Viņa piespieda tabletei pirksta galu, pacēla to un aplūkoja. Pie durvīm kāds atkal piezvanīja. Viņa uzlika visu tableti uz mēles un norija. No gaidāmās sarunas bija atkarīgs pilnīgi viss. Dieva dēļ, skaidrs, ka viņa bija uztraukusies. Ērika juta, ka elpa bija kļuvusi sekla. Viņas elpas vilcieni bija gandrīz nemanāmi un strauji, tāpēc viņa uzlika roku sev uz vēdera un dziļi ieelpoja tā, kā bija mācījusi psihoterapeite ("gaisam jānonāk jūsu vēderā, nevis krūtīs"). Tad viņa izgāja no vannas isabas un iznāca priekšnamā tieši tobrīd, kad pa mājas durvīm iebrāzās Klementīne, Sems, Hollija un Rūbija. Trokšņa, kustību un dažādu smaržu juceklis, it kā viņi būtu desmit, nevis tikai četri. – Es nopirku pudeli šampanieša, ko paņemt līdzi, ejot pie kaimiņiem, – Klementīne parādīja pudeli, kamēr Ērika sasveicinādamās viņu noskūpstīja. – Un jums es neko neatnesu. Vai tas ir nepieklājīgi? Ak tā, pag, man ir tā grāmata, kuru es tev apsolīju, Oliver. – Viņa sāka rakņāties pa savu lielo, svītraino somu, meklēdama grāmatu. – Es to diemžēl nedaudz aplēju ar karsto šokolādi, piedod, tomēr cauri tiem šokolādes traipiem visu vēl var izlasīt. Vai kaut kas noticis, Ērika, tu izskaties nedaudz bāla? – Viss ir kārtībā, – Ērika stīvi atteica. – Labdien, meitenes. Meitenes bija uzvilkušas baletsvārciņus, legingus un kokvilnas džemperus ar kapucēm. Pie viņu mugurām ar sarežģītiem futrāļa veida elastīgiem stiprinājumiem bija piekarināti fejas spārni ar vizuļiem. Abām bija neķemmēti mati un nemazgātas sejas. (Kādam bija pieticis laika uzvilkt fejas spārnus, bet ne aši notīrīties vannas istabā!) Jau tikai skatoties vien uz viņām, Ērika sajuta to pašu smeldzi, kas viņu pārņēma ikreiz, vērojot Klementīnes uzstāšanos. – Hollij, sasveicinies ar Ēriku. Runā skaidri, – Klementīne mudināja, it kā Ērika būtu veca krustmāte, kura pieprasa pieklājīgu izturēšanos. – Paskaties viņai acīs un pasaki "labdien". Vai tu samīļosi Ēriku, Rūbij? Ā, tu arī, Hollij. Jauki. Ērika noliecās, un meitenes apķērās viņai ap kaklu. Abas smaržoja pēc zemesriekstu sviesta un šokolādes. Rūbija, iebāzusi mutē īkšķi, cerīgi pacēla augšup savu putojamo slotiņu. – Sveika, Slotiņ, – Ērika sacīja. – Kā tev šodien klājas? Rūbija pasmaidīja, neizņemdama īkšķi no mutes. Kaut gan Ērika pret Slotiņu vienmēr izturējās pieklājīgi, patiesībā viņai šķita, ka Klementīnei un Semam īsti nevajadzētu atbalstīt ne šādu priekšmeta personifikāciju, ne arī Rūbijas lielo pieķeršanos šādai lietai. Pati Ērika kaut ko tādu jau sen būtu iznīdējusi pašā saknē. Ērika domāja, ka arī viņas psihoterapeite uzskata tāpat, kaut gan viņa par to izteicās kaitinoši izvairīgi. Ērika pamanīja, ka Hollija uzmetusi plecā mazo, koši zilo, ar vizuļiem izšūto somiņu, ko viņa pirms diviem gadiem bija uzdāvinājusi meitenītei Ziemassvētkos. Ieraugot milzīgo sajūsmu Hollijas sejā tobrīd, kad viņa bija atvērusi dāvanu un atradusi tur somiņu, Ēriku bija pārņēmušas tik spēcīgas sajūtas, ka viņas seja bija savilkusies grimasē, un viņai bija nācies strauji novērsties. Tagad Hollija somā staipīja apkārt savu akmeņu kolekciju, kas pamazām kļuva aizvien apjomīgāka. Ērika bija nedaudz noraizējusies par Hollijas akmeņu kolekciju, jo šī aizraušanās pamazām sāka līdzināties apsēstībai, kas acīmredzami varēja novest pie visdažādākajām problēmām, taču viņas psihoterapeite bija ļoti uzstājīgi iebildusi, ka par Hollijas akmeņu kolekciju viņai itin nemaz