Сетевая библиотекаСетевая библиотека
Dzīves līkloči Emīlija Gifina Viņi bija skaista ģimene. Neviens nebija gatavs brīdim, kad laime un visa viņu nākotne kā trausla kristāla vāze sašķīdīs smalkās druskās. Kādā ģimenei nozīmīgā dienā nāk gaismā piecpadsmit gadus sens noslēpums. Kad liktenis pārvelk treknu svītru visam, kas varēja būt, bet vairs nekad nenotiks, ir jāmācās dzīvot pēc jauniem noteikumiem. Emīlija Gifina Dzīves līkloči Ar mīlestību – Sūzijai Un Boba Gaipa piemiņai PROLOGS Laiks ir viltīgs, Daniels teica savai mātei, būdams vēl pavisam mazs. Kad tu gribi kaut ko izbaudīt, tas aizsteidzas nemanot. Kad gribi, lai kaut kas ātrāk beigtos, tas velkas nebeidzami. Eleina Gārlenda ierakstīja šo citātu savā dienasgrāmatā, tāpēc ka tas bija gudrs novērojums astoņgadīgam puikam. Daudz vēlāk viņa atgriezās pie tā, pārlasīja ierakstu un klusībā nosprieda, ka to pašu var teikt arī par atmiņām. Kad tu vēlies kaut ko aizmirst, tas atgriežas pie tevis ar brutāli nežēlīgu skaidrību. Kad vēlies atcerēties, sīkumi mēdz izgaist no prāta gluži kā sapnis, tuvojoties rītam. Tagad tā notika ar viņiem visiem, lai arī viņi tikai retumis par to runāja, vismaz ne savā starpā. Bija pagājuši teju piecpadsmit gadi, reizē lēni un piepeši. Tas notika nākamajā dienā pēc Daniela divdesmit piektās dzimšanas dienas un trīs dienas pirms Ziemassvētkiem. Viņš mācījās Jeila Universitātes Medicīnas fakultātes trešajā kursā un bija atgriezies mājās, lai pavadītu tur brīvdienas pēc neiroloģijas prakses, atvedot sev līdzi draudzeni, Sofiju – skaistu augstākās sabiedrības anglieti, kuru Daniels reiz bija nodēvējis par apburošāko sievieti, kādu viņš jebkad esot redzējis. Abi satikās jau vairāk nekā gadu, taču šis bija viņas pirmais brauciens uz Atlantu un pirmā reize, kad Sofija sastapa Daniela vecākus un māsas. Visi tādā vai citādā mērā jutās satraukti, gaidpilni un cerīgi. Eleina raizējās visvairāk: gan tāpēc, ka viņa piederēja pie raižpilno cilvēku tipa, gan tāpēc, ka Daniela pieredze ar meitenēm nebija tā spožākā. Viņa vidusskolas laiku sirdspuķīte bija uzmācīga, bet koledžas gadu draudzene centās viņu kontrolēt. Tomēr jau dažas sekundes pēc abu ierašanās Eleinu pārņēma neiedomājams atvieglojums, jo viņa uzreiz sajuta sirsnību pret Sofiju. Robs viņu nodēvēja par sargātāju, acīmredzami lepodamies ne tikai ar to, ka viņa dēls mācās medicīnas fakultātē, bet arī ar to, ka viņš ticis pie tik brīnišķīgas meitenes. Daniela māsas arī atbalstīja brāļa izvēli: Džoziju apžilbināja Sofijas elegance un skaistums, un viņa neslēpti apbrīnoja meitenes dārgās eiropiešu stila drēbes un kurpes, kamēr Mereditai, kura bieži vien pārmeta māsai seklumu, Sofija iepatikās par spīti šīm lamatām. Galvenais bija tas, ka visi redzēja – meitene liek izpausties Daniela labākajām īpašībām, un tas daudz ko nozīmēja. Viņš neapšaubāmi bija ģimenes spožākā zvaigzne. Sofija nopelnīja vēl vairāk punktu nākamajā rītā, kad uzstāja, ka Danielam un Robam nav jāatsakās no savām tradicionālajām tēva un dēla dzimšanas dienas brokastīm kafejnīcā. Viņa noskūpstīja Danielu uz atvadām, izstūma ārā pa durvīm un tad palīdzēja Eleinai izcept šokolādes torti, kas bija vēl viena Gārlendu tradīcija. – Kāds Daniels bija bērnībā? – Sofija apjautājās, neveikli maisīdama sviestu pēc tam, kad bija atzinusies, ka neko nesaprot no ēdiena gatavošanas. Eleina brīdi apdomājās un tad noteica, ka tagad viņš esot tieši tāds pats kā vienmēr. Klasiskais apņēmīgais pirmdzimtais. Perfekcionists. Tajā pašā laikā arī jūtīgs un sentimentāls, veikls un laipns. – Vienīgā atšķirība ir dusmu lēkmes, – viņa smaidot piebilda. – Paldies Dievam, ka viņš tās pārauga. – Ak tā? Tad viņam mēdza uznākt dusmu lēkmes? – Sofija apjautājās. Eleina pamāja un tad izstāstīja savu iemīļoto dusmu stāstu – par reizi, kad Daniels sadauzīja savas guļamistabas sienu ar koka nūju pēc tam, kad Džozija bija apķēpājusi ar rozā krītiņiem viņa iemīļotāko attēlu ar beisbola spēlētāju Henku Āronu. – Vēl aizvien var redzēt vietu, kur ir pielabots apmetums, – viņa sirsnīgi noteica. – Pagaidiet. Vai tas ir tas pats attēls, kuru viņš joprojām nēsā līdzi kabatas portfelī? – Sofija apjautājās, un viņas akcents padarīja ikvienu izteikto vārdu ārkārtīgi nopietnu. – Tas pats vien būs, – Eleina atbildēja un tad sāka stāstīt par Daniela veiksmīgo beisbola spēli nākamajā dienā pēc notikušā – un par to, kā viņš bija iedēvējis attēlu par savu laimes amuletu. Tovakar viņi visi devās uz Blue Ridge Grill, lai nosvinētu Daniela dzimšanas dienu. Izskatīdamies atbilstoši izsmalcināts Efeju līgai, Daniels bija apvilcis žaketi, ko papildināja sudraba aproču pogas (Sofijas dāvana), un elegantas melnas kurpes ar garu eiropeisku purngalu, kas nepavisam nelīdzinājās nevieniem apaviem no Roba jauneklīgās garderobes. Viņi abi ķircināja viens otru, izkāpjot no automašīnas: Pie joda, kur tu tādas ķēri, Danij, puisīt…? Pazaudēju opīšu kurpes ar pušķīšiem… Tu esi izlietojis pietiekoši daudz matu želejas, lai nobeigtu zirgu… Man vismaz ir mati. Eleina zināja, ka viņu apcelšanās apliecina abu tuvību, un viņas sirds iekvēlojās pateicībā un mīlestībā, kamēr viņi devās pie Roba allaž pieprasītā apaļā galdiņa netālu no kamīna. Viņa pat īsti nebija attapusies, pa kuru laiku tas noticis, taču viņas dēls nu bija kļuvis par vīrieti un gandrīz jau par ārstu, pašu pirmo viņu ģimenē. Taču ne tikai Danielam klājās labi. Viņa sprieda, ka visi atrodas savā vietā. Robam bija labs darbs, un jau trīs gadus viņš nebija pieskāries glāzītei. Viņu laulība nebija ideāla, taču likās stabila. Džozija un Meredita vēl aizvien auga: viena bija mazliet nevaldāma, otra krietni par daudz untumaina, taču abas centās piepildīt savus sapņus un studēja, lai kļūtu attiecīgi par skolotāju un par aktrisi. Sarunas tovakar bija gudras un dzīvas, lielākoties par jaunākajiem notikumiem. Vienpadsmitais septembris vēl aizvien bija svaiga rēta. Noritēja karš Afganistānā. Enron korporācija bija pasludinājusi maksātnespēju, bet Vinona Raidere bija apzagusies veikalā. Un arī par notikumiem, kas, šķiet, interesēja tikai Danielu un Sofiju: augstākais barometra spiediens uz Zemes nupat bija reģistrēts Mongolijā un pārsniedza tūkstoti hektopaskālu – mērvienību, kas nevienam no pārējiem pilnīgi neko neizteica, taču palika iegravēta viņu atmiņā uz visiem nākamajiem gadiem. – Tu esi briesmīgs āksts, – Džozija kādā brīdī iedunkāja brāli, lai gan klusībā apbrīnoja viņa prātu. Viņa allaž bija paļāvusies uz savas personības spēku, taču tāda meitene kā Sofija lika viņai pārvērtēt uzskatus, un Džozija apņēmās nopietnāk uztvert mācības koledžas pēdējā gada laikā. Arī Meredita tovakar pārdomāja savu dzīvi. Viņa bija tikpat centīga un apzinīga kā brālis, taču lielāka vientuļniece un bieži vien sajuta tukšumu, kuru īsti nespēja izskaidrot. Varbūt tā bija mīlestība, viņa tovakar domāja, vērodama brāli kopā ar Sofiju. Varbūt tieši tās viņai pietrūka. Pēc vakariņām visi devās mājup ēdamistabā nobaudīt torti, un Eleina izņēma no skapjiem labākos porcelāna traukus un sudrablietas. Robs aizdedzināja divdesmit piecas sveces, un viņi visi šķībi dziedāja (izņemot Sofiju, kurai bija dzidrs soprāns) un noskatījās, kā Daniels uz brīdi aizver acis un tad nopūš visas sveces vienā paņēmienā. – Ko tu vēlējies? – Džozija apjautājās; katru reizi atradās kāds, kurš uzdeva šādu jautājumu. Skaidrs, ka Daniels to nepateica. Viņš tikai sazvērnieciski pasmaidīja, un pēc tam Robs sagrieza torti, bet Daniels atvēra dāvanas – ādas portfelis no vecākiem, flaneļa pidžama no Džozijas, ilustrēts izdevums par beisbolu no Mereditas. Viņi visi drīz vien devās pie miera, un Eleina izlikās, ka nedzird grīdas dēļu čīkstēšanu pie viesu guļamistabas. Nākamajā rītā viņu agri pamodināja lietus bungošana pa jumtu un Roba kravāšanās, lai dotos īsā braucienā uz Memfisu, pēdējo reizi mēģinot nokārtot darījumu pirms gada beigām. Eleina piecēlās, lai pagatavotu viņam kafiju un izvadītu pa durvīm, un tad devās uz sporta zāli kopā ar meitenēm, kuras abas vēlējās zaudēt piecas mārciņas svara, it īpaši apzinoties, ka pēc brīvdienām skaitlis pieaugs līdz desmit. Viņas pārnāca mājās, iegāja dušā un pavadīja dienas atlikušo daļu iepērkoties, cīnoties ar satiksmes sastrēgumiem un cilvēku pūļiem Lenoksa laukuma tirdzniecības centros, reizi pa reizei saplēšoties savā starpā. Pamazām krēsloja. Viņas atgriezās mājās, kad Daniels devās projām, lai