Сетевая библиотекаСетевая библиотека
Mana vīra sieva Džeina Korija Lilija Makdonalda ir gatava spert soli pretim jaunai dzīvei – viņa ir apprecējusies ar pievilcīgu vīrieti un sākusi strādāt cienījamā advokātu birojā. Viņas pirmais klients ir notiesāts par savas mīļotās slepkavību. Lilijai ir jāpierāda, ka šis vīrietis nav vainīgs. Gatavojoties skandalozajai tiesas prāvai, sieviete pamazām saprot, cik trausla ir robeža starp patiesību un meliem: ne tikai kriminālpasaulē, bet arī viņas privātajā dzīvē. Džeina Korija ir talantīga stāstniece – šajā psiholoģiskajā trillerī nav labo vai slikto varoņu: ir tikai cilvēki. Cilvēki, kas mīl, ilgojas, cieš – un pieņem nepareizus lēmumus. Džeina Korija Mana vīra sieva Šī grāmata ir veltīta manam lieliskajam otrajam vīram Šonam. Kopā mums nekad nav garlaicīgi! Tu ne vien mani smīdini, bet arī netraucē man rakstīt. Šis veltījums attiecas arī uz maniem brīnišķīgajiem bērniem, kuri mani ik dienu iedvesmo. PROLOGS Nozibsnī metāls. Ausīs nodun pērkons. ”Sākam ziņas pulksten piecos.” Priecīgi čiepst radioaparāts, uzlikts uz priežkoka kumodes; uz tās ir neskaitāmas fotogrāfijas (atvaļinājumi, izlaidumi, kāzas), skaists zili sārts šķīvis, aiz dzimšanas dienas apsveikuma kartītes daļēji paslēpta gandrīz tukša viskija Jack Daniels pudele. Man drausmīgi sāp galva. Un labā plaukstas locītava. Sāpes krūtīs ir tikpat biedējošas kā asinis. Es sabrūku uz grīdas. Melno slānekļa plākšņu aukstums ir mierinošs. Un es sāku trīcēt. Virs manis pie sienas karājas glezna: balta Itālijas māja, izraibināta ar tumši sarkanām bugenvilejām. Atmiņa no medusmēneša. Vai laulība var beigties ar slepkavību? Pat tad, ja tā jau ir mirusi? Šī glezna ir pēdējā, ko redzēšu, taču šobrīd es prātā no jauna izdzīvoju savu mūžu. Tātad tas, ko saka par miršanu, ir patiesība: pagātne atgriežas, lai aizietu kopā ar tevi. The Daily Telegraph 2015. gada 20. oktobris OTRDIENA Mākslinieks Eds Makdonalds atrasts nodurts savā mājā. Tiek pieņemts, ka… Pirmā daļa PIRMĀ NODAĻA Pirms piecpadsmit gadiem Lilija 2000. gada septembris – Vai tu uztraucies? – Eds jautā. Viņš ieber bļodiņā savas iecienītās brokastu pārslas. Rīsu kraukšķus. Parasti tās garšo arī man. (Kraukšķīgas, bez piena.) Bērnībā es nespēju vien beigt pētīt dīvainās sejiņas uz pakas, un tās vēl aizvien nav zaudējušas savu burvību, taču šodien man nemaz negribas ēst. – Vai es uztraucos? – es atkārtoju, pie mazā spoguļa līdzās izlietnei ielikdama sev pērļu auskarus. Mūsu dzīvoklis ir mazs. Bija nepieciešami kompromisi. Par ko, es gandrīz pajautāju. Iespējams, par šo laulības dzīves pirmo dienu. Par īstu laulības dzīvi pavisam jauna gadsimta pirmajā gadā. Uztraukusies tāpēc, ka mums būtu vajadzējis cītīgāk pameklēt jaunu dzīvokli, nevis apmesties vienā no Klepemas nelāgākajiem rajoniem. Pretējā dzīvoklī ir iemitinājies dzērājs, gan mūsu guļamistaba, gan vannas istaba ir tik mazas, ka mana vienīgā Rimmel pūderkrēma tūbiņa (ļoti gaiši brūna) un abas manas lūpu krāsas (rožu sārta un rubīnsarkana) ir ērti iekārtojušās galda piederumu atvilktnē līdzās tējkarotēm. Vai arī par to, ka pēc Itālijā pavadītā medusmēneša man atkal jāatgriežas darbā? Mēs nedēļu nodzīvojām Eda vecmāmiņas apmaksātā Sicīlijas viesnīcā, dzērām vīnu, ēdām grilētas sardīnes un sieru no aitas piena. Var jau būt, ka tas viss mani dara nemierīgu. Parasti mans darbs man ļoti patīk. Vēl nesen es specializējos nodarbinātības likumu jomā, palīdzēdama netaisnīgi atlaistiem ļaudīm – it īpaši sievietēm. Gādāju par neveiksminiekiem. Tāda nu reiz esmu. Gandrīz vai kļuvu par sociālo darbinieci, gluži tāpat kā tētis, bet, pateicoties skolas karjeras konsultantes apņēmībai un, teiksim tā, zināmiem notikumiem savā dzīvē, te nu es esmu. Divdesmit piecus gadus veca juriste, kura nesen nolikusi advokatūras eksāmenu un strādā par minimālo algu. Es pūlos aizmugurē aizdabūt ciet savu tumši zilo svārku pogu. Advokātu birojā košas krāsas apģērbos staigā vienīgi sekretāres. Tas var radīt nepareizu priekšstatu – vismaz tā man tika paziņots, kad sāku strādāt. Jurisprudence ir lieliska nodarbošanās, tomēr dažos gadījumos šī joma šķiet smieklīgi vecmodīga. – Mēs tevi pārceļam uz krimināllietu nodaļu, – mans priekšnieks paziņoja, pasniegdams šo jaunumu kāzu dāvanas vietā. – Mēs domājam, ka tev šī joma lieliski padosies. Un tā nu pirmajā dienā pēc atgriešanās no medusmēneša es gatavojos doties uz cietumu, lai tiktos ar vīrieti, kurš tiek apsūdzēts slepkavībā. Vēl nekad neesmu bijusi nevienā cietumā. Nekad neesmu gribējusi tur ieiet. Tā ir nezināma pasaule, domāta vienīgi ļaundariem. Es esmu no tiem cilvēkiem, kuri nekavējoties steidzas atpakaļ uz avīžu kiosku, ja, pērkot ikmēneša Cosmo numuru, man izdod pārāk daudz sīknaudas. Eds kaut ko švīkā. Nedaudz piešķiebis galvu uz kreiso pusi, viņš skicē bloknotā, kas nolikts blakus brokastu pārslu bļodiņai. Mans vīrs vienmēr kaut ko zīmē. Tā bija viena no pirmajām īpašībām, kas mani viņā piesaistīja. – Reklāmas nozarē, – viņš atteica, bēdīgi paraustīdams plecus, kad es pavaicāju, kur viņš strādā. – Radošajā jomā. Bet kādu dienu es kļūšu par īstu mākslinieku. Tas ir tikai pagaidām, lai varētu nomaksāt rēķinus. Man patika šis apgalvojums. Vīrietis, kurš zināja, ko grib darīt. Tomēr savā ziņā biju kļūdījusies. Brīžos, kad Eds zīmē vai glezno, viņš sev apkārt neredz itin neko. Patlaban viņš vairs neatceras, ka vispār ir man kaut ko jautājis, taču pēkšņi man šķiet svarīgi viņam atbildēt. – Vai es uztraucos? Nē, es neuztraucos. Eds pamāj, tomēr es īsti neesmu pārliecināta, vai viņš patiešām ir dzirdējis, ko saku. Kad vīrs aizraujas, vairs nekas cits viņam nešķiet svarīgs. Pat mani meli ne. Saņemdama viņa kreiso roku, to, kurā mirdz zelta laulības gredzens, es sev vaicāju: kāpēc es godīgi nepasaku viņam, kā šobrīd jūtos? Kāpēc neatzīstos, ka man ir nelabi un gribas uz tualeti, kaut gan tikai nupat esmu tur bijusi? Vai tāpēc, ka vēlos izlikties, ka tālu prom no visiem pavadītā nedēļa vēl aizvien pastāv tagadnē un nav pārvērtusies mūsu pārvestajos suvenīros, tādos kā skaistais, zili sārtais šķīvis, kuru Eds šobrīd cītīgi skicē? Vai arī tāpēc, ka cenšos izlikties, ka man nemaz nav briesmīgi bail no tā, kas mani šorīt sagaida? Pār muguru pārskrien drebuļi. Es uzsmidzinu uz abām plaukstu locītavām beznodokļu veikalā pirktās Chanel No. 5 smaržas. (Dāvana no Eda par kārtējo kāzās uzdāvināto čeku.) Pirms mēneša kāds advokāts no mūsu konkurentu biroja devās apmeklēt savu klientu Ventsvortā un tika sadurts abās plaušās. Tā gadās. – Pasteidzies! – es saku. No satraukuma mana ierasti možā balss ir kļuvusi asa. – Mēs abi nokavēsimies. Eds negribīgi pieceļas no sagrabējušā krēsla, kuru mums ir atstājis dzīvokļa iepriekšējais īpašnieks. Mans jaunais vīrs ir gara auguma cilvēks. Viņš ir izstīdzējis un staigājot soļo gandrīz vainīgi, it kā patiesībā labāk vēlētos atrasties kaut kur citur. Cik var noprast, tad bērnībā viņa mati bijuši tikpat zeltaini kā šobrīd man. (”Tiklīdz tevi ieraudzījām, mēs uzreiz sapratām, ka tu būsi Lilija,” mana māte vienmēr mēdz apgalvot.) Nu tie ir smilšu krāsā. Un Eda resnie pirksti nemaz neliecina, ka viņš ilgojas kļūt par mākslinieku. Katram ir vajadzīgs kāds sapnis. Lilijām ir jābūt skaistām un graciozām. Pateicoties saviem dabiski gaišajiem matiem un tam, ko mana nelaiķa vecmāmiņa laipni dēvēja par ”elegantu gulbja kaklu”, augšgalā es izskatos gluži labi, taču atliek vienīgi paraudzīties zemāk, lai ieraudzītu nevis slaidu kātu, bet gan kopš pusaudzes gadiem aizkavējušos tuklumu. Lai ko es arī darītu, man nekādi neizdodas tikt vaļā no sešpadsmitā apģērba izmēra – un arī tikai tad, ja paveicas. Zinu, ka man nevajadzētu par to raizēties. Eds apgalvo, ka mans augums ir ”daļa no manis”. Viņš to saka sirsnīgi. Manuprāt. Tomēr svars nedod man mieru, un tā tas ir bijis vienmēr. Ejot ārā pa durvīm, skatiens aizķeras pie kāzu apsveikumu kartītēm, kas ir atbalstītas pret Eda darba galdu. E. Makdonalda kungs un kundze. Šis uzvārds šķiet tik svešāds. Eda Makdonalda kundze. Lilija Makdonalda. Veselu mūžību esmu centusies uzvilkt nevainojamu parakstu, savijot vārda pēdējo burtu ar uzvārda pirmo burtu, tomēr nez kāpēc tas joprojām neizskatās īsti labi. Mans vārds īsti nesaderas ar šo uzvārdu. Cerams, ka tā nav slikta zīme. Starp citu, līdz nedēļas beigām katram apsveicējam jānosūta pateicības vēstule. Lai nu ko, bet pieklājību māte man ir iemācījusi kā nākas. Uz vienas kartītes apsveikums ir uzrakstīts īpaši izsmalcinātā rokrakstā ar tirkīza zaļu tinti. – Davina reiz bija mana draudzene, – Eds paskaidroja, pirms vēl viņa bija ieradusies uz mūsu saderināšanās ballīti, – bet nu mēs esam tikai draugi. Es iedomājos par Davinu, viņas zirdziskajiem smiekliem un mākslinieciski ieveidotajām, sarkanbrūnajām cirtām, kas padara viņu līdzīgu prerafaelītu laikmeta modelei. Davina strādā pasākumu organizēšanas jomā un rīko ballītes, ko apmeklē visas ”jaukās meitenes”. Kad mēs tikām iepazīstinātas, Davina samiedza acis, gluži kā prātodama, kāpēc gan Edam vajadzētu noņemties ar tādu pārāk garu, pārāk apaļīgu un izspūrušu tēlu, kādu es ik dienu redzu spogulī. Vai pēc attiecību beigām vīrietis vispār var turpināt draudzēties ar sievieti? Nolemju, ka mana priekštece vēstuli saņems pēdējā. Eds taču apprecēja mani, nevis viņu, es sev atgādinu. Nu mana jaunā vīra siltā plauksta saspiež manu roku, it kā viņš būtu nopratis, ka man nepieciešams mierinājums. – Zini, viss būs kārtībā. Pirmajā brīdī man ienāk prātā, ka varbūt viņš runā par mūsu laulību, taču tad es atceros. Mans pirmais kriminālais klients. Džo