Сетевая библиотекаСетевая библиотека
Asara zirnekļa tīklā Nora Robertsa Pasaulslavenā vijolniece Kerolaina Veiverlija negaidot piedzīvo nervu sabrukumu. Vecmāmiņas māja Inosensā šķiet piemērots un ērts patvērums vasaras atpūtai. Tomēr Inosensai ir kas labāks, ko piedāvāt Kerolainai – Takers Longstrīts. Pievilcīgs, bagāts un no visas sirds iemīlējies tieši viņā. Plānotā vasaras atpūta draud izvērsties ļaunā murgā. Ir kāds sīkums, ko Kerolaina nezina, – Takers ir pirmais aizdomās turamais šausminošajās slepkavībās… Nora Robertsa Asara zirnekļa tīklā PROLOGS Februārim īsti atbilstīgā rītā Bobijs Lī Fulers atrada pirmo līķi. Tika sacīts, ka viņš to atrada, taču patiesībā viņš gandrīz uzkrita virsū tam, kas bija palicis pāri no Arnetes Gentrijas. Lai kā to arī nosauktu, rezultāts bija tāds pats, un Bobijam Lī vēl ļoti ilgu laiku pēc tam nācās sadzīvot ar to, ka nakts murgos viņam acu priekšā uzpeldēja plata un balta seja. Ja iepriekšējā vakarā nebūtu sarāvis attiecības ar Mārvelu Trūsdeilu – jau atkal –, viņš sēdētu pie sava rakstāmgalda un būtu pārliecies pār angļu literatūras mācību grāmatu, pūlēdamies piespiest savas smadzenes tikt galā ar Šekspīra ”Makbetu”, tā vietā, lai dotos uz Gūsnekkrīku. Bobija un Mārvelas attiecību akmeņainais ceļš bija ildzis astoņpadsmit mēnešus, bet šis pēdējais pamatīgais strīds bija atņēmis viņam vai visus spēkus. Bobijs Lī bija izlēmis piešķirt sev brīvdienu, lai atpūstos un padomātu. Un arī parādītu tai Mārvelai ar visu viņas aso mēli, ka viņš ir īsts vīrietis un neļaus ar sevi izrīkoties kā ar kaut kādu lupatu. Bobija Lī ģimenē vīrieši allaž bija tie, kas komandēja parādi. Vai vismaz izlikās to darām. Un Bobijs negrasījās lauzt šo tradīciju. Deviņpadsmit gadu vecumā Bobijs jau bija krietni izstiepies augumā – sešas pēdas un vienu collu garš un tādēļ diezgan neveikls. Vēl bija vajadzīgi gadi, lai viņš nobriestu. Taču viņam, gluži tāpat kā viņa tēvam, bija lielas strādnieka plaukstas un garas un kaulainas rokas. Bobijs no mātes bija mantojis biezos, melnos matus un krāšņās skropstas. Puisim patika matus atķemmēt no pieres tā, kā to darīja viņa elks Džeimss Dīns. Bobijs Lī uzskatīja, ka Džeimss Dīns ir visīstākais vīrieša paraugs. Un arī viņam kvernēšana pie grāmatām būtu tikpat nepaciešama kā Bobijam Lī. Ja vara atrastos Bobija rokās, viņš būtu pilnas slodzes darbinieks Sanija Tolbota ”Mobilā servisa centrā” un ēdnīcā, nevis lauztos cauri grāmatu gudrībām, lai pabeigtu divpadsmito klasi. Taču viņa mammai bija citādi uzskati, un Misisipi štata Inosensā nebija neviena, kurš labprātīgi vēlētos kaitināt Hepiju Fuleri. Hepija – bērnībā iemantotais vārds viņai bija pat ļoti atbilstīgs, jo viņa spēja, skaisti un priecīgi smaidīdama, panākt, lai cilvēki rīkojas pēc viņas prāta. Viņa īsti nebija piedevusi savam vecākajam dēlam to, ka viņš divus gadus nosēdējis vienā klasē. Būdams labākā omā, Bobijs Lī nekādā gadījumā neriskētu izlaist mācību dienu. Ne jau ar tādām atzīmēm kā viņam, jo tās jau tāpat bija pietiekami šaubīgas. Taču Mārvela bija tāda meitene, kura prata piespiest vīrieti – pat īstu vīrieti – rīkoties pārgalvīgi un neapdomīgi. Tā nu Bobijs Lī iemeta makšķeri duļķaini brūnajā Gūsnekkrīkas ūdenī un ciešāk ietinās pabalējušajā džinsa jakā, lai paglābtos no netīkamā laika. Bobija tēvs allaž mēdza teikt – kad vīrietim galvā smagas domas, vislabākās zāles ir došanās pie ūdens, lai pārbaudītu, kā ķeras zivis. Nebija nozīmes tam, kāds patiesībā izrādījās loms, svarīgākā bija pati atrašanās pie ūdeņiem. – Nolādētās sievietes! – Bobijs Lī nomurmināja un savilka lūpas smīnā, kuru stundām ilgi bija izmēģinājis pie vannas istabas spoguļa. – Kaut viņas visas nelabais parautu! Bobijam nebija vajadzīgas nelaimes, ko Mārvela dāsni dāļāja ar abām skaistajām rokām. Kopš reizes, kad viņi mīlējās uz Bobija automašīnas pakaļējā sēdekļa, viņa plosīja puisi gabalos un pūlējās tos atkal salikt kopā pēc sava prāta. Un Bobijam Lī Fuleram tas nederēja, nudien ne. Par spīti tam, ka reizēs, kad abi neķīvējās, viņš kļuva vai slims no mīlestības. Par spīti tam, ka brīžos, kad abi gāja viens otram garām pa Džefersona Deivisa vidusskolas gaiteņiem, meitenes milzīgās zilās acis šķita paužam noslēpumus, kas domāti vienīgi Bobijam. Par spīti pat tam, ka, ieraugot Mārvelas kailo augumu, Bobijs bija gatavs mīlēties ar viņu nepārtraukti. Varbūt Bobijs mīlēja Mārvelu, un varēja būt, ka meitene ir gudrāka nekā viņš, tomēr viņš negrasījās pieļaut, lai tiktu vadāts apkārt kā pavadā piesiets sivēns. Nolādēts, nē! Pie sīkā strauta, kurš vilka dzīvību, pateicoties varenajiem Misisipi ūdeņiem, auga meldri, un Bobijs Lī iekārtojās starp tiem. No tāluma atskanēja vientuļa svilpe – tur vilciens devās uz Grīnvilu; bija dzirdams arī mitrais ziemas vējš, kurš lavījās caur ļenganajiem meldriem. Bobija makšķere stāvēja dīka un nekustīga. Šajā rītā Bobija prātu urdīja tikai dusmīgas domas, kas šaudījās kā nemierīgas zivis, un viņa vienīgais loms bija kūsājošais niknums. Varbūt vajadzēja gluži vienkārši doties uz Džeksonu, nopurināt Inosensas putekļus no kurpēm un izmēģināt laimi pilsētā. Bobijs Lī bija labs mehāniķis, patiešām ļoti labs. Un viņš uzskatīja, ka darbu varētu atrast pat tad, ja viņam nebūtu vidusskolas diploma. Velns un elle! Nav taču vajadzīgas zināšanas par kaut kādu tur Makbetu vai platleņķa trīsstūriem un tamlīdzīgām būšanām, lai salabotu mazu karburatoru. Džeksonā viņš varētu atrast darbu kādā automašīnu tehniskās apkopes stacijā un beigu beigās vēl kļūt par vecāko mehāniķi. Pie joda, nepaietu nemaz tik ilgs laiks, kad viņam pašam jau piederētu tāds rūpals! Bet Mārvela Trūsdeila tupētu Inosensā un viņas zilās acis būtu saraudātas sarkanas. Un pēc tam viņš atgrieztos. Bobija Lī pievilcīgo seju izgaismoja smaids un šokolādes brūnajās acīs ielēja siltu mirdzumu, kas būtu iepriecinājis Mārvelas sirdi. Jā, viņš atgrieztos, un viņa kabatas būtu pilnas ar divdesmit dolāru banknotēm. Viņš iebrauktu pilsētā ar savu klasisko sešdesmit otrā gada Cadillac – vienu no daudzajiem viņa automašīnu kolekcijā –, lepni pastaigātos itāļu dizainera darinātā uzvalkā un būtu bagātāks nekā Longstrīti. Un tur jau būtu arī Mārvela. Tieviņa un gluži bāla kļuvusi no ilgām pēc Bobija Lī. Viņa stāvētu uz stūra iepretī ”Lāšona dažādu preču veikalam”, iespiedusi rokas starp maigajām, mīkstajām krūtīm. Ieraugot Bobiju Lī, pār viņas vaigiem sāktu līt asaras. Un kad Mārvela nokristu viņam pie kājām šņukstēdama un vaimanādama, pauzdama nožēlu par to, ka bijusi tik egoistiska neliete un atstūmusi Bobiju, viņš varbūt… tikai varbūt… viņai piedotu. Tās bija tik jaukas fantāzijas! Saule pamazām kļuva spožāka, un dzelošais aukstums nedaudz piekāpās, pelēcīgi brūnganajā strauta ūdenī atmirdzēja zeltaini atspīdumi, un Bobijs sāka apcerēt viņu atkalapvienošanās fiziskos aspektus. Viņš aizvestu Mārvelu uz Svītvoteru, jo būs iegādājies veco, skaisto plantāciju no Longstrītiem, kad viņiem būs pienākuši grūti laiki. Mārvela tikai elstu un nopūstos, jo redzētu, cik turīgs tagad kļuvis Bobijs Lī. Kā jau īstenam džentlmenim un kārtīgam romantiķim pieklājas, viņš Mārvelu uznestu augšā pa lepnajām, plašajām kāpnēm. Tā kā Svītvoterā Bobijs Lī bija redzējis tikai pirmo stāvu, viņa iztēle varēja izplest spārnus jo plaši. Guļamistaba, kurā viņš ienestu drebošo Mārvelu, ļoti līdzinātos viesnīcas numuriņam Vegasā, jo tieši tāds tobrīd bija Bobija Lī uzskats par augstas klases telpām. Tur būtu smagas sarkanas drapērijas, ezera lieluma gulta sirds formā un paklājs tik biezs, ka pa to nāktos brist gluži kā pa zāli. Klusi skanētu mūzika. ”Tas būtu kaut kas no klasikas,” Bobijs Lī domās sprieda. Brūss Springstīns vai Fils Kolinss. Jā, Fila Kolinsa dziesmas padarīja Mārvelu sentimentālu. Un tad viņš noguldītu Mārvelu un skūpstītu, un viņas acis būtu valgas. Viņa atkal un atkal atkārtotu, cik ļoti mīl Bobiju, cik liela muļķe bijusi, un apgalvotu, ka tagad līdz pēdējai mūža dienai darīs visu, lai dāvātu viņam laimi, lai Bobijs kļūtu par viņas valdnieku un pavēlnieku. Viņš pārslidinātu plaukstas pār meitenes neiedomājami baltajām krūtīm ar sārtajiem galiņiem, paspiestu tos pavisam nedaudz, tieši tik, cik viņai patika. Viņas slaidās kājas un maigie augšstilbi pavērtos, pirksti iegremdētos Bobija plecos, no viņas rīkles izlauztos tā īpašā skaņa. Un pēc tam… Makšķeres aukla notrīsēja. Bobijs Lī samirkšķināja plakstus, piecēlās sēdus un mazliet saviebās, jo bikšu priekšā izspīlējās pamanāms izcilnis. Erekcija bija novērsusi Bobija uzmanību, bet viņš no ūdens izcēla resnu zivi, un tā locījās saules staros, sudrabaini mirdzēdama. Ar neveiklām un no uzbudinājuma slidenām rokām viņš savu guvumu nejauši iemeta meldros. Joprojām vēl iztēlodamies Mārvelu, viņš netīšām zivij līdzi aizmeta arī makšķeri un piecēlās, lādēdams sevi par neuzmanību. Tā kā laba makšķere bija tikpat liela vērtība kā zivis, ko varēja ar to noķert, Bobijs Lī iebrida meldros un mēģināja atgūt savu īpašumu. Makšķeres kāts slējās gaisā. Asaris joprojām kustējās, bija dzirdami zivs plakšķošie pūliņi tikt atpakaļ ūdenī. Puisis smaidot pavilka makšķeres kātu. Tas īsti neklausīja, un Bobijs Lī atkal ne pārāk dedzīgi nolamājās. Viņš paspēra sāņus sarūsējušu konservu kārbu un vēl soli iebrida slapjajos, augstajos meldros. Bobijs Lī paslīdēja uz kaut kā slapja, noslīga uz ceļgaliem un jau pēc mirkļa raudzījās tieši Arnetes Gentrijas sejā. Tajā bija lasāms pārsteigums, un tāds atspoguļojās arī Bobija Lī sejā. Platas acis, pavērta mute un balta, ļoti balta seja… Asaris vēl cīnījās pēc elpas uz mirušās kailajām, sakropļotajām krūtīm. Bobijs Lī saprata, ka viņa ir mirusi. Nenoliedzami mirusi. Un tas bija pietiekami ļauni. Asinis – saltas peļķes, kas pamazām sūcās mitrajā zemē, pārvēršot sievietes balinātos matus kaut kādā tumšā recekļveida masā, – pamazām apžuva ap daudzajām durtajām brūcēm viņas miesā un kā šaušalīga rota apvija mirušās kaklu vietā, kur griezuma brūce līdzinājās platam, biedējošam smaidam. Tieši asiņu dēļ Bobijam no rīkles izlauzās dzīvniecisks, aizsmacis kliedziens, un viņš četrrāpus virzījās atpakaļ. Viņš pat neatskārta, ka izdvesis šīs skaņas. Taču to, ka viņš rāpo pa mirušās asinīm, viņš saprata. Piecelties Bobijs Lī paguva brīdī, kad no rīta apēstās brokastis izlauzās brīvībā uz viņa jaunajām melnajām Converse firmas kedām. Asiņainajos meldros pametis gan izzvejoto asari, gan makšķeri, gan arī labu tiesu savas jaunības, Bobijs Lī skriešus metās atpakaļ uz Inosensu. PIRMA NODAĻA Vasara, šī zaļā neliete, izvingrināja sviedrainos muskuļus un grasījās nopostīt Inosensas pilsētu Misisipi štatā. Un nemaz nebija daudz jānopūlas. Pat pirms Amerikas Pilsoņu kara Inosensa nebija nekas vairāk kā putekļains mušas atstāts nospiedums uz kartes. Lai gan zeme tur bija laba un piemērota lauksaimniecībai, ja vien cilvēks spēja izturēt mitro tveici, plūdus, kā arī untumainos sausuma periodus, Inosensai tomēr nebija lemts kļūt par plaukstošu un zeļošu pilsētu. Pienāca laiks, kad tur tika ieliktas arī dzelzceļa sliedes. Tās stiepās gana tālu uz ziemeļiem un rietumiem, lai vilcieni ar saviem garajiem, atbalsīs izplūstošajiem svilpieniem ķircinātu Inosensu, atgādinot par pasaules attīstības gaitu un progresu, tomēr neko no tā neienesot šajā mazpilsētiņā. Gandrīz pirms gadsimta tika ierīkots arī ātrgaitas lielceļš, kas savienoja Memfisu un Džeksonu, bet atstāja Inosensu rijam prombraucošo automašīnu putekļus. Tuvumā nebija ne ievērojamu kaujas lauku, ne kādu dabas brīnumu, kas pievilinātu tūristus ar fotokamerām un liktu viņiem tērēt naudu. Un nebija arī viesnīcu, kur viņus izmitināt. Bija tikai mazs, neticami kārtīgs īres nams, ko vadīja Kūnsi, un Svītvoteras plantācija ar tās pirmskara laiku skaistumu. To jau divsimt gadu pārvaldīja Longstrītu ģimene. Plantācija netika atvērta publikas apskatei, lai gan interesenti noteikti atrastos. Reiz Svītvotera tika aprakstīta izdevumā ”Dienvidu mājas”. Tiesa, tas notika astoņdesmitajos gados, kad vēl bija dzīva Medelina Longstrīta. Tagad, kad Medelina un viņas