pavadītu Sofiju uz lidostu: viņa bija rezervējusi vietu nakts lidmašīnā uz Londonu. Lietus beidzot bija mitējies, taču temperatūra bija nokritusies, un viņi stāvēja piebraucamajā ceļā drebinādamies, kamēr visi apskāvās un saskūpstījās, un novēlēja cits citam priecīgus Ziemassvētkus. Kāpjot automašīnā, Sofija vēl pēdējo reizi pateicās par viesmīlību. – Drīz tiksimies, – Eleina atbildēja, tāpēc ka viņai nepatika ardievas. Apmēram pēc stundas, kad Eleina saiņoja dāvanas pie virtuves galda, Daniels iebrāzās iekšā pa sētas durvīm, atnesdams sev līdzi vēja brāzmu un Sofijas smaržu aromātu. Eleina aši pārklāja ar ietinamo papīru čības, kuras bija iecerējusi dēlam dāvināt, un pavēlēja viņam neskatīties. – Neskatīšos, – Daniels noteica, nošūpodams galvu. Viņš nekad nebija izrādījis pārlieku ziņkārību, atšķirībā no māsām, kuras allaž pamanījās sameklēt pat visveiklāk noslēptās dāvanas. Daniels apsēdās pie galda un nopūtās, izskatīdamies sapņains: viņš acīmredzami jau bija sācis ilgoties pēc Sofijas. – Kur ir meitenes? – viņš apjautājās. Par “meitenēm” Daniels allaž bija dēvējis Džoziju un Mereditu. – Meredita ir augšā, savā istabā… Džozija ir izgājusi… kaut kur. Daniels pamāja un tad sāka palīdzēt mātei saiņošanā, pasniegdams viņai līmlentes gabalus vai pieturēdams lentīti ar īkšķi, kamēr viņa sēja. Viņš nebija nekāds lielais runātājs, taču bija neparasti pļāpīgs šajā vakarā un nespēja vien beigt jūsmot par Sofiju. Daniels atklāja, ka viņu attiecības esot nopietnas un viņi esot apņēmušies iziet praksi ķirurģijā vienā slimnīcā. – Tu domā, ka viņa būs īstā? – Eleina apjautājās. – Jā gan, – viņš atbildēja, uzlūkodams māti ar mīlas pilnām acīm. – Viņa ir tik apbrīnojama… un es nespētu iztēloties vēl labāku māti saviem bērniem. Eleina uzsmaidīja dēlam, domādama, ka par spīti savai jaunībai un godkārīgajiem plāniem, viņš likās saprotam, kas dzīvē ir vissvarīgākais. Viņa prātoja, vai par to jāpateicas vecāku audzināšanai, vai arī viņš vienkārši tāds bija piedzimis. Eleina nosprieda, ka pa druskai no abiem, un noskūpstīja Danielu uz pieres, kad viņš izlēma iet augšā nomazgāties dušā. Pa ceļam uz savu istabu viņš pagāja garām Mereditas atvērtajām durvīm. Māsa pacēla galvu un apjautājās, vai var aizņemties no viņa Meisijas Grejas kompaktdisku. Daniels to atnesa un piekodināja Mereditai būt uzmanīgai un nesaskrāpēt disku. – Es jau neesmu Džozija. Es nebojāju mantas, – viņa atbildēja. Meredita zināja, ka viņas sejas izteiksme ir drūma, taču neko nevarēja tur padarīt: atlika tikai vainot tuvojošās menstruācijas, laika apstākļus un vecāko māsu, kura bija viņu izvedusi no pacietības, iziedama no mājas pārlieku apspīlētos džinsos un pārmēru miniatūrā krekliņā. – Vai viss kārtībā? – Daniels viņai apvaicājās. – Ko tu ar to gribi teikt? – Tu izskaties skumja. – Man tāda seja, – viņa atbildēja. Daniels apsēdās uz viņas gultas malas un uzdeva vēl dažus jautājumus par aktiermākslas kursiem un to, vai māsai kāds patīk. Kāds puisis. Viņa pavilcinājās, gandrīz atklādama Danielam, cik vientuļa pēdējā laikā jūtas, tomēr pārdomāja. Tad nu brālis padevās un aizgāja mazgāties. Kad viņš bija projām, Meredita sajutās vainīga par to, ka nav neko pateikusi par Sofiju, par to, cik ļoti viņai meitene patikusi. Viņa apņēmās to izdarīt nākamajā dienā. Rīt viņa izturēsies pret visiem mīļāk, viņa sev solīja, aizvērdama acis un ieklausīdamās, kā Meisija Greja dzied: “Es ticu, ka mūs šurp atvedis liktenis.” Apmēram pēc stundas, pēc ilgas, karstas dušas, Daniels atkal parādījās virtuvē, kur viņa māte vēl aizvien noņēmās, apsienot ar lentītēm kastītes ar paštaisītām siera standziņām, kuras viņa allaž dāvināja kaimiņiem. – Aši aizbraukšu pēc kāda burgera, – Daniels paziņoja. Eleina paraudzījās uz viņu un sarauca pieri. – Ar slapju galvu? Tu saaukstēsies. Viņš paķēra savu Jeila Universitātes beisbola cepurīti un zaļu šalli no āķa pie durvīm un uzlika abus. Eleina apmierināti pamāja un tad atkal pievērsās lielam, sarkanam pušķim. – Drīz atgriezīšos, – Daniels viņai pavēstīja, atverot durvis. – Labiņi, – viņa attrauca, šoreiz nepaceldama galvu. Eleina nezināja, ka tas būs pēdējais vārds, ko viņa pateikusi savam dēlam. Daniela bērēs Robs runāja par šīm pēdējām dienām, par to, cik viņš bijis krietns dēls, par to, cik ļoti viņš mīlējis savu ģimeni un draugus, un Sofiju. Viņš runāja par to, cik ļoti vecāki lepojušies ar Daniela sasniegumiem un kā tie nobālējuši salīdzinājumā ar viņu lepnumu par dēla raksturu un līdzcietību. – Viņš ne reizi divdesmit piecu gadu laikā nelika mums vilties, – Robs noteica. Viņa balss drebēja, klusuma brīži sāpīgi ieilga, viņam cenšoties savaldīties. – Ne reizi. Vēlāk Eleina iedomājās, cik daudzi cilvēki no baznīcā sanākušajiem tobrīd domāja, ka viņas vīrs pārspīlē. Bez šaubām, tēvam pienākas runāt superlatīvos par savu mirušo dēlu. Bez šaubām, viņam pienākas iztēlot šo bērnu par izcilību. Taču Daniels patiešām bija izcils, un dažkārt viņai patiešām gluži neizskaidrojamā kārtā likās, ka viņa izcilība padarījusi dēlu uzņēmīgāku pret traģēdiju. Ka tad, ja Daniels būtu dziļi samaitāts vai vienkārši parastāks, bezmērķīgāks, neapdomīgāks divdesmitgadnieks, kurš katrā izdevīgā gadījumā piedzertos vai pārgulētu ar gadījuma meičām, tad varbūt viņš vēl būtu dzīvs. Taču viņš bija zelta puisēns, pārāk labs šai pasaulei. Dažkārt Eleina pat jautāja sev, vai viņa būtu ar mieru mainīties – tā bija viena no nebeidzamajām variācijām par nežēlīgo “ja nu” spēli. Ja nu Daniels tovakar nebūtu braucis pēc tiem burgeriem? Ja nu viņa būtu uzstājusi, ka pagatavos olu kulteni? Ja nu viņa būtu dēlu aizkavējusi, lai sakārtotu olīvzaļo šalli, kas karājās viņam ap kaklu, viens stūris garāks par otru? Ja nu viņa būtu vienkārši piegājusi klāt, noskūpstījusi dēla neskūto vaigu, pateikusi kaut ko, jebko, ne vien “labiņi”? Viņa zina atbildes. Zina, ka ar to būtu pieticis, lai Daniela automašīna nesaslīdētu uz ledus Mūrsmilas un Nortsaidas ielas krustojumā nepilnu divu jūdžu attālumā no mājām. Un ka viņai nevajadzētu satikties ar to līdzjūtīgo, sirmo policistu, kurš parādījās durvīs aptuveni pēc pusstundas, patruļmašīnas bākugunīm metot spocīgus sarkanus un zilus zibšņus uz mauriņa. Viņai nevajadzētu zvanīt Robam, satraukumā spiežot atkārtojuma taustiņu vēl un vēl, līdz viņš beidzot atbildētu no Memfisas lidostas. Viņai nevajadzētu skaļi izteikt tos vārdus un pēc tam pamodināt Mereditu, lai atkārtotu tos otro reizi. Viņai nevajadzētu veltīgi censties sadzīt rokā Džoziju un tad braukt uz Greidija slimnīcu ar vienu no saviem trim bērniem, egoistiski lūdzoties, lai kaut kas būtu sajaukts, cerot, ka tas izrādīsies jebkurš cits, tikai ne Daniels. Viņai nebūtu baiso atmiņu par to, kā nu jau bijušais vīrs ieradās slimnīcā vēlā naktī un apskāva abu mirušo dēlu, izšņukstot viņa vārdu atkal un atkal, un atkal. Tā vietā šajā otrajā realitātē, tajā, ko viņi visi veltīgi iztēlojās, Daniels būtu laimīgi apprecējis Sofiju un kļuvis par tēvu diviem vai trim bērniem. Viņš kaut kur strādātu par ārstu, visticamāk, ka šeit pat, Atlantā, un mainītu pasauli, glābjot cilvēku dzīvības. Viņam apritētu četrdesmit gadi šī gada beigās, un tā būtu vecāka un gudrāka versija par to jauno vīrieti, kāds viņš reiz bija. Cilvēks, kurš saprot, ka nekas nav svarīgāks par ģimeni. Ka mīlestība ir pirmajā vietā. Viņi centās cits citam to atgādināt – visu to, par ko Daniels bija iestājies un ko viņš būtu vēlējies sagaidīt no savas ģimenes. Dažkārt viņi pat pieņēma lēmumus, domājot par viņu, vai arī iztēlojās, ka viņš noskatās uz tiem no augšas. Taču tas nespēja atvieglot viņu sāpes vai vainas apziņu. Tagad, pēc teju piecpadsmit gadiem, viņš vēl aizvien bija miris, bet viņi atradās turpat, kur vienmēr. Vēl aizvien atcerēdamies, nožēlodami, prātodami par to, kas būtu, ja būtu. PIRMĀ NODAĻA DŽOZIJA Ir pirmā skolas diena, cerīgs un jauns sākums: vismaz tā es sev cenšos iestāstīt, stāvot savas vērīgās un kārtīgi nomazgātās auditorijas – desmit zēnu un vienpadsmit meiteņu – priekšā savā izejamajā tērpā: zeltainās baletkurpītēs, pelēkas biksēs un sārtā, ar pērlītēm izšūtā svīterī. Ar sakrustotām kājām sasēdušies uz austā paklāja, daži bērni man plati uzsmaida, kamēr citu sejas izteiksmes ir neizdibināmas: viņi gaida, neizdarot secinājumus. Tajā arī slēpjas pirmās klases burvība. Šie bērni ir vientiesīgi, starp viņiem nav neviena pārsātināta. Ļoti iespējams, ka viņi