Сетевая библиотекаСетевая библиотека
Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos Kristīna Doda Dramatiska mīlestība, versmainas kaislības un uzticēšanās paver ceļu tumšām dziņām, kurās kā atvarā tiek ierauti varoņu likteņi, atstājot daudz neatbildētu jautājumu. Elizabete ir skaista sieviete, kurai piemīt vēss, analītisks zinātnieces prāts un instinktīva neuzticēšanās mīlestībai. Tomēr tas nepalīdz rast izeju no emociju haosa, kad viņas dzīvē atgriežas kāds cilvēks no pagātnes… Uz viņa rokām ir nevainīgu cilvēku asinis, un tagad arī Elizabetes dzīvība ir apdraudēta. Kristīna Doda Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos Dārgais Skot! Jau piecdesmitā grāmata, un neviena no tām nebūtu iespējama bez tavas ticības un atbalsta. Mīlēt tevi ir labākais, ko es esmu piedzīvojusi. Tava mīlestība ir vislabākā dāvana, kuru dzīve man sniegusi. Pateicības Mans ceļojums šīs grāmatas pasaulē reizēm bija grūts un neskaidrību pilns, jautrs un romantisks, sarežģīts un valdzinošs. Es nebūtu spējusi to paveikt bez izdevniecības “St. Martin’s Press” profesionāļu padoma un atbalsta. Dženifera Enderlina ir nepārspējama padomdevēja un redaktore, un es ceru, ka mūsu sadarbība būs ilga un cieša. Mākslas nodaļa Ērvina Serano vadībā izstrādāja grāmatas vāka noformējumu, kas mani uzrunāja un saviļņoja. Reklāmas komanda – Anna Marija Tolberga, Stefanija Deivisa, Endžela Krāfta, Džīna Marija Hadsone un Niks Smols – sarīkoja publicitātes pasākumu un visu laiku turēja manu roku. Es vēlos pateikties mārketinga komandas cilvēkiem Brodvejā un Piektajā avēnijā – par to, ka ielika manu grāmatu kaislīgo lasītāju rokās. Milzīgs paldies atbildīgajai redaktorei Amēlijai Litelai un Džesikai Kacai no ražošanas nodaļas. Paldies Keitlīnai Derefai par neatsveramo palīdzību vissīkāko problēmu risināšanā. Un, protams, paldies arī tev, Metjū Šīr – par to, ka ticēji man un manai grāmatai. Mums tevis pietrūkst, Metjū, bet tu atstāji lielisku komandu, kas veidos izdevniecības nākotni! Es tev ļoti pateicos! Pēdējā nakts Sanfrancisko Eiverija Leina pasniedza mohito drūmākajam vīrietim visā bārā. – Aizgāju mājās, – viņš stāstīja, – un viņa bija to iztukšojusi. Pievākusi ne tikai mēbeles un naudu. Viņa paņēma pat ledus trauciņus! Kurai sievietei vajadzīgi ledus trauciņi? Mums bija automātiskā ledus mašīna. Viņa sacēla pamatīgu kņadu par to, ka jānopērk rezerves ledus trauciņi, bet pēc divām nedēļām bija prom. Vai viņa nopirka ledus trauciņus ar kādu mērķi? Vai tas bija nepieciešams? Vīrieša vārds bija Karls Linčs, bet Eiverijai un pārējiem viesmīļiem viņš bija vienkārši Norms – allaž paģiru mocīts, kurnošs, basetam līdzīgs vīrs, kurš pastāvīgi kvernēja bārā. Eiverija pamāja, it kā vīrieša stāsts būtu viņu ieinteresējis. “AskME” klubs četrus gadus bija viņas darbavieta. No jauniņas viesmīles, kura ātri vien padevusies glīta melnādainā mūziķa valdzinājumam, viņa bija kļuvusi par neprecētu bārmeni, kuru mājās gaida divus gadus vecs bērns. Viņas dzīves sērīgajā fonā Karls no vienām nepatikšanām iekļuva nākamajās, visu šo laiku būdams vai nu nomāktības, vai spriedzes varā. Tobrīd viņa bija bārmene, kas “AskME” klubā nostrādājusi visilgāk. Ne jau tāpēc, ka būtu vēlējusies palikt te uz visiem laikiem. Par nesekmību viņu izmeta no Sanhosē vidusskolas, pilsētu pamatīgi skāra ekonomiskā lejupslīde, toties Eiverija labi pieprata jaukt kokteiļus un iebraucējiem pilsētā viņa likās simpātiska. Derens Ferudža viņu regulāri bildināja, galvenokārt brīžos, kad bija piedzēries, un gandrīz vienmēr pēc tam, kad bija pa telefonu noklausījies sievas pārmetumus par blandīšanos apkārt un pārmērīgu alkohola lietošanu. Puisis nespēja kontrolēt savus dzinuļus. Tā šai bārā gadījās vairumam vīriešu, jo īpaši tad, kad grādīgais bija baudīts pār mēru un skatienus piesaistīja Eiverijas slaidās kājas, kuras sedza pieticīgi melni svārciņi. Šons Hendrikss iegriezās ik pēc dažiem mēnešiem, kad vien bija ieradies Sanfrancisko darījumu vizītē. Viņš veikli izdzēra divus džina un vermuta kokteiļus un reizēm zvanīja savai draudzenei Parīzē. Eiverija gan neticēja, ka Šonam ir draudzene Parīzē. Diez vai viņa spīdošais pakausis un tumšie, pašķidrie mati, kas bija rūpīgi pāršķirti celiņā, spētu raisīt iekāri. Tomēr reiz Eiverija bija noklausījusies, un Šons tiešām runāja franciski… vai vismaz izklausījās, ka runā franciski. Turklāt viņš neatļāvās vairāk par skatienu brīžos, kad Eiverija šķietami nelikās par viņu ne zinis, un, viņasprāt, puisis labā uzvalkā, kurš prata turēt ciet gan muti, gan bikšu rāvējslēdzēju, bija visnotaļ patīkams. Pie bāra letes pienāca Maija Floresa. – Vīrieši. Kam viņi vajadzīgi? Pat lieliski puiši ir īsti mēsli. – Gluži manas domas, – Eiverija viņai atbildēja. – Kas noticis? Norms ieknieba tev pēcpusē tik stipri, ka palika zilums? Maija paberzēja pēcpusi un noteica: – Ne jau Norms. Grīzijs. – Grīzijs? Mūsu boss Grīzijs? – “Izstīdzējušais, neglītais, kaulainais, četrdesmit piecus gadus vecais Grīzijs?” Eiverija domās piebilda. Maija atieza zobus kā pitbulterjers, kas gatavs uzbrukumam. – Skaidrs. Grīzijs izrāda interesi par tevi. Es vienmēr esmu zinājusi, ka viņš ir ķerts, bet nebiju domājusi, ka viņš… Tu taču varētu būt viņa meita. – Viņš ir cūka. Maijai bija divdesmit viens gads – tikpat, cik bija Eiverijai, kad viņa sāka strādāt “AskME”, tomēr šī meitene bija gudrāka par viņu. Eiverija bija gatava likt galvu ķīlā, ka Grīzijs šobrīd auklē nobrāztos sēkliniekus. Šī doma vien lika Eiverijai pasmaidīt. – Man tagad jāiet. Esi gatava pārņemt stafeti? – Eiverija vaicāja, noņēma matu lenti, kas neļāva gaišajiem matiem krist sejā, un iemeta to “Tupperware” kastē zem izlietnes. Viņa izņēma no skapja tumšzilu stepētu kamzoli, uzģērba to virs sarkanās zīda blūzes un aiztaisīja rāvējslēdzēju līdz pat zodam. Izrāvusi naudas atvilktni no kases aparāta, viņa piemetināja: – Aiznesīšu to Grīzijam un palūkošu, vai viņam nevajag ledus maisu. Eiverijai par lielu pārsteigumu Maija pat nepasmaidīja. – Vai negribi uzgaidīt, kamēr beidzu darbu? Atlikusi tikai stunda, turklāt pēdējā slepkavība mani padarījusi tramīgu. Pat bez paskaidrojumiem Eiverija saprata, par kādu slepkavību viņa runā. Līča reģionā ik dienu tika pastrādātas neskaitāmas slepkavības, tomēr šī… – Tas bija Santakrusā. – Man vienalga. Lai arī tas nelietis ir uzdarbojies pa visu piekrasti, pirmā slepkavība bija Sanfrancisko. Viņam patīk migla, un šovakar tā ir bieza kā zirņu zupa. – Es neskaitāmas reizes esmu gājusi mājās pa miglu. Tici man, drošāk ir tad, ja tevi neredz, nevis tad, ja viss redzams kā uz delnas. Teiktajā bija daļa patiesības, tomēr Maija neatlaidās un turpināja: – Cik meiteņu viņš jau ir noslepkavojis? Sešas? Astoņas? Eiverija ciešāk satvēra naudas atvilktni un atbildēja: – Es nezinu. Dzirdēju par septiņām, bet tagad runā, ka viņš nogalinājis arī to sievieti un viņas meitu Merinas apgabalā. – Jā, vietējie ziņu dienesti bija sīki un smalki aprakstījuši slepkavības detaļas. – FIB izplatījis oficiālu paziņojumu, ka apkārtnē uzdarbojas sērijveida slepkava. It kā mēs paši to jau nebūtu nopratuši. Maija paliecās tuvāk un piebilda: – Dzirdēju, ka viņi izmeklē arī slepkavību Sandjego. To, kas notika pagājušajā gadā. Atrasts sievietes līķis. Viņi domāja, ka noziegumu pastrādājis šķirtais vīrs, kurš nolaupījis bērnu un aizvedis uz Meksiku. Tagad viņi vairs nav tik pārliecināti. Saruna pārtrūka, jo kāds kratīja tukšu glāzi, kurā bija ledus gabaliņi. – Kurš man te jāizdrāž, lai es dabūtu dzērienu? – Karls jau bija iesilis līdz kareivīguma fāzei. Maija veltīja viņam saldu smaidu, un Eiverijai bija skaidrs, ka šim vīrietim atkal ir nepatikšanas. – Tev tas nebūs jādara, Karl. Vai šis ir mohito vakars? – Maija attrauca, ielēja glāzē īru viskiju, iemeta tajā laima šķēlītes un piparmētras un nolika glāzi Karlam priekšā uz bāra letes. Bet mohito kokteilī ir nepieciešams rums. Jau ceļā uz Grīzija kabinetu Eiverija izdzirdēja, kā Karls ieklepojas un izspļauj dzērienu. Viņa pasmaidīja. “Šie puiši nemācās no kļūdām. Nekad nekaitini Maiju!” Eiverija pārsteidza Grīziju ar nolaistām biksēm – viņš pētīja kājstarpi. Uzmetis ļaunu skatienu, viņš nikni izdvesa: – Jūs, meičas, domājat, ka esat baigi gudrās? – Es nē. Es neesmu gudra, – Eiverija noteica, nolika naudas kasti uz galda, atkāpās līdz durvīm un piemetināja: – Un es arī nesmejos. Kad viņa atgriezās lejā bārā, Karls jau bija apstrādāts, Derens izplūdis kārtējos bildinājumos un Šons pielaboja matu celiņu. Veltas pūles, jo tāpat izskatījās, ka viņam uz galvas ir svītrkods. Maija atsāka sarunu, it kā tā nebūtu pārtrūkusi. – Prese viņu dēvē par Edvardu Šķērroci, un viņš izvēlas blondīnes. Tādas kā tu. Ar bērniem, – viņa sacīja un pavicināja savu melno bizi, lai parādītu, ka viņa ir drošībā. – Viņš pielavās, izseko un uzbrūk ar šķērēm. Eiverija bezspēcīgi noplātīja rokas. – Ko lai es daru? Aukle sacīja, ka uzteiks darbu, ja es atkal kavēšos. Kārteru naktīs moka slikti sapņi, un mostas viņš kliedzot. Viņam ir tikai divi gadiņi. Es nevaru atļauties tādu risku, jo tad nebūs neviena, kas viņu pieskata. Sākumā Greisa viņai bija šķitusi lieliska aukle, un tad pēkšņi viss mainījās. Pēdējā laikā Eiverijai bija aizdomas, ka aukle darba laikā smēķē marihuānu. – Man tiešām jāiet. Maijai tas nepatika, tomēr viņai nebija ko iebilst. – Pārkrāso matus! Eiverija noglāstīja līdz pleciem apgrieztos gaišos matus un attrauca: – Neapšaubāmi, tā arī darīšu. Jau rīt es būšu brunete. Tas gan izraus robu manās finansēs, bet… ko lai dara. – Tātad tu arī esi uztraukusies. – Protams. Runā, ka viņš slepkavo… jau gadiem ilgi. Tikai dienā, kad viņš sāka slepkavot arī bērnus, policisti aptvēra, ka tas ir viens un tas pats cilvēks. Šovakar man nav citas izejas, bet es būšu uzmanīga. Un man ir telefons. Viņai nebija citas izejas kopš dienas, kad piedzima dēls. Tomēr Kārters bija visu raižu un sirdssāpju vērts. – Arī tām sievietēm bija. – Man vēl ir piparu gāzes baloniņš kabatā un ķieģelis somā, pietiekami skaļa balss un ātras kājas. Es negrasos tēlot drošsirdi. – Tev vajadzētu iegādāties šaujamo. – Ja es šautu uz katru vīrieti, kuru sastaptu uz ielas… – Tad pasaule kļūtu labāka. – Jā. – Eiverija iesmējās. – Paklau, tad tiksimies rīt. – Esi piesardzīga, uzmanies no Edvarda! – Maija noteica un, paņēmusi paplāti, uz kuras atradās jau otrā džina un vermuta kokteiļa glāze, aizsteidzās pie Šona. Eiverija devās uz dāmistabu, atvēra skapīti, novilka augstpapēžu kurpes un uzāva skriešanas apavus, tad izcēla no tā palielo somu, kurā bija mobilais telefons, dažādi bērna kopšanas piederumi, ķieģelis, un devās uz izeju. Ielikusi mājas atslēgu vienā no jakas krūšu kabatām, bet otrā – piparu gāzes baloniņu, viņa devās pie sētas puses durvīm. Maijai bija taisnība. Migla bija tik bieza, ka Eiverija nespēja saskatīt izstieptās rokas plaukstu. Viņa nepamanītu sērijveida slepkavu, ja tas stāvētu ielas galā un viņam rokā būtu mirdzošas šķēres. Eiverija sažņaudza plaukstā gāzes baloniņu, pagrieza to tā, lai sprausla būtu vērsta prom no viņas, un izgāja uz ielas. Tur neviena nebija. Patiesībā iela šķita dīvaini tukša. Parasti apkārtnē bija papilnam cilvēku, visapkārt valdīja troksnis un gaismas. Bet tonakt pat bezpajumtnieki bija saritinājušies zem netīrajām segām vai devušies citur savās gaitās. Šajā stundā neviens neietu laukā pat tad, ja nebūtu ziņu par sērijveida slepkavas uzrašanos. Neviens… tikai tāda sieviete kā viņa. “Sasodītā Maija! Kāpēc viņai tas atkal bija jāuzjunda? It kā es tāpat nebūtu līdz nāvei nobijusies.” Līdz viņas mazajam, noplukušajam vienistabas dzīvoklītim vajadzēja mērot gandrīz jūdzi. Viņa palūkojās augšup uz laternu. Ne vēja, ne gribasspēka nestas, mitruma lāsītes bezmērķīgi virpuļoja gaisā. Migla virmoja kā ļaunprātīgs, nelietīgs apmierinājums, tā slāpēja skaņas un soļus, kas Eiverijai šķita klusi un dobji. Viņa naski soļoja uz tuvāko krustojumu, kur likās vairāk cilvēku. Miglas saltie tīmekļi glāstīja viņas seju. Nonākusi ielas malā zem laternas, viņa apstājās un saminstinājās. Taksometrs. “Pie joda taupību! Es atrodos krustojumā un meklēšu taksometru. Man ir jānoķer taksometrs.” Nekā. Tovakar nebija ne miņas no taksometriem. Eiverija minstinājās, līdz izdzirdēja tuvojamies soļus. No miglas iznira divi puiši, plecīgi kā izbijuši futbolisti, apķēruši viens otru, kā iereibuši vīri to mēdz darīt. Ieraudzījuši Eiveriju, puiši likās pārsteigti, tad glūnoši nopētīja viņu, un Eiverija atskārta, ka izskatās pēc staigules. “Sasodīts. Nu gan būs slikti!” Pirksti ciešāk aptvēra piparu gāzes baloniņu. Lielākais nozvārojās, grīļīgi atkāpās, tad atkal spēra pāris nedrošu soļu uz priekšu. – Sveika, saldumiņ! Tieši tevi mēs meklējām, – viņš paziņoja un apgramstīja Eiverijas krūti. Eiverija izpūta piparu gāzi, netrāpīja pirmajam, toties trāpīja otram puisim. Tas iekliedzās un sāka berzēt acis. Viņa atvēzējās un iesita ar somu grābstītājam kājstarpē. Puisis iebrēcās un atlaida Eiveriju, kura metās pāri ielai un gandrīz pakļuva zem taksometra, ko tik ļoti bija vēlējusies sagaidīt. Krūšu apgrābstītājs atsita celi pret taksometra aizmugures buferi, sazvēlās, tomēr streipuļodams sekoja viņai pa pēdām. Dievs lai svētī miglu! Eiverija paslēpās, ierāvās kādas ēkas durvju ailā. Vīrietis paskrēja viņai garām. Viņa izmisīgi centās sataustīt somā mobilo telefonu. Pirmo viņas pirksti sajuta ķieģeli, tad mitro salvešu paciņu, Kārtera autiņbiksītes, no kurām puika jau sen bija izaudzis, maciņu, matu suku, sadrupušu “Cheerios” paciņu… un beidzot tie uztaustīja mobilo telefonu, kam bija sadragāts ekrāns. Ķieģelis to bija iznīcinājis. Iespējas izsaukt policiju vairs nebija. ”Neviens man neatvērs sava nama durvis. Gaidīt citu taksometru vairs nav laika. Man jātiek mājās, iekams Greisa aizgājusi.” Eiverija ieraudājās, tad saņēmās, apvaldīja asaras un koncentrēja savu uzmanību uz labo. Tagad pat Edvards Šķērrocis nespēs sadzīt viņai pēdas. Viņa atgriezās ielas otrā pusē un metās skriet, ko kājas nes, uz tumsā ieslīgušo dzīvojamo māju rajonu, kurš tobrīd šķita kā patvērums. Jo tālāk viņa skrēja, jo nolaistāka kļuva apkaime un ielas šaurākas, un dzīvokļu logiem ielas līmenī priekšā bija aprūsējušas dzelzs restes… Mājas vairs nebija tālu. Garām pabrauca automašīna – lēnām, it kā taustīdamās pēc ceļa. Nosvīdusi un piekususi, viņa ierāvās aiz atkritumu konteineriem, tad turpināja skriet. Kad Eiverija beidzot ieraudzīja lieveņa spuldzes vārgulīgi dzelteno gaismiņu