vīrs – sīkstulīgais dzērājs – abi jau bija aizsaules dārzos, nams piederēja viņu trijiem bērniem, kas tur bija apmetušies. Vajadzētu pateikt – un tas arī tiks darīts –, ka trīs Longstrītu pēcteči bija mantojuši visu savas ģimenes mežonīgo izskatīgumu, tomēr nebija pārņēmuši ne kripatas viņu ambīciju. Un bija grūti vainot viņus par to, ka cilvēki šajā Misisipi deltas miegainajā pilsētelē apslāpē savu enerģiju un iegrimst aizvainojumā. Longstrīti ar tumšajiem matiem, zeltaini mirdzošajām acīm un skaisti veidotajiem locekļiem spēja apburt cilvēku ātrāk, nekā viņš pagūtu nospļauties. Neviens pārlieku nevainoja Dveinu par sekošanu tēva alkoholiķa pēdās. Gadījās, ka viņš reizumis sasita savu automašīnu vai salauza dažus galdus Makgrīdija tavernā, taču, skaidrā prātā būdams, viņš allaž atrada iespēju nogludināt liekos asumus. Tomēr, gadiem ritot, skaidrā prātā viņš pavadīja aizvien mazāk un mazāk laika. Visi runāja, ka viņa dzīve būtu iegrozījusies citādi, ja viņš par nesekmību nebūtu izslēgts no lieliskās privātskolas, uz kuru bija nosūtīts mācīties, vai no tēva līdz ar tieksmi pēc skāņām, apreibinošām dzirām būtu mantojis arī mīlestību pret zemi. Citi, kuru mēles bija ļaunākas, apgalvoja, ka nauda palīdzējusi viņam turēties pie skaistajām mājām un lieliskajām automašīnām, taču nav spējusi padarīt viņa mugurkaulu spēcīgāku. Kad astoņdesmit ceturtajā gadā ar Dveina visai ciešu piedalīšanos Sisija Kūnsa nonāca grūtā stāvoklī, viņš meiteni apprecēja bez mazākās žēlošanās. Pēc divu bērnu piedzimšanas un neskaitāmu skāņās dziras pudeļu izdzeršanas Dveinam nācās uzklausīt sievas prasību par laulības šķiršanu, un viņš bija mierā ar to. Laulība beidzās tikpat draudzīgi kā sākusies. Nebija nekādu smagu jūtu – vispār nekādu jūtu –, un Sisija ar visiem bērniem aizbēga uz Našvilu, lai tur uzsāktu jaunu dzīvi ar kādu apavu tirgotāju, kurš vēlējās gūt slavu izpildītājmākslas jomā. Džosija Longstrīta, vienīgā meita un jaunākais bērns ģimenē, savā trīsdesmit viena gada vecumā bija paguvusi iziet pie vīra jau divas reizes. Abas šīs savienības izrādījās visai īslaicīgas un deva Inosensas iedzīvotāju baumu dzirnām labu iemeslu griezties nebeidzami. Abas šīs pieredzes Džosija nožēloja tikpat gauži, cik gauži sadugst sieviete, kad pamana savus pirmos sirmos matus. Izjūtās jaucās kopā gan dusmas, gan zināms rūgtums, gan arī mazliet baiļu. Bet pēc tam viss tika nolikts pagātnē. Prom no acīm, projām no atmiņām. Neviena sieviete negaida matu nosirmošanu un nav noskaņota arī uz šķiršanos, kad saka ”līdz nāve mūs šķirs”. Tikai dzīvē notiek visādi… Savai sirdsdraudzenei Kristelai, kurai piederēja ”Stila un skaistuma rituāla impērija”, viņa ar izteiktu patiku filozofiski sacīja, ka vēlas izlabot šīs divas pamatīgās kļūdas, ko pieļāvusi vērtējot un izvēloties, un tagad pārbaudīs visus vīriešus no Inosensas līdz pat Tenesī štata robežai. Džosija gan zināja, ka ir arī dažas vecas, netīksmes pilnas sievas, kuras, mutei roku priekšā aizlikušas, sakniebtām lūpām laista indes pilnus vārdus. Sak, kas no tās Džosijas Longstrītas cits sagaidāms, kāda bijusi, tāda ar’ palikusi. Taču bija arī vīrieši. Un tie tumsā smaidīja, skaidri zinādami, ka Džosija ir pat ļoti laba. Takeram Longstrītam patika sievietes. Varbūt viņš nevarēja turēties līdzi savai jaunākajai māsai un viņas aizrautīgajai vīriešu mednieces dabai, taču savs prieks tika arī viņam. Visi zināja arī to, ka Takeram patīk iztukšot pa glāzītei stiprāka dzēriena, taču viņam nepiemita tās nedzesējamās slāpes, kādas nomāca vecāko brāli. Dzīve Takeram nozīmēja vienu garu, laiski staigājamu ceļu. Un viņam nebija iebildumu to veikt, ja vien tika ļauts to darīt tādā tempā, kāds pašam labpatika. Takers izturējās laipni arī situācijās, kad gadījās kāds apvedceļš, ja vien tas vēlāk pagriezās viņa izvēlētajā virzienā. Un pagaidām viņam bija izdevies izvairīties no došanās pie altāra – brāļa un māsas pieredze bija iedēstījusi viņā nelielu nepatiku pret šo pasākumu. Takers daudz labprātāk veica savu ceļu, neviena netraucēts. Viņš bija rāmas dabas un lielākoties labi ieredzēts. Dažam labam gremza tas fakts, ka Takers bija piedzimis bagāts, taču viņš pārāk nemēdza ar to dižoties. Turklāt viņš bija neizmērojami dāsns, un tas cilvēku sirdis padarīja mīkstas. Katrs vīrs zināja, ka nepieciešamības gadījumā tikai jāpiezvana vecajam Takam, un aizdevums būs kabatā. Un tas nonāks tur bez jebkādas neizturamas pārākuma izrādīšanas, kas palīdzības lūgšanu padarīja ļoti smagu. Protams, bija arī mēļotāji, kas apgalvoja, ka nav taču grūti aizdot citiem, kad pašam naudas ir vairāk nekā pietiekami. Tikai viņu murmināšana nekādi nespēja mainīt banknošu krāsu. Atšķirībā no sava tēva Bo viņš diendienā nemēdza interesēties, kā sokas ar parādu atdošanu, un neglabāja aizslēgtā rakstāmgalda atvilktnē ādas vākos iesietu bloknotiņu, kurā pierakstīti visu viņa parādnieku vārdi. Naudu Takers aizdeva par visai sakarīgiem desmit procentiem. Vārdi un skaitļi – viss glabājās viņa asajā un bieži vien pārāk zemu novērtētajā prātā. Bet jebkurā gadījumā Takers to nedarīja naudas dēļ. Viņš vispār ļoti reti kaut ko darīja naudas dēļ. Pirmkārt, viņš to darīja tāpēc, ka tas neprasīja nekādas pūles. Un, otrkārt, viņa garajā, slaikajā un laiskajā ķermenī slēpās dāsna un reizumis arī vainas apziņas mocīta sirds. Viņš nebija ne pirksta pakustinājis, lai nopelnītu šo bagātību, tālab bija tik ļoti vienkārši to izšķiest. Takera izjūtas šajā saistībā varēja dēvēt gan par garlaikotu akceptēšanu, gan reizēm par sociālās apziņas grūdienu. Un kad nu gadījās tāds spēcīgāks grūdiens, viņš no virvēm darinātā guļamtīklā izstiepās ēnā zem mūžzaļā ozola izplestajiem zariem, pārvilka cepuri pāri acīm un malkoja aukstu alu, līdz sociālā apziņa atkal norimās. Tieši to Takers darīja brīdī, kad mājas otrā stāva logā apaļo galvu pabāza Dela Dankana – Longstrītu saimniecības pārzine jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. – Taker Longstrīt! Cerēdams uz to labāko, Takers joprojām turēja acis aizvērtas un ļāva tīklam viegli šūpoties. Uz plakanā, kailā vēdera Takers bija uzlicis Dixie alus pudeli un ar vienu roku pieturēja. – Taker Longstrīt! – Delas dunošā balss izbiedēja putnus, kas bija sasēduši mūžzaļā ozola zaros. Takeram gan bija paticis sapņot, klausoties putnu dziesmās un gardēnijās zumošo bišu sanoņā. – Es runāju ar tevi, puis. Nopūties Takers atvēra acis. Caur cepures vaļīgo pinumu sejā iespīdēja balti un karsti saules stari. Jā, tas bija tiesa – viņš maksāja Delai algu, taču šī sieviete bija viņam gan mainījusi autiņus, gan savu reizi uzšāvusi pa pēcpusi, un tādējādi viņš nebija Delai nekāda autoritāte. Ļoti negribīgi Takers atbīdīja cepuri nost no acīm un, plakstus piemiedzis, paraudzījās saucējas virzienā. Sieviete bija izliekusies pa logu, viņas liesmojoši sarkanie mati spraucās ārā no apsietā lakata. Viņas platajā, koši pietvīkušajā sejā bija stingra un neapmierinātības pilna izteiksme. Un to Takers bija iemācījies respektēt. Pret palodzi atdūrās trīs kārtas košu kreļļu. Takera sejā ievilkās it kā nevainīgs, tomēr viltības pilns smaids. Tā varētu smaidīt zēns, kurš pieķerts nedarbos. – Jā, kundze. – Tu teici, ka aizbrauksi uz pilsētu un atvedīsi man rīsu maisu un kasti kokakolas. – Jā, tikai… – Takers ar joprojām auksto pudeli paberzēja savu torsu, tad pielika pudeli pie lūpām un iedzēra garu malku. – Nu jā, laikam jau es tā teicu gan, Dela. Domāju, ka varētu aizbraukt, kad kļūs mazliet vēsāks. – Slien nu savu slinko pēcpusi augšā un izdari to tagad. Citādi šovakar tev uz galda priekšā būs nolikts tukšs šķīvis. – Vienalga ir pārāk karsts, lai ēstu, – Takers klusi nopurpināja, taču Delas ausis bija tikpat dzirdīgas kā trusim. – Ko tad tas nozīmē, puis? – Es teicu, ka braukšu. – Graciozi kā dejotājs viņš izslīdēja no šūpuļtīkla un ejot noslaucīja alus pudeli. Viņš pacēla galvu un uzsmaidīja sievietei, cepure švītīgi noslīdēja zemāk, atklādama sasviedrētās matu sprogas, viņa zeltainajās acīs iedegās velnišķīgi dzirkstošas liesmiņas, un Dela atmaiga. Tagad jau viņai nācās grūti turēt lūpas sakniebtas un sejā pieturēt bargo izteiksmi. – Pienāks diena, kad tu vienkārši iesakņosies tajā guļamtīklā. Es brīnīšos, ja tā nenotiks. Tavs augums nospriedīs, ka esi sasirdzis, ja reiz labprātāk laiku pavadi, uz muguras suzdams, nevis uz savām kājām stāvēdams. – Kad cilvēks ir atlaidies guļus, viņš var darīt daudz vairāk nekā tikai snaust, Dela. Saimniecības vadītāju nodeva skaļie, spēcīgie smiekli. – Tu tikai nesadari tik daudz, lai kāda galu galā tevi aizvelk pie altāra, kā tas gadījās, kad tā meiča Sisija nogrāba manu Dveinu. Viņš atkal pasmaidīja. – Nē, kundze. – Un atved to manu tualetes ūdeni. Pie Lāšona ir izpārdošana. – Nomet man maku un mašīnas atslēgas! Dela pazuda no loga, bet pēc mirkļa atkal parādījās un izmeta abus prasītos priekšmetus. Takers tos noķēra gaisā ar veiklu delnas kustību, un tas atgādināja Delai, ka šis puisis nemaz nav tik lēns, par kādu izliekas. – Uzvelc kreklu! Un sabāz to biksēs, – Dela komandēja tā, kā būtu darījusi, kad Takeram bija desmit gadu. Takers paņēma kreklu no guļamtīkla, uzvilka un devās uz mājas priekšpusi, kur ducis doriešu kolonnu rindojās no apjumtā lieveņa līdz metāliskām mežģīnēm rotātajai otrā stāva verandai. Kad viņš nonāca līdz automašīnai, krekla kokvilnas audums jau lipa pie ādas. Spīdīgo Porsche automobili viņš, impulsa vadīts, nopirka pirms sešiem mēnešiem, un tas viņam vēl nebija apnicis. Viņš iekāpa un padomāja, kas būtu labāks – gaisa kondicionētāja sniegtais komforts vai sajūsma, ko radīja vēja pieskārieni sejai –, un izlēma par labu nolaistam jumtam. Viens no nedaudzajiem darbiem, ko Takers veica ātri, bija braukšana. Riepas uzsita gaisā grants šaltis, kad automašīna ar pirmo ātrumu aiztraucās pa garo, līkumoto ceļu. Viņš apbrauca apaļo dobi, kur māte bija dāsni sastādījusi peonijas, hibiskus un koši sarkanās ģerānijas. Ceļa malās auga veci magnoliju koki, to ziedi apkārtni ietina spēcīgā, patīkamā smaržā. Takers aizšāvās garām baltajai granīta piemiņas zīmei, kas bija uzstādīta vietā, kur viņa vecvectēva brāli Tironu zirgs izmeta no segliem un puisis lauza savu sešpadsmitgadnieka sprandu. Šo piemiņas zīmi uzstādīja Tirona sērojošie vecāki, lai godinātu viņa aiziešanu. Un zīme arī kalpoja par atgādinājumu. Ja Tirons nebūtu izvēlējies pārbaudīt savus spēkus un izjāt ar nevaldāmo ķēvi, tad nebūtu lauzis savu spītnieka sprandu, viņa jaunākais brālis, Takera vecvectēvs, nebūtu mantojis Svītvoteru un nodevis to tālāk saviem bērniem. Un Takers tad mistu kādā Džeksonas dzīvoklī. Braucot garām šim skumīgajam atgādinājumam, viņš nekad nejutās īsti pārliecināts par to, vai pieklātos sērot vai būt pateicīgam. Nu jau Takers bija izbraucis pa augstajiem, platajiem vārtiem. Ceļu klāja šķembu segums, saulē jautās darvas izgarojumi, varēja saost stāvoša ūdens rāvaino dvaku, kas spraucās cauri ceļmalā augošo koku rindai. Un paši koki dvašoja svaigu zaļuma aromātu. Kalendārs vēstīja, ka vasara ir nedēļas attālumā, taču Misisipi delta zināja labāk. Takers vispirms sameklēja saulesbrilles, uzlika tās, tad uz labu laimi paņēma kādu kaseti un ielika atskaņotājā. Takers bija liels piecdesmito gadu mūzikas cienītājs, tālab automašīnā nevarēja atrast nevienu ierakstu, kas būtu tapis pēc tūkstoš deviņi simti sešdesmit otrā gada. Par Slepkavu iedēvētā dziedātāja Džerija Lī Luisa balss, kas mērcēta viskijā, un izmisīgie klavieru akordi likās svinam faktu, ka nu tikai sāksies īstā jautrība. Tai pievienojās arī Takera izcilais tenors, kad spidometra bultiņa sasniedza astoņdesmit jūdžu iedaļu. Pirksti bungoja pa automašīnas stūri, un likās, ka viņš spiež klavieru taustiņus. Traucoties kalnā, viņam nācās veikt plašu pagriezienu uz kreiso pusi, lai neietriektos aizmugurē kādam veiklam BMW. Takers pasignalizēja ar auto tauri – ne jau brīdinājumam, bet gan sveicienam –, kad apbrauca eleganto sarkanbrūno automašīnas spārnu. Takers nesamazināja ātrumu, bet atpakaļskata spogulī pamanīja, ka BMW ir daļēji