Tomass. – Paldies. – Cik mierinoši, ka Eds nav noticējis manai pirmītējai bravūrai. Un arī raizēm. Abi kopā mēs aizveram ārdurvis, divreiz pārliecināmies, vai tās ir aizslēgtas, jo šis mājoklis mums ir tik svešs, un ātrā gaitā aizsoļojam pa pirmā stāva gaiteni, kas ved ārā no mūsu daudzdzīvokļu mājas. Šajā brīdī atveras vēl kādas durvis, un no tām kopā ar savu māti iznāk maza meitene ar gariem, tumšiem, spīdīgiem, plīvojošā zirgastē saņemtiem matiem. Esmu redzējusi viņas jau agrāk, bet, kad sasveicinājos, neviena no viņām neatbildēja. Abām ir skaista, melnīgsnēja āda, abas staigā tik graciozi, ka izskatās – viņas slīd. Mēs kopīgi izejam asajā rudens gaisā. Mums visiem četriem jādodas vienā un tai pašā virzienā, taču māte un meita mūs nedaudz apsteidz, jo Eds soļodams kaut ko kricelē savā skiču bloknotā. Es ievēroju, ka viņas abas izskatās līdzīgas kā divas ūdens lāses, kaut gan sievietei ir pārāk īsi, melni svārki, bet mazajai meitenei, kura par kaut ko čīkst, ir tumši zila skolas forma. Es klusībā nodomāju: kad mums būs bērni, mēs viņus iemācīsim nečīkstēt. Tuvojoties pieturai, es nodrebinos: blāvā rudens saule tik ļoti atšķiras no medusmēneša tveices. Domājot par mūsu īslaicīgo šķiršanos, man sažņaudzas krūtis. Pēc tam, kad kopā esam pavadījuši veselu nedēļu, ir gandrīz biedējoši apzināties, ka man astoņas stundas būs jāiztiek bez sava jaunā vīra. Man tas šķiet satraucoši. Vēl nesen biju neatkarīga un jutos labi arī vienatnē, taču kopš brīža, kad mēs pirms sešiem mēnešiem pirmo reizi uzrunājām viens otru kādā ballītē (tikai pirms sešiem mēnešiem!), es jūtos vienlaikus gan stiprāka, gan vājāka. Mēs uz brīdi apstājamies, un es sagatavojos neizbēgamajam. Man ar autobusu ir jābrauc uz vienu pusi, viņam – uz otru. Eds dodas uz reklāmas kompāniju, kur dienām ilgi gudro reklāmas saukļus, lai piespiestu ļaudis pirkt kaut ko tādu, ko viņi nemaz nav gribējuši iegādāties, bet man, iedegušai un tumši zilos svārkos ģērbtai, ir jābrauc uz cietumu. – Kad būsi tur nokļuvusi, tev vairs nebūs tik ļoti bail, – paziņo mans jaunais vīrs – un es biju domājusi, ka nekad neizrunāšu šo vārdu! – un noskūpsta mani uz lūpām. Viņš garšo pēc rīsu pārslām un savas kodīgās zobu pastas, pie kuras es vēl aizvien neesmu pieradusi. – Zinu, – es atsaku. Viņš aizsteidzas pāri ielai uz savu autobusa pieturu, nenolaizdams acis no ielas stūrī augošā ozola un pētīdams tā krāsu un apveidu. Divi meli. Divi nelieli, nekaitīgi meli, kuru nolūks ir likt otram sajusties labāk. Bet tā jau sākas visi meli. Ar kaut ko nelielu un labi domātu. Un tad tie kļūst pārāk lieli, lai ar tiem varētu tikt galā. OTRĀ NODAĻA Karla – Kāpēc? – Karla čīkstēja, lēnām iedama mātei nopakaļ un vilkdama viņu aiz rokas, lai mēģinātu apturēt nepārtraukto, apņēmīgo gājienu uz skolas pusi. – Kāpēc man jāiet uz turieni? Varbūt tagad, ja viņa turpinātu niķoties, māte nogurtu un padotos. Pagājušajā nedēļā tas jau bija izdevies, kaut gan todien bija kāda svētā diena. Mamma bija raudulīgāka nekā ierasts. Dzimšanas dienās, svēto dienās, Ziemassvētkos un Lieldienās tā notika vienmēr. – Kur gan palicis tas laiks? – mamma novaidējās, runādama ar izteikto, sulīgo akcentu, kas padarīja viņu tik ļoti atšķirīgu no pārējo skolēnu mātēm. – Deviņarpus gadu bez tava tēva. Deviņi gari gadi. Ciktāl vien Karla spēja atcerēties, viņa bija zinājusi, ka tēvs atrodas debesīs pie eņģeļiem. Tas bija noticis tādēļ, ka pēc viņas piedzimšanas viņš bija lauzis kādu solījumu. Reiz Karla bija apvaicājusies, kādu solījumu viņš īsti bija lauzis. – Tādu solījumu, ko vairs nav iespējams glābt, – mamma bija nošņaukājusies. Gluži tāpat kā skaisto, zilo tējas tasīti ar zeltīto rokturi, Karla bija nodomājusi. Pagājušajā nedēļā, kad viņa bija piedāvājusies noslaucīt traukus, tā izslīdēja viņai no rokas. Mamma apraudājās, jo tasīte bija nākusi no Itālijas. Cik bēdīgi, ka tētis bija pie eņģeļiem! Bet viņai taču vēl aizvien bija mamma! Reiz kāds vīrietis autobusā bija noturējis viņas par māsām. Mamma bija iesmējusies. – Viņš man tikai glaimoja, – mamma bija sacījusi, pietvīkdama pavisam sarkana. Bet pēc tam viņa par godu šim īpašajam notikumam bija atļāvusi Karlai ilgāk palikt nomodā. Karla bija sapratusi, ka tad, kad mamma jutās ļoti laimīga, bija īstais brīdis kaut ko palūgt. Tas izdevās arī tad, kad mamma bija bēdīga. Gluži kā tagad. Bija sācies jauns gadsimts. Par to bija mācīts skolā. Jau kopš ceturkšņa sākuma Karlai bija smelgusi sirds, kārojot pēc jauna penāļa. Tas bija darināts no mīksta, zaļa, pūkaina auduma un izskatījās pēc kāpura. Skolā visiem tāds bija. Varbūt tad pārējie pārstās viņu ķircināt. Būt atšķirīgai bija slikti. Būt atšķirīgai – tas nozīmēja būt augumā mazākai par pārējiem klasesbiedriem. Sīkā! (Tas bija dīvains vārds, kuru nevarēja atrast bērnu vārdnīcā, ko Karla bija pierunājusi mammu nopirkt lietotu grāmatu veikalā uz ielas stūra.) Būt atšķirīgai – tas nozīmēja, ka viņai bija biezas, melnas uzacis. Spalvainā! Būt atšķirīgai – tas nozīmēja, ka viņai bija tāds vārds, kāda nebija nevienai citai. Karla Kavoleti. Citi bērni viņu bija iesaukuši par Spagoleti. Spalvainā Karla Spagoleti! – Kāpēc mēs šodien nevaram palikt mājās? – viņa nerimās. Mūsu īstajās mājās, viņa gandrīz piebilda. Ne jau Itālijā, par kuru mamma nespēja vien beigt runāt un kuru viņa, Karla, nekad nebija pat redzējusi. Mamma uz brīdi apstājās. Garām pagāja viņu kaimiņiene ar zeltainajiem matiem, uzmezdama viņai nosodošu skatienu. Karla zināja, ko nozīmē šāds skatiens. Tādu pašu viņa mēdza izpelnīties arī no skolotājām tad, ja neprata kaut ko sareizināt ar deviņi. – Arī es neprotu labi rēķināt, – mamma mēdza noraidoši sacīt, kad Karlai vajadzēja palīdzēt pildīt mājasdarbus. – Bet tas nemaz nav svarīgi. Galvenais, lai tu neēstu kūkas un nekļūtu resna. Tādām sievietēm kā mēs ir jābūt skaistām. Vīrietis ar spīdīgo automašīnu un lielo, brūno cepuri vienmēr teica mammai, ka viņa ir skaista. Kad viņš nāca ciemos, mamma nekad neraudāja. Viņa izlaida pār pleciem garo matu tumšās cirtas, apsmidzinājās ar savu iecienīto smaržu ”Ābeļzieds” un zibināja acis. Tika ieslēgts atskaņotājs, visi viegli klaudzināja ar apavu purngaliem, kaut gan Karla to nedrīkstēja darīt pārāk ilgi. – Jāiet gulēt, cara mia, – mamma dziedoši noskandēja. Un tad Karlai vajadzēja iet prom, un mamma palika divatā ar savu viesi, lai klaudzinātu ar apavu purngaliem pa mazo dzīvojamo istabu, kamēr no saplaisājušajām sienām uz viņiem nikni noraudzījās mātes ģimene. Bieži vien šo cilvēku saltās sejas rādījās Karlai murgos. Tad dejošana tika iztraucēta, un mamma dusmojās. – Tu esi pārāk liela, lai redzētu tādus sapņus. Tu nedrīksti traucēt mūs ar Leriju. Karlai pirms kāda laika skolā bija uzdots mājasdarbs ”Mana mamma un tētis”. Kad viņa, aizrautības pārņemta, bija pārnākusi mājās, mamma bija ilgi klakšķinājusi mēli un tad pēkšņi nolikusi galvu uz virtuves galda un apraudājusies. – Man obligāti jāatnes kāds priekšmets klases izstādei, – Karla bija uzstājusi. – Es nevaru palikt vienīgā, kura to nav izdarījusi. Beidzot mamma bija noņēmusi no sienas fotogrāfiju, kura bija redzams stīvi izslējies vīrs ar baltu apkaklīti un bargu skatienu. – Sūtīsim uz skolu manu tēti, – viņa paziņoja balsī, kas izklausījās tā, it kā viņai rīklē būtu iestrēgusi ledene. Karlai garšoja ledenes. Vīrietis ar spīdīgo automašīnu bieži vien atnesa viņai baltu papīra maisiņu ar konfektēm, taču tās lipa viņai pie rokām un pēc tam viņai veselu mūžību vajadzēja mazgāties, lai atbrīvotos no traipiem. Karla, godbijīgi saņēmusi fotogrāfiju rokā, vaicāja: – Vai tas ir mans vectēvs? Viņa jau zināja atbildi. Mamma bija par to stāstījusi pietiekami bieži, tomēr tik un tā bija jauki to zināt. Jauki apzināties, ka arī viņai bija savs vectēvs, gluži tāpat kā pārējiem klasesbiedriem, kaut gan viņas vectēvs dzīvoja daudzu jūdžu attālumā kalnos virs Florences un nekad neatbildēja uz viņu vēstulēm. Karlas māte bija ietinusi fotogrāfiju oranži sarkanā zīda šallē, kas oda pēc naftalīna. Karla nespēja vien sagaidīt, kad varēs to aiznest uz skolu. – Tas ir mans nonno, – viņa bija lepni paziņojusi. Taču visi bija viņu apsmējuši. – Nonno, nonno, – kāds puika bija skandējis. – Kāpēc tev nav vectēva, tāpat kā mums? Un kur ir tavs tēvs? Tas bija noticis tieši pirms tās svēto dienas, kad Karla bija pierunājusi māti piezvanīt uz darbu un aizbildināties ar slimību. Tā bija viena no labākajām dienām viņas mūžā! Abas kopā bija devušās piknikā uz kādu vietu, ko sauca par Haidparku. Tur mamma bija dziedājusi dziesmas un stāstījusi viņai par savu bērnību Itālijā. – Brāļi veda mani peldēties, – viņa sapņaini sacīja. – Dažreiz mēs saķērām zivis vakariņām un pēc tam dziedājām, dejojām un dzērām vīnu. Karla, reibdama no laimes par iespēju tikt vaļā no skolas, tina ap mazo pirkstiņu mātes tumšo matu šķipsnu. – Vai toreiz tur bija arī tētis? Pēkšņi mammas tumšās, zibošās acis pārstāja zibēt. – Nē, mazā. Nebija gan. – Tad viņa sāka vākt kopā termosu un sieru no sarkani rūtotās segas, kas bija noklāta zemē. – Nāc. Mums jāiet mājās. Un pēkšņi Karlas mūža labākajai dienai pienāca gals. Arī šī diena neizskatījās īpaši laba. Skolotāja bija brīdinājusi, ka pirmajā stundā būs jāraksta kontroldarbs. Matemātikā un pareizrakstībā. Abos priekšmetos, kas viņai visvairāk nepadevās. Tuvojoties autobusa pieturai, Karla aizvien ciešāk ieķērās mātei rokā. – Kaut arī tu esi maza auguma, – vīrietis ar spīdīgo automašīnu bija sacījis aizvakar, kad Karla bija atteikusies agrāk likties gulēt, – toties ļoti apņēmīga, vai ne? Un kāpēc gan ne, viņa