Сетевая библиотекаСетевая библиотека
Dziļie ūdeņi Džeina Ena Krenca Medlina zina tā vīrieša vārdu, kurš izpostīja viņas ģimenes mieru uz ilgiem gadiem. Taču viņa nezina, kādu noslēpumu šis vīrietis ir atstājis vecajā „Rītausmas raga” viesnīcā. Par spīti pagātnes noslēpumiem, dzīve notiek šodien, un jaunais politiķis Trevors Vebsters ir gatavs uz visu, lai nosargātu gadiem ilgi bruģētu ceļu uz Ovālo kabinetu. Kad ietekme un ambīcijas saduras ar patiesības meklējumiem, sākas cīņa bez noteikumiem… Džeina Ena Krenca Dziļie ūdeņi ŠIS IR VELTĪJUMS MANAI FANTASTISKAJAI REDAKTOREI LESLIJAI GELBMENAI, KURA ZINA ŠO NOSLĒPUMU. Pirmā nodaļa Mucinieku sala, pirms astoņpadsmit gadiem… Viņš stāvēja virtuves pustumsā un prātoja, kuru no meitenēm ir iekārojis. Pirms stundas abas bija iemigušas pie ieslēgta televizora. Tagad abas gulēja ciešā, veselīgā miegā – kā jau pusaudzes. Abas bija īstajā vecumā – divpadsmit, varbūt trīspadsmit gadu vecas, tieši uz sievietības sliekšņa. Tas viņam patika. Šķīstas. Nevainīgas. Jaunavīgas. Viņas bija mazpilsētas meitenes, kurām trūka pilsētas ielās gūtas atjautības; meitenes, kuras var iebiedēt, lai turētu muti. “Ja tu kādam to pateiksi, es atgriezīšos, nogalināšu tavus vecākus un pēc tam tevi pašu.” Kotedža atradās nomaļus no viesnīciņas galvenās ēkas, kurā tobrīd notika kāzu ballīte. Viesnīca "Rītausmas rags" piederēja mazākās meitenes vecmāmiņai, un tur strādāja arī draudzenes mamma. Tovakar abām pieaugušajām sievietēm bija darba pilnas rokas. Ne tēva, ne brāļa nebija nevienai no meitenēm – tikai vecmāmiņa un mamma. Uztraukumam nebija pamata. Viņš vēroja meitenes kopš brīža, kad ieradās viesnīcā. Abas bija palīdzējušas gatavoties kāzu ballītei, izkārtojušas saliekamos krēslus un novietojušas uz galdiem ziedu kompozīcijas. Kad sākās svinības, meitenes pameta pasākuma vietu, lai ļautos izklaidēm, kādu laiku spēlēja galda tenisu, tad iegāja kotedžā, lai skatītos televizoru. Augumā garākā meitene bija skaistākā un slaidākā no abām, turklāt ar garām kājām, bet tas varētu radīt problēmas. Ja viņa pretotos, kā dažas to darīja par spīti draudiem, tad apgāztu kādu priekšmetu, saceltu troksni, kas piesaistītu uzmanību. Tomēr viņa bija mīlīga un sapņaina, tāpēc tik valdzinoša. Vēl pievakarē viņa ar acīm redzamu sajūsmu kārtoja muļķīgos rotājumus un pēcāk tikpat aizrautīgi pievērsās kompozīcijām uz bāra letes. Pieaugušie smaidīja un ļāva viņai apčubināt ziedus. Mazākā nebija tik skaista, tomēr viņas attieksme un pašapziņa intriģēja. Kad viņš ieradās viesnīcā, meitene stāvēja aiz reģistratūras letes, pasniedza viņam numuriņa atslēgu un pieauguša cilvēka nosvērtībā un pārliecībā iepazīstināja ar uzturēšanās noteikumiem. "Vēlākos gados šī meitene neizbēgami kļūs par vienu no tam nešpetnajām sievietēm, kas allaž runā pavēles formā," viņš pie sevis nodomāja. "Vīriešu nīdēja. Jāparāda, kur ir viņas vieta." Vīrietis tumšajā virtuvē nosprieda, ka ar šo meiteni nebūs grūti tikt galā. "Sitiens ar vienu roku, ar otru saspiedīšu krūškurvi, lai viņa nespētu iekliegties. Tomēr šo nebūs tik viegli iebiedēt. Varbūt nāksies viņu nogalināt, lai skuķēns nepalaistu muti." Beigu beigās visu izlēma liktenis. Virtuvē, basajām pēdām pakšķot un žāvājoties, samiegojusies ienāca mazākā meitene, lai padzertos. Viņa nenojauta vīrieša klātbūtni līdz brīdim, kad viņš ar plaukstu aizspieda meitenei muti un aizstiepa tumsā. Otrā nodaļa SVĒTUPE, ASTOŅPADSMIT GADUS VĒLĀK – Tu joprojām sēro, Medlina. – Doktors Viljams Flemings nolaida saliktās rokas uz galda. Ārsta profesionāli raižpilnais skatiens bija maigs un sirsnīgs. – Kopš vecmāmiņas nāves pagājuši nepilni trīs mēneši. Jūs bijāt ļoti tuvas. Viņa bija tavs vienīgais tuvais cilvēks. Viņas nāve tev bija liels trieciens. Nevajadzētu pieņemt nopietnus lēmumus, kas varētu ietekmēt tavu turpmāko dzīvi, kamēr tava psihe ir tik nestabila. Aiz loga Arizonas skaidrajās pavasara debesīs kvēloja saule. Kondicionēšanas sistēma Viljama kabinetā bija noregulēta gluži vai uz maksimumu. Medlina Čeisa šķita nosalusi līdz kaulam. Viņasprāt, nebija godīgi vainu novelt uz gaisa kondicionētāju. Tas bija Viljams, no kura plūda saltums. Viņa jutās kā lamatās; tā bija tik pazīstama sajūta. "Man jātiek prom – pēc iespējas ātrāk," Medlina secināja. Viņa sakrustoja kājas un iekārtojās ērtāk polsterētajā ādas krēslā. Medlina bija uzaugusi vecmāmiņas mazās, bet veiksmīgās un modernās viesnīciņas vadītājas kabinetā un zināja, kā jāizskatās lietišķai sievietei. "Īditas Čeisas vairs nav, un tagad, kā jau vecmāmiņas viesnīcu biznesa vienīgā mantiniece, vadītāja esmu es." – Ja tu pazītu mani tik labi, kā tev šķiet, tad zinātu, ka es pilnībā apzinos to, ko daru, – viņa sacīja. – Mans lēmums ir galīgs. Mēs vairs netiksimies. Viljams noņēma elegantās brilles titāna rāmjos, nolika tās uz galda, smagi nopūtās un ar ķermeņa valodu lika skaidri saprast, ka, pat vīlies Medlinā, vēlas būt pacietīgs un saprotošs. Medlinas uzmanību uz mirkli piesaistīja Viljama rokas. "Viens no viņa plusiem," viņa nodomāja. Viens no daudzajiem, kurus pirms mēneša, kad sākās viņu attiecības, Medlina bija uzskaitījusi elektroniskās tabulas pozitīvo īpašību kolonnā. Viljama rokas bija gludas, manikirētas un, tāpat kā viņš pats, nebija biedējoši lielas vai spēcīgas. Kad viņš runāja, tās bieži graciozi izliecās. Tās bija tāda cilvēka rokas, kuram patīk lasīt dižpārdokļus ar literāru vērtību, pusdienot stilīgos restorānos un apmeklēt laikmetīgās mākslas muzejus. Maigas, neagresīvas rokas. Rokas lieliski saderējās ar nelielo augumu. Medlina todien bija apāvusi augstpapēžu kurpes, un tad viņi bija vienāda garuma. Vēl viņai patika tas, ka Viljama trenētais ķermenis nav masīvs un pārlieku muskuļains. Viņa pat bija nospriedusi, ka abi būtu saderīgi arī gultā. Vismaz kādu brīdi viņa tā domāja. Parasti attiecības ātri beidzās, ja tajās ienāca sekss. Viljams uzstāja uz seksuālu tuvību. Tomēr Medlina šajā ziņā nekad nesteidzās, jo zināja, ka sekss viņai ir attiecību beigu sākums. Visvairāk viņai patika iepazīt otru cilvēku. Tas bija attiecību posms, kurā viņa varēja ļauties sapņiem, iztēloties, ka ir satikusi īsto vīrieti, ar kuru varētu veidot kopīgu ģimeni. – Tu nevēlies pārtraukt mūsu attiecības, Medlina, – Viljams ierunājās tik autoritatīvi, it kā stāvētu auditorijas priekšā. Viņš arī strādāja uz pusslodzi kā pasniedzējs vietējā koledžā. – Kā jau tev paskaidroju, mēs esam ideāli saderīgs pāris. Medlina iesmējās. Viņa nespēja apvaldīt smieklus. Vai nu jāsmejas, vai jāpaķer tuvākais smagais priekšmets un jāmet Viljama galvas virzienā. Tomēr viņa bija lietišķa sieviete un zināja, ka allaž jāsaglabā vēss prāts, tāpēc iesmējās. Patiesībā tas nebija smieklīgi. Viņa klajā ironija bija satriecoša. Galu galā Viljams taču bija psihoterapeits, kas specializējās pāru terapijā. – Tu man to saki jau veselu mēnesi, – Medlina atbildēja. – Tomēr tu maldies. Patiesībā es iešu vēl tālāk un teikšu, ka tu man meloji. – Tas ir smieklīgi, lai neteiktu, ka aizvainojoši! – Domāju, ka tevi interesēja tikai nauda, kuru es ieguldītu pāru terapijas izpētes projektā, vai ne? Cik saprotu, nav viegla dzīve tiem, kuriem nepieciešams finansējums. Bet… vai tu tiešām domāji, ka, tevis savaldzināta, es ieguldīšu naudu tavā projektā? Vai tiešām tu tā domāji? – Acīmredzot tevi kaut kas nomāc, Medlina. Varbūt nomierinies un izstāsti man, kas noticis? Divatā taču mēs varam to nokārtot. "Par vēlu," viņa nodomāja. Medlinu bija pārņēmusi tā nesatricināmā apņēmība, kādu viņa izjuta reizēs, kad secināja, ka darbinieka prasmes vairs neatbilst Svētupes viesu namu tīkla biznesa kultūrai. Laimīgā kārtā labu darbinieku atlaišana Svētupē bija retums. Tomēr bija gadījumi, kad tas izrādījās nepieciešams. Pārrunās pirms atlaišanas viņas mērķis bija sniegt padomu un panākt, ka darbinieks vai darbiniece iesniedz atlūgumu, lai izmantotu karjeras izaugsmes iespējas. Šo pārrunu galvenais likums bija – neko nepaskaidrot. Ja sāksi izskaidrot iemeslus, kāpēc vēlies kādu atlaist no darba, noteikti ieslīgsi argumentu un pretargumentu duelī. Visu var ātri sabojāt. Šī bija tikai viena no neskaitāmajām gudrībām, ko Medlina bija iemācījusies no savas vecmāmiņas. Atšķirība starp nespējīga darbinieka atlaišanu un atbrīvošanos no doktora Viljama Fleminga bija faktā, ka darbinieks atstātu uzņēmumu ar jauku atlaišanas pabalstu un pārliecību, ka aiziet no darba Svētupes viesu namu tīklā pēc paša vēlēšanās. Viljamam Flemingam viņa nepiedāvātu ne centu. – Baidos, ka nav nekā, ko mēs varētu nokārtot, – viņa atbildēja, apņēmīgi nolika abas pēdas uz zemes un piecēlās kājās. – Es novērtēju tavas raizes par manu nestabilo psiholoģisko stāvokli, tomēr mans lēmums ir galīgs un negrozāms. Mēs vairs netiksimies. Nemēģini ar mani jebkādā veidā sazināties. Medlina šķērsoja telpu un tuvojās durvīm. "Nevajadzēja tik ilgi šeit uzkavēties," viņa nosprieda. Vēl nedaudz, un viņa būtu zaudējusi savaldīšanos. Viljams pielēca kājās. – Tas ir absurds! – viņš iesaucās. – Apsēdies un izstāsti, kas tevi neapmierina! Vismaz tik daudz tu man esi parādā. Zinu, ka tev ir nopietnas problēmas jomā, kas skar tuvību, tomēr kopīgiem spēkiem mēs bijām panākuši ievērojamu progresu. Negaidot Medlinu pārņēma dedzinošas dusmas. Plaukstas dzalkstīja ledaini dedzinošas adatiņas, it kā tās būtu notirpušas. Tas bija nepatīkami – gluži kā adrenalīna vilnis, kas uzbrūk, kad esi paklupusi uz kāpnēm. Atskārsme, ka par mata tiesu esi izvairījusies no traģiska kritiena, allaž ir pamatīgs trieciens organismam. Viņa nedusmojās uz Viljamu. Nē, viņa bija pārskaitusies. Viņai bija tiesības skaisties. Tomēr viņa labi apzinājās, ka galvenokārt viņa ir pārskaitusies uz sevi. Medlina nodrebēja, iedomājoties, ka apsvērusi iespēju ielaisties tuvākās attiecībās ar šo sīko nelieti. Apstājusies pie durvīm, viņa apgriezās un paskatījās uz Viljamu. "Iespējams, tā ir kļūda," viņa nodomāja. "Visgudrākais būtu nekavējoties pamest šo telpu, aizvērt durvis uz katastrofu, no kuras es tik tikko esmu izbēgusi." Iespējams, viņa būtu aizgājusi, ja vien Viljams nebūtu ierunājies par viņas dzimumdzīves problēmām. Neviena sieviete to nepieļautu. – Noskaidrosim šo acīmredzamo pārpratumu, Viljam, – viņa sacīja. – Es netikos ar tevi kā paciente. Kas attiecas uz mani, tad mūsu attiecības bija privātas. – Protams. Viņš veikli mainīja toni kā pieredzējis aktieris. Tagad viņa balss skanēja mierinoši un uzmundrinoši. Viņš pameta vietu aiz galda un tuvojās Medlinai. Viņas plauksta instinktīvi ciešāk satvēra durvju rokturi. – Es sev iestāstīju, ka tavas raizes par manām dzimumdzīves problēmām ir pierādījums, ka neesmu tev vienaldzīga, – viņa turpināja. – Tas bija kaitinoši, bet es ticēju, ka tu gribēji to labāko. Patiesībā tava diagnoze varbūt ir pareiza. Viljams nostājās viņai pretī un kautrīgi pasmaidīja. – Dzimumdzīves problēmas ir mana specialitāte, dārgā, – viņš sacīja. – Tomēr, ja neesi gatava tās apspriest, mēs varam nogaidīt. – Zini, Viljam, es nemeklēju terapeitu, kad satikāmies. Es cerēju uz nopietnām, jēgpilnām attiecībām. Bet tagad es zinu, ka tu no attiecībām neko nesaproti. – Par ko tu runā? – Labi, es centīšos izteikties saprotami. Tu esi melīgs, nodevīgs nelietis. – Kas tev lēcies? – Viljams izskatījās tik satriekts, it kā būtu dabūjis ar āmuru pa pieri. – Fakti! – viņa attrauca. – Kas? – Es esmu lietišķa sieviete, ja neesi to aizmirsis, un ticu faktiem, tādēļ lūdzu detektīvam izpētīt, kas tu esi par putnu. – Ko? Citos apstākļos Viljama izbiedētā seja liktos uzjautrinoša. – Neuztver to personīgi, tā ir mana ikdiena. – Medlina pasmaidīja. – Ja jūtu, ka attiecības kļūst nopietnas, vienmēr lūdzu papētīt savus pielūdzējus. Tavā gadījumā es nedaudz nokavēju, jo bija jākārto vecmāmiņas īpašuma lietas. Šorīt es saņēmu atskaiti, un man jāteic, ka tu neesi vīrietis, ar kuru es vēlētos satikties. – Vai tu esi zaudējusi prātu? – Iespējams. Bet tā vairs nav tava problēma. Medlina nospieda durvju rokturi, bet Viljams izrādījās veiklāks un atspiedās ar roku pret durvīm. Viņa mēģināja tās atvērt un saprata, ka Viljams ir spēcīgāks, nekā viņai bija licies. Nespried par vīru pēc cepures. Viņa jutās kā iesprostota, tuvojās panika. No tās varēja glābt tikai spēja loģiski domāt. "Man nekas nedraud. Viljama prakses reģistratore ir tikai pāris pēdu attālumā." Pārliecību stiprināja apziņa, ka uzgaidāmajā zālē, aiz priekštelpas durvīm kavējas Džeks Reiners, viņas miesassargs. Lai arī Džeks nenēsāja ieroci, viņa vārds bija iekļauts uzņēmuma algu sarakstā. "Es neesmu viena. Es neesmu iesprostota." – Mēs abi zinām, ka labāk būs, ja ļausi man mierīgi iet, – viņa noteica. – Tu nevēlies skandālu. Tu vienkārši padarīsi sevi par muļķi, un būs vēl ļaunāk, ja centīsies mani aizturēt ar varu. Padomā par savu profesionālo tēlu. – Tu domā, ka vari tā vienkārši apsūdzēt mani un tad doties prom, – viņš norūca. – Paskaidro, kāds ir šī dusmu izvirduma iemesls. – Lai notiek! Es atklāšu visu, ko par tevi uzzināju, Viljam. Pagājušajā gadā tu izmantoji uzticamā psihoterapeita stāvokli, lai pavedinātu vismaz divas no savām pacientēm. Viljams pietvīka tumši sarkans. – Tie ir meli. Kas tev to teica? – Abas sievietes bija precējušās, kad tu viņas pavedināji. Viņu vīri arī bija tavu apmeklētāju sarakstā. Vai saproti, kas tu esi, Viljam? Tu esi īsts nelietis. Ja sievietes par to neklusēs, tavai karjerai būs gals. – Nezinu, ko tu nolīgi, lai nomelnotu mani, bet varu tev apgalvot, ka tie ir meli. – Cik savu pacienšu tu esi pavedis? Es zinu par divām, bet ar to jau ir pietiekami, lai noprastu, ka tā ir vairākkārt izmantota sistēma. Vai palūgt, lai detektīvs turpina darbu? – Pacientu lietas ir konfidenciālas. Tavam detektīvam nebija tiesību tajās rakņāties. – Atslābsti. Viņš nav aizticis pacientu lietas. Viņš tikai uzdeva jautājumus. Tādas nu ir tās dēkas, Viljam. Tās allaž nāk gaismā. Agrāk vai vēlāk kāds vienmēr izpļāpājas. Viņš satvēra Medlinas roku, pirksti sāpīgi iespiedās miesā, ko sedza tumši zilās žaketes piedurkne. – Paklausies… – Viņa balss bija klusa un aizsmakusi. – To divu pacienšu gadījumā tā bija terapija. Viņām bija nepieciešama pārliecība, ka viņas joprojām ir seksuāli pievilcīgas sievietes, un drosme, lai atskārstu, ka šķiršanās ir pareizs lēmums. Vismaz no manas puses tās nebija personiskas attiecības. Medlina iebāza brīvo roku somā un izvilka no tās mobilo telefonu. – Ļauj man iet, citādi es izsaukšu policiju. Tas nenāks par labu tavam biznesam, vai ne? Kādu brīdi Viljams apstulbis lūkojās uz Medlinu, it kā viņa būtu ierunājusies viņam svešā un nesaprotamā valodā. Pēc