nav jāuztraucas, ka tas ir pilnīgi normāli un ka droši vien nav prātīgi ieteikt Klementīnei labāk uzmanīt savu meitu, tomēr Ērika tik un tā bija ieteikusi Klementīnei labāk uzmanīt savu meitu, un Klementīne bija nosolījusies tā arī darīt, uzlūkodama Ēriku tik iecietīgi, it kā viņai būtu piemeties vecuma vājprāts. Dažreiz viņa mēdza tā rīkoties. Olivers notupās Hollijai līdzās. – Es to atradu viņdien, – viņš sacīja, rādīdams viņai plakanu, ovālu, zilu akmeni. – Tajā ir tādi mazi spīgulīši. – Viņš norādīja uz tiem ar pirkstu. – Iedomājos, ka tev tas varētu patikt. Ērika aizturēja elpu. Pirmkārt, kāpēc Olivers atbalstīja Hollijas akmeņu krāšanas noslieci, ja viņa bija dalījusies ar vīru savās raizēs, un, otrkārt un daudz svarīgāk, vai Hollija grasījās viņu atraidīt tik aizvainojoši un atklāti, kā bērni mēdza to darīt? Klementīne bija stāstījusi Ērikai, ka Hollijai patīk pašai meklēt akmeņus (izskatījās, ka lielākā daļa no tiem bija tikai parasti, vienkārši, netīri dārza akmeņi). Cik varēja noprast, tad Klementīnes brīnišķīgais tēvs reiz bija mēģinājis izmantot Hollijas ieinteresētību, lai viņai kaut ko iemācītu, un uzdāvinājis viņai nelielu dārgakmeni, kam pievienota kartīte ar informāciju par tā ģeoloģiskajām īpašībām, taču viņa par to nebija likusies ne zinis. Hollija paņēma akmeni, piemiedza acis un nopētīja to. – Tas ir labs akmens, – viņa paziņoja, atvēra somiņu un pievienoja akmeni savai kolekcijai. Ērika izelpoja. – Kas tagad jāsaka? – Klementīne noprasīja, un Hollija tieši tajā brīdī pateica: – Paldies, Oliver, – un tad drūmi paskatījās uz māti. – Es jau pateicu "paldies". Ērika nodomāja, ka Klementīnei pirms iejaukšanās patiešām būtu vajadzējis ļaut Hollijai to pateikt pašai. Viņa sasita plaukstas. – Es jums abām esmu sagatavojusi spēļu galdu, – viņa paziņoja. – Izklausās aizraujoši, vai ne, meitenes?! – Klementīne iesaucās tik teatrāli jautri, it kā Ērika viņas bērniem būtu piedāvājusi nodarboties ar kaut ko nepiemērotu un garlaicīgu, piemēram, ar tamborēšanu. – Vai tu vakar vakarā skatījies to spēli? – Sems noprasīja, tiklīdz Olivers bija izslējies. – Protams, ka skatījos, – Olivers atteica gluži kā cilvēks, kurš beidzot grasās ķerties pie pārbaudes darba, kuram ir pamatīgi gatavojies. Patiesībā viņš iepriekšējā vakarā patiešām bija noskatījies spēli, lai spētu atbildēt uz Sema jautājumiem, it kā tēlota interese par sportu varētu ietekmēt šīsdienas sarunas iznākumu. Sems izskatījās iepriecināts. Parasti sarunas ar Oliveru par sportu beidzās, vēl īsti nesākušās. – Ko tu teiksi par to pārtverto piespēli pirmajā puslaikā? – Izbeidziet taču vienreiz! Mēs negribam runāt par futbolu! – Klementīne iejaucās. – Nelieciet mums mocīties neziņā. Kas tas par noslēpumaino jautājumu, kas mums jāapspriež? Ērika pamanīja, ka Olivera sejā pazib panika. Visi vēl aizvien mīņājās priekšnamā. Tā tas nebija iecerēts. – Mēs neteiksim ne vārda, kamēr visi nebūs klusi apsēdušies katrs savā vietā, – Ērika paziņoja. Iespējams, tablete bija sākusi iedarboties. Viņas sirds pukstēja vienmērīgi. – Viņa nu gan ir herrschuchtige Frau, – Klementīne noteica. – Ko tu teici? – Hollija gribēja zināt. – Vācu valodā tas nozīmē "valdonīga sieviete", – Ērika paskaidroja. – Jābrīnās, ka tava mamma spēj paturēt prātā tik garu vārdu. Varbūt palūgsim, lai viņa to atkārto pa burtiem? Trīspadsmit gadu vecumā Ērika un Klementīne skolā bija mācījušās vācu valodu