gandrīz bija atcirtusi. – Tev jāizturas jauki pret Leriju, – mamma vienmēr atgādināja. – Ja nebūtu viņa, mēs nevarētu te dzīvot. – Lūdzu, vai mēs varam kopā palikt mājās? Lūdzu? – Karla tagad lūdzās. Taču mamma palika nelokāma. – Man jāiet uz darbu. – Bet kāpēc? Lerijs taču nedusmosies, ja tu ar viņu neaiziesi pusdienās. Parasti Karla nemēdza saukt viņu vārdā. Meitene jutās labāk, ja varēja viņu dēvēt par vīrieti ar spīdīgo automašīnu. Tas nozīmēja, ka viņš bija svešs. Mamma uz ielas pagriezās atpakaļ, gandrīz uzskriedama virsū laternai. Pirmajā mirklī viņa izskatījās gandrīz dusmīga. – Tāpēc, mazā, ka man vēl ir savs lepnums. – Viņai iemirdzējās acis. – Turklāt man patīk mans darbs. Mammai bija ļoti svarīgs darbs. Viņa padarīja neglītas sievietes par skaistām! Viņa strādāja lielā veikalā, kur pārdeva lūpu krāsas, skropstu tušas un īpašus krēmus, kas padarīja ādu ”skaisti gaiši brūnu” vai ”sērīgi bālu”, vai arī par kaut ko līdzīgu abām šīm krāsām, un tas bija atkarīgs no sejas toņa. Dažreiz mamma atnesa mājās paraudziņus un uzkrāsoja Karlu tā, ka viņa sāka izskatīties daudz vecāka. Tas viss piederējās pie skaistuma, lai kādu dienu arī viņa varētu iepazīties ar vīrieti, kuram pieder spīdīga automašīna un kurš kopā ar viņu dejotu pa dzīvojamo istabu. Tieši tā mamma bija iepazinusies ar Leriju. Todien viņa bija strādājusi smaržu nodaļā, jo kāda pārdevēja bija saslimusi. Mamma bija teikusi, ka tas ir labi, jo tad viņa varēja kādu aizvietot. Lerijs bija atnācis uz veikalu nopirkt smaržas savai sievai. Arī viņa bija slima. Un tagad mamma izpalīdzēja Lerija sievai, gādādama, lai viņš atkal būtu priecīgs. Viņš taču labi izturējās arī pret Karlu, vai ne? Viņš nesa Karlai konfektes. Bet tagad, kad viņas devās uz autobusa pieturu, kur jau gaidīja sieviete ar zeltainajiem matiem (kaimiņiene, par kuru mamma bija teikusi, ka viņa noteikti ēd pārāk daudz kūku), Karla gribēja kaut ko citu. – Vai es varu palūgt Lerijam kāpuru penāli? – Nē. – Mamma izteiksmīgi pamāja ar savām garajām rokām un sarkani krāsotajiem nagiem. – Nevari vis. Tas nebija godīgi. Karla domās noglāstīja kāpuru un gandrīz sajuta tā mīksto vilnu. Gandrīz vai varēja dzirdēt, kā kāpurs saka: man vajadzētu piederēt tev. Tad mēs visiem patiktu. Saņemies, Karla! Izdomā kaut ko! TREŠĀ NODAĻA Lilija Lai nokļūtu līdz cietumam, ir jātiek līdz Apgabala metro līnijas galapunktam un vēl labu gabalu jābrauc ar autobusu. Maigi zaļā Apgabala metro līnija kartē man rada drošības sajūtu; tā nemaz nav līdzīga sarkanajai Centrālajai līnijai, kura ir bezkaunīga un biedējoši kliedzoša. Nu mans vilciens apstājas Bārkingas stacijā, un es sastingstu, caur lietus izraibinātajiem logiem pētīdama peronu un meklēdama kopš bērnības pazīstamas sejas. Nekā tāda tur nav. Tikai bariņš sagurušu, lietusmēteļos ģērbtām vārnām līdzīgu pasažieru un kāda sieviete, kura uzmana mazu puiku smalkā, pelēki sarkanā pelēkā skolas formastērpā. Savulaik es netālu no šejienes vadīju parastu dzīvi. Domās es vēl aizvien redzu to māju: piecdesmitajos gados celtu, ar oļainu javu apmestu ēku, kurai bija prīmulu dzelteni logu rāmji, kas nepavisam nesaderējās ar kaimiņu mājas daudz tradicionālāko gaiši brūno krāsojumu. Es joprojām atceros, kā roku rokā ar māti rikšoju pa galveno ielu uz bibliotēku. Biedējoši skaidri atminos, kā tēvs man paziņoja, ka drīz man būs mazs brālītis vai māsiņa. Beidzot! Nu es varēju būt tāda pati kā pārējie klasesbiedri, tie, kuriem bija aizraujošas, trokšņainas, rosīgas ģimenes, kas tik ļoti atšķīrās no mūsu klusās trijotnes. Nez kāpēc man atmiņā ataust no rīta redzētās kaimiņienes – mazā, čīkstošā meitenīte tumši zilajā skolas formastērpā un viņas māte ar biezajām lūpām, melnajām matu krēpēm un nevainojami baltajiem zobiem. Viņas bija sarunājušās itāliski. Man gandrīz bija gribējies apstāties un pateikt viņām, ka nupat bijām pavadījuši medusmēnesi Itālijā. Es bieži prātoju par citu cilvēku dzīvi. Ar ko nodarbojas tā skaistā sieviete? Varbūt viņa ir modele? Tomēr šodien es nekādi nespēju atvairīt domas par sevi. Par savu dzīvi. Kāda izveidotos mana dzīve, ja es būtu kļuvusi par sociālo darbinieci, nevis par juristi? Ja nu pēc pārcelšanās uz Londonu es kopā ar savu jauno dzīvokļa biedreni nebūtu aizgājusi uz to ballīti, kaut gan parasti nemēdzu tā darīt? Ja nu es nebūtu izlējusi vīnu uz gaiši brūnā paklāja? Ja nu tas laipnais, gaišmatainais vīrietis (”Sveika, mani sauc Eds!”) ar tumši zilo kravati un izglītota cilvēka balsi nebūtu palīdzējis man visu uzslaucīt, sacīdams, ka, pēc viņa domām, tas paklājs tik un tā ir bijis ļoti garlaicīgs un to ir vajadzējis atsvaidzināt. Ja nu es nebūtu tā piedzērusies (uztraukuma dēļ) un, kad viņš apvaicājās par manu ģimeni, nebūtu viņam pastāstījusi par sava brāļa nāvi? Ja nu šis jautrais vīrietis, kurš prata mani sasmīdināt un vienlaikus arī uzklausīt, jau otrajā tikšanās reizē nebūtu mani bildinājis? Ja nu viņa mākslinieciskā, īpašā pasaule (tik nepārprotami atšķirīga no manējās) nebūtu simbolizējusi glābiņu no visām manas pagātnes šausmām… Vai tu man stāsti patiesību par savu brāli, cauri braucēju vārnu vāliem izlaužas manas mātes balss, ar neredzamu tauvu aizvelkot mani no Londonas uz Devonu, uz kurieni mēs pārcēlāmies divus gadus pēc Daniela uzrašanās. Es ietinos savā pieauguša cilvēka mētelī un izmetu viņas balsi ārā pa logu uz sliedēm. Nu man vairs nav tajā jāklausās. Esmu pieaugusi. Precējusies. Man ir kārtīgs darbs ar saviem pienākumiem. Ar pienākumiem, par kuriem man tagad vajadzētu domāt, nevis kavēties pagātnes atmiņās. – Ir jāiztēlojas, par ko domā apsūdzības puse, – vecākais partneris vienmēr saka. – Jātiek viņiem vienu soli priekšā. Sagrozījusies, lai mēģinātu izbrīvēt sev vietu starp diviem spēcīgu, pelēkās biksēs ģērbtu ceļgalu pāriem – pa vienam katrā mana sēdekļa pusē –, es atveru savu melno, piebāzto portfeli. Pārpildītā vagonā to izdarīt nemaz nav viegli. Ar roku aizsegusi lietas apkopojumu (mēs nedrīkstam publiskās vietā lasīt privātus dokumentus), es to aši pārskatu, lai atsvaidzinātu atmiņu. KONFIDENCIALI Lieta pro bono Džo Tomass, 30 gadi, apdrošināšanas aģents. 1998. gadā apsūdzēts par to, ka nogalinājis 26 gadus veco Sāru Evansu, modes preču veikala pārdevēju un apsūdzētā draudzeni, iegrūžot viņu ar verdošu ūdeni pilnā vannā. Nāves iemesls: sirds mazspēja un stipri apdegumi. Kaimiņi liecinājuši, ka dzirdējuši niknu strīdu. Ievainojumi liecina par varmācīgu grūdienu. Visbiedējošāk ir lasīt par ūdeni. Slepkavību vajadzētu veikt ar kaut ko nejauku, piemēram, ar asu nazi, akmeni vai indi, kā to darīja Bordžas, toties vannai vajadzētu būt drošai. Mierinošai. Kā zaļajai Apgabala metro līnijai. Kā medusmēnešiem. Vilciens dīvaini noraustās, un es uzgrūžos ceļgaliem vispirms kreisajā un tad arī labajā pusē. Mani dokumenti izkaisās pa slapjo grīdu. Šausmu pārņemta, es sāku tos uzlasīt, taču ir jau par vēlu. Labajā pusē esošo bikšu īpašnieks sniedz man lietas apkopojumu, taču viņa acis jau ir pārslīdējušas pār glīti uzdrukāto tekstu. Mana pirmā slepkavības lieta, es vēlos paskaidrot. Kaut vai tikai tāpēc, lai aizgaiņātu viņa piesardzīgo skatienu. Taču tā vietā es pamatīgi nosarkstu un sagrūžu dokumentus atpakaļ somā, apzinādamās: ja te atrastos mans priekšnieks, es tiktu atlaista uz līdzenas vietas. Pārāk drīz vilciens apstājas. Ir pienācis laiks izkāpt. Pienācis laiks mēģināt glābt cilvēku, kuru es jau neieredzu (tā vanna!), kaut gan viss, ko vēlos, ir atgriezties Itālijā. Vēlreiz izdzīvot mūsu medusmēnesi. Šoreiz visu izdarīt kā nākas. Ikreiz, domājot par cietumu, esmu iztēlojusies kaut ko līdzīgu Koldicai. Ne jau nu garu piebraucamo ceļu, kas liek man atcerēties Eda vecāku milzīgo savrupmāju Glosteršīrā. Esmu tur bijusi tikai vienu reizi, tomēr ar to pilnīgi pietika. Tur valdīja stindzinošs aukstums, un runa šoreiz nav tikai par centrālapkures trūkumu. – Vai esat pārliecināts, ka šī ir īstā vieta? – es noprasu taksometra šoferim. Viņš pamāj, un, kaut gan no aizmugures sēdekļa vīrieša seja nav saskatāma, var just, ka viņš smaida. – To ieraugot, visi ir pārsteigti. Savulaik te bija privāts mājoklis, kamēr to nepārņēma viņas majestātes ieslodzījumu lietu dienests. – Tad šofera balss kļūst drūma. – Tagad tur sēž sasodītu vājprātīgo bars, un tas neattiecas tikai uz noziedzniekiem vien. Es paliecos uz priekšu. Šis diezgan intriģējošais paziņojums ir izkliedējis manas raizes par to, vai es varēšu norakstīt izdevumos maksu par taksometru (izrādījās, ka ar autobusu nevar nokļūt pietiekami tālu). Protams, es zināju, ka Breikvilas cietumā atrodas daudzi psihopāti un cietuma specializācija ir psihologa konsultāciju sniegšana, tomēr kāda drusciņa tuvākas informācijas varētu man noderēt. – Vai jūs runājat par darbiniekiem? – es riskēju pajautāt. Šoferis nosprauslojas. Mēs turpinām virzīties pa piebraucamo ceļu, garām ēkām, kas varētu būt vietējās pašvaldības mājas. – Par ko gan citu? Kamēr manam svainim nebija gadījies nervu sabrukums, viņš te strādāja par uzraugu. Dzīvoja vienā no tām mājām. Šoferis ar galvu pamāj uz pašvaldības māju pusi. Tad mēs nogriežamies gar nākamo līkumu. Kreisajā pusē slejas viena no skaistākajām ēkām, kādu esmu redzējusi. Tai ir burvīgi sīkrūšu logi. No ārpuses ēka ir apaugusi ar satriecošām, zeltaini sarkanām efejām. Pavirši minot, varētu teikt, ka tā ir būvēta deviņpadsmitā gadsimta sākumā. Tā patiešām asi kontrastē ar labajā pusē sarindoto moduļu māju virkni. – Jums jāreģistrējas tur, – taksometra šoferis saka, rādīdams uz māju. Sāku rakņāties pa maku. Jūtu, ka man pieklātos iedot viņam dzeramnaudu, kaut