tam pavērās uz telefonu viņas plaukstā, atlaida Medlinas roku un soli atkāpās. – Ej, – viņš noteica. Viņa atvēra durvis un izgāja priekštelpā. Reģistratore pietvīka un aši pievērsa skatienu datora ekrānam. Medlina pieklājīgi pamāja ar galvu. Sieviete uz viņu pat nepaskatījās. Izgājusi uzgaidāmajā telpā, Medlina mierīgi un nesteidzīgi aizvēra aiz sevis durvis. Trešā nodaļa Vizītkarte vēstīja, ka viņa vārds ir Džons Santjago Reiners, tomēr visi viņu sauca par Džeku. Viņš gaidīja Medlinu tieši tur, kur pirms īsa brīža viņi bija šķīrušies. Džeks sēdēja, atspiedis plato plecu pret sienu un rokas sakrustojis uz krūtīm. Viņš bija ģērbies tumšās biksēs, džinsa kreklā ar atpogātu apkaklīti, saņurcītā sporta jakā, bet kājās viņam bija zemi zābaki. Džeks nāca no fermeru dzimtas, kuras vairākas paaudzes mitušas Arizonā kopš laikiem, kad tā vēl bija tikai teritorija bez štata tiesībām. Jau pirms daudziem gadiem Reineru ģimene lopkopības biznesu bija nomainījusi pret komerciāla nekustamā īpašuma biznesu, tomēr Džeks izvēlējās citu ceļu. Viņam bija veco labo Rietumu šerifa ciešais, neizprotamais skatiens. Mūsdienu dienvidrietumu štatu senajā pagātnē tādiem vīriem kā Džeks izsniedza šerifa zvaigzni un pašā dienvidū sūtīja putekļainajos ceļos, lai tvarstītu sliktos zēnus. Tā nu Džeks bija izvēlējies karjeru viesnīcu apsardzes jomā, un viņam nebija ne ieroča maksts, ne paša ieroča. Tomēr pat šīs jauno laiku īpatnības nespēja mazināt viņa tēla iespaidīgumu. Pat saņurcītā sporta jakā viņš varētu stāties līdzās vesternu varoņiem. Džeks uzmeta ātru skatienu Viljama kabineta durvīm. – Problēmas? – viņš ierunājās ar Arizonas iedzimtajiem raksturīgu akcentu. Vienmēr palika maldīgs iespaids, ka viņu tas nemaz neuztrauc. Ieraugot Džeku, spriedze nedaudz mazinājās. Viņš bija pilnīgs pretstats Viljamam – pārāk gara auguma, pārāk spēcīgs un ar neizprotamu brūno acu skatienu. Bet tobrīd Medlinai viņš likās lielisks. Pat ļoti lielisks. Viņa sev atgādināja, ka Džeks ir daudzslāņains cilvēks. Ar vienu no Džeka Reinera slēptajām pusēm viņa iepazinās todien, kad mēģināja viņu atlaist un cieta sakāvi. Džeks nebija no tiem darbiniekiem, kurus var apvārdot. Viņa mēģināja, bet Džeks neizrādīja ne mazāko interesi par citām karjeras iespējām. Viņš vēlējās strādāt Svētupes viesu namu tīklā un bija gatavs par to cīnīties. Un tā Reinera riska pārvaldības uzņēmumam joprojām bija līgumsaistības ar Svētupes viesu namu tīklu. Biznesa pasaulē līgums paliek līgums. Neilgi pirms Īditas Čeisas bojāejas ugunsgrēkā, kas izcēlās viesnīcā, viņa bija noslēgusi līgumu ar Reineram piederošo apsardzes uzņēmumu. Medlina bija iebildusi, jo Reinera uzņēmums bija jauns un tādējādi nenozīmīgs spēlētājs korporatīvās drošības pakalpojumu tirgū. Medlina bija centusies atrunāt vecmāmiņu no līguma slēgšanas, bet Īdita viņā neklausījās un noteica: "Domāju, ka viņš ir pietiekami kvalificēts, lai arī viņam nav pieredzes viesnīcu biznesā. Viņš sniedzis konsultācijas Federālajam izmeklēšanas birojam." Medlinai atbilde kabatā nebija jāmeklē, un viņa paziņoja: "Tas ir patiešām lieliski, bet mēs tomēr darbojamies viesmīlības industrijā. Mēs nestrādājam ar sērijveida slepkavām un mafiju." Īdita sacīja gaužām vienkārši: "Reinera uzņēmums ir reģistrēts Svētupē. Ja vien iespējams, vienmēr ir labāk sadarboties ar vietējo uzņēmumu." Medlina gan norādīja, ka Džekam varbūt trūkst biznesa ķēriena, ja jau viņa iepriekšējais uzņēmums Silīcija ielejā nesen bankrotējis tik iespaidīgā veidā. Beigu beigās cīņu viņa zaudēja, un tagad viņai nācās sastrādāties ar Džeku Reineru. Sociālo prasmju trūkums šo sadarbību tikai apgrūtināja. Todien, kad viņi satikās vecmāmiņas kabinetā, lai arī sakauta, Medlina vēlējās parādīt, ka ir profesionāle, un pastiepa plaukstu sveicienam. Reiners pāris sekunžu vērās uz viņu, tad palūkojās uz pastiepto roku, it kā nezinātu, ko ar to iesākt. Kad Džeka pirksti beidzot aptvēra viņas plaukstu, viņa sajuta šī vīrieša kaismi un spēku. Atbrīvot plaukstu nebija viegli. Viņai likās, ka Džeks aizmirsis, ka tur viņas plaukstu savējā. Kopš tā brīža Medlina centās sev iegalvot, ka Džeks nav vīrietis, kas viņai patiktu. Tomēr bija dažas ļoti būtiskas lietas, kas nāca viņam par labu. Viņš bija padotais, ērts un parakstījis vienošanos par konfidencialitāti. Kad intuīcija brīdināja, ka ar Viljamu kaut kas nav kārtībā, viņa izsauca Džeku un lika veikt pārbaudi. Savukārt viņš lika skaidri noprast, ka šāds sīks, ikdienišķs darbiņš viņu aizvaino. Viņai nebija nojausmas par iemesliem, jo perspektīvu, jaunu darbinieku pārbaude bija viens no viņa pienākumiem. Pārbaude bija pārbaude neatkarīgi no tā, vai tās objekts pieteicies darbā kādā no viesu namiem vai ir uzņēmuma prezidentes pielūdzējs. – Nē, nekādu problēmu, – viņa atbildēja. – Tas nebija patīkami, bet es to paveicu. – Viņa sakārtoja plecu somas siksnu un raitā solī devās uz liftu. – Eskorts nebija nepieciešams. Lai kāds ir Viljams, tomēr pāri viņš man nedarītu. Džeks turējās soli nopakaļ un centās pielāgoties viņas gaitai. Viņš bija daudz garāks par Medlinu, lai gan viņai kājās bija augstpapēžu kurpes. – Zināmos apstākļos ikviens var kļūt vardarbīgs, – Džeks noteica. Medlina nodrebēja. – Jā, es zinu. Es neesmu naiva. Tomēr, atklāti runājot, es nedomāju, ka Viljams mums radīs problēmas. – Iespējams, ka tev ir taisnība, – Džeks attrauca un atskatījās uz kabineta durvīm. – Viņš nav pieradis, ka mērķis nostājas pret viņu pašu. Bet viņš dzīvos tālāk. – Hmm… mērķis? – Sākumā tu biji viņa mērķis. – Laikam gan, – viņa novilka un sarauca pieri. – Tādiem kā viņš patīk vieglāks medījums. – Izklausās, ka tu labi pazīsti tādus kā viņš, – Medlina sacīja. – Citā dzīvē es dažus esmu saticis. – Vai tad, kad biji FIB konsultants? – Jā. – Es piekrītu taviem secinājumiem par Viljamu Flemingu, tomēr būšu tev pateicīga, ja mani neapzīmēsi ar tādiem vārdiem kā "mērķis" un "medījums". Džeks nelikās to dzirdam. – Pārliecinies, ka nejauši neatbildi uz viņa zvanu. Neatbildi uz īsziņām. Nepieņem aicinājumu izrunāties vai satikties, lai iedzertu kafiju. Medlina apstājās pie lifta un nospieda izsaukuma pogu. – Protams. Turklāt rīt no rīta es aizbraucu no pilsētas. Būšu prom pāris dienu. – Kurp tu dosies? "Kāda viņam daļa," Medlina pie sevis nodomāja, tomēr atbildēja: – Uz Mucinieku salu. Tā ir viena no salām Sanhuana salu grupā Vašingtonas štatā. Vecmāmiņai tur bija īpašums. Tas tagad pieder man. – Viesnīca "Rītausmas rags"? Medlina uzmeta viņam izbrīnītu skatienu. – Tu par to zini? – Informāciju es uzgāju īpašuma nodokļa reģistrā, kad veicu pirmo pārbaudi uzņēmumā. – Tava pārbaude bijusi visai… pamatīga. – Medlina nopūtās. – Es apvaicājos par to Īditai. Viņa sacīja, ka tai nav nepieciešama apsardze. Tas esot privātīpašums, nevis daļa no Svētupes viesu namu ķēdes. – Tā ir. Lifta durvis atvērās. Medlina iegāja kabīnē, Džeks viņai sekoja un nospieda pirmā stāva pogu. – Vai tu dosies uz Mucinieku salu, lai atpūstos? – viņš apvaicājās. – Nav slikta doma. Kopš vecmāmiņas nāves tu esi strādājusi ar pilnu jaudu. Izskatās, ka atpūta un relaksācija tev nenāktu par ļaunu. – Vispirms tu mani sauc par mērķi, tagad apgalvo, ka es esmu izdegusi. – Medlina nopūtās. – Džek, tu tiešām māki teikt komplimentus. Džeks sarauca pieri. – Es tikai gribēju aizrādīt, ka tev vajadzētu atvilkt elpu. Pēdējo trīs mēnešu laikā tu daudz ko esi pārdzīvojusi. Īdita tev atstājusi krietnu vadības komandu. Viņi ir vairāk nekā spējīgi pāris nedēļu vai pat ilgāk tikt ar visu galā paši. Jo īpaši tagad, kad pirmais šoks ir pagaisis. – Nepūlies man izskaidrot, ko vēlējies pateikt. Nedomāju, ka tā ir tava stiprā puse. Lai būtu skaidrs – es nedodos uz "Rītausmas ragu", lai atpūstos. Tur kaut kas ir atgadījies, tas arī viss. – Kaut kas, ko nevar atrisināt bez tavas klātbūtnes? – Acīmredzot. Es saņēmu ziņu no Toma Lomeksa, kuram vecmāmiņa maksāja, lai viņš pieskatītu viesnīcu. Viņš rakstīja, ka vēlas runāt ar mani zem četrām acīm. – Pa telefonu viņš nevarēja izrunāties? – Toms neuzticas telefoniem, elektroniskajam pastam un tamlīdzīgiem saziņas līdzekļiem. Viņš ir nedaudz vecmodīgs. – Drīzāk paranoiķis. – Labi, es piekrītu, Toms ir visnotaļ ekscentrisks. – Tātad tu lidosi uz Vašingtonas štatu, lai apspriestos ar Tomu Lomeksu par novārtā atstātu īpašumu, kurš vecmāmiņai rūpēja tieši tik daudz, lai viņa to neapdrošinātu, – Džeks rezumēja. Medlina pavērās uz viņu un noteica: – Jā, es lidošu uz turieni. Kā jau tu minēji, vadības komanda ir pietiekami spējīga, lai tiktu ar visu galā, kamēr es būšu prom. Ja tev radīsies kādi jautājumi, kas attiecas uz uzņēmuma drošību un apsardzi, lūdzu, sazinies ar Čaku Džonsonu. – Džonsons ir goda vīrs. – Zinu. Džeks uzmeta viņai ciešu skatienu. – Tātad tu man neatklāsi, kāpēc met visu pie malas un dodies uz Mucinieku salu? Lifta durvis atvērās. – Nē, – viņa atbildēja. – Kā jau sacīju, es nezinu, ko viņš vēlas apspriest, bet galvenokārt es neko nepaskaidrošu tāpēc, ka tā nav tava darīšana. Tas ir privāti, Džek. Medlina zināja, ka būs grūti tikt no Džeka Reinera vaļā, ja reiz viņš ir sajutis kaut ko nelāgu. Abi izgāja no kabīnes. – Tava vecmāmiņa sacīja, ka jūs abas aizbraucāt no Mucinieku salas gandrīz pirms diviem gadu desmitiem, – viņš neatlaidās. – Vai pēc aizbraukšanas tu esi tur kādu reizi bijusi? – Nē. Naskiem soļiem Medlina šķērsoja ēkas vestibilu un devās stikloto ārdurvju virzienā. – Tev nevajadzēja likt, lai pārbaudu Viljamu Flemingu, – Džeks sacīja. Spējā temata maiņa Medlinu pārsteidza, un viņa veltīja Džekam pētošu skatienu. – Ko tu ar to gribi teikt? – Tu pat nedomāji precēties ar viņu. – Es apsvēru šādu iespēju, – viņa attrauca, tomēr atbilde pat viņai nelikās pārliecinoša. – Nē, – Džeks turpināja, – jūsu attiecības tāpat būtu agrāk vai vēlāk beigušās. Tas jau bija kaitinoši! – Kāpēc tu tā domā? – Tu nebūtu lūgusi mani okšķerēt, ja vien nemeklētu veidu, kā tikt no viņa vaļā. Tas, ka atradu labu iemeslu, tikai atviegloja šo procesu. Ja manis nebūtu, tu vienalga būtu pielikusi punktu jūsu attiecībām. – Kāpēc tu esi tik pārliecināts par to? – Es zinu, kā izskatās cilvēks, kurš jūtas iedzīts stūrī vai lamatās. Un tu tā izskatījies. – Un kā tad tie cilvēki izskatās? – Grūti paskaidrot. Teiksim tā… es to jūtu. Kā jau sacīju, tu meklēji veidu, kā atbrīvoties no viņa, tāpēc lūdzi, lai pasniedzu tev risinājumu uz sudraba paplātes. Medlina apsvēra šādu argumentu. Viņa gribēja iebilst, tomēr Džeka teiktajā bija zināma daļa patiesības. – Tev taisnība. Viljams likās pārāk ideāls. Tas mani uztrauca. Es vēlējos pārtraukt šīs attiecības, un man bija nepieciešams iemesls. – Tu gribēji pašas acīs attaisnot savu rīcību, nevis paskaidrot Flemingam, kāpēc vēlies šķiršanos. Viņa iebāza roku somā, izvilka saulesbrilles un uzlika tās, lai tādējādi paslēptos no Džeka skatiena. – Es domāju, ka šis jautājums ir izsmelts, – viņa noteica. Džeks neatbildēja. Arī viņš sameklēja saulesbrilles un atvēra smagās stikla ārdurvis. Bija pasakaini silta pavasara diena. Biroju ēkas stāvlaukumā novietotās automašīnas laistījās saules spožajos staros. Lai arī bija tikai marts, likās jūtams siltums, ko izstaroja sakarsušais asfalts. Stāvlaukums atradās Svētupes galvenās ielas malā. Lai arī pilsētiņa bija dibināta pirms vairāk nekā simts gadiem, visā pastāvēšanas laikā tā bija tikai sīks punktiņš Arizonas kartē. Pirms astoņpadsmit gadiem Īdita un Medlina bija ienākušas šajā mazajā kopienā. Lai izdzīvotu, Īdita atvēra pansiju, kas bija grezno viesu namu ķēdes aizsākums. Pēdējo gadu laikā pilsētiņu bija atklājuši ne tikai tūristi un pensionāri, bet arī tie, kas meklēja namus valsts dienvidu reģionā, kur aizvadīt drūmo ziemas periodu. Tiem sekoja nekustamo īpašumu attīstītāji. Svētupe tagad bija kļuvusi par gleznainu galamērķi Amerikas dienvidrietumos un skaistumā varēja mēroties ar Skotsdeilu un Sedonu. Džeks viņu pavadīja līdz automašīnai. Medlinu satrauca viņa klusēšana. Tātad gaidāmi vēl kādi pārsteigumi. Viņa iekāpa automašīnā un palūkojās uz Džeku. – Kas tad vēl? – viņa nepacietīgi ievaicājās. Krietnu brīdi Džeks vērās tuksneša un kalnu ainavā. – Es zinu, kā ir uzņemties atbildību, – viņš noteica. – Pašam ir gadījies. Medlina cieši satvēra stūri. "Elpo mierīgi." – Piedod. – Viņas balss bija salta kā ledus. – Bet es neatceros, ka mēs būtu apsprieduši tādu problēmu. Kad Džeks palūkojās uz viņu, saules stari rotaļājās briļļu tonētajos stiklos. – Nākamreiz pavēli kādam citam urķēties kārtējā pielūdzēja netīrajos noslēpumos, – Džeks vienaldzīgi noteica. – Man vairāk padodas lietišķi darījumi, nevis rakņāšanās cilvēku personīgajā dzīvē. – Kādam citam? – Medlinai pārvaicāja. Viņai aizrāvās elpa. – Pārbaudes ietilpst tavos darba pienākumos. – Mans uzņēmums piedāvā šādus pakalpojumus tikai biznesa, nevis privātajā jomā. – Neuztver personiski, bet, cik man zināms, tavs uzņēmums pieņem jebkādus pasūtījumus. Kāpēc gan tu nevēlies sniegt šo pakalpojumu? – Mēs ļoti labi zinām, kas notiek ar ziņnešiem. Agrāk vai vēlāk tie atnes vēstis, ko klients nevēlas uzklausīt. Iznākums vienmēr ir ziņnesim nelabvēlīgs. Džeks aizvēra automašīnas durvis, pagriezās un devās uz sudrabaini pelēku apvidus automašīnu, kas bija novietota pāris vietu tālāk. Viņš ne reizi neatskatījās. Medlina iedarbināja dzinēju un izbrauca no stāvlaukuma, lai dotos uz Svētupes viesu nama tīkla galveno biroju. Pirms došanās mājup un sakravāšanās braucienam uz Mucinieku salu bija jānokārto lietas. Viņa tikai reizi ielūkojās atpakaļskata spogulī. No sudrabaini pelēkās apvidus automašīnas nebija ne vēsts. Tāds bija viņas personīgais miesassargs Džeks Reiners. Ceturtā nodaļa Džeks ielēja glāzē nedaudz viskija un piegāja pie dzīvokļa loga. No turienes pavērās plašs skats pār ieleju un Svētupes pilsētiņu. Pakalnos gaismas māju, dzīvokļu un kūrorta viesnīcu logos vizēja kā tuksneša mēnessgaismā "muļķu zelts". Ielejas tālākajā galā viņš saskatīja gaismas no iežogotā rajona, kurā atradās Medlinas dzīvoklis. "Šovakar viņa gatavojas ceļojumam uz ziemeļiem, kurā dosies rīt. Rīt viņa brauks uz salu, kuru kopā ar vecmāmiņu pameta pirms astoņpadsmit gadiem." Cik nu viņam bija izdevies noskaidrot, neviena no abām sievietēm tur nebija atgriezusies, kā arī neizrādīja alkas to darīt. Un tomēr Īdita Čeisa nebija pārdevusi "Rītausmas ragu". Īdita bija saprātīga biznesa lēdija. Kāpēc viņa paturēja īpašumu, kas, kā liekas, bija tuvu sabrukšanai? "Kaut man būtu bijis vairāk laika iepazīt manu pirmo lielo klienti!" Īdita noteikti bija atstājusi uz Džeku iespaidu. Viņš bija šai kundzei ļoti pateicīgs. Viņa bija devusi