spīdam virs sava mājokļa šaurajām ārdurvīm, viņa palēnināja soli un atviegloti nopūtās. Lai arī neprātīgi pārbijusies, tomēr viņa paspēja. Pulkstenis rādīja divas minūtes pāri vieniem. “Greisai joprojām vajadzētu būt tur, tātad, ja Kārters ir pamodies, viņš nebūs…” Eiverija juta, kā tirpas pārskrien pār kauliem un uzmetas zosāda. “Kas tas bija?” Viņa apcirtās un uzmanīgi vērās tumsā. Tur neviena nebija, vien trīsēja palsas ēnas. Tomēr viņa būtu gatava apzvērēt, ka dzirdējusi… kaut ko. Elpu. Smagus soļus. Kaut kā Edvardam Šķērrocim bija izdevies viņu izsekot. “Kādā veidā? Kā tas iespējams? Man ir garas kājas. Es esmu labā formā.” Izdzīvošanas instinkts prātā čukstēja, ka viņa noteikti ir aizbēgusi… ja vien nav maldījusies un viņš jau agrāk viņu izsekojis. Policisti apgalvoja, ka viņš ir ložņa. Iespējams, viņš Eiveriju izsekojis dienām, varbūt pat mēnešiem ilgi. Zinājis, cikos viņa ierodas mājās, visu laiku uzturējies līdzās, gaidot… Ierunājās mātes instinkts. “Jāsteidzas prom no dzīvokļa, jāved slepkava tālāk no puisēna.” Sirds neprātīgi sitās, kad Eiverija traucās garām mājai. Viņa juta, kā sviedru lāsītes rit starp krūtīm. Viņa nevēlējās mirt… tomēr nespēja iedomāties Kārteru, tik mīļu un mazu, tik uzticības pilnām brūnajām acīm, guļam noslepkavotu paša gultiņā… Tumsā kāds sakustējās un sagrāba viņu aiz rokas. Eiverija iekliedzās un izpūta piparu gāzi. Šoreiz viņa nelietim trāpīja. Slepkavnieks atkāpās, acis berzēdams. Viņa jau bija gatava pagriezties un steigties prom, kad piepeši pazina vīrieti. – Grīzij? “Vai viņš ir slepkava?” Jā, lai cik savādi tas liktos, tā varēja būt patiesība. Viņš bija disfunkcionāls vīrietis bez ģimenes. Vēl tikko birojā izklausījās, ka viņš Eiveriju ienīst. Pilnīgi iespējams, ka viņš ienīda visas sievietes. Un tomēr… Grīzijs? – Kāda velna pēc tu tā izdarīji? – viņš iesaucās. – Nolādēts, es samaksāju par taksometru, lai tev pateiktu… Tas puisis ar matiem, viņš… – Grīzijs akli taustījās, līdz atkal satvēra viņas roku. Neprātīgi pārbijusies, Eiverija iezvēla viņam ar somu pa galvu. Grīzijs saļima uz asfalta un vairs necēlās. Viņa stāvēja līdzās un smagi elsoja. Eiverija bija pilnīgā neizpratnē. “Vai viņš ir miris? Vai viņš ir slepkava? Par kādu puisi ar matiem viņš runāja?” Nedrošiem soļiem viņa devās uz dzīvokli, ieklausīdamās katrā troksnītī, izvilka atslēgas un trīcošu roku mēģināja iebāzt vienu no tām slēdzenē, kad izdzirdēja kādu lēnām šņirkstinām šķēres. “Nē. Nē. Dieva dēļ, kaut tā būtu tikai mana iztēle!” Viņa atskatījās un pamanīja sakustamies palsu ēnu. Tur kāds stāvēja. Tā nebija viņas iztēle. Tas bija viņš. Durvis aiz Eiverijas muguras nočīkstēja un atvērās. Viņa paklupa, pamatīgi sasita pēcpusi uz sliekšņa. Piparu gāzes baloniņš izslīdēja no rokas un aizripoja. – Tu atkal kavējies! – aukle iekliedzās. Sēdēdama uz zemes, Eiverija pagriezās un uzsauca: – Aizver durvis! – Kāpēc man būtu jāver ciet durvis? Stulbā aita! Man tevī nav jāklausās. Es aizeju! – Greisa pārskaitusies auroja. Acīmredzot viņa bija lietojusi narkotikas. Ne jau marihuānu, bet drīzāk kokaīnu. No dzīvokļa skanēja Kārtera izmisīgās raudas. Palsā ēna aizvien vēl bija turpat. Dūmakaini draudīgais vīrieša siluets nekustējās, nogaidīja. Eiverija piecēlās kājās un noskaldīja: – Ver ciet durvis! Vai nu aukle bija saklausījusi viņas balsī neprātīgās bailes, vai arī pamanījusi to, ko redzēja Eiverija, bet viņa apklusa, iespruka dzīvoklī un aizcirta durvis… pametot Eiveriju vienu. Uz ielas. Pie slepkavas. No miglas, gluži kā sliktā sapnī, iznira roka, kas šņakstināja garas šuvēju šķēres. – Kas tu esi? – Eiverija ievaicājās. “Ak Dievs! Mana balss šķiet tik mierīga!” No miglas aizsega iznāca vīrietis. Tas no bāra. Šons Hendrikss. Tas, kuram bija labi uzvalki, franču draudzene un celiņā pāršķirti mati. Celiņš bija pazudis, tumšie mati izspūruši. “Puisis ar matiem.” Grīzijs nebija ieradies, lai nodarītu viņai pāri. Viņš bija ieradies, lai brīdinātu. Un tagad viņš gulēja bezsamaņā un lēnām noasiņoja. Eiverija bija izsitusi no ierindas vīrieti, kurš varētu viņu glābt. – Tu te slaisties apkārt kopš dienām, kad es biju stāvoklī. Neviens neizseko sievieti divus gadus, – satvērusi somas rokturus abās rokās, viņa ierunājās nedabiski mierīgā balsī. Ja vien… Varbūt policistiem ir taisnība, ka slepkava vajā vairākas sievietes vienlaikus. Un nogalina. Eiverija atvēzējās un trāpīja tieši mērķī – plaukstai, kura turēja šķēres. Viņš noteikti bija vērojis viņu darbībā, jo ar otru roku aši satvēra somas rokturus, pierāva Eiveriju sev klāt un pagrieza ar muguru pret sevi. Pirksti sapinās garajos rokturos, kauli lūza, un Eiverija iekliedzās – sāpēs, izmisumā un brīdinājumā. Hendrikss izrāva somu, aizsvieda to un grūda Eiveriju pie sienas. Viņas seja pieplaka netīrajiem ķieģeļiem. Viņa atskārta, ka šo cīņu ir zaudējusi. “Kārteram būs jāmirst.” Pie auss atskanēja Šona balss: – Nogriezīsim tos skaistos matus. Mēs taču negribam, lai tie piemirkst asinīm. 1 VĒRTJÛFOLSA, VAŠINGTONAS ŠTATS 14. AUGUSTĀ PLKST. 18.15 Ja arī Elizabete Benere manīja interesi, ar kādu pilsētnieki klusi sačukstējās viņai aiz muguras, tad to neizrādīja. Patiesībā viņa to nemaz neievēroja. Cik nu viņa spēja atcerēties, viņa allaž bijusi tā meitene, kuras acu priekšā tēvs ar šķērēm noslepkavojis māti. Lai gan Elizabete divdesmit trīs gadus nebija spērusi savu kāju Vērtjūfolsā, cilvēki joprojām atminējās Mistijas Beneres slepkavību. Tas Elizabeti savā ziņā padarīja par vietējo slavenību, un vēsts par viņas atgriešanos pāršalca mazpilsētas sabiedrību ar jaudu, kāda piemīt trako zinātnieku allaž prognozētajam cunami. Pilsētnieki lēsa, ka Elizabete atgriezusies pie tēva, tomēr pēc viena īsa Onermauntinas garīgās veselības aprūpes centra apmeklējuma viņa tur vairs neiegriezās un turpināja aizsākto pētījumu par Klusā okeāna plātņu tektoniku un subdukcijas zonām, kā arī aluviālajiem nogulumiem. Vai kaut ko tādā garā. Tas bija saprotami, jo viņas tēvs Čārlzs Beners bija šī pētījuma celmlauzis. Tagad to turpināja viņa, pazīstama un ieredzēta ģeoloģe, kuras vārdu jau divdesmit septiņu gadu vecumā papildināja virkne oficiālu un skanīgu saīsinājumu. Daži nīgrāki pilsētnieki lika cerības, ka Elizabete sekos tēva pēdās tikai zinātnē, nevis citās jomās. Vairākums šķita par to pārliecināti, jo Elizabete bija līdzīga mātei, nevis tēvam – tie paši gaišie mati, lielās zilās acis, sievišķīgais augums un gaita, kas liek vīrietim zaudēt prātu. Ikviens Vērtjūfolsas heteroseksuālais vīrietis bija mēģinājis pievērst sev viņas uzmanību. Elizabete veltīja viņiem bezkaislīgu skatienu, runāja tikai par vulkāniskajiem iežiem un zemeslodi piemeklējušām kataklizmām, un drīz pat neatlaidīgākie pielūdzēji bija spiesti atzīt sakāvi. Informācija tīmekļa profilā vēstīja, ka Elizabete ir šķīrusies. Vairums vīriešu apgalvoja, ka zina tam iemeslu, – viņa bija garlaicīga. Un dīvainā kārtā vairums atzina, ka vīrietis, kurš ļāvis Elizabetei Benerei aiziet, bijis lielākais muļķis pasaulē. Tam, ko Elizabete sacīja, nebija nozīmes. Nozīme bija tikai viņas pilnīgajām lūpām, pār kurām plūda vārdi. Tagad viņa sēdēja kafejnīcā “Skats uz okeānu” pie ierastā galdiņa blakus logam. Pirmoreiz te ieradusies, viņa ar interesi secināja, ka no šīs pilsētas daļas okeāns nemaz nav redzams. Elizabete pārlūkoja izpētes gaitas piezīmes, ik pa brīdim iemalkoja gāzēto “Jones Soda Fufu” ogu dzērienu un prātoja, kādēļ vispār to pasūtījusi. Vispār viņa bija pārliecināta, ka pasūtījusi putojošo sasafras dzērienu, un prātoja, kas ir fufu. Droši vien sārtas ogas… – Te būs, Elizabet, – viesmīle sacīja un nolika šķīvi uz galda. – Ēd, kamēr nav atdzisis. Elizabete bija pabeigusi darbu izpētes vietā, devusies mājās, nomazgājusies dušā, apāvusi pavisam jaunās “Tory Burch” sandales un uzģērbusi gaišzilo kokvilnas trikotāžas kleitiņu, kura bija vienu izmēru par lielu. Viņa ar nodomu valkāja lielākas drānas. Ja viņa izvēlējās piegulošu kleitu, tad vīrieši mēdza blenzt uz viņas krūtīm. Nu labi, vīrieši allaž blenza uz viņas krūtīm, tomēr reizēm ieskatījās arī acīs, kad viņai mugurā bija brīvāks apģērbs. Dardedze noslaucīja rokas priekšautā un apvaicājās: – Vai tev pietrūkst tavas komandas? Elizabetes roka ar kartupeļu salmiņu sastinga pusceļā starp kečupa trauciņu un muti. Mirkli apdomājusies, viņa atbildēja: – Kāpēc lai man pietrūktu? – Viņi jau trīs dienas ir konferencē Taho, bet tu viena raujies melnās miesās. Trīs dienas nomaļā kanjonā bez iespējas ar kādu parunāties. Vai nejūties vientuļa? – Nē. – Elizabete pakratīja galvu. – Viņi drīz atgriezīsies, uzklausījuši slavas dziesmas par paveikto darbu. Endrū ir ļoti spējīgs, ja ne pat izcils zinātniskais vadītājs. – Nedomāju, ka es varētu apgalvot pretējo, – Dardedze sacīja. – Viņš to zina, citādi tik ļoti nepaļautos uz citu intuitīvajiem ieteikumiem, – Elizabete piebilda, precīzi uzziezdama sinepes līdz pat maizītes malām. – Mīļā, tici man. Starp “zināt” un “atzīt” ir milzu atšķirība, turklāt Endrū Marero aizskar fakts, ka viņš strādājis tava tēva labā un palicis viņa ēnā. Elizabete apsvēra dzirdēto. – Jā, es lasīju tēva darbu. Patiesībā Čārlzs Beners bija talantīgs zinātnieks, un to es saku bez jebkādiem aizspriedumiem. Tomēr es nesaprotu, kāpēc lai tas ietekmētu Marero pašapziņu. – Zinu, ka nesaproti, mīļā. Tomēr notici man, jo man ir taisnība. – Galvu piešķiebusi, Elizabete vērās uz Dardedzi. Viesmīle nopūtās un turpināja: – Labi, lai notiek. Marero ir izskatīgs nelietis. Tumši mati, tumšas acis, melnīgsnējs, īsts latīņamerikāņu mīlnieks. Bet viņš ir maza auguma. Viņš apgalvo, ka ir piecas pēdas un deviņas collas garš, bet es teiktu, ka viņa augums ir piecas pēdas un septiņas, varbūt astoņas collas. Varbūt. Viņam ir liels krāniņš, bet to viņš nevienam nevar teikt, tāpēc valkā kurpes ar ieliktņiem. Maza auguma vīrieši tā rīkojas. Šī Dardedzes negaidītā atklāsme Elizabeti pārsteidza. – Vai tu esi pārgulējusi ar Endrū Marero? – Nav mans tips, bet tas bija interesanti. Es mēdzu viņu ķircināt, tad liku zaudēt galvu, – Dardedze samiedza acis, gremdējoties patīkamajās atmiņās. – Es domāju, ka tu esi… – Elizabete iesāka, bet laikus apklusa. – Homoseksuāla? – Viesmīles acis iepletās. Tātad Elizabete apklusa par vēlu. – Klau, ja esi biseksuāla, tev ir divreiz vairāk randiņu iespēju sestdienas vakaros, – Dardedze attrauca, papliķēja Elizabetei pa roku un atgriezās pie letes. Elizabete iekodās hamburgerā un vēroja, kā viesmīle flirtē ar trim iedegušiem tūristiem, kuri sajūsmināti tērzēja par pludmalē pavadīto dienu. Acīmredzot Dardedze bija strādājusi kā viesmīle šajā kafejnīcā, kad Elizabete vēl bija bērns. Bija aizritējuši divdesmit trīs gadi, un viņa joprojām strādāja tepat; liktenis, kas, pēc Elizabetes domām, bija ļaunāks par nāvi. Viņa pat nespēja atcerēties, vai pasūtījusi putojošu sasafras vai gāzētu ogu dzērienu, un jau tas kaut ko nozīmēja, tomēr iespēja visu dienu pavadīt cilvēkos viņai likās briesmīga. Jo Elizabetei patika ieži un nepatika cilvēki. Pieredze liecināja, ka vairums ļaužu bija vai nu ļauni, neapdomīgi, vai arī neizturami ziņkārīgi un nekad, nekad nespēja samierināties ar Elizabetes pilnīgo vienaldzību pret viņiem. Toties Dardedze viņai šķita interesanta, jo visnotaļ atšķīrās no pārējiem. Pirmkārt, viņa bija gara, ar lieliem kauliem, platiem pleciem un iesirmiem matiem. Viņa bija sirsnīga, mundra, un likās, ka viņai patiesi patīk ikviens klients – iebraucējs vai vietējais. Ar visiem viņa sirsnīgi izpļāpājās, visus iztaujāja un visiem deva nelūgtus padomus. Iesākumā Elizabete nesaprata, kā pret viņu izturēties. Ikreiz, kad Dardedze pienāca pie galdiņa, viņai allaž bija kāds stāstāmais. Kaut kas, ko Elizabete nemaz negribēja klausīties, jo tas novērsa viņas domas no darba lietām. Dardedze nekad negaidīja uzaicinājumu uz sarunu. Pirmoreiz, kad Elizabete te iegriezās vakariņās, viesmīle iesāka: – Daudzi uzskata, mans vārds nav piemērots sievietei manā vecumā. Zini, es piedzimu Heitešberijā sešdesmit astotajā gadā, pēc Mīlas vasaras. To pateikusi, viņa apklusa, it kā kaut ko gaidītu. Pagāja brīdis, līdz Elizabete attapa pavaicāt: – Vai jūsu vecāki bija hipiji? – Hipiji? Apžēliņ, protams! Īsti hipiji, kas smēķēja hašišu, klausījās psihedēlisku mūziku un piekopa brīvo mīlestību, – Dardedze atbildēja, šūpodama galvu kā pikta mamma. – Viņi tādi ir joprojām. Kad es piedzimu, vecāki nosprieda, ka pilsēta nav labākā vieta bērna audzināšanai, un devās Sjerranevadas kalnos, kur pie Amerikas pirmiedzīvotāju cilts pārstāves apguva aušanas tehniku, kuru viņa savukārt bija iemācījusies no savas vecvecmāmiņas. Viņiem tas lieliski padodas. Iespējams, ka tu esi par viņiem dzirdējusi. – Nedomāju gan. – Viens no viņu darbiem izstādīts Metropoles Mākslas muzejā Ņujorkā. Mani vecāki ir Alksnis un Elfa Vējaspārni. Elizabetei sareiba galva. – Alksnis un Elfa Vējaspārni? – Jā, Vējaspārnu eksponāts! – Apjukusi Elizabete mirkšķināja acis, bet Dardedze ar izteiksmīgu kustību ielika rokas sānos un pavaicāja: – Vai tiešām tu nezini nenieka, ja tas neskar akmeņus? – Jūs maldāties. Es šo to zinu arī par aluviālajiem nogulumiem un pētu nesen kartēto okeāna gultni pie Vērtjūfolsas krasta, lai izprastu, kāpēc šajā reģionā veidojas tik spēcīgi cunami, – nospriedusi, ka šī būs pietiekami inteliģenta atbilde, Elizabete paziņoja. Dardedze pavērās uz viņu, it kā Elizabete būtu runājusi viņai gluži svešā valodā. – Jā, tu esi tieši tāda pati kā tēvs. Es atnesīšu tev vakariņas. Pirmīt es liku pavāram pagatavot vēl vienu ceptu kartupeļu porciju. Elizabete gribēja pavaicāt, ko viesmīle bija domājusi, pieminot viņas tēvu. “Vai šī sieviete pazina viņu, kad mana ģimene dzīvoja šeit?” Tomēr Elizabete bija guvusi rūgtu mācību – nekad nerunāt par Čārlzu –, tāpēc tikai pajautāja: – Vai tad es nepasūtīju kartupeļu biezeni? – Būs arī biezenis. Tu esi pavisam izģindusi. To, ka nav izģindusi, Elizabete zināja skaidri. Viņa bija apaļīga. Pat ļoti apaļīga. Meitenei, kas uzaugusi Kalifornijā, kur valdīja slaiduma kults, apaļīgs augums bija trūkums, nemaz jau nerunājot par to, ka tas padarīja apģērbu iegādi par īstu problēmu. Ja bikses derēja gurnos, tad jostasvietā tās atkarājās. Elizabete nebija valkājusi pogājamu blūzi kopš vienpadsmit gadu vecuma, kad sāka nēsāt krūšturi ar C izmēra bļodiņām. Krustmāte apgalvoja, ka viņai ir mammas augums, savukārt tēvocis sacīja, ka viņai ir eksotiskas dejotājas figūra. Tēvocis nenojauta, ka viņa to dzirdējusi un