vai tikai par visu papildu informāciju. – Paldies. – Taksists izklausās pateicīgs, taču viņa skatiens ir nemierīgs. – Vai jums te kāds jāapciemo? Es svārstos. Vai par to viņš mani uzskata? Par kādu no tām labajām sievietēm, kuras uzskata, ka viņu pienākums ir iedraudzēties ar šiem ļaundariem? – Tā varētu teikt. Vīrietis papurina galvu. – Uzmanieties. Tie puiši… vai zināt, viņi te atrodas pamatota iemesla dēļ. Tad viņš dodas prom. Noskatos, kā taksometrs aizslīd atpakaļ pa piebraucamo ceļu, atņemot man pēdējo saikni ar ārpasauli. Tikai tad, kad jau esmu sākusi soļot mājas virzienā, es saprotu, ka esmu aizmirsusi palūgt viņam kvīti par braucienu. Ja reiz es nevaru kaut ko tādu izdarīt pareizi, uz ko gan var cerēt Džo Tomass? Un, daudz svarīgāk, vai viņš to ir pelnījis? – Cukurs? Līmlente? Kartupeļu čipsi? Asi priekšmeti? – noskalda vīrietis aiz stikla sienas. Pirmajā mirklī man šķiet, ka neesmu sadzirdējusi pareizi. Vēl aizvien nespēju atgūties pēc sava neparastā brauciena. Biju devusies uz skaisto māju, atvieglota, ka cietums galu galā nemaz nav tik biedējošs, bet, kad tur nokļuvu, kāds man lika iet atpakaļ pāri pagalmam, garām moduļu mājām, līdz pirmīt nepamanītai augstai sienai, kuras virspusē saritināta dzeloņstieple. Sirdij dobji pukstot, gāju gar sienu, kamēr nonācu pie nelielām durvīm. Zvanīt, bija norādīts uz plāksnītes pie sienas. Paklausīju, sākdama elpot straujāk. Durvis automātiski atvērās, un es iekļuvu nelielā telpā, kas ļoti līdzinājās mazas iekšzemes lidostas uzgaidāmajai telpai. Viena tās mala bija atdalīta ar stikla paneli, pie kura es patlaban stāvu. – Cukurs, līmlente, kartupeļu čipsi, asi priekšmeti? – vīrietis atkārto. Tad viņš paskatās uz manu portfeli. – Ja jūs to visu izņemsiet, kamēr neesat pārmeklēta, mēs varēsim ietaupīt laiku. – Man nekā tāda nav… bet kāpēc ir svarīgi, lai man nebūtu pirmo triju lietu? Manī ieurbjas viņa mazās, apaļās acis. – No cukura viņi taisa dzeramo, bet ar līmlenti var jums aizlīmēt muti. Un kartupeļu čipsus var izmantot, lai viņus piekukuļotu vai iepatiktos vīriešiem. Ticiet man, tā jau ir gadījies. Vai tagad jūtaties apmierināta? Vīrietis nepārprotami tā jūtas. Es pazīstu šādus cilvēkus. Viņi līdzinās manam priekšniekam. Viņi ir no tiem, kuriem sagādā baudu likt citiem justies neveikli. Viņam tas ir izdevies, tomēr kāds līdz šim nenojausts spēks manī modina apņēmību saglabāt mieru. – Ja ar vārdu ”viņi” jūs apzīmējat ieslodzītos, tad diemžēl viņiem šoreiz nav paveicies, – es atcērtu. – Nekā no jūsu uzskaitītā man nav. Viņš nomurmina kaut ko tādu, kas izklausās pēc ”sasodītie žēlsirdīgie advokāti”, un nospiež zvana pogu. Atveras kādas durvis, pa kurām iznāk apsardzes darbiniece. – Paceliet rokas! – viņa pavēl. Kārtējo reizi atceros lidostu, tikai šoreiz nekas nenopīkst. Domās uz īsu brīdi atminos Romu, kur mana sudraba aproce – Eda kāzu dāvana – iedarbināja trauksmes signālu. – Lūdzu, atveriet portfeli. Es paklausu. Tajā ir dokumentu žūksnis, mana kosmētikas somiņa un ledeņu paciņa. Sieviete paķer kosmētikas somiņu un konfektes gluži kā tādas trofejas. – Diemžēl tās mums nāksies konfiscēt, kamēr atkal nebūsiet iznākusi ārā. Un lietussargu arī. – Lietussargu? – To var izmantot kā ieroci. – Viņa runā strupi, tomēr balsī var saklausīt laipnību, kuras tik ļoti pietrūka vīram aiz stikla sienas. – Šurp, lūdzu. Viņa ieved mani pa kārtējām durvīm, un es pārsteigta ieraugu visai jauku iekšpagalma dārzu. Vīri Robina Huda cienīgās zaļās treniņbiksēs un pieskaņotās jakās stāda puķes. Mana māte Devonā dara to pašu; iepriekšējā vakarā viņa man to pastāstīja pa telefonu. Pēkšņi man ienāk prātā: visā pasaulē dažādi cilvēki dara vienu un to pašu, tomēr apvienots darbs vēl nenozīmē, ka viņiem ir kaut kas kopīgs. Viens no vīriem ātri paskatās uz ādas siksnu ap apsardzes vidukli. Pie tās ir piestiprināts atslēgu saišķis un sudrabaina svilpe. Kāds no tās būtu labums, ja šie vīri mestos mums virsū? Mēs šķērsojam laukumu un nonākam pie vēl vienas ēkas. Mana pavadone paņem atslēgas, izvēlas vienu no tām un atslēdz durvis. Mēs ieejam kārtējā vestibilā. Mums priekšā ir vēl divas durvis. Dubultas durvis un dubultas restes, starp kurām ir aptuveni sprīdis. Viņa tās atslēdz un, kad esam izgājušas cauri, atkal aizslēdz. – Uzmanīgi, neiespiediet pirkstus. – Vai jums kādreiz uznāk šaubas, vai esat visu izdarījusi kā nākas? – es noprasu. Viņa ieurbjas manī ar skatienu. – Nē. – Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem vienmēr jāatgriežas, lai vēlreiz pārbaudītu, vai viņu mājas durvis ir aizslēgtas, – es saku. Īsti nezinu, kāpēc. Varbūt man šķiet, ka šajā dīvainajā pasaulē, kurā esmu nonākusi, ir pienācis laiks nedaudz pajokot. – Te visu laiku jābūt uzmanīgai, – viņa nosodoši attrauc. – Nāciet šurp. Mums priekšā aizstiepjas gaitenis. Abās pusēs ir durvis ar uzrakstiem ”A spārns”, ”B spārns”, ”C spārns”. Uz mūsu pusi nāk bariņš vīriešu oranžos sporta tērpos. Viens no viņiem, plikpauris ar spīdīgu galvvidu, pamāj apsardzei. – Labrīt, jaunkundz. Tad viņš sāk pētīt mani. Pārējie dara tāpat. Es nosarkstu. Karsti. Koši. Nogaidu, kamēr viņi būs pagājuši garām. – Vai tad viņi drīkst tā klaiņot apkārt? – Tikai brīvās plūsmas laikā. – Ko tas nozīmē? – Tad, kad viņi iziet no sava spārna, lai dotos uz sporta zāli, kapelu vai mācību telpu. Tādā gadījumā nav nepieciešama tik liela pārraudzība kā tad, ja apsargi pavada katru ieslodzīto atsevišķi. Man gribas pavaicāt, kas tā varētu būt par situāciju, taču tā vietā es izdzirdu sevi jautājam kaut ko citu. Daļēji uztraukuma dēļ. – Vai viņi var izvēlēties kādas noteiktas krāsas apģērbu? Piemēram, to koši oranžo? – Katrā spārnā tiek izmantota sava krāsa. Un neuzdodiet viņiem tādus jautājumus, citādi viņi nodomās, ka jūs par viņiem interesējaties. Daži no viņiem ir bīstami gudri. Ja neuzmanīsieties, viņi mēģinās panākt, lai jūs sākat izturēties tā, kā viņiem nepieciešams. Centīsies iedraudzēties ar jums, lai jūs nosvērtos viņu pusē vai zaudētu modrību. Nepagūsiet ne atjēgties, kad viņi jau sāks no jums izvilināt informāciju vai piespiedīs darīt kaut ko tādu, ko nevajadzētu. Cik smieklīgi! Kāds idiots gan varētu uzķerties uz tāda āķa? Mēs apstājamies. D spārns. Vēl vienas dubultas durvis un restes. Izeju tām cauri, un apsardze visu aizslēdz. Mums priekšā aizstiepjas plata eja. Tās abās pusēs ir kameras. Trīs vīrieši kaut ko gaida, it kā slaistītos pa ielu. Visi trīs mūs nopēta. Ceturtais ir uzgriezis mums muguru un cītīgi tīra akvāriju. Pēkšņi iedomājos, ka tas taču izskatās tik neiederīgi – slepkavas gādā par zivtiņām –, bet, pirms vēl esmu paguvusi kaut ko pavaicāt, mani jau ieved kabinetā pa kreisi. Pie galda sēž divi jauni vīrieši. Abi izskatās gandrīz tādi paši kā tie gaitenī – ar īsi apgrieztiem matiem un ziņkārīgām acīm –, tikai šoreiz formastērpos. Es sajūtu, ka svārku josta griežas man viduklī, un kārtējo reizi nožēloju, ka Itālijā esmu ļāvusi sev vaļu. Vai medusmēnesī ir ierasts meklēt mierinājumu ēdienā? – Advokāte pie Tomasa kunga, – mana pavadone paziņo, uzsvērdama pēdējo vārdu. Tas izklausās sarkastiski. – Parakstieties šeit, lūdzu! – pavēl viens no darbiniekiem. Viņa skatiens aizslīd no mana portfeļa līdz krūtīm un atkal atpakaļ. Pamanu, ka viņam priekšā ir dzeltenās preses izdevums ar trūcīgi ģērbtas modeles fotogrāfiju. Tad viņš uzmet acis pulkstenim. – Jūs esat nokavējusies par piecām minūtēm. Tā nav mana vaina, gribas iebilst, jūsu apsardze mani aizkavēja. Tomēr kaut kas liek turēt mēli aiz zobiem. Lai pataupītu spēkus svarīgākām lietām. – Dzirdēju, ka Tomass pārsūdzējis savu lietu, – otrs darbinieks saka. – Daži nu gan nekad nepadodas, vai ne? Aiz mums kāds pieklājīgi ieklepojas. Pie kabineta durvīm stāv stalts, tumšmatains gara auguma vīrietis ar īsu, kārtīgi apgrieztu bārdu – viens no tiem, kas gaidīja gaitenī. Viņš neblenž uz mani. Viņš viegli smaida. Viņš sniedz man roku un cieši saspiež manus pirkstu kauliņus. Es sev atgādinu, ka viņš ir profesionāls viltnieks. Un tomēr šis cilvēks neizskatās pēc klasiska cietumnieka. Vismaz ne tā, kā esmu iztēlojusies. Atšķirībā no cietuma darbinieka, kuram uz rokas ir zili sarkanas pūķa galvas zīmējums, viņam nav neviena redzama tetovējuma. Manam jaunajam klientam ir pulkstenis, kas izskatās dārgs, un nospodrinātas, brūnas kurpes. Tās izceļas starp pārējo ieslodzīto sporta apaviem un nesaderas ar viņa zaļo cietuma ietērpu. Man rodas sajūta, ka viņš ir vairāk radis valkāt žaketi un kaklasaiti. Tik tiešām, es pamanu, ka no obligātā kokvilnas džempera spraucas kārtīgi izgludināta, balta krekla apkaklīte. Viņa īsie mati ir glīti apgriezti, atklājot augstu pieri un tumšas uzacis. Viņa skatiens liecina, ka viņš ir piesardzīgs, cerību pilns un nedaudz satraukts. Kad viņš ierunājas, balss skan dobji. Viņš runā pārliecināti, taču ar akcentu, kas nav ne skarbs, ne izsmalcināts. Viņš varētu būt mans kaimiņš, vēl viens advokāts vai vietējā delikatešu veikaliņa īpašnieks. – Es esmu Džo Tomass, – viņš saka, atlaizdams manu roku. – Paldies, ka atnācāt. – Lilija Makdonalda, – es atbildu. Priekšnieks ir piekodinājis, lai nosaucu gan vārdu, gan uzvārdu. (”Kaut gan tev ir jāuzvedas atturīgi,” viņš sacīja, ”tu nedrīksti izrādīt pārākumu. Tas ir ļoti smalks līdzsvars, kas jāievēro gan advokātam, gan klientam.”) Redzu, ka Džo Tomasa sejā parādās klusa apbrīna. Es vēlreiz nosarkstu, kaut gan nu jau vairāk no mulsuma, nevis no bailēm. Tajos retajos gadījumos, kad esmu izpelnījusies uzmanību, es nekad neesmu zinājusi, kā reaģēt. It īpaši tagad, kad tas ir tik acīmredzami nepiedienīgi. Man tā