iespēju, un viņš bija apņēmies pierādīt, ka uzņēmums, lai arī mazs, spēj sniegt apsardzes pakalpojumus viesu namu ķēdei. Bet tagad Īdita bija tajā saulē, tāpēc viņam nācās sastrādāties ar Medlinu Čeisu. Džeks sev iegalvoja, ka ir labi padarījis savu darbu – nodrošinājis klientei informāciju, kas ļāva pieņemt apzinātu lēmumu. Viņš atcerējās nežēlīgo izteiksmi Medlinas sejā, kad viņa iznāca no Fleminga kabineta. Tobrīd viņa izskatījās pēc īstas karotāju valdnieces. Kafijas brūnie mati bija saņemti ciešā mezglā uz pakauša. Matu sakārtojums izcēla viņas gaišbrūnās acis un izteiksmīgos, asi veidotos vaibstus. Viņa izstaroja milzu enerģiju, un Džekam bija jābrīnās, ka neredz zibens šautras telpā ap viņu. Tās bija saltas dusmas – ne jau pret Flemingu, bet pret sevi pašu. Džeks to saprata. Arī viņam tā bija gadījies. Viņš norija malku viskija. Tā nebija Medlinas vaina, ka tam nelietim kādu laiku izdevies vazāt viņu aiz deguna. Viņa bija ļoti gudra sieviete, toties tādi kā Flemings prata ļoti, ļoti labi maskēties. Maskēšanās bija viņu lielākais talants, un viņi to bija noslīpējuši līdz pēdējam sīkumam, jo no tā bija atkarīga viņu dzīve. Ja nu reiz gaismā netīšām nāca paštīksmē iegrimuša manipulatora īstā daba, tad ikviena saprātīga cilvēka loģiska reakcija būtu nokaut šo briesmoni. Fleminga pagātnē nekas neliecināja, ka viņš būtu ierindojams bīstamu sociopātu kategorijā, tomēr tas vēl nenozīmēja, ka savā laikā viņš nav nodarījis pietiekami daudz ļauna. Viņš veikli izmantoja Medlinas sēras, brīdi, kad viņas dabiskā spēja pasargāt sevi bija viszemākā. Tomēr beigu beigās viņas personīgais ugunsmūris bija nostrādājis. Viņa paaicināja ziņnesi un lūdza, lai tas dodas izlūkos. Ziņneša atnestās vēstis nebija labas. Karotāju valdniece bija apsvilinājusies, tomēr apdegumi nešķita smagi. Par vienu gan viņai bija taisnība – pielūdzēju izpēte viņai bija gluži ierasta lieta, veikta jau kopš laikiem, kad Medlina absolvēja vidusskolu. Džeks norija vēl vienu viskija malku un sāka prātot par īpašumu Mucinieku salā. Tas bija tikai normāli, ja ekscentriskais īpašuma uzraugs vēlējās pārrunāt ar Medlinu vecās viesnīciņas nākotni un savas darba izredzes. Iespējams, ka viņš pat uzstāja, lai saruna notiktu zem četrām acīm. Tomēr likās, ka viss, kas saistījās ar "Rītausmas ragu", bija gluži kā miglā tīts. Vaicāta par viesnīcu, Īdita Čeisa nekad nebija atbildējusi. Viņas mazmeita izturējās tikpat noslēpumaini. Tīmeklī pieejamā informācija par viesnīciņu bija visai skopa. Tai bija grūti laiki, kad Īdita nolēma to iegādāties, un problēmas nebeidzās arī tad, kad viņa centās to pārveidot par ziemeļrietumu piekrastes atpūtas pērli. Medlinas vecāki savulaik bija gājuši bojā ceļu satiksmes negadījumā, un Īdita bija uzņēmusies rūpes par savu piecus gadus veco mazmeitu. Drīz viesnīca "Rītausmas rags" sāka nest augļus. Tomēr kaut kāda iemesla dēļ Īdita pirms astoņpadsmit gadiem to bija slēgusi un nolīgusi pārvaldnieku, kas pieskatītu īpašumu, bet pati un Medlina pārvākusies uz Svētupi, lai vairs nekad neatgrieztos Mucinieku salā. Toties tagad, kad bija aizritējuši tik daudzi gadi, Medlina piekrita mērot tālo ceļu uz Sanhuana salām, lai apspriestu īpašuma nākotni nevis ar nekustamo īpašumu aģentu vai attīstītāju, bet pieskatītāju. Džeks ļāva jautājumiem kūsāt prātā un malkoja viskiju. Kad glāze bija tukša, viņš devās uz virtuvi un ieslēdza plīti. Atvēris ledusskapi, viņš apsvēra izvēles iespējas. Viņam patika gatavot. Tas atslābināja. Tomēr kaut ko vārīt tikai sev nebija visai iedvesmojoši. Dalīšanās naksnīgā maltītē ar otru cilvēku bija viens no tiem rituāliem, kā pietrūka dzīves posmos, kad viņam nebija draudzenes. Nu labi, viņam pietrūka arī seksa. Kopš katastrofas Kalifornijā attiecības ar sievietēm diemžēl bija retums. Pat tās nedaudzās, kuras viņam bija izdevies uzsākt, ātri vien beidzās. No ledusskapja Džeks izņēma fetas siera gabalu, pāris sīpolu, zaļās olīvas un aizvēra ledusskapja durvis. Plauktā bija konservētu tomātu kārba. Viņš izsautēja katliņā sīpolus, pievienoja tomātus, nedaudz baltvīna un visbeidzot mazliet sāls un romiešu ķimenes. Kamēr tomātu masa karsējās uz plīts, viņš cepamā trauka dibenā ielika vairākas fetas šķēles un uzbēra virsū zaļās olīvas. Uzlējis sieram un olīvām tomātu masu, viņš ielika trauku cepeškrāsnī. Nākamās divdesmit minūtes viņš pavadīja pie datora, pārskatot abu uzņēmuma darbinieku iesūtītās atskaites, tad atgriezās virtuvē, izņēma no ledusskapja pāris olu un vienu pēc otras iesita burbuļojošajā masā. Pārklājis traukam alumīnija foliju, viņš to uz astoņām minūtēm atkal ielika cepeškrāsnī. Kad olas bija izcepušās, Džeks izņēma trauku no krāsns un nolika uz letes atdzist, ielēja glāzē sarkanvīnu un gremdējās atmiņās par visu, ko pēcpusdienā bija sacījis Medlinai. Apgalvojot, ka nevēlas būt ziņnesis, Džeks nebija melojis, jo patiešām negribēja vākt informāciju par viņas pielūdzējiem. Šādam darbiņam viņa varētu nolīgt kādu citu. Tāda informācijas vākšana Džeka gadījumā bija nopietns interešu konflikts, jo viņam ļoti patika Medlina Čeisa. Džeks iemalkoja vīnu, paņēma tomātu un fetas sacepumu un nolika uz virtuves galda. Lai nejustos vientuļš, viņš ieslēdza ziņu kanālu, baudīja vakariņas un gremdējās domās par Medlinu. "Jāļauj viņai atkopties ne tikai no trieciena, ko sagādājusi vecmāmiņas nāve, bet arī no attiecībām ar Flemingu. Medlina allaž bijusi piesardzīga, uzsākot attiecības, bet tagad viņa būs vēl piesardzīgāka. Steidzināt viņu nebūtu labākā stratēģija. Interesanti, ko Medlina nolīgs, lai izpētītu manu pagātni," Džeks prātoja. "Protams, ja vien izdosies pārliecināt viņu uzsākt attiecības." Patiesībā viņam nebija pamata uztraukties. Viena no viņa nodarbošanās priekšrocībām bija māka nobēdzināt savus noslēpumus. Piektā nodaļa Toms Lomekss mira. Asiņu un smadzeņu masas sajaukums, kas plūda no šausmīgā ievainojuma galvā, sūcās nodilušajā paklājā. Viņa kalsnais, stiegrainais augums gulēja pie viesnīcas "Rītausmas rags" vestibila lielajām kāpnēm, kas reiz bijušas ļoti greznas. Viņš pavērsa pret Medlinu blāvi zilās acis, ko bija aizmiglojis šoks un asiņu zudums. – Medij? Tā esi tu? – Jā, Tom. Kritiens bijis nelāgs. Guli un nekusties. – Man neizdevās, Medij. Piedod. Īdita lūdza, lai es tevi pasargāju. Es esmu viņu pievīlis. – Viss kārtībā, Tom, – Medlina sacīja, piespiedusi asinīm piemirkušo šalli nelāgajai brūcei Toma galvā. – Es zvanu ārkārtas palīdzības dienestam. Viņi drīz būs klāt. – Par vēlu, – Toms izdvesa un ar piepūli pastiepa izdēdējušo, gadu desmitus smagajā darbā savītušo un rētaino roku. – Par vēlu. Ārkārtas izsaukuma dienesta operators vaicāja: – Kāds ir negadījuma raksturs? – Es esmu viesnīcā "Rītausmas rags", – Medlina atbildēja ierastajā valdonīgajā vadītājas tonī. – Negadījums ar viesnīcas uzraugu Tomu Lomeksu. Viņš smagi savainojies kritiena laikā. Nekavējoties nepieciešama mediķu palīdzība. – Brigāde jau dodas ceļā, – operators atbildēja. – Vai ir asiņošana? – Jā. – Uzspiediet brūcei, lai apturētu asiņošanu. Medlina pavērās uz asinīm piemirkušo šalli, ko bija piespiedusi Toma galvai. – Kā jūs domājat, ko tad es daru? – viņa attrauca. – Sūtiet kādu šurp! Un nekavējoties! Viņa nometa telefonu uz grīdas, lai piespiestu šalli ciešāk. Toma skatiens bija stings, un viņa saprata, ka dzīvības spēks pamazām pamet veco vīru. – Portfelis, – viņš nočukstēja. Tas bija kārtējais trieciens. – Tom, kas noticis ar portfeli? – Man neizdevās, – Toms izdvesa un aizvēra acis. – Saullēkts. Tev vienmēr patika mani saullēkti. – Tom, lūdzu, stāsti, kas noticis ar portfeli! Bet vecais vīrs vairs nespēja parunāt. Viņš iegārdzās, un tad iestājās nāves klusums. Medlina atskārta, ka no brūces vairs nesūcas asinis. Viņa pielika asiņainos pirkstus viņam pie kakla. Pulsa nebija. Pamestās viesnīcas laika aizmirstajā vestibilā iestājās baiss klusums. Viņa zināja, ka Toms ir miris, tomēr bija lasījusi, ka šādā gadījumā jāveic cietušajam sirds masāža līdz brīdim, kad ierodas mediķi. Viņa uzlika plaukstas Tomam uz krūškurvja. Kaut kur drūmajā ēkā iečīkstējās grīdas dēlis. Viņa sastinga un palūkojās uz balkona margu fragmentu, kas gulēja līdzās nelaiķim uz izdilušā paklāja. Tikai tagad viņa pamanīja, ka tas notraipīts asinīm un pie tā pielipuši mati. Asinis un mati uz tā varēja nokļūt dažādu iemeslu dēļ, tomēr vienīgais loģiskais izskaidrojums bija acīmredzams – margu fragments izmantots kā slepkavības ierocis. Grīda atkal iečīkstējās. Arī dēļi var čīkstēt dažādu iemeslu dēļ. Ja Toms patiešām ir nogalināts, slepkava joprojām ir tepat. Viņa ieklausījās, cerot sadzirdēt neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnas sirēnu. Vējš pieņēmās spēkā, apslāpējot skaņas tālumā. Stāvu augstāk grīda iečīkstējās vēlreiz. Šoreiz Medlina bija gandrīz pārliecināta, ka dzirdējusi kādu speram soli. Nojauta brīdināja uzmanīties. Viņa instinktīvi izslēdza telefonu, lai tas nenodotu viņas atrašanās vietu gadījumā, ja palīdzības dienesta operators būtu nolēmis viņai piezvanīt. Un tad viņa pielēca kājās. Kaut kur ievaidējās sarūsējušas durvju eņģes – tikko bija atvērušās durvis, kas veda uz augšstāva verandu. Viņa pēdējo reizi palūkojās uz Tomu. Sirds dziļumos Medlina zināja, ka viņam vairs nav iespējams palīdzēt. – Piedod, Tom, – viņa čukstēja. Medlinas automašīna bija novietota uz plašā lokveida piebraucamā ceļa viesnīcas priekšā. Uzmetusi plecā smagās somas siksnu, viņa aizskrēja uz vestibila durvju pusi. Lielā, bagātīgi rotātā telpa bija sena un drūma. Putekļainie kandelabri nokarājās no augstajiem griestiem kā tumši, sasaluši ūdenskritumi. Elektrība ēkā bija atslēgta pirms astoņpadsmit gadiem. Kad vecmāmiņa slēdza viesnīcu, visi priekšmeti un mēbeles palika tepat. Īdita apgalvoja, ka masīvie, milzīgie krēsli un galdi, graciozie dīvāni ar ķetnu formā darinātām kājām un samta aizkari tika īpaši darināti šai Viktorijas laikmeta ēkai un citur neiederējās. Medlina zināja, ka tas nav īstais iemesls un mēbeles palika te, jo ne vecmāmiņa, ne viņa nevēlējās sev līdzās kaut ko, kas atgādinātu par "Rītausmas ragu". Divdesmitā gadsimta izskaņa bija "Rītausmas raga" ziedu laiki. Greznajā viesnīcā apmetās tā laika turīgākie ceļotāji un atpūtnieki. Vecmāmiņa bija centusies atdzīvināt aizgājušo laiku greznību un noskaņu, tomēr tas prasīja pārāk lielus ieguldījumus. Pēc baisās nakts pirms astoņpadsmit gadiem no viesnīcas nebija iespējams atbrīvoties. Patiesībā "Rītausmas raga" pārdošana vispār netika apsvērta, jo īpašums glabāja pārāk daudz noslēpumu. Medlina bija tikusi līdz alai līdzīgās telpas vidum, kad pamanīja sakustamies ēnu aiz sapelējušajiem samta aizkariem, kas aizklāja erkera logus. Iespējams, tā bija tikai gaismas ilūzija, ko radīja negaiss, kas lēnām tuvojās, tomēr viņa nevēlējās riskēt. Ēna pārlieku izskatījās pēc cilvēka silueta, kas strauji virzījās uz ieejas durvju pusi. Varbūt viņa redzējusi slepkavas ēnu. Nelietis izmantojis kāpnes, kas ēkas pagalma pusē veda lejup no augšstāva verandas, un tagad steidzās pie durvīm mājas priekšpusē, lai tur pārsteigtu nelūgto liecinieci. Lai kas bija tas cilvēks, viņš jebkurā mirklī varēja ienākt pa durvīm. Medlinai bija skaidrs, ka noticis visļaunākais – viņai uz pēdām ir Toma slepkava. Viņa izvilka no somas atslēgas un nometa smago nešļavu uz grīdas. Pirmā stāva verandā iedunējās smagi skrejoša cilvēka soļi. Gluži kā bulta Medlina metās aiz platajām kāpnēm un ieskrēja šaurajā personāla telpā. Viņa bija uzaugusi šajā viesnīcā un lieliski to pārzināja, lai arī tā neskaitāmas reizes pārbūvēta un remontēta. Aiz skaistajām, plašajām publiskajām telpām atradās mazāku saimniecības telpu labirints. Tur bija liela virtuve, atbilstoša izmēra pieliekamais, noliktava un veļas mazgātava. Aiz tām bija kalpotāju kāpnes, kuras personāls izmantoja, apkalpojot viesu numuriņus. Medlina sakopoja domas un atsauca prātā viesnīcas apkārtnes plānu. Bija skaidrs, ka nav iespējams tikt līdz automašīnai tā, lai vajātājs viņu nepamanītu. No šaura gaiteņa iegājusi pieliekamajā, Medlina izdzirdēja atveramies vestibila durvis. Tad iestājās stindzinošs klusums. Vairums cilvēku, kuri ieraudzītu zemē guļošu līķi, noteikti radītu kādu troksni. Vismaz zvanītu ārkārtas palīdzības dienestam. Uz mirkli atausa cerība, ka svešais ir nekaitīgs garāmgājējs vai vietējās skolas audzēknis, kas negaidot nonācis vietā, kur pastrādāta slepkavība, un ir pārbijies līdz nāvei gluži kā viņa. Un tad viņa atkal izdzirdēja soļus – tie bija nesteidzīgi, apzināti sperti. Kāds pārmeklēja pirmo stāvu, lūkojās pēc viņas. "Tas ir laika jautājums, cik ātri tiks atklāta mana slēptuve. Ja vajātājs ir bruņots, man neizdosies tikt līdz automašīnai." Medlina prātoja, kā rīkoties. "Palīdzība ir ceļā. Man jāatrod droša slēptuve, kur patverties, līdz ieradīsies glābēji." Viņa nostājās pieliekamā durvīs un paraudzījās plašajā virtuvē. Vecās iekārtas tumsā likās draudīgākas par dinozauriem. Aiz tām varēja saskatīt kalpotāju kāpnes, kas veda uz augšējiem stāviem. Pat necenšoties slāpēt radīto troksni, viņa naski aiztraucās turp. Kurpes klaudzēja uz vecajām grīdas flīzēm. Medlina zināja, ka vajātājs to saklausījis. Vestibilā slāpēti iedunējās soļi; vajātājs virzījās uz virtuves pusi. Medlina atvēra durvis uz kalpotāju kāpnēm un metās augšup, izmisīgi cerot, ka pakāpieni izturēs viņas svaru. Tikusi līdz pirmajam kāpņu laukumiņam, viņa iesteidzās gaitenī. Lielākā daļa numuriņu durvju bija aizvērtas. Viņa izvēlējās vienas tālākajā galā, atvēra tās un ieskrēja iekšā. Apcirtusies Medlina aizvēra durvis un aizšāva bultu. Apņēmīgs vajātājs durvis izlauztu, bet tam būs nepieciešams laiks. Viņa dzirdēja soļus uz kalpotāju kāpnēm. Lai nu kā, tomēr vajātājam būs jāpārbauda visas telpas pēc kārtas, lai uzietu viņu. Sirds krūtīs neganti auļoja, Medlina bija aizelsusies. Viņa pārsteigta atskārta, ka joprojām rokā žņaudz telefonu. Kādu mirkli viņa apjukusi uz to skatījās, tad ieslēdza un zvanīja ārkārtas palīdzības dienestam. – Šoreiz nenolieciet klausuli, – operators brīdināja. – Mediķi un policija pavisam drīz ieradīsies. Vai jums viss ir kārtībā? – Nē, – Medlina atbildēja. Viņa piegāja pie liela un smaga klubkrēsla, kas atradās viņai vistuvāk, un sāka to vilkt uz durvju pusi. – Vai esat apdraudēta? – operators tincināja. – Jā, – Medlina sacīja. – Es esmu vienā no otrā stāva numuriņiem. Kāds tuvojas pa gaiteni, kuru katru brīdi viņš mani atradīs. Durvis es esmu aizslēgusi, bet nezinu, vai tas viņu apturēs. – Aizbīdiet kaut ko priekšā durvīm. – Lieliska doma, – Medlina izdvesa un spēcīgi pagrūda krēslu. – Kāpēc man tas ātrāk