nospriedusi: “Cik viņš ir ļauns!” Patiesībā viņš bija nevis ļauns, bet tikai pārstrādājies vīrietis, kuram neatlika laika paša bērniem, kur nu vēl krustmeitai, kas runāja gaužām reti, lai gan bija atguvusi runas spēju. Elizabete apzinājās, ka cilvēce acumirklī var nostāties pret viņu, tāpēc dzīvoja zināmā mērā atrauti no sabiedrības. Viņa apzinājās arī to, ka pati kaitēja savām attiecībām, lāgiem centās iekļauties masās un patērzēt par laiku. Viņa gluži vienkārši neko nespēja uztvert pareizi. Pat Geriku. Jo īpaši Geriku. Par Geriku labāk vispār nedomāt. Viņa atkal pievērsās atskaitēm un nemanīja kādu padzīvojušu pilsētiņas iedzīvotāju norādām uz viņu un stāstām tūristiem par to, kā Elizabetes Beneres tēvs meitas acu priekšā ar šķērēm nodūris viņas māti. 2 – Vērtjūfolsas kūrortam ir jau vairāk nekā simts gadu. – Ai! – tūristi noelsās. – Elegantās četrstāvu kūrortviesnīcas ēku un spa terases uz klinšu kraujas Klusā okeāna krastā Džons Smits vecākais uzbūvēja tūkstoš deviņsimt trīspadsmitajā gadā, un tas bija ienesīgs papildinājums Smitu ģimenes nekustamajiem īpašumiem, piemēram, tūkstoš akriem meža, kokzāģētavai un lielajai savrupmājai kalna virsotnē, kurā dzīvoja ģimene. – Mārgarita atspiedās uz spieķa un noklausījās, kā ducis nesen ieradušos viesu izdveš kārtējo: “Ak!” Viņi atradās kūrortviesnīcas lielajā zālē, kas bija apskates priekšpēdējais objekts. Jādomā, ka Mārgarita vismaz piectūkstoš reižu bija klāstījusi šo nostāstu viesnīcas apmeklētājiem, un tas viņai patika. Kā jau īriete, viņa bija lieliska stāstītāja, turklāt viņai ļoti patika darbs ar cilvēkiem. Viņa neiebilda, ja viesi snaikstīja kaklus, lai aplūkotu no Duglasa egles darinātās masīvās sijas, kas balstīja augstos priedes dēļu griestus ar izteiktām zaru vietām, vai glāstīja restaurētās divdesmitā gadsimta sākuma mēbeles. Vairāk par visu viņa vēlējās, lai viesi justos kā daļa no Smitu ģimenes. Ja tā būs, viņi atgriezīsies. Šajā grupā viens no pāriem viņai jau bija pazīstams – misters un misis Tērneri pirmoreiz te ieradās kā jaunlaulātie. Tagad viņi bija ieradušies kopā ar pusaugu dēlu. Mārgarita uzskatīja, ka tā bija jauka sakarība. – Diemžēl Smitu vecāko dēlu paņēma Pirmais pasaules karš, – viņa turpināja stāstu, – viņš krita kaujas laukā Francijā. Zaudējuma sāpes nogalināja tēvu. Misis Ida Smita ar dēlu Džoniju nebija raduši pie saimniekošanas, bet Lielās depresijas laikā izdzīvošana prasīja vairāk prasmju, nekā viņiem bija. Kad tūkstoš deviņsimt trīsdesmit astotajā gadā Ida Smita devās uz Īriju, Smitu ģimenes bagātība bija krietni sadilusi. Par laimi, misis Smita satika mani. – Klausītāji iesmējās, bet Mārgarita lepni palocīja galvu. – Man tolaik bija sešpadsmit gadu. – Tie, protams, bija meli, jo viņai bija tikai piecpadsmit, tomēr Mārgarita mierīgi turpināja stāstu. – Un viņa pieņēma mani darbā un atveda sev līdzi. Galu galā es apprecējos ar viņas dēlu Džoniju – mēs bijām brīnišķīga komanda. Tomēr Mārgarita noklusēja, ka Džonijam nebija izvēles iespēju un faktiski trīs mēnešu laikā viņam nācās Mārgaritu apprecēt. – Cik ilgi jūs bijāt precējušies? – ievaicājās Aurora Tomsone, pusmūža sieviete ar neiesauļotu līniju uz zeltneša, uz kura acīmredzot bija valkājusi laulības gredzenu. Viņa te atpūtās viena. Mārgarita secināja, ka nabaga sieviete nesen izšķīrusies un joprojām nododas sevis žēlošanai. – Gandrīz trīs gadu desmitus, – viņa atbildēja. – Bet nevienam vīrietim nav izdevies mani iekārdināt tik ļoti, lai es atgrieztos precētas sievas kārtā. – Droši vien daudzi mēģināja, – ierunājās Džošva Toress, skaists kā pats nelabais, apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis ar dzirkstoši brūnām acīm. – Ak, jūs protat glaimot! – Mārgarita viņam uzsmaidīja un palūkojās, vai viņam pirkstā ir gredzens. “Precējies. Kur tad ir viņa sieva? Kāpēc viņš ir šeit? Vai viņš ir viens no tiem donžuāniem, kurus es nicinu?” – Vai vēlaties pieteikties darbā? – Ja vien nebūtu precējies… – Viņš teatrāli nopūtās. – Rīt atbrauks mana sieva. – Ak, jūs salauzāt manu sirdi! – piespiedusi plaukstu pie sirds, Mārgarita uzspēlētā īru izloksnē paziņoja, tad iztaisnoja muguru, pievērsās Aurorai un sacīja: – Patiesībā dzīve bez vīrieša man liekas visnotaļ patīkama. Turklāt es esmu stūrgalvīga veca sieviete, kura dara to, ko vēlas, savukārt laulībā allaž jābūt gatavai uz kompromisiem, jāspēj dot. Aurora pamāja, un rūpju rieva viņas pierē izlīdzinājās. “Jā, atceries laulības laikā piedzīvotos sliktos brīžus un padomā, kādu vari veidot savu dzīvi tagad. Tu būsi laimīgāka.” Mārgarita jutās apmierināta, ka spējusi sniegt pamestajai sievai vielu pārdomām, un turpināja: – Kad es ierados Vērtjūfolsā, Smitu meži un kokzāģētava jau bija zuduši, toties mums izdevās padarīt kūrortviesnīcu slavenu visā pasaulē. Tūkstoš deviņsimt sešdesmit septītajā gadā, astoņdesmit astoņu gadu vecumā dodoties aizsaulē, misis Smita zināja, ka mums ir izdevies glābt ģimenes bagātības. Gadu agrāk es jau biju zaudējusi savu mīļoto Džoniju, mūsu bērni bija pieauguši un pametuši ģimenes ligzdu, tāpēc es dzimtas savrupmāju, kas šobrīd ir vēsturiskas nozīmes ēka, atdāvināju Vašingtona štatam un pārcēlos uz dzīvi šeit. No maniem apartamentiem paveras skats uz okeānu. Ļoti gleznaina ainava, bet, kā jau būsiet pamanījuši, no ikviena Vērtjūfolsas kūrortviesnīcas loga paveras pasakaini skati. – Viesi piekrītoši nomurdēja un māja ar galvu. – Pirms dosimies uz Vērtjūfolsas viesnīcas terasi, kas ir mūsu pēdējais objekts un kur mums būs iespēja nobaudīt glāzi vīna, varbūt jums ir kādi jautājumi? Šajā gadalaikā brauciens gar okeāna piekrasti bija īsts baudījums, tāpēc kāds padzīvojis pāris neskopojās ar komplimentiem gan viesnīcai, gan burvīgajiem dabas skatiem. Arī tagad ieskanējās misis Denjelsas siltā, patīkamā balss: – Šur tur pie sienām es ievēroju gleznu kopijas, kas atgādina Bredlija Hofa darbus. Viņš allaž ir apgalvojis, ka Vērtjūfolsa viņu iedvesmo. Vai esat ar viņu tikusies? – Ne tikai tikusies, – Mārgarita atbildēja. – Viņš te neskaitāmas reizes ir ieturējis vakariņas. Turklāt tās nav kopijas, bet oriģināli. Misis Denjelsa pagriezās pret vīru un paziņoja: – Lūk, es taču tev sacīju. – Protams, protams, tev ir taisnība. Un tomēr es nevēlos birojā kādu no šīm duļķainajām gleznām. – Viņš nopūtās un piepeši atskārta, ka viņa teiktais varētu aizskart Mārgaritu. – Ceru, ka mans viedoklis jūs neaizvaino, kundze. – Nepavisam. Kas attiecas uz mākslu, viss atkarīgs no gaumes. Jāatzīst, ka kritiķu atsauksmes arī nav sevišķi vēlīgas. Bet… kā jau Bredlijs allaž sacījis, es dodos pie okeāna, lai izraudātos. Visi iesmējās, pat misis Denjelsa. – Vai viņš dzīvē ir tikpat patīkams kā televīzijā? – misis Tērnere ievaicājās. – Gan viņš, gan viņa sieva Viviana ir ļoti patīkami cilvēki, – Mārgarita atbildēja, lai gan, viņasprāt, Viviana bija nepatīkama un paskarba, gluži kā mērce, kurai pievienots par daudz etiķa. Tomēr Bredlijs šķita Vivianai uzticīgs, un Mārgarita bija pārliecināta, ka ikvienam podiņam ir savs vāciņš. – Viviana ir viņa menedžere un ļoti aizbildnieciska. Viņa ir noteicēja pār viņa laiku un talantu, citādi Bredlijs visu laiku sēdētu pie molberta. Viņi ir ideāls pāris. – Viņi nesen piedalījās Atlantas rīta šovā, – misis Denjelsa sacīja, – un Viviana apgalvoja, ka Bredlijs Hofs daudz ieguldījis Vērtjūfolsā. – Tā ir. Varbūt esat dzirdējuši, ka viņš savāca naudu vidusskolas sporta zāles atjaunošanai, kad to bija nopostījis ugunsgrēks. Tagad tā nosaukta par godu Bredlijam Hofam. Mārgaritai tas pamatīgi krimta, jo gadu gaitā viņa bija ziedojusi teju veselu bagātību dažādiem mērķiem un Vērtjūfolsas labdarības fondiem. Arī tagad viņa finansiāli atbalstīja mazo publisko bibliotēku, tomēr neviens nebija ierosinājis kaut ķieģeli nosaukt viņas vārdā. Tomēr tā nebija Bredlija vaina, ka viņš guva slavu kā dabas mākslinieks, atmaksājot pateicīgajiem pielūdzējiem ar skaistām gleznām. Savukārt Mārgarita bija tikai untumaina veca viesnīcniece. Turklāt nepateicīga, jo… – Šo Bredlijs radīja uz mūsu terases. – Viņa norādīja uz lielu gleznu, kas atradās viesiem aiz muguras. – Šī glezna bija pārsteigums manā astoņdesmit piektajā dzimšanas dienā. Viņš to bija ierāmējis un piekāris. Man ļoti patīk, kā okeāns saplūst ar debesīm, it kā nebūtu apvāršņa. – Te ir tik daudz vērtīgu lietu! Jums noteikti ir ļoti laba drošības sistēma, – Aurora secināja. – Jā, – Mārgarita strupi atbildēja. – Vai ir vēl kādi jautājumi? – Es vēlētos aplūkot mistera Hofa darbnīcu. Vai viņš ir pilsētā? – misis Denjelsa vaicāja. Misters Denjelss pagalam saduga. – Man liekas, ka pašlaik notiek viņa jaunāko darbu ceļojošā izstāde un viņš ir aizbraucis. Jebkurā gadījumā vienīgais cilvēks, kam atļauts ieiet viņa darbnīcā, ir viņa sieva. – Mārgarita pasmaidīja, manījusi misteru Denjelsu izslejamies. – Bredlijs ir jauks cilvēks, tomēr viņam kā jau māksliniekam ir zināmi untumi. Gaisā izslējās un tika vēcināta roka. Mārgarita atbildēja ar mājienu un uzrunāja pusaudzi: – Jā, jaunais cilvēk? – Cik jums gadu? – Meison Jūdžīn Tērner! – šokētā māte apsauca atvasi, tomēr likās, ka arī viņa labprāt dzirdētu Mārgaritas atbildi. – Ir jau labi, – Mārgarita mierinoši atbildēja. – Es esmu nodzīvojusi garu dzīvi un mierīgi varu atklāt savu vecumu. Man ir deviņdesmit viens gads. – Oho! – jauneklis noelsās. – Superīgi! Viesi iesmējās. – Paldies, man arī tā liekas. Citādi nemaz nevar būt, – Mārgarita attrauca. – Vai ir vēl kādi jautājumi? – Kāpēc misis Smita atveda jūs no Īrijas? Manuprāt, tas bija ļoti piemērots brīdis, tuvojās Otrais pasaules karš un tā tālāk, – ierunājās sieviete, kurai varētu būt nedaudz pāri četrdesmit un kura viesnīcā uzturējās viena un izskatījās pēc rakstnieces iesācējas. Mārgarita nosprieda, ka no šīs sievietes labāk būtu izvairīties, jo rakstnieki nebeidzami melš niekus par darba sižetu. – Jā, ļoti labs brīdis. Misis Smita paņēma mani līdzi, jo es izdarīju viņai pakalpojumu, – Mārgarita atbildēja un, pirms sieviete paspēja atvērt muti un pavaicāt, kas tas bija par pakalpojumu, pamāja apkalpotājiem, lai atver visas trīs stikla durvis. Telpā iebrāzās Klusā okeāna vējš un izdzenāja visus jautājumus, kas vēl slēpās klausītāju prātu dzīlēs. – Svaigā gaisā jūsu acis būs redzīgākas un vaigi uzziedēs kā rozes, – Mārgarita apmierināti noteica. Visi izgāja uz terases un apbrīnā slavēja skaisto skatu, kas pavērās viņu priekšā. Gados jaunākie piesteidzās pie margām, lai pavērtos, kā piecdesmit pēdas zemāk pret klintīm triecas okeāna viļņi. Savukārt gados vecākie pieņēma apkalpotāju sniegtos vilnas pledus. Viesi, kas šeit uzturējās jau vairākas dienas, ieradās, lai iepazītos un papļāpātu ar jaunpienācējiem un nobaudītu bezmaksas dzērienus – Vašingtonas apgabala vīnus, vietējo alu vai ūdeni. Kā jau ierasts, Mārgarita izmantoja mirkli un ieklausījās okeānā. “Jā, mazajai Megijai O’Braienai no Dublinas Īrijā bijusi laba dzīve. Patiešām ļoti laba dzīve.” Viņa pastiepa roku un klusītēm paklaudzināja pa terases koka margām. “Piesit pie koka.” Mārgarita zināja, ka likteni nedrīkst izaicināt. 3 Šerifs Deniss Fosters kārtoja dokumentus, kas atradās uz rakstāmgalda. No sekretāres nebija nekādas jēgas pat tad, kad viņš atradās birojā. Kamēr viņš bija piedalījies likumsargu konferencē Oklendā, Mona acīmredzot visu laiku bija lakojusi nadziņus, jo nepapūlējās salikt mapēs ne vietnieku iesniegtās atskaites, ne ienākušās vēstules un – Dievs, apžēlojies! – pat ne FIB ziņojumus. Uz galda malas rēgojās viens no tiem ziņojumiem. Uz tik pazīstamās FIB veidlapas… Kad Deniss uzsāka darbu tiesībsargājošajās iestādēs, viņa sapnis bija kļūt par FIB aģentu un apkarot noziedzību visā valstī. Tomēr viņš iestrēga Vērtjūfolsā, jo bija jārūpējas par mīļo māti. Viņš patiešām mīlēja savu māti, bet viņa ilgstoši slimoja, un drīz viņas balss skaņa likās tikpat neizturama kā nagu švirkstoņa pret tāfeli. Nav nekāds brīnums, ka viņš apmeklēja ikvienu konferenci, kurai spēja izmānīt naudu. Deniss sev atgādināja, ka viņš te ir galvenais. Būt kungam ellē noteikti bija labāk nekā kalpam paradīzē. Viņš paņēma aploksni, noplēsa tai stūrīti, piepūta un izmakšķerēja no tās reklāmlapiņu ar kāda sieviešu modes žurnāla īpašo piedāvājumu. “Kā gan es esmu iekļuvis sieviešu modes žurnāla adresātu sarakstā?” Sūtījumu Deniss iemeta papīrgrozā, tad apdomājies izvilka to laukā un ielika dokumentu smalcinātājā. “Nevar taču pieļaut, lai Mona to pamana un izplata baumas, ka es valkāju sieviešu apakšveļu. Šajā pilsētā man to nepiedotu.” Ziņojums joprojām gulēja uz galda stūra un gaidīja… Viņš atcerējās laikus, kad ar skubu bija ķēris šos ziņojumus un pētījis, kas gan notiek šajā pasaulē. Viņš atcerējās arī to, kas notika pirms divdesmit trim gadiem, kad Čārlzs Beners nežēlīgi noslepkavoja savu sievu un vietējais FIB birojs vēlējās pārņemt šo lietu savā jurisdikcijā – tāpat kā Denisu, arī viņus garlaikoja piekrastē pastrādātie sīkie noziegumi –, bet viņš toreiz tikai nosmīnēja un paziņoja: “Nē, puiši, šī lieta ir manējā.” Deniss bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka šī skaļā, mediju uzmanību piesaistījusī slepkavība padarīs viņu slavenu visā apgabalā un arī plašākās tiesībsargu aprindās. Un viņam bija taisnība. Vēlēšanu laikā viņš ik dienu atgādināja elektorātam, ka Čārlza Benera notiesāšana ir viņa nopelns, un pateicīgie cilvēki balsoja par viņu. Ikvienā konferencē kāds atcerējās Mistijas slepkavību un gribēja ar viņu pārrunāt izmeklēšanas smalkumus, ko Deniss labprāt arī darīja. Tomēr, gadiem ritot, aizvien mazāk un mazāk policijas virsnieku atminējās šo lietu un arī viņa vārdu. Nē, viņš nealka, lai Vērtjūfolsā atkal tiktu pastrādāta kāda šausminoša slepkavība. Viņš to noteikti negribēja. Viņš tikai vēlējās, kaut cilvēku zināšanas sniegtos senākā vēsturē. Ja viņš nejauši pieskartos ienākušo pasta sūtījumu kaudzītei, tad ziņojums nokristu uz grīdas un viņam tas nebūtu jāaplūko. Un tomēr viņš zinātu, ka tas ir tur. Deniss nespēja izprast, kāpēc viņu tas tik ļoti biedēja. Vairums ziņojumu bija papīra izniekošana. Iespējams, ka tas nav nekas vairāk kā tikai atgādinājums uzmanīt no Kanādas piekrastē ieplūstošās kontrabandas narkotikas. It kā viņš pats to nezinātu. Viņš pastiepa roku, paņēma ziņojumu un izlasīja pirmo rindiņu. Sataustījis krēslu, viņš pavilka to tuvāk rakstāmgaldam un smagi atkrita tajā. Slepkavība. Patiesībā veselas četras – noslepkavota māte, aukle, kāda bāra īpašnieks, kas pagadījies tuvumā, un bērns, vārdā Kārters. Slepkavība Sanfrancisko. Pastrādāta, kamēr Fosters atradās konferencē Līča reģionā. Uzbrukumi notika aizvien biežāk un kļuva arvien nežēlīgāki. Tas noteikti ir sērijveida slepkava. Lai kas arī viņš būtu – vairums sērijveida slepkavu bija vīrieši –, viņš vienmēr nogalināja arī bērnu. Nav jēgas baidīties. Nav jēgas būt sarūgtinātam. Nav nekāda iemesla, lai Denisam Fosteram sāktu trīcēt rokas. Nav iemesla naktīs negulēt, baiļoties un ienīst sevi. Dusmās saburzījis ziņojumu, viņš to iemeta papīrgrozā. “Man nav nekādas daļas gar šīm slepkavībām. Tās nav pastrādātas manā jurisdikcijā. Tās allaž notiek kaut kur Klusā okeāna piekrastē, kad es turp esmu devies darba darīšanās. Es neko nezinu. Neko konkrētu. Neko tādu, ko varētu minēt kā faktu. Šīm slepkavībām nav nekāda sakara ar mani.” Nekāda. 