ir dzirdējuši par savu veiksmi lielajā un noslēpumainajā skolotāju loterijā vēl pirms ienākšanas pa klases durvīm, kuras ir izrotātas ar papīra kļavu, divdesmit vienu personalizētu putniņu un plakātu, kas šūpojas koka zaros ar uzrakstu “Esiet sveicināti Džozijas jaunkundzes ligzdā!” Pēc četrpadsmit gadus ilga darba šajā pašā pamatskolā esmu ieguvusi asprātīgas, enerģiskas un radošas skolotājas slavu. Mani neuzskata par stingru, bet arī ne par viegli manipulējamu. Pie reizes mani dēvē arī par “skaisto skolotāju”, un izskatās, ka daži vecāki (gan tēvi, gan mātes) to vērtē tikpat augstu kā visu pārējo, ieskaitot patiesu inteliģenci, un šis pieņēmums mani allaž ir mulsinājis un neskaidri kaitinājis. Es taču zinu, ka nepasniedzu kvantu matemātiku, taču tajā pašā laikā iepotēju bērniem būtiskas zināšanas, mācot viņiem saskaitīšanu un atņemšanu, pulksteņa pazīšanu, naudas skaitīšanu un, pats galvenais, īstu lasīšanu, atslēdzot viņu priekšā patskaņu un līdzskaņu salikumu un abstraktu skaņu noslēpumus, ierādot, kā tie saplūst kopā un izveido vārdus, teikumus, piepilda grāmatu lapas, vienalga, ar vai bez bildēm. Dažiem tas atgādina Murkšķa dienu – arī vienam otram manam kolēģim, kuram patiešām vajadzētu mainīt profesiju, taču mani aizrauj šis darbs, aizrauj skatīšanās, kā ik gadu aizvien jauniem bērniem izveidojas vajadzīgais klikšķis. Tomēr gaidām pa vidu allaž jaucas melanholiskas izjūtas par to, ka vasara ir beigusies, un pazīstamie šaubu un satraukuma asni, kas agrāk saistījās ar manām pirmajām dienām skolā – gan skolotājas, gan skolnieces statusā. Es jau iepriekš apsveru visus potenciālos šķēršļus, prātojot, cik daudziem no maniem audzēkņiem būs uzmanības deficīta sindroms vai disleksija, vai vēl kādas mācīšanās problēmas. Kuri kritīs izmisumā vai dusmosies, kad sāks atpalikt no pārējiem? Kuru bērnu vecākiem būs neiespējami izpatikt, kuri bombardēs mani ar elektroniskā pasta vēstulēm un telefona zvaniem, izsakot ērmīgus ierosinājumus par mūsu mācību plānu vai norādot uz gramatikas kļūdām manās vēstulēs, aizbildinoties ar konstruktīvu kritiku? (Lai cik daudzas reizes es pārlasu savus sūtījumus, gada laikā neizbēgami pienāk brīdis, kad nepareizi uzrakstu kādu vārdu vai nepareizā vietā ielieku komatu – šādas kļūdas nez kāpēc šķiet brēcošākas, ja tās pieļauj skolotājs, nevis, piemēram, advokāts vai ārsts.) Tad vēl ir satraucošais jautājums par Ediju Kārlailu, mana svarīgākā bijušā Vila Kārlaila pirmdzimto. Mēs ar Vilu izšķīrāmies pirms daudziem gadiem – astoņiem, ja gribam būt precīzi, – taču es vēl neesmu tikusi viņam pāri, katrā ziņā ne pilnībā. Un es gluži vienkārši nespēju noticēt, ka viņa meita ir iedalīta tieši manā klasē: šo faktu es veltīgi cenšos aizmirst, iesākot savu runu, kuru šādā vai citādā manierē atkārtoju katru gadu. Sveicināti, meitenes un zēni! Mani sauc Džozijas jaunkundze! Esmu uzaugusi tepat Atlantā un pabeigusi Džordžijas Universitāti. Man patīk dzīvnieki, un es esmu izglābusi suni vārdā Rīviss. Man ir viena māsa un burvīga četrgadīga māsasmeita vārdā Hārpera. Mana mīļākā krāsa ir koši sārtā, tāda kā mans svīteris. Pie maniem vaļaspriekiem pieder peldēšana, lasīšana, kūku cepšana, dejošana un galda spēļu spēlēšana. Es protu glabāt noslēpumus un esmu uzticama draudzene. Ceru, ka jūs visi šogad sadraudzēsieties. Ļoti priecājos par iespēju iepazīties ar jums visiem un jūtos ļoti priecīga par to, ka esmu kļuvusi par jūsu skolotāju! Tas izklausījās visai labi, un aizraujošais izpildījums aizvilka runu līdz augstākajai atzīmei, lai arī domās es sadzirdēju komentārus, kas bija apmēram šādi: Katru reizi, kad es saku “Džozijas jaunkundze”, man tā vien šķiet, ka tas izklausās pēc striptīzdejotājas vārda – kādā vasarā, mācoties koledžā, apdomāju, vai nevajadzētu par tādu kļūt, tāpēc ka striptīzdejotājas nopelna daudz vairāk nekā viesmīles. Un vairāk nekā skolotājas. Man ir suns un māsa vārdā Meredita. Viņa padara mani vai traku, un lielākoties es pavisam izvairītos no viņas, ja nebūtu manas māsasmeitas Hārperas. Man bija arī vecāks brālis, taču viņš gāja bojā autoavārijā pirms daudziem gadiem, un par to es nemēdzu runāt, it īpaši ar saviem audzēkņiem. Man šķiet, ka jautājums par kāda mīļāko krāsu ir garlaicīgs, tāpēc ka tas patiesībā ne par ko lielu neliecina (kā krāsa – automašīnas vai maka, vai guļamistabas sienu?), taču nez kāda neizskaidrojama iemesla dēļ jūs visi piešķirat šim aspektam ārkārtīgi lielu nozīmi, tāpēc es teikšu, ka koši sārtā, jo aptuveni pusei no jums patiks mana izvēle, un vismaz trešdaļa no jums apbrīnos sagadīšanos, ka mums ir vienāda mīļākā krāsa. Peldēšana nav nekāds īstais vaļasprieks, tikai nodarbe, kuru es reizi pa reizei piekopju, lai nepieņemtos svarā un nekļūtu par apalīti (no visiem tiem cepumiem, kurus es sacepu un tad apēdu): izskatās, ka jūs neesat to pamanījuši un daudz nenosodāt. Man patīk galda spēles, taču labāk spēlēju iedzeršanas spēles kopā ar draugiem vai arī eju ar viņiem uz dejām (vai es pieminēju, ka būtu varējusi kļūt par striptīzdejotāju, kad biju par piecpadsmit mārciņām vieglāka?). Es protu glabāt noslēpumus, it īpaši savējos, un tas ir labi, tāpēc ka tad, ja jūsu vecāki zinātu kaut ko par maniem skeletiem skapī, viņi varētu sākt vākt parakstus, pieprasot manu atlaišanu. Draudzība man nozīmē visu, tāpēc man ir trīsdesmit septiņi gadi un es nespēju sameklēt kārtīgu vīrieti, ko apprecēt, un tas ir nomācoši gan tāpēc, ka es negribu būt viena, gan tāpēc, ka bērnus es dievinu vairāk par visu pasaulē. Zinu, ka laiks iet uz beigām, ja gribu tikt pati pie savējiem. Lūdzu, izturieties labi cits pret citu, tāpēc ka vienīgais, ko es nepacietīšu, ir nejaukas meiteņu (vai zēnu) izdarības – lai gan laimīgā kārtā šie niķi parasti sāk parādīties tikai nākamajā gadā, un tas ir vēl viens iemesls, lai mācītu pirmklasniekus. Ļoti priecājos iepazīties ar jums visiem, ieskaitot arī tevi, Edija Kārlaila. Vai tēvs tev pastāstīja, ka viņš mani pameta īsi pirms apprecēšanās ar tavu māti un tavas piedzimšanas? Darīšu, ko varēšu, lai tev to nepārmestu, taču, lūdzu, izrādi mazliet žēlsirdības un nestāsti par savu laimīgo mājas dzīvi uz katra soļa. Es uzsmaidu viņu aizrautīgajām, mirdzošajām sejiņām un saku: – Nu? Vai jums ir kādi jautājumi? Četras rokas uzšaujas gaisā, un, kamēr es prātoju, kurš, visticamāk, neuzdos jautājumu, kas man ir apnicis, kāds kustīgs zēns ar izspūrušiem matiem un sārtiem vaigiem izgrūž: – Vai jums ir vīrs? Tieši trīs sekundes. Jauns rekords. Apsveicu, Veslij, es nodomāju, palūkodamās uz viņa laminēto piespraudi ar vārdu, kuru esmu pagatavojusi nedēļas nogalē, un domās apņemos iekļaut mācību programmā vielu par to, ka gredzena trūkums kreisās rokas zeltnesī nozīmē: lūdzu, neuzdodiet jautājumus par laulību tēmu. Varbūt man to vajadzētu iekļaut kaut kur pa vidu starp laika ziņu tēmu un ievadu metriskajā sistēmā. Es izspiežu platāku un spožāku smaidu, cenzdamās nepievērst uzmanību kamolam, kas sažņaudzies krūtīs. – Nē, Veslij. Es neesmu precējusies. Varbūt kādreiz! Un mēģināsim atcerēties, ka vajag pacelt roku, pirms uzdot jautājumu. Lūk, šādi, – es demonstrēju, paceldama augšup roku. – Labi? Veslijs enerģiski pamāj, bet es cenšos sev iestāstīt, ka Edija droši vien neko nezina par manām attiecībām ar viņas tēvu. Galu galā jebkādas zināšanas par viņa agrāko personisko dzīvi norādītu uz audzināšanas kļūmēm – un es esmu pārliecināta, ka Andreai Kārlailai piemīt nevainojamas spriešanas spējas, kas papildina viņas ideālo gaumi, par kuru es spriežu, slepeni ielūkojoties viņas Pinterest lapā. Bezglutēna uzkodas! Paštaisīti Helovīna kostīmi! Pēcdzemdību vingrošana, ko varat izpildīt kopā ar bērnu! Krāsu toņi, ko izvēlēties laulāto guļamistabā! Paldies Dievam, ka tās sievietes Instagram un Facebook lapas ir privātas – neliela svētība no sociālo tīklu dieviem. Kā uz burvju mājiena Edija paceļ roku, cik augstu vien spēdama, elkoni iztaisnojusi un izstiepusi pirkstus taisnā ceļā pret debesīm. Viņa ir aizturējusi elpu, viņas cāļa krūtis ir izgāztas, koši zilās acis platas un apaļas, atgādinot man Svimija skatienu brīdī, kas es pieklaudzinu pie viņa stikla bļodiņas. Es skatos tieši viņai garām, lai arī viņa sēž priekšā un pa vidu, un atbildu uz tālāk sēdoša bērna jautājumu par manu mīļāko ēdienu (diemžēl tā ir pica) un tad par manu otro mīļāko krāsu (žāvas). – Hmm. Varbūt zilā. Vai zaļā. Vai oranžā. Oranžā ir laba, – es