neienāca prātā? Likās, ka klubkrēsls sver vismaz tonnu, tomēr tas izkustējās no vietas. Medlinai izdevās to aizvilkt līdz durvīm. Aiz durvīm atskanēja soļi. Medlina paķēra telefonu un devās pie durvīm, kas veda uz verandu. Tikko viņa spēra kāju pāri slieksnim, sākās negaiss. Lietus lāses šaustīja viņas augumu. Tālumā bija dzirdamas sirēnas. Viņa zināja, ka arī vajātājs tās saklausījis, jo viņš skriešus metās pa gaiteni atpakaļ uz kāpnēm. Bija skaidrs, ka viņš meklēs glābiņu mežā, kas sniedzās līdz pat īpašuma robežai viesnīcas pagalma pusē. Medlina iedomājās par veco ceļu, kas vijās starp lielajiem kokiem. Pēc īsa brīža ierūcās automašīnas dzinējs. Vajātājs aizbrauca. Nebija daudz veidu, kā tikt prom no Mucinieku salas. Divas reizes dienā te piestāja privāts prāmis. Bija iespēja aizlidot vai noīrēt kuteri. Varbūt vietējai policijai tomēr izdosies notvert slepkavu. Vai tomēr ne. Lielākā salas daļa bija neapdzīvota, mežaina. Te bija pietiekami daudz vietas, kur paslēpties, līdz rastos iespēja tikt prom no salas. Medlina steidzās lejup, lai sagaidītu palīdzības dienestu brigādes, kuru automašīnas jau iegriezās piebraucamajā ceļā, un apsvēra, ko drīkst un ko nedrīkst stāstīt. Jau astoņpadsmit gadu viņa glabāja noslēpumus… un darīja to lieliski. Sestā nodaļa Nākamās dienas pēcpusdienā viņa stāvēja pie loga viesu namā "Līcis" noīrētajā numuriņā un vēroja, kā lietus rasina pār Mucinieku līča apkaimes namiem, kad izdzirdēja Džeku pieklaudzinām pie durvīm. Divi īsi, asi piesitieni. "Tas noteikti ir Džeks," viņa nodomāja. Tas bija viņa neatlaidīgais, asais, labi apsvērtais stils, kurš izpaudās pat visniecīgākajās darbībās. Tie bija skopi žesti. Likās, ka reiz skaudrs tuksneša vējš norāvis viņa pieklājīgi glancēto čaulu, atklājot cieto, nepielūdzamo klinti, kas bija tajā apslēpta. Medlina ātri šķērsoja telpu un atvēra durvis. Viņu pārsteidza spējais atvieglojums, kas pārņēma, ieraugot gaitenī stāvam Džeku ar lietū samirkušiem matiem. Pa nobružāto ādas jaku ritēja ūdens lāses. Viņam rokā bija nodriskāta melna ceļasoma. – Kas noticis? – viņš apvaicājās. "Tāds nu viņš ir," Medlina pie sevis nodomāja. Katrā ziņā viņš nebija ne sirsnīgs, ne apburošs. Vīri nemēdz tērēt laiku parastai sasveicināšanās procedūrai. Labi vien bija, jo diez vai viņš spētu bārstīt līksmi banālas un pieklājīgas frāzes, kas parasti nogludina sarunas un attiecības starp cilvēkiem. Medlina šaubījās, vai Džeks dzīves laikā kaut reizi ir pateicis frāzi: "Lai jums jauka diena!" Ja viņam pat izdotos dabūt pār lūpām īstos teikumus, tad gaišbrūno acu saltais skatiens pilnībā nokautu vārdos ietērpto emocionālo siltumu. Viņaprāt, ja tava diena nav izdevusies, tā ir tikai tava problēma. Tomēr Džeks nebija īdētājs, un tā bija viņa pozitīvā iezīme. Pēc ilgām pārdomām Medlina iepriekšējās dienas vakarā bija zvanījusi Džekam. Viņa zināja, ka miesassargs jau rītausmā izlidojis no Fīniksas, tad braucis ar automašīnu un pat vairākas reizes pārsēdies no viena prāmja uz citu. Nokļūt Mucinieku salā nebija viegli. Viņa piezvanīja, un viņš bija klāt. Tāds bija Džeks. Medlina sev atgādināja, ka tā nav laipnība no viņa puses. "Es taču esmu Džeka kliente. Viņš ir ieradies Mucinieku salā tāpēc, ka es maksāja naudu viņam un viņa uzņēmumam, kuram nav dižas pieredzes apsardzes biznesā." Lai būtu kā būdams, Medlina nepacietīgi gaidīja viņu ierodamies – staigāja šurpu turpu pa numuriņu. Ieraudzījusi Džeku gaitenī, viņa jutās ne tikai atvieglota, bet pat dīvaini satraukta. Tādas allaž bija viņas izjūtas, kad līdzās atradās Džeks. "Savāda ietekme," viņa nosprieda. Dziļi sirdī viņai likās, ka Džeku saprot. Viņš turējās ēnā, skaidri lika nojaust, ka līst viņa dvēselē ir aizliegts, un viņa saprata iemeslu, jo pati tā rīkojās. Tādi vīrieši kā Viljams Flemings to uztvēra kā simptomu nespējai veidot attiecības vai ļauties tuvībai. "Iepriekšējās paaudzēs cilvēki vairāk cienīja citu noslēpumus," viņa nosprieda. Katram taču bija kāds noslēpums un tiesības tos neatklāt. "Mūsdienās ļaudis vieglu prātu afišē savas domas un jūtas sociālajos medijos. Ja cilvēkam ir kāds noslēpums, viņš teju tiek uzskatīts par garīgi slimu. Toties, ja cilvēkam ir noslēpums, viņš saprot, ka arī citiem tādi var būt un arī citi nevēlas tos atklāt." – Nāc iekšā, – viņa sacīja. Džeks spēra kāju pāri slieksnim, aši pārlaida skatienu telpai, it kā novērtētu iespējamos riskus viņas drošībai. Medlina piepeši sajutās neērti, jo istabā bija divguļamā gulta. – Tev numuriņu es noīrēju līdzās, – viņa sacīja, – Ja vēlies vispirms iekārtoties… – Vēlāk, – viņš attrauca un nometa somu turpat pie durvīm. – Šobrīd visvairāk es vēlētos iedzert tasi kafijas. – Ļauj, es paņemšu tavu jaku, – viņa sacīja un pamāja uz kafijas automātu dziļāk telpā. – Kafiju ielej pats. – Paldies. Džeks novilka jaku, pasniedza to Medlinai un devās pie kafijas automāta. "Arī tāds ir Džeks," viņa nodomāja, ienesdama jaku vannasistabā. "Ja viņš pateicas, tad tas nāk no sirds." Jakas odere vēl glabāja viņa ķermeņa siltumu. Pakārusi jaku uz āķa, Medlina sajuta no tās plūstam aromātu. Viņa mirkli uzkavējās vannasistabā, lūkojās, kā ūdens pil uz baltajām grīdas flīzēm, un sakopoja domas. Džeks noteikti uzdos jautājumus, uz kuriem viņai būs jāatbild. Ja viņa atbildēs, nāksies atklāt teju divus gadu desmitus glabātos noslēpumus. Viņai nebija izvēles. Nopūtusies Medlina izgāja no vannasistabas. – Paldies, ka atbrauci jau šodien. Nezināju, kam vēl varu zvanīt. – Nav iemesla pateikties. – Viņš nospieda kafijas automāta pogu un palūkojās uz Medlinu. – Tas ir mans darbs. Es par to saņemu algu. Medlina ieklepojās. – Tā ir. – Tātad palūkosim, kāda informācija ir manā rīcībā pēc mūsu telefona sarunas. Tu ieradies, lai satiktos ar cilvēku, kurš pieskatīja "Rītausmas ragu". – Jā, lai tiktos ar Tomu Lomeksu. – Kad ieradies, viņš bija smagi ievainots. – Viņš bija nāvējoši ievainots, – Medlina precizēja un sakrustoja rokas uz krūtīm. – Es zvanīju ārkārtas palīdzības dienestam, centos apturēt asiņošanu, tomēr viņam nebija izredžu izdzīvot. – Tu sacīji, ka viņam bija ievainojums galvā? – Kāds viņam bija iesitis pa galvu ar margu fragmentu. No aizmugures. Es viņu atradu guļam vestibilā pie kāpnēm. Tur bija… ļoti daudz asiņu. Policija uzskata, ka Toms pārsteidzis laupītāju, kurš cerēja viesnīcā atrast kaut ko vērtīgu. – Pieņemu, ka ir kaut kas vēl, citādi tu nebūtu man zvanījusi. "Tāda nu ir Džeka būtība. Viņš izliekas, ka strādā pie tevis, bet patiesībā vadības grožus tur savās rokās," Medlina nodomāja. "Džeks nav balts un pūkains, toties ir vīrietis, kurš spēj atrisināt jebkuru problēmu. Un man šobrīd ir problēma." Medlina apsēdās vienā no atzveltnes krēsliem pie loga un vērās obsidiāna tumšajos līča viļņos. Pēdējo stundu laikā viņa bija apsvērusi vairākus veidus, kā izskaidrot radušos situāciju. Tagad Džeks bija ieradies, bet viņa nezināja, ar ko sākt. Nebija viegli runāt par to, kas noticis pirms astoņpadsmit gadiem. – Tātad… ko es tev nepateicu, kad runājām pa telefonu, – viņa iesāka. – Pirms nāves Toms man kaut ko pateica. Viņš ļoti pārdzīvoja, ka nav izpildījis viņam uzticēto uzdevumu. Viņš pieminēja portfeli un atgādināja, ka man allaž patikuši viņa saullēkti. Pieņemu, ka viņš runāja par savām fotogrāfijām. Viņš ir… bija… ļoti ražīgs fotogrāfs. Manuprāt, viņš tobrīd jau murgoja. Un tad stāvu augstāk es izdzirdēju soļus. Džeks sastinga kā snaiperis, kas gatavs kuru katru mirkli izšaut. – Ko tu sacīji? "Skaidrs, šis nav labākais veids." Viņa nopūtās un nolēma atklāt vairāk informācijas. – Es dzirdēju, kā laupītājs nokāpj pa kāpnēm ēkas ārpusē. Sākumā domāju, ka viņš bēg. Tomēr… – Viņa uz mirkli saminstinājās. – Tomēr uzreiz pēc tam es izdzirdēju soļus pirmā stāva verandā un nobijos, jo domāju, ka svešinieks mani pamanīs, ja centīšos tikt līdz automašīnai. Tāpēc uzskrēju augšstāvā, ieslēdzos vienā no numuriņiem un gaidīju, līdz atbrauks policija. Svešais sekoja man, tomēr padevās un aizbēga. Manuprāt, vīrieti izbiedēja ātrās palīdzības un policijas automašīnu sirēnas. – Vīrieti? – Toms vaicāja, nenovērsis no viņas ciešo skatienu. – Varbūt sievieti. Ja godīgi, es nezinu. Lai kas bija iebrucējs, viņš izkļuva no ēkas pa sētas puses durvīm un aizbrauca ar automašīnu. Policisti uzsāka meklēšanu, tomēr nesekmīgi. Man sacīja, ka viņi kādu laiku pārbaudīs visus no salas izejošos prāmjus, tomēr ir neskaitāmi veidi, kā nemanītam noslēpt krastā laivu. Iestājās dziļš un draudīgs klusums. Džeks nenovērsa skatienu no viņas. – Kad vakar zvanīji, tu ne ar pušplēstu vārdu neieminējies, ka ēkā bija vēl kāds, – viņš noteica pārlieku vienaldzīgā tonī. – Baidījos, ka tas tevi satrauks, turklāt tu biji Arizonā un neko daudz nevarēji darīt manā labā. Un es jau biju šeit, drošībā. Taisnoties Medlinai nepatika. Viņa atkal sev atgādināja, ka Džeks ir viņas padotais, nevis otrādi. – Nolādēts! – Džeks klusi noteica. – Es zināju, ka ļaut tev vienai braukt uz šejieni ir kļūda. Tobrīd Medlina satrūkās. Viņa nekad nebija dzirdējusi Džeku lādamies. Tā laikam nebija laba zīme. – Varbūt tā nebija laba doma, – viņa atkal ierunājās. – Man ir problēma, tāpēc nepieciešama tava palīdzība. Ja uzskati, ka nespēj to sniegt, tad es sameklēšu kādu citu. – Nē, – Džeks atbildēja, – tu nevienu citu nemeklēsi. Mums ir līgums. Vai policijai izstāstīji par svešinieku? – Protams, ka izstāstīju, tomēr aprakstīt viņu nevarēju. Kā jau teicu, viņi domā, ka nabaga Toms pārsteidza laupītāju un tas viņu nogalināja. Iespējams, ka tā ir taisnība, tomēr es par to šaubos. – Vai Toma pēdējo vārdu dēļ? – Iespējams, ka viņš tiešām murgoja, pagātne viņa prātā sajaucās ar tagadni, tomēr mani viņš pazina. Mani vairāk uztrauc tas, ko viņš sacīja par portfeli, un viņa pārliecība, ka nav izpildījis uzticēto uzdevumu. Medlinai šķita, ka Džeks gatavojas smagai sarunai. – Skaidrs, – viņš visbeidzot noteica. – Sāksim ar portfeli. Viņa ievilka elpu un nopūtās. – Dod man kādu mirkli. Astoņpadsmit gadu es esmu klusējusi, nevienam neesmu par to stāstījusi. Ìimenes noslēpums. – Es klausos. Medlina saņēmās un sāka stāstu. – Toma pieminētais portfelis piederēja vīrietim, kurš pirms astoņpadsmit gadiem apmetās viesnīcā. Viņš sevi dēvēja par Porteru, tomēr iespējams, ka tas nebija viņa īstais vārds. – Kas notika ar Porteru? Medlina stipri ieķērās krēsla roku balstos. – Vecmāmiņa un Toms viņu nogalināja ar dārznieka instrumentiem, viņa līķi apglabāja mežā, kas atrodas aiz viesnīcas. Toms kapu nosedza ar betona plāksni, bet virs tās uzbūvēja skaistu lapeni. Septītā nodaļa Medlina uzmanīgi vēroja Džeku, tomēr, cik nu varēja spriest, viņš ziņas par Portera nāvi uztvēra gluži tāpat kā jebkuru citu informāciju. Tas viņam bija kārtējais fakts. Viņš likās nevis šokēts vai kaut nedaudz pārsteigts, bet drīzāk iegrimis pārdomās. Viņa iedomājās, ka slepkavība, izmantojot dārznieka instrumentus, visticamāk, viņam nešķiet nekas briesmīgs, salīdzinot ar to, ko bija pieredzējis FIB. Un tomēr viņi runāja par Medlinas vecmāmiņu, jauku sievieti, kura savas dzīves laikā vairāk nevienu nebija nogalinājusi. Pēc kāda brīža Džeks ielēja kafiju divās krūzītēs. Vienu viņš klusējot pasniedza Medlinai. Kad pirksti saskārās, viņa sajuta gluži vai strāvas triecienu. Viņa sarāvās, un kafija krūzītē bīstami saviļņojās. Tomēr Medlinai izdevās saņemt sevi rokās. Džeks nostājās pie loga. Viņš mierīgi vēroja ainavu, un likās, ka īsais fiziskais kontakts uz viņu nav atstājis nekādu iespaidu. Medlina centās saprast, kas spētu izsist Džeku no līdzsvara. – Tātad portfelis piederēja Porteram? – viņš vaicāja. – Jā. – Izstāsti visu, kas notika viesnīcā todien, kad Porters tika nogalināts! – "Rītausmas rags" bija vecmāmiņas pirmā viesnīca. Viņa un vectēvs to nopirka gandrīz par grašiem, vēlējās to atjaunot. Tomēr vectēvs un mani vecāki gāja bojā autoavārijā. Vecmāmiņa paņēma mani pie sevis. Viņa smagi strādāja, lai atvērtu "Rītausmas ragu". Porters uzradās ap to laiku, kad viesnīca sāka nest peļņu. Todien viesnīcā notika liels kāzu pasākums. Vecmāmiņa un pārējie viesnīcas darbinieki bija aizņemti. Es vakaru pavadīju kopā ar savu draudzeni Dafni – mēs spēlējām spēles un skatījāmies televizoru Dafnes mammas kotedžā. – Dafne? – Dafne Naita tolaik bija mana labākā draudzene. Viņai nebija tēva, bet mamma strādāja viesnīcā un visu vakaru bija aizņemta. Tāpat arī pārējie darbinieki. – Turpini. – Bija vēls. Mēs iemigām pie televizora. Es pamodos un devos uz virtuvi, lai padzertos. Tur bija kāds vīrietis. Viņš mani sagrāba, aizspieda muti un piedraudēja nogalināt, ja es pretošos. Tomēr es pretojos. Tas gan nepalīdzēja, jo viņš bija milzīgs un daudz stiprāks par mani. Es nespēju paelpot. Man šķiet, ka uz brīdi es pat zaudēju samaņu. Ne uz ilgu laiku, jo es atceros, kā viņš mani ienesa saimniecības ēkā. Es biju pārbijusies līdz nāvei. Man likās, ka es murgoju. Nespēju noticēt, ka tas notiek. Krūzīte Medlinas rokā tikko manāmi ietrīsējās. Viņa to uzmanīgi nolika. Astoņpadsmit gadus viņa bija centusies nedomāt par to, kas tonakt bija noticis. Viņai bija bail runāt pēc tik gariem klusēšanas gadiem, pēc neskaitāmām murgos pavadītām naktīm, kurās atkal šķita, ka ir sagūstīta un viņas augumam uzgūlis liels un sasvīdis vīrietis. Viņa gadiem ilgi bija modusies, izbīlī tverot pēc elpas, un gadiem ilgi nespēja izveidot tuvākas attiecības ar vīrieti. Medlina klusēja un centās sakārtot domas. Džeks viņu nesteidzināja. Viņš stāvēja pie loga, malkoja kafiju un vēroja negaisa mākoņus, kas vēlās pār Mucinieku salu. Likās, ka viņam pieder viss pasaules laiks. Tas Medlinai ļāva noprast, ka Džeks saprot, ko viņa ir pārdzīvojusi, un pamudināja turpināt stāstu. – Kā vēlāk izrādījās, Dafne bija pamodusies tieši tajā brīdī, kad Porters mani izstiepa pa virtuves durvīm. Viņa nezināja, ko iesākt, bija pārbijusies, tomēr rīkojās ļoti drosmīgi. Viņa sekoja un redzēja, ka Porters ienes mani saimniecības ēkā, tad skriešus metās uz Toma kotedžu un klaudzināja pie durvīm. Toms devās uz saimniecības ēku, pa ceļam Dafnei piekodinādams uzmeklēt manu vecmāmiņu, kas tobrīd bija virtuvē, kur pārbaudīja viesiem pasniedzamos ēdienus. Dafne izvilka viņu laukā un centās pateikt, ka saimniecības ēkā notiek kaut kas briesmīgs. – Medlina atkal apklusa. Džeks mierīgi nogaidīja. – Nākamais, ko atceros, bija Toms un vecmāmiņa, kuri kā sargeņģeļi parādījās durvīs. Viņi paķēra darbarīkus un tuvojās Porteram, kurš bija mani nogāzis uz mālu maisa un pūlējās man novilkt džinsus. Man likās, ka vecmāmiņa un Toms zaudē prātu. Bija tik daudz… asiņu. – Viņi nogalināja Porteru. – Jā. – Labi. – Džeks