un pamazām sākušas jūsmot par apvainojošiem vārdiem. Ģermānisko zilbju skarbie sprakšķi viņām sagādāja prieku. Dažreiz viņas vienlaicīgi pagrūda viena otru; tikai tik stipri, lai otra gandrīz, bet ne pilnīgi zaudētu līdzsvaru. Tā bija viņu kopīgā aizraušanās. Viena no dažām. – Tikai tāpēc, ka viņai bija augstāks vērtējums nekā man, – Klementīne izteiksmīgi saviebās. – Jā, tikai aptuveni par divdesmit punktiem augstāks, – Ērika piekrita. – Dummkopf. (Viņas vērtējums bija tieši par divdesmit diviem punktiem augstāks nekā Klementīnei.) Klementīne iesmējās šķietami sirsnīgi, un Ērika juta, ka nomierinās. Vajadzēja paturēt prātā, ka viņai vienmēr jāuzvedas šādi: savā ziņā vieglprātīgi un nesatricināmi, ne tik uzstājīgi. Vai arī uzstājīgi, taču nevis kaitinoši, bet gan uzjautrinoši un mīļi. Pēc dažām minūtēm visi jau atradās savās vietās. Meitenes priecīgi līmēja uz kartona loksnēm sārtus vizuļus. Ērika ar pamatotu lepnumu secināja, ka viņas spēļu galds izpelnījies lielu atzinību. Citādi jau nemaz nevarēja būt. Mazām meitenēm ļoti patika gatavot dažādas lietiņas. Ērikas bērnībā arī Klementīnes māte bija sēdinājusi viņu pie tāda paša spēļu galda. Ērika bija dievinājusi gan mazos, kārtīgi sarindotos trauciņus ar zeltainu zvaigžņu uzlīmēm, gan līmes podiņus. Klementīnei tas galds taču noteikti bija paticis tikpat ļoti kā Ērikai. Kāpēc viņa tādu nebija sarūpējusi arī saviem bērniem? Ērikai bija pieticis prāta par to neieminēties. Viņas interese par meitenēm pārāk bieži tika uztverta kā kritika. – Man ļoti garšo tie cepumi ar sezama sēkliņām, – Klementīne paziņoja, kad abi pāri dzīvojamajā istabā bija apsēdušies viens otram pretī. Viņa nepieceldamās pavirzījās uz priekšu, lai paņemtu cepumu, un Ērikas acu priekšā uz mirkli pazibēja viņas krūšu bedrīte. Balts krūšturis. Klementīnei kaklā karājās smaragda kulons, ko Ērika viņai bija uzdāvinājusi trīsdesmitajā dzimšanas dienā. Mazais galdiņš atradās pārāk tālu no dīvāna, un Klementīne graciozi kā geiša noslīga uz ceļgaliem. Viņa bija uzvilkusi baltu krekliņu, tirkīzzilu jaku un kuplus svārkus ar milzīgām, baltām margrietiņām uz dzeltena fona. Nu šie svārki izklājās ap viņu uz grīdas. Viņa bija kā krāsas šļaksts Ērikas gaiši brūnajos toņos iekārtotās dzīvojamās istabas vidū. – Man prātā bija palicis, ka tev tie vai nu ļoti garšo, vai riebjas, – Ērika sacīja. Klementīne vēlreiz iesmējās. – Es kaislīgi dievinu sausos cepumus. – Viņa ir kā traka pēc cepumiem, – Sems pievienojās, kamēr Klementīne pat neapvaicājusies nogrieza siera šķēlīti, uzlika to uz cepuma un pasniedza viņam. – Tēta jociņi, – Klementīne izteiksmīgi saviebās un noslīga atpakaļ uz dīvāna. – Vai tu esi bijis pie manikīres, vecīt? – Olivers noprasīja Semam, un Ērika nodomāja: ko viņš tur runā? Vai viņš neveiksmīgi cenšas izlikties, ka ir tāds pats draudzīgs un vienkāršs austrāliešu puisis kā Sems? Taču Sems pacēla roku un parādīja nagus, kas bija nolakoti koraļļu sārti. – Jā, tas ir Hollijas darbs, – viņš atteica. – Par šo izrādīto godu man nācās samaksāt. – Viņai tas padodas gluži labi, – Klementīne sacīja. – Tikai nedrīkst aizmirst, ka laka būs jānotīra, pirms viņš rīt dosies uz darbu, lai neviens nesāktu apšaubīt viņa vīrišķību. – Lai neviens neuzdrošinās apšaubīt manu vīrišķību! – Sems pabungoja sev pa krūtīm, un Olivers iesmējās. Varbūt nedaudz pārāk aizrautīgi, tomēr patiesībā gluži labi. Tonis bija īstais. – Nu