Сетевая библиотекаСетевая библиотека
Pēdējā jūdze Deivids Baldači Melvins Marss reiz bija talantīgs futbolists, kuram tika paredzēta galvu reibinoša karjera, pasaules slava, miljoni bankas kontā… Tagad viņš gatavojas saņemt augstāko soda mēru – nāvējošu injekciju. Pēdējā brīdī nāvessoda izpilde tiek apturēta – Marsa izdarītajos noziegumos atzinies kāds cits ieslodzītais. Izmeklētājiem jāatbild uz ļoti sarežģītiem jautājumiem. Vai tiešām Marss ir nepatiesi apsūdzēts un ASV tiesu sistēmas dēļ nevainīgiem cilvēkiem cietumā jāpavada gadu desmiti? Bet varbūt negaidītais pavērsiens ir tikai meistarīgi iestudēta izrāde? Deivids Baldači Pēdējā jūdze Pieminot Elisoni Pārkeri un Edamu Vordu, divas spožas zvaigznes, kas mums tika pāragri atņemtas. Un Vikijai Gārdnerei, kuras drosme un žēlsirdība ir uzmundrinošs avots cilvēku dzīvespriekam. 1 MARSS MELVINS Te vienmēr un visur tevi sauca uzvārdā un tikai tad vārdā. Viņš jau bija pieradis. Pat tualetē. Gluži kā armijā, lai gan dienestā viņš nekad nav iestājies. Arī uz šejieni viņu atveda pret paša gribu. – Marss Melvins? – Jā, kungs. Šeit, kungs. Es kārnos, kungs. – "Kur gan citur es varētu būt, kungs?" Viņš nezināja, kāpēc tā tiek darīts, un nekad arī nejautāja. Atbilde tāpat neko neizšķirtu, turklāt varētu pamudināt sargu uzsist ar steku viņam pa galvu. Teksasas štata labošanas iestādē Hantsvilā ieslodzītajam sirdi nomāca pavisam citas problēmas. Ēkas sarkano ķieģeļu sienu dēļ to dēvēja arī par Sienu bloku. Cietumu atvēra tūkstoš astoņsimt četrdesmit devītajā gadā, un tas bija vecākais Vientuļās zvaigznes štatā. Un tajā atradās nāvessoda izpildes kamera. Oficiāli Marss bija cietumnieks numur septiņi, četri, septiņi, gluži kā slavenajam lidmašīnas modelim. Sargi nāvinieku cietumā, no kura viņš bija atvests uz šo labošanas iestādi, dēvēja viņu par Aerobusu. Viņš gan nebija pārāk milzīgs apmēros, taču nīkulis arī ne. Lielākoties cilvēki uz viņu paskatījās, tikai vajadzības spiesti. Sešas pēdas un divas collas plus trīs ceturtdaļas collas nenoliedzami bija labs rezultāts. Tik precīzi savu augumu Marss zināja tāpēc, ka tika nomērīts pirms drafta Nacionālajā futbola līgā. Jāteic, ka tādos gadījumos sportistam tiek nomērīts pilnīgi viss, un viņam radās asociācijas ar vergu tirgu, kad potenciālie īpašnieki metodiski bikstīja un grūstīja preci. Atšķirībā no paverdzinātajiem senčiem Marsam vismaz bija cerība uz milzu naudu, ko varēs iztērēt par tā vraka remontu, kas pēc spēlēšanas būs palicis pāri no viņa ķermeņa. Viņš joprojām bija divsimt trīsdesmit mārciņas smags. Nevis resns, bet iespaidīgs. Ņemot vērā samazgas, ko cietumā pasniedz ēdiena vietā, tāda auguma saglabāšana bija varoņdarbs. Nebija noslēpums, ka šo pārtiku apstrādā lielajās fabrikās un piebāž ar taukiem, nātriju un ķimikālijām, ko varbūt izmanto arī betona un paklāju ražošanā. "Lēni mirt, lietojot jūsu briesmīgo pārtiku." Šai vietā Marss bija uzturējies gandrīz tikpat ilgi kā ārpus tās. Un laiks nebūt nebija ritējis ātri. Tie līdzinājās nevis diviem desmitiem, bet diviem simtiem gadu. Taču tagad bija vienalga. Drīz viss beigsies. Tā diena bija pienākusi. Pati pēdējā apelācija tika noraidīta. "Es esmu miris." Uz Hantsvilu viņš tika atgādāts no Polunska cietuma nāvinieku kameras Teksasas štata Livingstonā, kas atradās sešdesmit jūdzes uz austrumiem. Valdīja uzskats, ka beidzot varas iestādes pēc divdesmit gadus ilgas gaidīšanas panāks savu taisnību. Advokātes bālā seja sadrūma, kad viņa pavēstīja šos jaunumus klientam. "Bet viņa nākamajā rītā atkal pamodīsies. Es ne. Drīz es klausīšos bendes papēžu klaudzoņā un drukno sargu smagajā elpā un skatīšos mirdzošajos rokudzelžos un cietuma priekšniekā, lai gan viņš jau nākamajā dienā būs aizmirsis manu vārdu. Turpat būs svētulīgs Dieva cilvēks ar Bībeli, kurš skaļi lasīs konkrētus pantus, jo tev pēdējā ceļā esot vajadzīgs kaut kas garīgs." Teksasā ar nāvi sodīja daudz vairāk ieslodzīto nekā citos štatos, pāri par pieciem simtiem pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Gandrīz gadsimtu, sākot no tūkstoš astoņsimt deviņpadsmitā gada, notiesātos pakāra. Vēlāk tika izmantots elektriskais krēsls, un trīssimt sešdesmit viens cietumnieks četros gadu desmitos nogalināts ar elektrošoku. Tagad, lai nosūtītu cilvēku uz viņpasauli, Teksasā deva priekšroku nāvējošai injekcijai. Lai nu kā, tas nozīmēja miršanu. Likums noteica, ka soda izpildi nedrīkst sākt pirms sešiem vakarā. Marsam teica, ka viņi ieradīsies pusnaktī. "Apnikusi tāda vilcināšanās," viņš nodomāja. "Šī diena izvērtusies pagalam gara un pretīga." Nereti viņu saukāja par staigājošo mironi. – Laimīgi tiksim no tevis vaļā, – neskaitāmas reizes bija teikuši sargi. Marsam negribējās atskatīties uz šo notikumu epicentru. Taču – vai tas būtu iespējams? Pēdējam brīdim tuvojoties, viņš sāka domāt par senajām lietām. Par viņa baltādainā tēva Roja un melnādainās mātes Lūsindas Marsu noslepkavošanu. Tolaik šāds pāris šķita dīvains, savāds, pat eksotisks, īpaši jau Teksasas rietumos, turpretī tagad tas nebija nekas sevišķs. Mūsdienās teju ikviens bērns izskatījās kā vismaz piecdesmit dažādu asiņu sajaukuma rezultāts. Nesen tika atgādāts niekkalbis, kas piedzimis divu dažādu rasu vecākiem, kuri savukārt arī bija netradicionālu pāru bērni. Izrādījās, ka šis nenormālais – nogalinājis veikala darbinieku nozagtas konfekšu paciņas dēļ – ir melnā, brūnā, baltā un ķīniskā sakopojums. Turklāt viņš bija musulmanis, lai gan Marss nekad neredzēja viņu krītam ceļos un lūdzamies piecas reizes dienā kā dažus citus labošanas iestādē. Šo nabadziņu no Kolorādo štata sauca par Anvāru, un viņš visiem apgalvoja, ka patiesībā vēlas kļūt par Aleksi. Marss apsēdās uz nārām kamerā un ielūkojās rokaspulkstenī. Bija pienācis laiks sportam. Pēdējoreiz. Baltajam treniņtērpam uz muguras bija melni burti "N" un "K", kas nozīmēja "nāvinieku kamera". Viņš tos pielīdzināja klaburčūskas brīdinājuma signālam: "Turies no manis pa gabalu!" Marss pieplaka pie vēsās betona grīdas un divsimt reizes izpildīja atspiešanos, vispirms atbalstoties uz dūrēm, tad uz pirkstiem un noslēgumā no suņa pozas, ikreiz ar kailo galvu viegli pieskaroties grīdai. Pēc tam viņš veica trīssimt pietupienus. Tad sekoja joga un pilates – spēkam, līdzsvaram, kustību koordinācijai un, pats svarīgākais, lokanībai. Viņš spēja ar pieri pieskarties pie kāju pirkstgaliem, ne druskas neieliecoties ceļgalos, un tas tik milzīgam un muskuļotam cilvēkam bija īsts varoņdarbs. Tūkstotis vēdera preses vingrinājumu gluži kā skābe dedzināja muskuļus, kas bija kļuvuši cieti kā klints, un naba vairāk līdzinājās dzimumzīmei, nevis vietai, kur reiz nogriezta saite. Nākamais bija nogurdinošais pliometrijas treniņš, kura laikā viņš veiklos – galvenokārt paša izdomātos – manevros izmantoja visas četras sienas un grīdu. Patiesību sakot, Marss līdzinājās Zirnekļcilvēkam. Vai Fredam Astēram, kas dejo pa griestiem. Tādu vingrinājumu izkopšanai viņam cietumā bija neskaitāmas stundas. Dzīve bija ārkārtīgi strukturēta, un brīvā laika netrūka. Lielākā daļa ieslodzīto gluži vienkārši sēdēja un nedarīja neko. Iestādē netika organizētas ne kādas nodarbības, ne rehabilitācijas kursi. Neoficiālais cietuma moto bija nepārprotams: "Rehabilitācija ir domāta bābām." Beigās Marss nodevās skrējienam uz vietas – turklāt augstu cilādams ceļgalus – tik ilgi, ka zaudēja laika izjūtu. "Vājprāts! Kāpēc es to daru šodien? Jā, es to esmu darījis katru dienu kopš atbraukšanas. Iespējams, tā ir mana galīgā nepakļaušanās izpausme. To viņi man neatņems. Labi, ka vismaz nevajag atteikties no pēdējās maltītes, jo Teksasā tādu vairs nepiedāvā. Es negribu nomirt ar tiem mēsliem kuņģī. Tad jau labāk ar tukšu vēderu." Apmeklētāju nebija, jo neviens nevēlējās ierasties. Jau divdesmit gadus Marss bija viens. "Interesanti, ko rīt ziņos avīzes. Varbūt ievietos nelielu rakstiņu. Lasītāju vairs nepārsteigsi ar stāstu