velku laiku, aši uzmezdama skatienu Edijai, lai mēģinātu saskatīt viņas vaibstos kādu līdzību ar Vilu. Meitenīte ir mantojusi Vila olīvkrāsas sejas ādu un muti, un viņas apakšlūpa ir krietni pilnīgāka par augšējo, taču pārējie vaibsti pieder viņas mātei, kura bieži vien parādās The Atlantan lappusēs – vai nu piekļāvusies Vilam, vai prasmīgi pozēdama – roka sānos, elkonis izvērsts – kopā ar kādu no savām dizaineru drēbēs tērptajām draudzenēm. Esmu viņu redzējusi tikai vienreiz, pirms kādiem četriem gadiem ekoloģiskās pārtikas veikala graudaugu nodaļā, kad viņa stūma savu dārgo, zīmolu drēbēs saģērbto sīko kārtīgos, ar dārgiem produktiem piekrautos ratiņos. (Jau tolaik es zināju, ka bērna vārds ir Edija, saīsinājumā no Ēdenes, kas bija Andreas meitas uzvārds.) Ģērbusies melnā Lululemon treniņtērpā un iešļūcenēs, Andrea izskatījās nepiespiesti eleganta. Viņas āda mirdzēja pēc nesena treniņa vai sejas procedūras (varbūt abiem), viņas locekļi bija gari un elastīgi, viņas kuplā, cirtainā zirgaste slēpās zem beisbola cepurītes. Es slepeni viņai sekoju pa trim nākamajām nodaļām, mocīdama pati sevi ar viņas pašapzinīgo izturēšanos, graciozo gaitu un tīši nevērīgo manieri, ar kādu viņa pārskatīja etiķetes, murminādama noderīgus komentārus meitai. Ienīdu pati sevi par tādu izsekošanu ikvienai viņas kustībai un sajutu kaut ko līdzīgu kaunam, kad paņēmu no plaukta Andreas izraudzīto trifeļu eļļu, it kā šis vienīgais, pārmēru dārgais produkts varētu mani par soli tuvināt viņas dzīvei – tai, pēc kuras es tik ļoti ilgojos. Nekas daudz nebija mainījies kopš tās dienas, ja neskaita Edijas mazo brālīti Ouenu (vēlāk es izrēķināju, ka tobrīd Andrea jau bijusi piecas nedēļas stāvoklī ar viņu). Nu es pieķeru sevi blenžam uz Ediju, kura pietur pacelto roku ar otru, demonstrēdama, ka viņai piemīt tikpat liels teikšanas potenciāls kā viņas mātei. Atgādinādama sev pašai, ka tā nav Edijas vaina, ja viņas tēvs ir mani pametis, un ka es tā arī neuzzināju, ko iesākt ar to sasodīto trifeļu eļļu, un ka patiesībā man nemaz nevajadzēja iepirkties tajā veikalā, kur produktu cenas nepavisam nebija samērojamas ar manu algu, es ar piespiešanos viņu uzrunāju: – Jā? Edij? – Ē, – viņa ierunājas ar apjukušu sejas izteiksmi, acīm skraidot apkārt pa telpu, kamēr viņas roka ļengani noslīgst gar sāniem. – Ē… es aizmirsu, ko gribēju teikt. – Tas nekas. Nesteidzies, – es smaidot nosaku kā pats pacietības iemiesojums: iespējams, ka šajā laikā tā kļūst par manu labāko īpašību. Meitenītes seja iemirdzas, it kā pār viņu ir nākusi apskaidrība. – Ak jā! Ē… vai jums ir draugs? – Edija jautā, iebērdama sāli manās rētās. Uzlūkoju viņu kādu sekundi ilgāk, kamēr pāriet paranoja, un tad vienā mirklī izlemju melot. – Jā! Jā, man ir draugs, – es paziņoju, izsliedama savu zodu par dažām collām un sažņaugdama rokas kopā. – Un viņš ir vienreizīgs. Pilnīgi vienreizīgs. – Kā viņu sauc? – Edija cērt pretī. – Džeks, – es atbildu. Tas ir mans mīļākais zēna vārds kopš pirmās “Titānika” noskatīšanās reizes. Vēl es esmu Kenediju fane, cenzdamās vairāk pievērsties Džona Ficdžeralda bruņnieciskajai pusei, nekā visam tam, kas saistās ar Merilinu Monro. – Un kāds ir viņa uzvārds? – Edija neliekas mierā. – Prinss. Džeks Prinss, – es nosaku un tad pievienoju sapņainu zemsvītras piezīmi. – Diemžēl Džeks nedzīvo Atlantā. – Un kur viņš dzīvo? – apjautājas meitene vārdā Fiona, ar brutāli apgrieztiem matiem un savādu cekulu. Pārmērīgi liela matu lente rotā viņas galvu, gluži kā izsmiedama neveiksmīgo skolas sākuma frizūru. – Āfrikā, – es saku. – Pareizāk sakot, Kenijā. Viņš ir miera uzturētāju ārsts. Strādā bēgļu nometnē. Meli šķiet dziednieciski, tāpat kā manas vārdos neizteiktās pavadošās domas: saņem, Edij. Tavs tētis darbojas privātā kapitāla pārvaldes jomā, kas nozīmē, ka viņš spēlē golfu ar saviem zilasiņu draugiem un reizi pa reizei apgroza ģimenes naudiņu, kuru nav nopelnījis. – Vai Džeks kādreiz ir redzējis lauvu? – apjautājas sīks puika vārdā Frederiks, ar klusu balsi, taču nevainojamu dikciju. Es uzreiz sajūtu simpātijas pret sīko Frediju, iedomājoties, ka viņš varētu kļūt par manu mīļāko skolnieku. (Lai ko viņi jums teiktu, visiem skolotājiem ir savi mīluļi.) – Es īsti nezinu, Frederik. Uzdošu šo jautājumu Džekam vēlāk, kad mēs sarunāsimies “skaipā” – un mēs to darām katru dienu. Rīt varēšu tev atbildēt uz šo jautājumu, – es saku. Galu galā ir mazliet grūtāk atbildēt uz jautājumu par lauvu redzēšanu, nekā sacerēt veselas transkontinentālas attiecības. Tālāk seko jautājumu jūra par to, vai Džeks kādreiz ir sastapies ar tīģeriem vai aligatoriem, nīlzirgiem vai pērtiķiem. Pirmklasniekiem patīk skaidrība. Patiesībā man tāpat, un, lai arī šķiet kārdinoši turpināt sarunu par manu dārgo un nesavtīgo draugu, es zinu, ka pienācis laiks ņemt situācijas kontroli savās rokās un sākt kaut ko mācīt. Dienas pārējā daļa paiet gludi, kamēr es iegaumēju skolnieku vārdus un sāku viņus iepazīt. Man pat lielākoties izdodas aizmirst par Vilu, līdz Edijai izkrīt apakšējais kreisais priekšzobs, ēdot burkānus ar mērci launagā. Apakšējais labais priekšzobs viņai jau ir izkritis, taču viņa gavilē gluži kā zobu pavēlniece, kamēr klasesbiedri sanāk apkārt, lai apskatītu asiņaino trofeju. Būdama veterāne kustīgu un iztrūkstošu zobu jautājumos, ieskaitot raušanu, atrašanu un uzglabāšanu, es palīdzu viņai izskalot spraugu smaganās un tad notīru mazītiņo zobiņu, ievietojot to vienā no Ziploc maisiņiem, kurus es glabāju savā rakstāmgaldā tieši tādiem gadījumiem. No otras atvilktnes es izņemu sārtu līmlapiņu un uzrakstu “Zobu fejai”, tad uzzīmēju sirsniņu un ievietoju zīmīti maisiņā, to aizlīmējot. – Kā tu domā, ko viņa tev atnesīs? – es apjautājos, nolūkodamās lejup uz savu apaļīgo sirsniņu un tad ieskatīdamās tieši Edijas skaistajās acīs. – To pašu, ko viņa man atnesa par šo zobu, – Edija saka, norādīdama uz muti un ar mēli pieskardamās spraugai starp zobiem. Viņas balss ir klusa un piesmakusi – tāda balss, kas kādu dienu padarīs puišus vai trakus. – Un kas tas bija? – es apjautājos, domādama par viņas mātes balsi un apzinādamās, ka nespēšu noturēties bez izlūkošanas visa gada garumā. Jau tagad esmu uzdevusi vairākus jautājumus par viņas mazo brālīti un noskaidrojusi, ka Ouena iesauka esot O, ka viņa guļamistaba ir iekārtota ar lidmašīnu motīviem un ka viņš “bieži ņem pārtraukumus”. – Viņa man atnesa dolāra monētu, – Edija atbild, un tas liek manai sirdij kārtējo reizi sažņaugties, reizē sagādājot vilšanos par to, ka nevaru iztēlot Vilu un Andreu par pārmērīgi dāsniem vecākiem. Vairums zobu feju pārcenšas ar dāvanām, taču dolārs ir samērīga summa, turklāt monēta ir cienīgāka par saņurcītu banknoti. Sasodīts. Pasniedzot maisiņu Edijai, es nožēloju, ka esmu uzzīmējusi sirsniņu uz lapiņas, satraukdamās, ka viņas vecāki varētu tajā saskatīt ko vairāk. Taču nu jau ir par vēlu kaut ko vērst par labu, jo Edija jau ir satvērusi maisiņu ar lepnu smaidu. Tad viņa aizsoļo līdz savai vietai un iebāž to savas sārtās, ar tauriņiem un monogrammu rotātās mugursomas aizmugurējā kabatiņā. Cenšos sev iestāstīt, ka tas nav nekas liels, ka Andrea un Vils droši vien būs pārāk aizņemti un pārāk priecīgi, lai sīki pētītu kaut ko tik nesvarīgu. Galvenais, es sev klusībā saku, ka esmu laba skolotāja un labs cilvēks – un ka jaukā Edija ir pelnījusi to sirdi, lai arī viņas tēvs savulaik salauza manējo. OTRĀ NODAĻA MEREDITA – Tā, šodiena bija galīgi garām, – Džozija paziņo, ienākdama manā virtuvē un iztraucēdama retu miera mirkli. Ir ceturtdiena, mana iknedēļas brīvdiena, un es nupat esmu nosēdinājusi Hārperu pie televizora, lai varētu pārskatīt savu elektronisko pastu. Citiem vārdiem sakot, man nav vajadzīga sabiedrība, un, ja mana māsa būtu, teiksim, pirms tam piezvanījusi, es viņai būtu to pavēstījusi. – Ak, sveika, Kimij, – es nosaku pār plecu, atsaukdamās uz kaitinošu kaimiņieni no seriāla “Pilna māja”: viņa arī regulāri iebrāzās Taneru mītnē bez klauvēšanas. Džozija, kura vēl aizvien skatās seriāla atkārtojumus, kas liecina šo to par viņas vispārējo brieduma pakāpi, iesmejas un nosaka: – Vai tiešām sagaidi, lai es zvanītu pie durvīm mājā, kurā esmu pavadījusi visu bērnību? Apspiežu vēlēšanos atbildēt: jā, tāpēc ka tā vairs nav tava māja, mēs ar Nolanu to nopirkām, punkts un basta, – vai arī norādīt, ka mums ar vīru ir vajadzīgs laiks divatā un mēs varētu nodarboties ar seksu