4 Krasta apsardzes leitnante un tobrīd arī daļas komandiere Kateri Kvinalta sēdēja Vērtjūfolsas Krasta apsardzes dienesta biroja atpūtas telpā pie apaļā galda un skaitīja pokera žetonus. – Neviens nesolīja, ka dienests krasta apsardzē būs viegls. – Ir viegls, ja tu uzvari, – atbildēja jaunākais leitnants Lendons Edamss, saukts arī par Sauszemes žurku. Viņam nepatika zaudēt. Zaudēt nepatika arī ensinam Luisam Sančesam, tomēr viņš te bija nodienējis ilgāk nekā Edamss. – Viņa vienmēr uzvar. – Vai viņa krāpjas? – Edamss cerību pilnā balsī iejautājās. – Kateri nekrāpjas. Viņai veicas, – Sančess nīgri paziņoja un padevās. Edamss tikai nesen bija pārcelts uz Vērtjūfolsu no visai siltas vietiņas – Ņujorkas ostas, kuru viņam, pēc Kateri domām, bija izgādājis tēvocis, Ņujorkas štata senators. Tomēr nekas nav mūžīgs. Pēc seksa skandāla Edamsa tēvoci izbalsoja, savukārt Edamsu nosūtīja dienēt Vašingtonas štata līčotajā piekrastē, piecdesmit gadu vecā apsardzes stacijā, divdesmit pēdu virs jūras līmeņa – Vērtjūfolsas ostā. Te puisis pieredzēja kultūršoku, kā jau pienākas austrumkrasta baltajam, kam nācies ieskatīties acīs mežonīgajam Klusajam okeānam, vasarniekiem, savu laiku pārdzīvojušiem hipijiem, naidīgiem Amerikas pirmiedzīvotājiem un naskajiem, kanādiešiem un pieņemt izteikti egalitāru attieksmi, vīriešus, kas sandalēs valkā zeķes, un absolūtu bioloģiski audzētu dārzeņu pielūgsmi. Vašingtonas štats nebeidza pārsteigt nabaga Sauszemes žurku. Te viņam nekas negāja pie sirds, pat viņa iesauka… kas, saprotams, tikai vēl vairāk veicināja tās izmantošanu. Tiem, kas nāk no austrumiem, tiešām vajadzētu palaikam izlīst no savām šaurajām un gļotām pieaugušajām čaulām. Kateri sajauca kārtis un veltīja saviem puišiem vieglu vīpsnu. Viņus mocīja garlaicība. Arī viņai viss bija apnicis. Ziemā šī stacija bija brīnišķīga – te plosījās vētras, vērpās bīstamas straumes, kuteri devās ķert zivis vai krabjus, garām slīdēja sūces piemeklēti ārvalstu kuģi. Daudz rūpju un darba krasta apsardzei. Vasarās raizes pārsvarā radīja daži pamuļķīgi tūristi, kuru jahtas atklātos ūdeņos mēdza apgāzties, vai kādi naudaskāri narkotiku dīleri, kas mēģināja slepus ievest rūpīgi paslēptus marihuānas krājumus. Bet augusta kūtrajās dienās, kad saule spīdēja augstu debesīs, laiks pieturējās silts un sauss un okeāns bija gluds kā spogulis, dienests krasta apsardzē šķita nogurdinošs. Kateri prātoja, ka tas bija kā ugunsdzēsējiem. Miers un klusums… un tad piepeši sākas īsta elle. Tobrīd trīs kuteri stāvēja ostā un astoņi puiši bija devušies atvaļinājumā. Darba neapšaubāmi trūka. Kateri rīcībā bija sešpadsmit puišu – visai mazskaitlīga, tomēr spējīga vienība, ja vien nerodas vajadzība likt lietā visus trīs kuterus vienlaikus. Un tagad viņi spēlēja pokeru. – Es savulaik strādāju kazino par dīleri un zinu savas kārtis, – viņa noteica, palūkojusies uz Edamsu. – Bet arī tu, Sauszemes žurka, tās zini. Tu labi spēlē. – Man arī tā likās, – koši pietvīcis, puisis atbildēja. Viņam patiešām nepatika zaudēt. Bet Kateri tas neinteresēja. Viņa izdalīja kārtis un apspēlēja puišus. 5 Čārlzs Beners sēdēja pie galda Onermauntinas garīgās veselības aprūpes centrā un ēda vakariņas. Atšķirībā no daudziem šīs iestādes iemītniekiem viņam nebija iebildumu te atrasties. Turp Čārlzu pārsūtīja Volavolas labošanas darbu iestāde Vašingtonas štatā. Pēc divdesmit trim cietumā pavadītiem gadiem viņš pats bija sev noteicis diagnozi – Alcheimera slimība agrīnā stadijā – un arī tās iespējamos iemeslus, proti, stress, ko radījuši atkārtoti mēģinājumi panākt viņa lietas pārtiesāšanu, uztraukums par meitiņu Elizabeti, kura bija pārdzīvojusi psiholoģisku traumu un kurai viņš bija nepieciešams, un atkārtotas galvas traumas, ko viņam sagādājuši citi ieslodzītie. Štats stūrgalvīgi atteicās pārskatīt viņa lietu. Nepamatotās notiesāšanas pierādījumu izmeklēšana noteikti nevairotu tiesībsargājošo iestāžu slavu. Kas attiecas uz šīm iestādēm, tās bija uzvarējušas skaļā prāvā, un viņam bija jāpaliek apcietinājumā, ja vien kāds neiesniegtu pārliecinošus pierādījumus, ka spriedums Benera lietā ir nepamatots. Gadu gaitā viņam bija izdevies piesaistīt daudz un dažādus advokātus, tomēr visi nonāca pie viena secinājuma – šajā lietā nav neviena pārliecinoša pierādījuma. Itin neviena. Tas, kas notika ar Elizabeti, dzina viņu izmisumā. Meitene bija gudra, emocionāla un mīlēja savus vecākus, un mātes slepkavība, kurai viņa bija lieciniece, viņu sagrāva. Un tad notika visnežēlīgākais – viņa tika atrauta no tēva. Čārlzu Beneru uztrauca meitas iespējamās psiholoģiskās rētas; viņš centās sevi mierināt ar domu, ka Elizabetes mātesmāsa un tēvocis parūpēsies par viņu. Bet Mistijas māsa un viņas vīrs bija vidusšķiras pārstāvji, lādzīgi cilvēki, kas darīja savu darbu, skatījās televīziju, apmeklēja baznīcu un nekad nepārkāpa savas mietpilsoniskās dzīves robežas. Čārlzs zināja, ka Elizabete ir viņa meita un allaž uzdotu jautājumus. “Kāpēc mamma ir mirusi? Kāpēc es nevaru tikties ar tēti?” Ko viņai atbildētu? “Ja vien man būtu kāda iespēja sazināties ar meitu…” Bet tas bija aizliegts. Regulārā piekaušana cietumā… Čārlzs bija viegls mērķis. Pārējie ieslodzītie ņirgājās par viņu. Cietumsargi, sīksti puiši sarežģītā vidē, viņu ienīda. Viņš bija ne vien gudrāks par viņiem, bet arī neuzvarēja nevienā no piedzīvotajiem kautiņiem. Patiesībā pirms nonākšanas ieslodzījumā Čārlzs nekad nebija kāvies. Un viņš arī nebija izvarots. Visam pienāk pirmā reize. Pat prāta zudumam. Kādu dienu viņš devās uz cietuma bibliotēku, lai iepazītos ar jaunāko ziņojumu par viņa veikto Vērtjūfolsas kanjona ģeoloģisko izpēti, un pamanīja piezīmes uz lappušu malām. Viņš atskārta, ka piezīmes ir ļoti precīzas un tas ir viņa rokraksts, bet viņš neatcerējās, ka būtu tās rakstījis. Čārlzs nekavējoties devās pie cietuma ārsta. Nebija nekāds brīnums, ka doktors Volters Fraunfelters uzklausīja viņa atklāsmes. Kad Čārlzs un Mistija dzīvoja Vērtjūfolsā, doktoram Fraunfelteram tur bija ārsta prakse. Kad viņš pievienojās cietuma mediķu korpusam, Čārlzs priecājās, ka ir vēl kāds zinātnieks, ar kuru aprunāties. Bet šis fakts bija pretrunā ar paša noteikto diagnozi. Kāds no uzraugiem bija pamanījis viņu draudzīgās attiecības, liekot apšaubīt doktora Fraunfeltera spriedumu. Lai viņu pārvietotu uz sociālās aprūpes iestādi, Čārlzam nācās izturēt neskaitāmas psihiatriskās pārbaudes, turklāt ārstu komisijas sastāvs allaž mainījās. Tāpat viņam vajadzēja pārdzīvot pārrunas ar ļoti aizdomīgiem nosacītās atbrīvošanas komisijas locekļiem. Visbeidzot kriminālistikas speciāliste pārbaudīja pierādījumus, kas tika izmantoti tiesas prāvā, un paziņoja, ka, ņemot vērā rezultātus, kas iegūti ar tobrīd pieejamām tiesu ekspertīzes metodēm, kādas nebija iespējamas pirms divdesmit trim gadiem, Čārlza vaina šajā noziegumā varbūt ir pamatoti apšaubāma. Viņa norādīja, ka Mistijas līķis tā arī netika atrasts, tātad pats slepkavības fakts nav droši pierādāms, savukārt Čārlza priekšzīmīgā uzvedība ieslodzījumā un progresējošā plānprātība padara viņu par iespējamu kandidātu pārvietošanai uz slēgtu psihoneiroloģisko iestādi vai aprūpes centru, kas spēj nodrošināt aprūpi bīstamiem pacientiem. Tā nu štata varenie ar viņiem raksturīgo bezrūpību un tuvredzību nosūtīja Čārlzu uz Vērtjūfolsu – pilsētu, kurā viņš bija dzīvojis un kurā bija notikusi slepkavība. Vērtjūfolsā viņš ieradās divus gadus pēc diagnozes noteikšanas. Slimība bija pietiekami progresējusi, un viņš neko daudz vairs neatcerējās par cietumā pavadītajiem gadiem. Viņš tikai apzinājās, ka aprūpes iestāde ir daudz jaukāka nekā tā, kurā viņš bijis. Te neviens viņu nesita. Neviens viņu negrūstīja. Nevienu neuztrauca tas, ka viņš lasa grāmatas un zinātniskus rakstus. Iesākumā medicīnas māsas neļāva viņam satikties ar pārējiem pacientiem un naktīs aizslēdza viņa istabas durvis. Viņas bija ļoti tramīgas un apkopa viņu tikai tad, ja līdzās atradās spēcīgs un muskuļots sanitārs. Tomēr jau pirmā gada laikā kaut kas mainījās – aprūpes centra personāls nosprieda, ka viņš ir gluži nekaitīgs. Medmāsas aizmirsa rekomendētā protokola prasības, pat ļāva viņam atrasties māsu postenī un klausījās viņa stāstus par ģeoloģiskās izpētes darbiem Vērtjūfolsā. Viņas neteica, ka Čārlzs ir apnicīgs; viņas apgalvoja, ka viņam ir patīkama balss, kas nomierina. Lielākoties arī citiem pacientiem viņš likās patīkams, izņemot Džordžu Kuku, kas demences iespaidā bija kļuvis trokšņains un uzbrūkošs. Iespējams, ka slimība bija padarījusi vēl neciešamāku viņa jau tā riebīgo raksturu. Džordžs burtiski vajāja Čārlzu un vāvuļoja, kaut pats būtu iedomājies ar šķērēm nodurt savu sievu, lai kādu laiku varētu pasēdēt cietumā un tad uz štata rēķina zaļi dzīvot šajā greznajā aprūpes centrā. Kad vien Džordžs bija tuvumā, visas aprūpes centra sievietes baidījās no Čārlza. Kad vien Džordžs bija tuvumā, Čārlzs vēlējās, kaut būtu apguvis prasmes kauties, jo vajadzēja taču iemācīt Džordžam uzvedības normas. Tomēr viņš ļoti labi apzinājās, ka to nespēj, tāpēc izlikās Džordžu nemanām. Tobrīd Čārlzs mierīgi beidza ēst savu desertu, lai gan Džordžs stāvēja viņam tieši aiz muguras un uzstājīgi grūstīja viņa krēslu. – Mister Kuk, būtu jauki, ja jūs apsēstos, – māsiņa Ivonna uztraukti aizrādīja, tomēr neuzdrīkstējās pieskarties Džordžam. Neviena no medicīnas māsām neriskēja mēģināt pašas spēkiem pārvietot šo vīru. – Ko? Jums nepatīk klausīties, ka jūsu mīļākais pacients ir nogalinājis savu sievu? – Džordžs Kuks ieķiķinājās. – Ar šķērēm… nodūra viņu… sadalīja ķermeni gabalos… lai varētu atpūsties aiz restēm, kamēr es vergoju gaterī… līdz nolādētais ķīnietis pievāca mežu un es paliku bez darba… – Lūdzu, apsēdieties. – Māsiņa Ivonna paaugstināja balsi. Džordžam tas bija kā pīlei ūdens. – Čārlzs Beners paķēra šķēres… lūk, tā… un pārgrieza viņai rīkli, jo viņa dauzījās apkārt ar citiem vīriem. Kāda sieviete iešņukstējās un tvēra ar roku pie kakla. – Ja viņš būtu īsts vīrs, tad viņai nebūtu jāguļ, ar ko pagadās, – Džordžs paziņoja un atsāka spārdīt krēslu, uz kura sēdēja Čārlzs. – Nodūra viņu, nodūra viņu, nodūra Mistiju, nodūra viņu, nodūra viņu… Piepeši uzpeldēja atmiņu fragmenti. Čārlzs sastinga. Viņš stāvēja mājā, vērās uz asinīm un nesaprata, kas noticis. Viņš palūkojās uz savām rokām – tās bija vienās asinīs. Uzmācās panika, un viņš meklēja Mistiju un Elizabeti… Roka ar dakšiņu ietrīcējās. – Mister Bener? – Māsiņas Ivonnas balsī ieskanējās uztraukums. – Vai jums viss kārtībā? – Ai! Redziet! Viņš tūlīt durs man ar dakšiņu! Es baidos, ļoti baidos no sīkā ģeologa! – Džordžs ar spēku pagrūda krēslu, un Čārlzs atsitās pret galda malu. – Nu, kas ir, gļēvuli? Nāc! Cīnies ar mani! Dur! Ēdamtelpā sākās jezga. Māsiņa Ivonna nospieda trauksmes pogu. Atsteidzās medicīnas personāls. Pacienti kliedza, bļāva un izskrēja laukā pa durvīm uz savām istabām. Čārlza pulss izrādījās tik straujš, ka viņam aptrūkās elpa. Sirds mežonīgi sitās. “Asinis. Asinis. Mistija. Elizabete. Mistija.” Atskanēja maiga sievietes balss: – Čārlij, dārgais, man nepatīk tevi atraut no vakariņām, bet… vai tu nevarētu panākt šurp? Sirds vienā mirklī norimās. Visbrīnišķīgākais Onermauntinas garīgās veselības aprūpes centrā bija tas, ka… viņu te apciemoja Mistija. Kā jau allaž, sievu ieraugot, Čārlzam apbrīnā aizrāvās elpa. Arī tagad viņa bija skaista. Mistijas gaišie mati bija izlaisti, un zilajās acīs atmirdzēja smaids. Viņa stāvēja ēdamtelpas vienā malā un aicināja Čārlzu uz sienas pusi, prom no logiem. Čārlzs piecēlās no krēsla un, pat nepaskatījies uz Džordžu, pārējiem pacientiem un personālu, tuvojās savai skaistajai sievai. – Protams, mana mīļā. Kā es varu tev palīdzēt? Viņa noglāstīja vīram roku. – Paliec kādu mirkli pie manis. Tu būsi drošībā. Tieši tāpēc, kad sākās zemestrīce un ēdamtelpas vidū iebruka griesti, Džordžs Kuks bezsamaņā palika guļam uz grīdas, bet Čārlzs Beners tika cauri sveikā bez nevienas skrambiņas. 