par kārtējo melnādaino, kurš saņēmis Vientuļās zvaigznes letālo spa procedūru. Pie velna, fotogrāfiju noteikti nepieliks! Bet atreferēs visus noziegumus, kuros mani apsūdzēja. Neapšaubāmi. Un daudziem tā būs vienīgā atmiņa par mani. Slepkava Melvins Marss." Viņš atslābinājās. Sviedri pilēja uz betona, kas jau kopš aizlaikiem bija notriepts ar daudz sliktākām lietām. Nolemtie pirms došanās nāvē mēdza izkārnīties uz grīdas. Atguvis elpu, Marss apsēdās uz nārām un atspieda galvu pret sienu. Iepriekšējā kamerā viņš sienas bija nodēvējis par Rīdu, Sjū, Džoniju un Benu – atbilstoši "Fantastiskā četrinieka" supervaroņiem no komiksa. Vismaz kāda nodarbošanās vispārējas bezdarbības situācijā, kad diena tiek aizpildīta ar jebko. Itin bieži Marss iztēlojās seksīgo Sjū Stormu, taču daudz radnieciskāku dvēseli saskatīja dīvainajā akmenscilvēkā Benā Grimmā. Kā sportists Marss arī bija dīvainis, turklāt labā nozīmē. Taču vienlaikus viņš prata domāt un tādējādi līdzinājās gudrajam Rīdam. Tāpat viņš sevi asociēja ar Sjū jaunāko brāli uguns bumbu Džoniju Stormu, jo nereti jutās gluži kā liesmās – kaut vai tādēļ, ka dienas ne ar ko neatšķīrās cita no citas. Dzīvā elle. Šī viņam bija septiņtūkstoš trīssimt četrdesmit otrā diena. Pēdējā. Marss atkal ieskatījās rokaspulkstenī. Pieci tikšķi līdz pastardienai. Drīz pēc nonākšanas cietumā viņš gadu pavadīja savrup. Iemesls bija vienkāršs – dzīve ir beigusies, sapņi ir sagrauti, smagais darbs nonivelēts līdz nullei un viņš novests līdz galējai robežai. Sods par trīs ieslodzīto piekaušanu un pretošanos pusducim sargu, kas pēc tam apstrādāja viņu ar elektrošoka ierīci un ar stekiem gandrīz nosita, bija vesels gads sešreiz sešas pēdas lielā kamerā ar niecīgu spraugu loga vietā. Neviens ar viņu nerunāja, un viņš nevienu neredzēja un neizbaudīja iespēju pieskarties otram cilvēkam. Ēdiens, tualetes papīrs, dažkārt arī vīkšķis, ziepes un paretam tīrs apģērbs viņam tika pasniegts pa atveri durvīs. Mazgājās viņš stūra dušā, kur ūdens bija vai nu auksts, vai arī nežēlīgi karsts. Gulēt vajadzēja uz grīdas. Viņš murmināja, kliedza, lamājās un beigu beigās raudāja. Un pēkšņi saprata, ka cilvēki nenoliedzami ir sociālas būtnes un bez iespējas komunicēt sajūk prātā. Un Marss tajā kamerā gandrīz sajuka prātā. Simt sešdesmit devīto dienu viņš skaidri atcerējās un asiņainiem nagiem ieskrāpēja šo skaitli sienā. Apziņa aptumšojās, bija atlikusi vien drusciņa veselā saprāta, ko viņš izmantoja gluži kā glābšanas vesti cunami laikā, kā ostu vētras kulminācijā. Viņš koncentrējās uz bijušās draudzenes Tatjanas tēlu, kuru iedomājās precējušos un ar sešiem bērniem, izplūdušu un ar milzīgiem gurniem, īgnu, nelaimīgu un noilgojušos pēc mīļā Melvina. Un tomēr šī sieviete likās absolūti ideāla, turklāt viņas seja, augums un bezgalīgā mīlestība palīdzēja pārciest simt sešdesmit devīto dienu un izdzīvot vēl simt deviņdesmit sešas. Kad durvis atvērās, viņš ieraudzīja jaunu sargu – trīssimt mārciņas smago rasistu Lielo Diku. Tas pavēlēja Marsam piecelt mulata dibenu, citādi nākšoties visu atlikušo mūžu ēst caur salmiņu. No turienes Melvins Marss izgāja kā pilnīgi cits cilvēks un vairs nekad nepārkāpa noteikumus tiktāl, lai viņu varētu aizvest atpakaļ uz karceri. Ja tā notiktu, viņš izdarītu pašnāvību un došanos uz nāvinieku kameru negaidītu. Nāvinieku kamera. Tā atradās koridora galā, un to dēvēja par pēdējo jūdzi, lai gan attālums bija vien trīsdesmit pēdas – un ar to pietika, jo lielākā daļa notiesāto saļima pusceļā. Tad milzīgie sargi pacēla tos aiz padusēm un aizvilka prom. Teksasā cilvēku nogalināja neatkarīgi no tā, vai viņš drosmīgi aizgāja līdz galam. Augstākā tiesa savulaik apsprieda nežēlīgos un neparastos letālās injekcijas aspektus, jo dažos gadījumos cietumnieku agonija pirms nāves ir bijusi briesmīga. Tiesa atļāva arī turpmāk izmantot šo nāvessoda izpildes metodi. Arī notiesāto upuriem taču sāpēja un bija bail, tātad kurš te varētu kaut ko pārmest Augstākajai tiesai? Marss noteikti ne. Tomēr viņš cerēja, ka viņa gadījumā viss noritēs ātri un raiti. Nāvessoda izpildes kamera bija neliela – deviņas reiz divpadsmit pēdas. Tai bija uzmundrinošas tirkīzkrāsas sienas un metāla durvis, kas šķita neiederīgas tādam nolūkam paredzētā telpā. Te cilvēkus sodīja ar nāvi, nevis sūtīja atvaļinājumā uz Karību jūru. Centrā bija nestuves uz riteņiem ar ērtu spilvenu un stingras ādas siksnām. Blakus atradās divas telpas ar stikla logiem, pa kuriem varēja noskatīties soda izpildē. Vienā parasti uzturējās upura ģimene, otrā – nosodītā radinieki. Marss zināja, ka šajā gadījumā grupa ir viena un tā pati, turklāt abas telpas būs tukšas. Mirkdams sviedros, viņš atslīga pret sienu un iegrima atmiņās – tajās patīkamajās, kas viņam vēl bija atlikušas. Koledžas futbola pasaulē viņš nebija necik milzīga auguma, taču pussarga pozīcijā izskatījās pietiekami iespaidīgs. Turklāt viņš izrādījās talantīgs. Parasti Nacionālā futbola līga tādus paturēja redzeslokā. Pēdējā koledžas gadā viņš bija Heismana balvas izcīņas finālists, vienīgais pussargs tajā grupā – pārējie bija saspēles vadītāji. Viņš spēja pārskriet pāri, apskriet apkārt vai izskriet cauri jebkuram šķērslim, prata bloķēt citus, notvert no laukuma aizmugures lidojošu bumbu un gandrīz vienmēr apmānīja pretinieku ar instinktīvu sāņus gājienu – tādus talantus līga nelaida garām. Viņa oficiālais laiks četrdesmit jardu skrējienā bija četras, komats, trīsdesmit viena sekunde. Pirms divdesmit gadiem tas bija iespaidīgs ātrums pat malējiem aizsargiem vai uzbrucējiem, kur nu vēl milzīgam, ar monstra cienīgiem pleciem apveltītam pussargam, kurš iztiku pelna ar triekšanos garām bloķētājiem. Arī mūsdienās tāds ātrums tika uzskatīts par izcilu. Dieva dotas spējas. Viņam viss bija iedzimts. Citi viņu dēvēja par dabas bērnu. Nosvīdušajā sejā izlauzās smaids. "Jā, tādus neizlaiž no redzesloka un krietni apmaksā." Tolaik jauniņajiem vēl nebija ieviesti algas ierobežojumi. Jau no pirmās dienas viņš varēja pelnīt lielu naudu, miljonu pēc miljona. Un tas nozīmēja savrupnamu, automobiļus, sievietes un cieņu. Ikviens apgalvoja, ka viņu izvēlēsies pirmajā kārtā un viņš būs labāko piecniekā, aizsteigsies priekšā vairākiem no tiem saspēles vadītājiem, ar kuriem sacentās Heismana balvas izcīņā. Baumoja, ka Ņujorkas Giants un Tampabejas Bucs komandas, piedzīvojušas daudzus neveiksmju gadus un bruņojušās ar tiesībām izvēlēties izcilākos, labprāt paņems Melvinu Marsu un tādēļ mazliet patukšos savu turīgo īpašnieku bankas kontus. "Pie velna! Es varēju kādudien pacelt Superkausu. Viss sākās tik brīnišķīgi! Es pamatīgi strādāju, lai tā būtu. Neviens nekad neko man nav devis par velti. Šķēršļi likās nepārvarami, bet es allaž tiku tiem pāri." Un tad ierunājās zvērinātie: "Mēs uzskatām, ka apsūdzētais ir vainīgs." Un neviens no profesionālā futbola pasaules vairs neatcerējās par Melvinu Marsu un četrām, komats, trīsdesmit vienu sekundi. Iespaidīgais jauneklis bija kritis. Izdzīvojušo nebija. Pēc dažām minūtēm Melvina Marsa vairs nebūs. Viņu guldīs nabagu kapsētā, jo nav palicis neviens, kas varētu viņu apglabāt piedienīgi. Ja paietu vēl divi mēneši, viņš būtu četrdesmit divus gadus vecs. Bet izrādījās, ka četrdesmit pirmā bija viņa pēdējā dzimšanas diena. Viņš atkal ieskatījās rokaspulkstenī. Bija pienācis laiks. To apliecināja pulkstenis un soļi koridorā. Viņš jau sen bija izlēmis, ka nomirs kā vīrs – ar taisnu muguru un izslietu galvu. Piepeši kaklā sakāpa kamols, un acis kļuva miklas. Viņš mēģināja elpot normāli un savaldīties, paskatījās apkārt un atcerējās Polunska cietuma kameras sienas. "Ardievu, burvīgā Sjū! Adjē, Džonij! Ar dievpalīgu, Ben. Esi uzmanīgs, Rīd!" Piecēlies viņš atspieda muguru pret sienu – varbūt tāpēc, lai saņemtos. "Tas līdzinās aizmigšanai, puis. Tu gluži vienkārši vairs nepamodīsies. Aizmigšana…" Kameras durvis atvērās, un parādījās vairāki cilvēki – trīs civilapģērbā un četri formastērpos. Civilie šķita satraukti, arī pārējie nervozēja. Marss to ievēroja un atskārta, ka pulciņā nav neviena melnsvārča ar Bībeli rokās. Kaut kas noteikti nenoritēja pēc plāna. Vīrietis ar neuzkrītošām brillēm un atbilstošu miesasbūvi nedroši spēra soli kamerā, it kā baidītos, ka durvis tūdaļ aizcirtīsies un viņš uz mūžiem paliks ieslodzījumā. To Marss varēja saprast. Pārējie civilie uzvedās tik piesardzīgi, it kā zinātu, ka tuvumā nolikts spridzeklis, bet nenojaustu, kad notiks sprādziens. Neuzkrītošais nokremšļojās un vērās grīdā, sienā, griestos ar vienīgo spuldzīti – it visur, tikai ne Marsam acīs. Radās iespaids, ka milzīgais, sasvīdušais mulats piecu pēdu attālumā vairs nebūtu redzams. Viņš atkal nokremšļojās. Marsam prātā uzvirmoja asociācija ar pasaules lielāko notekcauruli, kurā skaļi saplūst mēsli. Nodūris galvu, Neuzkrītošais sacīja: – Jūsu lietā noticis negaidīts pavērsiens. Soda izpilde ir atcelta. Melvins Marss neteica ne vārda. 