nostūrējis no brauktuves un apstājies pagriezienā uz Īditas Maknēras māju. Džerijs Lī savā čerkstošajā balsī dziedāja ”Bez elpas”. Takers vairs daudz nedomāja par svešo automašīnu un tās vadītāju. Mis Īdita aptuveni pirms diviem mēnešiem bija pametusi šo pasauli, un apmēram tajā pašā laikā bija atrasts arī otrs sakropļotais līķis Spūkholovā. Tas atgadījās kaut kad aprīlī, un tika noorganizēta meklētāju grupa, lai atrastu Frānsiju Elisu Loganu, kura bija pazudusi jau divas dienas. Takera žoklis saspringa, kad viņš atminējās, kā vajadzēja brist pa purvāju, nesot rokās bisi, un cerēt, ka neiešaus pats sev kājā un neko neatradīs. Taču viņi bija to atraduši. Un Takeram nepaveicās – viņš bija kopā ar Bērku Trūsdeilu, kad tas notika. Bija grūti domāt par visu, ko ūdens un zivis bija nodarījušas kādreiz tik dzīvespriecīgajai Frānsijai – piemīlīgajai miniatūrajai sarkanmatei, ar kuru viņš savulaik bija flirtējis, pat pāris reižu aizgājis uz satikšanos un arī apsvēris iespēju pārgulēt. Kuņģis savilkās čokurā, un Takers pagrieza skaļāk mūziku. Viņš nedomāja par Frānsiju. Nespēja. Viņš domāja par mis Īditu. Un tā bija labāk. Vecā kundze bija nodzīvojusi teju līdz deviņdesmit gadiem un aizsaulē aizgājusi rimti un mierīgi. Miegā. Takers atcerējās, ka viņa savu māju – kārtīgu divstāvu ēku, kas celta Rekonstrukcijas laikā, – novēlējusi kādam radiniekam no ziemeļu štatiem. Piecdesmit jūdžu rādiusā nevienam Inosensā nepiederēja BMW, tālab Takers secināja, ka jaunais īpašnieks laikam būs izlēmis ierasties un apskatīt savu mantojumu. Viņš aizgainīja ziemeļnieku invāziju no sava prāta, paņēma cigareti, tad nolauza naga tiesas garuma galu un aizsmēķēja. Pusjūdzi atpakaļ Kerolaina Veiverlija cieši turēja savas automašīnas stūri un gaidīja, līdz sirds straujais ritms normalizēsies un vairs neatbalsosies viņai kaklā. ”Idiots! Jukušais izdzimtenis! Neuzmanīgais ķēms!” Ar lielu piespiešanos viņa noņēma kāju no bremžu pedāļa un atsāka braukšanu, un automašīna turpināja ceļu pa aizaugušo, šauro ceļu. ”Collas…” viņa domāja. ”Pietrūka tikai dažu collu, lai viņš būtu ietriecies manā automašīnā. Un tad vēl viņam pietika nekaunības signalizēt ar autotauri! Kaut viņš vismaz būtu apstājies! Jā, kaut viņš būtu apstājies, tad man būtu iespēja tam slepkavnieciskajam mērkaķim izpaust savas domas šajā jautājumā.” Vismaz pēc tam viņa justos labāk, jo varētu dod vaļu savām emocijām. Viņai šajā ziņā bija sasodīti labi panākumi, kopš doktors Palamo bija paskaidrojis, cik tiešā ceļā čūlas rašanās un galvassāpes ir saistītas ar to, ka viņa apslāpē savas emocijas, un, protams, ar hronisku pārstrādāšanos. Nu ko, viņa tagad bija sākusi kaut ko darīt lietas labā. Kerolaina ar spēku atrāva sasvīdušās plaukstas no automašīnas stūres un noslaucīja tās gar plato bikšu starām. Viņu gaidīja jauka, gara un mierpilna atpūta šeit, šajā nekurienē Misisipi štatā. Pēc dažiem mēnešiem – ja vien viņa nenomirs no šīs neciešamās tveices – viņa būs spējīga gatavoties savai pavasara tūrei. Un ar emociju apspiešanas netikumu viņa bija pilnībā tikusi galā. Beidzamais neglītais un pat nekontrolētais emociju izvirdums ar Luisu izrādījās tik atbrīvojošs, tik brīnišķīgi neiegrožots, ka viņa gandrīz vai vēlējās atkal atgriezties Baltimorā, lai piedzīvotu to vēlreiz. Gandrīz. Pagātne – un Luiss ar savu veiklo valodu, spožo talantu un klīstošo skatienu pavisam noteikti piederēja pagātnei – bija droši noglabāta un palikusi tieši tur, kur tai jābūt. Nākotne – vismaz līdz brīdim, kad nervi būs daudzmaz sakārtoti un veselība uzlabota, – Kerolainu pārāk neinteresēja. Pirmo reizi mūžā Kerolaina Veiverlija, brīnumbērns, kas pilnībā nodevies mūzikai, un emocionāli trausla būtne, grasījās dzīvot tikai jaukajai, saldajai tagadnei. Un šajā vietā viņa galu galā izveidos sev mājas. Tā, kā vēlēsies pati. Un nebūs vairs nekādas izvairīšanās no problēmu risināšanas. Vairs nebūs nekādas bijīgas paklausīšanas mātes pavēlēm un pūlēšanās piepildīt viņas gaidas. Vairs nebūs nekādu centienu iztapt dažādu cilvēku vēlmēm. Viņa iekārtosies mājā, sāks saimniekot. Un kad būs pienākušas vasaras beigas, viņa jau skaidri zinās, kas īsti ir Kerolaina Veiverlija. Sajutusies labāk, Kerolaina pārvietoja rokas uz stūres un turpināja ceļu. Atmiņā uzausa gandrīz netverama apjausma, ka reiz viņa pa to jau ir braukusi. Kaut kad ļoti, ļoti sen, kad bija devusies apciemot savus vecvecākus. Vizīte, protams, izvērtās ārkārtīgi īsa. Māte darīja itin visu, lai tikai apcirstu pati savas saknes, kas bija laukos. Kerolaina atcerējās savu vectēvu, liela auguma vīru ar sarkanu seju, kurš kādā skaidrā, rāmā rītā bija vedis viņu makšķerēt. Un pati savu meitenīgo nevēlēšanos uzdurt tārpu uz āķa – līdz brīdim, kad vectēvs paskaidroja, ka tas vecais tārps taču to vien gaida, lai tiktu uzsēdināts uz āķa un kāda liela zivs viņu norītu. Kāds trīsuļojošs prieks viņu pārņēma brīdī, kad makšķeres aukla noraustījās, un kāda godbijības un piepildījuma sajūta, kad viņi uz mājām nesa trīs pamatīgus samus! Un vecāmāte – stiegraina sieviete ar tēraudsirmiem matiem – bija izcepusi viņu lomu uz smagas, melnas pannas. Kerolainas māte atteicās nogaršot pat kumosu, taču Kerolaina – trausla sešgadniece ar gariem, slaidiem pirkstiem un lielām zaļām acīm – ēda itin alkaini. Kad māja parādījās skatienam, viņa pasmaidīja. Tā nebija diez ko daudz mainījusies. No logu aizvērtņiem lobījās krāsa, un zāle bija izaugusi garumā līdz potītēm, tomēr tā joprojām bija tā pati divstāvu ēka ar apjumtu lieveni, kur varēja ērti sēdēt, un akmens skursteni, kas pavisam nedaudz bija noliecies uz kreiso pusi. Kerolaina juta, ka acīs iedzeļ asaras, un samirkšķināja plakstus. Bija muļķīgi tagad skumt. Viņas vecvecāki bija nodzīvojuši garu un piepildītu mūžu. Bija muļķīgi justies vainīgai. Kad pirms diviem gadiem nomira vectēvs, Kerolaina bija Madridē. Bija koncertturnejas pats vidus, viņa vai ļima no pienākumu gūzmas, un gluži vienkārši nebija nekādas iespējas aizbraukt uz bērēm. Un Kerolaina bija pūlējusies, patiesi pūlējusies iekārdināt vecmāmiņu ar piedāvājumu pārcelties uz pilsētu, kur itin viegli starp turnejām būtu iespējams viņu apciemot. Tikai Īdita nekustēja ne no vietas un pasmējās par iedomu, ka būtu jāpamet māja, kurā pirms septiņdesmit gadiem ienākusi kā jauna līgava. Māja, kurā bija piedzimuši un izauguši viņas bērni. Māja, kurā viņa aizvadījusi visu savu dzīvi. Kad vecmāmiņa aizgāja mūžībā, Kerolaina atradās slimnīcā Toronto, kur atkopās no izdegšanas sindroma. Par vecmāmuļas nāvi viņa uzzināja tikai nedēļu pēc tam, kad jau bija notikušas bēres. Tātad bija patiešām muļķīgi justies vainīgai. Tomēr, sēžot automašīnā, kur gaisa kondicionētāja plūsma glāstīja vaigus, viņa aizvien dziļāk ieslīga emociju jūrā. – Man ir patiešām žēl, – Kerolaina skaļi sacīja vecvecāku gariem. – Man ir ļoti žēl, ka nebiju šeit. Ka manis nekad nebija te. Viņa nopūtās un izslidināja pirkstus caur spožajiem, medus blondajiem matiem. Nebija labi tā sēdēt automašīnā un gremzties. Vajadzēja ienest mājā atvestās mantas, izstaigāt telpas, iekārtoties. Tagad šī vieta piederēja viņai, un viņa bija nolēmusi to paturēt. Kerolaina atvēra automašīnas durvis, un tveices vilnis teju izrāva pēdējās skābekļa paliekas viņai no plaušām. Tverdama gaisu, viņa no automašīnas aizmugures sēdekļa paņēma vijoles futrāli. Nesot uz lieveni instrumentu un kasti ar nošu lapām, Kerolaina jau bija pilnībā nosvīdusi. Sekoja vēl trīs gājieni uz automašīnu – ar ceļasomām, diviem nelielā tirdziņā trīsdesmit jūdžu uz ziemeļiem sagādātas pārtikas iepirkumu maisiem un beigās arī lenšu magnetofonu. Pēc tam varēja uzskatīt, ka viss ir izdarīts. Visas mantas sarindojusi uz lieveņa, Kerolaina paņēma atslēgas. Katrai bija piestiprināta zīme. Parādes durvis. Sētas puses durvis. Pagrabs. Seifs. Ford markas pikaps. Atslēgas džinkstēja, kā atskaņodamas kādu melodiju, un Kerolaina izvēlējās parādes durvju atslēgu. Kā jau vecām durvīm pieklājas darīt, tās iečīkstējās un atvērās, gaisā uzvilnīja putekļi, jo tās ilgi nebija lietotas. Vispirms Kerolaina paņēma vijoli. Tā pavisam noteikti bija daudz svarīgāka par jebkuru no iegādātajiem pārtikas produktiem. Mazliet apjukusi un pirmo reizi pavisam viena, Kerolaina iegāja mājā. Gaitenis veda mājas dziļumā, kur, kā sacīja atmiņa, vajadzēja atrasties virtuvei. Kreisajā pusē bija kāpnes, kuras pēc trešā pakāpiena veidoja leņķi pa labi. Tumšā ozolkoka margas bija krietni putekļainas. Tieši zem kāpnēm atradās galdiņš, uz kura blakus tukšai vāzei bija novietots smags, melns ciparripas telefons. Kerolaina nolika savu nešļavu uz tā un ķērās pie darba. Viņa aiznesa pārtikas produktus uz virtuvi, kurai bija dzeltenas sienas un balti skapīši ar stikla durtiņām. Mājā izrādījās karsts kā krāsnī, tāpēc viņa nosprieda, ka par produktiem jāparūpējas vispirms. Kerolaina atviegloti ieraudzīja, ka ledusskapis ir mirdzoši spodrs. Kāds bija sacījis, ka viena kaimiņiene pēc bērēm te bijusi un visu sakopusi. Kerolaina tagad varēja pārliecināties, ka runas par šajā pusē valdošo laipnības garu ir patiesas. Putekļi gan bija krājušies divus mēnešus, un čaklie zirnekļi savilkuši tīklus telpas stūros, tomēr gaisā vēl jautās tikko manāms lizola smārds. Kerolaina lēnām atgriezās priekštelpā, un viņas papēži skaļi klikstēja uz cietkoksnes grīdas. Viņa ieskatījās atpūtas istabā ar izšūtajiem spilveniem un vecmodīgo televizoru, kas viņas acīm šķita kā senlaiku artefakts, un dzīvojamā istabā, kur uz sienām vijās lieli, izbalējuši rožu raksti un mēbeles no putekļiem sargāja pārklāji. Pēc tam Kerolaina pavēra durvis uz sava vectēva istabu, kurā atradās skapis ar medību bisēm un sporta pistolēm un liels krēsls ar krietni padilušiem paroceņiem. Paņēmusi ceļasomas, Kerolaina devās augšup pa kāpnēm, lai izraudzītos sev istabu. Gan sentimentālu jūtu, gan praktisku apsvērumu vadīta, viņa izvēlējās vecvecāku guļamistabu. Smagā gulta ar baldahīnu un vatētā sega, kas stepēta gredzenu rakstos – likās, ka tas sola ērtumu un omulību. Ciedrkoka lāde pie gultas kājgaļa droši vien glabāja daudzus noslēpumus. Skaisti izvītais sīkais vijolīšu un rozīšu raksts uz sienām varētu radīt patīkami mierinošu gaisotni. Kerolaina nolika ceļasomas malā un devās pie šaurajām stikla durvīm, kas veda uz augsto, atvērto verandu. No turienes viņa varēja labi saskatīt savas vecmāmiņas stādītās rozes un daudzgadīgos augus, kas izmisīgi turējās pretī uzstājīgajām nezālēm. Bija saklausāmi šļaksti, ūdenim atsitoties pret kādu akmens bluķi vai nogāztu koku aiz juceklīgi augošajiem mūžzaļajiem ozoliem, kuru stumbri un zari biezi apauguši ar usneju tilandsijām. Un cauri tveicei Kerolaina saskatīja brūno varenās Misisipi ūdens lenti. Un putni… Sīļi un zvirbuļi, vārnas un cīruļi karstajā gaisā radīja īstu skaņu simfoniju. Un ļoti iespējams, ka bija dzirdami arī guldzošie savvaļas tītaru saucieni. Kādu mirkli Kerolaina – smalki veidota sieviete, iespējams, ka pat pārāk kalsna, ar izcilām rokām un dūmakainu skatienu – tur stāvēja sapņodama. Piepeši skaistais skats, smaržas un skaņas kaut kur pagaisa. Kerolaina atradās savas mātes dzīvojamā istabā, kur klusi tikšķēja zelta imitācijas pulkstenis, bet gaisā dvesmoja Chanel smaržu aromāts. Jau pavisam drīz viņām bija jādodas uz Kerolainas pirmo solokoncertu. – Mēs no tevis gaidām pašu labāko sniegumu, Kerolaina. – Mātes balss plūda gludi, līdzeni un lēni, neatstājot vietu nekādiem iebildumiem. – Mēs gaidām, ka tu būsi vislabākā. Ne pēc kā cita tiekties nav jēgas. Vai tu saproti? Kerolaina savās mirdzošajās kurpēs nervozi savilka pirkstus. Viņai bija tikai pieci gadi. – Jā, kundze. Citkārt viņa stāvēja atpūtas istabā, un rokas sāpēja no saspringtās vingrināšanās divu stundu garumā. Ārā spīdēja spoža un mirdzoši zeltaina saule. Viņa redzēja kokā sēžam sarkanrīklīti. Putns ieķiķinājās un apklusa. – Kerolaina! – Mātes balss atplūda no kāpņu augšas. – Tev vēl ir stunda, lai pavingrinātos. Kā gan tu varēsi justies gatava šai turnejai, ja tev pietrūkst jebkādas disciplīnas? Tā, un tagad ķeries pie