6 Dardedze nolika uz galda šķīvi ar melleņu kūkas šķēli; Elizabete Benere atrāva skatienu no piezīmēm, lai paziņotu: – Es apēdu lielāko daļu kartupeļu. – Hmm. – Dardedze nopētīja šķīvi. – Es tiešām nesaprotu, kā tu vispār spēj ik dienu aizvilkt savu kaulaino pēcpusi līdz upei. – Tas nav tālu. Dardedze novāca burgera atliekas un piemetināja: – Divas jūdzes. – Pēc mana pedometra tikai viena, komats, sešas jūdzes, – Elizabete izlaboja. – Nevajag pārspīlēt. – Dardedze uzmeta viņai nicinošu skatienu. Saruna nevedās. Elizabetei labāk vajadzēja klusēt. Klusēšana viņai allaž padevās. Pēc mammas slepkavības viņa nebija runājusi pusotru gadu un atklājusi, ka nerunājošu bērnu pieaugušie uzskata arī par kurlu, tāpēc brīvi savā starpā mēdz diskutēt par viņu, notikušo slepkavību un pārciesto traumu. Tāpat viņi apsprieda arī slepkavības iemeslus un allaž nonāca pie viena un tā paša secinājuma – Mistijai Benerei bijis romāns. Un tas bija iemesls, kāpēc Čārlzs Beners viņu nogalināja. Viņš bija licies tik jauks vīrietis, tomēr klusie ūdeņi ir tie dziļākie un greizsirdība aptumšo prātu. Visa māja bija vienās asinīs, asinīm notraipījies arī pats un četrus gadus vecā meitiņa Elizabete. Sešu gadu vecumā Elizabete bija dzirdējusi šīs ainas aprakstu tik daudz reižu, ka, aplūkojot nozieguma vietas fotogrāfijas, viņai likās, ka patiesi to atceras. Tomēr viņa neatcerējās. Psihologi (pēc slepkavības viņu vazāja no viena psihologa pie otra) to dēvēja par bērnības amnēziju un iegalvoja mātesmāsai, ka tas ir tikai normāli. Cilvēki lielākoties atceroties sevi no piecu gadu vecuma, tāpēc Elizabetes nespēja atcerēties notikušo nevienu nepārsteidza. Nevienu, izņemot mātesmāsu. Cilvēka pirmās atmiņas parasti saistās ar kādu traumatisku notikumu – noklīšanu veikalā, pirksta ievēršanu durvīs, sāpēm, kad iekodis kaimiņu bērns, – un visbiežāk tas noticis pirms piektā dzīves gada. Krustmāte Sendija vēlējās, kaut Elizabete atcerētos, jo Mistijas līķis bija pazudis, bet viņa gribēja apbedīt savu māsu. Pēc pusotra gada klusēšanas Elizabetes pirmais atbildes vārds mātesmāsai Sendijai, kura neatlaidīgi uzstāja, ka meitenei vajadzētu atcerēties slepkavību, bija: “Nē!” Sendija bija tik pārsteigta, ka pārtrauca apgrūtināt meiteni un aizveda uz pārbaudi pie kārtējā tiesas ieceltā psihiatra. Pat tagad, iztēlojoties sarunu ar svešinieku un zinot, ka viņas gadījums tiks aprakstīts prestižā medicīnas žurnālā, Elizabetei uzmetās zosāda. Geriks bija vienīgais cilvēks visā pasaulē, ar kuru viņa sarunājoties jutās komfortabli. Jo viņa nojauta, ka arī Gerikam ir savas rētas. Bet – kas zina? Viņš noteikti nekad viņai to neatklātu. Viņš nekad nebija viņai uzticējies. Elizabetei labāk patika sēdēt vienai kafejnīcā pilsētiņā, kurā visi viņu uzskatīja par dīvaini, nekā sēdēt pie viena galda ar Geriku… un justies vientuļai. Dardedze pieskārās viņas plecam un pamāja uz loga pusi, klusi un iecietīgi piebilstot: – Paskaties uz to skaisto puiku! Tas ir Keno, misis Mannas suns. Tam gan ir pašapziņa! Tobrīd Elizabete pavērās pa logu. Pāri ielai gāja skotu terjers. Īsts skaistulis ar pelēkmelnu kažoku; gaita bija tik lepna, pašpietiekama, ka šoferi apturēja automašīnas un bez iebildumiem nogaidīja, līdz suns būs šķērsojis braucamo daļu. Un tad lepnība pagaisa. Dzīvnieks ierējās – tikai vienu reizi, skaļi un satraukti. Un apsēdās. Gluži vienkārši apsēdās. Un saspringa. – Kā tev šķiet, kas kaiš tam… – Dardedze iesāka un aprāvās. Zeme negaidīti spēcīgi sašūpojās, melleņu kūkas gabals trāpīja Elizabetei sejā. Tūristi iekliedzās. Ēka čīkstēja, zemei trīcot. Elizabetes krēsls sašūpojās. Viņa pielēca kājās un saspringa gluži kā suns. Zeme pamatīgi viļņojās kā jūra. Viņas pirmā doma bija: “Beidzot!” Zemestrīce, ko viņa bija gaidījusi visu savu mūžu. Un viņa ir te, lai to redzētu, izjustu, izdzīvotu. Tad sekoja otrā doma: “Man jāsavāc mantas.” Viņa paķēra somu un pastiepa roku, lai paņemtu datoru. – Nē, mīļā, tu to nedarīsi, – Dardedze noteica un vilka viņu tālāk no logiem ēdnīcas dziļumā. Milzu vilnis notrieca Elizabeti no kājām, viņa nokrita uz ceļiem. Uzkārusi somu kaklā, viņa rāpoja uz letes pusi, tuvāk stiprākajai konstrukcijai šajā nestabilajā pasaulē. Ar lāpstiņu rokā no virtuves izskrēja pavārs un palika stāvam ieplestu muti. Elizabete redzēja saulē iedegušos tūristus apaļām acīm kratāmies uz bāra krēsliem, it kā šis būtu trakākais brauciens gadatirgus karuselī. Iečīkstējās sienas. No ģipškartona izbira naglas. Elizabetei aiz muguras cita pēc citas saplīsa un izbira logu rūtis. Neplīstošā stikla lauskas pašķīda pa visu ēdnīcu. “Vismaz astoņas magnitūdas pēc Rihtera skalas.” Elizabetes sajūsma pieauga. “Varbūt astoņas ar pusi. Nav pati spēcīgākā zemestrīce… tomēr tā nerimstas. Tā vēl nav beigusies.” Zeme piekrastē šūpojās ritmā, viļņi vēlās ar pieaugošu, varenu spēku. Plaukti aiz letes sasvērās, glāzes saslīdēja dziļumā, tad atkal tuvojās malai, lai izbirtu un aizripotu pa grīdu kā Disneja studijas animācijas filmās. Kafijas kanna nolēca no sildķermeņa un, karsta ūdens šaltīm šļācoties visapkārt, izdarīja pašnāvību. Tās piemēram sekoja porcelāna krūzītes. Elizabete izjuta godbijību. Grīda meta divas pēdas augstus viļņus. Protams, viņa bija lasījusi par tik spēcīgām zemestrīcēm, tomēr nekad neiedomājās, ka viņai paveiksies tādu pieredzēt. Spogulis otrpus bāra letei krakšķēdams sasprāga garās šķēpelēs. Stikls stūrgalvīgi turējās zeltītajā rāmī, tomēr beigās padevās un pa vienai lauskai izbira uz grīdas. Dardedze kaut ko nesaprotamu uzkliedza, satvēra Elizabeti ap vidukli, pierāva kājās un pavilka aiz letes. Viņa nokrita četrrāpus un pamatīgi sasitās. Sāpes caururba plaukstu. Dardedze no visa spēka ar ķermeni spieda viņu pie letes, pasargājot no trakojošās zemes dusmām. Elizabete lēnām pacēla roku un aplūkoja plaukstu. Liela stikla lauska. Viņa vērās, kā no brūces izplūst asinis. Plauksta sāpēja, bet Elizabete prātoja, kā gan tik nenozīmīgs ievainojums spēj saistīt viņas uzmanību brīdī, kad pasaule iet bojā. Tikmēr Dardedze stūma viņu dziļāk zem letes, satvērusi kā aizsargs futbolbumbu. Elizabete nespēja pilnībā pievērsties zemestrīcei kā fenomenam, jo ievainojums joprojām saistīja uzmanību. Viņa izvilka lausku, un no brūces izšļācās koši sarkana asins straume. Zeme atkal sašūpojās, tikai šoreiz tā vairs nebija zemestrīce. Tā bija Elizabetes reakcija uz asinīm. Uz pieres izspiedās aukstu sviedru lāses. Viņa juta, ka nobāl. Atspiedusi galvu pret bāra leti, viņa vairākas reizes dziļi ievilka elpu, lai apspiestu nelabumu. Dardedze to pamanīja. – Sasodīts, – viņa izdvesa, paķēra kaudzi salvešu no turētāja, kas mētājās netālu uz grīdas, un piespieda brūcei. – Kā tev tas gadījās? Neuztraucies. Tev būs jāuzliek šuves. Elizabete palūkojās apkārt. – Es nezinu, kur meklēt ārstu, – viņa bilda, tad apķērās, cik muļķīgi tas skan, un jau možākā balsī piemetināja: – Kad beigsies zemestrīce, ārstiem būs darba pilnas rokas, aprūpējot smagi ievainotos. – Jā, – Dardedze norūca un, zvārodamās kā piedzēries jūrnieks, aizrāpoja līdz plastikāta skapītim un pavēra atvilktni. Tā izlēca no vadīklām un nokrita uz grīdas. Saraukusi pieri, Dardedze pārbaudīja tās saturu. Zeme joprojām nerima šūpoties. No griestiem pār viņām kā sniegs nobira izolācijas putas. Tūristi spalgi iekliedzās, dažas sievietes pārbīlī nemitīgi spiedza. Tomēr nē. Tas izrādījās pavārs. Kurš varēja iedomāties, ka Dekss Bleks spēj izdvest tik spalgas skaņas? Dardedze atgriezās ar tīru virtuves dvieli un sauju plāksteru. Viņa norāva brūcei piespiestās salvetes. Atkal izšļācās asinis. Elizabete novērsās. – Tev ir nelabi? – Viesmīle norūca. – Šobrīd? Kad mums draud droša nāve? – Patiesībā vairums cilvēku pārdzīvo zemestrīces, pat tik spēcīgas kā šī, – Elizabete saprātīgi paziņoja. Arī brīžos, kad viņai nāca vēmiens, tuvojās ģībonis vai arī viņa droši zināja, ka ir pakļauta traumām vai nāves briesmām, viņa allaž centās runāt saprātīgi. Kāds tur brīnums, ka viņa spēja izvest no pacietības Geriku. Dardedze notīrīja ādu apkārt brūcei, uzlīmēja plāksteri, lai savilktu kopā griezuma vietas, aptina plaukstu ar dvieli un cieši sasēja. Plauksta sāpēja. Ak, kā tā sāpēja! Bet Dardedze rīkojās ātri, prasmīgi un, nosaitējusi asiņojošo brūci, sāka Elizabeti mierināt. – Tā, – viņa apmierināta paziņoja, – ar to pagaidām pietiks, kamēr uzmeklēsim ārstu. – Jā, – Elizabete iečukstējās un piebilda jau skaļākā balsī: – Jā, paldies! Sārtie riņķi pakāpeniski mitējās virpuļot acu priekšā. Viņa atkal spēja saskatīt apkārtni, vērot notiekošo, pierakstīt… Zeme pierima viļņoties. Kaut uz īsu mirkli, tomēr pierima. Un tad atsāka ar jaunu spēku, aizvien spēcīgāk. Un atkal pierima. – Nu jau viss gandrīz ir garām, – Dardedze atviegloti noteica. Elizabete vēlējās iekliegties: “Nē! Ne tik ātri!” Nelabuma mocīta, viņa gandrīz visu bija palaidusi garām. “Vai tiešām tā ir beigusies?” Pavārs vairs nespiedza, vien smilkstēja. – Paldies Dievam! Paldies Dievam! – kāds skaļā balsī noteica un sāka skaitīt lūgšanu. Dardedze piesardzīgi piecēlās kājās. Elizabete sekoja viņas piemēram. Pieķērušies joprojām drebošajai letei, kājās pietrausās arī tūristi. Elizabete palūkojās apkārt. Zemestrīce bija pamatīgi sakratījusi ēku. Ēdnīcā valdīja haoss, uz grīdas gulēja ģipškartona gabali, no griestiem nokarājās vēdcaurules un elektrības vadi. Paveroties cauri tukšajiem loga rāmjiem, bija skaidrs, ka pilsētiņa ir pamatīgi izpostīta. Tomēr Elizabetes uzmanību piesaistīja cilvēki ēdnīcā un uz ielas. Visi kā viens bija pārbijušies, bailēs ieplestām acīm, viņu lūpas kustējās, bet pār tām nenāca ne skaņa… it kā viņiem būtu artikulācijas problēmas, it kā būtu traucēta smadzeņu darbība. Elizabete viņus ļoti labi saprata. Viņu dzīve ritēja drošībā un pārliecībā, ka zeme ir stabila, nemainīga un mūžīga. Tagad neviens nevarēja uzticēties zemei zem kājām. Jā, zemestrīce nes iznīcību ne tikai priekšmetiem. Zemestrīce spēj sagraut drošības izjūtu. Izgaisināt bezrūpību. Mainīt cilvēkus, kas to pārdzīvojuši. Saule spīdēja tikpat spoža kā pirms tam, atmirdzot pa grīdu izkaisītajos galda piederumos, izgaismojot apkritušos galdus un krēslus. Kāda no tūristēm pilnā balsī iesmējās: – Paskatieties uz Bērtu. Viņš ir noķēpājies ar kūku! Sieviete smējās un smējās, un viņas jautrība pamazām pārtapa histērijā. Bērts notrausa no krekla kūkas atliekas un paziņoja: – Es ļoti ceru, ka pludmalē neviena nav. Ja nu nāk cunami… – Jā! – Elizabete strauji ievilka elpu un satvēra somu, kas brīnumainā kārtā joprojām karājās viņai plecā. – Cunami! – Pat nedomā! – Dardedze brīdināja un sagrāba viņu aiz rokas. Tomēr Elizabete izrāvās no viesmīles tvēriena un izskrēja pa durvīm. “Kā gan es to varēju aizmirst? Kā varēju kaut uz brīdi aizmirst? Cunami tuvojas. Tas jau ir ceļā. Un man jāpaspēj nokļūt pie Vērtjūfolsas kanjona.” Viņas jaunās “Tory Burch” sandales bija sabojātas. 7 Aurora Tomsone pievienojās mazajai grupiņai, kas pulcējās ap Mārgaritu, nogaidīja, līdz saruna pierima, un ievaicājās: – Tātad kūrorts vienmēr piederējis Smitu ģimenei? – Tā patiešām ir. Lai gan nebija dzimusi Smitu ģimenē, tomēr Mārgarita lepojās ar dzimtas mantojumu. – Jūs droši vien gatavojaties doties pensijā, – Aurora sacīja. Smaids Mārgaritas sejā pagaisa. – Nebūt ne. Es domāju, ka manā rīcībā vēl ir divi gadu desmiti, lai nobriestu atpūtai un mūžīgajai dusai. Apkārtējie vai nu iesmējās, vai arī sarauca pieres – atkarībā no tā, cik smalkjūtīgi viņi bija. – Aiziešana pensijā nenozīmē, ka cilvēkam uzreiz jāmirst, – Aurora pārliecinoši apgalvoja. – Aktīvai sievietei aiziešana pensijā nozīmē pavadīt laiku pie kāršu galda, dzerot plūmju sulu. Un es šaubos, vai pieskatītāji, kas uzmana vecus, prātu izkūkojušus ļaudis, man atļaus sulai pievienot manu iecienīto īru viskiju, – Mārgarita centās atjokot. – Nē, paldies, es palikšu savā vietā un turpināšu vadīt šo viesnīcu. – Un tomēr, ja gadītos īstais piedāvājums… – Aurora neatlaidīgi turpināja. Mārgaritas mugura vienā mirklī iztaisnojās. Nekustamā īpašuma aģente. Šī nožēlojamā vientuļā sieviete noteikti ir nekustamā īpašuma aģente, kuru viņai varbūt uzsūtījusi pašas mazmeita, lai piespiestu vecmāmiņu atteikties no uzdevuma, ko viņai uzticējis Dievs Tas Kungs, misis Smita un viņas pašas sīkstā daba. Līdzcietība pret Auroru pagaisa, un Mārgarita asā tonī, kādā bija pieradusi komandēt savus padotos, dēlus un mūžībā aizgājušo mīļoto vīru, paziņoja: – Nav tik vilinošu piedāvājumu, kas liktu man izvākties no pašas mājas un atteikties no darba, ko man uzticējis Dievs. Aurora bija pārlieku egocentriska, lai aptvertu vecās kundzes vārdos slēptos draudus, kas noteikti ietekmētu viņas labsajūtu un ērtības, paliekot šajā viesnīcā. Viņa ierunājās aizbildnieciskā tonī, kādā parasti ļaudis runā ar bērniem un padzīvojušiem cilvēkiem: – Dievs visiem dāvā iespēju mūža nogalē atpūsties. – Kad būs pienākusi mana mūža nogale, es noteikti padošu jums ziņu, – Mārgarita, plati smaidot, atbildēja. Un tikai tad muļķa sieviete atskārta savu kļūdu. Par laimi Aurorai, viņus vēroja Mārgaritas viesnīcas menedžeris. Viņš zināja, ka Mārgarita ir noskaitusies, un naski iejaucās sarunā, lūdzot darba devējas palīdzību kādā steidzamā lietā. Viņa atvainojās un sekoja menedžerim pie galdiņa, kur apkalpotājs no viesnīcas atbalstītas vīna darītavas ielēja viņai glāzē nedaudz “Pinot noir” sarkanvīna. Lai arī Mārgarita parasti nedzēra vīnu pirms vakariņām, viņa ieāķēja spieķi elkonī un pateicīgi pieņēma sniegto glāzi. – Viņi visi ir muļķi. Jo īpaši viņa, – Herolds klusi ierunājās. – Tu pat nezini, par ko viņa runāja. – Mārgarita iedzēra vīna malku un saviebās. Ziedu notis nebija viņas gaumē. – Man ir laba ideja. Viņa jau agrāk uzdeva jautājumus. Herolds Ridlijs bija garš un izdēdējis vīrietis, Vjetnamas kara veterāns, kurš zaudējis kāju, uzsprāgstot granātai. Viņš bija bez darba, atkarīgs no alkohola un narkotikām, līdz Mārgarita savāca viņu no ielas un deva viņam iespēju. Un viņš bija gatavs to izmantot – saņēmās un jau trīs gadu desmitus palīdzēja vadīt viesnīcu. – Kaut nu tā būtu… – Mārgarita aprāvās un satrūkusies paskatījās uz šūpuļkrēsliem. Tie šūpojās paši no sevis. Viesnīca nodrebēja, it kā vecā ēka bītos salta vēja. Grīda izliecās viņai zem kājām. Kājas saļodzījās, un viņa krita pret galdu, izmetot glāzi no rokas. Tā saplīsa, un uz visām pusēm pašķīda sārtas šļakatas. “Kas notiek? Kāpēc?” Izmisušajā prātā pazibēja doma, no kuras viņa baidījās visvairāk. “Trieka!” Mārgarita nespēja atgūt līdzsvaru. “Vai man rādās? Laikam mani ķērusi trieka. Vai iespējams cits izskaidrojums?” Un tomēr plīsa ne tikai viņas glāze. Plīsa arī pārējās glāzes, atkorķētās pudeles, gaisā lidoja stikla šķembas, pārvēršot telpu dažādu lausku, baltā un sarkanā vīna juceklī. – Zemestrīce! – kāds iekliedzās. Mārgarita atviegloti nopūtās. “Tātad vecais ķermenis nav mani nodevis. Tātad es vēl neesmu nolemta nožēlojamai eksistencei gultā, bezpalīdzīgi gaidot, kad pēc manis ieradīsies Kaulainā ar izkapti.” Tā ir tikai zemestrīce. Gan viņa, gan viesnīca tādas jau ir pārdzīvojusi… Zeme vareni nodrebēja un saviļņojās. Herolds satvēra viņas roku, lai palīdzētu noturēties kājās, un tad, ļodzīgās zemes nests, klupdams krizdams aizgāzelējās uz protēzes nostāk. “Jāved viesi iekšā, jāseko labi izstrādātajai procedūrai, lai pārciestu zemestrīci.” Tomēr viņas padotie nekad to nebija izmēģinājuši. Neviens pat nebija iztēlojies, ka var notikt kaut kas tāds. Zemestrīce bija tik spēcīga, ka viesnīca šūpojās kā vētras laikā kuģis Ziemeļjūrā. Gan personāls, gan viesi gāja grīļodamies, uztriecoties smagajām dzelzs mēbelēm uz terases. Ēka čīkstēja un vaidēja, it kā sūkstīdamās par nedabisko spēku, kas iedarbojās uz tās konstrukcijām, savukārt viesi pārbīlī ieplestām acīm likās nedabiski klusi. Zemestrīce turpinājās. Nāca jauns vilnis, tam sekoja nākamais. Garās dzīves laikā šajā piekrastē Mārgarita vēl nekad nebija pieredzējusi tik spēcīgu, ilgstošu un biedējošu dabas parādību. Joprojām turēdamās pie galda, viņa pagriezās un uzsauca: – Visi iekšā! Saglabājiet mieru un nāciet iekšā! Apmeklētāji vērās uz viņu bālām sejām, baiļu paralizēti. Tomēr viņai jau bija izdevies