2 Marsam mugurā joprojām bija baltais treniņtērps ar brīdinājumu, taču kaut kas bija mainījies – no kameras uz šo telpu viņš tika atvests bez rokudzelžiem. Tas notika pirmo reizi kopš viņa ierašanās cietumā. Tomēr gar sienu drošības labad stāvēja pusducis sargu. Pretī Marsam sēdēja četri vīrieši. Viņš nevienu nepazina. Visi bija baltādainie, ģērbušies palielos uzvalkos un noteikti nevēlējās atrasties šai vietā. Jaunākais bija apmēram viņa vecumā. Savādā komisija raudzījās uz Marsu, un viņš apņēmīgi lūkojās pretī. Marss bija nolēmis klusēt. "Uz šo ballīti ir aicinājuši viņi, tātad lai paši sāk dziedāt." Tas, kurš sēdēja vidū, pacilāja kādus papīrus. – Jūs noteikti vēlētos zināt, kas īsti notiek, Marsa kungs. Viņš mazliet pielieca galvu, taču klusēja. Baltādainais viņu par "kungu" pēdējoreiz bija nosaucis… "Pie velna! Es nemaz neatceros tādu gadījumu. Futbola līgas draftā mani dēvēja tikai par Svēto mēslu. Cietumā es tiku uzrunāts dažādos veidos, kāds nu kuram ienāca prātā." – Patiesība ir tāda, – svešais turpināja, – ka cits cilvēks ir atzinies to slepkavību izdarīšanā, par kurām notiesāts esat jūs. Vairākkārt samirkšķinājis acis, Marss izslējās krēslā taisnāk un nolika uz galda milzīgās plaukstas, kas savulaik bija devušas lieliskas piespēles. – Kurš? – Balss izklausījās dīvaini nepazīstama. Svešais palūkojās uz savu kolēģi, kas izskatījās vecāks un pašpārliecinātāks un pamāja. – Čārlzs Montgomerijs, – pirmais runātājs paskaidroja. – Kur viņš ir? – Alabamas štata cietumā gaida soda izpildi. Par nesaistītiem noziegumiem. – Jūs ticat, ka viņš to izdarīja? – Marss pavaicāja. – Mēs patlaban veicam izmeklēšanu. – Ko viņš zina par slepkavībām? – Marss jautāja. Šis runātājs atkal paraudzījās uz vecāko biedru, kurš tagad likās neizlēmīgs. Marss sajuta spriedzi un pievērsās viņam. – Vai ir cits iemesls, kādēļ jūs apturējāt mana soda izpildi? Jūs to darījāt tikai tāpēc, ka viens trakais Alabamā izsūdzējis grēkus? Nedomāju vis. Tātad viņš kaut ko zina. Kaut ko tādu, kas zināms tikai īstajam slepkavam. Vecākais kungs pamāja ar galvu un šķita lūkojamies uz Marsu no jauna – daudz labvēlīgāka – skatpunkta. – Jums taisnība, – viņš sacīja. – Tas cilvēks atklāja tādas nianses, ko varētu izstāstīt tikai patiesais vainīgais. – Skaidrs, loģiski. – Marss dziļi ievilka elpu, lai gan nesaprata, kas īsti notiek. – Vai jūs pazīstat Montgomeriju? – jautāja pirmais. Marss atkal pagriezās pret viņu. – Nekad agrāk neesmu par tādu cilvēku dzirdējis. Kāpēc prasāt? – Mēs tikai cenšamies apstiprināt faktus. "Protams." Marss atkal palocīja galvu. "Es zinu, kas tie par faktiem. Jūs gribat dzirdēt, vai es noalgoju Montgomeriju, lai viņš nogalina manus vecākus." – Nē, es viņu nepazīstu, – Marss stingri attrauca un palūkojās apkārt. – Kas tālāk? – Jūs paliksiet cietumā līdz brīdim, kamēr varēs pierādīt… noteiktas lietas. – Un… ja nu tas neizdosies? Vecākais atbildēja: – Savulaik jūs notiesāja par slepkavību, Marsa kungs. Šo spriedumu atstāja spēkā pēc vairākām apelācijām daudzu gadu gaitā. Šovakar sodu vajadzēja izpildīt. To visu nevar aizslaucīt dažās stundās. Mums ir jāievēro procedūras. – Cik ilgi būs jāgaida, kamēr tās paveiks brīnumu? – Pagaidām konkrētu laiku nosaukt nav iespējams. – Vecākais papurināja galvu. – Es labprāt to darītu, ja vien varētu. Mūsējie ir ceļā uz Alabamu, lai rūpīgāk nopratinātu Montgomeriju, savukārt Teksasas varas iestādes ir atjaunojušas izmeklēšanu. Mēs darām visu, kas mūsu spēkos, lai taisnīgums uzvarētu. Par to jūs varat būt drošs. – Ja viņš apgalvoja, ka ir nogalinājis manus vecākus, bet es joprojām cietumā gaidu nāvi, tas nav nekāds taisnīgums. – Mazliet jāpaciešas, Marsa kungs. – Es esmu cieties divdesmit gadus. – Tad jau vēl kāds brītiņš nesagādās grūtības. – Vai mana advokāte jau zina? – Viņa ir informēta un patlaban brauc šurp. – Viņai vajadzētu piedalīties izmeklēšanā. – Tā arī būs. Mēs gribam absolūtu procesa caurspīdīgumu, jo mūsu mērķis ir patiesība. – Man ir gandrīz četrdesmit divi gadi. Kurš samaksās par pusi mūža, ko esmu pavadījis aiz restēm? Svešā kunga seja nocietinājās un tonis kļuva pielaidīgāks. – Risināsim visu pēc kārtas un profesionāli. Tā vajag. Strauji mirkšķinot, Marss novērsās. "Ja jums nāktos te sēdēt, tad jūs noteikti nebūtu tik mierīgi un profesionāli. Jūs alktu pēc asinīm un draudētu iesūdzēt ikvienu, kurš kaut attāli ir saistīts ar šo lietu. Bet man jāsamierinās ar to, ka viss jārisina pēc kārtas. Jābūt pacietīgam. Tas taču nemaz nav tik grūti, vai ne? Pie velna!" Viņš vēlējās atgriezties kamerā – vienīgajā vietā, kur patiešām jutās droši, – un piecēlās kājās. Svešie izskatījās pārsteigti. – Ziņojiet, kad būsiet visu noskaidrojuši, – Marss sacīja. – Jums nebūs grūtību mani atrast. – Mums ir vēl daži jautājumi, Marsa kungs, – sacīja pirmais. – Nosūtiet tos manai advokātei, – viņš attrauca. – Man apnicis pļāpāt. Tagad bumba ir jūsu laukuma pusē. Jums ir zināms pilnīgi viss par mani un manu lietu. Nu pienācis laiks iztirpināt Montgomeriju. Ja viņš nogalināja manus vecākus, tad es gribu tikt ārā no šejienes. Jo ātrāk, jo labāk. Sargi aizveda Marsu uz kameru, un vēlāk ar ieslodzījuma vietas transportu viņš tika nogādāts uz nāvinieku kameru Polunska cietumā. Viens no turienes sargiem pačukstēja: – Domā, ka tiksi ārā no šejienes, puis? Es tā neuzskatu. Man vienalga, ko saka tie augstie kungi. Tu esi slepkava, Aerobus, un mirstot samaksāsi par izdarīto noziegumu! Marss pat nepagrieza galvu, lai palūkotos uz niedrei līdzīgo vīreli ar milzīgu ādamābolu, un soļoja uz priekšu. Šis riebeklis vienmēr – pat bez iemesla – mēdza iebakstīt viņam mugurā ar steku vai iespļaut sejā. Pretošanās gadījumā Marss sapūtu cietumā, turklāt neatkarīgi no tā, kas notiks ar Montgomeriju Alabamas štatā. Kameras durvis aizcirtās, un Marss piepeši sajuta, kā ļimst ceļgali, tāpēc teju vai atkrita uz nārām. Pēc mirkļa paslējies, viņš ar ierastu kustību atbalstījās pret betona sienu un lūkojās uz durvīm. Caur mūri neviens nevarētu uzbrukt, turpretī pa durvīm… Prāts pievērsās pēdējo desmit stundu notikumiem. "Es jau biju sagatavojies nāvessodam – cik nu tas vispār ir iespējams. Tad izpilde tika atcelta. Ja viņi nenoticētu puisim no Alabamas, vai es jau būtu miris? Pie velna! Droši vien. Ar Teksasu nejoko." Viņš aizvēra acis. "Kā man tagad vajadzētu justies? Laimīgam? Nervozam? Atvieglotam? Bažīgam?" Sirdi plosīja visas šīs emocijas. Un radās iespaids, ka viņš nekad neizies no šīm sienām – lai kādi arī būtu tā saucamās izmeklēšanas rezultāti. Tas nebija fatālisms. Tas bija reālisms. Sācis klusi dungot kādu melodiju, Marss pielūkoja, lai sargi to neizdzird. Varbūt bija muļķīgi baidīties, bet tas likās pareizi. "Kad svētie, kad svētie, kad svētie iemaršē, ak, Dievs, es gribu atrasties to skaitā, kad svētie iemaršē." 