ko, – Olivers iesāka un noklepojās. Ērika ievēroja, ka viņa ceļgals nemierīgi raustās. Viņš uzlika uz ceļgala plaukstu, kā vēlēdamies to apturēt. – Lai jūs izprastu cēloni… – Ērika iesāka. – Tas noteikti būs kaut kas nopietns. – Klementīne savilka uzaci. – Cēlonis. – Mēs jau divus gadus nesekmīgi pūlamies tikt pie bērna, – Ērika paziņoja. Vienkārši vajadzēja sākt runāt. Un pēc tam turpināt. Klementīne nolaida roku ar cepumu, kurā nupat bija grasījusies iekost, un tas palika viņai priekšā. – Ko? – Mēs vienpadsmit reizes esam izmēģinājuši mākslīgo apaugļošanu, – Olivers sacīja. – Ko? – Klementīne atkārtoja. – Tas nu gan ir bēdīgi, – Sems klusi noteica. – Bet jūs taču nekad… – Klementīne izskatījās apmulsusi. – Man likās, ka jūs negribat bērnus. Jūs vienmēr esat teikuši, ka negribat bērnus. – Mēs ļoti gribam bērnus, – Olivers iebilda un paslēja zodu augstāk. – Es tā teicu, kad biju jaunāka, – Ērika paskaidroja. – Tagad esmu pārdomājusi. – Bet es biju pieņēmusi, ka arī Olivers domā tāpat, – Klementīne sacīja un apsūdzoši paskatījās uz Oliveru, kā cerēdama, ka viņš atkāpsies, atzīs, ka viņai ir taisnība, un noteiks: "Ak, piedod, protams, tev ir taisnība, mēs nemaz negribam bērnus. Ko mēs vispār bijām iedomājušies?" – Es vienmēr esmu gribējis bērnus, – Olivers iebilda. – Vienmēr. – Viņa balss aizsmaka, un viņš noklepojās. – Bet vienpadsmit mākslīgās apaugļošanas reizes? – Klementīne uzrunāja Ēriku. – Un tu man neko neteici? Tu to visu pārdzīvoji, nebilzdama ne vārda? Tu glabāji šo noslēpumu divus gadus? Kāpēc tu man neko neteici? – Mēs vienkārši nolēmām nevienam neko nestāstīt, – Ērika nedroši paskaidroja. Izklausījās, ka Klementīne ir aizvainota. Gandrīz dusmīga. Ērika juta, ka viss pēkšņi sāk mainīties. Pag… vai tas bija slikti? Viņai nekad pat prātā nebija ienācis, ka viņa spētu ievainot Klementīni. Klementīne varēja nodarīt pāri viņai, bet ne otrādi, taču nu Ērikai kļuva skaidrs, ka viņa kārtējo reizi bija visu pārpratusi. Klementīne bija viņas tuvākā draudzene, un ar draugiem bija pieņemts dalīties gan problēmās, gan noslēpumos. Protams, ka bija. Ak dievs, to taču zināja visi. Sievietes bija bēdīgi slavenas ar savu vēlmi dalīties visā. Diemžēl Olivers bija ļoti uzstājis, ka viņi par to nedrīkst nevienam stāstīt, un, godīgi sakot, Ērika nebija iebildusi. Viņai nemaz negribējās dalīties. Viņa nevēlējās nevienam par to stāstīt. Viņa bija iztēlojusies, ka reiz piezvanīs Klementīnei, lai paziņotu labos jaunumus. Jaunumus, kas tā arī nebija uzradušies. Un galu galā viņai noslēpumu glabāšanas jomā bija liela pieredze. – Piedod, – viņa noteica. – Nē, nē! – Klementīne iesaucās. Viņa vēl aizvien nebija apēdusi savu cepumu. Viņas seja bija pietvīkusi. – Piedod tu man. Mīļo stundiņ, runa taču nav par mani. Protams, ja reiz tu negribēji par to runāt, viss ir kārtībā. Es cienu tavu privāto dzīvi. Man tikai ir žēl, ka nevarēju būt tev līdzās. Droši vien bija brīži, kad es sūkstījos par meitenēm, bet tu domāji: ak, dieva dēļ, aizveries, Klementīne, vai tu neapjēdz, cik ļoti tev ir paveicies? – Izklausījās, ka viņa ir tuvu asarām. Tādi brīži patiešām bija gadījušies. – Skaidrs, ka es nekad tā neesmu domājusi, – Ērika atteica. – Lai nu kā, tagad mēs to zinām, – Sems iejaucās un uzlika plaukstu uz Klementīnes rokas. – Tātad, pats par sevi saprotams, ja jums vajag… Viņš izskatījās piesardzīgs. Varbūt viņš domāja, ka viņiem vajag naudu. Uz