priekšnamā, vismaz teorētiski. Tomēr es pārvaru sevi un ļauju tam izskanēt kā retoriskam jautājumam, turpinot pārskatīt savu elektronisko pastu. – Es gribu teikt, ka galīgi garām, – Džozija piebilst, nelikdamās mierā. – Kas notika? – es apjautājos, atcerēdamās, ka šodien bija pirmā skolas diena, un juzdamās pārliecināta, ka atbilde ietvers kādu informāciju par Vilu vai viņa sievu, vai viņu meitu, kura ir iedalīta Džozijas klasē. Viņa tikpat kā nav runājusi ne par ko citu kopš klases audzēkņu saraksta saņemšanas vasarā, izlikdamās, ka ir sašutusi par apstākli, kas, cik man zināms, sirds dziļumos viņu iepriecina. Džozijai patīk drāmas, kuros iesaistīti viņas pielūdzēji, vienalga, agrākie vai tagadējie. Viņa nopūšas, atbalstīdamās pret manu rakstāmgaldu. – Ar ko lai sāk? – Džozija vaicā, kamēr es uzlūkoju māsas nobružātās zelta baletkurpes un atgādinu viņai, ka pie mums nav pieņemts iekštelpās staigāt āra apavos. – Nu beidz, Merij, – viņa nosaka, it kā šī būtu pirmā reize, kad mēs par to runājam. – Tu izturies tā, it kā es būtu ienākusi no sūdu lauka. Tev patiešām vajadzētu sākt lietot kādas zāles pret saviem obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem – esmu dzirdējusi, ka sertralīns esot labs. Es viņu pārtraucu, prātodama, vai tikai viņa nav slepus izdibinājusi, ka es tiešām lietoju sertralīnu. Ošņāšanās manā zāļu skapītī būtu tieši viņas dabā. – Pirmkārt, tu noteikti būtu varējusi negribot uzkāpt kam tādam, kas nav vēlams istabās, kurās mēs dzīvojam un ēdam. Turklāt šī ir mūsu māja un mūsu noteikumi. Tāpēc… lūdzu. Viņa mani pārsteigti uzlūko un tad nevērīgi nomet kurpes; viena aizslīd zem mana krēsla. – Tavai zināšanai, es lasīju etiķetes sleju, un tur bija teikts, ka tas esot “bezgaumības kalngals uzaicināt mājās viesus un tad likt viņiem novilkt ko vairāk par virsdrēbēm”, – Džozija nosaka, ar pirkstiem izveidodama gaisā “pēdiņas”, kamēr es iztēlojos, kā viņa iegūglē jautājumu un tad iegaumē atbildi, kas viņai der, nepievēršot uzmanību visiem pārējiem viedokļiem, ieskaitot tos, kuri aizrāda, cik nehigiēniski ir staigāt pa māju āra apavos. – Nu, es neesmu tevi uzaicinājusi ciemos, vai ne? – es saku, arī izveidodama ar pirkstiem “pēdiņas”. Zinu, ka pastāv vismaz piecdesmit procentu liela iespēja, ka viņa varētu apcirsties un aizskriet, un šīs izredzes mani nebiedē. Tā kā Džozijas ādas biezums allaž ir bijis atkarīgs tikai no viņas vēlēšanās, un tā kā viņai neapšaubāmi noderētu kāda bezmaksas terapija, viņa tikai parausta plecus un patur sev pēdējo vārdu. – Nu, man šķiet, ka man varētu būt kāju sēnīte. Nesaki, ka netiku tevi brīdinājusi. – Mēs riskēsim, – es nosaku un tad ķeros vērsim pie ragiem. Jo ātrāk es ļaušu Džozijai tikt galā ar Vilu, jo ātrāk viņa aizbrāzīsies uz savu laimīgo stundu vai vēl kādu bezjēdzīgu nodarbi, kuru ir ieplānojusi pēc tam. – Tad kāda viņa ir? Vila meita? – Viņu sauc Edija. Saīsinājumā no Ēdenes. Tas ir Andreas meitas uzvārds, – Džozija nosaka un tad apklust, lai ar basām kājām aizstaigātu līdz ledusskapim un atvērtu tā durvis. – Un, lai kā man gribētos tev pavēstīt, ka viņa ir izlutināta pārgudrele… patiesībā viņa man patīk. Viņa ir jauka, aizraujoša un visādā ziņā burvīga. – Tas ir lieliski, – es saku. – Lieliski? Tas nepavisam nav lieliski. Tas ir sāpīgi. Ikdienas atgādinājums par to, kā man nav, – viņa nosaka, paķerot no apakšējā plaukta Nolana alus skārdeni, noraudama vāciņu un iedzerdama krietnu malku. – Un varu derēt uz jebko, ka Vila Kārlaila kundze pieteiksies darbam vecāku komitejā. Pagaidi vien. – Tu esi skolotāja. Vai tad tu pati nevari izvēlēties vecāku komiteju? – es apjautājos, vienlaikus noraidīdama ielūgumu uz dzimšanas dienas ballīti kādā no tām piepūšamo atrakciju istabām, kurās bērni, visticamāk, var dabūt smadzeņu satricinājumu vai kādu ādas slimību, nekā gūt kādu prieku. – Pēdējais vārds pieder man. Taču tas ir brīvprātīgs pasākums. Viss atkarīgs no tā, kura māte ieskatīsies manis nosūtītajā zīmītē. Un ja viņa būs vienīgā brīvprātīgā… – Džozija nopūšas, atstājot teikumu nepabeigtu. – Pirmkārt, tev būs vismaz pieci brīvprātīgie, – es nosaku, domādama par visām tām enerģiskajām mātēm Hārperas pirmsskolas grupiņā. – Un pat ja nē, tu varēsi izvēlēties kādu citu māti un cerēt, ka viņa par to neuzzinās. Par spīti Džozijas apgalvojumiem, ka skolotāja darbs ir profesija, kas iztukšo cilvēku emocionāli, fiziski un garīgi, man allaž šķiet, ka tas nav īsti pārliecinoši. Man viņas darbs nemaz neliekas tik sarežģīts, katrā ziņā ne salīdzinājumā ar mana juridiskā kantora politikām un spiedienu, un it īpaši ņemot vērā viņas ikgadējo desmit nedēļas ilgo atvaļinājumu. – Ak, viņa to uzzinās, – Džozija nosaka. – Tādas lietas vienmēr nāk gaismā. Es pamāju, ļaudama viņai šajā ziņā paturēt virsroku. Mātes vienmēr runā. Patiesībā, ja vien Vila sieva nav pārsteidzoši taktiska vai neatrodas neiedomājamā neziņā par vīra pagātni, visticamāk, puse māšu jau ir dzirdējušas baumas par viņu bērnu pirmās klases skolotāju. – Nu, es jau tev teicu, ka tev vajadzēja iejaukties, – es saku, atcerēdamās, kā biju viņai ieteikusi aprunāties ar direktoru jau pirms vairākām nedēļām, lūdzot pārcelt šo konkrēto bērnu uz citu klasi “personisku iemeslu” dēļ. – Kad es saņēmu klases skolēnu sarakstu, jau bija par vēlu, – viņa saka. – Tas jau bija nosūtīts vecākiem. – Nu un tad? – es prasu. – Tad viņi zinātu, ka es esmu likusi samainīt klases. – Nu un tad? – es atkārtoju. Džozija blenž uz mani un tad iedzer vēl vienu lielu alus malku. – Mīlestības pretpols ir vienaldzība. Un klašu samainīšana nebūtu vienaldzīgs gājiens. – Nu, izsekošana arī ne, – es riskēju piezīmēt. – Un tas tevi nekad nav atturējis. Džozija nosmaida, acīmredzami uzskatīdama, ka izsekošana ir kaut kas līdzīgs goda zīmei. – Es neesmu izsekojusi Vilu gadiem ilgi. Līdz jaunākajiem notikumiem. Turklāt nevainīgu pabraukāšanos nevar dēvēt par izsekošanu. Es taču neapmētāju ar olām viņa māju. Es tikai gribēju redzēt, kur viņš dzīvo. – Pareizi, – es piezīmēju, domājot, ka Vils un viņa sieva droši vien neuzskatītu šādu braukāšanu gar viņu māju par gluži nevainīgu. Droši vien pareizāks apzīmējums būtu “spokaini satraucošs”. – Vai esmu tev teikusi, ar ko viņa brauc? – Džozija apjautājas ar ļauna prieka pieskaņu balsij. – Tu pieminēji minifurgonu, – es nosaku, domājot, ka viņas uzvara ir visai sekla. – Varbūt tā ir viņa automašīna, – es piebilstu. – Nekā. Tai uz bufera bija Čārlstonas koledžas uzlīme, – viņa saka. – Tā ir viņas skola. Viņas automašīna. Lūdzu, nošauj mani, ja es kādreiz sākšu braukt ar minifurgonu. – Vai tu aizmirsti, ka es braucu ar minifurgonu? – es apjautājos, prātodama, vai Džozija tīšām cenšas mani apvainot, vai arī tas viņai izdodas gluži dabiski. – Kā es varētu kaut ko tādu aizmirst? – viņa jautā. – Negribu tevi apvainot. Galu galā mēs ar tevi acīmredzot esam ļoti dažādas. – Acīmredzot, – es nosaku, brīnīdamās par to, ka mums ir vieni un tie paši vecāki un audzināšana. Nākamajā mirklī es iedomājos par vienīgo cilvēku pasaulē, kuram bija tādi paši gēni un bērnība. Es paraugos pulkstenī – tas rāda bez desmit seši. Tas ir stabils ieradums katru reizi, kad atceros savu brāli. Ilgu laiku Daniels bija pirmais, par ko es domāju, no rīta pamostoties, vēl pirms atvēru acis vai pacēlu galvu no spilvena. Nu, pēc visiem šiem gadiem man dažkārt izdodas attālināt šo mirkli līdz rīta cēliena vidum vai pat vēlākam laikam, lai gan īsti nezinu, vai to uzskatīt par panākumu zīmi vai par vainas apziņas avotu. Lai mazinātu pēdējo, es nokremšļojos un skaļi nosaku: – Varu derēt, ka Daniels būtu braucis ar minifurgonu. Džozijas seja apmācas tāpat kā vienmēr, kad es pieminu Danielu. Tad viņa papurina galvu un nosaka: – Pie joda, nē. Ķirurgi nebrauc ar minifurgoniem. – Praktiskie ar maziem bērniem brauc, – es atbildu, domādama, ka dzīvē nav nekā labāka par mazo podziņu, kas automātiski atver slīdošās durvis pirms bezpalīdzīgās atvases piesprādzēšanas vai atsprādzēšanas. – Praktiskie ar maziem bērniem un gaumes izjūtu… nebrauc, – Džozija nosaka. – Ļoti mazs paldies, – es nosaku, nikni pablenzdama uz viņu. – Nav par ko, – māsa smaidot atteic, apstiprinādama manas aizdomas par to, ka zināmā mērā viņai patīk konfliktēt, it īpaši ar mani. Es izmēģinu veiksmi. – Runājot par Danielu, vakar zvanīja mamma… – Vai Daniels ar mammu tagad aizstāj viens otru? – Vai varu pateikt līdz galam? Džozija