arī nav izdevies atbrīvoties no ņirdzīgās balss prātā, kas mani kaitina jau kopš skolas gadiem. Resnā Lilija. Milzene. Muca. Ņemot vērā to visu, es joprojām nespēju noticēt, ka man pirkstā ir laulības gredzens. Pēkšņi atmiņā ataust aina: Eds gultā mūsu medusmēnesī Itālijā. Caur glāsmaini baltajiem slēģiem ieplūst silti saules stari. Mans jaunais vīrs atver muti, lai kaut ko sacītu, un tad aizgriežas prom no manis… – Nāciet man līdzi, – viens no apsargiem noskalda, un es atkal atgūstos. Kopā ar Džo Tomasu aizsoļoju pa gaiteni. Garām vīriešiem, kuri vērīgi noskatās. Garām tam, kurš tīra zelta zivtiņu akvāriju ar rūpību, kas citos apstākļos varētu likties aizkustinoša. Uz telpu, pie kuras durvīm ir uzraksts ”Apmeklētājiem”. Tā ir maza. Pa aizrestoto logu var redzēt betonētu pagalmu. Telpā viss ir pelēks: galds, metāla krēsli tam abās pusēs, sienas. Ir tikai viens izņēmums: plakāts, kurā attēlota varavīksne. Zem tās ar lieliem, purpursarkaniem burtiem uzrakstīts vārds ”cerība”. – Es būšu tepat aiz durvīm, – apsargs paziņo. – Vai neiebilstat? Katrā viņa vārdā ir manāma nepatika. Šķiet, tā ir vērsta pret mums abiem. – Cietuma darbiniekiem nepatīk advokāti, – priekšnieks mani bija brīdinājis. – Viņi domā, ka mēs jaucamies tur, kur nevajag. Tu jau saproti – mēs cenšamies izpestīt ieslodzītos pēc tam, kad policijai un prokuratūrai ir nācies liet asinis, sviedrus un asaras, lai viņus vispār dabūtu aiz restēm. Jā, tas izklausās saprotami. Džo Tomass jautājoši uzlūko mani. Es saņemu drosmi un arī paskatos uz viņu. Kaut arī esmu gara auguma, viņš ir garāks par mani. – Sarunas parasti notiek cietuma darbinieku uzraudzībā, tomēr nav teikts, ka viņiem tās jānoklausās, – mans priekšnieks bija piebildis. – Ja telpā nav neviena cietuma darbinieka, ieslodzītie mēdz runāt atklātāk. Katrā cietumā tas ir citādi. Ir vietas, kur šādas iespējas nemaz nav. Šajā cietumā ir. Jā, es iebilstu, man gribas teikt, lūdzu, palieciet tepat kopā ar mani. – Ļoti labi, paldies. Tā nav mana balss. Te runā kāda drosmīgāka, vairāk piedzīvojusi sieviete. Izskatās, ka cietuma darbinieks grasās paraustīt plecus, kaut gan patiesībā viņš to nemaz nedara. – Kad būsiet beigusi, pieklauvējiet pie durvīm. Tad viņš mūs atstāj. Divatā. CETURTĀ NODAĻA Karla Laiks vilkās lēni. Karla nodomāja: kopš rīta, kad viņa bija redzējusi, kā zeltmatainā, resnā sieviete uz viņu skatās, bija pagājis tik ilgs laiks. Vēders no izsalkuma ierūcās. Drīz taču noteikti bija jābūt pusdienlaikam, vai ne? Viņa nomākti skatījās uz klases pulksteni. Lielais rādītājs bija uz desmitiem, bet mazais – uz divpadsmitiem. Vai tas nozīmēja, ka tagad bija desmit minūtes pāri divpadsmitiem vai divpadsmit minūtes pāri desmitiem? Vai arī pulkstenis rādīja kaut ko pavisam citu? Mamma vienmēr mēdza sacīt: ”Šajā zemē viss ir citādi.” Karlas skatiens slīdēja pār citiem soliem. Uz katra no tiem atradās zaļš kāpurs, piebāzts ar zīmuļiem, flomāsteriem un pildspalvām ar īstu tinti. Viņa no visas sirds ienīda savu lēto plastmasas penāli ar rāvējslēdzēju, kas vienmēr ieķērās. Tajā bija tikai lodīšu pildspalva, jo mamma neko vairāk nevarēja atļauties. Nebija jābrīnās, ka neviens negribēja ar Karlu draudzēties. – Karla! – Viņa satrūkās, izdzirdējusi skolotājas balsi. – Varbūt tu vari mums to pateikt! – Skolotāja norādīja uz vārdu, kas bija uzrakstīts uz tāfeles. – Kā tu domā, ko tas nozīmē? P-U-N-K-T-U-Ā-L-S? Tādu vārdu viņa vēl nekad nebija redzējusi, kaut gan katru vakaru sēdēja gultā un lasīja ”Vārdnīcu bērniem”. Viņa jau bija tikusi līdz burtam C. Cepure. Cinis. Ciparnīca. Karlai zem spilvena bija palikta burtnīca, kurā viņa bija rūpīgi ierakstījusi, ko nozīmēja katrs vārds: tam līdzās uzzīmējusi nelielu attēlu, lai šo nozīmi neaizmirstu. Cepure – tas bija viegls vārds. Ciparnīca – tas bija jau grūtāk. – Karla! – Skolotājs balss ieskanējās asāk. – Vai tu atkal esi aizsapņojusies? Apkārt noskanēja smiekli. Karla nosarka. – Viņa nezina, – noskandēja viņai aiz muguras sēdošais puika, kura mati bija burkānu krāsā. Un tad nedaudz klusāk, lai skolotāja to nesadzirdētu: – Spalvainā Karla Spagoleti nezina! Smiekli kļuva skaļāki. – Kevin, – skolotāja norāja, taču ne tādā pašā asā balsī, kādā pirmīt bija runājusi ar Karlu. – Ko tu teici? – Tad viņa no jauna apsviedās un ar skatienu ieurbās Karlā, kura sēdēja otrajā solā. Viņa bija tur apsēdusies, lai varētu visu labāk iemācīties. Tie, kuri sēdēja pašā aizmugurē, nemitīgi traucēja stundas un tomēr vienmēr tika cauri sveikā. – Izlasi šo vārdu pa burtiem, Karla. Kāds ir pirmais burts? – P. – To viņa zināja. Tad U. Un tad… – Runā taču, Karla. – Punkūka, – viņa skaļi atbildēja. Spiedzieni un smiekli klasē kļuva apdullinoši skaļi. – Mājās es esmu tikusi tikai līdz burtam C, – viņa mēģināja iebilst. Veltīgi. Viņas balsi apslāpēja ne vien zobgalības, bet arī skaļais zvans. Visapkārt tūlīt sacēlās jezga. Tika novāktas grāmatas un šļūkātas kājas. Skolotāja kaut ko runāja par jauniem noteikumiem pusdienu pārtraukuma rotaļu laikā. Pusdienlaiks? Tātad pulkstenis rādīja desmit minūtes pāri divpadsmitiem, nevis divpadsmit minūtes pāri desmitiem! Karla ieelpoja mieru. Klase bija palikusi tukša. Puika ar burkānu krāsas matiem uz sola bija atstājis savu zaļo kāpuru. Tas viņai pamirkšķināja. Čārlijs, kāpurs sacīja, mani sauc Čārlijs. Gandrīz neuzdrošinādamās elpot, Karla uz pirkstgaliem pielavījās pie sola un noglāstīja kāpura vilnu. Tad lēni (bailīgi lēni) aizbāza Čārliju aiz blūzes. Mamma bija teikusi, ka viņa ir ”gandrīz gatava” savam pirmajam krūšturim. Pagaidām viņai vajadzēja iztikt ar krekliņu. Tomēr aiz tā varēja kaut ko noslēpt. Arī mamma bieži vien slēpa papīra naudu ”ārkārtas gadījumiem”. – Tagad tu piederi man, – Karla nočukstēja, pārvilkdama jaku pāri krekliņam. – Viņš tevi nav pelnījis. – Ko tu te dari? – Pa durvīm pabāza galvu kāda skolotāja. – Tev vajadzētu būt skolas ēdnīcā. Tūlīt pat ej turp. Karla izvēlējās vietu tālāk prom no pārējiem bērniem, apzinādamās, ka viņai azotē ir ieritinājies Čārlijs. Izlikdamās nedzirdam ierastās ļaunās piezīmes (”Vai tad tu neesi paņēmusi līdzi pati savus spageti, Karla?”), meitene nesteidzīgi izēda bļodiņu ar cietu gaļu. Beidzot, kad pienāca laiks doties uz rotaļu laukumu, viņa aizgāja uz pašu tālāko galu, apsēdās uz asfalta un mēģināja izlikties neredzama. Parasti viņa jutās bēdīga un atstumta. Nu vairs ne. Tagad viņai bija pašai savs zaļais kāpurs, kura pieskāriens šķita tik silts un mierinošs. – Mēs rūpēsimies viens par otru, – Karla čukstus sacīja. Bet kas notiks, kad viņi uzzinās, ka tu esi mani paņēmusi, Čārlijs atčukstēja. – Gan es kaut ko izdomāšu. Au! Trieciens pa galvu bija tik spējš, Karla gandrīz nepaguva pamanīt lidojošo futbola bumbu. Viņai noreiba galva. Šķita, ka labā acs vispār bija izkritusi no pieres. – Kas tev notika? Karla, vai ar tevi viss kārtībā? – No tāluma atskanēja skolotājas balss. Karla neskaidri ieraudzīja, kā cita skolotāja rāj puiku ar burkānu krāsas matiem. To, kuram patiesībā piederēja kāpurs Čārlijs. – Kevin! Tev šorīt taču tika skaidri pateikti jaunie noteikumi. Šajā rotaļu laukuma daļā nedrīkst spēlēt bumbu. Paskaties, ko tu esi izdarījis! Šis ir izdevīgs brīdis, Čārlijs nošņāca. Pasaki viņai, ka tev jāiet mājās, un tad mēs varēsim aizbēgt, pirms vēl kāds būs pamanījis, ka esmu pazudis. Karla grīļodamās piecēlās, cenzdamās nekustēties strauji, lai viņas jaunais draugs nenokristu zemē. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, lai apslēptu Čārliju, viņa izmocīja smaidu. Vienu no tiem drosmīgajiem smaidiem, ko bija apguvusi spoguļa priekšā. Šo triku viņa bija iemācījusies no mammas. Ik vakaru, gaidot vīrieti ar spīdīgo automašīnu, viņas mamma pie tualetes galdiņa spoguļa izmēģināja dažādas sejas izteiksmes. Ja viņš ieradās laikā, viņa laimīgi smaidīja. Ja viņš nokavējās, viņa smaidīja nedaudz skumji. Vaicājot, vai viņš negrib vēl vienu glāzi, viņa nedaudz pavērsa augšup degunu. Un, kad mamma lika Karlai iet gulēt, lai pati varētu kopā ar Leriju netraucēti paklausīties mūziku, viņas smaids nemaz īsti netika līdz acīm. Tagad Karla savilka seju nedaudz skumjajā smaidā. – Man sāp acs. Es gribētu iet mājās. Skolotāja sarauca pieri un veda viņu uz skolotāju istabu. – Mums būs jāpiezvana tavai mammai, lai pārliecinātos, vai viņa ir mājās. Palīgā! Par to Karla nebija iedomājusies. – Mūsu telefons nestrādā, jo mēs neesam samaksājušas rēķinu. Bet mamma ir mājās. – Vai tu labi zini? Pirmā daļa bija patiesība. Mamma gribēja to pateikt Lerijam, kad viņš nākamreiz atnāks. Tad viņš samaksās, lai telefons atkal darbotos. Bet otrā daļa bija meli. Mammas nebija mājās. Viņa noteikti bija darbā. Tomēr Karlai kaut kā vajadzēja nokļūt mājās, kamēr kāds nebija atklājis, ka aiz viņas skolas blūzes ir aizbāzts Čārlijs. – Te ir telefona numurs darbā, – skolotāja paziņoja, atvērdama kādu mapi. – Katram gadījumam pamēģināsim piezvanīt. Nu būs nepatikšanas. Karla drebēdama klausījās sarunā. – Skaidrs. – Skolotāja nolika klausuli. Tad viņa pagriezās pret Karlu un nopūtās. – Izskatās, ka tavai mātei šodien ir brīvdiena. Vai tu zini, kur viņa ir? – Es jau jums teicu. Viņa ir mājās! – Šie meli ieslīdēja viņai mutē tik viegli, it kā tos tur kāds būtu ielicis. – Es varu aiziet uz mājām arī viena pati, – Karla piebilda, ar veselo aci cieši skatīdamās uz skolotāju. – Tas nav tālu. – Diemžēl tā darīt nedrīkst. Vai ir vēl kāds, kuram mēs varam piezvanīt? Varbūt kāds kaimiņš var pasaukt tavu māti? Karla pavirši iedomājās par zeltaino dāmu un viņas vīru. Bet ne viņa, ne mamma nekad nebija ar šiem cilvēkiem