pierādīt savu autoritāti un iegūt kontroli pār situāciju. Viņa pamāja. Viesi metās klāt lielajām stikla durvīm. Izrādījās, ka viņas spieķis ir pazudis, acīmredzot tas bija noslīdējis no rokas trakās šūpošanās laikā. “Jāturas pie galda. Es neesmu pietiekami stabila…” Tomēr palikt uz vietas viņa neuzdrošinājās. Ja terase nogāzīsies, tas būs ilgs kritiens okeānā. Herolds atskārta viņas raizes, tomēr nespēja palīdzēt. Viņu bija piemeklējusi tā pati nelaime. Mārgarita devās uz durvju pusi. Pēkšņi viņas ceļā uzradās Džošva Toress, apburoši pasmaidīja un paziņoja: – Es slepus gaidīju izdevību, kad varēšu turēt savās rokās tik jauku sievieti. Ja drīkst, es… Viņš negaidīja atļauju – it kā Mārgarita būtu spējusi viņam atteikt –, pacēla viņu uz rokām un devās uz lielo zāli. Vīrietim pār plecu Mārgarita redzēja, ka vīna darītavas īpašnieks palīdz Heroldam nokļūt iekštelpās. Tikko viņi bija nokļuvuši lielajā zālē, uz grīdas novēlās virs kamīna piestiprinātā aļņa galva. Apgāzās šaurais galdiņš, uz kura gozējās augsta, senatnīga Ķīnas porcelāna vāze. Tā saplīsa; pašķīda porcelāna drumslas, un ūdens šaltis aiztecēja pa grīdu. Gaisā uzvirmoja salauzīto liliju aromāts. Viesnīca šūpojās un šūpojās, visi četri tās stāvi līgojās kā kuģa priekšgals viļņos. “Tas ir sasodīti labi.” Mārgarita bija ieguldījusi veselu bagātību, lai nodrošinātu ēkas papildu seismisko izturību. Personāls deva viesiem norādes, tomēr tie gluži kā aitas pārbijušies mīņājās lielās zāles viducī. Mārgarita lika Džošvam aiznest viņu pie japāņu gonga, kas bija stingri nostiprināts pie sienas. Apķērīgais jauneklis visu saprata. Lai arī grīda līgojās zem kājām, viņš aiztaustījās līdz sienai un nostājās līdzās ar samtu apvilktajam koka āmuram. Āmurs svaidījās kā sauszemē izmesta zivs. Tikai ar otro reizi Mārgaritai izdevās satvert tā kātu un noāķēt no sienas. Viņa iebelza ar to pa gongu. Tas ieskanējās dzidri un skaļi, pārspējot plīstošā stikla un krakšķošo koka konstrukciju kakofoniju. Kā vadoni meklējot, izmisušie viesi pagriezās pret viņu. – Sekojiet maniem darbiniekiem, kāpiet augšā! – viņa uzkliedza un norādīja uz lielajām kāpnēm. – Nē! – Aurora iznira no pūļa un iebrēcās. – Ēka sagrūs! Mums jātiek laukā! “Spītīgā muļķe iedrošinās runāt pretī, jo izdevās nolikt viņu pie vietas!” Mārgarita nodomāja un vēlreiz nodimdināja gongu. Tikko viņa bija nolaidusi āmuru, zemestrīce likās pamazām norimstam. – Šī ēka ir pārdzīvojusi sniega vētras, spēcīgus vējus, lietusgāzes, Mēness aptumsumus un citus ļaunumus, – Mārgarita smaidot skaļā balsī paziņoja. – Tā pārdzīvos arī šo. Tāpēc, lūdzu, sekojiet personālam, viņi uzvedīs jūs pie panorāmas loga, kur būsiet drošā augstumā un varēsiet vērot, kā tuvojas cunami. Izdevās. Vairums viesu nemaz nebija padomājuši, kas notiks, ja viņi paliks dzīvi. It kā mudinot pasteigties, zeme ar jaunu spēku sāka trīcēt un līgoties. Viesi nedrošiem soļiem streipuļoja uz kāpņu pusi. Džošva tiem sekoja ar Mārgaritu uz rokām. Viņa apsvēra domu, vai labāk nevajadzētu viņam pateikt, ka spēj pārvietoties pati saviem spēkiem. Tomēr likās, ka jaunajam vīrietim spēka ir pietiekami, jo viņš devās augšup viegli un ātri, kā veselīgs, jauns zvērs. Viņi uzkāpa otrajā, tad trešajā stāvā. Logu rūtis bija izbirušas, un pa gaiteņiem brāzās spēcīgs okeāna vējš. Trešajā stāvā personāls aizveda viesus uz skatu platformām un brīdināja, lai uzmanās no stikla lauskām. – Kāpiet uz ceturto stāvu, – Mārgarita sacīja Džošvam, jo zināja, ka daži viesi noteikti viņai sekos. Sekotāji bija trīs – Meisons Tērners un viņa vecāki, kuri izvēlējās paļauties uz Mārgaritu. Viņai atlika vien cerēt, ka attaisnos viņu cerības. Kad viņi bija nonākuši augšstāvā, zeme notrīcēja vēl pēdējo reizi. Džošva palīdzēja viņai nostāties uz kājām un piedāvāja elkoni atbalstam. Mārgarita to neatraidīja, un viņi devās pie durvīm un izgāja uz šauras skatu platformas. – Es tālāk neiešu, – Džošva sacīja un pakāpās atpakaļ. Saprotams. Viņi atradās deviņdesmit pēdas virs okeāna, un viņu mocīja nelabums. Gadās. – Paliec, kur esi. Tu tāpat visu redzēsi, – viņa noteica, piegāja pie platformas malas un cieši satvēra margas. Meisons un viņa vecāki nostājās viņai līdzās. – Vai esat pārliecināta, ka būs cunami? – jaunietis vaicāja. – Jā, tur okeāna dibenā ir plaisa. – Viņa pamāja uz okeānu. – Šad un tad mūs padrebina un vienmēr uzmet kādu vilnīti, kas triecas pret klintīm. – Šoreiz tas laikam nebūs nekāds mazais, vai ne? – misis Tērnerei iedrebējās balss. – Nē. – Mārgarita pat spēja to iztēloties. – Šoreiz jūras gultnē radās plaisa, tās malas sasitās kopā, veidojot zemūdens klintis un radot cunami. Poseidona zirgi auļo uz krastu… – Viņa apklusa. Pārējie ieplestām acīm apjukuši lūkojās uz viņu. Viņā atkal bija pamodies stāstnieces gars, bet šiem cilvēkiem bija nepieciešams uzmundrinājums, un viņa nolēma visu prātīgi izskaidrot. – Šeit pie klintīm ir ļoti dziļš. Ja ticam ģeologu teiktajam – un es ceru, ka viņiem var ticēt, – tad mēs redzēsim lejā pamatīgu vilni sašķīstam pret klintīm. – Tad kāpēc mēs kāpām tik augstu? – misters Tērners interesējās. – Tā apgalvo ģeologi, – Mārgarita atbildēja, – bet man ir viesi, un es nevēlos riskēt ar viņu drošību. – Skatieties! – Aizmirsis bailes, Džošva viņiem tuvojās. – Vai jūs redzat? Pār zilo okeānu traucās milzīgs vilnis, tam nevarēja saraudzīt galu ne uz ziemeļiem, ne dienvidiem. Ûdens šļakatas atmirdzēja saulē, cik tālu vien varēja saredzēt. – Šis ir milzīgs, – Mārgarita noteica un pārmeta krustu. – Dievs, stāvi mums klāt! 8 Rakstu darbi Denisam Fosteram bija kā lāsts, un divdesmit viena gada laikā kopš viņa atrašanās šerifa amatā to apjoms bija dubultojies. Visļaunākais bija tas, ka lielākoties tam nebija nekāda sakara ar likuma uzraudzību. Viņam bija jāraksta vides pārskati, ziņojumi par rasu integrāciju, atskaites štata policijai, pilnvarotajiem, ikvienas viņa jurisdikcijā esošās mazpilsētiņas mērijai, ikvienam divkosīgam štata senatoram, kas vēlējās traucēt vietējās tiesībsargājošās institūcijas darbu. Dators it kā bija paredzēts, lai atvieglotu šerifa darbu, tomēr tīmeklis deva iespēju ikvienam paļauties, ka viņš sniegs gaidīto informāciju. Viņš vēlējās, kaut nolādētā pasaule liktu viņu mierā un nejauktos viņa darbā. Viņš vēlējās, kaut varētu netraucēti strādāt un nelikties ne zinis par noziegumu Sanfrancisko. Un tomēr tas tirdīja viņa prātu, neļāva naktīs gulēt, grauza apziņu, steidzinot izvēlēties to, ko viņš nepavisam negribēja. Kad monitors sašūpojās, viņš nosprieda, ka beidzot liek sevi manīt miega bads. Tad piepeši krēsls paripoja uz priekšu. Deniss pieķērās pie galda malas un piecēlās kājās. Krēsls aizripinājās nostāk. Un tad iekrakšķējās zeme un notrīcēja kā želeja. “Paldies Dievam! Paldies Dievam! Es esmu glābts. Nevajadzēs pieņemt lēmumu tā sasodītā sērijveida slepkavas lietā. Man ir attaisnojums, ļoti labs attaisnojums. Zemestrīce. Spēcīga zemestrīce.” Mona sāka kliegt un pieprasīja, lai viņš uzņemas vadību, lai rīkojas. It kā viņš spētu novērst zemestrīci. “Mīļais Dievs, tā sieviete ir muļķe! Vai tad viņa nedzird šāvienu troksni uz ielas? Vai tiešām kāds trakais nospriedis, ka pasaulei pienācis gals? Vai izmanto pistoli, lai ļaudis ātrāk nonāktu paradīzē?” Griesti saplaisāja, kad Fosters joņoja uz vecās mērijas ēkas ārdurvju pusi. Baltais apmetums sabirza sīkos gabaliņos un nolija pār viņu kā lietus. Viņš satvēra rokturi, tomēr, lai kā arī pūlējās, durvis atvērt nespēja – tās bija iesprūdušas. Kad nāca nākamais grūdiens, durvis pašas atdarījās. Savēcinājis rokas, viņš grīļīgi atkāpās, tad metās uz priekšu, izvilkdams no maksts pistoli. Izkļuvis ārpusē uz augstajām betona kāpnēm, Fosters atskārta, ka dzirdētais troksnis nav šāvieni. No mērijas fasādes bira ķieģeļi, atsitās pret ietvi un eksplodēja, pārvēršoties sārtos putekļu mākonīšos. Daži nokrita uz braucamās daļas un iegrima uzsilušajā asfaltā. Ceļa segumā pavērās plaisa; nāca grūdiens, un tā aizcirtās kā milža mute. Tas atkārtojās vēl un vēl, un ikreiz gaisā pacēlās putekļi un izšļācās ūdens. Kāda automašīna bija apstājusies ielas viducī. Vadītāja sēdēja, no visa spēka ieķērusies stūrē, it kā tā spētu kontrolēt mežonīgās kustības. Nākamās automašīnas šoferis nepārtraukti spieda skaņas signālu – laikam bija iedomājies, ka tiks drošībā, ja sieviete izkustinās savu spēkratu. Uz drošību te nebija ko cerēt. Nekur nebija droši. Ne tobrīd. Pilsētnieki, kurus Fosters pazina, un tūristi, kas viņam bija sveši, turējās pie laternu stabiem vai bija ar rokām aptvēruši galvas, lai pasargātos no krītošajiem drupu fragmentiem. Kāds piecgadīgs bērns stāvēja viens uz ietves, raudzījās augšup un izkliedza savas bailes debesīm. Fosters iebāza pistoli makstī un metās skriet. Pa muguru trāpīja ķieģelis, aizsitot elpu. Nākamais – vieglāks un salauzts – aizķēra ausi, un viņš juta siltu asiņu strūkliņu urdzam lejup pa kaklu. Ticis līdz bērnam, viņš to pacēla uz rokām, iznesa ielas vidū un izstiepa rādītājpirkstu pret vadītāju, kas histēriski darbināja signāltauri. Troksnis mitējās. Tomēr nemitējās elles troksnis – ielas otrā malā nevaldāmi zvanīja vecās bīskapa katedrāles zvani. Pacēlis skatienu augšup, Fosters redzēja, kā dievnama smaile lēnām nogāžas uz jumta. Kāds aiz muguras iekliedzās. Viņš apgriezās un ieraudzīja, ka mērijas ēkas betona arabeskas atdalās no sienas un noveļas uz ielas. Krītošais rotājums sadragāja trīs automašīnas, no kurām viena bija šerifa biroja patruļmašīna. Kāds uzsauca, un Fosters pamanīja sievieti, kura izkāpa no savas automašīnas. – Dodiet viņu man, – kundze nokliedza un pastiepa rokas. “Nav viņas bērns, tomēr tā būs labāk. Turklāt man ir daudz darāmā,” Fosters nosprieda. Viņš pasniedza puiku sievietei un aizskrēja pie sadragātajām automašīnām. Dievs vien zināja tādas rīcības iemeslus. Ja iekšā kāds sēdēja, tad viņš bija miris un pagalam. Tomēr automašīnās neviena nebija, un cilvēki tagad zināja, kā rīkoties. Klupdami krizdami viņi grīļojās uz ielas vidu, tālāk no ēkām un luksoforiem, kas bīstami šūpojās vados, kuri švīkstēja kā pātagas. Apkārt vārījās īsta elle; viņam pievienojās arī pārējie policisti. Krietni vīri un sievas. Viņi riskētu ar dzīvību apgabala iedzīvotāju dēļ. Lai gan zemestrīces ļaunie zobi plosīja pilsētu, izpostot ceļus, namus un pašu mājas, viņš kolēģiem lika pārmeklēt Vērtjūfolsu. Fosters zināja, ka diena vēl nebūs beigusies, bet šī katastrofa paņems visu viņa enerģiju, zināšanas un prātu, tāpēc neviens nevarēs viņu vainot, ka, pildot savus amata pienākumus, viņš aizmirsis par notikumiem Sanfrancisko. Neviens viņu nevarēs vainot. 9 Kateri savāca žetonus un piecēlās no galda. – Es ieliešu sev kafiju. Vai vēl kāds pievienotos? – Nē, es gribu kaut ko stiprāku, – Sančess atbildēja. – Tu esi darbā, – Kateri attrauca un plati pasmaidīja. Sančess jokoja. Viņa to zināja. Tā bija viņa atbilde uz augstākās klases pokera spēlmanes doto triecienu visai komandai… un jo īpaši viņam un Edamsam. Sančess nesagādās problēmas, bet Edams zaudējumu pamatīgi pārdzīvoja. Pats par sevi saprotams, ka savs nopelns viņa īgnumā bija arī dienesta biedru ķircināšanās. Kateri pagriezās, devās pie kafijas automāta un prātoja, vai Edamss spētu sagādāt viņai problēmas, vai tomēr izmantotu sakarus un lūgtu viņu pārcelt uz citu dienesta vietu. Ar fizisku uzbrukumu viņa tomēr nebija rēķinājusies. Edamss no mugurpuses gāzās viņai virsū un notrieca no kājām. Kateri nokrita, stipri sasitās, tomēr knaši pielēca kājās un savilka dūres, gatava cīņai… un sagrīļojās. It kā būtu piedzērusies. Zeme līgojās kā kuģa klājs vētras laikā. Uzbrukums, jā. Tomēr uzbrucējs nebija Edamss. Viņai uzbruka pati zeme. Kateri mātes cilts indiāņi mēdza stāstīt leģendu par dievu un nezvēru milzu vardes veidolā, kas snauda savā patvērumā tālu no krasta. Pamodies nezvērs lēca, lai nokostu gabaliņu saules, un zeme lūza gabalos. Indiāņiem bija arī citas leģendas, piemēram, par okeānu, kurš reizumis upes iztekā pie ostas uzbruka zemei, lai to apēstu. Viņas cilts piederīgie pēla valdības neapdomību, ierīkojot krasta apsardzes staciju Vērtjūfolsas ostā, bet vecajie pareģoja, ka viendien to aprīs okeāns. Un tā diena bija pienākusi. Tomēr Kateri bija rūpīgi gatavojusies. Viņa zināja, kas darāms. Zeme šūpojās grūdienos zem viņas kājām, gāzās skapji, bet viņa uzsauca: – Visi ārā no šejienes! Un dabūjiet cilvēkus laukā no ostas. Ja viņiem ir jahtas, lai brauc ārā aiz viļņlauža. Un sakiet, lai brauc, cik ātri vien spēj. Tad vediet laukā no ostas kuterus. Vīri vērās uz viņu kā īsti muļķi. – Tuvojas cunami, – viņa strupi paskaidroja un pamāja uz logu, no kura pavērās skats uz zilo okeānu. Beidzot viņi saprata. Vēsais profesionālisms ātri kliedēja bailes, un vīri, spītējot zemestrīcei, aizskrēja pēc aprīkojuma. Visi vīri… izņemot Edamsu. Viņš stāvēja un bezkaislīgi lūkojās uz komandieri. – Kā tu to zini? – viņš vaicāja. – Ka cunami tuvojas? Es to zinu, – viņa atcirta un uzģērba glābšanas vesti. – Tas būs milzīgs vilnis, pacels visu, kas atrodas ostā, un iznesīs sauszemē. Tāds vilnis izmetīs sauszemē pat kuterus, – viņa turpināja, kamēr pamats viļņojās zem kājām. Šī zemestrīce bija slepkava. Burtiskā nozīmē. – Cunami nevar būt tik spēcīgs, lai iznestu sauszemē krasta apsardzes kuterus, – Edamss iebilda. – Tu esi stulbenis, – streipuļodams uz durvju pusi, sarunā iejaucās Sančess. – Tiešām neesi redzējis nevienu video par cunami pie Japānas krastiem? Edamss vēroja, kā, nesot rokās ekipējumu, dienesta biedri skriešus pārvietojas pa ostu un izkliedz pavēles kuteru un jahtu īpašniekiem. Zvejnieki jau bija ceļā, kuteri jau slīdēja garām molam. Viņi zināja, kāds ir šis okeāns. Daži atpūtnieki, pārbijušies līdz nāvei, skrēja pilsētas virzienā. Bet Kateri bija palikusi kopā ar puisi, kurš izrādījās pārāk stulbs, lai nobītos. – Tu būsi atbildīgs par “Džīniju”, – viņa uzsauca un steidzās laukā pie savējiem. – Izpildi savu pienākumu, leitnant! – Atskatījusies viņa redzēja, kā Edamss pūlas neizkustēties no vietas. – Paliec vien šeit, ja vēlies, – viņa piebilda. – Cunami aizskalos visu, kas atrodas piekrastē. Kad tas būs noticis, es tavu līķi nodošu kara tribunālam. Edamss beidzot devās pēc ekipējuma. Viņš neticēja komandierei. To pierādīja viņa attieksme. Tomēr pa logiem viņš redzēja, ka pārējie krasta apsardzes vīri jau ir ceļā uz piestātni. Iespējams, ka dienesta biedru satraukums beidzot bija apskaidrojis viņa prātu. Nepilna vienība un trīs kuteri, kas jāizved cauri šaurajiem