parausta plecus un tad izlabo manis teikto, tāpat kā mēdz labot savu skolēnu kļūdas. – Jā, tu drīksti pateikt līdz galam. – Viņa pieminēja piecpadsmito gadadienu, – es iesāku, uzmanīgi izvēlēdamās vārdus un juzdamās aizvainota par to, ka man tas ir jādara. Ja manos spēkos būtu mainīt Džozijā kaut ko vienu – un es vēlētos mainīt viņā daudz ko –, tad es mainītu to, kā viņa ir tikusi galā ar Daniela zaudējumu. To necaursitamo sienu, kuru viņa ir uzcēlusi ap brāli un viņa piemiņu. Tieši tāpat, kā to izdarīja arī mūsu tēvs. – Gadadiena? – viņa iejautājas, satverdama alus skārdeni un tad nolikdama to atpakaļ plauktā, neiedzērusi ne malka. – Es to nesauktu par gadadienu. – Patiesībā tā ir gadadiena. Viņa papurina galvu. – Gadadienas saistās ar svinībām. Laulības dzīves gadi… dažādi pozitīvi notikumi… nevis nelaimes gadījumi un nāve. Tas ir vairāk, nekā viņa ir pateikusi par Danielu vairāku gadu laikā, un nezin kādā perversā veidā vārdi “nelaimes gadījumi” un “nāve”, kas ir izrunāti skaļi, man atgādina nelielu uzvaru. – Gadadiena ir datums, kurā kaut kas ir noticis. Vienalga, labs vai slikts, – es saku, turpinādama runāt mierīgi. Gandrīz pieceļos, lai apliktu roku Džozijai ap pleciem, taču mēs neesam tāda ģimene, kas apskaujas. Vismaz neesam to darījuši gadiem ilgi. Tāpēc es palieku sēžam pie rakstāmgalda un vēroju viņu no droša attāluma. Džozija norij siekalas, nolūkodamās uz kāju nagiem, kas ir nokrāsoti koši oranžā tonī. Atceros, kā reiz es viņai teicu, ka cilvēkiem ar apaļīgiem kāju pirkstiem vajadzētu tos lakot neitrālos toņos. Jādomā, ka izturējos mazliet rupji, taču tas bija tikai joks. Viņa tik un tā satrakojās un tad pavēstīja man, ka apaļīgi kāju pirksti esot labāki par strupām kājām, un varu apzvērēt, ka viņas nagi kopš tā laika vienmēr ir neciešami koši. Kad viņa nepaceļ skatienu, es nosaucu viņu vārdā: – Džozij? Vai tu dzirdēji, ko es teicu? Viņa atbild, ka jā, esot mani dzirdējusi. – Tāpēc mamma grib, lai mēs kaut ko darītu. Mēs visas trīs. Varbūt pat pieaicinot tēti. – Viņai vajadzētu vispirms parunāt ar tēti, – Džozija nošņācas. – Turklāt viņam ir jauna draudzene. – Tiešām? – es apjautājos, sajuzdama sašutuma vilni, bet reizē arī greizsirdību par to, ka māsai ir tuvākas attiecības ar mūsu tēvu. – Kopš kura laika? – Kopš… es nezinu… jau vairākus mēnešus. – Vai es viņu pazīstu? – es apjautājos, domājot, ka tas nevarētu būt nekas pārāk nopietns – tēva Facebook profilā nebija ne miņas no kā tāda, un viņa draudzenes allaž to ir darījušas: ievietojušas fotogrāfijas, bieži vien no ceļojumiem vai no viņa mājas pie Bērtona ezera, un tad pievienojušās viņam, lai parādītos viņa draugu sarakstā. Viņa parausta plecus un nosaka: – Viņu sauc Mārsija… Viņa ir reportiere no tiesas zāles. – Tad Džozija turpina drukāt uz iedomātas klaviatūras, kamēr es iztēlojos meiču ar pamatīgu dekoltē un sarkaniem akrila nagiem. – Cik viņai gadu? – Kāpēc tu vienmēr to prasi? – Kāpēc ne? – Es nezinu… ap četrdesmit pieciem… šķīrusies… divi dēli… Tad ko mamma ir iecerējusi darīt šajā dīvainajā “gadadienā”? Paēst pusdienas greznā restorānā? Ķerties pie šķīvīša dancināšanas? – Džozij! – Es saraujos. – Kas ir? – viņa noprasa. – Tu zini, ka mamma tic tām ērmotajām blēņām. – Viņa netic šķīvīša dancināšanai… Viņa tic zīmēm. – Nu, tas ir smieklīgi. Nav nekādu zīmju. Daniels neliek parādīties varavīksnēm un nemet penijus uz asfalta, – Džozija nosaka ar nepatikas pilnu sejas izteiksmi. – Un tu neesi atbildējusi uz manu jautājumu. Ko viņa ir iecerējusi par godu baisa satiksmes negadījuma gadadienai? – Es nezinu, – nosaku. – Varbūt ekskursiju. – Vai tev tas šķiet pareizi? – Džozija apjautājas, paceldama skatienu, lai ielūkotos man acīs. – Kaut kāda atpūta tropos… Es viņu pārtraucu, kamēr viņa nav paguvusi ieskrieties, un nosaku: – Nedomāju, ka te būtu runa par pareizību vai nepareizību. Un es neko neteicu ne par atpūtu, ne par tropiem. Patiesībā viņa pieminēja Ņujorku. – Kāpēc Ņujorku? – Sofijas dēļ. – Kādas Sofijas? – Beidz, Džozij… tu zini, kādas… Daniela Sofijas. Māsa pašūpo galvu un nosaka: – Savādi, ka viņas vēl aizvien turpina kontaktēties. Tas ir neveselīgi. – Varbūt, – es saku. – Varbūt tāpēc viņa grib turp aizbraukt. Lai visu noslēgtu. – Noslēgtu? Daniels nomira pirms piecpadsmit gadiem, Meredita, – viņa nosaka ar tēraudcietu skatienu. – Es to zinu, – atbildu. Džozija kādu brīdi blenž uz mani, pirms atbildēt. – Un ko vēl tu zini? – Pirms pagūstu reaģēt, viņa turpina: – Viņi būtu izšķīrušies. Viņa būtu salauzusi Daniela sirdi – vai otrādi. Un jebkurā gadījumā mamma būtu to meiteni ienīdusi un apvainojusies uz viņu tāpat kā uz mūsu visu bijušajiem, un līdz šim laikam viņa jau sen būtu aizmirsusi tādu Sofiju. Bet tā vietā… – Tā vietā Daniels aizgāja bojā, – es nosaku, domādama, ka tas patiesībā izsaka visu. Daniels gāja bojā, un tas mainīja visu, uz visiem laikiem. Un tas ir jautājums, kuru Džozija, šķiet, allaž palaiž garām neievērotu. Džozijas seja kļūst neizteiksmīga, un viņa paziņo, ka ies aprunāties ar Hārperu. Es nopūšos un noskatos, kā viņa iziet no istabas. Pēc brīža izdzirdu, kā viņas ar Hārperu skaļi smejas, apstiprinot vienu no abām teorijām, kuras man allaž ir bijušas par savu māsu. Ka vai nu a) viņa izmanto bērnus, lai apslēptu savas patiesās pieauguša cilvēka emocijas, vai arī b) viņa vēl aizvien pati ir kā bērns. Pēc trīsdesmit jautrības minūtēm Džozija atgriežas virtuvē ar Hārperu pie rokas. Māsa sameklē savas kurpes un nosaka: – Labi. Tas bija reāli. Bet tagad man jāiet. – Uz kurieni tu iesi? – es apjautājos, lai gan patiesībā tas mani daudz neinteresē. – Man ir sarunātas vakariņas ar Geibu, – viņa atbild, iemezdama tukšo alus skārdeni atkritumu spainī. – Vai tad jūs jau tāpat pietiekoši bieži nesatiekaties, būdami dzīvokļa biedri? – es apjautājos, prātojot, kad gan šī situācija beidzot sasniegs kritisko punktu. Lai ko viņi teiktu, es stingri ticu tam, ka vīrietis un sieviete nevar būt “vienkārši draugi” – katrā ziņā ne tad, ja viņi dzīvo vienā teritorijā. – Tu justos pārsteigta. Mums abiem ir ļoti kūsājoša sabiedriskā dzīve, – Džozija atbild. – Tā notiek, ja cilvēkiem ir draugi. Viņa vērš savu apgalvojumu pret mani, jo allaž ir uzskatījusi, ka draudzībā kvantitāte ir svarīgāka par kvalitāti. Jo vairāk fotogrāfiju tu publicē un jo vairāk cilvēku tajās ir redzami, jo tev ir jautrāka dzīve. Viņa ir trīsdesmit septiņus gadus veca sieviete, kurai nav izdevies atbrīvoties no popularitātes koncepcijas. – Labi, – es saku. – Nu tad izpriecājieties. – Noteikti. Paldies, – viņa nosaka, pārmezdama somu pār plecu. Tikmēr Hārpera rausta Džoziju aiz rokas un lūdzas, lai viņa neiet projām. Gluži negribot es sajūtu aizkaitinājumu un iedomājos, ka meita nekad tik aizrautīgi neiebilst pret manu prombūtni. No otras puses, ir mazliet grūtāk būt mātei, nekā laiku pa laikam ievelties iekšā un patēlot jautro krustmāti. – Man jāiet, mīlulīt, – Džozija nosaka, pietupdamās, lai noskūpstītu Hārperas apaļīgo vaidziņu. Tad viņa pieceļas un dodas uz priekšnamu. Sekodama viņai, ieraugu māsas telefona ekrānā Geiba vārdu un varu tikai iztēloties, ko viņa tam stāsta par mani. – Atā, Džozij, – es nosaku, piepeši gluži savādā kārtā vēlēdamās, kaut viņa neietu projām. Lai tās būtu mēs abas, kuras grasītos kopā aiziet vakariņās. – Atā, – viņa nosaka un, neatraudama skatienu no telefona, dodas ārā pa durvīm un uz priekšu pa celiņu. Kādu brīdi noskatos māsai pakaļ un tad pasaucu viņu vārdā. Džozija pagriežas, lai palūkotos uz mani, un viņas garie, gaišie mati noplīvo pāri sejai. – Jā? – Vai tu vismaz padomāsi par to, par ko mēs runājām? – es apjautājos, negribēdama skaļi izkliegt Daniela vārdu. – Lūdzu? – Ak jā. Skaidrs, – Džozija nosaka nevērīgā tonī, kas liecina, ka viņa ne tikai melo, bet arī grib, lai es zinātu, ka viņa melo. – Tūlīt pat sākšu domāt. TREŠĀ NODAĻA DŽOZIJA – Īstajā brīdī, – es saku Geibam, kad viņš pievienojas man “Trīs vietējo” bārā; šī ir viena no mūsu ierastajām kafejnīcām. Norādu uz viņa panēto jūrasvelnu un auksto arbūzu zupu, ar kuru piekukuļoju viņu, kad Geibs man pavēstīja, ka esot pārāk noguris, lai pieceltos no dīvāna. Geibs ir ēdiena baudītājs uz robežas ar ēdiena apustuli, un viņu vienmēr iespējams motivēt ar nākamo maltīti, it īpaši tad, ja es apsolos izmaksāt – ko es arī izdarīju šodien, nosūtot viņam īsziņu no māsas mājas. – Ko viņa izdarījusi šoreiz? – viņš apjautājas. Vēl pat neesmu Geibam neko izstāstījusi par mūsu sarunu, tikai to, ka viņš man ir vajadzīgs, lai vērstu par labu “Mereditas efektu” – tas ir manis izgudrots apzīmējums visām tām nejaukajām izjūtām, kuras māsa bieži vien man sagādā. – Pāriešu pie viņas pēc brīža, – es saku. – Taču nu visu pēc kārtas. Pasniedzu Geibam savu telefonu un noskatos, kā viņš lasa elektroniskā pasta vēstuli, kuru saņēmu automašīnas novietošanas brīdī. No kā: Andrea Kārlaila Datums: 18. augusts Kam: Džozefīnei Gārlendai Temats: Klases vecāku komiteja Cienītā Džozefīne (jeb Džozijas jaunkundze)! Paldies par lielisko pirmo skolas dienu. Edija pārnāca mājās pilnīgi sajūsmināta, un es zinu, ka tas ir liels Jūsu nopelns. Paldies arī par to, ka nosūtījāt mājās Edijas zobiņu. Esmu pārliecināta, ka arī Zobu feja jutīsies pateicīga par Jūsu rūpēm. Nosūtīšu brīvprātīgo pieteikšanās veidlapu rīt, taču gribēju jau uzreiz pateikt, ka esmu ar mieru kļūt par vienu no tām kandidātēm, kuru vārdi būs sarakstīti uz izlozes lapiņām. Jūtos droša, ka varu būt noderīga, nodrošinot komunikāciju ar citiem vecākiem. Jebkurā gadījumā ar nepacietību gaidu tikšanos ar Jums atvērto durvju dienā. Esmu dzirdējusi par Jums (un Jūsu ģimeni) daudz laba no Vila. Pasaule ir maza, vai ne?!     