runājusi. ”Mums jāturas tālāk no citiem.” Mamma vienmēr tā teica. Lerijs tā vēlējās. Viņš negribēja dalīties. – Jā, – Karla izmisusi atteica. – Manas mātes draugs Lerijs. – Vai tev ir viņa telefona numurs? Karla papurināja galvu. – Skolotāj! Skolotāj! – Pie durvīm pieklauvēja kāds bērns no Karlas klases. – Kevins nupat iesita vēl kādam! Skolotāja novaidējās. – Es jau nāku. Ejot ārā no kabineta, viņas sastapa skolotājas palīdzi. Sieviete te strādāja nesen un vienmēr nēsāja sandales, arī tad, ja lija lietus. – Sandra, esi tik laipna un aizved šo bērnu uz mājām manā vietā. Viņa dzīvo tikai dažu pieturu attālumā. Cik var noprast, tad viņas māte būs mājās. Kevin? Tūlīt pat izbeidz! Kad Karla kopā ar sandaļu sievieti iegriezās savā ielā, viņai patiešām sāka ļodzīties kājas. Acs sāpēja tik ļoti, ka ar to bija grūti kaut ko saskatīt. Pulsējošās sāpes virs uzacs atbalsojās visā galvā, taču nekas nešķita tik briesmīgs kā pārliecība, ka mammas nebūs mājās un viņai nāksies iet atpakaļ uz to briesmīgo skolu. Neuztraucies, Čārlijs pačukstēja. Gan es kaut ko izdomāšu. Viņam nudien bija jāpasteidzas! – Vai tu zini kodu? – sandaļu sieviete apvaicājās, kad abas bija apstājušās pie ieejas durvīm. Protams. Durvis atsprāga vaļā. Bet, kad viņas pieklauvēja pie septītā dzīvokļa durvīm, tās neviens neatvēra. Tieši tā, kā Karla bija paredzējusi. – Varbūt mana māte ir aizgājusi pēc piena, – viņa izmisīgi ieminējās. – Mēs varam ieiet iekšā un pagaidīt, kamēr viņa atgriezīsies. Ja mamma vēl nebija pārnākusi no darba, Karla tā darīja vienmēr. Viņa pārģērbās, nedaudz uzkopa māju (jo mammai no rītiem vienmēr bija jāsteidzas) un sāka gatavot vakariņām risoto vai kādu makaronu ēdienu. Reiz, pamatīgi nogarlaikojusies, viņa bija paskatījusies zem mammas gultas, kur mamma glabāja savas īpašās lietas. Tur Karla bija atradusi aploksni ar fotogrāfijām. Tajās visās bija redzams viens un tas pats jaunais vīrietis ar dīvaini slīpi uzliktu cepuri un pašpārliecinātu smaidu. Karla noprata, ka būs labāk, ja viņa noliks fotogrāfijas atpakaļ vietā un nevienam neko neteiks. Un tomēr laiku pa laikam, kad mammas nebija mājās, viņa no jauna paņēma fotogrāfijas, lai tās vēlreiz aplūkotu. Toties tagad, paņēmusi krēslu, kas bija nolikts gaiteņa galā, Karla ieraudzīja, ka atslēga no ierastās vietas uz durvju augšējās aplodas bija kaut kur nozudusi. Septītais dzīvoklis. Kad viņas bija te apmetušās, mamma bija teikusi, ka tas ir veiksmes skaitlis. Atlika vienīgi sagaidīt, kad veiksme būs klāt. Žēl, ka viņai nebija atslēgas no pagalma puses durvīm, kas atradās līdzās atkritumu kastēm aiz mājas. Šī rezerves atslēga bija domāta Lerijam, lai viņš varētu ienākt, kad vien vēlas, un nedaudz atpūsties kopā ar mammu. Karlas māte mēdza jokot, ka tā esot viņa privātā pirmā stāva ieeja! – Es nevaru tevi te atstāt. – Sandaļu sievietes balss kļuva gaudulīga, it kā Karla būtu pie visa vainīga. – Mums vajadzēs iet atpakaļ. Nē. Lūdzu, nē. Viņai bija bail no Kevina. Citiem bērniem arī. Čārlij, dari kaut ko! Un tad Karla izdzirdēja, kā viņiem tuvojas ne ar ko nesajaucami, smagi soļi. PIEKTĀ NODAĻA Lilija apelācija apelēt appelēt Džo Tomass sēž man priekšā un raksta uz papīra lapas. Es atglaužu matus, kas parasti ir aizlikti man aiz ausīm, cenšos izlikties nemanām kāpostu smaku, kas ieplūst no gaiteņa, un vēlreiz paskatos uz šiem trim vārdiem uz galda starp Džo Tomasu un mani. Valdzinošais vīrietis, ar kuru iepazinos pirms stundas, ir pagaisis. Šis cilvēks nav bildis gandrīz ne vārda. Nu viņš noliek pildspalvu, it kā gaidītu, ka es sākšu runāt. Viņš ir apņēmies panākt, lai es spēlēju saskaņā ar viņa noteikumiem. Jebkuram citam tas varētu likties biedējoši, taču man labi noder bērnības pieredze. Kad Daniels vēl bija dzīvs (man vēl aizvien ir jāpiespiežas, lai izrunātu šos vārdus), viņš mēdza rakstīt vārdus un frāzes visdažādākajos veidos. Otrādi. No otra gala. Nepareizā secībā. Mana māte teica, ka viņš nespējot novaldīties, taču es zināju, ka viņš spēj gan. Kad mēs palikām divi vien, mans brālis rakstīja normāli. Tā ir spēle, sacīja viņa draiski mirdzošās acis. Pievienojies man! Mēs pret viņiem! Šobrīd man ir aizdomas, ka Džo Tomass ar mani rotaļājas. Negaidot mani pārņem reibinoša spēka apziņa. Viņš nav izvēlējies īsto. Es zinu visus viņa trikus. – Apelācija, – es saku strupi un skaidri. – To var iztulkot dažādi, vai ne? Džo Tomass sāk klaudzināt papēžus. Tap, tap. Tap, tap. – Pilnīgi pareizi. Bet ne jau visi tā domā. Viņš aprauti iesmejas. Sausi. It kā tie, kuri tā nedomātu, dzīvē būtu palaiduši garām kaut ko svarīgu. Interesanti, kurš ir pielicis pie sienas to purpursarkano plakātu par cerību? Varbūt kāds labu gribošs cietuma darbinieks? Vai arī kāds uzmācīgi labvēlīgs cietuma apmeklētājs? Es pamazām sāku aptvert, ka cietumā var sastapt visdažādākos ļaudis. Piemēram, tādus kā mans klients. Arī man pašai noderētu kāda drusciņa cerības. Uzmetu skatienu saviem dokumentiem. – Parunāsim par kaut ko citu. Ziņojumā teikts, ka no verdošā vannas ūdens jūsu draudzenei ir nolobījusies āda. Džo Tomasa seja joprojām ir nekustīga. Ko gan es biju cerējusi ieraudzīt? Viņš noteikti jau ir pieradis gan pie apsūdzībām, gan pie pārmetumiem. Tieši tāda ir šī konkrētā cietuma iezīme. To varētu dēvēt arī par diskusiju. Psihologi runā ar cietumniekiem par to, kāpēc viņi izdarījuši noziegumus. Ieslodzītie tiek sadalīti grupās un apspriež to pašu. Izvarotājs grib zināt, kāpēc kāds cits pārgriezis mātei rīkli. Otrs izprašņā pirmo par to, kāpēc viņš piedalījies trīspadsmitgadīgas meitenes grupveida izvarošanā. Mans priekšnieks to visu stāstīja ar lielu prieku. Gandrīz vai tā, it kā vēlētos mani iebiedēt. Un tomēr es tagad atrodos šeit, cietumā, un jūtu, kā mani pamazām pārņem nelūgta ziņkāre. Kāpēc Džo Tomass ir nogalinājis savu draudzeni vannā ar verdošu ūdeni? Ja vien tas patiešām ir noticis. – Pārrunāsim apsūdzības argumentus no jūsu tiesas prāvas, – es saku. Viņa seja ir tik vienaldzīga, it kā mēs grasītos pārskatīt iepirkumu sarakstu. Uzmetu skatienu savām piezīmēm. Vairāk gan tāpēc, lai izvairītos no vīrieša drūmā skatiena, nevis tādēļ, lai kaut ko atsvaidzinātu prātā. Labam juristam ir vajadzīga fotogrāfiskā atmiņa; es spēju atcerēties katru sīkumu. Gadās brīži, kad es to nožēloju, taču tagad tas ir būtiski svarīgi. – Jūs sākāt dzīvot kopā ar Sāru dažus mēnešus pēc tam, kad iepazināties ar viņu vietējā krodziņā. Viņas draugi tiesā apgalvoja, ka jums attiecībās esot gājis kā pa kalniem. Abi viņas vecāki liecināja, ka viņa esot stāstījusi par jūsu valdonīgumu un viņiem esot bijis bail, ka jūs varētu nodarīt viņai pāri. Policijas ziņojumā ir apstiprināts, ka Sāra par jums ir uzrakstījusi iesniegumu pēc tam, kad jūs viņu nogrūdāt pa pagalma puses kāpnēm un salauzāt viņai labo plaukstas locītavu. Vēlāk viņa šo iesniegumu atsauca. Džo Tomass aši pamāj. – Tieši tā. Viņa nokrita, jo bija dzērusi, kaut gan bija apsolījusi, ka vairs to nedarīs. Sākumā Sāra visu vainu uzvēla man, jo negribēja, lai viņas ģimene uzzinātu, ka viņa atsākusi dzert. – Viņš parausta plecus. – Dzērāji mēdz būt briesmīgi meļi. It kā es to nezinātu. – Bet arī jūsu iepriekšējā draudzene apgalvoja, ka jūs esot viņu vajājis. Viņš izgrūž aizkaitinājuma pilnu skaņu. – Es to gan nesauktu par vajāšanu. Es tikai dažas reizes viņu izsekoju, lai pārliecinātos, vai viņa patiešām dodas tur, kur bija solījusies būt. Turklāt viņa atsauca savu iesniegumu. – Tāpēc, ka jūs viņai piedraudējāt? – Nē. Viņa saprata, ka es viņai sekoju vienīgi tādēļ, ka raizējos par viņu. – Džo Tomass neizteiksmīgi uzlūko mani. – Un vispār drīz vien pēc tam es viņu padzinu. – Kāpēc? Vīrieša ciešais skatiens jautā: vai tad tas nav pašsaprotami? – Viņa man pārstāja patikt, jo negribēja dzīvot saskaņā ar maniem noteikumiem. Īsts kontroles fanātiķis. – Un tad jūs iepazināties ar Sāru. Viņš pamāj. – Pēc gada un divām dienām. – Izskatās, ka jūs par to esat ļoti pārliecināts. – Es labi atceros skaitļus un datumus. Viņš to nesaka bezkaunīgi. Tas drīzāk ir apgalvojums, tik pašsaprotams, ka to pat nav jēgas pieminēt. Es turpinu: – Tovakar, kad viņa gāja bojā, jūsu kaimiņi apgalvoja, ka dzirdējuši kliedzienus. Džo papurina galvu. – Tas Džonsu pāris? Tie abi par mums būtu gatavi pateikt jebko. Tolaik es savu advokātu par to jau brīdināju. Kad bijām ievākušies tajā dzīvoklī, mums ar viņiem sākās nebeidzamas problēmas. – Tātad jūs domājat, ka viņi meloja? Kāpēc viņiem vajadzētu tā darīt? – Kā lai es zinu, kas viņiem padomā? Kā jau teicu, mēs nesatikām. Viņu televizors skanēja pārāk skaļi. Mums nekad nebija miera. Mēs sūdzējāmies, taču viņi nemaz neklausījās. Un vecajam Džonsam nepatika mani pārmetumi par viņa dārzu. Tas bija tik nolaists! Tas nelāgi ietekmēja mūsu dārzu, un atļaušos piebilst, ka es to uzturēju nevainojamā kārtībā. Pēc tam viņi sāka izturēties patiešām nejauki. Sāka mums draudēt. Meta mums dārzā atkritumus. – Viņš sakniebj lūpas. – Starp citu, apsūdzēt mani slepkavībā – tas jau bija par daudz. – Un kā tad ar jūsu pirkstu nospiedumiem uz boilera? – es norādu uz attiecīgo vietu ziņojumā. – Apsūdzības puse apgalvoja, ka jūs esot uzgriezis maksimālo ūdens temperatūru. Viņa tumšās acis pat nepamirkšķina. – Es savam advokātam toreiz jau teicu. Vai tiešām man tas atkal jāatkārto? Signāllampiņa nemitīgi izdzisa, un man visu laiku vajadzēja to ieslēgt no jauna. Protams, ka uz boilera bija mani pirkstu nospiedumi. – Kā tad Sāra nomira, ja jūs viņu nenoslepkavojāt? Paskaidrojiet, no kurienes radās viņas zilumi. Viņš sāk klusi un ritmiski bungot ar pirkstiem pa