3 Gada pēdējā dienā Eimoss Dekers sēdēja nomātajā automobilī, gaidīja rindā pie burgernīcas netālu no Ohaio un Pensilvānijas štatu robežas un prātoja, ko pasūtināt. Lielākā daļa viņa mantības atradās uz aizmugures sēdekļa un bagāžniekā. Dažas lietas bija palikušas noliktavā Bērlingtonā. Šķirties no tām negribējās, taču arī papildu vietas automobilī nebija. Viņš bija sešas pēdas un piecas collas garš, tātad liela auguma, un svars svārstījās starp trīssimt un četrsimt mārciņām – precīzs skaitlis bija atkarīgs no konkrētā maltītē apēstā. Savulaik Dekers bija futbolists koledžas komandā un tikai mazliet paguva uzspēlēt Nacionālajā futbola līgā, jo pēc negaidīta sitiena mainījās viņa prāta stāvoklis un viņš turklāt iemantoja lielisku atmiņu. To dēvēja par hipermnēziju. Izklausījās brīnišķīgi, bet bija pavisam citādi. Taču izjūtas noteikti nevarēja salīdzināt ar emocijām tonakt, kad viņš iegāja mājā un atklāja, ka sieva, svainis un meita ir brutāli nogalināti. Slepkava gan vairs nebija starp dzīvajiem – par to Dekers parūpējās –, tomēr lietas pabeigšana mudināja viņu pārcelties no Bērlingtonas Ohaio štatā uz Virdžīnijas štatu, lai ieņemtu unikālu amatu Federālajā izmeklēšanas birojā. Viņš joprojām nesaprata, kā to vērtēt. Un tāpēc pasūtināja divus milzīgus hamburgerus, divas lielās frī kartupeļu porcijas un tik pamatīgu kokakolas glāzi, ka tikko spēja to noturēt savā platajā plaukstā. Ja gadījās nervozēt, viņš vienmēr daudz ēda. Kad nervozēšana bija nopietna, viņš pārvērtās par atkritumu smalcināšanas mašīnu. Dekers sēdēja stāvlaukumā un kāri ēda. Sāls no frī kartupeļiem lipa pie pirkstiem un bira klēpī. Ārā viegli sniga. Viņš bija izbraucis vēlu un jutās noguris, tādēļ saprata, ka līdz galam vienā vakarā netiks. "Vajadzēs apmesties motelī un pabeigt ceļojumu rīt." Īpašais aģents Ross Bogārts, kura pakļautībā viņš strādās Federālajā izmeklēšanas birojā, apgalvoja, ka visi transporta izdevumi – saprātīgos apmēros – tiks samaksāti. Bogārts pat piedāvāja aizvest Dekeru uz Virdžīnijas štatu ar lidmašīnu, taču viņš atteicās, jo gribēja sēsties pie stūres un pabūt viens. FIB vajadzēs strādāt kopā ar Bērlingtonā sastapto žurnālisti Aleksandru Džeimisoni, kas savu aso prātu bija parādījusi, izmeklējot viņa ģimenes locekļu slepkavību, un ko Bogārts gribēja redzēt savā neparastajā komandā. Savu darbības vīziju Bogārts bija detalizēti izklāstījis Dekeram vēl Bērlingtonā. Komandu vadīs no FIB akadēmijas Kvontiko pilsētā, un tajā sapulcinās aģentus un civilos ar īpašām spējām, lai izmeklētu neatklātas lietas un, cerams, atrastu vainīgos. "Varbūt mēs būsim citur neiederīgo cilvēku komanda," Dekers nodomāja. Viņš vēl nezināja, vai jūtas laimīgs par to, ka jāpārceļas uz Austrumkrastu un jāsāk viss no sākuma. "Taču Bērlingtonā mani nekas vairs nesaista, tātad – kāpēc ne?" Pirms nedēļas viņš tā uzskatīja, bet tagad vairs nejutās tik pārliecināts. Ziemassvētki atnāca un pagāja. Nu bija Vecgada vakars. Cilvēki devās uz ballītēm un svinēja, turpretī Dekeram nebija iemeslu priecāties, lai gan viņš bija dabūjis jaunu darbu un vajadzēja sākt jaunu dzīvi. Viņš bija zaudējis ģimeni, un to nekas neaizvietos, tātad jautrībai pārvilkts krusts uz visiem laikiem. Dekers izmeta maisiņu stāvlaukuma atkritumu tvertnē, iekāpa automobilī un aizbrauca. Tuvojās apaļā stunda, un viņš ieslēdza Nacionālā sabiedriskā radio staciju, lai noklausītos ziņas. Svarīgākais bija stāsts par ieslodzīto, kurš par mata tiesu pēdējā minūtē – cik melodramatiski! – izglābies no nāvessoda. Diktors to nodēvēja par pēdējā brīdī pasniegtu Ziemassvētku dāvanu. Laimīgais bija Melvins Marss, kuram piespriesti divdesmit gadi ieslodzījumā par vecāku noslepkavošanu. Visas apelācijas tika noraidītas, un Teksasas štats bija gatavs atņemt cilvēkam dzīvību, tādējādi sodot par noziegumiem. "Taču parādījušies satriecoši jauni apstākļi," sacīja diktors. Kāds cietumnieks Alabamas štatā atzinies slepkavības izdarīšanā un izstāstījis tādas detaļas, ko varēja zināt vien īstais vainīgais. Marss, bijušais koledžas komandas futbolists, Heismana balvas izcīņas finālists un daudzsološs Nacionālās futbola līgas sportists, joprojām atradās ieslodzījumā un gaidīja izmeklēšanas rezultātus. "Ja vaļsirdīgā atzīšanās tiks apstiprināta ar pierādījumiem, Melvins Marss, divdesmit gadus pavadījis aiz restēm, tiks atbrīvots. Viņa sapnis par Nacionālo futbola līgu, protams, ir beidzies, bet varbūt tagad, kaut arī mazliet par vēlu, uzvarēs taisnība," komentēja diktors. "Nolādēts!" klusībā sodījās Dekers, izslēdzis radio. "Taisnā tiesa Melvinam Marsam." Prāts drudžaini darbojās, atmiņā atausa pagātnes notikumi hronoloģiskā secībā. Lai atcerētos šo gadījumu, hipermnēzijas palīdzība nebija vajadzīga. Melvins Marss Teksasas universitātē bija daudzsološs pussargs. Tās komanda Longhorns regulārās sezonas pēdējā nedēļā sakāva Ohaio štata universitātes Buckeyes sportistus spēlē, ko pārraidīja nacionālā televīzija. Dekers bija centra aizsargs – pietiekami garš un labs, taču ne izcils, liela auguma, spēcīgs un izturīgs, tomēr bez apgriezieniem un atlētisma, kas nepieciešams patiesi meistarīgiem sportistiem. Tajā pēcpusdienā Marss padarīja Dekera un viņa komandas dzīvi nožēlojamu. Teksasa uzvarēja ar pieciem piezemējumiem un sagrāva jebkādas Ohaio štata universitātes cerības tikt pie čempionu kausa. Marss ieguva četrus punktus – trīs ar ieskriešanu zonā un vienu ar skriešus teicami notvertu bumbu pie pretinieka trīsdesmit piecu jardu līnijas. Šo brīdi Dekers atcerējās pārāk labi, jo viņa uzdevums bija nosegt Marsu pie laukuma aizmugures zonas. Viņš uzbruka pretiniekam ar visiem iespējamiem paņēmieniem, taču Marsam izdevās noturēties kājās, saglabāt bumbu, izdarīt māņu gājienu un nonākt līdz punkta gūšanai, kamēr Dekers palika guļam laukumā trīsdesmit jardu attālumā. Todien tā šķita piektā reize, kad Marss guva virsroku pār savu sedzēju. Kā vēlāk, analizējot videomateriālu, norādīja treneri, patiesībā tā bija desmitā. Pēc tā sitiena un neveiksmes Dekers tika nosēdināts uz rezervistu soliņa. Pretinieki bija vadībā ar divdesmit astoņiem punktiem, un līdz spēles beigām bija palikušas sešas minūtes. Pēc pārtveršanas dabūjot bumbu, viņi varētu palielināt pārsvaru. Jau atkal Marss uzbruka vidējam centra aizsargam – klintij līdzīgajam Edijam Kīzam, kurš vēlāk divpadsmit gadus nospēlēs komandā Forty-Niners, – tik spēcīgi, ka sportists atmuguriski iekrita gala zonā, bet pretinieki guva pēdējos tā mača punktus. Dekers bija domājis, ka Melvins Marss itin viegli iekļūs Nacionālajā futbola līgā. Kad viņu arestēja, tika sacelta milzu ažiotāža. Bet Dekers smagi strādāja, lai nodrošinātu vietu sev augstajā līgā, tādēļ Marsa arests un notiesāšana beigu beigās pagaisa no redzesloka. "Divdesmit gadi cietumā par noziegumu, kuru viņš varbūt nemaz nav pastrādājis. Atzinies kāds cits. Stāstījis detaļas, kas varētu būt zināmas tikai īstajam slepkavam." Tas tik ļoti līdzinājās Dekera ģimenes nogalināšanas versijai, ka sakarību pamanītu ne tikai viņa unikālais prāts. Viņš iestūrēja Pensilvānijas štatā, devās dienvidu virzienā uz Mērilendu un tālāk uz Virdžīniju. Laiku pagulēšanai viņš sev neatlicināja. Prāts bija mundrs un možs. Domas rosījās ap Melvinu Marsu. "Vārds no pagātnes." Liktenim vai tā māsīcai veiksmei Dekers neticēja, bet kaut kas taču pamudināja viņu ieslēgt radio tieši tajā brīdī. "Ja es būtu ēdis kaut dažas minūtes ilgāk vai apstājies, lai pačurātu, tad šo ziņu nedzirdētu. Bet es to dzirdēju! Tātad… ko tas nozīmē?" Tas īsti nebija skaidrs. Tāpat kā tas, vai Melvina Marsa vārds jebkad izies no prāta. Pēc daudzām stundām viņš sasniedza norādīto adresi. Jūras kājnieku korpusa bāze Kvontiko, viena no lielākajām pasaulē un mājvieta daudzām federālajām likuma uzraudzīšanas institūcijām. Ēka atradās aiz augsta žoga un vārtiem, pie kuriem stāvēja nopietni vīri formastērpos, bruņoti ar automātiskajiem ieročiem. Eimoss Dekers piebrauca pie vārtiem, atvēra logu, dziļi nopūtās un sagatavojās savai jaunajai dzīvei. 