viļņlauža vārtiem. Viss būs labi, ja viņiem izdosies pieveikt trakos viļņus un izbraukt jūrā, pirms sāks celties pirmais milzu vilnis. Ja neizdosies, spēcīgais vilnis sagrābs kuterus, apgāzīs un nogremdēs vai arī izmetīs krastā, un tie būs pagalam. Iegrimusi drūmās pārdomās, viņa steidzās uz “Dzelzs Salivanu”, pēdējo ostā palikušo krasta apsardzes kuteri. Laika bija pavisam maz. 10 Elizabete skriešus paveica visu ceļu no kafejnīcas “Skats uz okeānu” pilsētas centrā līdz Vērtjūfolsas kanjona malai. Viņa lūkojās un lūkojās visapkārt un gluži kā lūgšanā skandēja: – Ak Dievs! Ak Dievs! Ak Dievs! Viņa paguva laikā. Pirmais vilnis vēl nebija sasniedzis krastu. Satraukumā trīcēdama, viņa nolika somu uz zemes. Varbūt tas bija nevis satraukums, bet šoka sekas? Tieši viņai pie kājām atlūza zemes gabals un ievēlās kanjona dziļumos. Viņa nedaudz atkāpās no kanjona malas. “Tas ir mans pienākums, man tas jādara ģeoloģijas, komandas un tēva atstātā zinātniskā mantojuma dēļ.” Šis bija mirklis, kas vienoja divus lielākos ar zinātnisko izpēti saistītos piedzīvojumus viņas dzīvē – varenu zemestrīci un tai sekojošu cunami. Kad viņa izņēma no somas videokameru, par sevi atgādināja ievainojums, novēršot Elizabetes uzmanību no neatlaidīgās, nesaudzīgās zemestrīces. Viņa aplūkoja Dardedzes uzlikto improvizēto pārsēju, ko asinis bija iekrāsojušas sarkanu. Vispārīgos vilcienos spriežot, pārgriezta plauksta ir uzskatāma par nenozīmīgu ievainojumu, tomēr Elizabete piesardzīgi noņēma objektīva vāciņu un dziļi ieelpoja, lai nomierinātos. Šis bija nozīmīgākais brīdis viņas dzīvē. Nevienam nav jāzina, ka viņa tikko noskrējusi vienu, komats, sešas jūdzes un ir aizelsusies. Nevienam nav jāzina, ka viņa ir pārgriezusi plaukstu un, asinis ieraugot, viņai nāk ģībonis. Viņai jāsakopo domas un jānostāda balss. Pavērsusi kameru pret austrumiem, pret straumi, viņa sāka filmēt. – Elizabete Benere, Benera Ìeoloģiskās izpētes grupa, Vērtjūfolsā Vašingtonas štatā. Piecpadsmitais augusts pulksten septiņos un trīsdesmit astoņās minūtēs vakarā. Ir pagājušas aptuveni divdesmit piecas minūtes kopš brīža, kad beidzās zemestrīce, un es atrodos kanjona malā, lai dokumentētu tās ietekmi uz skarto teritoriju un novērotu cunami tuvošanos. Ja palūkojamies uz austrumiem, mēs redzam četrdesmit pēdas augstu granīta masīvu, Vērtjūfolsas ūdenskritumu, no kura upe ieplūst Vērtjūfolsas kanjonā. Septiņas jūdzes tālāk upe ietek Klusajā okeānā, – viņa komentēja, lēnām pagriežot kameru no austrumiem uz rietumiem okeāna virzienā. Okeāns joprojām šķita tāds pat kā parasti – mežonīgs, putās sakults. Ja viss izpētes gaitā atklātais izrādīsies taisnība, tad pavisam drīz parādīsies cunami. Cik ilgi jāgaida, tas atkarīgs no tā, kur izveidojies nomats un cik tālu no krasta tas atrodas. – Es esmu plaši pētījusi šo apgabalu, arī fotogrāfijas, kuras Čārlzs Beners uzņēmis pirmajā kanjona izpētes dienā, un tās, kuras uzņemtas turpmāko divdesmit piecu gadu laikā. Pēdējos desmit mēnešus es personīgi esmu piedalījusies izpētes darbā un izstaigājusi visas takas, rāpojusi dubļos, pētījusi ģeoloģiskos slāņus. Kā jūs redzat, pat pēc tik spēcīgas zemestrīces šajā apvidū gandrīz nekas nav mainījies. Upe joprojām mutuļo pāri nogāzei, – filmējot upes gultni, viņa turpināja. – Koku un krūmāju saknes stingri turas kanjona sienā, – viņa komentēja, pavēršot kameru pret kanjona pretējo malu, – tomēr pievērsiet uzmanību! Iežu noslīdējumi iznīcinājuši veģetāciju uz kanjona sienām, atsedzot jaunus ģeoloģiskos slāņus. Tas ir svarīgi, jo, ja palūkojamies uz rietumiem, varam redzēt, ka šis kanjons paplašinās, – Elizabete skaidroja un lēnām devās uz kanjona augstāko malu, kas atradās rietumu pusē. Bija aizritējušas tikai dažas minūtes, kopš viņa pēdējo reizi bija palūkojusies uz okeānu. Tas izrādījās mainījies. Satraukumā Elizabetei uz mirkli aizrāvās elpa. Tomēr viņa saņēmās un turpināja nosvērtā, lietišķā balsī komentēt notiekošo: – Nepatikšanas briest vietā, kur upe tiekas ar Kluso okeānu. Vairumā gadījumu pirms cunami okeāns atkāpjas, atklājot klintis, smilšu sēkļus upes grīvā, arī gultni, atstājot zivis, augus un citas ūdens radības sausumā, – viņa stāstīja un lēnām filmēja apkārtni. Elizabete bija uzklausījusi daudz stāstu par to, kā sākas cunami, noskatījusies aculiecinieku uzņemtos videomateriālus, mēģinājusi iztēloties, kā tas būs, kad viņa to redzēs savām acīm. Šī diena bija pienākusi, turklāt viņa bija vienīgā no izpētes grupas, kurai laimējās kļūt par kataklizmas liecinieci. Viņa daudz lika uz spēles – ne tikai zināšanas, kuras daudzi zinātnieki līdz pēdējam sīkumam pētīs un pārrunās lekcijās un konferencēs. Tūkstošiem cilvēku televizoros redzēs viņas nofilmēto videomateriālu. “Man arī jāceļ sava reputācija, kas lielākoties ir nevis pašas, bet vecāku paveiktā nopelns. Ir jāpierāda, ka es neesmu skaista un vieglprātīga sieviete kā Mistija vai ar slepkavnieciskām tieksmēm kā Čārlzs. Ja es saglabāšu vēsu prātu, tad neviens nekad vairs aizdomīgi nepētīs mani un neaprunās aiz muguras.” Geriks, visticamāk, sacītu, ka viņa māna sevi, un viņam varētu būt taisnība. “Hei, Gerik! Varbūt es vēlos pati sev kaut ko pierādīt!” Labi nostādītā lektores balsī viņa turpināja runāt aizkadrā: – Šeit mēs varam pārliecināties par šī apgalvojuma patiesumu, tāpat varam secināt, ka visi Vērtjūfolsas kanjona ģeoloģiskie rādītāji liecina par spēcīgiem cunami, kas agrākos laikos pārplūdinājuši upes gultni, piepildījuši kanjonu kā vannu un… uzgaidiet. Paverieties uz okeānu! Vai ūdens līmenis nav pacēlies? Sirds sitās tik spēcīgi, tās puksti atbalsojās smadzenēs. Tikai viļņošanās. Citureiz viņa tam pat nepievērstu uzmanību. Tomēr vilnis bija garš, tas pletās no ziemeļiem uz dienvidiem, cik tālu vien sniedzas skatiens, un strauji pārvietojās. Viņa izstiepa rokas, atrāvās no ekrāna un raudzījās pāri kamerai, kā vilnis tuvojas, pieaug un kļūst aizvien augstāks un augstāks un traucas viņai pretim. Satraukums pieņēmās spēkā, bet viņa atsāka stāstījumu: – Šobrīd jūs esat liecinieki tam, ka mūsu izvirzītā teorija ir patiesa, proti, okeāna seklā gultne pie ieejas Vērtjūfolsas kanjonā veicina neparasti augstu cunami viļņu veidošanos. Vilnis sakūlās putās un ar neiedomājamu troksni gāzās krastā, pārplūdinot upi, raujot ārā no zemes kokus ar visām saknēm un metot tos gaisā. Straume izskaloja augsni kanjona augšmalā, milzu akmens bluķi vēlās kā marmora bumbiņas nebēdnīga puišeļa plaukstā. Viļņa spēks sakūla ūdeni vispirms brūnganu, bet pēcāk tas kļuva melns. – Zeme dun un dreb zem kājām, un es nezinu, vai to radījis spēcīgais cunami vilnis, vai tie ir jauni grūdieni. Lai arī es atrodos iespējami augstākajā punktā, kuru ūdens līmenis nav sasniedzis nevienā ģeoloģiskajā laikmetā, šīs ir reālas briesmas, jo visam pienāk pirmā reize. Tas tiešām bija bīstami, jo ūdens varēja izgrauzt ceļu arī uz šo pusi un aizraut viņu sev līdzi. Viņas līķis pazustu bez vēsts. Tomēr viņa ne par kādu cenu neizkustēsies no vietas. Viņai bija lemts kļūt par šī brīža aculiecinieci. Viņa par to bija sapņojusi, cerējusi, ka tas notiks, iztēlojusies. Viņa atminējās tēva stāstu par sen notikušu dabas stihiju… Čārlzs sēdēja viņai blakus uz saules sasildīta klints bluķa, norādīja uz jūru un, izteiksmīgi žestikulēdams, stāstīja mazajai Elizabetei par nemierīgo zemi. Par to, kā šķietami nemainīgā zeme var vienā acumirklī pārvērsties, iekvēloties sārta kā uguns, zalgot zila kā ledus, drebēt un lūzt. Elizabete klausījās apbrīnā un satraukumā ieplestām acīm, līdz mamma apvija rokas tētim ap kaklu, noskūpstīja viņu uz vaiga un sacīja: – Būs jau gana, Čārlz. Viņai rādīsies slikti sapņi. – Nerādīsies, vai ne, Elizabet? – tētis apvaicājās. – Nē! – meitene braši atbildēja. Tētis palūkojās uz mammu un sacīja: – Redzi? Viņa caurcaurēm ir mana meita. Kaut gan skaistums viņai ir no tevis. Tētis – slaids, garš, saulē iededzis vīrietis ar pašķidriem matiem un vārnu kājiņām acu kaktiņos – viņai uzmundrinoši uzsmaidīja. Mamma noskūpstīja viņu. Elizabete pamanīja, ka mamma sažņaudza plaukstā tēta golfa krekla apkaklīti tik spēcīgi, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Pagriezusi galvu, viņa uzsmaidīja savai mazulītei. – Kad Elizabete izaugs, viņa būs skaistāka par mani. Bet tagad laiks ēst. Tētis negribīgi atlaida rokas un veltīja sievai mīlestības pilnu skatienu. Elizabete jutās labi. Drošībā. Tomēr mammai viņa neticēja. Mammīte bija skaista – gaiši zeltainie mati zaigoja kā oreols ap viņas galvu, bet lielās acis mirdzēja tumši zilas. Elizabetei mamma likās visskaistākā. Mammīte…” Dunoņa mitējās. Elizabete atviegloti uzelpoja. Tas bija vareni un biedējoši, un tā bija pagātne. Tagadnē uzglūnēja pavisam jaunas briesmas. Garais, milzīgais, putojošais vilnis pārvērtās atvarā. Tas griezās, rēkdams kā izsalcis nezvērs. Tas pamazām aprija kanjona malas, rāpdamies augstāk un augstāk. Elizabete pirmo reizi sajuta īstas bailes. “Skrien, Elizabet, skrien!” Un tad ūdens kanjona centrā devās atceļā uz nepielūdzamo okeānu, raujot sev līdzi pārējo ūdens masu un izmirkušo zemi. Elizabete pakāpās tālāk no malas. Viņa mēģināja sev iestāstīt, ka šīs bailes, lai arī dabiskas, tomēr ir sīkums, un atsāka stāstījumu aizkadrā: – Pirmais cunami vilnis atkāpjas, tomēr, ņemot vērā zemestrīces stiprumu, es domāju, ka būs vismaz trīs viļņi. Tagad viņa zināja, ka veidojas ūdens virpulis. Kad nākamais vilnis būs klāt, viņa laikus atkāpsies, iekams tas viņu nobiedējis. Geriks allaž apgalvoja, ka briesmu gadījumā Elizabete zaudē veselo saprātu. Var jau būt. Nav pirmā reize. Tomēr viņa mācījās no savām kļūdām. Par Geriku gan to nevarēja sacīt. 11 Bija pagājusi vairāk nekā stunda, trīs viļņi baisā, varenā, graujošā ritmā bija parādījušies un atkāpušies. Otrais cunami vilnis bija spēcīgākais; tā putu krēpes sniedzās līdz pat kanjona pusei. Zemei rībot zem Elizabetes kājām, tas aiznesa sev līdzi visu, ko varēja. Viņai bija žēl, ka viss beidzies. Šad un tad nāca kāds zemestrīces pēcgrūdiens, viļņi kā noguruši pamazām atslāba… Lai kā arī būtu, videokameras akumulators bija gandrīz tukšs. Satraukuma un noguruma aizmiglotā balsī Elizabete vēl piemetināja: – Saule riet, un viens no draudošākajiem dabas uzbrukumiem, manuprāt, ir beidzies. Kad atgriezīsies mana komanda, un es esmu pārliecināta, ka tā notiks, mēs atsāksim darbu Vērtjūfolsas kanjona zonās. Saprotams, ka mēs izmantosim GPS, lai tās precīzi noteiktu vietu, un pētīsim, kādas izmaiņas ir radījusi zemestrīce un cunami. Bet šobrīd, kamēr riet saule, es jūtu, kā zeme elpo man zem kājām, un prātoju, ko mums nesīs rītdiena. Elizabete Benere no Vērtjūfolsas kanjona. Trīcēdama no saviļņojuma un, iespējams, pārdzīvotajām bailēm, viņa izslēdza kameru, ielika to somā, bet somu novietoja uz zemes. “Krēslo. Visļaunākais jau ir aiz muguras. Es mierīgi varu atgriezties pilsētā.” Tomēr sirds joprojām strauji sitās, vēlme uzzināt, iemācīties un redzēt vairāk par šīs brīnišķīgās kataklizmas sīkākajām detaļām kā narkotikas indēja viņas asinis. Elizabete nolēma vēl pēdējo reizi visu aplūkot un tad doties uz pilsētu. Tikai pēdējo reizi pārbaudīt dabas varenā spēka atstātos pierādījumus tam, ka ir taisnība viss, ko viņa un viņas tēvs bija atklājis. Viņa tuvojās kanjona malai vietā, kur zeme bija iebrukusi, noslīdējusi pa stāvo kanjona sienu, un skatījās, uzmanīgi vēroja, lai nepalaistu garām pat vissīkāko detaļu. Viņa bija apmierināta ar sevi un priecājās, ka īstajā laikā atradusies īstajā vietā, lai izbaudītu dabas mežonīgo spēku un varenību. Iesmeldzās plauksta. Sāpes pievērsa viņas domas nenozīmīgākiem dzīves sīkumiem. Viņa gribēja palikt te, tomēr zināja, ka jāatgriežas pilsētā un jāuzmeklē ārsts. Negaidot viņas uzmanību ūdens sanesto gružu kaudzē apmēram sešas pēdas zemāk kanjonā piesaistīja kaut kas balts. “Kas tas ir… lejā? Kauls?” Neatrāvusi no tā skatienu, pieturoties pie koku stumbriem un zariem, viņa soli pa solim lēnām trausās lejup pa dubļaino, slideno nogāzi. “Augšstilba kauls? Cilvēka augšstilba kauls?” Elizabeti mocīja visnotaļ zinātniska interese. “Vai cunami būtu atsedzis kādas arheoloģiskas vērtības? Tas tik būtu lieliski, ja būtu piepildījušās tēva graujošās katastrofas prognozes un turklāt šī stihiskā nelaime atsegtu pieeju aizvēsturiskai seno cilvēku ierīkotai apmetnes vietai!” Krūmājā kaut kas sakustējās. Elizabete neviļus apslāpēti iekliedzās, tad piespieda plaukstu pie krūtīm, redzot naski aizlokamies prievīščūsku. Zemapziņā atausa tēva sacītais: “No tevis tās baidās vairāk nekā tu no viņām.” Tam Elizabete īsti neticēja. Viņa vairāk vai mazāk spēja sadzīvot ar jebkuru dzīvu radību, tomēr čūskas… Šermuļi skrēja pār kauliem. Jākāpj atpakaļ. Viņa zināja, ka tā rīkoties būtu prātīgi. Čūskas nebija vienīgās radības, kuras ūdens aizskalojis no ierastās dzīves vietas. Jebkura būtne, ko pārsteigusi šī nelaime, ir pārbiedēta un naidīga. Koku stumbri ar blīvi saaugušajiem zariem bija viņas mērķis, tomēr ūdens tos bija sasniedzis. Zeme ap tiem bija nestabila un jebkurā brīdī varēja noslīdēt bezdibenī. Pamatam pat viegli iedreboties, viņa ieveltos dubļos lejāk, slīdētu dziļāk, kamēr ceļā gadītos kāds lielāks akmens vai koka atlūza. Bet varbūt viņa pārveltos pāri jaunveidojumam klints masīvā un kristu līdz pat kanjona apakšai. “Vismaz videokamera ir drošībā manā somā kanjona malā.” Muļķīga doma. Tomēr kauls viņu vilināja, adrenalīns mudināja doties tālāk. Kauls krēslā palsoja, viņa tuvojās un pastiepa roku. Pirksti tam pieskārās. Elizabete paliecās, satvēra kaulu plaukstā, pacēla un aplūkoja. Tas nelikās tik vecs, lai gan neapšaubāmi tāds bija. Miesa sen bija sairusi, tomēr kaulu sadalīšanās process nebija skāris. Tajā nebija plaisu, kas liecinātu par iespaidīgu vecumu. Elizabete to grozīja rokās. Patiesībā viņa pat nezināja, vai tas ir cilvēka kauls. “Par ko gan es biju domājusi, kā pieļāvu, ka degsme ievilina mani šeit?” No augšas atskanēja vīrieša balss: – Ko tu dari? Viņa satrūkās, elpa aizrāvās, un kauls izkrita no rokas. Viņa strauji pastiepās, lai to satvertu. Veiksmīgi. Tomēr zeme izrādījās gluma, Elizabete paslīdēja, nokrita sēdus, šļūca dziļāk un sev par lielu kaunu un arī laimi atdūrās zaru kaudzē. Plauksta iesmeldzās, sāpes caururba visu ķermeni. Viņa aizvēra acis un tikai pēc krietna brīža spēja saņemt sevi rokās. Viņa palūkojās augšup uz kanjona malu. Tumstošajās debesīs viņa manīja vīrieša siluetu. Viņam galvā bija cepure ar platām malām, bet rokas bija iespraustas