galdu. – Paklau, es jums pastāstīšu, kā tieši tas notika, bet jums ir jāļauj, lai es to daru tā, kā gribu. Kļūst skaidrs, ka šis vīrietis vēlas visu kontrolēt. Es kādu laiku varētu ļaut viņam to darīt, lai redzētu, ko man šādi izdosies noskaidrot. – Labi. – Sāra bija aizkavējusies darbā. Kad viņa pārnāca, bija jau divas minūtes pāri astoņiem. Parasti viņa ieradās mājās sešos. Precīzi sešos. Nespēju novaldīties un iejaucos: – Kā jūs to tik labi zināt? Džo Tomasa sejas izteiksme liecina, ka nupat esmu pateikusi kaut ko ļoti muļķīgu. – Tāpēc, ka viņai bija vajadzīgas precīzi vienpadsmit minūtes, lai pārnāktu mājās no darba. Kad sākām dzīvot kopā, tas bija viens no iemesliem, kuru dēļ es viņu pamudināju sākt tur strādāt. Tas bija izdevīgi. Es atkal atceros Sāras biogrāfiju. Modes preču pārdevēja. Šie vārdi rada stereotipisku ainu. Es tūlīt norāju sevi. Es neesmu tipiska advokāte. Eds nav tipisks reklāmas darbinieks. Un Džo? Vai viņš ir tipisks apdrošināšanas aģents? Īsti nezinu. Vismaz skaitļu jomā viņš patiešām ir ļoti precīzs. – Turpiniet, – es mudinu. – Viņa bija piedzērusies. To varēja skaidri redzēt. – Kādā ziņā? Vēl viens skatiens, kas jautā: vai jūs esat stulba? – Sāra gandrīz nespēja nostāvēt kājās. Viņa smirdēja pēc vīna. Izrādījās, ka viņa bija izdzērusi arī puspudeli degvīna, taču to ir grūti saost. Es ieskatos lietā. Džo Tomasam ir taisnība. Alkohola līmenis Sāras asinīs ir bijis augsts. Tomēr tas nav pierādījums, ka viņš šo sievieti nav nogalinājis. – Un tālāk? – Mēs sastrīdējāmies, jo viņa bija pārnākusi vēlu. Kā jau allaž, biju pagatavojis vakariņas. Lazanju ar ķiploku, bazilika un tomātu mērci. Tobrīd tā jau bija nejauki sakaltusi. Tāpēc mēs saķildojāmies. Jā, es atzīstu, mēs runājām skaļi, taču nekādas kliegšanas nebija, kaut gan kaimiņi tā apgalvo. – Džo seja riebumā saviebjas. – Un tad viņa pievēma visu virtuves grīdu. – Tāpēc, ka bija piedzērusies? – Vai tad cilvēki tā nedara, ja ir pārāk daudz izdzēruši? Pretīgi. Izskatījās, ka pēc tam Sārai kļuva labāk, taču viņa bija viscaur notriepusies ar vēmekļiem. Es liku viņai nomazgāties vannā. Pateicu, ka salaidīšu tur ūdeni, kā jau vienmēr mēdzu darīt, bet viņa par to negribēja ne dzirdēt. Viņa aizcirta durvis man deguna priekšā un ieslēdza vannas istabas radio. ”Radio 1”, savu mīļāko radiostaciju. Es ļāvu viņai rīkoties un gāju sakopt virtuvi. Es iejaucos: – Vai tad jūs nemaz neuztraucāties par to, ka viņa, būdama piedzērusies, vannā bija palikusi viena? – Sākumā ne. Kā jau nupat teicu, izskatījās, ka pēc izvemšanās viņai bija kļuvis labāk, viņa vairs nebija tik apreibusi, un ko gan es vispār varēju darīt? Man bija bail, ka viņa atkal varētu uzrakstīt iesniegumu policijai. Sārai mēdza būt ļoti bagāta iztēle. – Kurā brīdī jūs aizgājāt viņu apraudzīt? – Aptuveni pēc pusstundas es patiešām sāku uztraukties. Vairs nevarēja dzirdēt, kā Sāra šļakstinās, un, kad pieklauvēju, viņa neatsaucās. Tā nu es gāju iekšā. – Džo seja kļūst neizteiksmīga. – Un tad es viņu atradu. Gandrīz nepazinu, kaut gan viņa gulēja ar seju uz augšu. Viņas āda bija sarkani violeta. Tumši sarkana un sarkani violeta. Vietām tā bija nolobījusies. Uz tās bija milzīgas čulgas. Es negribot nodrebinos. Džo uz brīdi apklust. Es nopriecājos par šādu atelpu. – Viņa noteikti bija paslīdējusi un iekritusi vannā. Un ūdens bija tik karsts, – viņš turpina. – Pat pēc trīsdesmit minūtēm tas bija daudz karstāks, nekā varētu domāt, un es nespēju pat iztēloties, kāds tas varētu būt bijis, kad viņa iekrita vannā. Celdams Sāru ārā, es applaucējos. Mēģināju viņu atdzīvināt, taču es nekad neesmu mācījies sniegt pirmo palīdzību. Es nezināju, vai rīkojos pareizi, tāpēc piezvanīju uz 999. Šos pēdējos vārdus Džo Tomass izrunā vienmērīgi un rāmi. Viņš nav satraukts, bet nav arī pilnīgi vienaldzīgs. Drīzāk kā cilvēks, kurš mēģina savaldīties. – Policija apgalvo, ka viņu ierašanās brīdī jūs neesot izskatījies pārāk izmisis. Viņš atkal ieskatās man acīs. – Cilvēki izrāda emocijas visdažādākajos veidos. Kā gan var apgalvot, ka tas, kurš visskaļāk vaimanā, jūtas visnelaimīgākais? Te nu viņam ir zināma taisnība. – Es jums stāstu patiesību, – Džo stingri piebilst. – Bet zvērinātie atzina jūs par vainīgu. Var manīt, ka vīrietis saspringst. – Viņi visu pārprata. Mani advokāti bija idioti. Uz mani ņirdzīgi raugās plakāts par cerību. – Pārsūdzēt lietu parasti var tikai tad, ja uzrodas jauni pierādījumi. Viss, ko jūs man sakāt, jau ir atrodams lietas materiālos. Pat tad, ja jūsu stāsts ir patiess, mēs to nekādi nevaram pierādīt. – Zinu. Pamazām sāku zaudēt pacietību. – Tātad jums ir jauni pierādījumi? Vīrietis cieši skatās manī. – Jūsu pienākums ir tos atrast. – Viņš atkal paņem pildspalvu un sāk rakstīt vienu un to pašu vārdu. – Tomasa kungs, vai jums ir jauni pierādījumi? Viņš turpina rakstīt. Vai tā ir kaut kāda norāde? – Un kā jūs domājat? No aizkaitinājuma esmu gatava eksplodēt, tomēr nogaidu. Klusēšana ir vēl viens triks, ko esmu iemācījusies no sava brāļa. Var dzirdēt, kā vienmērīgi tikšķ pulkstenis, kuru pirmīt neesmu pamanījusi. Zem tā ir ar roku uzrakstīta zīmīte: neaiztikt. Nespēdama novaldīties, es aprauti nosprauslojos smieklos. Ar to pietiek, lai kliedētu klusumu. – Iepriekšējo pulksteni nozaga viens no vīriem. – Var skaidri manīt, ka arī Džo Tomass ir uzjautrināts. – Viņš to izjauca, lai redzētu, kā tas darbojas. – Vai viņam izdevās? – es jautāju. – Nē. Pulkstenis bija pagalam. – Vīrieša seja atkal nocietinās, un viņš ar pirkstu pārvelk sev pār rīkli. – Kaput. Ir skaidrs, ka ar šo kustību viņš vēlas mani iebiedēt. Viņam tas izdodas, tomēr kaut kas manī ietiepīgi mudina neko neizrādīt. Piesardzīgi paskatos uz papīra lapu, kas nolikta uz rakstāmgalda. Ko īsti nozīmē tas, ko viņš tur uzrakstījis? – Rūperts Brūks. – Džo to pasaka tā, it kā šis vārds būtu pašsaprotams. – Jūs taču zināt. ”Vai launagā mums medus būs?” Baznīcas zvani, kas skan pār ciema laukumu, un tā tālāk. Esmu pārsteigta. – Jums patīk kara laika dzejnieki? Džo parausta plecus un pa logu paskatās uz pastaigu laukumu. – Es taču viņus nepazīstu, vai ne? Kā es varu zināt, vai viņi man patīk? Tomēr es spēju nojaust, kā viņi jutās. – Kā tad? Viņa seja strauji pavēršas pret mani. – Jūs neesat pietiekami labi sagatavojusies, vai ne, Holas jaunkundz? Es sastingstu. Vai tad viņš nav dzirdējis, kā es sevi nosaucu par Liliju Makdonaldu? Un kā viņš zina, ka Hola ir mans pirmslaulību uzvārds? Pēkšņi atceros Eda silto roku, kas pie altāra bija saņēmusi manu plaukstu. Mūsu tikšanās ir norunāta pirms manām kāzām, tātad varbūt Džo Tomasam ir pateikts mans iepriekšējais uzvārds. Varbūt viņš nemaz neklausījās, kad es nosaucu savu vārdu. Uzmācīga intuīcija mudina mani šobrīd nemēģināt viņa sacīto precizēt, jo tā būs drošāk. Pārlabošana varētu atstāt nelāgu iespaidu. Turklāt mani vairāk uztrauc norāde uz nepietiekamu sagatavošanos. Ko es esmu palaidusi garām? Mans priekšnieks nerimst mums visiem atkārtot, ka advokāts nevar atļauties kļūdīties. Līdz šim viss ir noritējis labi. Es neesmu tāda kā viens no tiem jaunajiem advokātiem, kurš tika pieņemts darbā tai pašā mēnesī un tad atlaists, jo nebija vajadzīgajā laikā iesniedzis pārsūdzības prasību. – Savās piezīmēs jūs to neatradīsiet, – viņš piebilst, redzēdams, ka es uzmetu tām skatienu, – taču biju cerējis, ka jūs būsiet uzrakusi kaut ko vairāk. Padomājiet. Kara laika dzejnieki. Ko viņiem nācās pārdzīvot? Kā viņi uzvedās, pārnākuši no kara? Es jūtos kā neattapīga studente universitātes viktorīnā. – Šoks, – es saku. – Daudzi no viņiem pārstāja runāt posttraumatiskā stresa dēļ. Viņš pamāj. – Turpiniet. Izmisīgi pūlos atcerēties kaut ko no vidusskolas kursa. – Daži no viņiem kļuva varmācīgi. Džo Tomass atgāžas krēslā un sakrusto rokas uz krūtīm. Viņš apmierināti smaida. – Tieši tā. Es neko nesaprotu. – Bet jūs taču neesat dienējis armijā. – Neesmu. – Kāpēc tad jūs nogalinājāt savu draudzeni? – Labs mēģinājums. Es paziņoju, ka neesmu vainīgs. Vai atceraties? Zvērinātie kļūdījās. Tieši tāpēc es gribu pārsūdzēt lietu. – Viņš iebaksta manās piezīmēs ar garu mākslinieka pirkstu, kas nesaderas ar viņa iespaidīgo augumu. – Tas viss ir tur rakstīts. Protams, izņemot šo vienu papildu norādi. Tagad viss ir jūsu ziņā. Pret grīdu noskrapst krēsls. Džo Tomass negaidot pieceļas. Uz mirkli man noreibst galva. Mute kļūst sausa. Kas īsti notiek? Es saprotu vienīgi to, ka šīs ļoti tumšās, gandrīz melnās acis mani gandrīz vai caururbj. Tās zina, kas manī notiek. Tās redz visu, ko Eds nav pamanījis. Vissvarīgākais – tās mani nenosoda. Viņš paliecas man tuvāk. Es sajūtu viņa smaržu. Tā ir nenosakāma. Viņš nesmaržo pēc priežu vai citronu odekolona kā mans vīrs. Drīzāk pēc mežonīga, samirkuša, ar zemi notraipīta dzīvnieka. Savādi, taču man aizraujas elpa. BLĪKŠ! Es satrūkstos, un viņš tāpat. Mēs apstulbuši paskatāmies uz logu, no kura ir nācis šis troksnis. Pie pašas rūts gaisā ir sastindzis liels, pelēks balodis. Vieglajā vējā noplīvo balta spalva; putns noteikti ir ietriecies stiklā. Brīnumainā kārtā tas tomēr aizlido. – Dzīvs, – Džo Tomass strupi nosaka. – Iepriekšējais nositās. Varētu domāt, ka viņiem vajadzētu baidīties no restēm, vai ne? Tomēr rodas sajūta, ka viņi zina kaut ko vairāk. Varbūt tā arī ir. Galu galā putni spēj sasniegt tādus augstumus, par kuriem mēs neko nezinām. Mans priekšnieks brīdināja, ka noziedznieki zināmās jomās mēdz būt ievērojami maigi. Es nedrīkstu ļaut, lai šī mānīgā nianse mani ietekmē. – Es gribu, lai jūs tagad ejat prom un atgriežaties pēc nedēļas, – Džo Tomass pavēl tik strupi, it kā pirmīt nekas