4 TRĪS ISTABAS Guļamistaba cietuma kameras izmērā. Vannas istaba – aptuveni divreiz mazāka. Trešā – visām pārējām, tostarp virtuves, funkcijām. Tās bija daudz plašākas telpas par tām, pie kurām Eimoss Dekers bija pieradis iepriekšējā pusotra gada laikā. Viņš nolika somas un palūkojās apkārt uz savām jaunajām mājām. "Vajadzētu pagulēt, bet es neesmu noguris." Dažkārt viņš spēja nogulēt vai visu dienu, bet citreiz – kā tagad – prāts traucēja atslābināties. Nu tas darbojās kā uzvilkts. Virtuves daļā atradās neliels galds, uz kura bija nolikts klēpjdators ar zīmīti no aģenta Bogārta. Dators ar drošu bezvadu internetu tika nodots Dekeram lietošanā. Pats Bogārts solījās ierasties vēlāk. Dekers ieskatījās rokaspulkstenī. Bija pieci no rīta. Bogārts acīmredzot rēķinājās, ka viņš pa ceļam apstāsies un tādēļ ieradīsies tikai pēcpusdienā vai pat vakarā. Pagatavojis sev melnu kafiju ar kaudzi cukura, Dekers aiznesa krūzi līdz galdam, apsēdās un ieslēdza klēpjdatoru, atvēra interneta pārlūkprogrammu un meklētājā ierakstīja Melvina Marsa vārdu. Pēdējās dienās par viņu bija maz rakstīts. Dekers izlasīja visu, un perfektā atmiņa neizdzēšami saglabāja katru sīkumu. Bet interese par šī cilvēka pagātni nerima. Pēc dažām minūtēm viņš vajadzīgo informāciju atrada. Savulaik Melvins Marss ik gadu aprīlī tika minēts Nacionālās futbola līgas draftā, un tika prognozēts, ka viņš iekļūs labāko piecniekā – līdz brīdim, kad tika arestēts un notiesāts par savu vecāku Roja un Lūsindas slepkavību. Dekers ekrānā aplūkoja graudainu šī pāra fotogrāfiju. Rojs bija baltādainais ar spēcīgiem vaibstiem, un pat miglainajā attēlā varēja saredzēt viņu caururbjošo skatienu. Lūsinda bija izcili skaista melnādainā ar krāšņiem pusgariem matiem un burvīgu smaidu. "Pēc pirmā acu uzmetiena spriežot, absolūti pretstati. Interesanti." Dekers malkoja kafiju un turpināja lasīšanu. Dubultslepkavība notika otrajā aprīlī. Līķi tika atrasti augšstāva guļamistabā. Abi izrādījās nošauti, viņu sejas bija sašķaidītas, un telpa tika aizdedzināta. Māja atradās krietnu gabalu no lielceļa Teksasas štata lauku apvidū. Tuvākajā apkārtnē nebija neviena, kas kaut ko būtu dzirdējis un redzējis. Līķus atrada ugunsdzēsēji, kas ieradās pēc zvana uz deviņi, viens, viens. Liesmas tika nodzēstas, un nams pasludināts par nozieguma vietu. Kaimiņi pazina Marsus, it īpaši Melvinu kā jauno talantu sporta laukumā. Viņš bija vidusskolas futbola leģenda un turpināja plūkt slavas laurus arī koledžas komandā. "Tātad – kur atradās Melvins vecāku nāves brīdī?" prātoja Dekers. Semestri iepriekš viņš beidza koledžu, jo trīs gadus bija apmeklējis vasaras skolu. Tolaik ziņoja, ka puisim ir konkrēti nākotnes plāni, un uz drafta brīdi viņš gribēja būt brīvs no akadēmiskām saistībām. "Šis cilvēks domā uz priekšu," sludināja plašsaziņas līdzekļi. Viņš noteikti nebija stereotipiem atbilstošākais futbolists, kas var paskriet ātrāk par citiem, bet nespēj uzturēt pieklājīgu sarunu, un nealgoja aģentu, jo pats grasījās apspriest līgumu ar Nacionālo futbola līgu. Lai sagatavotos, viņš izpētīja citu līgumu nosacījumus, papļāpāja ar esošajiem un bijušajiem spēlētājiem. "Bet – kur Melvins atradās slepkavības brīdī?" Policija atrada viņu guļam motelī – viņš bija samaksājis ar kredītkarti, tātad viegli izsekojams. Stāsts izrādījās relatīvi vienkāršs. Melvins Marss bija apciemojis draudzeni un tad aizbraucis ar nolūku doties mājup. Automobilis sabojājies, un viņš bija spiests pārlaist nakti vienīgajā tuvumā esošajā motelī. Par vecāku slepkavību puisis uzzināja no policistiem, kas viņu pamodināja ar klauvējienu pie durvīm. Tolaik nevienam vēl nebija mobilo tālruņu vai elektroniskā pasta, feisbuka lapas vai tvitera konta. Cilvēks varēja bez pēdām nozust no redzesloka – mūsdienās kaut kam tādam bija grūti noticēt. Sākotnēji Marsu neturēja aizdomās. Viņš dzīvoja savrup. Tikmēr tika izsludināta atlīdzība par jebkādu informāciju, kas palīdzētu atklāt noziegumu. Izmeklēšana ieilga. Dekera uzmanību piesaistīja raksts par to, kā Melvins Marss nokļuva aizdomās turamo sarakstā. Apciemotā draudzene apgalvoja, ka Melvins aizsteidzies ātrāk, nekā stāstījis policijai, un motelis atradās nepilnas stundas brauciena attālumā no mājām, tātad Melvins varējis aizbraukt līdz vecākiem. Savukārt Melvins atgādināja par saplīsušo automobili un savu lēmumu nākamajā rītā piezvanīt tēvam un lūgt palīdzību. Pēc policijas pamudinājuma viņš mēģināja iedarbināt automobili, un tas izdevās uzreiz. Izskaidrot šādu pavērsienu Melvins nespēja un vairākkārt atkārtoja, ka iepriekšējā vakarā dzinējs apklusis un transportlīdzekli stāvlaukumā vajadzējis pat iestumt. Vēl problēmu pastiprināja ziņas, ka līdzīgs automobilis naktī redzēts vecāku mājas tuvumā. Moteļa darbinieks pastāstīja policijai, ka Marss reģistrējies vienos un piecpadsmit minūtēs. Draudzene apgalvoja, ka Melvins aizskrējis desmitos. No draudzenes mājas līdz motelim varēja aizbraukt stundā un četrdesmit minūtēs, tātad viņam pietiktu laika nonākt mājās, nogalināt vecākus un tad aiztraukties līdz motelim. Darbinieks apliecināja, ka Marss šķitis izspūris un apbēdināts, drēbes likušās netīras un brīdī, kad policija ieradusies numurā, viņam mugurā bijušas jau citas. Tika pieņemts, ka asiņaino apģērbu Marss kaut kur paslēpis un apvilcis tīru. Nākamais nepatīkamais pierādījums bija tas, ka bise piederēja Marsam. Viņš to izmantoja putnu medībās, tātad pirkstu nospiedumi uz ieroča nebija nekāds pārsteigums. Un pēdējais – automobilī tika atrastas asinis, un tāda pati asinsgrupa bija Lūsindai Marsai. No tiesu medicīnas viedokļa raugoties, tas bija sasodīti spēcīgs arguments. Dekers piecēlās, lai ielietu sev vēl mazliet kafijas. Ausa gaisma, bet viņš par to nelikās zinis, apsēdās un turpināja lasīšanu. "Kas varēja būt Melvina motīvs vecāku nogalināšanai?" Pēc aresta un apsūdzību izvirzīšanas policija nāca klajā ar savu teoriju. Tuvojās Nacionālās futbola līgas drafts un izredzes parakstīt līgumu par milzu summu, tātad visa pamatā varēja būt nauda. Vecāki pieprasīja vairāk, nekā Melvins vēlējās dot. Viņi sastrīdējās. Melvins jutās iedzīts stūrī. Negatīva publicitāte viņam noteikti nebija vajadzīga, jo rūpīgi tika veidots pievilcīgs tēls – cerībā papildus līgumam noslēgt arī pievilcīgus reklāmas darījumus. Visa dzīve bija izplānota pa punktiem, bet vecāki acīmredzot stāvēja ceļā to realizācijai. Tā vismaz uzskatīja apsūdzība. Lai atrisinātu problēmu, Marss abus nogalināja. Vispirms viņš aizbrauca pie draudzenes, lai sagādātu sev alibi, tad devās mājup, pastrādāja noziegumu un aizbēga uz moteli, bet nebija ņēmis vērā sīkas detaļas – kā jau daudzi slepkavas. Viņa gadījumā visu izšķīra laika grafiks. Lai cik rūpīgi viss būtu saplānots, tu nevari atrasties vienā vietā un nogalināt cilvēkus, bet stāstīt, ka biji pavisam citur un gulēji, un cerēt uz neapšaubāmi drošiem pierādījumiem sev par labu. Izmeklētāji vienmēr atradīs kādu nesakritību, ko centīgi izpētīs, un atklās melus. Acīmredzot tieši tā bija noticis ar Melvinu Marsu. Apsūdzībai izdevās pierādīt motīvu un iespēju. Turklāt Marsam piederēja šaujamierocis – nozieguma izdarīšanas līdzeklis. Tātad prokuratūras rīcībā bija trīs būtiskākie elementi, lai bez šaubu ēnas pierādītu cilvēka vainu. Zvērināto priekšā stājās liecinieks pēc liecinieka. Mozaīka ieguva konkrētas aprises. Prokurors bija beidzis Tenesī universitāti, līdz ar to noteikti nebija Teksasas štata futbolistu līdzjutējs un tādēļ lieliski pastrādāja, lai saaustu pierādījumus loģiskā teorijā. Aizstāvība mēģināja atrast caurumus šai sienā, taču neveiksmīgi. Marss atteicās liecināt, un advokāti padevās bez cīņas. Zvērinātie pameta zāli vien uz tik ilgu brīdi, ka varbūt paspēja apmeklēt tualeti, un atgriezās ar notiesājošu spriedumu. Pierādījumi izrādījās pietiekami spēcīgi. Roju un Lūsindu Marsus bija nogalinājis viņu vienīgais bērns Melvins. Tika piespriests nāvessods. Viņa karjera Nacionālajā futbola līgā beidzās, vēl nesākusies. Tāpat kā visa dzīve. "Čārlzs Montgomerijs." Dekers pētīja fotogrāfiju datora ekrānā. "Apmēram septiņdesmit gadus vecs baltādainais, muskuļots, skarbs un zemisks pēc izskata. Armijas veterāns ar krāšņu kriminālo pagātni. No maznozīmīgiem noziegumiem viņš pievērsies nopietnākiem un tad ļoti nopietniem un tagad Alabamas štata cietumā gaida soda izpildi par slepkavībām, ko pastrādājis pirms vairākiem gadiem. Hm… Ja Montgomerijs nemelo, kāpēc tika notiesāts Melvins Marss?" Mediji ziņoja, ka Montgomerijs atstāstījis svarīgas detaļas, kuras policija turējusi noslēpumā. "Bet… kāpēc Montgomerijs neklusēja? Tāpēc, ka jau atradās cietumā? Tāpēc, ka juta sirdsapziņas pārmetumus? Tāpēc, ka vienalga būtu nolemts nāvei?" Dekeram bija liela pieredze ar cietsirdīgiem noziedzniekiem, un Montgomerijs nešķita no tiem, kas mēdz kaut ko nožēlot. Dekers izdzēra kafiju un atslīga krēslā. Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Viņš ieskatījās rokaspulkstenī. Bija septiņi un trīsdesmit minūtes. Viņš atvēra durvis. Uz sliekšņa stāvēja īpašais aģents Bogārts ar milzīgu portfeli rokā. Slaidajam un sportiskajam vīrietim bija vairāk nekā četrdesmit gadi un pievilcīgi tumši, sirmot sākuši mati. Viņš izstaroja autoritāti, kas iegūta, komandējot padotos sarežģītu uzdevumu izpildīšanā. Bija zināms, ka viņam nav bērnu un ir iesākts šķiršanās process. Bogārtam aiz muguras stāvēja Aleksa Džeimisone – gara un skaista sieviete ar brūniem matiem un izteiksmīgām acīm, kas iedegās, tiklīdz viņa ieraudzīja Dekeru. Rokās viņa turēja maisiņu ar pārtiku. Dzīvespriecīgā tonī Džeimisone iesaucās: – Pārsteigums! Laimīgu Jauno gadu! Bogārts, plati smaidīdams, piebilda: – Man ziņoja, ka esi ieradies agri. Laipni lūdzam FIB sistēmā! Eimoss Dekers atbildēja: – Es esmu uzdūries lietai, ko gribu izmeklēt. 5 Dekers ēda bekonu ar olām un piekoda klāt siera cepumu, tikmēr Džeimisone un Bogārts lasīja rakstus par Melvinu Marsu. Drīz Bogārts pacēla galvu un sacīja: – Satriecoši! Diemžēl tā nav mūsu jurisdikcija, Eimos. Pabeidzis maltīti, Dekers izdzēra kafiju, saņurcīja ēdiena iepakojumus un precīzi iemeta atkritumu urnā pie virtuves letes. – Kas tad ir mūsu jurisdikcija? Vēl neatbildējis, Bogārts atvēra portfeli, izņēma lielu ātršuvēja mapi un pasniedza to Dekeram. – Aleksa jau dabūja savējo. Tās ir lietas, kurām mēs pievērsīsim uzmanību. Izlasi, un vēlāk mēs satiksimies un apspriedīsimies. – Mēs jau esam satikušies, tātad varam sākt. – Komandā ir vēl divi locekļi, – Bogārts iebilda. – Vienu no viņiem es esmu redzējusi, Eimos, – Aleksa paziņoja. – Tev viņa patiks. Dekers lūkojās uz Bogārtu, kurš sacīja: – Vai tu pazini Melvinu Marsu? – Koledžas gados mēs bijām pretinieki futbollaukumā. Vienīgais, ko es jebkad esmu viņam teicis, ir neganti vārdi: "Riebekli, kā tu to izdarīji?" – Viņš tiešām bija tik labs? – Labākais, kādu es jebkad esmu redzējis. – Varbūt viņš tiks ārā no cietuma, – teica Džeimisone. – Un tas ir labi. – Ja viņš nav vainīgs, – palaboja Dekers. – Protams. – Šaubos, ka Marsu atbrīvos, iekams viņi būs pilnīgi pārliecināti par pierādījumiem, – sacīja Bogārts. Dekers norādīja uz klēpjdatoru. – Vai zinājāt, ka ik gadu simtiem cilvēku tiek atbrīvoti no cietuma, jo ir atzīti par nevainīgiem? – Visnotaļ neliels procents no tiem, kas nonāk ieslodzījumā, – atbildēja Bogārts, kurš likās mazliet nepacietīgs. – Tiek lēsts, – Dekers skaidroja, – ka divarpus līdz pieci procenti no visiem ASV cietumniekiem nav pastrādājuši noziegumus. Divdesmit tūkstoši cilvēku! DNS testu pirmoreiz tiesā izmantoja tūkstoš deviņsimt astoņdesmit piektajā gadā. Kopš tā laika trīssimt trīsdesmit cilvēki reabilitēti, pateicoties šīm analīzēm. Taču tās iespējamas tikai septiņos procentos lietu, un divdesmit piecos procentos šo lietu FIB varēja izslēgt cilvēku no aizdomās turamo loka, tātad nevainīgu cietumnieku skaits var būt lielāks. Daudz lielāks. – Kā redzu, tu šo aspektu esi kārtīgi izpētījis, – sausi noteica Bogārts. Iestājās ilgs klusums. – Deker, – viņš turpināja, – šādi gadījumi nav mūsu profils. Mēs izmeklējam neatklātas lietas, lai atrastu slepkavu. – Marss varbūt nemaz nav vainīgais. – Tad Montgomerijs ir. – Ja arī viņš nav? – Kāpēc cilvēks atzīstas… – Bogārts apklusa. Viņš izskatījās aizkaitināts. – Arī tavā lietā notika līdzīgi, tādēļ es varu saprast tavu dedzību. Tomēr… – Vai mūsu iesaistīšanos varētu vismaz apspriest… Komanda? – jautāja Dekers. Bogārts uz mirkli iegrima domās. – Es biju iecerējis ļaut komandai izvērtēt vairākas lietas un tad balsot par tām, kuras mēs uzņemsimies. Jā, es esmu elastīgs. – Un mēs drīkstēsim aģitējot aizstāvēt savu viedokli? – vaicāja Džeimisone. – Neredzu iemeslus iebilst, – Bogārts atzina un smaidīdams piebilda: – Man demokrātija patīk tikpat ļoti kā ikvienam. – Manuprāt, mums vajadzētu pieķerties šai lietai, – stūrgalvīgi atkārtoja Dekers. – Mēs drīkstēsim aģitēt, Eimos, – Džeimisone tūdaļ atgādināja. Kamēr Dekers lūkojās uz klēpjdatoru, Bogārts un Džeimisone vēroja viņu. Nebija noslēpums, ka Dekers ir ietiepīgs un neelastīgs savā domāšanā un tur nekas nav līdzams. – Tā kā tu ieradies agrāk, – Bogārts paziņoja, – es pārcēlu apspriedi no rītdienas uz diviem jau šodien. – Viņš nopētīja Dekera sagumzītās drēbes un izspūrušos matus. – Tev pietiks laika sakopties. Mēs ieradīsimies tev pakaļ bez piecpadsmit divos un aizvedīsim. Tas nav tālu. Dekers noraudzījās uz savu saņurcīto apģērbu un jau grasījās kaut ko teikt, tad pamāja un atkal pievērsās klēpjdatoram. Bogārts piecēlās, turpretī Džeimisone palika sēžam. Uz vaicājošo skatienu viņa atbildēja: – Satiksimies tur. Viņš paraudzījās uz Dekeru un pieklājīgi palocīja galvu. – Eimos, es priecājos, ka tu esi mūsu komandā. Tā kā Dekers joprojām cītīgi pētīja datoru, Bogārts pagriezās un aizgāja. Džeimisone palūkojās uz Dekeru un sacīja: – Daudz kas ir mainījies tik īsā laika periodā. – Viņš paraustīja plecus. Sieviete jautāja: – Kāpēc tu tā pieķēries Marsa lietai? Vai tāpēc, ka reiz kopā spēlējāt futbolu? – Man nepatīk tie, kas uzrodas no zila gaisa un atzīstas slepkavībā. – Gluži tāpat kā notika gadījumā ar tavu ģimeni? Dekers aizvēra klēpjdatoru un atslīga krēslā. – Pastāsti man par pārējiem komandas locekļiem! – Es esmu satikusi tikai Līzu Devenportu. Viņa ir visnotaļ jauka, nepilnus četrdesmit gadus veca un ļoti profesionāla klīniskā psiholoģe no Čikāgas. – Kā tas notiks? – Dekers vaicāja. – Bogārts jau teica, ka mēs balsosim par to, kuras lietas izmeklēt. – Bet kāds izvēlēsies tās lietas, par kurām balsot. Tātad pirmā atlase būs kāda konkrēta cilvēka rokās. – Tiesa. – Džeimisone norādīja uz ātršuvēju. – Izlasi! Aizraujošs materiāls. Bet tu drīksti iekļaut Marsa lietu sarakstā. Tā teica Bogārts. – Precīzi tā viņš neteica. Viņš apgalvoja, ka šī lieta ir ārpus mūsu jurisdikcijas, bet mēs drīkstam aģitēt par to. Ja pārējie nobalsos pret, mēs lietu neizmeklēsim. – Dekers palūkojās uz kolēģi. – Vai ar tevi es varu rēķināties? – Protams, Eimos. Viņš novērsās. – Paldies. Džeimisone izskatījās pārsteigta. Parasti Dekers nebija tik pateicīgs. – Vai tu gribi sakopties? – viņa pajautāja un tad diplomātiski piebilda: – Es zinu, ka ceļš bija garš, un tu acīmredzot ne reizi neatpūties. – Nē. Un sakopties patiešām vajadzētu, taču pārāk daudz drēbju man līdzi nav. – Ja vēlies, varam pirms apspriedes aiziet uz veikalu. – Varbūt labāk pēc tam. – Lai būtu, Eimos. Es esmu gatava tev palīdzēt. – Tāda laipnība nemaz nav vajadzīga. Džeimisone labāk par visiem citiem zināja, ka Dekers to ir domājis gandrīz burtiski. – Mums abiem dzīvē notikušas lielas pārmaiņas, un mums ir jāturas kopā. Kaut kad var gadīties lieta, kuru izmeklēt gribēšu es. Un man būs vajadzīgs tavs atbalsts, vai ne? Dekers domīgi nopētīja kolēģi un pamāja. – Tu esi krietni sarežģītāka, nekā gribi izrādīt. – Cerams, – viņa attrauca un tikko jaušami pasmaidīja. 