darba! – Piedod. – Smagi nopūtusies, Kerolaina pielika vijoli savam divpadsmitgadnieces plecam. Tagad tā likās gluži kā ar svinu pielijusi. Aizkulises. Cīņa ar šķebinošo satraukumu pirms pirmizrādes. Un nogurums. Tik milzīgs, milzīgs nogurums pēc nebeidzamās vingrināšanās, gatavošanās, pārbraucieniem! Cik ilgi viņa jau atradās šajās vējdzirnavās? Vai viņai bija astoņpadsmit vai jau divdesmit gadu? – Kerolaina, Dieva dēļ, uzklāj vairāk vaigu sārtuma! Tu taču izskaties bāla kā nāve. – Šī nepacietīgā, allaž neapmierinātības pilnā balss, stingrie pirksti, kas satver un paslej augšup viņas zodu. – Kāpēc tu nevarētu izrādīt kaut vai niecīgāko entuziasmu? Vai tev ir kāda nojausma par to, cik smagi mēs ar tavu tēvu nopūlējāmies, lai panāktu, ka tu atrodies tur, kur tagad? Cik daudz mēs esam ziedojuši? Un tu te tagad stāvi desmit minūtes pirms priekškara pacelšanās un tikai raugies spogulī. – Piedod. Viņa vienmēr lūdza piedošanu. Pat gulēdama Toronto slimnīcas gultā – izvārgusi, bez spēka un apkaunota. – Kā tas jāsaprot, ka tu esi atcēlusi atlikušo turnejas daļu? – Māte bija pārliekusies pār gultu un saspringti, nikni raudzījās Kerolainai sejā. – Es nespēju to pabeigt. Piedod. Man ļoti žēl. – Ak tad tev ir žēl? Un kāds ir labums no tā žēluma? Tu savas karjeras ceļā sacel jucekli, tu nepiedodami iegāz Luisu. Es nepavisam nebrīnītos, ja viņš atsauktu jūsu saderināšanos un izsvītrotu tevi no savas dzīves arī kā profesionāli. – Viņš bija kopā ar kādu citu, – Kerolaina vārgi sacīja. – Tieši pirms priekškara pacelšanās es viņu redzēju… ģērbtuvē. Viņš bija kopā ar kādu citu. – Pilnīgs nonsenss. Pat ja tā bija, tev atliek vainot vien sevi pašu. Nevienu citu. Tas, kā tu pēdējā laikā izturējies… Klīdi apkārt kā tāds spoks, atteici jau sarunātas intervijas, neieradies uz viesībām. Pēc visa, ko tavā labā esmu darījusi, šī nu ir mana alga. Tā tu man atdari… Kā es, tavuprāt, lai tieku galā ar medijiem, ar dažādajiem minējumiem, kas tiks izteikti, ar visām tām nepatikšanām, kādās tu mani esi iemetusi? – Es nezinu. – Vienīgais glābiņš bija acu aizvēršana un attālināšanās no visa. – Man ir patiešām žēl. Piedod. Bet es vairs nespēju to izturēt. ”Nē,” Kerolaina nodomāja, atvērdama plakstus. ”Es tā vairs nevarēju. Es nevarēju būt tā, kuru visi manī vēlējās saskatīt. Tagad vairs ne. Un arī turpmāk nekad. Vai es patiešām esmu egoistiska, nepateicīga un izlutināta? Visus šos ļaunos vārdus māte veltīja man.” Tagad tas vairs nešķita svarīgi. Nozīme bija vienīgi tam, ka viņa ieradusies šajā mājā. Desmit jūdzes tālāk Takers Longstrīts iebrauca Inosensas pašā centrā, saceldams gaisā putekļu mākoni un pamatīgi izbiedēdams Džeda Lāšona labi baroto bīglu Ņūsensu, kurš pūtināja kauliņus uz betona apmales zem izpluinītās ”Dažādu preču veikala” markīzes. Kerolaina Veiverlija lieliski saprastu nabaga dzīvnieka izbīli, jo, atvēris aci, Ņūsenss pamanīja mirdzoši sarkanu automašīnu, kas traucās tieši virsū un apstājās vien astoņpadsmit collu nostāk no vietas, ko atpūtai bija izraudzījies suns. Bīgls iekaucās, pielēca kājās un aizsteidzās meklēt drošāku patvērumu. Iesmējies Takers pasauca Ņūsensu vārdā, aicinoši paklikšķināja pirkstus un iesvilpās, taču dzīvnieks neapstājās. Šo sarkano automašīnu Ņūsenss ienīda tik kaismīgi, ka vienmēr pacēla kāju pie tās, apslakot riepas, un nekad atriebība nebija pietiekama. Takers ielika atslēgas kabatā. Viņš bija cieši apņēmies aizgādāt Delai prasītos rīsus, kokakolu un tualetes ūdeni, bet pēc tam atkal izstiepties guļamtīklā, kur, kā viņam pašam likās, bija īstā vieta gudram vīrietim tveices pielietā bezgaisa pēcpusdienā. Tad Takers pamanīja savas māsas automašīnu, kas bija novietota pāri divām stāvvietas iedaļām iepretī kafejnīcai ”Ēd un pļāpā”. Takers attapa, ka brauciena laikā ir izslāpis un glāze limonādes būtu īsti vietā. Un ļoti iespējams, ka noderētu arī melleņu pīrāga gabals. Vēlāk Takers ļoti daudz laika pavadīja, nožēlodams šo mazo novirzīšanos no kursa. Kafejnīca ”Ēd un pļāpā” piederēja Longstrītiem, gluži tāpat kā viņiem piederēja arī veļas mazgātava ”Mazgā un žāvē”, Inosensas pansija, lopbarības un graudu veikals, ieroču pārdotava ”Mednieku draugs” un kāds ducis izīrējamu telpu. Longstrīti bija gana gudri – vai arī pietiekami slinki –, tādēļ pieņēma savu īpašumu pārvaldniekus. Dveins izrādīja nelielu interesi par īres īpašumiem un katru mēnesi pirmajā datumā tos apbraukāja, ievācot īres maksu vai uzklausot atrunas, kā arī veicot piezīmes par nepieciešamajiem remontdarbiem. Gribot negribot Takeram nācās uzraudzīt grāmatvedību. Reiz, kad Takers par to bija sūkstījies īpaši sūri un ilgi, Džosija šo darbu pārņēma un ieviesa tik karalisku jucekli, ka Takeram vēlāk vajadzēja vairākas dienas noņemties, lai atkal valdītu kārtība. Un viņš pārāk neiebilda. Iedziļināšanās grāmatvedībā ir kas tāds, ko var paveikt vakara vēsumā, kad pa rokai nolikts kāds atdzesēts dzēriens. Viņam tas drīzāk bija kaitinošs, bet ne grūts darbs. ”Ēd un pļāpā” bija viena no Takera iemīļotākajām vietām. Šajā iestādē bija viens plašs logs, kuru uz visiem laikiem okupējuši plakāti, kas reklamēja gan dažādas maizīšu izpārdošanas, gan skolas ludziņas, gan arī izsoles. Grīda bija noklāta ar rūtotu, no vecuma nodzeltējušu linoleju, ko izraibināja brūngani traipi. Atsevišķie nodalījumi bija apdarināti ar raupju sarkanu vinilu, bet uz saplēstajām vai apskrandušajām vietām Takers pirms sešiem mēnešiem uzlika ielāpus. Un sarkanā krāsa tajos jau pamazām kļuva oranžīga. Gadu ritējumā cilvēki uz galdiem bija iegravējuši dažādas zīmes. Tā bija kļuvusi par tādu kā savdabīgu šīs kafejnīcas tradīciju. Ļoti iecienīti bija iniciāļi, tad vēl arī sirdis un dažādi skaitļi. Reizēm kāds bija atvēzies arī kam lielākam, piemēram, uzrakstījis: ”Hei!” Vai arī kādu rupjību. Ja pie galdiņa bija sēdējis kāds ļoti sadrūmis personāžs, tad varēja atrast arī tekstu: ”Ēd, izkārnies un mirsti.” Ērlīnu Renfrū, šīs vietas vadītāju, tāds ieteikums tik ļoti sadusmoja, ka Takeram nācās no saimniecības preču veikala aizņemties elektrisko slīpmašīnu un novākt šos aizvainojošos vārdus. Katrā nodalījumā bija iespēja izvēlēties mūziku automātā pēc savas gaumes – pagriežot rokturi, varēja ieraudzīt izvēles iespējas, iemest aparātā divdesmit piecu centu monētu un atskaņot sev tīkamāko. Tā kā Ērlīna vairāk cienīja kantrimūziku, automātos šī izvēle bija pārstāvēta visplašāk, taču Takers bija pamanījies tur iedabūt arī dažus piecdesmito gadu skaņdarbus. Gar lielo leti bija izvietoti daudzi bāra krēsli, pārvilkti ar to pašu balot sākušo sarkano vinilu. Zem caurspīdīga trīsdaļīga kupola atradās konkrētās dienas pīrāgu piedāvājums. Ar patiesu patiku Takera skatiens pievērsās melleņu pīrāgam. Apsveicinājies ar apmeklētājiem, pamājis ar roku un kādam uzsaucis ”Sveiks!”, Takers pa taukainu izgarojumu un cigarešu dūmu piesātināto telpu devās turp, kur pie letes sēdēja viņa māsa. Viņa bija dziļi iegrimusi sarunā ar Ērlīnu un brālim tikai papliķēja pa roku, nepārtraucot mēļošanu. – Tā nu es viņai teicu… Džastīna, ja tu grasies precēties ar tādu vīrieti kā Vills Šivers un gribi būt laimīga, tev vajag tikai iegādāties piekaramo slēdzeni viņa bikšu priekšai un parūpēties, lai atslēga būtu tikai tev vienai. Šad un tad viņš varbūt apčurāsies, taču tas arī būs viss. Ērlīna atzinīgi iesmējās un noslaucīja dažus mitrus apļus no letes. – Kāpēc viņa gribētu sev tik nevērtīgu vīrieti kā Vills, man nudien nav saprotams. – Mīļā, viņš gultā ir īsts tīģeris. – Džosija viltīgi piemiedza ar aci. – Nu, vismaz tā ļaudis runā. Sveiks, Taker. – Viņa pagriezās un uzspieda brālim uz vaiga skaļu skūpstu, bet pēc tam izstiepa pirkstus viņam acu priekšā. – Man tikko uztaisīja manikīru. Īpaši sarkana laka. Kā tev patīk? Takers paklausīgi nopētīja viņas sarkanos nagus. – Izskatās, ka tu tikko tos būtu izrāvusi kādam citam. Ērlīna, iedod man glāzi limonādes un gabalu melleņu pīrāga ar vaniļas saldējumu. Gana apmierināta ar brāļa atbildi, Džosija izslidināja pirkstus cauri mākslinieciski savītajiem melnajiem matiem. – Džastīna drīzāk vēlētos izplēst manējos. – Viņa pasmaidīja, paņēma diētisko kolu un caur salmiņu iedzēra nelielu malku. – Viņa bija skaistumkopšanas salonā. Piekrāsoja matu saknes un visiem rādīja roku, uz kuras mirguļoja tas slīpētā stikla gabals, ko viņa dēvē par briljantu. Vills droši vien to bija laimējis, kad svētkos piedalījās pudeļu gāšanas spēlē. – Vai tu esi greizsirdīga, Džosij? – Takera zeltainajās acīs uzmirdzēja draiskas liesmiņas. Viņa stīvi izslējās, pastiepa uz priekšu apakšlūpu… Tad sejas izteiksme mainījās, viņa atgāza galvu un iesaucās: – Ja es būtu viņu gribējusi, tad būtu arī dabūjusi. Bet ārpus gultas viņš mani garlaiko līdz neprātam. – Viņa ar salmiņu samaisīja to, kas bija vēl atlicis no dzēriena, un pāri plecam veltīja koķetu skatienu diviem puišiem, kuri iekārtojās kādā no atsevišķajiem nodalījumiem, lepni izslējās un pūlējās ievilkt savus alusvēderus. – Mums abiem viena nasta. Tev un man, Takij. Mēs pretējā dzimuma acīs izskatāmies sasodīti pievilcīgi. Uzsmaidījis Ērlīnai, viņš ķērās pie pasniegtā pīrāga. – Jā, katram savs krusts jānes. Džosija paklikšķināja svaigi nolakotos nagus pret leti un priecājās par to, kādu skaņu tie rada. Bezrūpība, kas bija likusi viņai divreiz piecos gados apprecēties un izšķirties, pēdējās nedēļās kļuva krietni izteiktāka. Viņa domāja, ka ir jau gandrīz pienācis laiks doties tālāk. Daži Inosensā pavadīti mēneši radīja viņā ilgas pēc aizrautības, ko varētu baudīt citur. Un daži mēneši kādā citā vietā lika viņai ilgoties pēc rimtās bezmērķības, ko varēja baudīt dzimtajā pilsētā. Kāds bija iemetis automātā divdesmit piecus centus, un Rendijs Treviss uzsāka žēlabas par mīlas nedienām. Džosija ar nagiem bungoja līdzi ritmam un drūmi vēroja Takeru, kurš kāri mielojās ar melleņu pīrāgu un saldējumu. – Nesaprotu, kā tu dienas vidū spēj šādi ēst! Takers paņēma vēl pīrāgu. – Es tikai atveru muti un noriju kumosu. – Un nepieņemies svarā ne par unci, sasodīts! Man jāuzmanās ar katru Dieva svētītu kumosu, ko lieku sev mutē, jo pretējā gadījumā gurni kļūs tik plati kā Gentriju māmiņai. – Viņa iebāza pirkstu Takera saldējumā un nolaizīja to. – Ko tu īsti dari pilsētā, ja neskaita ēdiena bāšanu mutē? – Es te esmu Delas uzdevumā. Starp citu, es pabraucu garām automašīnai, kas iegriezās Maknēru mājas ceļā. – Hmmm… – Džosija šiem jaunumiem būtu veltījusi lielāku uzmanību, bet telpā ienāca Bērks Trūsdeils. Viņa izslējās taisnāk uz krēsla, sakrustoja garās, glītās kājas un veltīja viņam saldu smaidu. – Sveiks, Bērk! – Džosij! – Viņš pienāca klāt un papliķēja Takeram pa muguru. – Takij. Ko tad jūs abi te darāt? – Es vienkārši nositu laiku, – atteica Džosija. Bērks bija muskuļots, sešas pēdas garš, platiem pleciem un stūrainu zodu. Viņa sejas vaibstus maigākus padarīja acis, kas līdzinājās mīlīga kucēna acīm. Pēc gadiem viņš bija tuvāks Dveinam, taču draudzīgākas attiecības uzturēja ar Takeru. Un Bērks bija viens no tiem nedaudzajiem vīriešiem, ko Džosija iekāroja un kam tā arī nebija tikusi klāt. Bērks ar vienu gurnu atspiedās pret bāra krēslu. Nožvadzēja atslēgas viņa smagajā saišķī. Šerifa nozīme saulē mirdzēja. – Ir pārāk karsts, lai darītu kaut ko citu. – Ērlīna nolika viņam priekšā ledus tēju, un viņš nomurmināja: – Paldies! – Neatvilcis elpu, Bērks iztukšoja glāzi vienā paņēmienā. Vērojot viņu, Džosija aplaizīja augšlūpu. – Mis Īditas mājā ievācās kāda viņas radiniece, – Bērks paziņoja, kad bija nolicis glāzi malā. – Mis Kerolaina Veiverlija. Kaut kāda lieliska mūziķe no Filadelfijas. – Ērlīna bija no jauna piepildījusi viņa glāzi, un tagad Bērks dzērienu baudīja maziem malkiem un lēnām. – Viņa pieteica telefona un elektrības pieslēgumu. – Cik ilgi viņa te paliks? – Ērlīnas acis un ausis allaž bija vaļā, kad tika paziņoti kādi jaunumi. Viņa bija šīs kafejnīcas vadītāja, un ziņu uzklausīšana bija viņas pienākums un tiesības. – Viņa nesacīja. Mis Īdita nebija no tām, kas par savu ģimeni mēdz runāt gari un plaši, tomēr es atceros, ka viņai bija