Ar cieņu     Andrea – Interesanti, – Geibs novelk, uzlikdams manu telefonu uz bāra letes man priekšā. – Ko tu par to domā? Tas man Geibā patīk. Viņš vienmēr jautā, ko es domāju, pirms pavēstīt man, ko domā viņš – gluži pretēji Mereditas un patiesībā ļaužu vairuma pieejai. – Īsti nezinu, – es saku. – Varbūt tas ir no sērijas “turi draugus savā tuvumā un ienaidniekus vēl tuvāk”? – Varbūt, – Geibs nosaka. – Taču es te nesaskatu norādes par kādu tālejošāku motīvu. Protams, izņemot acīmredzamo pielabināšanos skolotājai. – Un kādas norādes tu te saskati? – es jautāju, alkdama pēc Geiba bezkaislīgās analīzes. – Patiesībā tikai pieklājību. Es negribīgi pamāju. Būtu daudz vieglāk ienīst Vila sievu, nekā tikt galā ar iespēju, ka patiesībā viņa varētu būt patīkams cilvēks. – Vai tu esi viņai atbildējusi? – viņš apjautājas, malkodams SweetWater 420 šķirnes alu, kuru es arī biju viņam pasūtījusi. – Vēl ne. – Bet atbildēsi? – Jā, nāksies, – es saku. – Noteikumi paredz, ka mums jāatbild uz vecāku elektroniskā pasta vēstulēm. – Un tu vienmēr ievēro noteikumus, – viņš paironizē. – Patiesībā jā. Vismaz skolā… Domā, es varētu viņu izvēlēties par klases vecāku komitejas pārstāvi? – Ko tas īsti nozīmē? – Kā jau Andrea tik daiļrunīgi norāda, tas nozīmē komunicēšanu ar citām mātēm, – es saku, palielinot sarkasma devu un pārspīlējot franču akcentu, lai gan pati nezinu, ko gribu ar to pateikt, atskaitot pārmetumu par tik pretenciozu vārdu izvēli. – Nu tad pamet viņai kaulu, – Geibs saka. – Tas būs labas gribas žests. Es savelku seju grimasē. – Jēzīt, Džo. Tev patiešām vajadzētu nomierināties jautājumā par Vilu. Tā ir seno laiku vēsture. – Es zinu, – nosaku, domādama, ka man kopš Vila ir bijusi vismaz viena liela šķiršanās un vēl kāds pusducis vilšanos. – Patiesībā es pat nedomāju, ka tu jebkad būtu viņu patiesi mīlējusi, – Geibs saka. Esmu dzirdējusi viņa teoriju šajā jautājumā jau agrāk un gribu tai ticēt, taču man tas nekad nav īsti izdevies, it īpaši tagad, kad esmu iepazinusies ar Vila mazo meitiņu. Iedomājos par spraugu viņas zobos un sajūtu ilgas, kas robežojas ar patiesām sāpēm. – Tas ir smieklīgi, – es saku. – Skaidrs, ka es viņu mīlēju. Geibs parausta plecus. – Tava rīcība norāda uz pretējo. Tu pati izjauci tās attiecības. – Nemaz, – es nosaku, domājot, ka tieši viņš jau nu labi zināja, cik sarežģīti tas patiesībā bija. – Jā, – viņš saka. – Un tagad paskaties tik uz tevi. – Ko tu ar to gribi teikt? – Tu esi nonākusi tik tālu, ka ēd cūkgaļas burgerus kopā ar mani, – viņš nosaka, būdams īsts pašnoniecināšanās karalis. – Kas vainas cūkgaļas burgeriem? – es smaidot nosaku, jau tagad juzdamās labāk. Geibs ir bijis mans labākais vīrieškārtas draugs jau ilgu laiku. Tā es viņu vienmēr saucu, lai arī nezinu, kāpēc pieminu dzimumu, ja viņš gluži vienkārši ir mans labākais draugs. Viņš būtu mācījies manā klasē un arī ir audzis Atlantā, taču pārgāja uz Ziemeļatlantas vidusskolu pēc tam, kad viņu izmeta no Loveta skolas par ielaušanos datorsistēmā un savu draugu atzīmju izlabošanu (lai arī viņam nebija nekādas vajadzības labot pašam savas atzīmes). Tāpēc, ja neņem vērā kopīgu paziņu esamību, mēs viens otru nepazinām līdz pēdējam kursam Džordžijas Universitātē īsi pēc Daniela nāves. Geibs ieradās uz viņa bērēm līdz ar visu savu ģimeni, taču tas vien nebija nekas neparasts, tāpēc ka burtiski simtiem cilvēku ieradās atvadīties un visa ceremonija manās atmiņās ir galīgi izplūdusi. Ievēroju viņu pēc tam, kad Geibs man vēlāk atsūtīja ar roku rakstītu zīmīti. Tur nebija teikts nekas briesmīgi dziļš, tikai tas, ka viņam esot ļoti žēl un ka viņš allaž esot uzskatījis manu brāli par savu paraugu “praktiski visādā ziņā”. To darīja daudzi cilvēki – Daniels bija visnotaļ lielisks puisis, taču tas, ka Geibs bija papūlējies, lai izteiktu savu apbrīnu, daudz ko nozīmēja. Tāpēc tad, kad pēc dažām nedēļām ieraudzīju viņu East West Bistro Atēnās, es piegāju klāt un pateicos. Viņš pamāja, un es jau gaidīju, ka sekos neveiklā iztaujāšana par to, kā man klājas. Taču viņš to nejautāja, tikai vēlreiz atkārtoja, ka viņam ļoti žēl, un tad mainīja tematu, par ko es biju tikpat pateicīga kā par jebkādu līdzjūtības vēstuli. Mēs norunājām visu atlikušo vakaru, un, kad kafejnīcu slēdza, viņš pavadīja mani līdz dzīvoklim un nevērīgi palūdza manu telefona numuru. Es Geibam pateicu, ka man ir draugs – tas bija zināmā mērā pārspīlējums, es tikai biju sametusies kopā ar kādu beisbola spēlētāju, – taču man gribējās skaidri likt manīt, ka Geibs man nepatīk tādā ziņā. Viņš paraustīja plecus un noteica, ka tas nekas, viņš tikai gribot satikties ar mani pa draugam. – Vienmēr esmu uzskatījis tevi par ašo meiteni. Tā kā es viņam noticēju, un tāpēc, ka vairāk par visu biju ašā meitene, es Geibam iedevu savu telefona numuru, un mēs uzreiz sadraudzējāmies. Lielākoties mēs sēdējām bāros un dzērām – vai arī sēdējām dzīvoklī pie kāda no mums un dzērām. Taču vēl mēs staigājām ar viņa suni, mūžvecu melnu labradoru vārdā Vudijs, un mācījāmies antropoloģiju, nezinot, ka otrs arī ir to izvēlējies, un gājām uz koncertiem, un pa reizei uzsmēķējām pa kādam kāsītim. Mūsu draudzība likās neparasta, tāpēc ka tā tāda bija. Ne tikai tāpēc, ka mēs bijām puisis un meitene, bet tāpēc, ka patiesībā mums bija maz kopīga, pat koledžas laikos, kad visiem bija daudz kopīga. Geibs nepiederēja pie vairākuma un bija mazliet hipsteris, atšķirībā no manām draudzenēm vai puišiem, ar kuriem es parasti satikos. Man viņš likās atsvaidzinošs, lai arī viņam piemita tendence mani rotaļīgi atsēdināt. Es drīz vien vairs nespēju saskaitīt tās reizes, kad viņš neticīgi bija paskatījies uz mani un sacījis: “Kā tu vari to nezināt?” vai arī: “Tev patiešām vajadzētu izlasīt to/ noskatīties šo/ noklausīties vēl kaut ko”. Taču es redzēju, ka viņš novērtē manu neliekuļoto vienkāršību, tāpat kā man patika viņa daudzie slāņi, un kaut kādā veidā mēs sapratāmies. Gadu gaitā Meredita un mana māte bija apšaubījušas mūsu platoniskās attiecības, pārmetot mums slepenas attiecības. Viņas uzskatīja, ka Geibs ir manī ieķēries (ja ne vairāk) – vai arī es esmu ieķērusies viņā. Es allaž strikti apgalvoju, ka tā nav. Jā, ļoti iespējams, ka starp labiem pretējā dzimuma draugiem allaž pa brīdim pazibēja pa kādai valdzinājuma druskai, it īpaši tad, ja abi bija pavairāk iedzēruši. Taču Geiba un manā gadījumā ar to nekad nepietika, lai liktu mums zaudēt spriešanas spējas vai, vēl ļaunāk, mudinātu mūs patiešām uzsākt attiecības. Un tas kļuva par vārdos neizteiktu apņemšanos, ka neviens no mums nevēlēsies riskēt ar mūsu dārgo draudzību iekāres, vientulības vai tukšas ziņkārības vārdā. Citiem vārdiem sakot, mēs bijām dzīvs pierādījums tam, ka meitenes un puiši patiešām var būt tikai draugi. Protams, palīdzēja arī tas, ka Geibs nebija mans tips un es nebiju viņējais. Es biju apaļīga gaišmate, bet Geibam patika miniatūras un kārnas brunetes – jo eksotiskākas, jo labāk. Viņa divas pēdējās draudzenes bija aziātes, un, skatoties zemāk par kaklu, abas bija atgādinājušas pusaugu puikas. Tikmēr man patika platplecaini, gludi skūti un zilacaini džeki, kuri nepavisam nelīdzinājās Geiba