apmierināti pamāja. – Vai viņš tev… nodarīja pāri? – Viņam neizdevās mani izvarot, ja tu to domāji. – Tomēr tas tev bija milzīgs pārdzīvojums. Medlina nodrebēja. – Manuprāt, tas mums visiem bija milzīgs pārdzīvojums. Dafne visu redzēja. Džeks pagriezās un palūkojās uz viņu. – Un portfelis? Vai tas tika aprakts kopā ar līķi? – Nē. Tolaik "Rītausmas ragā" notika renovācija. Toms un vecmāmiņa to iemūrēja divsimt devītā numuriņa sienā. – Kāpēc Īdita un Toms neizsauca policiju? – Portfeļa satura dēļ, – Medlina atklāja. – Un, pirms tu vaicā, kas bija portfelī, es atzīšos, ka nezinu. Es zinu tikai to, ka Toms un vecmāmiņa atvēra portfeli un nolēma, ka nezvanīs policijai. Dafnes mammai viņi atklāja visu, kas bija noticis, bet par portfeļa saturu neizstāstīja. Pateica vien to, ka tā saturs ir ļoti bīstams. Varbūt nosprieda, ka viņa jutīsies drošāk, ja nezinās, kas tajā bija. Kas to lai zina? Tad vecmāmiņa, Toms un Dafnes mamma trijatā nolēma aprakt līķi un noslēpt visus pierādījumus. – Viņi gribēja noslēpt pierādījumus, tomēr portfeli neapraka, nesadedzināja tā saturu? Medlina mirkli vilcinājās. – Es tikai dzirdēju vecmāmiņu sakām Dafnes mammai un Tomam, ka portfeļa saturs ir kā apdrošināšanas polise un ka veiksmes gadījumā viņiem nenāksies to izmantot. – Vai Īdita tā teica? – Džeks samiedza acis. – Vai viņa minēja apdrošināšanas polisi? – Jā, vecmāmiņa sacīja, ka portfeļa saturs ir bīstams, jo var sagādāt nepatikšanas dažiem ietekmīgiem cilvēkiem. Ja tā notikšot, tad mums jārēķinās ar nāves briesmām. Mēs visi apsolījām, ka nekad un nevienam nestāstīsim par Porteru un viņa portfeli. – Cik cilvēku zināja patiesību? – Tikai pieci – vecmāmiņa, es, Toms Lomekss, Dafne un viņas mamma Klāra Naita. Džeks pašūpoja galvu un paziņoja: – Tieši četru cilvēku par daudz, lai nosargātu bīstamu noslēpumu. Medlinu pārņēma dusmas. – Bet mums izdevās to nosargāt daudzus gadus! – Vismaz tu tā domā. – Ikvienam no mums bija labs iemesls turēt mēli aiz zobiem. – Tagad paskaitīsim. Cik no cilvēkiem, kas to zināja, vēl ir starp dzīvajiem? Jautājums lika Medlinai nodrebēt. – Vecmāmiņa un Toms ir miruši. Ar Dafni un viņas mammu es neesmu sazinājusies astoņpadsmit gadu, – viņa sacīja, un acīs sariesās asaras. – Es nezinu, kas ar viņām ir noticis. Dafne bija mana labākā draudzene un tonakt mani izglāba. Bet es pat nezinu, vai viņa ir dzīva. Kā tas ir iespējams? Asaras dedzināja acis un sāka ritēt pa vaigiem. Viņa pielēca kājās, lai dotos uz vannasistabu pēc papīra salvetēm, bet Džeks paņēma no kafijas paplātes mazu salvetīti un pasniedza to Medlinai. Viņa atkrita krēslā un nosusināja acis. Džeks vēroja, kā viņa nomierinās. Viņš ļāva Medlinai to darīt, tomēr viņa zināja, ka nejutīsies labāk, lai ko viņš teiktu. Iespējams, ka Džeks neprata mierināt. Viņa pēdējo reizi izšņauca degunu un uzmeta saņurcīto salveti uz paplātes. – Piedod, bija smaga diena, – viņa sacīja. – Ko tagad? – Kas mums ir zināms? – viņš ierunājās. – Tava vecmāmiņa un Toms ir miruši viens pēc otra ar trīs mēnešu starpību, un kāda nezināma persona… iespējams, Toma slepkava… mēģināja nogalināt arī tevi. Šobrīd mums nav nekādas informācijas par abām pārējām personām, kuras zina, kas notika pirms astoņpadsmit gadiem. Mēs neko nezinām par Dafni un viņas māti. Medlina klausījās, un viņai sareiba galva. – Vecmāmiņas nāve bija negadījums, kā apgalvo policija. Pat apdrošināšanas kompānija to neapšauba, bet tu taču zini, ka viņiem nepatīk izmaksāt prēmijas. – Bojātas elektroinstalācijas izraisīts ugunsgrēks vecas viesnīcas augšstāva apartamentos. Vienīgais upuris ir tava vecmāmiņa. Nav grūti sarīkot tādu negadījumu, ja vien zini, kas darāms. Ja nezini, tad vienmēr ir iespēja nolīgt kādu, kas to prot. – Tas pat nenotika kādā no viņas viesnīcām, – Medlina čukstēja. – Vecmāmiņa viesojās pie seniem draugiem, darījumu partneriem, kurus pazina jau vairākus gadu desmitus. – Zinu. Tikko saņēmu apdrošināšanas kompānijas galīgo ziņojumu, es liku kādam no maniem darbiniekiem papētīt tavas vecmāmiņas nāves apstākļus. – Ko? – Medlina kā bulta uzšāvās kājās. – Tev bija aizdomas, ka vecmāmiņa nogalināta, bet tu man neko neteici? – Tobrīd man nebija ne mazākā iemesla domāt, ka viņu kāds nogalinājis. – Džeks pasmīnēja. – Kā jau tu teici, apdrošināšanas kompānija neapstrīdēja nelaimes gadījuma versiju. Bet bija kāda cita problēma. Proti, cilvēks, kuram varētu būt motīvs nogalināt. Un tā esi tu. – Apžēliņ! – Pārsteigta līdz sirds dziļumiem, viņa atkal atkrita krēslā. – Tāpēc, ka es mantoju Svētupes viesu namu ķēdes uzņēmumus? – Manuprāt, tu nebūtu spējīga nogalināt vecmāmiņu, lai iegūtu viņas biznesu, kura grožus viņa jau daļēji bija nodevusi tavās rokās. – Jēziņ, paldies par šo iedvesmojošo atklātību. – Bija vēl citi iemesli, kāpēc es neteicu, ka pētu tavas vecmāmiņas nāves apstākļus. Tu biji apjukusi. Tev bija jāsamierinās ar tuva cilvēka zaudējumu, tev pat nebija laika ļauties sērām, jo bija jāstājas pie uzņēmuma vadīšanas. Tavi darbinieki un palīgi gaidīja no tevis rīkojumus un stabilitāti. Tev bija jānomierina piegādātāji un kreditori. Un vēl tev bija radušās aizdomas par Viljamu Flemingu. – Lieliski. Es biju aizņemta, satriekta, un man bija problēmas ar vīrieti. Bet tas nu galīgi nav attaisnojums tavai rīcībai! Ja tev bija aizdomas par vecmāmiņas nāves iemeslu, tad vajadzēja to pateikt man. – Es paļāvos uz savu situācijas novērtējumu. – Muļķības! Tas nebija pareizs. Tu centies mani pasargāt no sliktām ziņām. Šāds pakalpojums nav iekļauts tavā darba aprakstā. – Man nebija neapstrīdamu pierādījumu, ka tava vecmāmiņa ir nogalināta. Ja godīgi, tad nav joprojām. – Kārtējās blēņas! Pavisam nesen tu man sacīji, ka nevēlies būt ziņnesis, kas nes sliktas vēstis. Bet tev būtu jāsaprot, ka es par šīm ziņām tev maksāju neatkarīgi no tā, vai tās ir labas vai sliktas. Es tev nemaksāju par to, ka tu tās noklusē. Ja vēlreiz mani pievilsi, es atradīšu citu apsardzes uzņēmumu. Pat tad, ja man neizdosies lauzt līgumu ar tevi. Es maksāšu diviem konsultantiem, ja tas nepieciešams, lai saņemtu to, ko vēlos. Skaidrs? Krietnu brīdi Džeks viņu vēroja. Medlinai likās, ka viņš apsver iespēju rakstīt atlūgumu. Tas nu būtu pēdējais, ko viņa vēlējās. Tomēr pastāvēja lietas, kurās kompromiss nebija iespējams. Beidzot likās, ka Džeks ir pieņēmis lēmumu. – Labi. Es parūpēšos, lai tu uzzini visu, ko esmu noskaidrojis par tavas vecmāmiņas nāvi. Bet tev jāsaprot, ka lielākajai daļai informācijas, kas iegūta izmeklēšanas gaitā, nav nekādu tālāku pavedienu. Tas var mulsināt. Medlina atkal nopūtās. – Sapratu. Džeks negribīgi pasmaidīja. – Tu patiešām esi Īditas mazmeita. Svētupes viesu namu ķēde ir drošās rokās. – Paldies. Tagad beidz mani mierināt. Tu pats lieliski zini, ka tev tas nepadodas. – Tu neesi pirmais cilvēks, kas man to saka. – Pastāsti, ko esi uzzinājis par vecmāmiņas nāvi! – Līdz šim brīdim neko, – viņš pacietīgi atbildēja. – Tāpēc arī es klusēju. – Medlina uzmeta viņam brīdinošu skatienu. – Tomēr tagad man ir šāda tāda informācija, – viņš turpināja. – Toma Lomeksa nāve? – Jā, – Džeks izdzēra pēdējo kafijas malku un nolika krūzīti uz paplātes. – Tagad parādās pirmās pazīmes, ka tas varētu būt labi plānots noziegums. – Jo tu netici, ka tā ir sagadīšanās? – Nē. – Viņš sarauca pieri. – Tu tam tici? – Protams. – Ja kaut kas nelāgs notiek ar cilvēku, kurš glabā kopīgu noslēpumu ar vēl četriem, tā varētu būt sagadīšanās. Ja mirst vēl kāds no viņiem, tad tā ir plānota darbība. Medlina apsvēra šo argumentu. – Bet… kāpēc pagātne uzpeld tagad? – Es jau tevi brīdināju, ka izmeklēšanas sākumā visa informācija ir miglā tīta. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. – Kā mēs rīkosimies? – Strādāsim divās frontēs, – Džeks sacīja. – Vispirms atradīsim Dafni un viņas māti. – Mums viņas jābrīdina, vai ne? – Domāju gan, – viņš atbildēja un pēc īsa mirkļa piebilda: – Bet ir vēl cita iespēja. – Ka viena no viņām ir saistīta ar šīm slepkavībām? – Medlina bilda un papurināja galvu. – Nē. Atzīstos, ka astoņpadsmit gadu es neesmu sazinājusies ar Dafni un viņas mammu, tomēr nespēju noticēt, ka viņas nogalinājušas vecmāmiņu vai Tomu. Ja atmetam emocijas, šī teorija šķiet absurda. – Tu biji tā, kas man sacīja, ka vecmāmiņa portfeļa saturu raksturojusi kā apdrošināšanas polisi. Varbūt kāda no viņām nolēma saņemt prēmiju. – Bail pat kaut ko tādu iedomāties. – Lai būtu kā būdams, mums jāatrod Dafne un viņas māte. Likšu kādam sadzīt viņām pēdas. – Labi, – Medlina noteica. – Tu sacīji, ka strādāsim divās frontēs. – Izskatās, ka mēs krietnu laiciņu pavadīsim Mucinieku salā. Mums jāizdomā, kā attaisnot manu klātbūtni. – Izmeklēšana sākas šeit? – Jā, – Džeks atbildēja, – un, iespējams, ka šeit arī beigsies. – Kāpēc tu par to esi tik pārliecināts? – Ja nemaldos, notikušais ir saistīts ar pagātni, bet pagātne apglabāta šeit. – Zem lapenes. – Daļa zem lapenes. Atlikusī daļa acīmredzot iemūrēta "Rītausmas raga" divsimt devītā numuriņa sienā. Astotā nodaļa Dafne Naita stāvēja sava dzīvokļa otras guļamistabas durvīs un novērtēja haosu, kādu aiz sevis bija atstājis nelūgtais viesis. Tas nelietis bija ielauzies viņas jaunajā mājvietā, viņas privātajā telpā. Viņa atskārta, ka šādā brīdī viņai vajadzētu izjust kādas spēcīgas emocijas: naidu, izmisumu, bailes – kaut ko tādu. Tā nebija. Dīvainā kārtā viņa neko nejuta, un tā tas turpinājās jau veselu gadu. Kruīzs pa Vidusjūru nebija uzlabojis viņas omu. Tikko atgriezusies mājās, viņa atklāja, ka prombūtnē kāds vandalis izpostījis dzīvokli, tomēr pat šis fakts neatstāja uz viņu pietiekamu iespaidu. Viņa bija gluži vienkārši nogurusi. Iezvanījās telefons. Dafne atrāva skatienu no postažas un pievērsās telefonam. Viņa lūkojās uz nepazīstamo numuru un centās saprast, kas viņai varētu zvanīt. Pēc pāris sekundēm viņa nospieda pogu un pielika telefonu pie auss. – Klausos? – Dafne? Te Medlina Čeisa. – Medij? Vai tā tiešām esi tu? – Jā, tā esmu es, – Medlina atbildēja. – Dafne, tāds prieks dzirdēt tavu balsi! Tas bija tik sen… Pagājuši astoņpadsmit gadi. "Astoņpadsmit gadi," Dafne pie sevis nodomāja. Tomēr asiņainā aina saimniecības ēkā joprojām bija viņas acu priekšā tikpat nemainīgi skaidra kā vienmēr. Viņa zināja, ka atmiņa mēdz izstrādāt jokus gan laikā, gan telpā. Pilnīgi iespējams, ka, laikam ritot un cenšoties pārvarēt psiholoģisko traumu, viņas fantāzija radījusi jaunas tās baismīgās nakts detaļas. Tomēr dažas detaļas bija tik dziļi iesakņojušās atmiņā, ka viņa tās nekad nespēs aizmirst. Pat pēc astoņpadsmit gadiem piedzīvotās šausmas atgriezās, lai mocītu viņu naktīs. Medija zem Portera, Īdita Čeisa, kas neskaitāmas reizes triec dārznieka šķēres Porteram mugurā, Toms Lomekss, kurš ar kapli sašķaida Porteram galvaskausu, asinis šķīst uz visām pusēm. Tur bija daudz asiņu, un Dafne sākumā bija pārliecināta, ka nav paspējusi laikā un Medija ir mirusi. – Dafne, tu mani dzirdi? – Medlina satraukti jautāja. – Es esmu ļoti noraizējusies. Saki, ka tev viss ir kārtībā. – Jā, jā, viss ir kārtībā. Es esmu pārsteigta, izdzirdot tavu balsi, tas arī viss. Baidos, ka neesi piezvanījusi īstajā brīdī. – Piedod. Es varētu piezvanīt vēlāk, bet tas ir ļoti svarīgi. Man ar tevi jārunā. – Lai notiek. Šobrīd es esmu nedaudz satraukusies. Kamēr biju ceļojumā, kāds ielauzies manā dzīvoklī. Policija tikko aizbrauca. – Sasodīts! Vai esi droša, ka tev nekas nedraud? Dafne noņēma telefonu no auss un palūkojās ekrānā. Viņu pārsteidza Medlinas satrauktā balss. Pārāk satrauktā. Ielaušanās gadījumi bija visnotaļ ikdienišķa lieta. Turklāt viņa un Medlina vairs nebija tuvas draudzenes. Galu galā astoņpadsmit gadi ir ilgs laiks. Viņa atkal pielika telefonu pie auss. – Jā, protams, – viņa atbildēja. – Policisti sastādīja protokolu un lūdza, lai es sagatavoju nozagto mantu sarakstu. Viņi bija visnotaļ jauki, strādāja profesionāli, tomēr nesolīja, ka notvers to nelieti. – Kas tev ir nozagts? – Cik nu varu spriest, tikai mans dators. Parasta lieta, kā teica policisti. Visu būtisko informāciju es glabāju mākonī. Dzīvoklī gan ir īsta postaža. Viņa uzmeta skatienu dokumentiem un mapēm, kas bija izmētātas pa visu kabinetu. No atvilktnes bija izbērtas skices, kuras viņa bija sagatavojusi kādam modes salona īpašniekam Bolderā. No stiklotā grāmatplaukta uz grīdas bija izgāzta viņas deviņpadsmitā gadsimta arhitektu un dizaineru grāmatu kolekcija. Ierāmētās fotogrāfijas, kurās redzami jau pabeigtie interjeri pasūtītājiem visā plašajā Denveras apkārtnē, bija nomestas uz grīdas un samīdītas. Vēlās pēcpusdienas saulē šur tur atmirdzēja pa stikla lauskai. – Dafne, es zvanu tāpēc, ka man ir kaut kas ļoti svarīgs sakāms. – Tik daudz es nopratu. Dzirdēju, ka tava vecmāmiņa gājusi bojā ugunsgrēkā. Izsaku līdzjūtību. – Tu zināji, ka viņa ir mirusi? – Mamma internetā uzgāja nekrologu un pārsūtīja man. Ja godīgi, es nebiju iedomājusies, ka mamma joprojām seko līdzi šādai informācijai. Vairākus gadus pēc tam, kad aizbraucām no Mucinieku salas, viņa bija gluži vai apsēsta un meklēja visniecīgākās ziņas par salu un tavu vecmāmiņu, bet man likās, ka pēc apprecēšanās otrreiz mamma tam metusi mieru. – Tava mamma apprecējās? – Bija precējusies. Tagad viņa ir atraitne. Otrais vīrs pirms pāris gadiem nomira ar trieku. Mamma atkal ir viena, tomēr šoreiz bagāta atraitne. Savukārt bagātas atraitnes nekad nav vienas, vismaz ne uz ilgu laiku. Viņa labi pavada laiku. – Kur viņa ir pašlaik? – Neesmu droša, tad jāpārbauda viņas ceļojuma grafiks. Viņa ar dažiem draugiem devās apceļot pasauli. Es pievienojos uz pāris nedēļām, kad viņas kuģis bija Vidusjūrā. Viņa joprojām ir uz klāja. Floridā atgriezīsies ne ātrāk kā pēc mēneša. – Bet viņa ir dzīva. – Pat ļoti. Medij, nepārproti mani. Es tiešām priecājos, ka pēc tik ilga laika piezvanīji, tomēr gribētu zināt, kas noticis. Kāpēc tu esi tik satraukta? – Man ir ļoti nepatīkamas ziņas. Mums jāaprunājas. Dafnei aizrāvās elpa. – Par pagātni, vai ne? – Man žēl, bet tā ir. Var jau būt, ka tas nav nekas nopietns. Bet tikpat labi tas var izvērsties par šausmīgu nelaimi. Mums jāsaprot, kas ir noticis. Es gribētu lūgt, lai tu atbrauc uz Mucinieku salu. – Tu runā nopietni? – Dafnei pār kauliem noskrēja saltas tirpas. – Tik nopietni kā slepenās māsas. Lūdzu, tici man! Slepenās māsas. Tas bija kā gaismas stars pelēkajā pasaulē. Slepenās māsas viena otrai nekad nemelo. – Es klausos, – Dafne noteica. – Uzņēmums, kas rūpējas par Svētupes viesu namu ķēdi, nodrošinās tev apsargu, kurš tevi pavadīs uz Mucinieku salu, – Medlina paskaidroja. – Šobrīd viņš ir Fīniksā, bet Denverā ieradīsies pievakarē. Dafne