6 – Kā es atgūšu divdesmit gadus no savas dzīves? Vai pateiksi? Melvins Marss sēdēja pretī savai advokātei cietuma apmeklētāju telpā. Mērijai Oliverai bija trīsdesmit pieci gadi, īsi kastaņbrūni mati, mirdzošas zaļas acis un kvadrātveida brilles. Glītā, stūrainā seja bija gluži kā nosēta ar vasarraibumiem. – Tas nekādi nav iespējams, Melvin, – viņa sacīja. – Un Montgomerija versija vēl nav apstiprināta, tādēļ nesteigsimies vezumam pa priekšu. – Es to puisi nepazīstu, nekad neesmu saticis un pat nezināju par viņa eksistenci, iekams man par viņu neizstāstīja. Tātad nedrīkst apgalvot, ka es Montgomerijam samaksāju par vecāku nogalināšanu. Ja to nevar pierādīt, mani ir jālaiž ārā no šejienes, vai ne? Olivera pašķirstīja papīrus uz galda. – Nav tik vienkārši. Mums ir jāievēro procedūra. Marss piecēlās uz uzsita pa sienu, tādējādi pievērsdams druknā cietumsarga uzmanību. Šis cilvēks stāvēja pietiekami tālu telpas centrā, tātad nevarēja noklausīties sarunu, taču visnotaļ tuvu, lai nepieciešamības gadījumā varētu iejaukties. – Jāievēro? Es to esmu ievērojis, un redzi, cik tālu esmu ticis. Man ir izpostīta dzīve, Mērij! – Ir dabiski justies nodotam un pieviltam, Melvin. Tavas emocijas ir saprotamas. Šķita, ka Marss gribētu kādam iesist no visa spēka. Tad viņš ieraudzīja, ka sargs pieskaras stekam un norausta muti, it kā cerētu tūdaļ piekaut kādu cietumnieku un domātu: "Dod tik man kaut niecīgāko iemeslu, cūka!" Norimis Marss apsēdās un pajautāja: – Cik ilgi tas ievilksies? – Noteikta grafika nav, jo lieta ir neparasta, – Olivera skaidroja un šķita priecājamies, ka klients izturas saprātīgi. – Bet es rūpīgi sekošu visam līdzi, Melvin. Apsolu. Es nelikšu viņus mierā. Ja šķitīs, ka viņi speciāli vilcinās, es uzbrukšu. Zvēru! Es apbēršu viņus ar lūgumrakstiem. Marss palocīja galvu. – Zinu. – Tev noteikti ir grūti, – advokāte sacīja. – Kad pirmoreiz par to izdzirdēju, es biju apmulsusi un arī tagad nesaprotu, kas saistīja tavus vecākus ar Čārlzu Montgomeriju. – Ja kaut kāda saistība vispār bijusi, man viņi par to nav stāstījuši. Varbūt nekā nav. Varbūt mājā ielauzās un abus nogalināja svešinieks. – Bet nekas neliecināja par ielaušanos. Nekas nebija nozagts. Tāpēc jau policija sāka meklēt tevi. – Tu taču man tici, vai ne? – Marss aši pajautāja. – Jā, protams. Viņš lūkojās uz advokāti un nodomāja: "Neapšaubāmi." – Tajā apkaimē durvis slēgt nemēdza. Un maniem vecākiem nebija nekā zogama. Tu zini, kā mēs dzīvojām. Tēvs strādāja lombardā, māte piepelnījās ar šūšanu, spāņu valodas mācīšanu un citu cilvēku māju uzkopšanu. – Viņš papurināja galvu. – Es cerēju iekļūt Nacionālajā futbola līgā un kardināli mainīt situāciju, nopirkt viņiem māju, dot naudu. Vecāki varētu nestrādāt. Man bija tādi plāni! – Viņš ar plaukstu uzsita pa galdu. – Plāni! – Jā, Melvin, – mierinoši noteica Olivera. – Es biju pārliecināts, ka tā ir milzīga kļūda, kuru kāds beidzot pamanīs. Ka pēc dažiem mēnešiem es tikšu ārā no cietuma un iziešu laukumā. Pagāja gads, tad nākamais un nākamais. Pieci gadi un desmit. Tad… nolādēts! – Marss apklusa un grozīja nodurto galvu. Uz lamināta grīdas noplīkšķēja asara. Marss notrausa miklumu no vaiga. – Ja es tikšu ārā, kas notiks tālāk? Man nav ģimenes. Man nav darba. Man nav nekā. – Teksasas štats tev kompensēs zaudējumus. – Cik lielā apmērā? – Maksimālā summa ir divdesmit pieci tūkstoši dolāru. Marss neticīgi raudzījās uz advokāti. – Divdesmit pieci tūkstoši! Par divdesmit dzīves gadiem? – Jā, tas nav godīgi, taču tāds ir likums. – Vai tu spēj iedomāties, cik es nopelnītu, ja būtu iekļauts kādā Nacionālās futbola līgas komandā? – Daudz vairāk, protams. – Tātad… es iziešu no šejienes ar divdesmit pieciem tūkstošiem vai varbūt vēl mazāku summu kabatā… Un tālāk? – Mēs tev palīdzēsim. Atradīsim tev mitekli un darbu. – Kādu? Vicināt slotu? Varbūt es dabūšu vietu lombardā, kur savulaik strādāja mans tēvs? Teksasā šis bizness iet no rokas, jo cilvēki ir trūcīgi. – Darīsim visu pēc kārtas, – Olivera sacīja, mēģinot ieturēt nosvērtu un mierīgu toni. – Ja arī mani izlaidīs, attaisnošanu varbūt es nesagaidīšu. Un tas nozīmē, ka apsūdzības kriminālnoziegumos vilksies man pakaļ līdz mūža galam. Kurš pieņems mani darbā? Nu, atbildi! Bija skaidri redzams, ka advokāte kļūst arvien nervozāka. "Sīka auguma baltā sieviete un milzīgs, nikns melnais vīrietis. Lūk, kāda šī situācija izskatās viņas acīm. Tas ir viss, ko viņa pamana. Un viņa ir manā pusē," Marss prātoja. Viņš novērsās un jau rāmāk sacīja: – Pie velna! Es pat nesaprotu, kāpēc mums par to jārunā. Mani tāpat no šejienes neizlaidīs, Mērij. – Melvin, ja tu neesi vainīgs, tad izlaidīs. – Es jau divdesmit gadus neesmu vainīgs, sasodīts! – viņš izgrūda. – Vai tāpēc kaut kas ir mainījies? – Ja ir neapstrīdami pierādījumi tam, ka tu neesi vainīgs, tevi nedrīkst paturēt cietumā. – Ak tā? Bet dučiem tādu cilvēku visā valstī nīkst ieslodzījumā! Viņu nevainīgums ir pierādīts jau pirms daudziem gadiem, bet… Uzmini nu! Nabadziņi joprojām ir aiz restēm. Vienam apgalvots, ka apelācijas iesniegšanas termiņš ir garām, tātad viņam jāsēž, lai arī noziegumu viņš nav pastrādājis. Cits ir nosēdējis visu paredzēto laiku, kaut gan nav vainīgs, taču kaut kādu idiotisku juridisko nianšu dēļ ir spiests pavadīt ieslodzījumā vēl četrus gadus. Nākamajam neizturēja nervi, un viņš iesita uzraugam, tādēļ soda izciešanas termiņš ir pagarināts, kaut gan viņam cietumā vispār nevajadzēja nonākt. Tātad nestāsti man tās muļķības. Varas iestādes rīkojas tā, kā vien ienāk prātā. – Mēs pieraudzīsim, lai tavā gadījumā tā nenotiek. – Olivera posās uz promiešanu. – Man jāiet. Bet es atkal atnākšu, tiklīdz kaut ko uzzināšu. Sieviete piecēlās, un Marss palūkojās uz viņu. – Es nedusmojos uz tevi, Mērij. Kā lai pasaka… es dusmojos… uz visu pārējo. – Saprotu, – Olivera godīgi atbildēja. – Tici man, es nedomāju, ka būtu uz pusi tik mierīga kā tu tagad. Jau nākamajā mirklī viņa izgāja pa durvīm. Marss sēdēja tik ilgi, kamēr pienāca sargs un mudināja celties. Tika uzliktas važas. Parādījās niedrei līdzīgais, kurš ar steku iedūra Marsam mugurā tik spēcīgi, ka viņš saviebās sāpēs. – Ko teica advokāte, Aerobus? – niedrei līdzīgais jautāja. Marss klusēja, kā jau bija paradis. – Ak, protams, klienta un advokāta sarunu konfidencialitāte. Viss paliek starp viņiem. Tu viņu gribi, ko? To baltādaino dupsi? Savulaik tas bija noziegums, melnais neko tādu nedrīkstēja darīt ar balto sievieti. To likumu vajadzētu atjaunot. Neviena baltā negrib gulēt ar melno. – Viņš atkal iebakstīja Marsam krustos. Marss pagriezās pret sargu. – Kad es tikšu ārā no šejienes, aiziesim kopā uz krogu, labi? Es tevi uzmeklēšu, un mēs kopā izklaidēsimies. Niedrei līdzīgais nosprauslājās un tad apstājās, piepeši aptvēris Marsa vārdu patieso jēgu. Steku viņš vairs neizmantoja nevienu reizi. 