nebūtu noticis. – Tad jums jau vajadzēs zināt, kas man ir kopīgs ar kara laika dzejniekiem. Un tad jums būs radies pietiekams iemesls, lai pārsūdzētu manu lietu. Nu man vienreiz pietiek. – Tā nav nekāda spēle, – es strupi saku, lai apslēptu neizskaidrojamās bailes un satraukumu, kas liek manai sirdij strauji pukstēt. – Jūs tikpat labi kā es zināt, ka advokātu apmeklējumi ir iepriekš jāpiesaka. Varbūt es nemaz nevarēšu tik ātri atgriezties. Jums ir maksimāli jāizmanto pašreizējais laiks. Viņš parausta plecus. – Ja jau jūs tā sakāt… – Tad viņš uzmet skatienu maniem joprojām iedegušajiem delmiem un sudraba aprocei. Tas noslīd pie spīdīgā zelta laulības gredzena, kas ir tik jauns, ka izskatās smags. – Starp citu, es pirmīt kļūdījos, vai ne? Jūs taču esat Makdonalda kundze, vai ne? Jūs noteikti esat pavadījusi jauku medusmēnesi. Kad taksometra šoferis pieved mani pie stacijas, es vēl aizvien trīcu. Kā Džo Tomass varēja zināt, ka man bijis medusmēnesis? Vai pastāv iespēja, ka manas prombūtnes laikā mans priekšnieks kādam par to ieminējies, gatavojot dokumentus, kas bija nepieciešami, lai es varētu ierasties cietumā? Ja tā, tad viņš ir rīkojies tieši pretēji pats savam padomam: ”Gādājiet, lai jūs neatklātu nekādu personisku informāciju. Ir ārkārtīgi svarīgi uzturēt robežu starp jums un klientu.” Šis padoms, gluži tāpat kā cietuma darbinieka izteiktais brīdinājums par ieslodzīto mēģinājumiem likt citiem rīkoties viņu interesēs, man bija licies tik pašsaprotams, ka tas pat šķita lieks. Tāpat kā lielākajai daļai cilvēku (tā tam vajadzētu būt), arī man ir licies šokējoši, ka cietuma apmeklētāji reizēm mēdz ielaisties dēkās ar ieslodzītajiem. Man nekad nav nācies lasīt par kādu advokātu, kurš būtu tā darījis. Kas attiecas uz manām pašreizējām dīvainajām domām, tad tās ir izraisījis satraukums, vairāk nekas. Un vēl arī Itālijā piedzīvotā vilšanās. Kas attiecas uz manu nepareizi nosaukto uzvārdu, man tomēr ir aizdomas, ka Džo to ir darījis tīšām. Varbūt tādēļ, lai mani samulsinātu? Bet kāpēc? – Piecas mārciņas un trīsdesmit pensi, jaunkundz. Man prātā iegriežas taksometra šofera balss. Pateicīga par šo iespēju pievērsties kaut kam citam, es sāku meklēt makā sīknaudu. – Tas ir eiro. – Viņa balsī ir dzirdamas aizdomas, it kā es apzināti būtu mēģinājusi viņu piekrāpt. – Lūdzu, piedodiet. – Es nosarkstu un sameklēju vajadzīgo monētu. – Es nupat biju ārzemēs un laikam esmu sajaukusi naudu. Taksists īgni pieņem dzeramnaudu. Var skaidri redzēt, ka viņš nav man noticējis. Kļūda. Parasta kļūda. Un tomēr to tik viegli var noturēt par meliem. Vai tā uzskata arī Džo Tomass? Vai pastāv iespēja, ka viņš ir pieļāvis kļūdu un viņam ir tik ļoti apnicis būt nemitīgi pārprastam, ka viņš ir nolēmis ar mani parotaļāties? Bet šāda rīcība taču ir bezjēdzīga. Uzmetu skatienu pulkstenim. Ir vēlāks, nekā biju domājusi. Noteikti būtu prātīgāk, ja es dotos uz mājām – nevis uz darbu – un uzrakstītu piezīmes. Turklāt tad rastos iespēja papētīt Rūpertu Brūku. Iespējams, klienta zināšanas par manu privāto dzīvi ir mani satraukušas, tomēr es jūtos arī nepatīkami ieintriģēta, kā tas mēdz gadīties, ja rodas sajūta, ka tomēr būtu jāzina atbilde uz kādu jautājumu. – Izdabūjiet no viņa tik daudz, cik vien iespējams, – mans priekšnieks bija licis. – Viņš pats vērsās pie mums ar lūgumu pārsūdzēt viņa lietu. Tas nozīmē, ka noteikti ir parādījušies jauni pierādījumi: vai arī tas ir mēģinājums piesaistīt sev uzmanību. Tā gadās ļoti bieži. Jebkurā gadījumā mēs varētu lūgt juridisku konsultāciju. Citiem vārdiem sakot, mums vajadzēs vērsties pie kāda speciālista. Tomēr es sāpīgi apzinos, ka neko daudz neesmu panākusi. Ar ko varētu pamatot pārsūdzību? Varbūt ar garīgu saslimšanu? Bet varbūt viņš vienkārši uzvedas izaicinoši? Cik daudz klientu būtu uzdevuši saviem advokātiem tādas mīklas? Un tomēr Džo stāstā ir kaut kas tāds, kas izklausās patiess. Dzērāji patiešām bieži melo. Arī kaimiņi var samelot. Un zvērinātie var kļūdīties. Pārliekot prātā visus šos argumentus, rodas sajūta, ka mājupceļš vilcienā pagājis daudz ātrāk nekā pretējā virzienā no rīta. Šķiet, jau nākamajā mirklī es sēžu autobusā un braucu uz mājām. Šis vārds liek man tīksmi nodrebēt. Mājas! Nevis mājas Devonā, bet gan mūsu pirmās laulāta pāra mājas Klepemā. Es varēšu kaut ko pagatavot. Varbūt spageti ar maltās gaļas mērci? Tas nav pārāk sarežģīti. Es uzvilkšu to zilgano kaftānu, ko māte man uzdāvināja par godu medusmēnesim. Nedaudz uzkopšu māju, lai Eds pārnākot varētu justies omulīgi. Un tomēr kaut kas nav kārtībā. Tajos retajos brīžos, kad esmu agrāk aizgājusi no darba, esmu jutusies kā nerātna skolniece, un tāda es nekad neesmu bijusi. Manas liecības vienmēr ir bijušas pilnas ar vārdu ”apzinīga”, it kā ar to varētu atlīdzināt par daudz pārliecinošāku uzslavu neesamību. Neesmu saukta ne par gudru, ne par attapīgu. Pats par sevi saprotams, ka visi, un visvairāk arī es pati, pavisam apstulba, kad es, saņēmusi visus spēkus, iestājos vienā no valsts visprestižākajām universitātēm. Un arī tad, kad es apsteidzu visus konkurentus un dabūju darbu advokātu birojā. Ja kādam, kurš ir pastāvīgi gatavs piedzīvot neveiksmi, pēkšņi paveicas, tas patiešām ir satriecoši. – Kāpēc tu gribi kļūt par advokāti? – mans tēvs bija vaicājis. Šis jautājums gluži nevajadzīgi bija palicis karājamies gaisā. – Daniela dēļ, protams, – mana māte bija atbildējusi. – Lilija grib ieviest pasaulē kārtību. Vai ne, mīļā? Tagad, kāpjot ārā no autobusa, man kļūst skaidrs, ka jau sen neesmu domājusi par savu brāli tik ilgi kā šodien. Tas noteikti ir Džo Tomasa dēļ. Tāda pati aizstāvēšanās poza. Tāda pati augstprātība, kas vienlaikus rada iespaidu par izteiktu trauslumu. Tāda pati aizraušanās ar dažādām spēlēm. Tāda pati nepakļāvība, saduroties ar nepārprotamu pretestību. Bet Džo taču ir noziedznieks, es sev atgādinu. Slepkava. Slepkava, kurš ir tevi pārspējis, es sev dusmīgi saku, dodamās uz mājokļa pusi un pakavēdamās pie ārdurvīm, lai no pastkastītes paņemtu vēstules. Rēķins? Jau? Mani pārņem bailes – es taču teicu Edam, ka mums nevajadzētu ņemt tik lielu mājokļa kredītu, taču viņš tikai pacēla mani gaisā, apgrieza apkārt un paziņoja – gan jau mēs kaut kā tiksim galā. Tad es apstājos. Pie septītā dzīvokļa durvīm strīdas kāda sieviete un bērns. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā ir tā pati meitene tumši zilajā skolas formā, kuru es redzēju šorīt, taču tā sieviete pavisam noteikti nav viņas māte ar melnajām, garajām matu cirtām. Tā ir neglīta, aptuveni trīsdesmit gadus veca sieviete, kurai kājās ir sarkanas sandales ar vaļējiem purngaliem, kaut gan laiks ārā nemaz nav piemērots šādu apavu valkāšanai. Piegājusi tuvāk, es pamanu, ka bērnam zem acs ir milzīgs zilums. – Kas te notiek? – es asi noprasu. – Vai jūs esat Karlas māte? – sieviete jautā. – Kaimiņiene. – Uzmetu skatienu briesmīgajam zilumam. – Un kas esat jūs? – Viena no skolotāju palīdzēm Karlas skolā. – Viņa to saka ar zināmu lepnumu. – Man lika aizvest viņu mājās pēc tam, kad rotaļu laukumā kaut kas atgadījās. Šķiet, Kavoleti kundzes nav mājās, viņas priekšnieks apgalvo, ka viņa šodien nav ieradusies darbā, tāpēc mums vajadzēs iet atpakaļ uz skolu. – Nē. Nē! Bērns – vai viņa teica, ka viņu sauc Karla? – parausta mani aiz rokas. – Lūdzu, vai es varu palikt pie jums? Lūdzu. Lūdzu. Izskatās, ka sieviete šaubās. Es teiktu – viņa īsti nezina, ko iesākt. Šī sajūta man ir pazīstama. Protams, viņai ir tiesības šaubīties. Es nepazīstu šo bērnu, kaut gan viņa izturas tā, it kā pazītu mani, tomēr var skaidri redzēt, ka skolā viņai ir nodarīts pāri. Es zinu, ko tas nozīmē. – Manuprāt, viņa ir jāaizved pie ārsta, – es saku. – Man nav laika tādām lietām! – Sieviete iepleš acis gluži kā panikas pārņemta. – Man jāiet pakaļ pašai saviem bērniem. Protams, tā nav mana darīšana, tomēr, redzot izmisumu bērna sejā, manī mostas vēlēšanās palīdzēt. – Tad es pati to izdarīšu. – Izņemu savu vizītkarti. – Varbūt jūs vēlēsieties zināt, kas es esmu. Lilija Makdonalda. Tiesību zinātņu bakalaure. Advokāte. Šķiet, ka skolotājas palīdze nomierinās, kaut gan varbūt tā nemaz nevajadzētu būt. – Iesim, – es saku. – Aizbrauksim ar taksometru uz slimnīcu. Gribat, lai es jūs pēc tam kaut kur aizvedu? Sieviete atsakās, kaut gan šķiet, ka šāds piedāvājums viņu nomierina vēl vairāk. Man ienāk prātā, ka labvēlīgos apstākļos būtu ļoti viegli nolaupīt bērnu. – Mani sauc Lilija, – es saku, kad sieviete ir jau aizgājusi un es zem septītā dzīvokļa durvīm esmu pabāzusi zīmīti, lai brīdinātu Karlas māti par notikušo. – Tu taču zini, ka tev nevajadzētu runāt ar svešiem cilvēkiem. – Čārlijs teica, ka es drīkstu. – Kas ir Čārlijs? Viņa izvelk zem džempera paslēptu zaļu penāli. Cik mīļi! Kad es vēl gāju skolā, man bija koka penālis ar slepenu atvilktnīti, kur glabāt dzēšgumiju. – Kas īsti noticis ar tavu aci? Bērns novēršas. – Tā bija kļūda. Viņš negribēja, lai tā notiktu. – Kurš tad tā kļūdījās, mīlulīt? Vēl neizrunājusi šo jautājumu līdz galam, es prātā izdzirdu balsis. Zvērinātie kļūdījās, teica Džo Tomass. Tā noteikti ir kļūda, šņukstēja mana māte, kad mēs atradām Danielu. Vai tā ir kļūda, es sev jautāju, iedama pie altāra. Vairs nekādu kļūdu, es sev saku, ievezdama Karlu mūsu dzīvoklī, lai piezvanītu uz vietējo taksometru uzņēmumu. Конец ознакомительного фрагмента. Текст предоставлен ООО «ЛитРес». Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/d-eina-korija/mana-v-ra-sieva/?lfrom=334617187) на ЛитРес. Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
КУПИТЬ И СКАЧАТЬ ЗА: 535.47 руб.