mazmeita, kura braukā apkārt kopā ar orķestri vai kaut kā tamlīdzīgi. – Laikam jau par to labi maksā, – Takers apcerīgi ieteicās. – Pirms piecpadsmit minūtēm es redzēju, kā viņas mašīna iebrauc mājas pievedceļā. Un viņa sēdēja pie stūres pavisam jaunam BMW. Bērks nogaidīja, kamēr Ērlīna paiet nost. – Takij, man jāparunā ar tevi par Dveinu. Lai arī sejas izteiksme palika pasīvi draudzīga, Takers jau bija paslēpies aiz bruņām. – Un kas tieši? – Vakarnakt viņš atkal bija pamatīgi piedzēries un sataisīja traci pie Makgrīdija. Es viņu ieliku aiz restēm, lai pa nakti atpūšas. Nē, tomēr sejas izteiksme bija mazliet mainījusies – skatiens satumsa un pie mutes parādījās drūmas rievas. – Tu viņu sodi par jebko? – Nu taču, Takij. – Drīzāk sāpināts nekā aizskarts, Bērks piecēlās kājās. – Viņš bija sarīkojis īstu elli, turklāt bija pārāk apreibis, lai sēstos pie stūres. Iedomājos, ka viņam derētu izgulēties. Pagājušajā reizē, kad es aizvedu viņu uz mājām, mis Dela ārdījās kā pats nelabais. – Jā. – Takers mazliet atslābinājās. Bija draugi, bija ģimene un arī Bērks, kurš it kā piederēja pie abām grupām. – Kur viņš ir tagad? – Turpat kamerā. Mokās ar paģirām. Iedomājos, ka tu varētu viņu aizvest uz mājām, ja reiz esi te. Vēlāk varēsim aizgādāt arī viņa mašīnu. – Es esmu tev pateicību parādā. – Šie klusie vārdi slēpa dziļu vilšanos. Dveins jau divas nedēļas bija mēģinājis dzīvot skaidrā; pēc viena šāda atkritiena sekos garš, slidens ceļš atpakaļ. Takers piecēlās un izņēma naudasmaku. Viņam aiz muguras aizcirtās durvis, nošķindinādamas glāzes, kas atradās plauktos. Takers ieraudzīja Edu Lū Hetingeri un saprata, ka ir iekļuvis nepatikšanās. – Gļēvais izdzimteni! – viņa spļaušus izspļāva šos vārdus un metās viņam virsū. Ja Bērks nebūtu saglabājis izcilo reakciju, kas vidusskolas laikā nodrošināja viņam sporta zvaigznes slavu, Takera sejai nāktos ciest. – Rāmāk, rāmāk… – Bērks bezpalīdzīgi sacīja, bet Eda Lū cīnījās kā lūsis. – Tu iedomājies, ka vari mani tā vienkārši aizmest projām? – Eda Lū, – pieredzes mācīts, Takers runāja klusi un mierīgi. – Ieelpo dziļi. Tu nodarīsi sev sāpes. Viņa pasmīnēja, atklādama skatienam mazos zobus. – Es grasos nodarīt sāpes tev, draņķa zebiekste! Bērks negribīgi ieņēma savu šerifa lomu. – Meitenīt, tev jāsaņemas, vai arī es tevi nogādāšu cietumā. Tavs tētis par to nepriecāsies. Viņa caur sakostiem zobiem nošņāca: – Es tam kuces dēlam nepielikšu ne pirksta. – Kad Bērka tvēriens atslāba, viņa izslīdēja no šerifa rokām un sakārtoja drēbes. – Ja tu vēlies par to parunāt… – Takers ieteicās. – Jā, mēs par to parunāsim, labi. Tas notiks šeit un tūdaļ. – Viņa apgriezās riņķī. Pārējie apmeklētāji vai nu cītīgi vēroja notiekošo, vai arī izlikās neko neredzam. Uz viņas rokām nodžinkstēja krāsainās plastmasas aproces. Seja un kakls bija gluži spīdīgi no sviedriem. – Un tu paklausīsies, vai saprati? Man patiešām ir kaut kas sakāms misteram Varenajam Longstrītam. – Eda Lū… – Takers, izmantojot gadījumu, pieskārās viņas rokai. Eda Lū ar delnas virspusi iesita viņam pa zobiem. – Nē. – Slaucīdams muti, Takers atvairīja Bērku. – Lai viņa izsaka visu, kas uz sirds. – Un es tieši tā arī darīšu. Labi. Tu taču teici, ka mani mīli… – To es nekad neesmu sacījis. – Un par to Takers varēja justies pārliecināts. Pat kaisles augstākajos brīžos viņš allaž uzmanījās ar vārdiem. Jā, kaisles brīžos jo īpaši. – Tu liki man noticēt, ka tā ir, – viņa uzkliedza Takeram. Parfīmu ar pūdera smaržu, ko viņa bija lietojusi, pārmāca karstu sviedru un nevaldāmu emociju dvesma, tai sajaucoties ar kādu šķebīgi saldenu smārdu. Takeram tas saistījās ar nāvi, kas tikko aizvedusi kādu savā valstībā. – Tu man pielabinājies, lai tiktu manā gultā. Tu teici, ka es esmu tieši tā sieviete, kuru tu allaž esi gaidījis. Tu teici… – Uz viņas vaigiem jaucās asaras ar sviedriem, izpludinot skropstu tušu un veidojot tumšas svītras pie acīm. – Tu teici, ka mēs apprecēsimies. – Nu nē! – Takers parasti centās apvaldīt savu dedzīgo raksturu, taču tagad tas pamazām sāka izlauzties. – Tā bija tava ideja, mīļumiņ. Taču es sacīju, ka tu vari kaut vai izstiepties, bet tas nenotiks. – Ko tad lai meitene domā, ja tu ar vieglu roku dāvini ziedus un pērc dārgus vīnus? Tu apgalvoji, ka es tev esmu svarīgāka par jebkuru citu. – Un tā arī bija. – Takers par to nemeloja. Viņš tā allaž jutās. – Tev nav svarīgs nekas un neviens cits, izņemot Takeru Longstrītu. – Eda Lū pietuvināja seju Takeram un runāja, siekalām šķīstot. Redzot viņu tādu, zuda jebkādas jaukas jūtas, un Takers sāka brīnīties, kā gan viņa varējusi būt viņam svarīga. Turklāt Takeram derdzās tas, ka viens otrs no puišiem, kuri sēdēja pie savām dzēriena glāzēm, sāka bikstīties ar elkoņiem un klusi smieties. – Tad jau būs labāk, ja iztiksi bez manis, ko? – Takers uzmeta uz letes divas naudaszīmes. – Un tu iedomājies, ka tik viegli tiksi cauri? – Edas Lū roka dzelžaini bija pieķērusies Takeram. Viņš juta, kā trīc sievietes muskuļi. – Tu iedomājies, ka vari no manis atbrīvoties tikpat viegli kā no visām pārējām? – ”Lai es esmu nolādēta, ja to pieļaušu! Ne jau gadījumā, kad visām savām draudzenēm jau esmu paguvusi dot mājienus par gaidāmajām kāzām. Ne jau gadījumā, kad aizbraucu to gaisa gabalu uz Grīnvilu, lai aplūkotu tās skaistās līgavu kleitas.” Eda Lū zināja, pavisam skaidri zināja, ka jau tagad puse pilsētas iedzīvotāju par viņu zobojas. – Tev ir pienākums pret mani. Tu man šo to solīji. – Atgādini man kaut vienu šādu solījumu! – Nu jau Takera dusmas uzvilnīja ar īstu spēku. Viņš atbrīvoja savu roku no Edas Lū tvēriena. – Es gaidu bērnu! – Izmisums Edai Lū šos vārdus lika izrunāt, īsti neapdomājoties. Gluži apmierināta viņa saklausīja, kā čuksti pārskrien no viena nodalījuma uz nākamo, bet Takers kļuva pavisam bāls. – Ko tu sacīji? Edas Lū mute savilkās nežēlīgā smaidā. – Tu skaidri dzirdēji, ko teicu, Takij. Un būs labāk, ja izlemsi, ko tagad iesāksi. Paslējusi galvu gaisā, viņa pagriezās un izbrāzās no telpas. Takers mazliet nogaidīja, līdz atkal sajutās puslīdz normāli. – Oi, oi, oi… – Džosija noteica, plati uzsmaidīdama pārējiem ēdājiem, kas visu vēroja ar ieplestām un izbrīnā izvalbītām acīm. Viņa satvēra brāļa roku. – Es esmu gatava saderēt uz desmit dolāriem, ka viņa melo. Joprojām grīļodamies, Takers cieši raudzījās uz māsu. – Ko? – Ja viņa ir stāvoklī, tad esi arī tu. Tas taču ir pasaulē senākais sieviešu gājiens, Takij! Neuzķeries uz kaut kā tāda. Takeram bija nepieciešams padomāt un, lai to darītu, pabūt vienam. – Tu paņemsi Dveinu no cietuma, labi? Un aizvedīsi Delai visu, ko viņa prasīja. – Kāpēc mēs nevarētu… Bet Takers jau gāja projām. Džosija nopūtās, domādama par to jezgu, kas tagad sāksies. Brālis pat nebija viņai pateicis, ko Dela vēlējusies. OTRA NODAĻA Dveins Longstrīts sēdēja vienā no pilsētas divām cietuma kamerām un gaudoja kā ievainots suns. Trīs aspirīna tabletes, ko viņš jau bija iedzēris, nekādu efektu vēl nedeva, un galvā rūca īsta ķēdes zāģu armija, turklāt aizvien vairāk tuvodamās smadzenēm. Viņš atlaida rokas no galvas tikai uz brīdi, lai iedzertu kafiju, ko Bērks bija viņam sagādājis. Pēc tam viņš atkal cieši satvēra galvu, it kā baidīdamies, ka tā varētu gluži vienkārši novelties no pleciem, un pa daļai arī cerēdams, ka tas patiešām notiks. Kā jau parasti pirmajās stundās, kad bija pamodies pēc kārtējās uzdzīves, Dveins nicināja sevi. Viņam riebās apziņa, ka atkal jau, plati smaidīdams, uzkāpis uz tā paša grābekļa. Nebija runa par dzeršanu. Dveinam dzeršana patika. Viņam patika viskija dedzinošā garša, kad pirmais malks pieskārās mēlei, aizslīdēja dziļāk rīklē un iekārtojās vēderā. Tas līdzinājās garam, lēnam skūpstam, ko sniedz skaista sieviete. Viņam patika tā draudzīgi rosīgā sajūta, kas izpletās smadzenēs pēc otrās glāzītes. Pie joda, viņš to visu mīlēja. Viņš pat neiebilda pret pamatīgu piedzeršanos. Ir jāpasaka daži vārdi par to patīkami peldošo sajūtu, kas iestājas pēc piecu vai sešu glāzīšu iztukšošanas. Viss izskatās tik labi un jautri! Aizmirstas, ka dzīve ir bijusi riebīga. Ka ir zaudēta gan sieva, gan bērni kaut kāda nolādēta kurpju pārdevēja dēļ. Ka gribi vai negribi jāpaliek vien šajā noputējušajā draņķa caurumā, kas tiek dēvēta par pilsētu, jo citur nemaz nav iespējams doties. Jā, šo vieglo, gaisīgo un aizmirstības pilno sajūtu viņš ļoti mīlēja. Un vispār jau viņam bija diezgan vienalga, kas notiek pēc tam, kad roka stiepjas pēc pudeles un nekas nebrīdina par gaidāmo; kad dzēriens vairs pat netiek izgaršots, tikai norīts tāpēc vien, ka viskijs ir turpat, kur atrodies tu. Viņam nepatika tas, ka reizēm alkohols padarīja viņu riebīgu un iesvēla vēlēšanos uzsākt kautiņu, jebkādu kautiņu. Dievs zināja, ka viņš nav ļauns cilvēks. Tāds bija viņa tēvs. Taču reizumis, tikai šad un tad, viskijs pārvērta Dveinu par Bo. Un tas bija nožēlojami. Biedēja fakts, ka reizēm viņš nemaz neatceras, vai kļuvis ļauns vai gluži mierīgi un klusi atslēdzies. Kad tas notika, viņš katru reizi pamodās cietuma kamerā kopā ar nāvējošām paģirām. Ārkārtīgi piesardzīgi, labi apzinādamies, ka ikviena kustība var cītīgos zāģētājus viņa smadzenēs pārvērst par dusmīgu bišu spietu, Dveins pieslējās kājās. Saules stari, kas iespīdēja caur restēm, apžilbināja. Dveins ar plaukstu aizēnoja acis un devās ārā no kameras. Bērks viņu nekad nemēdza tur ieslēgt. Dveins aizstreipuļoja uz tualeti un atbrīvojās no milzīga šķidruma daudzuma. Liekas, vesels galons viskija Wild Turkey izfiltrējies caur viņa nierēm. Nožēlojami ilgodamies pats pēc savas gultas, Dveins šļāca sejā aukstu ūdeni tik ilgi, kamēr acis vairs nesūrstēja. Izdzirdējis, ka noklaudz durvis birojā, Dveins kaut ko nošņāca caur sakostiem zobiem un mazliet salēcās, jo saklausīja Džosiju saucam viņu vārdā. – Vai tu esi te, Dvein? Mīļā māsiņa ieradusies tevi no šejienes izpestīt. – Dveins iznāca ārā un ļengani atspiedās pret durvju ailu. Džosija savilka uz augšu rūpīgi izraustītās uzacis. – Vai manu vai. Tu nu gan izskaties nožēlojami. – Viņa paspēra soli tuvāk un ar koši sarkanā krāsā nolakoto nagu pabugoja sev pa apakšlūpu. – Mīļais, kā tu spēj kaut ko ieraudzīt, ja tavas acis ir tik ļoti pieplūdušas asinīm? – Vai es… – Viņš atklepojās, jo rīkle šķita kā aizrūsējusi. – Vai es sadaudzīju mašīnu? – Par to man nekas nav zināms. Un tagad tu nāksi līdzi Džosijai. – Viņa piegāja pie brāļa un satvēra viņu aiz rokas. Kad viņš pagrieza galvu, Džosija spēji atkāpās. – Augstais Dievs! Cik daudzus cilvēkus tu esi nogāzis no kājām ar šo elpu? – Klakšķinādama mēli, viņa parakņājās savā somiņā un izņēma Tic Tac konfekšu kārbiņu. – Tā, mīļais, nosūkā pārīti no šīm. – To pateikusi, viņa pati ielika konfektes brālim mutē. – Citādi var gadīties, ka es noģībšu, kad tu elposi uz manu pusi. – Dela būs pamatīgi pārskaitusies, – Dveins norūca, ļaudams, lai Džosija ved viņu uz durvīm. – Es ceru, ka tā būs, bet… Uzzinājusi par Takeru, viņa par tevi ātri aizmirsīs. – Takeru? Oi, velna milti! – Dveins sagrīļojās un pakāpās atpakaļ, kad saule nežēlīgi iecirtās viņam acīs. Galvu šūpodama, Džosija izņēma saulesbrilles, kuru rāmīšus rotāja mirdzoši akmentiņi, un sniedza tās brālim. – Takeram ir nepatikšanas. Vai, precīzāk sakot, Eda Lū apgalvo, ka Takers ir sagādājis nepatikšanas viņai. Bet to mēs vēl redzēsim. – Dievs augstais! – Uz īsu brīdi paša nedienas likās pagaistam. – Takijs padarījis grūtu Edu Lū? Džosija atvēra savas automašīnas pasažiera puses durvis, lai Dveins varētu iekāpt. – Viņa ”Ēd un pļāpā” sarīkoja pamatīgu izrādi. Tagad visi pilsētas iedzīvotāji uzmanīgi vēros, vai viņas vēders kļūs apaļāks. – Lai Dievs žēlīgs! – Es arī to saku. – Džosija uzsāka braukt, un viņai pietika līdzjūtības, lai izslēgtu radio. – Ir viņa stāvoklī vai nav, bet Takeram krietni rūpīgi jāpadomā, pirms ielaist šo raudulīgo netikli mājā. Dveins labprāt būtu kaismīgi piekritis, taču bija pārāk aizņemts, jo ar abām rokām balstīja galvu. Takers nebija tik dumjš, lai uzreiz atgrieztos mājās. Dela nekavējoties uzkluptu viņam. Bija nepieciešams kādu laiku pabūt