mirkli iestājās klusums. – Tātad tas, par ko mēs ar jums šodien gribējām parunāt, – Olivers iesāka un paskatījās uz Ēriku. Tas bija mājiens, ka viņai jāturpina runāt, taču viss bija pagalam. Viņa bija visu sabojājusi. Ja vien viņa visu šo laiku būtu uzvedusies kā normāla draudzene, ja viņa būtu visu pastāstījusi Klementīnei jau pašā sākumā, kad viņi bija nolēmuši izmēģināt mākslīgo apaugļošanu, šai sarunai būtu stabils, pienācīgs pamats. Ikviena vilšanās, ikviena pēdējo divu gadu laikā piedzīvotā neveiksme būtu kalpojusi par ieganstu līdzcietībai, un viņi būtu varējuši to izmantot, bet nu Ērikai pretī sēdēja apmulsusi, aizvainota draudzene un viņai vairs nebija neviena trumpja, ko likt galdā. Ērikas pakrūtē kā nelabums sagriezās riebums pret sevi. Viņa nekad neko nespēja paveikt kā nākas. Lai cik ļoti viņa arī censtos, vienmēr kāds nieks nogāja greizi. – Mans ārsts teica, ka tagad mums ir atlikusi viena vienīga iespēja – atrast olšūnu donoru, – Ērika sacīja. – Tāpēc, ka manas olšūnas ir ļoti sliktas. Patiesībā nekur nederīgas. – Viņa mēģināja kliedēt drūmo noskaņu tāpat, kā pirmīt bija to darījusi priekšnamā, tomēr visu sejas liecināja, ka viņai nekas nav izdevies. Klementīne pamāja. Varēja manīt, ka viņa pat nenojauš, kas tagad sekos. Viņa atcerējās gaišmataino, glīto Diānu Diksoni, kura skolas rotaļu laukumā bija apņēmīgi pienākusi pie Klementīnes, ieraudzījusi Ēriku un saviebusies. Ar tādu sejas izteiksmi varēja lūkoties uz tarakānu. "Kāpēc tu spēlējies ar viņu?" Diāna noprasīja. Ērika tā arī nebija aizmirsusi ne pazemojumu, kas bija pazibējis Klementīnes sejā, ne to, kā Klementīne bija izslējusies un paziņojusi Diānai: "Viņa ir mana draudzene." – Un tāpēc mums ienāca prātā… – Olivers atkal pamudināja, gaidīdams, kad Ērika sāks runāt. Varēja skaidri manīt, ka uzdot jautājumu bija uzticēts viņai. Klementīne taču bija viņas draudzene. Tomēr Ērika nespēja parunāt. Viņas mute bija sausa un it kā iztukšota. Iespējams, pie visa bija vainīga tablete. Tā droši vien bija zāļu blakne. Viņa bija gribējusi izlasīt mazo lapiņu par blaknēm. Nu viņa ar skatienu ieurbās dzeltenajās margrietiņās uz Klementīnes svārkiem un domās sāka tās skaitīt. Olivers atsāka runāt gluži kā aktieris, kurš izglābj izrādi, pateikdams repliku, kas lugā atvēlēta kādam citam. Viņa balsī bija jūtama viegla histērijas pieskaņa. – Klementīne, – viņš sacīja. – Mēs gribam lūgt… mēs šodien gribējām ar tevi runāt… nu, mēs gribam zināt, vai tu būtu ar mieru kļūt par olšūnu donoru. Atrāvusi acis no margrietiņām, Ērika ielūkojās Klementīnei sejā un pamanīja, ka pār to ātri kā fotokameras zibspuldzes uzplaiksnījums pārlaižas milzīgs riebums. Tas uzradās un izgaisa tik strauji, ka Ērika gandrīz bija gatava noticēt, ka bija to tikai iztēlojusies, tomēr tā vis nebija, jo viņa lieliski spēja izprast citu cilvēku sejas izteiksmes. Šī spēja viņā bija saglabājusies kopš bērnības, kad viņai bija nemitīgi nācies pētīt mātes seju, vērot, analizēt, mēģināt laikus mainīt mātes uzvedību. Diemžēl tā tikai retumis bija ļāvusi viņai kaut ko vērst par labu; viņa gluži vienkārši vienmēr zināja, kad gaidāms kaut kas nelāgs. Neatkarīgi no tā, ko Klementīne grasījās teikt vai darīt, Ērikai bija skaidrs, ko viņa patiesībā izjūt. Klementīne izskatījās savaldīga un pavisam rāma. Viņas sejā bija parādījusies ārkārtīgas koncentrēšanās pilna izteiksme, kas tur uzradās pirms katras uzstāšanās, it kā viņa būtu nonākusi citā līmenī, transcendentālā apziņas pakāpē, kura Ērikai allaž paliks neaizsniedzama. Klementīne aizlika atrisušu matu šķipsnu aiz auss. To pašu garo, cirtaino matu šķipsnu, kas, viņai spēlējot, vienmēr noslīga uz čella pusi, tomēr nez kāpēc nekad nepieskārās stīgām. – Ak tā, – viņa mierīgi noteica. – Skaidrs. 