7 Kad Bogārts un Džeimisone pusdivos pēcpusdienā atgriezās, Dekers bija nomazgājies dušā, noskuvies un uzvilcis tīras drēbes – džinsus, flaneļa kreklu un džemperi – un dubļainus zābakus. Vairākus lietišķus apģērba gabalus viņš bija iegādājies vēl Bērlingtonā, kad izlikās par advokātu, bet tie kļuva netīri un tagad atradās audekla somas dibenā. Bogārts ieradās nevainojamā uzvalkā, iestīvinātā kreklā ar plastikāta stienīšiem apkakles stūros un raibu kaklasaiti. Džeimisone bija izvēlējusies bikškostīmu, krēmkrāsas blūzi un pavisam jaunas, modernas augstpapēžu siksniņkurpes. Salīdzinājumā ar Dekera ikdienišķo ārieni abi izskatījās gatavi doties uz kāzu svinībām, taču novērtēja viņa pūles sakopties. – Gatavs? – Bogārts smaidīdams jautāja. Dekers pamāja. Rokās viņš turēja aktu vākus. Dokumenti jau bija izlasīti un iegaumēti. Ejot uz Bogārta automobili, viņš juta, ka vēders raujas čokurā – nevis no bada, bet gan no nervozēšanas. Pasākumu varēja sarežģīt Dekera nespēja viegli komunicēt ar citiem cilvēkiem. Hipermnēzija padarīja viņu neveiklu un izraisīja vēlēšanos turēties savrup. To nevarēja kontrolēt. Prāts bija pakļāvis personību. Šķita dīvaini uzskatīt savas smadzenes par atsevišķu, no pārējā organisma nošķirtu orgānu, bet tādiem cilvēkiem kā Dekers tas bija pavisam normāli. Viņš zināja, ka pievienošanās komandai prasīs strādāšanu kopā ar citiem, taču tagad sāka šaubīties par savu lēmumu. "Vai es karaliskā veidā esmu iedzinis sevi lamatās?" Iekārtojies sedana priekšējā sēdeklī, Dekers pagrūda to atpakaļ līdz maksimumam, lai atbrīvotu vietu garajām kājām. Drošības jostu vajadzēja izvilkt pilnībā, lai pārstieptu to pāri lielajam vēderam. Džeimisone sēdēja aiz Bogārta. – Līzu iekļāva tāpēc, ka viņa lieliski prot apieties ar psihopātiem un sociopātiem. Viņa ir labi pazīstama savā nozarē un uzrakstījusi vairākas grāmatas par šo tēmu, tātad spēs analizēt tos cilvēkus, ar kuriem saskarsimies izmeklēšanas gaitā, un pastāstīt par viņu nosliecēm un apmātībām. FIB, protams, jau ir speciālisti, kas ar to nodarbojas, taču es uzskatu, ka svaiga, ar federālajiem likumsargiem nesaistīta acs allaž ir labāka. – Izklausās pēc lietojamas teorijas, – Džeimisone atzina. – Būs arī FIB aģents Tods Miligans. Viņš ir apmēram četrdesmit piecus gadus vecs izcils operatīvais aģents, kurš vietu komandā izkaroja sīvā cīņā un nespēj vien sagaidīt brīdi, kad varēs sākt darbu. – Ko viņš saka par strādāšanu kopā ar tiem, kas nav FIB aģenti? – jautāja Dekers. – Nekādu problēmu, – attrauca Bogārts, – citādi viņš netiktu pieņemts. Dekers atpakaļskata spogulī paraudzījās uz Džeimisoni. Vīrieša sejas izteiksme apliecināja, ka viņš Bogārta optimismam nepievienojas. Pēc divdesmit minūtēm viņi apstājās pie Jūras kājnieku korpusa ķieģeļu ēkas Kvontiko bāzē. Tajā atradās arī FIB akadēmija, laboratorija un Varmācīgu kriminālnoziegumu novēršanas programmas birojs. Izkāpis no automobiļa, Bogārts atpogāja žaketi un sacīja: – Šis birojs arī operatīvi atbalstīs mūs. – Tad Bogārts atvēra durvis. – Programma dibināta tūkstoš deviņsimt astoņdesmit piektajā gadā, nodarbojas ar sērijveida slepkavību, citu smagu kriminālnoziegumu un bieži ar seksuālo varmācību saistītu lietu analīzi, un tā ir daļa no Grupas operatīvai reaģēšanai kritiskās situācijās. – Kas savukārt ir Nacionālā vardarbīgu noziegumu analīzes centra struktūrvienība, – piebilda Dekers. Bogārts pamāja ar galvu. – Organizatoriskā sistēma ir visnotaļ sarežģīta. – Varbūt pat pārāk sarežģīta, – Dekers noteica. – Varbūt, – pieklājīgi piekrita Bogārts. Viņi aizsoļoja par labi apgaismotu gaiteni. – Ar ko mūsu uzdevums atšķirsies no tā, ko jau dara Varmācīgu kriminālnoziegumu novēršanas programma? – jautāja Džeimisone. – Tā patiesībā ir centrālā datubāze, ko izmanto štatu un federālās likumsargāšanas institūcijas, lai izmeklētu lietas savā jurisdikcijā. Konkrētajās vietās ar izmeklēšanu nodarbojas arī FIB aģentu komandas. Bet mūsu operatīvā komanda būs viena no pirmajām, kas savās rindās uzņems civilos. Lai to izveidotu, mums vajadzēja piedalīties garās viltīgās sarunās. Jāteic, ka FIB vadībā ir tādi, kas neatbalsta mūsu iniciatīvas un nespeciālistu iesaistīšanu uzskata par kļūdu. Es ceru pierādīt, ka viņi maldās. – Ja es būtu sātana advokāts, – Dekers sacīja, – tad pajautātu, kas notiks, ja viņiem izrādīsies taisnība. Bogārts paraustīja plecus. – Tad mums atņems līdzekļus un mēs ķersimies pie citiem pienākumiem, bet mana karjera piedzīvos neparastu lidojumu. Džeimisone stingri paziņoja: – Tad darīsim visu, lai tā nenotiek. Viņi izgāja cauri drošības kontroles postenim, un tad Bogārts izmantoja savu identifikācijas žetonu, lai atvērtu durvis. – Klāt esam, – viņš noteica un mudināja pārējos doties iekšā. Sperot soli pāri slieksnim, Dekers sajuta vēderā kņudoņu, kas agrāk pārņēma pirms iziešanas futbollaukumā un bija nervozitātes, adrenalīna un gaidu apliecinājums. Vīrietis bija nospriedis, ka šādas dienas jau sen ir aiz muguras. Acīmredzot viņš bija alojies. "Tagad tik sāksies!" Dekers nodomāja un iegāja telpā. 8 Dekers nopētīja tuvāko apkārtni tikpat skrupulozi kā radars. Telpā atradās divi cilvēki. Līza Devenporta sēdēja pa labi. Viņai bija nepilni četrdesmit gadi, īsi apgriezti blondi mati, garena, pievilcīga seja, pilnīgas lūpas un dzirkstoši zilas acis. Sievietes augums likās slaids un atlētisks, viņai bija šauri gurni un simetriski plati pleci. Viņa uzsmaidīja Dekeram. Tods Miligans atradās pie galda viņai pretī. Apmēram sešas pēdas garais vīrietis bija apveltīts ar diezgan sportisku miesasbūvi un šķita spējīgs skriet mūžīgi un bez paguruma. Viņa tumšie mati bija īsi apcirpti, piere likās allaž savilkta grumbās, gaišbrūnās acis nekad nezaudēja modrību, bet mugura bija tikpat taisna kā svītrotā kaklasaite. Šis cilvēks nešķita ne laipns, ne labvēlīgs. Viņš bija absolūti nopietns. Katram priekšā bija nolikti aktu vāki. Dekers ievēroja, ka ārā no tiem rēgojas neskaitāmas līmlapiņas. Gan Devenporta, gan Miligans acīmredzot bija krietni sagatavojušies sapulcei. Bogārts iepazīstināja klātesošos, un visi apsēdās. Pie sienas atradās platekrāna televizors. Bogārts ieslēdza klēpjdatoru un noklikšķināja dažus taustiņus. Televizora ekrāns izgaismojās, un ikviens pievērsās tam. – Patlaban mums ir atvēlētas divdesmit lietas, – Bogārts paziņoja. – Ja būsim reāli, tad sapratīsim, ka uzreiz varam koncentrēties tikai vienai. Man ir vajadzīga kvalitāte, nevis kvantitāte. Tās divdesmit ir atlasītas no krietni lielāka skaita, izmantojot dažādus iekšējos filtrus. Miligans ierunājās stingrā, skaidrā balsī: – Manuprāt, Moriljo lietai ir potenciāls. Man ir daži nopietni priekšlikumi tās izmeklēšanā. – Priecājos dzirdēt, – Bogārts atbildēja. – Taču es gribētu īsi raksturot katru gadījumu, lai kaut neliels priekšstats rastos visiem. Šķita, ka Miligans sakož zobus. Dekers saprata – aģents nav apmierināts ar tādu noniecinājumu, lai gan Bogārta ierosinājums neapšaubāmi bija loģisks. Bogārts metodiski pievērsās katrai lietai pēc kārtas, būtiskāko atspoguļojot arī uz ekrāna. Dekers ievēroja, ka pārējie seko izklāstam, vienlaikus lasot izsniegtos dokumentus. Miligans palūkojās uz viņu, neapšaubāmi pārsteigts par to, ka viņš savu mapi nemaz nav atvēris. "Varbūt Bogārts nav viņam izstāstījis par manu hipermnēziju. Es katru uzklausīto vārdu tūdaļ iegaumēju." Pabeidzis Bogārts paraudzījās apkārt un jautāja: – Kādi komentāri? – Es joprojām uzskatu, ka mums jāizvēlas Moriljo lieta, Ros, – sacīja Miligans. – Tai var prognozēt veiksmīgu iznākumu. Pierādījumu nav pārāk daudz, un viens no tiem ir acīmredzami ignorēts. Manuprāt, ir citi aizdomās turamie. Turklāt jūsu programmai labāk būs, ja sāksiet ar pozitīvu rezultātu. Bogārts palūkojās uz pārējiem. – Ko teiksiet? – Man šķiet, ka no Moriljo lietas ir jāatsakās, – Dekers paziņoja. – Kāpēc? – Miligans asi noprasīja. – Tāpēc, ka viņš ir teju neapšaubāmi vainīgs. Miligans palūkojās uz viņu, un šķita, ka resnais kakls izstiepjas gluži kā kobrai. – Kāds ir pamatojums? – Nekonsekvences. – Piemēram? – Moriljo bija civilais, kas noslēdzis līgumu ar Jūras kara floti. Otrajā liecības lappusē viņš saka policijai, ka uz darbu Jūras spēku bāzē Kreinā, Mārtinas apgabalā, Indiānas štatā, viņš aizbrauca deviņos no rīta un ieradās astoņos piecdesmit piecās. – Tāpēc ka… – Miligans triumfējoši iesāka. Bet Dekers nelikās par viņu zinis un turpināja: – Tāpēc ka divtūkstoš sestā gada otrajā aprīlī Mārtinas apgabals un Jūras spēku bāze no austrumu laika zonas tika pārcelta uz centrālo laika zonu. Tātad pēc austrumu zonas laika bija deviņi, kad Moriljo izgāja no mājas, un astoņi pēc centrālās zonas laika. – Pareizi, – Miligans īgni atzina. – Kur te ir nekonsekvence? Конец ознакомительного фрагмента. Текст предоставлен ООО «ЛитРес». Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/deivids-balda-i/p-d-j-j-dze/?lfrom=334617187) на ЛитРес. Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
КУПИТЬ И СКАЧАТЬ ЗА: 535.47 руб.