lunkanajam augumam, tumšajām acīm un mūžīgajiem piecu dienu rugājiem, kas bieži vien sāka izskatīties pēc īstas bārdas (un tas man galīgi nepatika). – Nepārproti mani, – Geibs saka, pamādams bārmenim, lai viņš atnestu otru alu. Pēc sejas izteiksmes redzu, ka viņš vēl aizvien runā par Vilu. Skaidrs, ka viņš beigās nosaka: – Man prieks, ka jūs abi izšķīrāties. – Liels paldies, – es nosaku. – Tu priecājies par to, ka man ir trīsdesmit septiņi gadi un es esmu vientuļa un izmisusi? Viņš pasmaida un nosaka: – Apmēram. Uzsmaidu Geibam, tāpēc ka zinu, ko viņš ar to gribējis teikt, un jūtu to pašu. Es allaž jūtos mazliet priecīgāka, kad Geibs ir viens, un jutu absolūtu atvieglojumu, kad viņš sarāva attiecības ar pēdējo draudzeni, neizturami snobisku meiteni no galerijas, kura visu laiku mētājās ar slavenību vārdiem. Nevarētu teikt, ka mēs nevēlētu viens otram labu, tāpēc ka mēs to vēlam. Es gribētu, lai Geibs iemīlētos un apprecētos, un nodibinātu ģimeni (lai arī viņš nav pārliecināts, ka ir tam radīts), un es zinu, ka viņš novēl man to pašu. Taču ir grūti noliegt klasisko nelaimīgas personiskās dzīves vienojošo momentu, kas nav nekas neparasts divu tuvu un vientuļu draugu starpā. Turklāt mēs vienmēr esam zvērējuši, ka nekad nesatiksimies ar kādu, kurš neiederēsies mūsu draudzībā. Patiesībā Geibs reiz to nodēvēja par atlases mehānismu – veidu, kā atsijāt nestabilas, greizsirdīgas meitenes, kuras viņš pie reizes dēvē arī par “psihopātu komplektu”. Interesanti, ka vienīgais cilvēks, kuram jebkad ir bijušas problēmas ar Geibu, izrādījās Vils, kurš viņu nodēvēja par “depresīvo ākstu”. Tā bija negodīga apsūdzība, jo Geibs nekad necenšas ne uz vienu atstāt iespaidu. Turklāt viņš nav arī depresīvs, tikai mazliet svaidīgs un indīgs, un tas dažreiz spēj cilvēkus nogurdināt. Taču viņš var būt arī patiesi asprātīgs, ar tik lielu augstsirdību un jūtīgumu, ka šīs īpašības atsver jebkādus trūkumus. Es nebūt nešaubos par to, ka Geibs manā labā būtu ar mieru izdarīt jebko. – Tad kas lēcies Mereditai? – viņš apjautājas, mainīdams tematu. Es nopūšos un izstāstu viņam par pēdējiem jaunumiem – ka viņas ar mammu ir iecerējušas grandiozu plānu, ko īstenot decembrī. – Zini, aprit piecpadsmit gadi… Būdams patiesi uzmanīgs klausītājs, viņš uzlūko mani un gaida. – Viņas grib apciemot Sofiju. Ņujorkā, – es turpinu. – Sofiju? – Geibs apjautājas, un es aptveru, ka neesmu pieminējusi viņas vārdu gadiem ilgi. Atšķirībā no Mereditas un mammas es neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu ar viņu kontaktēties. – Nu, to meiteni, ar kuru viņš satikās. – Ak jā… – Geibs pašūpo galvu un iesvilpjas. – Tieši tā, – es saku. – Briesmīgi neveselīgi, vai ne? – Tas ir mazliet savādi… to nevar noliegt. – Redzu, ka viņš cenšas izturēties piesardzīgi, tāpat kā vienmēr, kad tiek pieminēts Daniels. – Tas ir ļoti savādi. Ērmoti. Viņām visām vajadzēja atstāt to visu pagātnē. Geibs sarauc uzacis un palūkojas manī, un es redzu, ka viņš atkal domā par Vilu. Gandrīz spēju to izlasīt aplītī virs viņa galvas: “Vai tā nav jūsu kopīgā nelaime?” – Kas ir? – es apjautājos, nostādamās aizsardzības pozīcijā. – Nekas, – viņš atbild ar tik uzsvērti nevainīgi ieplestām acīm, ka esmu spiesta rīkoties strauji. Paņemu savu telefonu un uzrakstu elektroniskā pasta vēstuli, ar abiem īkšķiem veikli bungojot pa ekrānu. No kā: Džozija Datums: 18. augusts Kam: Andreai Kārlailai Temats: Klases vecāku komiteja Cienītā Andrea! Liels paldies par laipno vēstuli. Edija ir burvīga, un es ar nepacietību gaidu, kad varēšu viņu labāk iepazīt šī gada laikā. Ceru, ka Zobu feja šovakar būs pret viņu dāsna! Paldies par pieteikšanos – labprāt pieņemšu šo laipno piedāvājumu. Ar nepacietību gaidu tikšanos atvērto durvju dienā. Un jā, pasaule ir maza!     Ar cieņu     Džozija Aši pārskatu tekstu, meklējot kļūdas, un tad nosūtu to, klausīdamās nelabumu uzdzenošajā skaņā, kas liecina par šī soļa neatgriezeniskumu. – Te būs, – es nosaku, parādīdama Geibam nosūtīto ziņu. Viņš veikli to izlasa, tad pasniedz man atpakaļ telefonu un nosmīn. – Oho. Paskatieties tikai uz šo mazo jaunkundzīti, kas viegli piemērojas visām situācijām. – Es viegli piemērojos, – nosaku un uz kādu mirkli patiešām tam noticu. Tonakt es pamostos ap pulksten diviem un vairs nespēju iemigt. Cenšos sev iestāstīt, ka tā ir tikai pirmās skolas nedēļas nervozitāte vai pielāgošanās agrākam celšanās laikam, taču, pienākot rītam, apzinos, ka saknes ir dziļākas. Zinu, ka tam ir kāds sakars ar Danielu un Sofiju, mammu un Mereditu, Vilu un Andreu. Un visvairāk ar Ediju, kura šobrīd ir cieši aizmigusi. Iztēlojos viņas gaišās cirtas izrisušas pār spilvenu, spīdīgo monētu zem tā, kamēr viņa redz savus brīnumainos sapnīšus. Domāju par savu sarunu ar Geibu, cilvēku, kurš mani pazīst vislabāk, un vienīgo, kurš zina manu noslēpumu, un mana sirds iesmeldzas nožēlā par tik daudziem nodarījumiem, lieliem un maziem. Līdz pat kļūdām, kas man likušas izgudrot neesošus draugus citos kontinentos – draugus, kuri ir tikpat iedomāti kā pati Zobu feja. CETURTĀ NODAĻA MEREDITA Piektdienas vakarā, četrdesmit piecas minūtes pirms tam, kad mums ar Nolanu ir jādodas vakariņās ar draugiem, mūsu bērnaukle atceļ savu ierašanos, atsūtot īsziņu. “Piedošanu, esmu slima un šovakar nevarēšu pieskatīt Hārperu. Saindēšanās ar pārtiku. :( :( :(” – Mele, – es nosaku un tad nometu telefonu uz vannas istabas plaukta ar tādu spēku, ka nākas pārbaudīt, vai nebūšu sadauzījusi ekrānu. Pat ja es noticētu, ka viņa ir saslimusi – un es tam neticu –, viņas nevērīgais “piedošanu” kopā ar tiem trim emotikoniem vienalga būtu mani aizkaitinājis. – Kuru tu nodēvēji par meli? – Nolans uzsauc no drēbju skapja, kur viņš šobrīd ģērbjas. – Aukli, – es atbildu. – Viņa nupat pavēstīja, ka neieradīsies. – Kas viņa tāda ir? – Nolans apjautājas, iznākdams ārā bokseršortos, zeķēs un jaunā, gaišzilā lina kreklā. Viens no daudzajiem plusiem, ko nodrošina vīra statuss, vismaz mūsu mājā, ir tāds, ka Nolans neapgrūtina sevi ar tādiem sīkumiem kā aukļu algošana. Viņa vienīgais uzdevums ir pašam izvēlēties savus kreklus. – Trūperu vidējā meita, – es atbildu. – Varu derēt, ka neierašanās iemesls ir kāds puisis. – Viņa varētu būt saindējusies ar pārtiku, – Nolans saka. – Zini, cilvēki mēdz saindēties. – Nekādā gadījumā. Kurš var saindēties ar pārtiku bez piecpadsmit septiņos piektdienas vakarā? Un, starp citu, ja cilvēks patiešām ir saindējies, tad viņš melo un apgalvo, ka tas ir jebkas cits, tikai ne saindēšanās. Tāpēc ka saindēšanās ar pārtiku vienmēr izklausās pēc meliem, ja nākas atcelt. – Patiešām, izklausās gan, – Nolans iesmejas. – Nez kāpēc tā? – Tāpēc, ka parasti tā arī ir… Man tik un tā vajadzētu viņu izsaukt. Likt, lai viņa nāk tik šurp, jo tā kaite nav lipīga. – Neviens nevar pieskatīt bērnu, ja viņš ir saindējies ar pārtiku, – Nolans nosaka, palaizdams garām īsto jēgu. Noskatos, kā viņš metodiski atpogā kreklu un tad novieto to uz pakaramā no skapja manas puses. – Ko tu dari? Velc to atpakaļ, – es saku. – Palūkošos, vai mana mamma vai Džozija nevar atnākt un pieskatīt Hārperu. – Tiešām? – viņš nosaka, izskatīdamies vīlies. – Vai tu negribi nekur iet? – es apjautājos, domādama, ka esmu gaidījusi šo vakaru kopā ar Greiemiem visu nedēļu. – Laikam jau jā, – viņš atbild. – Taču tikpat labi es varētu arī palikt mājās. Mēs varētu pasūtīt ķīniešu ēdienus un noskatīties “Svešo starp savējiem”. Vēl atlikušas trīs sērijas. Es sakrustoju rokas un pablenžu viņā. – Mēs tikpat kā nekur neejam, – es saku. – Nav tiesa, – viņš atbild. – Mēs bijām vakariņās pagājušajā sestdienā. – Jā, taču tas bija kopā ar cilvēkiem no darba. Tas neskaitās, – es nosaku, zinādama, ka tad, ja mēs paliksim mājās, Nolans skatīsies televīziju, kamēr es nolikšu Hārperu gulēt, un tas ir grūts un kaitinošs uzdevums, kas var prasīt vairākas stundas. Savaldos, lai nepateiktu viņam, ka izmisīgi vēlos iedzert pāris glāzītes un pavadīt vakaru pieaugušu cilvēku sabiedrībā bez mūsu meitas, bez kādas noteiktas kārtības, un tā vietā vēlreiz atkārtoju, ka mēģināšu sazvanīt mammu vai Džoziju, lai palūkotos, vai kāda no viņām nav brīva. Конец ознакомительного фрагмента. Текст предоставлен ООО «ЛитРес». Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/em-lija-gifina/dz-ves-l-klo-i/?lfrom=334617187) на ЛитРес. Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
КУПИТЬ И СКАЧАТЬ ЗА: 535.47 руб.