17. nodaļa Dārza viesību diena – Tātad tas ir ļoti nopietns lūgums, un mēs nekādā gadījumā neceram sagaidīt atbildi jau tūlīt, – Olivers atsāka un paliecās uz priekšu, saņēmis kopā abas plaukstas un ar elkoņiem atbalstījies pret ceļgaliem. Viņš līdzinājās baņķierim, kurš nupat beidzis ilgi skaidrot sarežģītu aizdevuma līgumu. Nopietni uzlūkojis Klementīni, viņš norādīja uz krēmkrāsas papīra aploksni, kas bija nolikta uz mazā galdiņa viņam priekšā. – Mēs esam jums sagatavojuši nelielu lasāmvielu. – Izrunādams pēdējo vārdu, viņš pēc katras zilbes klusi un apmierināti nočāpstināja lūpas. Šis vārds gan Oliveram, gan Ērikai šķita nomierinošs. Gluži tāpat kā dokumentācija vai procedūra. – Tur ir precīzi izskaidrots viss, kas būtu jādara. Visbiežāk uzdotie jautājumi. Klīnika to visu iedeva mums, lai mēs varētu to nodot tālāk, bet, ja jūs tagad negribat to ņemt, tad nekas, mēs nevēlamies jūs pārāk apgrūtināt, jo šajā posmā mēs tikai, nu, laikam būtu pareizi sacīt, ka mēs tikai izsakām tādu piedāvājumu. Viņš atlaidās dīvānā un uzmeta skatienu Ērikai, kura ērmīgā kārtā tieši tobrīd bija nolēmusi notupties pie galdiņa, lai nogrieztu gabaliņu siera no mazītiņa brī ritulīša. Klementīne pat nebija zinājusi, ka tiek ražoti arī tik mazi siera ritulīši. Olivers novērsās no sievas un atkal paskatījās uz Klementīni. – Šodien mēs gribam vienīgi pajautāt: vai tu varētu apsvērt šādu iespēju? Kā jau teicu, mums nevajag, lai tu atbildi uzreiz, un, starp citu, ja tu kādā brīdī tomēr pateiktu, ka esi ar mieru to apsvērt, tad pastāv obligāta prasība, ka trīs mēnešus mums vēl ir jānogaida. Un tu vari atteikties jebkurā laikā. Jebkurā laikā. Lai cik tālu mēs arī jau būtu tikuši. Pareizāk sakot, ne gluži jebkurā laikā. Pats par sevi saprotams, ka ne jau tad, kad Ērika jau būs stāvoklī! – Viņš nervozi iesmējās, sakārtoja brilles un sarauca pieri. – Patiesībā tu vari atteikties līdz pat brīdim, kad olšūnas tiks apaugļotas, taču tobrīd tās jau būs likumīgi kļuvušas par mūsu īpašumu un… – Viņš aprāvās. – Piedod. Pārāk daudz informācijas tik agrīnā posmā. Es esmu uztraucies. Mēs abi esam drusku uztraukušies! Klementīnei no žēluma sažņaudzās sirds. Olivers parasti izvairījās no bīstamiem sarunu tematiem – no visa, kas bija saistīts ar politiku, seksu vai bija pārlieku emocionāls, – tomēr nu viņš viens pats varonīgi lauzās cauri visneveiklākajai sarunai, kādu vien varēja iedomāties, jo tik izmisīgi vēlējās kļūt par tēvu. Kas gan varēja būt vēl pievilcīgāks par vīrieti, kurš ilgojās pēc bērniem? Sems noklepojās un uzlika plaukstu Klementīnei uz ceļgala. – Paklau, vecīt, es tikai mēģinu to visu aptvert. Tā būtu tava… – Tā būtu mana sperma, – Olivers apstiprināja un nosarka. – Es zinu, ka tas viss izklausās diezgan… – Nē, nē, – Sems iebilda. – Protams, ka ne. Man ir kāds labs draugs, kurš arī ir piedzīvojis mākslīgo apaugļošanu, un tāpēc man ir zināms priekšstats par visām tām, nu, erotiskajām niansēm. Par erotiskajām niansēm. Klementīne zināja, ka vēlāk paķircinās viņu par šiem neveiksmīgi izraudzītajiem vārdiem. Viņa zināja, ka