vienatnē, bet, iebraucot pa Svītvoteras vārtiem, par kaut ko tādu varēja nesapņot. Impulsa vadīts, viņš piebrauca ceļa malā, savelkot švīkas uz saulē satvīkušā šķembu seguma. Mājas atradās apmēram jūdzes attālumā; viņš atstāja automašīnu zālainajā ceļmalā un iegāja koku pavēnī. Zaļo lapu un nokareno sūnu sniegtajā patvērumā paralizējošā tveice šķita mazināmies par nieka dažiem grādiem. Taču Takers nemeklēja veldzi miesai; viņam bija nepieciešams atvēsināt prātu. Kafejnīcas telpā kādu īsu, pavisam īsu mirkli Takeram bija gribējies sagrābt Edu Lū aiz rīkles un izspiest pēdējās dzīvības paliekas no šīs sievietes. Nedarīja raizes ne tas, ka šāda doma bija ienākusi prātā, ne arī tas, ka iztēles aina ar šādu rīcību bija dāvājusi apmierinājumu. Puse no Edas Lū sacītā bija vistīrākie meli. Taču tas nozīmēja tikai to, ka puse no sacītā bija patiesība. Viņš pastūma sāņus garu, nokarenu zaru, noliecās un cauri vasaras bagātīgi saaudzētajai dzīvībai devās uz ūdens pusi. Iztrūcināts gārnis pacēlās spārnos un meklēja patvērumu dziļāk purvājā. Pārliecinājies, ka tuvumā nav čūsku, Takers apsēdās uz kāda nokrituša koka stumbra. Nesteidzīgi Takers paņēma cigareti, no paša tās gala noplēsa nelielu gabaliņu un aizdedzināja. Ūdens viņam allaž bija paticis. Ne gluži okeāna plūdmaiņas, paisumi un bēgumi, bet noslēpumainā, rimtā tumsa, kas slēpās mierīgajos dīķos, straumju burzguļojošās valodas, vienmērīgais upes pulss. Jau bērnībā viņš bija aizrāvies ar to. Atrunājoties, ka dodas makšķerēt, viņš tur gluži vienkārši sēdēja un domāja vai snauduļoja un klausījās, kā plunkšķinās vardes un monotoni čerkst cikādes. Tolaik viņam bija risināmas bērnišķīgas problēmas. Vai viņam noraus ādu par slikto atzīmi ģeogrāfijā? Ar kādām viltībām panākt, lai Ziemassvētkos viņam uzdāvinātu divriteni? Un vēlāk – vai uz Valentīna dienas balli aicināt Arneti vai Kerolenu? Kļūstot vecākam, arī nedienas kļuva lielākas. Takers atcerējās, kā bija skumis, kad viņa tēvs aizgāja bojā braucienā ar lidmašīnu uz Džeksonu. Taču tas vēl nebija nekas salīdzinājumā ar aso, stindzinošo bezspēcības izjūtu, atrodot māti, kas sakņupusi pašas dārzā un jau tik dziļi ieskatījusies nāvei acīs, ka neviens ārsts vairs nespēja glābt lēkmes samocīto sirdi. Viņš pēc tam bieži gāja turp, lai nīdētu šo bezspēcības izjūtu. Un galu galā, kā jau viss uz šīs pasaules, arī tā izzuda un atgriezās tikai retumis, paraugoties pa logu un daļēji cerot, ka atkal ieraudzīs māti, kuras seju apēno salmu cepures platās malas, šifona lentei plīvojot aizmugurē, un kura apgriež pārziedējušās rozes. Medelinai Longstrītai nepatiktu Eda Lū. Viņa uzskatītu šo sievieti par rupju, lētu un viltīgu. ”Un,” Takers prātoja, lēni izpūzdams dūmus, ”viņa paustu savu nepatiku ar mokošu pieklājību, kuru dienvidu sievietes ir izkopušas par bārdas naža asuma ieroci.” Un māte bija visīstākā dienvidniece. Taču Eda Lū bija arī īpaša. Fiziskā ziņā – ar lielām krūtīm, platiem gurniem, valgu ādu, kurā viņa dāsni iezieda īpašu, vazelīnu saturošu losjonu. Katru savas dzīves rītu un vakaru. Viņai bija kāra, prasmīga mute, alkpilnas rokas un… Dieva dēļ, viņš bija izbaudījis Edas Lū tuvumu. Takers nebija mīlējis Edu Lū un nebija viņai arī neko tādu sacījis, jo mīlas solījumus uzskatīja par lētu triku, lai sievieti vieglāk iedabūtu gultā. Viņš bija dāvājis Edai Lū jaukus brīžus gan gultā, gan ārpus tās. Takers nepiederēja pie tiem vīriešiem, kuri aizmirst par aplidošanu, tiklīdz sieviete ir vienreiz papletusi kājas. Taču mirklī, kad viņa sāka dot mājienus par laulību, Takers spēji atkāpās. Vispirms viņš dāvāja Edai Lū laiku, lai viņa mazliet nomierinātos. Viņi satikās apmēram divas reizes divās nedēļās un nenodevās miesas priekiem. Takers skaidri un gaiši pateica, ka viņam nav ne mazākā nodoma precēties. Taču, spriežot pēc Edas Lū pašapmierinātā skatiena, viņš saprata, ka sieviete viņam nav noticējusi. Tāpēc viņš vispār pārtrauca šīs attiecības. Viņa raudāja, bet izturējās piedienīgi. Tagad bija skaidri saprotams, ka viņa bija cerējusi atgūt Takeru. Un viņš nešaubījās arī par to, ka Eda Lū ir dzirdējusi – viņš satiekas ar kādu citu. Tam visam bija sava nozīme. Un nozīmes nebija nekam no tā. Ja Eda Lū patiešām gaidīja bērnu, Takers jutās visai pārliecināts, ka, par spīti piesardzībai, tieši viņš ir bijis tas, kurš Edu Lū padarījis grūtu. Un tagad viņam vajadzēja izspriest, ko iesākt šajā situācijā. Takers jutās izbrīnījies par to, ka Ostins Hetingers vēl nav ieradies pie viņa ar pielādētu bisi rokās. Ostins nepavisam nepiederēja pie saprotošākajiem cilvēkiem, turklāt viņam Longstrīti nekad nebija patikuši. Patiesībā viņš šo ģimeni pat ienīda, jo Medelina Larū bija devusi priekšroku Bo Longstrītam, nevis Ostinam, tādējādi uz visiem laikiem izpostot Ostina sapni par precībām ar viņu. Kopš tiem laikiem Ostins pārvērtās par vienu īsti ļaunu un nelokāmu nelieti. Vispārzināms bija fakts, ka viņš mēdza iekaustīt savu sievu, kad uznāca īstais noskaņojums. Un šādus disciplināros sodus viņš piemēroja arī visiem saviem pieciem bērniem. Vecākais no tiem, Odžejs, izcieta sodu Džeksonā par tūkstoš dolāru vērtas automašīnas zādzību. Arī Ostins pats bija pavadījis dažu labu nakti aiz restēm. Par uzbrukumu, par uzbrukumu un piekaušanu, par sabiedriskā miera traucēšanu, un visbiežāk viņa nodarījumus pavadīja Svēto rakstu citēšana vai Dieva piesaukšana. Takers sprieda, ka Ostins noteikti ieradīsies pie viņa ar pielādētu bisi vai niezošām dūrēm. Tas bija tikai laika jautājums. Un ar to nāksies tikt galā. Tieši tāpat nāksies uzņemties atbildību par Edai Lū nodarīto. Atbildība un pienākums – tas, protams, bija nopietni. ”Taču lai mani sasper zibens, ja precēšos pienākuma pēc!” Kaut arī gultā lieliska, sarunu uzturēt Eda Lū nespēja pat ar īpašu palīdzību. Turklāt viņš bija atklājis, ka Eda Lū ir īpaši dāsni apveltīta ar viltību, un nevēlējās uz kaut ko tādu skatīties ik rītu pie brokastu galda visu savu atlikušo dzīvi. ”Es darīšu, kas jādara. Man ir laiks un nauda. To es varu piedāvāt. Un varbūt pēc tam, kad lielākās dusmas būs noplakušas, es pat sajutīšu pieķeršanos bērnam, ja arī pret māti palikšu salts.” Takers cerēja, ka tāda pieķeršanās parādīsies un aizgainīs slikto sajūtu, kāda pagaidām viņu nomāca. Ar plaukstām paberzējis seju, Takers iedomājās, cik labi būtu, ja Eda Lū gluži vienkārši pazustu un samaksātu par to neglīto izrādi kafejnīcā, kad parādīja viņu daudz sliktākā gaismā, nekā viņš būtu pelnījis. ”Ja vien es spētu izdomāt, kā to panākt, tad…” Takers saklausīja lapu čaboņu un apcirtās apkārt. ”Vai Eda Lū man sekojusi? Tad viņa sastaps mani pilnā gatavībā un dedzīgi alkstošu pēc cīniņa.” Kerolaina iznāca klajumā un apspieda kliedzienu. Ēnainajā vietā, kur viņa reiz kopā ar vectēvu bija makšķerējusi, atradās kāds vīrietis. Viņa zeltaino acu skatiens bija ciets kā ahāts, pirksti savilkti dūrēs, lūpas sakniebtas izteiksmē, kas bīstami līdzinājās smīnam vai derdzīgai vīpsnai. Viņa izmisīgi lūkojās apkārt pēc kāda ieroča, bet tad atskārta, ka var paļauties tikai uz sevi. – Ko jūs šeit darāt? Takers aizsargbruņas novāca tikpat ātri, kā būtu novilcis kreklu. – Vēroju ūdeni. – Viņš uzzibsnīja Kerolainai pašnožēlas pilnu smaidu, kam vajadzēja norādīt, ka viņš nav bīstams. – Nebiju gaidījis, ka uzskriešu kādam virsū. Tam vajadzēja mainīt viņas viedokli, mazināt saspīlējumu. Taču Kerolaina neticēja, ka viņš nav bīstams. Viņa balss plūda līdzeni, vārdus viņš izrunāja ar to gari stiepto intonāciju, kura bija tik viegli atdarināma un parodējama. Lai gan vīrieša acīs bija lasāms smaids, tajās vīdēja arī tik pāri plūstoša seksualitāte, ka viņa bija gatava uzreiz bēgt, ja vien viņš kaut mazliet paliektos uz priekšu. – Kas jūs esat? – Takers Longstrīts, kundze. Es dzīvoju tikai mazliet tālāk pa šo pašu ceļu un patlaban esmu ielauzies svešā īpašumā. – Atkal jau viņš uzzibināja to smaidu, kas apliecināja, ka ne par ko nav jāraizējas. – Piedodiet, ja jūs nobiedēju. Mis Īdita neiebilda, ja es atnācu šurp un pasēdēju, tālab neiegriezos mājā, lai palūgtu atļauju. Jūs esat Kerolaina Veiverlija? – Jā. – Kerolainai pašas atbilde šķita rupja – pretēji šejieniešu labajām manierēm. Lai nedaudz gaisinātu šo iespaidu, viņa pasmaidīja, tomēr joprojām palikdama mazliet salta un uzmanīga. – Jūs mani iztrūcinājāt, mister Longstrīt. – Ak, sauciet mani vienkārši par Takeru. – Viņš smaidot nopētīja Kerolainu. ”Mazliet par tievu,” viņš sprieda. Taču viņas seja bija tikpat bāla un eleganta kā tai kamejai, kuru viņa māte nēsāja, iekarinātu melnā samta lentītē. Parasti Takeram labāk patika, ja sievietēm ir gari mati, taču viņas slaikajam kaklam un milzīgajām acīm īsais griezums itin labi piestāvēja. Takers sabāza īkšķus kabatās. – Mēs galu galā esam kaimiņi. Un šeit, Inosensā, mēs esam noskaņoti uz draudzēšanos. ”Šis cilvēks spētu apburt ikvienu,” nodomāja Kerolaina. Viņa jau pazina vienu līdzīgu. Vai vārdi tika izteikti gari stieptā dienvidnieku manierē vai spāņu ritmos, tie bija un palika nāvējoši. Viņa pamāja ar galvu. ”Karaliski,” viņš secināja. – Es tikai apskatīju īpašumu, – viņa turpināja, – un nebiju gaidījusi, ka te kādu sastapšu. – Šī ir jauka vieta. Vai iekārtojāties bez sarežģījumiem? Ja jums kaut kas nepieciešams, atliek vien skaļāk pasaukt. – Es novērtēju šo piedāvājumu, taču domāju, ka pati tikšu galā. Šeit es esmu tikai kādu stundu. – Zinu. Es pabraucu jums garām, kad devos uz pilsētu. Kerolaina jau grasījās pieklājīgi atbildēt kaut ko, bet piepeši viņas acis samiedzās. – Sarkans Porsche? Šoreiz viņa smaids bija lēns, plats un pilnīgi iznīcinošs. – Īsts jaukumiņš, vai ne? Skatienam kvēlojot, Kerolaina pagāja uz priekšu. – Bezatbildīgais idiot! Jūs laikam braucāt ar ātrumu deviņdesmit jūdžu stundā! No trauslas un piemīlīgas būtnes viņa piepeši bija pārvērtusies satriecošā skaistulē. Vaigos uzplauka dusmu sārtās rozes. Takers joprojām turēja īkšķus bikšu kabatās. Viņš vienmēr uzskatīja, ka sievietes niknumu, ja no tā nav iespējams izbēgt, labāk ir izbaudīt. – Nē. Cik atceros, tuvojos tikai astoņdesmit. Ja ceļš ir labs un taisns, šī mašīna attīsta pat simts jūdžu stundā, bet… – Jūs gandrīz sasitāt manu mašīnu. Izskatījās, ka Takers apsver šādu iespējamību, bet pēc brīža viņš papurināja galvu. – Nē. Man bija ļoti daudz laika, lai jūs apbrauktu. Lai gan no jūsu skatpunkta varēja likties, ka esmu tuvāk. Es nudien nožēloju, ka vienā un tajā pašā dienā jūs nobiedēju jau divas reizes. – Taču zeltainā mirga viņa acīs nekādā ziņā neliecināja par atvainošanos. – Parasti es cenšos uz skaistām sievietēm atstāt citādu iespaidu. Ja Kerolainas mātei bija izdevies kaut ko iepotēt meitas prātā, tad noteikti varēja pieminēt lepnumu un pašcieņu. Viņa piebremzēja savu vēlmi izgrūst kaut ko aizvainojošu un noteica: – Jums vispār nevajadzēja atrasties uz šā ceļa. Nāksies ziņot par jums policijai. Šāds jenkija izteikts aizvainojums Takeru uzjautrināja. – Nu ko, kundze, tas ir pavisam viegli izdarāms. Tikai ir jāaizbrauc uz pilsētu un jāvaicā pēc Bērka Trūsdeila. Viņš ir šerifs. – Un jūsu brālēns, bez šaubām, – viņa sacīja caur sakostiem zobiem. – Nē, lai gan viņa jaunākā māsa ir precējusies ar kādu manu brālēnu. – Ja reiz viņa uzskatīja Takeru par dienvidnieku lauķi, tad lai tā arī būtu. – Viņi pārcēlās uz otru upes krastu, uz Ārkanzasu. Mans brālēns no mammas puses. Viņu sauc Billijs Ērls Larū. Viņš un Megija… tā ir Bērka jaunākā māsa… viņi vada vienu no tām noliktavām. Nu, tādu, kurā cilvēki uz mēnesi atstāj glabāšanā mēbeles vai mašīnas, vai ko nu katrs. Abiem klājas gluži labi. – Priecājos to dzirdēt. – Jūs runājat kā patiešām laba kaimiņiene. – Takera smaids bija viegls un maigs, tas līdzinājās ūdenim turpat blakus. – Noteikti pasveiciniet no manis Bērku, kad runāsiet ar viņu. Lai arī Takers bija vairākas collas garāks, Kerolaina tomēr pamanījās paraudzīties uz viņu no augšas. – Šķiet, mēs abi zinām, ka no tā nebūs visai daudz labuma. Un, manuprāt, ir īstais brīdis, lai jūs pazustu no mana īpašuma, mister Longstrīt. Ja vēlēsieties vēl kādu citu reizi sēdēt un vērot