sažņaudza klausuli ciešāk plaukstā. – Pag, es gribu tikai pārliecināties, ka neesmu pārpratusi. Vai man būs miesassargs? – Baidos, ka būs gan. Tagad par to, ko mēs zinām. Iespējams, ka vecmāmiņa tika nogalināta tās baisās nakts dēļ. Un tagad arī Toms Lomekss ir miris. – Toms? Tas jaukais vecais vīrs, kurš palīdzēja tavai vecmāmiņai… – Dafne nespēja pabeigt teikumu. Astoņpadsmit klusuma gadi pagaisa kā nebijuši. "No tā jātiek vaļā. Jāatbrīvojas collu pa collai." – Vakar Toms tika noslepkavots viesnīcas vestibilā, – Medlina turpināja. – Tur es viņu atradu. – Medij! – Domāju, ka slepkava vēl bija tur, kad ierados. – Ak Dievs! – Viss kārtībā. Viņu izbiedēja policijas sirēnas, un viņš aizbēga. Kā izrādās, kāds ielauzies tavā dzīvoklī un nozadzis datoru. Iespējams, ka tam nav nekādas saistības ar notikušo, tomēr mēs nedrīkstam riskēt. Mums šī lieta ir jāatrisina. Uzgaidi, ar tevi grib aprunāties manas apsardzes firmas vadītājs Džeks Reiners. Par spīti visam, Dafne pasmaidīja. Jau divpadsmit gadu vecumā Medlina Čeisa runāja kā nākamā uzņēmuma vadītāja. Izklausījās, ka viņa ir sasniegusi kāroto. Jau kā maza meitene viņa allaž prata iedziļināties lietas būtībā. "Beidz sapņot, Daf. Tu nevēlies kļūt par aktrisi, kad būsi pieaugusi. Cerības kļūt par zvaigzni ir pavisam niecīgas. Turklāt tu esi mana labākā draudzene. Es nespēju pat iedomāties, ka tu ļausies neskaitāmām kosmētiskajām operācijām." Klausulē ieskanējās cita balss – šoreiz tas bija vīrietis. Mierīga, profesionāla balss – kā jau cilvēkam, kurš zina, kā tikt galā ar bīstamiem ļaudīm. – Runā Džeks Reiners. Kur jūs šobrīd esat? – Dzīvoklī. Kāpēc vaicājat? – Nekavējoties brauciet prom no turienes! – viņš paziņoja. – Netērējiet laiku, lai sakravātu čemodānu, neņemiet līdzi vērtslietas, tikai automašīnas atslēgas, identifikācijas karti un to, kas atrodas jūsu makā. – Kurp man jādodas? – Uz lidostu. Tur ir ļoti daudz novērošanas kameru. Es tikko devu rīkojumu savam aģentam Eibam Reineram, lai viņš nekavējoties lido uz Denveru. Viņam būs identifikācijas karte. Viņš jūs pavadīs uz Mucinieku salu. Dafne centās ielāgot visas instrukcijas. – Reiners? – Mans brālis. Bet tagad dodieties uz lidostu. Tur jūs būsiet drošībā. Pirmo reizi pēc krietna laika Dafne izjuta spēcīgas emocijas – bailes. Toms Lomekss un Īdita Čeisa bija miruši, un kāds bija izdemolējis viņas dzīvokli. Ieslēdzās izdzīvošanas instinkts. – Labi, – viņa atbildēja. – Es tūliņ pat braucu. – Es nenolikšu klausuli, kamēr nebūsiet iekāpusi automašīnā, – Džeks sacīja. Jau nākamajā mirklī Dafne uzgrieza muguru izdemolētajam kabinetam un nosteidzās lejup pa kāpnēm. Ceļojuma koferis, ar kuru viņa bija devusies Vidusjūras kruīzā, joprojām stāvēja hallē. Viņa to paņēma. "Es sekoju instrukcijām un netērēju laiku. Mans koferis jau ir sakravāts." "Lai kas notiktu, mēs vienmēr būsim slepenās māsas." Zvērests, ko bija devušas divpadsmit gadus vecas meitenes, kuras uz mūžīgiem laikiem saistīja tā šaušalīgā, asinīm un bailēm piesātinātā nakts. Dafne metās uz durvju pusi. Ir lietas, kurām jātic. Zvērests, ko devušas divas labākās draudzenes, kas pieredzējušas tik daudz vardarbības, cik citi nepieredz visa mūža garumā, bija viena no šīm lietām. Turklāt nelikās, ka viņu kaut kas turētu Denverā. Devītā nodaļa Luīza Vebstere apstājās lielās istabas durvīs un lūkojās uz vīru. Īgans stāvēja pie loga, kas pletās visas sienas platumā, un baudīja brīnišķīgo skatu. Tālumā bija saskatāmas arī pārējās Sanhuana salu grupas saliņas. Dažas no tām, kā Mucinieku sala, bija pietiekami lielas, lai uz tām izvietotos iedzīvotāju kopienas, citas bija tik mazas, ka bija pamanāmas tikai bēguma laikā. Lietainās dienas dziestošā gaisma iekrāsoja tumstošās debesis un ūdens plašumus padarīja līdzīgus kaltam tēraudam. Pār salu diezgan zemu klājās mākoņu sega. Luīza zināja, ka Mucinieku salā visbiežāk spīd saule, tomēr ikreiz, kad viņa un Īgans ieradās šajā mājā, ainava bija nemainīgi pelēka. Lielajā akmens kamīnā kūrās uguns, tomēr neviens nebija istabā iededzis gaismu. Viņa atcerējās savus pirmos iespaidus par Īganu, kad pirms daudziem gadiem iepazinās ar viņu. Uzmanību piesaistīja viņa ārkārtīgā pievilcība. Īgans bija garš, atlētiski veidots vīrietis ar platiem pleciem, gaišiem matiem, pasakaini zilām acīm un klasiskiem sejas vaibstiem. Laika ritums viņu maz bija skāris. Gluži kā harismātisks sludinātājs televizora ekrānā viņš likās vieds un enerģisks cilvēks dzīves pašā pilnbriedā. Un gluži kā veiksmīgs sludinātājs arī viņš prata ietekmēt auditoriju – investorus, politiķus, draugus, sievietes. Viņam piemita talants pārliecināt citus par to, ka spēj īstenot viņu sapņus. Šis talants viņam bija nodrošinājis bagātību. Pretstatā vidusmēra sludinātājam Īgans bija piepildījis vismaz dažus no saviem solījumiem, īpaši tos, kas attiecās uz bagātību. Sākotnēji viņš bija sev nodrošinājis labu dzīvi kā biržas brokeris, tad izveidoja savu riska ieguldījumu fondu un kļuva izcils. Viņš nekad nekļūdījās. Par viņa spējām prognozēt norises tirgū stāstīja leģendas, un tas atvēra viņam durvis uz politiskajām, sabiedriskajām un finanšu aprindām. Tomēr Īgana ārēji spožās darbības pamatā bija kāds noslēpums. Noslēpums, kas ar katru dienu kļuva aizvien bīstamāks. Īgans joprojām izturējās kā visuma valdnieks, tomēr Luīza zināja patiesību. Iespaidīgā naudas pelnīšanas sistēma, ko viņš bija izveidojis pirms diviem gadu desmitiem, sāka buksēt. Pēc Īgana domām, pie tā bija vainojama globālās ekonomikas nepastāvība – neprognozējamās naftas cenu svārstības, finansiālās problēmas eirozonā, Ķīnas strauji pieaugošā ietekme. Luīza ieklausījās viņa aizbildinājumos, tomēr zināja patiesību. Viņa prātoja, kad to sapratīs Īgana investori. Pēdējā laikā viņa lielāko klientu lokā bija notikušas dažas izmaiņas, tomēr vairums klientu likās apmierināti ar ikmēneša pārskatiem – tie joprojām bija izcili. Luīza prātoja, cik ilgi Īgans vēl spēs žilbināt savu klientus. Veiksmīgi riska ieguldījumu fondi allaž darbojās pēc paredzama scenārija – tie strauji uzņēma apgriezienus, kādu laiku uzrādīja pārsteidzošus rezultātus un tad bankrotēja. Tomēr par vienu viņa bija pārliecināta – Īgans ir izdzīvotājs. Viņa ienāca krēslainajā istabā. – Treviss un Patrīcija apstiprināja, ka ieradīsies uz vakariņām. Īgans pagriezās un apvaicājās: – Un Zeivjers? Kā jau ilgus gadus bija radusi, Luīze apspieda izmisumu, kas allaž kņudināja apziņu. Zeivjeram tagad klājās labāk. Viņš bija stabils. – Pirms īsa brīža zvanīja viņa asistente un sacīja, ka viņš diemžēl nevarēs ierasties. Šopēcpusdien no Sietlas ierodas viņa kampaņā iesaistītā komanda. Viņš kolēģus vēlas aizvest uz vietējo restorānu – grib parādīt, kāda ir salinieku dzīve, lai viņi varētu medijiem pastāstīt par mazpilsētu, kurā Treviss uzaudzis. – Treviss un Zeivjers lielāko daļu bērnības pavadīja Sietlā, – Īgans noburkšķēja. – Tā gan. Iestājās klusums. Luīza jau gadiem ilgi nemīlēja vīru, jo bija atskārtusi, ka viņš ir flirtētājs un vienmēr tāds paliks. Viņa bija samierinājusies ar šo patiesību. Arī Īgans viņu nekad nebija patiesi mīlējis. Viņš vairāk bija iekārojis viņas skaistumu un ģimenes naudu. Luīza to nebija viņam liegusi, tomēr kļūdījās, atdodot viņam arī savu sirdi. Lai kāda būtu viņu laulības dzīve sākumposmā, viss jau sen bija pagaisis. Viņus uz visiem laikiem vienoja abi dēli. Zeivjers un Treviss bija mantojuši lielāko daļu no tā, ar ko daba apveltījusi tēvu. Viņi bija izskatīgi, zilacaini jaunekļi, kuri prata apburt auditoriju. Tā bija tikai ārējā čaula, dvēselē abi izrādījās ļoti atšķirīgi. Treviss turēja solījumu un veidoja spožu karjeru politikā, gatavojās savai pirmajai uzvarai. Luīza zināja, ka tagad Īganam būs jāsamierinās un jāpieņem fakts, ka viņš nedabūs to, ko tik ļoti bija vēlējies. Diezgan ilgi Īgans bija apsēsts ar domu, ka viens no viņa dēliem kļūs par Savienoto Valstu senatoru un vēlāk arī par ASV prezidentu. Viņš vienmēr bija pārliecināts, ka Zeivjers, nevis Treviss diktēs noteikumus valsts politikā. Gadu gaitā viņš bija sev iestāstījis, ka Zeivjers ir viņa īstais mantinieks – dēls, kuram ir gana spēka un nežēlības, lai izdzīvotu nesaudzīgajā finanšu un politikas pasaulē. Laikam ritot, atklājās, ka Zeivjeram piemīt zināmi trūkumi. Tas, kurš bruģēja ceļu uz Ovālo kabinetu, bija Treviss. Īgans atkal pievērsās pelēkajai ainavai aiz loga un ierunājās: – Es vaicāju Trevisam, vai bija prātīgi iecelt Zeivjeru par kampaņas vadītāju. – Ko viņš tev atbildēja? – To pašu, ko tev. Luīzai sažņaudzās sirds. – Turi draugus tuvu, bet ienaidniekus vēl tuvāk. – Šajā gadījumā jātur kāds ģimenes loceklis tādā attālumā, lai vari viņu uzraudzīt, – Īgans pukojās. – Iespējams, ka viņam ir taisnība. Treviss savā ziņā ir vājš, tomēr nav naivs. Vismaz ne lietās, kas skar Zeivjeru. – Zeivjera stāvoklis jau kādu laiku ir stabils, – Luīza ierunājās, tomēr apzinājās, ka runā kā māte, nevis cilvēks, kurš uz visu skatās skaidrām acīm. – Ārstēšanās kurss, ko viņš uzsāka pirms gada institūtā, ir devis rezultātus, savukārt darbošanās Trevisa komandā viņam sniedz mērķi, uz ko virzīties. Treviss apgalvo, ka Zeivjers lieliski strādā. Viņš prot apvārdot medijus. Īgans salika rokas uz muguras. – Mēs abi zinām, ka tas ir tikai laika jautājums… Gan atkal kaut kas gadīsies. Agrāk izdevās visu noslēpt, jo mums bija tāda priekšrocība kā tiesības uz privātumu. Tagad tā nav. Ja Zeivjers atkal salūzīs, tas var izpostīt Trevisa izredzes uzvarēt vēlēšanās. To nedrīkst pieļaut. Pārāk daudz mēs esam likuši uz spēles. – Ko tad mēs varam darīt? – Es esmu apsvēris iespējas. To nav daudz. Turklāt Zeivjers pieprasa tiesības rīkoties ar savu mantojuma daļu. Vēlas pierādīt, ka viņam ir ķēriens riska ieguldījumu jomā. Domāju, ka es apmierināšu viņa lūgumu. Lai izveido savu fondu, dod tam savu vārdu. Varbūt tas novērsīs viņa uzmanību vismaz uz laiku, līdz Treviss būs ievēlēts. Luīza juta iemirdzamies cerību stariņu. Viņa tik sen to nebija jutusi, ka gandrīz nepazina šo sajūtu. – Lieliska ideja, – viņa apdomīgi noteica. – Tas varētu iedarboties. Īganam noraustījās žoklis. – Uz laiku. – Jā, uz laiku. Nekas nespēs kliedēt tumsu, kas bija ieperinājusies Zeivjera dvēselē. Viņi abi to zināja, tāpat apjauta – paies laiks, un uguns zelta puisēnā uzliesmos ar jaunu spēku. Protams, pārnestā nozīmē. – Man sarunāta tikšanās ar pasākuma plānotāju. – Luīza pagriezās, lai dotos prom. – Dzirdēju, ka pilsētā ieradusies Īditas Čeisas mazmeita, – Īgans pār plecu noteica. – Kā sauca to meiteni? Mārgarita? Mērija? – Medlina, – Luīza atbildēja. – Medlina Čeisa. – Cik noprotu, viņa uzgāja tā vecā "Rītausmas raga" pārvaldnieka līķi. Luīza durvīs apstājās un atbildēja: – Tiesa. Klīst runas, ka tagad, kad Īdita Čeisa ir mirusi, Medlina pārdos viesnīcu. Kā liekas, viņa nolīgusi konsultantu, kurš palīdzēs izvērtēt iespējas. – Ja viņai pietiktu prāta, viņa to pārdotu, – Īgans sacīja. – Es nekad neesmu varējis saprast, kāpēc Īdita bija pieķērusies tai vecajai viesnīcai. Desmitā nodaļa – Tagad mēs zinām atbildi uz vienu jautājumu, – Džeks sacīja, vērdamies uz caurumu divsimt devītā numuriņa sienā, kur uz grīdas mētājās ģipškartona un izolācijas materiālu gabali. – Tas, kurš nogalināja Tomu Lomeksu, ir paņēmis arī portfeli. – Es jau baidījos, ka tieši to gribēja pateikt Toms, – Medlina pašūpoja galvu. – Un mēs nezinām, kas tajā bija. Mēs pat nezinām, vai portfeļa saturs vēl ir bīstams. Astoņpadsmit gadu laikā daudz kas var mainīties. Varbūt tas, kas bija portfelī, šobrīd ir absolūti nekaitīgs. Džeks pavērās uz viņu. Saģērbusies atbilstoši vēsai un lietainai dienai, Medlina stāvēja pieputējušās istabas vidū. Melnās jakas apkakle bija pacelta un akcentēja viņas izteiksmīgos vaibstus un valdzinošās acis. Viņa likās saspringta. Džeks zināja, ka, par spīti notikušajam, viņa joprojām alka atrast portfeli. Viņš vēlējās Medlinu nomierināt, tomēr veltu cerību iedvešana savai darba devējai neietilpa viņa darba pienākumos. Turklāt neīsts optimisms nebija viņa ampluā. – Kāds nogalināja Lomeksu šī portfeļa dēļ, – viņš sacīja. – Tici man! Lai kas tajā būtu, tā saturs joprojām rada draudus. Izdzirdējusi tik tiešu atbildi, Medlina sarāvās, tomēr piekrītoši palocīja galvu. – Tev taisnība, – viņa noteica. – Vēl kādu brīdi būs gaišs, – Džeks sacīja, ielūkojies rokaspulkstenī. – Laiks aplūkot Lomeksa mitekli. Tu sacīji, ka viņš dzīvoja vienā no kotedžām viesnīcas teritorijā? – Jā, es tevi turp aizvedīšu, – Medlina pagriezās un devās uz durvju pusi. – Mums nav jāuztraucas par to, ka drīz satumsīs. Elektrība ir atslēgta tikai galvenajās ēkās, ne Toma kotedžā. Džeks sekoja Medlinai, apmeta loka izgulētai gultai, kuru klāja neskaitāmu paaudžu zirnekļu tīmekļi. Ja neievēroja sienā izlauzto caurumu, tad telpa izskatījās tik dīvaina, it kā viņi te būtu nonākuši pēc ceļojuma laika mašīnā. Visu sedza putekļu līķauts. Logus klāja biezs netīrumu slānis, kas slāpēja telpā ieplūstošo gaismu. Toties grīda bija izslaucīta. Nesen izslaucīta. Džeks izvilka no kabatas pildspalvas izmēra kabatas lukturīti, nospieda pogu un pavērsa gaismas kūli pret grīdu. Uz tās bija skaidri pēdu nospiedumi. – Hmm. Medlina apstājās. – Kas noticis? – Tas, kuram piederējuši šie zābaki, te bijis pēdējo pāris dienu laikā, – Džeks atbildēja. – Pēc tam, kad izslaucīta grīda. – Tomu nogalināja vakar. – Ja tie ir viņa zābaku nospiedumi, tad viņš te nesen bijis. Visticamāk, lai paņemtu portfeli. – Neizklausās loģiski. Kāpēc lai viņš to darītu pēc visiem šiem gadiem? – Iesim un ielūkosimies Lomeksa kotedžā. Viņi izgāja no divsimt devītā numuriņa un pa galvenajām kāpnēm nonāca vestibilā. Numuriņu durvis bija aizvērtas, un bez elektrības tas bija gājiens dziļā krēslā. Vienīgais blāvās gaismas avots bija logi gaiteņa pretējā galā. Džeks uzspīdināja lukturīti aprūsējušam metāla numuram uz tuvākajām durvīm. – Vai cilvēks, kurš tev vakar sekoja, labi orientējās viesnīcā? – viņš apvaicājās. Medlina mirkli padomāja. – Pietiekami labi lai sekotu man gaitenī aiz kāpnēm vestibilā. Tomēr viņš nezināja par kalpotāju kāpnēm virtuvē. Es dzirdēju, kā viņš atver un aizver durvis, līdz atrada kāpnes. Tā es ieguvu laiku, lai tiktu līdz numuriņam un ieslēgtos. – Interesanti, cik ilgi tas cilvēks ir ložņājis pa viesnīcas teritoriju. – Droši vien ilgi, ja reiz zināja par meža ceļu aiz viesnīcas, – Medlina drūmi noteica. – Tur atradās viņa automašīna. – Kāpēc pirms astoņpadsmit gadiem tava vecmāmiņa tik ļoti baidījās no policijas? – Viņa nebaidījās. Manuprāt, viņa nobijās, kad atvēra portfeli. Nezinu, kas tajā atradās, tomēr tas pārliecināja viņu