Sems runā par savu draugu Polu, un patiesībā Sems pret visu šo norisi bija izturējies pagalam vienaldzīgi, neņemot vērā viņa prieku par iznākumu: Pols un Emma bija tikuši pie dēlēna. Semam ļoti patika mazi bērni (Klementīnei nekad nebija gadījies sastapt nevienu vīrieti, kurš vēl vairāk mīlētu mazus bērnus; Sems vienmēr pirmais steidzās apmīļot jaundzimušos un priecīgi izgrāba lielākos bērnus no viņu vecāku rokām), taču viņš nebija vēlējies klausīties, kā Pols un Emma runā par olšūnu iegūšanu un embriju pārstādīšanu. Ērika pacēla divos pirkstos saņemtu cepumu. – Vai gribi vēl sieru, Sem? Visi mēmi lūkojās uz viņu. – Nē, paldies, Ērika, – Sems atteica. – Pietiks. Varēja skaidri manīt, ka nu bija Klementīnes kārta kaut ko sacīt, taču bija radusies sajūta, ka krūtis ir aizžņaugušās, neļaujot viņai runāt. Klementīne cerēja, ka viņu varētu pasaukt kāda no meitām, bet, kā jau bija paredzams, vienīgajā reizē, kad viņa būtu nopriecājusies par traucējumu, abas uzvedās klusi un pieklājīgi. Izskatījās, ka viņas ir sajūsmā par Ērikas sarūpētajām nodarbēm. Bija skaidrs, ka Ērika būtu izcila māte. No tām, kuras sagādā bērniem spēļu galdus, māca uzvesties pieklājīgi un nēsā somiņā roku dezinfencijas līdzekli. Arī Olivers būtu labs tēvs. Varēja viegli iztēloties, kā viņš kopā ar mīļu, centīgu, mazu puisēnu rūpīgi dara kaut ko vecmodīgu, piemēram, darina lidmašīnu modelīšus. Viņu bērnam, Klementīne izmisusi nodomāja. Viņi būtu labi vecāki paši savam bērnam, nevis manējam. Tas nebūtu tavs bērns, Klementīne. Būtu gan. Tehniski, kā būtu teikusi Hollija, tas būtu viņas bērns. Ar viņas DNS. Sievietes mēdz tā darīt nepazīstamu ļaužu labā, viņa sev atgādināja. Viņas ziedo olšūnas, jo tā darīt ir jauki un labi. Cilvēkiem, kurus viņas nekad nav redzējušas. Ērika bija viņas draudzene. Viņas "labākā draudzene". Kāpēc tad viņas prātā tik skaļi skanēja vārds "Nē!"? – Nu ko, – viņa beidzot neveikli noteica. – Te ir daudz, par ko domāt. – Pilnīgi noteikti, – Olivers piekrita un vēlreiz palūkojās uz Ēriku, taču šim nabaga vīrietim no viņas joprojām nebija nekāda labuma. Viņa bija izvietojusi cepumus rindā un lika uz katra no tiem pa plānai siera skaidiņai. Kā viņai likās, kurš tos ēdīs? Olivers samirkšķināja acis un vainīgi uzsmaidīja Klementīnei. – Lūdzu, nedomā, ka ar mums būs cauri, ja tu nolemsi to nedarīt. Būs arī citas iespējas. Gluži vienkārši tu biji pirmā, par kuru mēs iedomājāmies, jo tu taču esi Ērikas tuvākā draudzene, īsti piemērotā vecumā, un bērnu tev vairs nebūs… – Vairs nebūs bērnu? – Sems pārvaicāja un ciešāk satvēra Klementīnes roku. – Nav teikts, ka mums vairs nebūs bērnu. – Ak tā, – Olivers bilda. – Piedod. Augstā debess! Es domāju, tas ir, Ērikai pavisam noteikti bija radies iespaids… – Tu pati teici, ka drīzāk izdurtu sev acis, nekā laistu pasaulē vēl vienu bērnu, – Ērika agresīvi uzrunāja Klementīni. Viņa tā mēdza darīt vienmēr, kad ar faktu palīdzību varēja kaut ko apstrīdēt. – Es tev to jautāju. Pagājušajā septembrī. Mēs ēdām ķīniešu ēdienus kopā ar meitenēm. Es pajautāju: vai tev vēl būs bērni? Tu teici: es drīzāk izdurtu… – Tas bija tikai joks, – Klementīne pārtrauca. – Protams, tas bija tikai joks. – Toreiz viņa bija runājusi nopietni. Ak dievs, vai tagad tā bija vienīgā izeja? Vai viņai nāksies dzemdēt, lai nevajadzētu Ērikas labā izdarīt kaut ko nesavtīgu? – Nu, ja jūs gribat vēl kādu bērnu, tu tik un tā noteikti vari