ūdeni, lūdzu, atrodiet kādu citu vietu, kur to darīt. Pagriezusies Kerolaina paspēra divus soļus, kad viņu sasniedza Takera sauciens. Un, sasodīts, viņš zobojās. – Mis Veiverlija? Laipni lūgta Inosensā! Jums būs lieliska diena, vai dzirdat? Kerolaina turpināja iet. Un Takers, kā jau piesardzīgs cilvēks, nogaidīja, līdz viņa vairs nevarēja to dzirdēt, un tad ļāvās smiekliem. Ja vien Takers neatrastos līdz pat kaklam plūstošajās smiltīs, viņš ļoti labprāt paķircinātu šo jauko meiteni no ziemeļu štatiem. Un viņa noteikti liktu viņam sajusties labāk. Eda Lū bija savu panākusi. Padzirdēdama, ka Takers vedis to palaistuvi Krisiju Fuleri uz Grīnvilu pusdienās un uz kino, viņa satrakojās un sarīkoja skandālu, tādēļ baidījās, ka būs visu sabojājusi. Taču izskatījās, ka vismaz vienu reizi neciešamais raksturs ir izdarījis viņai pakalpojumu. Tā scēna kafejnīcā un tas, ka viņa publiski pazemoja Takeru, puisi pārliecināja tikpat noteikti, kā vērsi pārliecina paraustīšana aiz misiņa riņķa nāsīs. Protams, viņš pūlējās ar saldu valodu nogludināt asumus un tikt nost no āķa. Takeram Longstrītam bija veiklākā mēle visā apkārtnē. Taču šoreiz viņam neizdosies tikt sveikā cauri. Viņa bija apņēmusies jau pavisam drīz dabūt gredzenu pirkstā un laulības apliecību rokā. ”Kad es ievākšos lielajā mājā, neviens visā Inosensā vairs par mani pašapmierināti nesmīnēs.” Un viņa, Eda Lū Hetingere, kas izaugusi netīrā lauku saimniecībā, kur pagalmā klukstēja netīras vistas un virtuvē allaž oda pēc cūku taukiem, turpmāk valkās smalkus apģērbus, gulēs mīkstā gultā un baudīs franču šampanieti brokastīs. Viņai Takers bija mīļš. Patiešām. Taču viņas alku pilnajā sirdī vēl vairāk vietas bija Takera mājai, viņa uzvārdam un bankas kontam. ”Un uz Inosensu es braukšu garā, sārtā Cadillac automobilī. Es vairs nelocīšu muguru pie Lāšona veikala kases, vairs nekrāšu katru grasi, lai varētu palikt īres dzīvoklī un nebūtu jādzīvo mājās, kur tētis mani var gan iekaustīt, gan greizi skatīties uz mani. Eda Lū būs Longstrīta.” Iegrimusi reibinošajās fantāzijās, Ed Lū apturēja savu sagrabējušo septiņdesmit piektā gada Impala automobili ceļa malā. Viņa nebrīnījās par to, ka Takera zīmītē mudināts ierasties tieši dīķa malā. Viņai tas likās mīļi. Eda Lū bija iemīlējusies – cik nu viņas skopā sirds to ļāva –, jo Takers bija liels romantiķis, nevis tāds rupeklis kā daži no tiem, kas pulcējās pie Makgrīdija un izrādīja nepārprotamu interesi par viņu. Turklāt viņš atšķirībā no vairuma citu vīriešu, ar kuriem Eda Lū bija iesaistījusies kādās attiecībās, necentās vienmēr uzreiz iekļūt viņai biksītēs. Nē, Takeram patika sarunāties. Lai gan lielāko tiesu nesaprazdama, par ko viņš vispār runā, Eda Lū tik un tā prata novērtēt šādu izturēšanos. Un viņš neskopojās ar dāvanām. Smaržas, ziedu pušķi. Reiz pēc pamatīga ķīviņa Eda Lū teju vai spaiņus pieraudāja un tika pie īsta zīda naktskrekla. Kad viņi būs apprecējušies, viņai būs pilna atvilktne ar tādiem, ja vien viņa pati to vēlēsies. Un viņai piederēs arī American Express kredītkarte. Pilnmēness dāvāja pietiekami daudz gaismas, tālab Eda Lū nemaz neieslēdza lukturīti – nevēlējās sabojāt noskaņojumu. Viņa uzbužināja garos, blondos matus, bet pēc tam nostiepa uz leju savu jau tā mazītiņo krekliņu, lai pilnīgās krūtis būtu labāk saskatāmas. Miniatūrās sārtās īsbikses mazliet griezās kājstarpē, taču Eda Lū sprieda, ka radāmā efekta dēļ to ir vērts pieciest. ”Ja es savas kārtis izspēlēšu pareizi, Takers jau pavisam drīz mani atbrīvos no šīm biksēm.” Jau iedomājoties vien par kaut ko tādu, viņa kļuva mikla. Neviens to neprata darīt tā, kā to darīja Takers. Un reizēm, kad tas notika, Eda Lū pat aizmirsa domāt par viņa naudu. Un šonakt viņa vēlējās sajust Takeru sevī. Ne jau tikai tāpēc, ka ārā nodarboties ar kaut ko tādu bija īpaši uzbudinoši, bet arī tāpēc, ka bija īstais laiks. ”Ja paveiksies, tad mans apgalvojums par grūtniecību kļūs par patiesību ātrāk, nekā pienāks rīts.” Viņa gāja caur gaļīgajām lapām, vīnstīgām, mitruma smaržas, sausserža aromāta un sava parfīma ieskauta. Mēnessgaisma veidoja kustīgus attēlus viņai pie kājām. Kā jau laukos dzimušu un laukos augušu meiteni, Edu Lū nebiedēja naksnīgās skaņas – varžu plunkšķināšanās un kurkstēšana, purvāja zāļu čaukstēšana, cikāžu metāliskā dziesma vai pūču spokainā ūjināšana. Eda Lū pamanīja dzeltenu spīdumu. Tās droši vien bija kāda jenota vai lapsas acis. Tās pazuda, kad viņa piegāja tuvāk. Zālē iepīkstējās kāda sīka radība, kas nupat bija kļuvusi par medījumu. Eda Lū nāves kliedzieniem nepievērsa lielāku uzmanību kā Ņujorkas iedzīvotājs sirēnu gaudošanai. Gan pūcēm, gan lapsām šī bija piemērota vieta naksnīgām medībām. Viņa bija pārāk pragmatiska, lai arī sevi pieskaitītu pie potenciālajiem upuriem. Soļi uz mīkstās zemes un purva zālēm bija gandrīz nedzirdami. Viņu apspīdēja sudrabaina mēnessgaisma, padarot ādu, kuru viņa ar gandīz reliģisku dedzību kopa, līdzīgu cēlam marmoram. Viņa smaidīja, pārliecināta par savu uzvaru, un viņas seja likās īpaši skaista. – Taker? – viņa ierunājās mazas meitenītes balsī, kādu izmantoja, kad vēlējās pielabināties. – Piedod, ka esmu nokavējusies, mīļais. Pie dīķa Eda Lū apstājās. Lai gan naktī spēdama redzēt tikpat labi kā kaķis, viņa nemanīja neko, izņemot ūdeni, akmeņus un bagātīgu augu klājienu. Viņa savilka lūpas, izbojājot skaistumu sejā. Eda Lū tīšām bija ieradusies ar nokavēšanos, jo vēlējās likt Takeram pasvīst desmit vai piecpadsmit minūtes. Eda Lū īgni nopūtās un apsēdās uz kritušā koka stumbra, kur tikai pirms dažām stundām bija sēdējis Takers. Taču Takera klātbūtni viņa nejuta. Bija tikai aizkaitinājums par to, ka viņa kā muļķe atskrējusi, tiklīdz viņš pamājis ar pirkstu. Turklāt viņš to nebija izdarījis personīgi, bet ar īsas zīmītes palīdzību. ”Pusnaktī tiekamies pie Maknēru dīķa. Mēs visu nokārtosim. Es vēlos kādu brīdi pabūt ar tevi divatā.” ”Vai tad tas nav tieši Takera garā?” prātoja Eda Lū. ”Viņš liek man atmaigt, sastāsta, cik ļoti vēlas pabūt ar mani divatā, bet pēc tam sadusmo, jo nespēj ierasties laikā.” Viņa nolēma, ka gaidīs piecas minūtes. ”Es atvēlēšu Takeram tieši tik daudz, pēc tam taisnā ceļā braukšu augšup pa ceļu, iekšā pa tiem skaistajiem vārtiem un apstāšos pie lielās mājas. Es jau nu parādīšu Takeram Longstrītam, ka tā vis nedrīkst rotaļāties ar manām jūtām.” Skaņa, kas bija tik klusa kā čuksts, lika Edai Lū pagriezties. Viņa sagatavojās cītīgi mirkšķināt skropstas. Sitiens pa galvaskausa pamatni nogāza Edu Lū zemē. Vaidi skanēja apslāpēti. Eda Lū dzirdēja tos savā galvā, bet likās, ka galva ar akmeni ir pārsista uz pusēm. Viņa pūlējās to pasliet uz augšu, taču tas ļoti sāpēja! Tik ļoti sāpēja… Eda Lū vēlējās pielikt rokas pie galvas, lai mazinātu sāpes. Kad viņa mēģināja to darīt, atklājās, ka tās ir cieši sasietas viņai aiz muguras. Sāpēm cauri izšāvās pirmās baiļu trīsas. Eda Lū plati atvēra acis un mēģināja saukt palīgā, taču mute bija aizbāzta. Viņa varēja sajust auduma garšu un odekolonu, ar ko tas iesmaržots. Acis neprātīgi izvalbījusi, Eda Lū pūlējās atbrīvot rokas. Viņa bija gluži kaila. Mugura un dibens balstījās pret koku, un, viņai pūloties izgrozīties, miza skrāpēja ādu. Viņa ar rokām un kājām bija piesieta pie mūžzaļā ozola. Kājas bija meistarīgi izvietotas tā, lai atrastos V formā. Prātā uzplaiksnīja dažādas izvarošanas ainas. – Eda Lū. Eda Lū. – Balss bija zema un piesmakusi, tā līdzinājās skaņai, kas rodas, kad ar metāla gabalu skrāpē akmeni. Pārbiedētās Edas Lū acis teju vai izvēlās no dobuļiem, pūloties saskatīt skaņas avotu. Taču viņa redzēja vienīgi ūdeni un bagātīgu lapu biežņu. Viņa mēģināja kliegt, taču aizrijās mutes aizbāžņa dēļ. – Es tevi vēroju un domāju par to, cik gan ilgs laiks paies, lai mēs varētu šādi būt kopā. Būt kailai, mēnessgaismas apspīdētai… Tas taču ir tik romantiski, vai ne? Un mēs esam tikai divatā. Tu un es. Tikai mēs. Tad nu nodosimies seksam. Baiļu sastindzinātā Eda Lū pamanīja no tumšajām ēnām izslīdam cilvēka stāvu. Kailo ādu apspīdēja mēness. Biedējošā mirklī viņa pamanīja arī uzzibsnījam mirdzumu uz gara, kaila asmens. Bailes un šaušalas pārņēma Edu Lū. Viņa saprata, kas notiks. Kuņģis sažņaudzās, un viņa sajuta skāņu vēmekļu garšu mutē. Stāvs tuvojās. Āda bija nosvīdusi un mēnessgaismā spīdēja. Tas oda pēc vājprāta. To ietvēra vājprāta aura. Lūgumus un lūgšanas apslāpēja vīkšķis Edas Lū mutē. Sīkas asiņu straumītes tecēja pār muguru un kājām, viņai izmisīgi pūloties atbrīvoties no gūsta. Svešas rokas viņu spieda un žņaudza. Un sveša mute. Kvēlošas, karstas asaras lija pār Edas Lū vaigiem, kad šī mute alkaini pieplaka viņas kailajām, neaizsargātajām krūtīm. No sviedriem slidenais svešais augums kļāvās viņai klāt, darot ko tādu, kam viņa nespēja noticēt. Viņa nevaldāmi raudāja, augums nodrebēja ik reizi, kad svešā, mitrā mute pieskārās viņai, kad uzbruka derdzīgie pirksti, kad viņa sajuta gludo naža asmeni. Viņa zināja, kas noticis ar Frānsiju un Arneti, viņa zināja, ka dzīves pēdējos mirkļos abas izjutušas tādas pašas trulas šausmas, tādu pašu pretīgumu. – Tu taču to gribi. Tu alksti pēc tā, – čukstēja svešā balss, pārmācot dūkoņu Edas Lū galvā. – Palaistuve. – Nazis pavērsās un iedūrās Edai Lū rokā. Viņa gandrīz nejuta sāpes. Kad svešā mute alkaini pieplaka griezuma vietai, Eda Lū iegrima pusnemaņā. – Nē, nē, tā vis nebūs. – Rotaļīgs pliķis sejā atmodināja Edu Lū. – Palaistuves darba laikā nedrīkst aizmigt. – Tad sekoja īsi smiekli. Asinis bija nokrāsojušas smaidošās lūpas. Edas Lū glāžainās acis atvērās un pievērsās viņam. – Labāk. Tā jau ir labāk. Es gribu, lai tu skaties. Vai esi gatava? – Lūdzu, lūdzu, lūdzu! – Edai Lū prātā skanēja pašas balss. – Nenogalini mani. Es nevienam neteikšu, es nevienam neteikšu, es neteikšu… – Nē! – piesmakusī balss kļuva skaļāka. Eda Lū saoda pati savas bailes un savas asinis, kad šī seja pieliecās pie viņas. No acīm staroja vājprāts, un šīs acis viņa labi pazina. – Tu neesi tā vērta, lai tevi izdrāztu. Roka aizmeta projām vīkšķi no Edas Lū mutes. Lai gūtu baudu, bija nepieciešams dzirdēt kliedzienu. Tas pārtrūka, asmenim pāršķeļot Edas Lū rīkli. Kerolaina piecēlās sēdus gultā. Sirds nevaldāmi sitās. Abas rokas viņa bija piespiedusi krūtīm, gandrīz noraujot plāno naktskreklu. ”Tas bija kliedziens,” viņa nodomāja. Istabā atbalsojās viņas saraustītā elpošana. ”Bet… kurš gan tur kliedza?” Lai ieslēgtu gaismu, Kerolaina jau gandrīz bija izrāpusies no gultas, bet tad atcerējās, kur atrodas, un atkal atzvila pret spilveniem. Šī nebija ne Filadelfija, ne Baltimora, ne Ņujorka, ne arī Parīze. Viņa bija Misisipi laukos un gulēja gultā, kurā bija gulējuši viņas vecvecāki. Likās, ka nakts skaņas piepilda telpu. Čiepstētāji, circeņi, cikādes. Un pūces. Viņa dzirdēja vēl vienu – gluži vai sievietes – kliedzienu. Tagad viņa atcerējās. Spalgi klaigājošās pūces. Vecmāmiņa bija viņu mierinājusi tajā ļoti tālajā ciemošanās reizē, kad viņu bija pamodinājis līdzīgs kliedziens. ”Tā ir tikai pūce ar spalgu balsi, mīļumiņ. Neraizējies vairs. Tu atrodies drošībā.” Aizvērusi acis, Kerolaina ieklausījās kādas citas, labāk audzinātas pūces garajā ūjināšanā. ”Tās ir tikai laukiem raksturīgās skaņas,” viņa mierināja pati sevi, pūlēdamās neņemt vērā čīkstēšanu vecajā mājā. ”Jau pavisam drīz tā liksies tikpat pierasta kā satiksmes troksnis un tālumā vaimanājošās sirēnas pilsētā.” Bija tieši tā, kā vecmāmiņa savulaik sacīja. Viņa atradās drošībā. TRESA NODAĻA Takers sēdēja sānu terasē, kur violetais mežvītenis rāpās uz augšu pa baltajiem klūdziņu režģiem. Viņam aiz muguras šaudījās kāds kolibri. Spārnu košās krāsas saplūda vienā šaudīgā švīkā, putniņam pūloties padzerties no kāda zieda dzīlēm. Mājā dūca Delas Elektrolux putekļusūcējs. Skaņa lauzās cauri logu aizvērtņiem un jaucās kopā ar bišu sanēšanu. Zem galdiņa ar stikla virsmu izstiepies gulēja jau garu mūžu nodzīvojušais ģimenes medību suns Basters – vaļīgas ādas un vecu kaulu apvienojums. Reizumis tas papūlējās iztērēt kādu nieku enerģijas, lai pakulstītu asti un