nesaukt policiju, – Medlina ievilka elpu. – Bet ir vēl kaut kas. – Jā? – Pirms astoņpadsmit gadiem šī sala burtiski atradās Īgana Vebstera varā, ieskaitot vietējo policiju. Viņa riska ieguldījumu fonds bija visai ienesīgs, un ar iegūto naudu viņš uzpirka visus, kuri bija gatavi pārdoties. – Varbūt Īdita baidījās, ka portfeļa saturam ir kāds sakars ar Vebsteru ģimeni, un nosprieda, ka Vebsteri nevēlētos, lai tas nonāktu atklātībā. – Tāda arī bija viena no manām gadu gaitā izstrādātajām teorijām. Bet ir arī vēl citas iespējas. Ja nu portfelī bija narkotikas, kāda karteļa, mafijas vai teroristu nauda? Ikreiz, kad es centos ar vecmāmiņu par to uzsākt sarunu, viņa tikai atbildēja: "Lai tas paliek pagātnē." Viņi izgāja no viesnīcas pa durvīm ēkas pagalma pusē un devās cauri reiz tik skaistajam dārzam. Tobrīd Džekam likās, ka viņš ir nonācis kādā drūmā pasakā. Augi bija biezi sazēluši un nezāļu ieskauti, it kā daba vēlētos atgūt zemesgabalu, kas reiz piederējis civilizācijai. Medlina gāja pa priekšu un izspraucās pa šauru eju režģī, kas bija sasvēries zem nīkuļojošu vīnogulāja svara. Aiz režģa Džeks ieraudzīja pussagruvušu koka ēku, kuras jumts sliecās gandrīz līdz zemei. Mazie lodziņi bija drūmi un aizķepuši netīrumiem. Pagājis krietns laiks, kopš kāds tos ir mazgājis. Vienā no mājas sienām Džeks ieraudzīja garāžas durvis. Ēkas tālākajā galā bija vēl vienas durvis ar priekškaramo slēdzeni. "Saimniecības ēka," Džeks pie sevis nosprieda un palūkojās uz Medlinu. Viņa uz ēku pat nepaskatījās. "Tātad tā ir saimniecības ēka,“ viņš secināja. “Par to nav šaubu." Nācās sakopot gribasspēku, lai apspiestu dusmas, kas draudēja uzvirmot. Viņš sev atgādināja, ka Īdita Čeisa un Toms Lomekss bija nogalinājuši vīrieti, kurš uzbrucis Medlinai. – Tā ir Toma māja, – viņa ierunājās un norādīja uz pirmo kotedžu nelielu vienkāršu māju rindā. – Vienīgā, kuras logi un durvis nav aiznaglotas. "Senāk ērmotie namiņi uz kraujas virs akmeņainās pludmales noteikti bija mājīgi un pievilināja tūristus," Džeks nodomāja. Tagad tie vairāk iederējās "Rītausmas raga" drūmajā pasaku valstībā. Aiz kotedžām Džeks ieraudzīja koku biežņu un pamanīja vīdam arī lapeni. – Vai tā… – viņš ievaicājās un aprāvās. – Jā. Medlinas reakcija bija tāda pati, kā ejot garām saimniecības ēkai. Viņa pat nepalūkojās lapenes virzienā. Viņa devās uz kotedžu, pieveica lieveņa kāpnes un nospieda ārdurvju rokturi. Tas padevās. Un tad viņa sastinga uz sliekšņa. – Esi gatavs visam, – viņa sacīja. – Pirms astoņpadsmit gadiem Toms bija tāds kā vācējs. Un arī kaislīgs fotogrāfs. Viņš nekad nav izmetis nevienu no savām fotogrāfijām. – Tu esi mani brīdinājusi, – Džeks attrauca. Atvērusi durvis, Medlina iegāja tumšajā, šaurajā priekštelpā. Viņa iededza gaismu. Kaut kur krēslā iedegās vārga spuldzīte. No gadu desmitiem krāto drazu kaudzēm uzvēdīja mitruma un putekļu smaka. – Fui. – Medlina sarauca degunu. Džeks palūkojās uz viņu. – Neuztraucies, šī smaka nav tik briesmīga kā līķa smirdoņa. Viņa uzmeta Džekam pārsteigtu skatienu. – Paldies, ka uzmundrināji. Tagad es zināšu. Vai drīkstu pajautāt, kur tevi iemācīja atšķirt vācēja mājas un pūstoša līķa smārdu? – Laikam tu vairs neatceries, ka reiz es strādāju FIB. – Vecmāmiņa par to ieminējās. Acīmredzot tu neesi strādājis ar tiem, kurus tur aizdomās par mākslas darbu viltošanu vai azartspēļu rīkošanu. – Ir nācies, bet ne pārāk bieži. Es strādāju nodaļā, kas specializējās citādu slikto zēnu uzvedības analīzē. – Sērijveida slepkavas. – Medlina klusi iesvilpās. – Es jau sen esmu no šīs karjeras atteicies. – Un es pat saprotu, kāpēc tā notika. – Paldies. – Džeks likās pārsteigts. – Ne visi izrāda tādu sapratni. – Droši vien es pārāk daudz skatos televizoru, – viņa noteica un plašu žestu pamāja uz mājas iekšieni. – Un ko tava pieredze ļauj spriest par šo mitekli? Džeks nopētīja telpu. – Es teiktu, ka vācēja tieksmes Lomeksam astoņpadsmit gadu laikā nav mazinājušās. Un saprotu, ko tu domāji, runājot par fotogrāfijām. Kotedža bija mēbelēta ar to, kas bija palicis pāri viesnīcai: vecu, nodilušu ādas atpūtas krēslu, grīdas lampu, kuras abažūrs izrādījās ieplēsts un nodzeltējis, dažādu laikmetu paklāju fragmentiem un aizkariem, kuru ziedu apdruka bija saulē izbalējusi. Telpa bija stāvgrūdām piebāzta ar dažādām lietām, kādas vāktu tikai paranojas mākts cilvēks. Kaktos slējās augstas apdriskātu laikrakstu kaudzes. It visur bija redzamas grāmatu un žurnālu grēdas. Plastmasas kārbas bija pilnas ar spuldzītēm un baterijām, kas noteikti sen vairs nebija lietojamas. Veci pagarinātāji un mazāki instrumenti bija samesti kastēs. Vecās kartona kastēs bija sakrāti vismaz gadsimtu seni pienākušā pasta sūtījumi – rēķini, katalogi un aicinājumi ziedot labdarībai. Un vēl it visur mētājās fotogrāfijas – dažādu lielumu, melnbaltas, sēpijas, krāsainas. Cik nu Džeks varēja spriest, tajās lielākoties bija redzamas Mucinieku salā uzņemtas ainavas. Vienreizēji iemūžinātas ziemeļblāzmas – zaļi un purpura viļņi naksnīgajās debesīs. Fantastiski vētras laikā uzņemti kadri. "Rītausmas raga" attēli dažādās renovācijas un sabrukuma stadijās. Vairāk nekā ducis lielu fotogrāfiju bija ierāmētas un piekārtas pie sienām. – Tās man patika visvairāk, – Medlina paskaidroja. – Vienīgās, kuras viņš ir parakstījis. Viņš sevi uzskatīja par mākslinieku. Šī bija viņa privātā mākslas galerija. Tikai dažās fotogrāfijās bija iemūžināti cilvēki – divas pusaugu meitenes, notvertas kadrā bezrūpīgi skraidām pa akmeņaino pludmali, domās iegrimušas, sapņaini atlaidušās klinšu kraujas malā. Vairākās fotogrāfijās viņas bija skatāmas kā silueti uz saullēkta vai saulrieta fona. Toties ikvienā no šīm fotogrāfijām bija manāmi tālumā savilkušies negaisa mākoņi. Ik fotogrāfijā apslēptais vēstījums bija viens un tas pats. Nevainīgais bērnības laiks reiz beigsies, meitenēm tuvojās īstā dzīve tālēs briestošu negaisa mākoņu veidolā. Džeks palūkojās uz Medlinu un vaicāja: – Tu un Dafne? – Jā. – Viņa nebēdnīgi pasmaidīja. – Toms bija lielisks kameras meistars, tomēr viņam nepatika fotografēt cilvēkus. Viņš deva priekšroku ainavām. Vecmāmiņa lūdza, lai viņš uzņem mani un Dafni, lai mums būtu kādi portreti, ko parādīt saviem bērniem. Viņš piekrita. Beigu beigās mēs aizbraucām no salas. Bet tās palika tepat. Nedomāju, ka mēs vēlējāmies fotogrāfijas, kas atgādinātu par Mucinieku salu vai viesnīcu. – To var saprast. Džeks uzgrieza muguru fotogrāfijām. – Toms laikam nekad neko nav izmetis laukā, – Medlina sacīja. – Viņš bija paranoiķis. Un tādi cilvēki baidās izmest lietas atkritumos, jo allaž ir iespēja, ka atnāks kāds un kaut ko uzies, piemēram, bankas konta numuru, kompromitējošu fotogrāfiju, un izmantos pret viņiem. Nekad neko nevar zināt. Medlina pasmaidīja. – Šķiet, ka tev ne reizi vien ir bijusi darīšana ar tādiem tipiem. – Jā. Mani mīļākie aizdomās turamie. Pie viņiem allaž kaut ko var atrast. – Jo viņi nekad un neko neizmet. Sapratu. – Rīt visu kārtīgi aplūkosim, bet tagad es gribu sajust šīs vietas gaisotni. Džeks izgāja no dzīvojamās istabas un devās uz mazo virtuvīti. Tur nebija kaudzēm katlu un pannu, tikai pāris šķīvju, dažas krūzes un galda piederumi, kas arī izskatījās nākuši no viesnīcas virtuves krājumiem. Ledusskapis bija gandrīz tukšs, toties saldētava bija piebāzta ar ātri pagatavojamām maltītēm. Plaukti bija pilni ar konserviem. Pie sienas bija piesprausts vecmodīgs kalendārs. Džeks to noņēma un ātri pāršķirstīja. Pirmajā brīdī nelikās, ka tur būtu kādas būtiskas piezīmes, tomēr viņš to sarullēja un iebāza žaketes iekškabatā. Viņš jau gatavojās iziet no telpas, kad pamanīja pie sienas piestiprinātu laikraksta izgriezumu. Attēlā bija redzams glīts, smaidīgs pāris, kuriem pa vidu bija novietots piknika grozs. Patrīcija Vebstere piknika laikā atklāj no paaudzes paaudzē nodotu kukurūzas maizes recepti. Durvīs parādījās Medlina. – Vai atradi kaut ko interesantu? – Tikai kukurūzas maizes recepti, – Džeks attrauca un vēlreiz pārlaida ātru skatienu virtuvei. – Nešķiet, ka Lomeksam būtu paticis gatavot. – Vismaz es neko tādu neatceros, – Medlina atzina, iegāja virtuvē un aplūkoja attēlu. – Tad tāds tagad izskatās Treviss Vebsters. Izspļauts tēvs, tikai jaunākā versijā. – Nesaprotu, kāpēc Lomekss izgriezis recepti. – Man nav ne jausmas. Džeks pārskrēja ar acīm rakstam. "Salas iemītnieka Trevisa Vebstera jaunlaulātā sieva Patrīcija Vebstere ieradās Mucinieku salas svētku piknikā ar kukurūzas maizītēm pilnu grozu un izraisīja milzu sajūsmu pārējo apmeklētāju vidū. Vebsteres kundze interesentiem paskaidroja, ka tā ir sena dzimtas recepte un tajā ir kāda slepena sastāvdaļa." – Hmm, – Džeks novilka, izlasījis uzskaitītos ingredientus. – Jā? – Patrīcijas Vebsteres kukurūzas maizes slepenā sastāvdaļa ir skābs krējums. Medlina sarauca pieri un pavaicāja: – Tev negaršo skābais krējums? – Negaršo. Ja runājam par kukurūzas maizi – tās cepšanai ir savi noteikumi. – Tajā nedrīkst būt skābais krējums? – Vismaz ne manā kukurūzas maizē. – Hmm. – Medlina pasmaidīja. – Tev patīk gatavot? – Tev nepatīk? – Nē, man patīk ēst. Džeks nebija drošs, kā uztvert viņas ķircinošo toni. "Varbūt tas ir flirts?" Tomēr viņam nebija drosmes to pajautāt. Viņš izgāja no virtuves un devās pāri priekštelpai uz vannasistabu. Mazajā telpā, kas bija piekrauta ar dažādām lietām, viņš ilgi neuzkavējās. Tur bija daudz no visa kā, ieskaitot tualetes papīra ruļļus polietilēna iepakojumos tik iespaidīgā daudzumā, ka tā pietiktu arī tad, ja nāktu Pastarā diena. Visbeidzot viņš iesoļoja guļamistabā un kādu brīdi aplūkoja gultu. – Tikai viens spilvens, – viņš sacīja. Durvīs parādījās Medlina un ievaicājās: – Ko tas varētu nozīmēt? – Tev bija taisnība, kad teici, ka viņam varbūt nav bijis draudzenes. Vismaz tādas, kura šeit regulāri pārlaistu naktis. Džeks piegāja pie skapja un atvēra to. Drēbes bija tieši tādas, kādas viņš cerēja tur ieraudzīt: vairāki vienādi rūtaini flaneļa krekli, pusducis identisku novalkātu rievota auduma bikšu. Un darba zābaki. Divi pāri apskrambātu, novalkātu darba zābaku. Vienāds zīmols, vienāds modelis un vienāds vecums. Paņēmis vienu zābaku, Džeks aplūkoja rakstu uz zoles, ar pildspalvu nomērīja tās garumu. Pacēlis galvu, viņš pamanīja Medlinas rezignēto skatienu. – Tas bija Toms? – Es domāju, ka Lomekss bija pēdējais, kurš iegājis divsimt devītajā numurā pirms mūsu ierašanās. – Tad atliek viens jautājums – kāpēc viņš tā rīkojās… un kāpēc tagad? – Medlina prātoja. – Un kurš uzslaucīja grīdu tajā telpā? – Uz pēdējo jautājumu atbilde ir vienkārša, – Džeks paziņoja. – Grīdu uzslaucīja tas, kurš paņēma portfeli. Lai noslēptu pēdas. Vienpadsmitā nodaļa Piespiedusi telefonu pie auss, Dafne vēroja ļaudis, kuri tikko bija atlidojuši ar reisu no Fīniksas. Viņai nebija ne jausmas, kāds izskatīsies viņas pavadonis, tomēr viņa iztēlojās Eibu Reineru kā pietiekami spēcīgu vīrieti – kā naktskluba ārā metēju vai futbolistu. Uzmanību uz īsu mirkli piesaistīja maza auguma kompaktas miesas uzbūves vīrietis ar muļķīgām brillēm melnos rāmjos, mugursomu plecos un datorsomu rokās. Dafne gluži automātiski pēc ģērbšanās stila mēģināja noteikt viņa personību. Tā bija viena no viņas iecienītākajām rotaļām kopš bērnības. Vīrietis bija ģērbies brezenta biksēs ar kabatām, kas piebāztas ar dažādiem tehnoloģiju brīnumiem, sporta kreklā ar īsām piedurknēm, un kājās viņam bija sporta kurpes. Tumšie mati ar ādas strēmeli bija saņemti uz pakauša zirgastē. Vīrietim bija arī nobružāta zamšādas jaka un no ādas sloksnītēm pīta kaklasaite, ko saturēja diskrēta tirkīza sprādze. Kaut kas viņa kustībās lika noprast, ka viņš nav no tiem, kuri visu laiku pavada pie datora mirguļojošā ekrāna. "Datortārpa krustojums ar kovboju," Dafne nosprieda. Ja ne stress, viņa noteikti pasmaidītu par dīvaino stilu sajaukumu. Viņa turpināja vērot pārējos vīriešus, kas bija tikko ieradušies. Vienīgais, ko viņa zināja pavisam droši, bija tas, ka Eibs Reiners ir vīrietis un uzrādīs identifikācijas karti. Ņemot vērā apstākļus, informācija bija visai niecīga. "Varbūt notiekošais ir kļūda. Varbūt es velti esmu ļāvusies panikai. Varbūt es zaudēju prātu." Aiz muguras ierunājās vīrietis balsī ar Arizonas stiepto akcentu. – Dafne Naita? Viņa palēcās vismaz collu vai divas no zemes un bija gatava cīnīties vai bēgt. Sirdij strauji sitoties, viņa pagriezās un meklēja to, kuram piederēja šī balss. Viņas priekšā stāvēja datortārpa un kovboja krustojums. Puisis kā atvainodamies viņai uzsmaidīja un sakārtoja brilles uz deguna. – Atvainojiet, negribēju jūs izbiedēt, – viņš ierunājās. – Eibs Reiners. Džeks man atsūtīja jūsu fotogrāfiju. Tūdaļ es uzrādīšu jums savu identifikācijas karti. – Reinera kungs. – Dafne saņēmās un atbildēja. Tobrīd viņa konstatēja, ka Eibs Reiners ir collu vai pat divas īsāks par viņu, turklāt nemaz nelīdzinās naktskluba ārā sviedējam vai futbolistam. Viņš bija kalsns, stiegrains un enerģijas pilns, it kā nespētu sagaidīt, kad varēs ķerties pie kārtējās datorproblēmas risināšanas, un galīgi nelīdzinājās tēlam, ko Dafne bija uzbūrusi savā iztēlē. "Varbūt Eibam Reineram ir iespaidīgs ierocis. Ja reiz viņš strādā augstākās kategorijas apsardzes uzņēmumā, tad noteikti ir sava aroda lietpratējs." Ja arī Eibs manīja, ka Dafne novērtē viņa spējas, tad to nekādi neizrādīja. Viņš izvilka identifikācijas karti un klusēdams pasniedza to Dafnei. Viņa nopētīja Arizonas štatā izdoto dokumentu un aplūkoja vizītkarti. Eibrahams Rafaels Reiners. Informācijas analītiķis, Reinera riska pārvaldības uzņēmums. Viņa pacēla skatienu un ielūkojās viņa tumšajās acīs. Likās, ka Eibu pārsteidz Dafnes reakcija. – Ar ko nodarbojas informācijas analītiķis, Reinera kungs? – viņa apvaicājās. – Analizē informāciju. Sauciet mani par Eibu! – Labi, – viņa atbildēja un atdeva puisim identifikācijas karti. – Savukārt jūs varat mani uzrunāt par Dafni. – Priecājos iepazīties, Dafne. Man ļoti žēl, ka tā sagadījies. Tava draudzene Medlina lūdza nodot tev sveicienus. Turklāt viņa sacīja, ka nespēj vien sagaidīt, kad jūs tiksieties. Līdz lidojumam uz Sietlu mums ir vēl pusotras stundas. Ko teiksi, ja iedzersim kafiju un kaut ko apēdīsim? Par tevi nezinu, bet es esmu izsalcis. – Man pietiks ar kafiju, – Dafne attrauca, – es negribu ēst. Vārdi plūda automātiski. Viņa jau sen nebija jutusi izsalkumu. Eibs piemiedza acis. Likās, ka viņš nav noticējis viņas apgalvojumam, tomēr nevēlējās iebilst. – Sameklēsim vietu, kur apsēsties un aprunāties, – viņš sacīja. – Tev varbūt ir daudz jautājumu. Uz visiem es droši vien nespēšu atbildēt, tomēr man ir informācija, kas varētu