ziedot olšūnas, – Olivers iebilda. Viņa pierē bija ievilkušās trīs dziļas, sakrokojušās rievas. Viņš izskatījās pēc saīguša multiplikāciju filmu varoņa. – Klīnika patiešām dod priekšroku zināmiem donoriem, kuri vairs nevēlas bērnus, bet to visu var atrast šajā lasāmvielā. – Tu teici, ka drīzāk būtu gatava sev izdurt acis, nekā laist pasaulē vēl vienu bērnu? – Sems jautāja Klementīnei. – Tu patiešām tā teici? – Tas bija joks! – Klementīne atkārtoja. – Mani todien droši vien bija nogurdinājušas meitas. Viņa vairs negribēja nevienu bērnu, tomēr zināja, ka Sems grib vēl. Ja vien tas būtu iespējams, viņš droši vien gribētu četrus vai piecus bērnus – un ļoti priecātos par dēlu –, taču Klementīne bija maldīgi cerējusi, ka reiz viņš, nu… liksies mierā. Ikreiz, kad meitenes slikti uzvedās vai kad māja sāka likties pārāk šaura viņiem četriem un tajā vairs neko nevarēja atrast, vai kad viņus nomāca raizes par naudu, Klementīne klusībā cerēja, ka Sema cerības uz vēl vienu bērnu būs sākušas klusi un saprātīgi izgaist. Viņai nemūžam nebija vajadzējis stāstīt Ērikai, ka viņa vairs nevēlas bērnus. Tā bija vieglprātīga piezīme. Attiecībās ar Ēriku viņa automātiski izvēlējās rūpīgi izstrādātas vieglprātības nostāju. Viņai būtu vajadzējis atzīties, ka Sems tā nedomā, jo vienmēr taču pastāvēja risks, ka šie vārdi atkal uzpeldēs kādā sarunā, tieši tā, kā tas bija noticis šodien. Klementīne tikai retu reizi mēdza stāstīt Ērikai kaut ko tādu. Viņa visu apzināti noklusēja. Kopā ar citām draudzenēm viņa, lieki nedomādama, pļāpāja par visu, kas vien iešāvās prātā, jo bija skaidrs, ka viņas droši vien aizmirsīs pusi no dzirdētā. Ne Klementīnes māte, ne tēvs, ne arī kāds cits visā pasaulē nekad tik kāri neklausījās visā, ko viņa sacīja, it kā būtu svarīgs katrs vārds un to būtu vērts paturēt prātā nākotnes vajadzībām. Bērnībā, nākdama pie Klementīnes rotaļāties, Ērika vispirms savādi un rūpīgi izpētīja visu viņas istabu. Viņa atvēra visas atvilktnes un klusēdama izskatīja to saturu. Viņa pat nometās četrrāpus, lai palūkotos zem Klementīnes gultas. Pati Klementīne tikmēr stāvēja, mēmu dusmu pārņemta, bet, kā bija likusi viņas māte, izturēdamās laipni un pieklājīgi. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, Klementīne. Būdama pieaugusi, Ērika acīmredzot bija iemācījusies uzvesties puslīdz pieklājīgi un vairs nerakņājās pa viņas skapjiem, tomēr ikreiz, uzsākot sarunu, Klementīne Ērikas acīs vēl aizvien varēja manīt to pašu mantkārīgo mirdzumu. Šķita, ka Ērika joprojām nebija zaudējusi vēlēšanos palūkoties zem Klementīnes gultas, un tāpēc arī Klementīnes mēmā, sašutuma pilnā pretošanās vēl aizvien nekur nebija zudusi. Taču visironiskākais bija tas, ka tagad Ērika, šķiet, bija nolēmusi tieši tāpat noklusēt visu, kas bija svarīgs. Šo milzīgo noslēpumu viņa bija glabājusi jau divus gadus, un pirmajā brīdī Klementīne bija grasījusies justies aizskarta par šādu atklājumu: ak jā, Klementīnei jau bija viegli augstprātīgi noraudzīties uz Ēriku no sava augstā draudzības pjedestāla un vēlīgi apveltīt viņu ar dāvanām: nu, protams, Ērika, tu drīksti būt mana pirmā bērna krustmāte! Конец ознакомительного фрагмента. Текст предоставлен ООО «ЛитРес». Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/laiena-moriartija/patiesi-nepratigi-vainigi/?lfrom=334617187) на ЛитРес. Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
КУПИТЬ И СКАЧАТЬ ЗА: 391.97 руб.