caur stiklu cerīgi paraudzītos uz saimnieka brokastīm. Takers nepievērsa īpašu uzmanību ne rīta skaņām, ne arī smaržām. Viņš tās uzņēma sevī gluži tāpat kā atdzesēto sulu, melno kafiju un grauzdiņu. Viņš pildīja vienu no saviem iecienītākajiem ikdienas rituāliem – lasīja pastu. Kā ierasts, bija daudz modes katalogu un žurnālu Džosijai. Viņš pa vienam meta tos uz polsterētā sēdekļa sev blakus. Katru reizi, kad katalogs ar plakšķi piezemējās uz krēsla, Bastera vājredzīgās acis, cerību pilnas, pavērsās tajā virzienā, bet pēc tam tika pausta suniska netīksme. No Našvilas bija pienākusi vēstule Dveinam; uz aploksnes bija adrese Sisijas bērnišķīgi pareizajā rokrakstā. Takers uz brīdi sadrūma, tad pacēla aploksni pret gaismu un pēc tam pasvieda malā. Viņš zināja, ka tas nav lūgums pēc naudas bērnu vajadzībām. Būdams ģimenes grāmatvedis, viņš pats rūpējās, lai ik mēnesi viņai tiktu nosūtīti čeki, un vienu tādu bija nosūtījis vēl tikai pirms divām nedēļām. Pamazām Takers bija izveidojis savu šķirošanas sistēmu. Rēķinus viņš lika uz krēsla, personisko korespondenci novietoja otrpus kafijkannai, bet vēstules no labdarības organizācijām vai tamlīdzīgām grupām, kas viltīgi lūdza līdzekļus, bāza papīra maisā. Reizi mēnesī viņš no maisa uz labu laimi izvēlējās divas aploksnes un nosūtīja dāsnus ziedojumus, lai kas arī būtu prasītājs – Pasaules Dabas fonds, Amerikas Sarkanais Krusts vai Ienadžu novēršanas apvienība. Tādējādi Takers jutās izpildījis Longstrītu pienākumu atbalstīt labdarību. Ja kāda organizācija brīnījās, ka vienā mēnesī saņēmusi ziedojumu vairāku tūkstošu dolāru apmērā, bet nākamajos gados pilnīgi neko, Takers uzskatīja, ka tā ir viņu pašu problēma. Takeram pietika pašam savu nedienu. Pasta šķirošanas vienkāršā procedūra palīdzēja domas par tām atbīdīt prāta tālākajā stūrī. Vismaz uz kādu brīdi. Patiesībā viņš pat nezināja, kādai vajadzētu būt viņa rīcībai, ja reiz Eda Lū vairs pat nerunāja ar viņu. Jau bija pagājušas divas dienas kopš viņas netīkamā publiskā izlēciena, taču tagad viņa izlikās par beigtu. Viņa ne tikai nemēģināja sazināties ar Takeru, bet pat neatbildēja uz telefona zvaniem. Un tas satrauca. Viņš zināja, kāds ir Edas Lū raksturs, un arī to, ka viņa ir spējīga uzbrukt slepus kā mokasīnčūska. Un dzēliena gaidīšana bija padarījusi Takeru tramīgu. Viņš salika vienā kaudzītē aploksnes ar uzrakstiem ”Jūs esat laimējis”, jo Dveins labprāt tās nosūtīja saviem bērniem. Pēc tam Takers pamanīja ceriņkrāsas aploksni, kurā atradās iesmaržināts vēstuļpapīrs. To varēja atsūtīt tikai viņa māsīca Lulū. ”Māsīca Lulū,” viņš nodomāja, un sejā parādījās plats smaids, bet raizes uz brīdi pagaisa. Lulū Longstrīta-Boistone bija no Džordžijas Longstrītiem, Takera vectēva māsīca. Tika minēts, ka Lulū vecums varētu būt pāri septiņdesmit gadiem, taču viņa pati ietiepīgi jau daudzus gadus apgalvoja, ka ir sešdesmit piecus gadus veca. Viņa bija nekaunīgi bagāta, piecas pēdas gara – arī ērtajos apavos – un pilnīgi jukusi kā apdullusi maijvabole. Takers viņu dievināja. Lai gan vēstule bija adresēta ”Maniem Longstrītu radiem,” viņš atplēsa to pats. Viņš negrasījās gaidīt, kamēr Dveins un Džosija atgriezīsies no savām gaitām, lai kādas arī tās būtu. Izlasījis ar koši sārto flomāsteru rakstīto pirmo rindkopu, Takers skaļi iesaucās. Māsīca Lulū grasījās ierasties viesos. Viņa allaž rakstīja tā, ka nebija iespējams nojaust, vai viņa atbrauks tikai uz pusdienām vai paliks pie viņiem veselu mēnesi. Takers no visas sirds cerēja uz pēdējo variantu. Viņam bija nepieciešams kāds, kas palīdzētu novērst domas. Pagājušajā reizē viņa atveda līdzi veselu kasti ar saldējuma kūciņām, kuras bija iepakotas sausajā ledū. Turklāt viņai galvā bija papīra cepure, kādas mēdz uzlikt viesību laikā. Tās asajā galā bija piestiprināta strausa spalva. Šo sasodīto cepuri viņa nenoņēma veselu nedēļu. Viņa cēlās un gāja gulēt ar to galvā un sacīja, ka svinot dzimšanas dienas. Visiem un katram. Takers nolaizīja no pirkstiem zemeņu ievārījumu un atlikušo grauzdiņa gabalu iedeva Basteram. Daļu pasta atstājis nesašķirotu vēlākam laikam, viņš devās uz durvīm. Viņš grasījās pateikt Delai, ka jāsagatavo māsīcas Lulū istaba un jāgaida. Atverot durvis, Takers saklausīja Ostina Hetingera pikapa kaitinošo graboņu. Inosensā bija tikai viena automašīna, kas radīja šādas skaņas. Īsu brīdi Takers apsvēra iespēju ieiet mājā un aizbultēt durvis, tomēr izgāja uz lieveņa un sagatavojās saņemt sodu. Ostina tuvošanās bija ne vien dzirdama, bet arī labi saskatāma – starp magnolijām gaisā vijās melnu dūmu mutuļi. Takers nopūtās un bez mazākā entuziasma gaidīja, kad automašīna parādīsies skatienam. Viņš izņēma cigareti un noplēsa tās pašu galiņu, kā bija paradis. Takers bija ievilcis pirmo dūmu, kad automašīna apstājās un no tās izvēlās Ostins Hetingers – sirms un masīvs augumā kā vecs Ford transportlīdzeklis, muskuļots un spēcīgs, naida skubināts. Viņa seja zem taukainiem traipiem izraibinātās cepures platās malas izskatījās kā izdrāzta no koka mizas. Gaiši brūnās acis ieskāva dziļu rievu tīkls, tas izpletās pa vēja aprautajiem vaigiem un neatstāja novārtā arī cieti sakniebtās bezsmaida lūpas. Mati bija paslēpti zem cepures. Nevarētu sacīt, ka Ostins būtu plikgalvis. Katru mēnesi viņš devās pie friziera, kurš viņam īsi, teju līdz ādai, apcirpa iesirmos matus. Takers reizēm iedomājās, ka tā viņš laikam rīkojas, atcerēdamies tos četrus gadus, ko bija nodienējis armijā. Semper Fi. ”Uzticams mūžam.” Tas bija tikai viens no izteikumiem, ko viņš uztetovējis sev uz rokām. Blakus bija arī Amerikas karogs – tam nu bija lemts plīvot pāri Ostina spēcīgajiem muskuļiem. Cilvēks, kurš nekavētos katram paskaidrot, ka ir īstens kristietis, nekad nenolaistos līdz tādām frivolitātēm kā uztetovētām dejojošām meitenēm. Viņš uz grantētā ceļa izspļāva labu tiesu alus Red Indian, atstādams tur netīkami dzeltenu peļķi. Viņam mugurā bija kombinezons un piesvīdis darba krekls – to Ostins pat šādā tveicē bija cieši aizpogājis līdz pat zodam –, taču apģērbs nenoslēpa viņa platās, spēcīgās vērša krūtis. Atklājās, ka Ostins nav paņēmis rokā nevienu no bisēm, kuras atradās viņa automašīnā. Takers cerēja, ka šī zīme uztverama kā labas gribas žests. – Ostin. – Viņš nokāpa vienu pakāpienu zemāk, tādējādi izrādīdams nelielu draudzīgumu. – Longstrīt. – Ostina balss līdzinājās skaņai, kas rodas, kad ar sarūsējušu naglu švīkā betonu. – Kur, pie velna, palikusi mana meita? Tā kā šādu jautājumu Takers nekādi nebija gaidījis, viņš tikai pieklājīgi samirkšķināja plakstus. – Kā, lūdzu? – Bezdievīgais, miesaskārīgais mēsls! Kur, pie velna, ir mana Eda Lū? Tāds raksturojums mazliet pārsniedza gaidīto. – Kopš aizvakardienas, kad sastapāmies kafejnīcā, es neesmu Edu Lū redzējis. – Neļaudams Ostinam neko teikt, viņš pastiepa roku uz priekšu. Apkārtnes ietekmīgākās ģimenes pārstāvim tomēr bija kāds vārds sakāms. – Tu, Ostin, vari niknoties, cik vien tīk, un es sagaidu, ka tās būs patiešām varenas dusmas. Bet fakts ir tāds, ka es gulēju ar tavu meitu. – Viņš lēnām ievilka dūmu. – Tu droši vien labi saproti, ko es darīju, kad tas notika, un man nešķiet, ka tev tas ļoti patiktu. Un domāju, ka es nevaru tevi vainot par to. Ostina lūpas pavilkās nostāk no dzeltenajiem, nelīdzenajiem zobiem. Šo izteiksmi arī kļūdas pēc neviens nesauktu par smaidu. – Vajadzēja novilkt tev ādu pār acīm jau pirmajā reizē, kad manīju, ka tu snaiksties ap viņu. – Var jau būt. Taču, vērojot Edas izturēšanos šos divdesmit un vairāk gadus, var sacīt, ka izvēlējās viņa pati. – Takers atkal ievilka dūmu, nopētīja izsmēķi un tad aizsvieda to projām. – Lieta tāda, Ostin, ka viss jau ir padarīts. Kā nu ir, tā ir. – Tev viegli runāt, kad esi manas meitas vēderā iesējis to bandubērnu. – Ar viņas visai labprātīgu piedalīšanos, – Takers noteica, sabāzdams rokas kabatās. – Es parūpēšos, lai viņai gaidību laikā nekā netrūktu un arī vēlāk nebūtu jāraizējas par manu atbalstu bērna audzināšanā. – Liela muldēšana. – Ostins nospļāvās. – Maza muldēšana. Tu allaž esi pratis bārstīt vārdus, Taker. Taču tagad mazliet paklausies. Es pats par visu parūpēšos un gribu, lai mana meitene tūdaļ nāk ārā. Takers mazliet iepleta acis. – Tu domā, ka Eda Lū ir šeit? Bet viņas te nav. – Melis! Meitu mednieks! – Viņa čerkstošā balss cēlās un krita gluži kā evaņģēlistam ar slimu kaklu. – Tava dvēsele ir melna no grēkiem. – Nevaru to apstrīdēt, – Takers atteica tik piekāpīgi, cik vien spēja. – Un tomēr Edas Lū šeit nav. Man nav nekādu iemeslu par to melot, turklāt tu pats vari to pārbaudīt. Taču es tev saku, ka neesmu viņu redzējis un arī neko dzirdējis par viņu neesmu kopš dienas, kad viņa nāca klajā ar savu diženo paziņojumu. Ostins apsvēra domu par ielaušanos mājā un apsvēra arī to, par cik lielu muļķi viņš sevi, tā rīkojoties, padarītu. Un viņam negribējās izrādīties par muļķi Longstrītu acīs. – Viņas nav te un nav arī nekur pilsētā. Es tev, riebekli, pateikšu, ko par to domāju. Tu viņai liki doties uz vienu no tām slepkavnieciskajām klīnikām, lai atbrīvotos no problēmas. – Mēs ar Edu Lū neesam neko sarunājuši. Ja viņa patiešām ir izdarījusi kaut ko tādu, tad tas ir bijis tikai viņas pašas lēmums. Takers bija aizmirsis, cik strauji spēj kustēties šis lielais vīrs. Pirms vēl pēdējais vārds bija izskanējis no Takera mutes, Ostins metās uz priekšu, satvēra viņu aiz krekla un viegli nocēla no kāpnēm. – Tu te tagad neizrunājies par manu meitu! Iekams sasējās ar tevi, viņa bija krietna kristiete. Tu tikai paskaties uz sevi! Slinka, miesaskārīga cūka, kas dzīvo lielajā, smalkajā mājā kopā ar savu plenci brāli un palaistuvi māsu. – Neganto vārdu nestās siekalas iesitās Takeram sejā. Ostina vaigus niknums bija izraibinājis ar sarkaniem plankumiem. – Tu sapūsi ellē, visi jūs! Tieši tāpat kā tavs grēcinieks tēvs. Parasti Takers mēdza visu risināt sarunu ceļā, izmantojot šarmu, bet, ja citādi nevarēja, tad deva kājām ziņu, lai izvairītos no konfrontācijas. Taču bija arī reizes, kad, par spīti centieniem novērst konfliktu, viņa lepnums un dusmas tomēr uzvarēja. Takers trieca ar dūri Ostinam vēderā un pārsteidza veco vīru tik ļoti, ka viņš atslābināja tvērienu. – Tagad tu paklausies manī, svētulīgais izdzimteni! Tev ir darīšana ar mani, nevis manu ģimeni. Tikai ar mani. Es jau vienreiz tev sacīju, ka rīkošos pareizi attiecībā pret Edu Lū, un to pašu atkārtošu atkal. Bet ja tev likās, ka es biju pirmais, kurš tavu meitu nolika guļus, tad tu esi trakāks, nekā biju domājis. – Takers bija aizkaitināts un zināja, ka vajadzētu savaldīties. Taču apkaunojums un aizkaitinājums pārmāca piesardzību. – Un nedomā, ka slinks ir tas pats, kas muļķis! Es sasodīti labi zinu, ko viņa grasās darīt. Ja jūs abi iedomājaties, ka kliegšana un draudi piespiedīs mani doties pie altāra, tad iesaku kārtīgi padomāt vēlreiz. Noraustījās muskuļi Ostina zodā. – Ak tad viņa tev ir gana laba, lai pārgulētu, bet ne tik laba, lai precētos. – Tas ir pietiekams izskaidrojums. Takers bija pietiekami veikls, lai izvairītos no pirmā sitiena, taču otrreiz tas vairs neizdevās. Ostina milzīgā dūre ietriecās viņam vēderā, laupīdama elpu un likdama saliekties uz priekšu. Sekoja vairāki zvēlieni pa seju un kaklu, kas mazināja izredzes aizstāvēties. Mutē parādījās asiņu garša. ”Manu asiņu!” Takers saniknots secināja. Pirkstu kauliņos nejautās sāpes, kad dūre iebelza Ostinam pa žokli, taču sitiena spēks atbalsojās visā rokā. Un sajūta bija laba. Patiešām laba. Daļa Takera apziņas darbojās pilnīgi skaidri. Vajadzēja noturēties kājās. Viņš nekādi nevarēja pārspēt Ostinu auguma ziņā vai stiprumā. Bija jāizmanto veiklība un ātrums. Ja viņš tiktu notriekts zemē un tomēr spētu piecelties, tad viņa kauli noteikti būtu lauzti un sejas vietā būtu asiņaina masa. Конец ознакомительного фрагмента. Текст предоставлен ООО «ЛитРес». Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/nora-robertsa/asara-zirnek-a-t-kl/?lfrom=334617187) на ЛитРес. Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
КУПИТЬ И СКАЧАТЬ ЗА: 535.47 руб.