tevi interesēt. – Kāda informācija? – Sedzējleģenda. – Mums ir sedzējleģenda? – Pavisam noteikti. – Viņš satvēra Dafnes kofera rokturi un devās pāri uzgaidāmajai telpai. – Reinera riska pārvaldības uzņēmums uzskata, ka profesionālisms ir pirmajā vietā. Ko tu sacītu, ja vajadzētu uzdoties par konsultanti viesmīlības biznesā? Dafne steidza pielāgoties Eiba gaitai. – Uzdoties? – viņa atvaicāja, cenšoties nezaudēt orientāciju pasaulē, kas viņai tik strauji bija mainījusies. – Džeks vēlas, lai būtu kāds pamatots iemesls, kāpēc mēs četri negaidot esam ieradušies Mucinieku salā. Vismaz pagaidām mēs uzdosimies par tavas draudzenes Medlinas konsultantiem. – Kādus padomus mēs īsti gatavojamies sniegt? – Ideja ir šāda – mēs palīdzēsim viņai izlemt, kā rīkoties ar viesnīcu "Rītausmas rags". Vai to renovēt vai pārdot. – Tas ir vienkārši. – Dafne satvēra ciešāk somas rokturi. – Es ierosinātu pārdot. – Jā? Kāpēc? – Un kā tu domā? Tā ir pamesta viesnīca. Tur spokojas. – Labs iemesls. – Eibs pamāja. Viņš ieveda Dafni vienā no lidostas restorāniem un apsēdināja pie maza galdiņa, pats iekārtojās pretī un atvēra datorsomu. Dafne noraudzījās, kā viņš no tās izņem mazu datoru, un viņu pamazām pārņēma ziņkārība. Pirmā reize, kad viņa izjuta kādas pazīstamas emocijas pēdējā gada laikā. – Pastāsti man par šo slepeno misiju! – viņa lūdza. – Neapšaubāmi, – viņš attrauca un paņēma ēdienkarti. – Pēc tam, kad būsim pasūtījuši kaut ko ēdamu. Parādījās viesmīlis. Dafnei pat nepajautājis, Eibs pasūtīja divas tases kafijas un divas grilētas siera sviestmaizes. – Es jau teicu, ka neesmu izsalkusi, – Dafne iebilda. – Neuztraucies! Ja neapēdīsi tu, apēdīšu es. Tagad parunāsim par slepeno misiju. Viņa palūkojās visapkārt. Tuvumā nebija neviena, kas varētu noklausīties, tomēr viņa pieliecās tuvāk Eibam un klusi apvaicājās: – Vai tev ir ierocis? – Saprotams, ka nav, – viņš atbildēja, neatrāvis skatienu no datora ekrāna. – Es tikko izkāpu no pasažieru lidmašīnas, turklāt man nav reģistrētas bagāžas. – Skaidrs. Bet brīžos, kad tu nelido? – Mēs dzīvojam modernā laikmetā. Boss apgalvo, ka privātdetektīvi vairs nenēsā šaujamieročus. Mēs drīzāk paļaujamies uz datoriem un datu inteliģentu analīzi. – Vai boss ir tavs brālis? – Uzminēji. – Viss ir skaisti un jauki, bet man ir radies iespaids, ka mums būs darīšana ar kādu ļoti bīstamu cilvēku. – Kopā ar mani tu esi drošībā, Dafne. – Eibs veltīja viņai žilbinošu smaidu. – Es esmu profesionālis. – Bet mājās man nevajadzētu to atkārtot, vai ne? – Tieši tā. Dafne nosprieda, ka Eibs Reiners būs kaitinošs kompanjons, tomēr puisim bija arī dažas patīkamas īpašības. Kad viesmīlis atnesa sviestmaizes, viņa paņēma vienu no tām un nedomājot nokoda kumosiņu. Siers bija silts un staipīgs, maize – kraukšķīga un apcepta zeltaini brūna. Noēdusi vienu pusi, viņa ķērās pie otrās. Eibs viņu vērtējoši nopētīja. – Kas noticis? – Dafne vaicāja. – Kā garšo sviestmaize? – viņš nevainīgi apvaicājās. Dafne pārsteigta palūkojās uz aizkosto šķēli, ko turēja rokā. Tā bija tikai lidostas restorānā pagatavota sviestmaize, bet likās visgaršīgākā maltīte, kādu viņa sen nebija baudījusi. Vismaz gadu. – Lieliski, – viņa atbildēja. – Tā ir lieliska. – Varbūt tu tomēr esi izsalkusi. – Iespējams. Varbūt tas ir tikai adrenalīna dēļ. Diena bija smaga. – Zinu. Džeks sacīja, ka tev uzlauzts dzīvoklis, – Eibs atbildēja. – Kad tu pēdējo reizi baudīji normālu ēdienu? – Šorīt apēdu nedaudz jogurta. Kāpēc tevi tik ļoti interesē mans pārtikas patēriņš? – Tu izskaties nedaudz novājējusi, tas arī viss. – Vai neviens tev nav teicis, ka nedrīksti klientiem izteikt personiskas piezīmes? – Dafne juta vaigos iesitamies sārtumu. – Nē. Vai tas ir noteikts ar likumu? – Es nešaubos, ka ir tāds likums. Labāk parunāsim par kaut ko citu. Pastāsti, kas notiek Mucinieku salā! – Droši mēs nezinām, bet, spriežot pēc tavas draudzenes Medlinas teiktā, problēmas ir saistītas ar to, kas atgadījās pirms astoņpadsmit gadiem. – Mamma allaž teica, ka tā nakts atgriezīsies, lai vajātu mūs. Divpadsmitā nodaļa – Tavs brālis padara mani nervozu, – Patrīcija paziņoja. Treviss vēroja, kā viņa ieslidina auskara kājiņu auss ļipiņā. Kustība bija tikko manāma, tomēr graciozi sievišķīga. "Viņa ir skaista, un viss viņā ir graciozs un sievišķīgs," Treviss nodomāja. "Kad sāksies kampaņa, mediji būs sajūsmā par viņu." – Zeivjers uztrauc arī mani, – Treviss atbildēja un, uzmetis skatienu spogulim, ielūkojās sievai acīs. – Pie velna, viņš rada raizes visiem ģimenes locekļiem! Patrīcija līdzjūtīgi pasmaidīja un noteica: – Es zinu. Viņa pastiepa roku pēc otra auskara. Ēteriski blonda un eleganti slaida, viņa nēsāja dizaineru apģērbu ar supermodeles izsmalcinātību. Viņai bija smalki veidots zods, graciozs aristokrātisks deguns, lielas zilas acis, kuru kaktiņi bija tikko manāmi vērsti augšup. Tomēr vissvarīgākais likās tas, ka viņai bija iekšējais dzinulis un ambīcijas, kuras ļaus abiem pārdzīvot gaidāmo priekšvēlēšanu kampaņu. Pirms gada, kad kādā Sietlas labdarības pasākumā viņus iepazīstināja kopīgs draugs, Treviss skaidri noprata, ka Patrīcija būs ideāla sieva topošam politiķim. Viņa bija pierādījusi, ka ir gudra partnere. Tāpat viņš novērtēja to, ka Patrīcija negaudās par nedēļu ilgo uzturēšanos Mucinieku salā. Saprotams, ka sala nebija satriecošākā vieta uz zemeslodes. Tomēr viņa komandas locekļi uzskatīja, ka ir ļoti būtiski medijiem pasniegt kandidāta tēlu pareizā gaismā. Tonedēļ bija jāpierāda, ka viņa saites ar ģimeni ir ciešas un viņš respektē mazpilsētas iedzīvotāju vērtības. Patrīcija jau divas dienas drosmīgi izlikās, ka dievina salu un tās iedzīvotājus. Protams, tā bija kampaņas visvieglākā daļa. Īsta aktiermeistarība bija nepieciešama it visā, kas attiecās uz viņa ģimeni, jo īpaši brāli. – Zeivjers nevar bezgalīgi palikt šajā amatā, – Patrīcija sacīja un ielika otru auskaru. – Viņa uzvedība jau mēnešiem ilgi bijusi nevainojama, tomēr mēs lieliski zinām, ka agrāk vai vēlāk būs nākamā krīze. Ja tas notiks nepiemērotā brīdī, ja tas iecirtīs pamatīgu robu, tas izpostīs nākotni, ko mēs tik rūpīgi cenšamies izveidot. Treviss nostājās sievai aiz muguras un apskāva viņas eleganti veidoto vidukli. – Tici man, es to zinu, – viņš sacīja. – Kamēr neesam izdomājuši, kā rīkoties, labāk būs viņu paturēt acīs un neaiztikt. Un brīnišķīgākais veids, kā to panākt, ir iesaistīt viņu kampaņā. – Visinteresantākais ir tas, ka viņam padodas darbs ar medijiem. – Patrīcija sarauca pieri. – Brālis vienmēr ir pratis apburt cilvēkus. Ja godīgi, cilvēkam ar viņa dotībām mediji ir viegls mērķis. Monstrs, kas nekad neguļ, ik dienas jābaro ar jaunām ziņām. Un veiksmīgāk tas padodas tādiem cilvēkiem kā Zeivjers, kas prot pasniegt pat visnenozīmīgāko faktu tā, lai kandidāts liktos izcils, tālredzīgs un uzticīgs idejai. Patrīcija iesmējās. – Tu esi izcils, tālredzīgs un uzticīgs idejai. – Paldies, – viņš noteica, pielieca galvu un uzspieda skūpstu Patrīcijas kakla izliekumā. – Patīkami to dzirdēt no sievas. – Es raizējos par to, ka tad… nevis ja… – Patrīcijas seja kļuva nopietna. – Kad Zeivjers nostāsies pret tevi, tad rīkosies tik viltīgi, ka mēs pat nenojautīsim, ka tas notiek. Viņa pienākums ir iebarot dažas safabricētas leģendas medijiem. Viņš tās spēj radīt no zila gaisa, bet tas nav būtiskākais. Ja paklīdīs runas, tās nebūs iespējams apturēt. – Tici man, es ļoti labi zinu, cik Zeivjers var būt bīstams. Patrīcij, es viņu pazīstu. Es viņu pazīstu kopš dzimšanas. Man nācās viņu izprast, lai pasargātu sevi. Es zinu, kas var aktivizēt viņa problēmas un kādos apstākļos tas var atgadīties. Es zinu, kādas ir pazīmes. Tici man, labāk ir viņu paturēt tuvumā, kur es varu viņu pieskatīt. Daudz bīstamāk būs, ja viņš darbosies pats par sevi, ēnā. – Viņš tevi apskauž. – Tā vienmēr ir bijis. Viņš bija tas, ko tēvs uzskatīja par zelta puisēnu, par īsto troņmantnieku. Tieši viņu tēvs gribēja virzīt uz Senātu, pēcāk uz Balto namu. Ne mani. – Vai tavi vecāki apjauš, cik viņš ir bīstams? – Lielā mērā, jā. Laikam. Tomēr abi nespēj pieņemt to, ka Zeivjers nav ārstējams. Dziļi sirdī viņi Zeivjeru joprojām uzskata par zelta puisēnu. Gadiem ritot, viņi iztērējuši kaudzēm naudas ārstiem, zālēm un rehabilitācijai, pat nosūtīja uz privātu psihiatrisko klīniku, bet visiem klāstīja, ka dēls mācās prestižā internātā. – Kas notika? – Pēc gada klīnika paziņoja, ka Zeivjers ir izārstēts, un atsūtīja viņu mājās. – Treviss paraustīja plecus. – Nepagāja ilgs laiks, kad mamma un tētis aizsūtīja viņu atpakaļ. Tur viņš pavadīja lielāko daļu pusaudža gadu, mājās atgriezās tikai pāris reižu. – Taviem vecākiem tas noteikti bija smags trieciens, – Patrīcija sacīja. – Vistrakākais ir tas, ka Zeivjers ir sasodīti labs aktieris. Ikreiz, atbraucot no klīnikas, viņš likās gluži normāls. Līdzsvarots. Savākts. Tomēr viņš nespēj tēlot bezgalīgi ilgi. Domāju, ka mamma un tētis to ļoti labi apzinās. Viņi ir pietiekami bieži to pieredzējuši un saprot, ka agrāk vai vēlāk viņš atkal eksplodēs. – Laikam tā ir veiksme, ka dusmu uzplūdos viņš nav kādu nogalinājis. Treviss atlaida sievas vidukli. – Gribi dzirdēt patiesību? Es neesmu pārliecināts, ka viņš nevienu nav nogalinājis. Patrīcija apcirtās un ieplestām acīm palūkojās uz vīru. – Tu runā nopietni? – Par brāli es nekad nejokoju. Zeivjers ir ļoti gudrs, un viņa izdzīvošanas instinkts ir ļoti spēcīgs. Ja viņš kādu nogalinājis, tad vari būt droša, ka nav atstājis nekādus pierādījumus. Domāju, ka tās ir labās ziņas. Diez vai Zeivjers jelkad nonāks cietumā. – Kaut kas ir jādara lietas labā. – Patrīcija apņēmīgi iztaisnoja plecus. – Zinu, – Treviss attrauca, atvēra skapi un izvēlējās kreklu. – Un drīz. – Drīz, – viņš apsolīja. – Es aprunāšos ar mammu un tēti. Viņiem allaž ir izdevies tikt ar viņu galā. – Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņš sagrauj tavu nākotni. – Tici man, mamma un tētis to nepieļaus. "Viņa patiesi ir teju ideāla," Treviss pie sevis nodomāja, aizpogādams kreklu. Tomēr bija kāds sīkums, kas viņu satrauca. "Ja Patrīcija nospriedīs, ka manas pagātnes nasta bīstama brāļa personā ir pārāk smaga, tad noteikti laidīsies lapās." Tādas sievietes kā Patrīcija nepaliek kopā ar neveiksminiekiem. Trīspadsmitā nodaļa No restorāna virtuves iznāca Hetere Lembrika un noslaucīja rokas savā šefpavāra priekšautā. – Protams, ka es tevi atceros, Medlina. Laipni lūgta "Krabju būdā"! – viņa sacīja, apskaudama jauno sievieti. – Izsaku līdzjūtību par vecmāmiņas zaudējumu. Man viņa ļoti patika. Viņa deva man darbu, kad man tiešām tas bija nepieciešams. Tu jau saproti… – Man viņas ļoti pietrūkst, – Medlina atzina. – Mēs allaž skumstam, kad aiziet labs cilvēks. Tā tam jābūt, – Hetere paskaidroja, soli atkāpās un nopētīja Medlinu no galvas līdz papēžiem. – Mans Dievs, tu gan esi izmainījusies! Kad aizbrauci no Mucinieku salas, tu vēl biji pavisam bērns. Heterei bija apmēram piecdesmit pieci gadi. Medlina atminējās viņu kā vientuļo māti, kura smagi strādāja un vienmēr izskatījās pārgurusi, lai neteiktu, ka galīgi novārgusi. Lai uzturētu dēlu, viņa strādāja divos darbos – dienā stāvēja aiz letes "Krabju būdā", bet vakaros pasniedza ēdienu viesiem, kuri bija apmetušies "Rītausmas ragā". – Ir jauki atkal tevi satikt. – Medlina uzsmaidīja Heterei. – Tu izskaties vienkārši lieliski. Tas nebija melots. Hetere tiešām labi izskatījās. Vaigi virtuves sutā bija pietvīkuši, bet bija skaidri redzams, ka viņa vairs nav tā izmisusī sieviete, kādu Medlina viņu atcerējās. Tagad Hetere likās savas dzīves noteicēja. Medlina pamanīja ziņkāri, ar kādu Hetere nopētīja Džeku. – Iepazīsties! Šis ir Džeks Reiners, – Medlina steidza paskaidrot. – Viņš sniedz konsultācijas viesmīlības industrijā un palīdzēs man izlemt, ko iesākt ar "Rītausmas ragu". – Priecājos iepazīties. – Hetere pamāja. – Es arī. – Džeks palocīja galvu un, palūkojies virtuves virzienā, piemetināja: – Lai ko jūs tur gatavojat, tas smaržo lieliski. – Tas ir mans īpašais jūras velšu sautējums. Pasniedzam ar pašceptu maizi. – Tad to arī ēdīšu, – Džeks paziņoja. – Vismaz iesākumā. Hetere iespurdzās. – Vai nevēlaties vispirms ielūkoties ēdienkartē? – Noteikti, bet es jau tagad zinu, ka vēlos sautējumu. – Es izvēlēšos to pašu, – Medlina piekrita. – Pasūtījums pieņemts, – Hetere sacīja un pamāja uz brīvu galdiņu. – Apsēdieties. Aizsūtīšu pie jums Trišu, lai pieņem pārējo pasūtījumu. Šovakar mēs neesam pārlieku noslogoti. Rīt gan pilsētā uz brīvdienām ieradīsies atpūtnieki. Kopš tavas aizbraukšanas Mucinieku līcis ir mainījies. Nedēļas nogalēs te ir daudz tūristu. – Jā, es manīju jaunus veikalus un krodziņus. – Medlina pamāja. Tad Hetere iegāja virtuvē, un jau pēc mirkļa viņas seja parādījās ēdiena izsniegšanas lodziņā. – Domāju, ka esi dzirdējusi jaunumus. Treviss Vebsters gatavojas kandidēt Kongresa vēlēšanās, – viņa ierunājās. – Jā, esmu dzirdējusi, – Medlina atbildēja un iekārtojās pie galdiņa aiz sarkanā aizslietņa. – Nedēļas nogalē Vebsteru mājā Mucinieku ragā notiks liels pasākums. Ielūgti visi salinieki. Tu jau saproti – vietējais zēns dodas uz Vašingtonu. – Tu gatavosi? – Vai tu joko? Nē. – Hetere izvalbīja acis. – Viņi nolīguši ēdinātājus no Sietlas. Vietējie pavāri nav pietiekami labi, lai atstātu iespaidu uz potenciālajiem sponsoriem un mediju pārstāvjiem. Bet arī mums atlēks kāds labums. Cilvēkiem taču gribas ēst. Pie galdiņa pienāca jauniņa viesmīle. – Vai vēlaties kaut ko no bāra? Džeks pasūtīja alu. – Mani apmierinās jebkas sarkans, ko izlejat glāzēs, – Medlina paziņoja. – Tūlīt atnesīšu. Viesmīle aizsteidzās. Medlina vēroja Heteri rosāmies virtuvē aiz lodziņa. – Zini, Hetere, vecmāmiņa vienmēr apgalvoja, ka tev kādu dienu būs pašai savs restorāns. Viņa teica, ka tu allaž esi uzdevusi jautājumus un vērojusi rosību virtuvē. Heteres iesirmās uzacis savilkās. – Vai viņa tev teica, ka iedeva man naudu, bezprocentu aizdevumu, kas man bija nepieciešams, lai nopirktu šo restorāniņu, kad nomira tā iepriekšējais īpašnieks? – Nē, par to viņa nekad nav ieminējusies, – Medlina atbildēja un juta, ka acīs sariešas asaras. – Vecmāmiņai bija laba acs, viņa zināja, kuram ir kāds talants. – Paldies, bet, kā jau sacīju, viņa bija ļoti labs cilvēks. – Hetere pašūpoja galvu. – Nespēju noticēt, ka tu vakar ieradies un uzgāji Toma Lomeksa līķi. – Ziņas ātri izplatās. Конец ознакомительного фрагмента. Текст предоставлен ООО «ЛитРес». Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/d-eina-ena-krenca/dzi-ie-de-i/?lfrom=334617187) на ЛитРес. Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
КУПИТЬ И СКАЧАТЬ ЗА: 514.05 руб.