sānos. Vīrietim pie sāniem karājās pistole. Tas bija šerifs. Deniss Fosters. Viņš lūkojās uz Elizabeti tik neganti, it kā būtu viņu pieķēris pastrādājam noziegumu. Pamodās vainas apziņa. – Es, mmm… Es ieraudzīju šo kaulu, – viņa taisnojās un pacēla kaulu tā, lai šerifs to redzētu. – Domāju, ka tas ir… arheoloģisks atradums… – Šerifs likās pikts un klusēja. – Zināt, es iedomājos, ka cunami atsedzis vietu, kur senie cilvēki uzbūvējuši apmetni… – Viņas balss izdzisa. Šerifam Fosteram Elizabete nekad nebija patikusi. Viņa bija pieradusi, ka cilvēki viņai neuzticas, izturas rezervēti. Bet šerifs jau pirmajā tikšanās reizē likās naidīgāk noskaņots nekā pārējie. Viņš bija viens no tiem, kuri liecināja pret tēvu tiesā. Elizabete būtu nospriedusi, ka viņš ļauni tīksminās vai ir aizbildniecisks, tomēr šerifs jau pirmajā mirklī, tikko pamanīja jauno sievieti kafejnīcā “Skats uz okeānu”, lika noprast, ka ienīst viņu un nevēlas pat satikt. Varbūt viņa pārāk atgādināja Mistiju. Krustmāte reizēm tā izturējās un sodījās, ka meitene ir tik ļoti līdzīga viņas māsai. – Tu šeit esi viena, – viņš sacīja. – Ja kaut kas atgadītos, tev ilgi būtu jāgaida palīdzība. Elizabetei šerifa teiktais likās… draudīgs. – Es zinu. – Zemestrīce ir pamatīgi izpostījusi pilsētu. – Droši vien, – viņa atbildēja, pasita kaulu padusē un sāka rāpties augšup. Viņa tvērās pie stumbriem un zariem, izmantoja veselo roku, lai pievilktu ķermeņa svaru un pārvietotos no vienas vietas uz nākamo. Šerifs Fosters nepiedāvāja palīdzību, tikai noskatījās. Iespējams, viņš nosprieda, ka Elizabete saviem spēkiem tika lejā un tiks arī laukā no kanjona. Un tomēr prom viņš negāja – stāvēja nekustīgi un nepacietīgi vēroja. Ja Elizabete zinātu citu ceļu, tad noteikti izvēlētos to. Beidzot viņa burtiski četrrāpus iztrausās no kanjona. Fosters atkāpās, bet tikai nedaudz. Viņa pieslējās kājās, palūkojās apkārt un ieraudzīja savu somu… Tā bija viņam aiz muguras. – Vai tagad esi apmierināta? – viņš apvaicājās, it kā viņam būtu tiesības to zināt. Elizabete izvilka kaulu no paduses un vēlreiz aplūkoja. – Saprotams, arheoloģija nav mana specialitāte, tomēr domāju, ka šis kauls ir ne vairāk kā simts vai divsimts gadu vecs. Fosters tik tikko pavērās uz kaulu un teica: – Varbūt tas ir no ielasmeitu apbedījuma. Nicīgais tonis un vārds, kuru Elizabete bija dzirdējusi piedēvējam viņas mātei, pārsteidza. Šerifs nebūt neizturējās rupji pret viņu, tomēr Elizabetei likās citādāk. – Par ko jūs runājat? – Ir nostāsts, ka Vērtjūfolsā deviņpadsmitā gadsimta beigās bija visai plaukstošs bordelis. Pilsētas cienījamās lēdijas nevēlējās, lai vieglas uzvedības sievietes tiek apbedītas kapsētā līdzās tikumīgiem ļaudīm. Tāpēc šim nolūkam tika ierādīts līdzenāks zemesgabals tālāk no pilsētas un tuvāk kanjonam. Sievietes no bordeļa tika apglabātas tur, – Fosters vēsi noskaldīja. – Vai tā ir taisnība? – Elizabete abām rokām satvēra kaulu. – Nezinu, bet izklausās ticami. – Ak, – atskārtusi, ka sažņaugusi kaulu kā pašaizsardzības ieroci, viņa novilka un piemetināja: – Cik bezsirdīgi. Fosters vairs nelikās nepacietīgs un drīzāk bija dusmīgs. – Es nespēju tikt galā ar to, kas notiek pilsētā, un šobrīd veicu perimetra pārbaudi, lai konstatētu, kādi ir zaudējumu apmēri un vai kādam nav nepieciešama palīdzība, bet jūs gribat, lai es pievēršos veciem kauliem? Pagāja mirklis, līdz Elizabete saprata, ka Fosters viņas piezīmi par bezsirdību attiecinājis uz sevi. – Ak nē! Es gribēju… gribēju teikt, ka pilsētas iedzīvotāji bija bezsirdīgi, aprokot mirušās ielasmeitas tik nomaļā vietā. – Ā, lai nu paliek, – viņš attrauca un atmeta ar roku. Elizabete samiedza acis un pieliecās, it kā izvairīdamās. Viņai likās, ka šerifa acis apmierināti iemirdzas. “Varmācīgs. Viņš ir varmācīgs un bīstams. Bet mani neaiztiks, jo ir taču šerifs.” Un tomēr… pilsēta atradās pusotras jūdzes attālumā. “Ja viņš gribētu nodarīt man pāri, neviens nedzirdētu manus palīgā saucienus. Turklāt atbrīvoties no līķa būtu vieglāk par vieglu – pārveltu pāri klints malai un visiem klāstītu, ka trakā vīra meita nositusies, filmējot cunami.” – Vai pilsētā kāds ir cietis? – viņa apvaicājās un cerēja, ka atbilde būs noliedzoša. – Vēl mēs neesam atraduši bojāgājušo līķus. Tomēr cilvēki ir iesprostoti sabrukušo māju drupās. Mediķiem ir daudz darba. Tev jāatgriežas pilsētā. Un plaukstai vajadzētu uzlikt šuves. Elizabete pakāpās sānis, pieliecās un satvēra somas rokturi. – Kā jūs zināt, ka man plaukstai jāuzliek šuves? Fosters atkal piepūtās un pikti atbildēja: – Tāpēc, ka Dardedze Vējaspārne atskrēja pie manis kliegdama, ka tu varbūt kaut kur noasiņo un man tevi jāsameklē. Kā tu domā, kāpēc es veicu perimetra pārbaudi? – Nezinu. Paldies. Tas tiešām ir ļoti jauki, – Elizabete atbildēja un, uzmetusi somu plecā, ātri atlēca nostāk. Kaulu viņa joprojām turēja rokās kā rungu. – Dod man to draņķi! – Fosters naski to satvēra un izrāva viņai no rokām. Viņa apcirtās un aizskrēja. Šerifs Fosters bija vīrietis, kurš centās noturēt līdzsvaru varmācības bezdibeņa malā, un Elizabete nevēlējās būt klāt brīdī, kad viņam paslīdēs kāja. 12 Geriks Džeikobsens iegāja savā Lasvegasas dzīvoklī, ko jau astoņus mēnešus sauca par savām mājām. Viņš ieslēdza televizoru, nometa uz krēsla jaku un uz virtuves letes novietoja putuplasta kastītes, kurās atradās viņa vakariņas. Vēders ierūcās brīdī, kad viņš devās uz guļamistabu. Kopš dienas, kas FIB bija atņēmis viņam žetonu, Geriks maltītes ieturēja neregulāri. Bet tovakar viņš pirmoreiz zināja, kas darāms, un doma par atriebību bija atmodinājusi apetīti. Lieliski. Guļamistaba bija pieticīga – žalūzijas pie logiem, gulta, naktsgaldiņš un stāvlampa. Viņš atvēra atvilktni un palūkojās uz pistoli, kam nevajadzēja atrasties pie viņa. Satvēris ieroci, viņš pasvārstīja to plaukstā un pārbaudīja, vai tas ir pielādēts. Viss kārtībā. Viņš nolika pistoli vietā un aiztaisīja atvilktni. Geriks paspēra kurpes skapja virzienā. Viena pēc otras tās atsitās pret lētā skapja koka slīddurvīm. Viņš strādāja par apsargu “Nordstrom” veikalā. Kaklasaites mezglu viņš bija pavilcis vaļīgāk, jau iznākot no veikala. Jaka tika novilkta, tikko viņš bija ticis līdz tiesas ieceltā psihoterapeita praksei. Tagad bija kārta uzģērbt T kreklu un džinsus, ko valkāja ar godbijību – kā jau cilvēks, kam reti gadās šāda iespēja. Jau atkal viņš atvēra atvilktni un izņēma ieroci. Aizbāzis pistoli aiz siksnas, viņš atgriezās virtuvē, pastūma tālāk tukšu picas kasti, attaisīja putuplasta kārbiņas un kāri aplūkoja to saturu. Steiks – bieza šķēle, oglēs apcepta, vidū asiņaina. Kartupeļu sacepums ar tādu siera daudzumu, ko ieraugot kardiologu ķertu infarkts. Zaļo pupiņu pākstis ar bekonu. No pupiņām varētu atteikties. Viņam garšoja pupiņas, bet – vai šobrīd ir iemesls ēst veselīgi? Otrā kārbiņā bija tiramisu, bet kartona glāzītē – espresso. Jā. Geriks uzkarsēja pannu, izkausēja tajā sviesta pikuci, līdz parādījās dūmi, un uzmeta uz pannas steika gabalu, lai apceptu kraukšķīgāku. Pupiņas un kartupeļus viņš sabēra šķīvī un ievietoja mikroviļņu krāsnī. Tad viņš paņēma dakšiņu un savu labo steika nazi – patiesībā tas bija duncis un viņam noliegts, tāpēc viņš to dēvēja par steika nazi, – un nolika uz kafijas galdiņa. Telekanāls pārraidīja “CSI” kārtējās sezonas atkārtojumu. It kā viņam vajadzētu skatīties šo cildinošo mēslu par policistu pienākumu, godu un garu. Viņš pamazām pārslēdza kanālus un uzgāja “Atriebēju”, vienu no visu laiku labākajām, nežēlīgākajām un stulbākajām filmām. Tā bija viņa izvēle. Apgriezis steiku, viņš vēl minūti vēroja to čurkstam uz karstās pannas, tad izņēma no mikroviļņu krāsns šķīvi un novietoja gaļas šķēli līdzās kūpošajiem kartupeļiem. Tad viņš apsēdās uz dīvāna, nolika šķīvi uz galdiņa, izvilka pistoli un nolika līdzās šķīvim. Pa tvērienam. Filma beidzās. Sākās vietējo ziņu pārraide. Padumju diktoru brigāde cēla brēku par Lasvegasā notikušiem sīkumiem, ignorējot to, kas bija patiesi svarīgs. Geriks satvēra pulti un izslēdza skaņu, paņēma nazi un dakšiņu un ar milzu rūpību nogrieza steika gabaliņu. Ideāls. Uz baltā šķīvja izplūda sārtas asinis, ieskaujot kartupeļu sacepuma saliņu. Elizabete noteikti būtu novērsusies. Viņa reti ēda steiku un gadījumos, kad to izvēlējās, allaž pasūtīja labi izceptu. No asinīm viņai kļuva nelabi. Reiz, kad Geriku sašāva, Elizabete bija aiztraukusies uz neatliekamās palīdzības nodaļu, lai viņu apraudzītu, uzmetusi skatienu un noģībusi. Turklāt tik pamatīgi, ka tikusi pie smadzeņu satricinājuma. Viņu laulības dzīves laikā Geriks ēda vidēji ceptu steiku. Kad Elizabete paziņoja par šķiršanos, viņš atgādināja, ka atteicies no asiņainā steika tikai viņas dēļ. Savukārt Elizabete sasodīti prātīgā tonī, kas Geriku tracināja, atbildēja: “Ja ne tu un tavi gaļēšanas ieradumi, tad es jau būtu veģetāriete.” Tas, ka tu izvēlies ēdienus, lai izpatiktu otram, galu galā negarantē laimīgu laulību. Negarantē gan. Viņš ielika mutē kumosiņu apceptā steika, sakošļāja, norija un pasmaidīja. Paradīze. Uzdūris uz dakšiņas zaļo pupiņu pāksti, viņš pacēla to gaisā kā glāzi tostam un noteica: – Uz tavu veselību, Elizabet! Un notiesāja arī to. Prieks tomēr pagaisa… “Sasodīts, es ilgojos pēc tās sievietes!” Viņš Elizabeti nesaprata. Neizprata lietas, kuras viņu interesēja. Iežus, zemestrīces un vulkānus. Tas Geriku garlaikoja, tāpēc viņš centās Elizabetē radīt interesi par daudz nozīmīgākām lietām, piemēram, par noziegumiem, kaisli un vardarbību. Tomēr Elizabete tikai norādīja, ka cilvēki mainās, piedzimst un mirst, bet zemeslode ir mūžīga. Viņa allaž bija tik nosvērta, loģiska… tik tāla. Vienmēr, izņemot gultā. Pie visiem svētajiem! Geriks nebija sastapis sievieti, aiz kuras vēsā, zinātkārā un pētnieciskā prāta slēptos tik ugunīga kaisle. Viņš vēlējās… Jā, viņš vēlējās daudz ko, galvenokārt kopā ar Elizabeti, bet tagad tas vairs nav iespējams. Geriks paraustīja plecus. Tā bija neatsaucamā pagātne vai kaut kas tamlīdzīgs. Bija nepieciešams vesels gads, lai viņš pieņemtu šo patiesību, un tagad viņš nevēlējās to izbojāt, domājot par to, kā būtu, ja būtu. Viņš atkal pievērsās maltītei – kartupeļu sacepumam ar bagātīgu siera devu, steikam, pupiņām un bekonam. Labprāt viņš būtu baudījis arī glāzi vīna, tomēr negribēja, lai kādam rastos iespēja apgalvot, ka viņš lēmumu pieņēmis alkohola iespaidā. Šīs pēdējās vakariņas bija visai gardas. Par tādām priecātos ikviens nāvinieks. Kad viss bija notiesāts – Geriks apēda visu līdz pēdējam kumosam, pat zaļās pupiņas –, viņš atgāzās dīvānā, iemalkoja espresso ar kanēli un putukrējumu. Tagad viņam nepieciešama sieviete. Tomēr kopš dienas, kad Elizabete viņu pameta, viņš allaž bija seksa badā. Geriks sprieda, ka tas ir viņa problēmas pamatā. Nav seksa, nav iespējas nolaist tvaiku. Un tā Gerikam, FIB aģentam ar priekšzīmīgu reputāciju, apnika sasodītie noteikumi, un viņš zaudēja savaldīšanos. Un iekļuva nepatikšanās. Tā, lūk. “Nē, es nedošos meklēt desertu – mīlestību. Ja es nebūšu spējīgs mīlēties, tad nomirt no kauna būtu pārāk pazemojoši.” Tāpēc viņš pastiepa roku pēc pistoles. FIB bija atņēmis viņam pistoli, gluži kā senos laikos šerifiem atņēma zvaigzni. Šo Geriks bija nopircis lombardā. Kolta sistēmas ierocis labi iegūla plaukstā. Smags. Vēss. Vienaldzīgs. Domāt nespējīgs… Viņš bija mierā ar pieņemto lēmumu. Mārgarita būs dusmīga, bēdu un sāpju nomākta, un par to viņam sāpēja sirds. Viņš zināja, ka arī Elizabete skums pēc viņa. Mārgaritu un Geriku nevienoja likumīgas saites, tomēr viņa uzcītīgi rūpējās par viņu, bet Elizabete vairs nebija viņa sieva. Viņš visu bija simtiem reižu pārcilājis prātā un nespēja samierināties ar to, ka seko tēva pēdās. Ka viņš ir atņēmis dzīvību. Netīšām, tomēr atņēmis dzīvību. Geriks ieslēdza televizoram skaņu un uzregulēja to skaļāk. Tas gan nenomāks šāviena troksni, tomēr izklausīsies, ka viņš skatās citu “Atriebēja” versiju. Pacēlis pistoli, viņš ielika tās stobru mutē, tad nolaida un saviebās. Viņš neskaitāmas reizes bija turējis rokā ieroci, bet ne reizes nebija izbaudījis to uz mēles. Atmiņas par maltīti sabojāja metāla un ieroča eļļas piegarša. Pie joda! Viņš atkal pacēla pistoli. Piegarša nebija tas briesmīgākais. Daudz briesmīgāki bija ziņu diktori, kas novērsa uzmanību. Puisis ar rūpīgi izbalinātām šķipsnām raižpilni paziņoja: – Astoņas ar pusi magnitūdas spēcīga zemestrīce skārusi Vašingtonas štata rietumu piekrasti, kā arī plašu teritoriju no Aļaskas līdz Sanfrancisko, un izraisījusi haosu Sietlā, kur no ēku sienām krituši ķieģeļi un, sagrūstot bankas ēkai, bojā gājuši sešpadsmit cilvēki. – Diktoru ekrānā nomainīja fotoattēli un arī videomateriāli. – Spēcīgs cunami sasniedzis krastu, izskalojot pludmales. – Geriks vēroja no helikoptera uzņemtus kadrus ar viļņiem, kas traucās pāri zemajām pludmalēm. – Nelaime smagi skārusi Forksu, kur sāksim reportāžu… Geriks nolika pistoli un pievērsās ekrānam. – Un kas noticis Vērtjūfolsā? – viņš skaļā balsī ievaicājās. Nākamajā kadrā sieviete ar ieplestām acīm stāvēja pie prožektoru izgaismotas ēkas drupām. – Kā jūs redzat, mazajā pilsētiņā, kuru pasaulslavenu padarījis romāns “Krēsla” un filmas, kas uzņemtas pēc tā motīviem, zemestrīce radījusi ievērojamus postījumus… – Cik tavā teiktajā ir patiesības un cik pārspīlējumu? Piecēlies kājās, Geriks devās pie jakas, izvilka mobilo telefonu un zvanīja uz Vērtjūfolsas kūrortviesnīcu. Nav savienojuma. Viņš izvēlējās Vērtjūfolsas šerifa biroja telefona numuru. Nav savienojuma. Diktori turpināja vāvuļot, ziņas par zemestrīci Vašingtonas štatā nomainīja aizkustinošs stāsts par sievieti, kas mantojusi ģitāru, ko reiz spēlējis Bobs Dilans. Tas, lūk, esot interesanti. Geriks ieslēdza internetu, lai uzzinātu iespējami vairāk par zemestrīci. Par vienu ziņas nemeloja – no helikoptera uzņemtajos kadros bija redzams milzīgs cunami vilnis, kas sasniedzis krastu, pārplūdinājis upes un ielejas. “Elizabete.” Savulaik Elizabete bija viņa sieva. Viņš zināja Vērtjūfolsas kanjona teoriju. Un tāpat viņš zināja, ka Elizabete tagad ir tur un turpina tēva uzsākto projektu. “Vai viņa bija kanjonā, kad sākās zemestrīce? Noteikti nē, jo zemestrīce sākās vēlā pēcpusdienā.” Bet viņš bijušo sievu labi pazina. Ja Elizabeti pārņēma apsēstība, viņa nemanīja, kā aizrit laiks. Un Mārgarita? Kūrortviesnīca atradās uz klints okeāna krastā. Mārgarita bija daudz naudas ieguldījusi viesnīcas pārbūvē, bet – vai tā spēja pretoties okeānam? Geriks zvanīja lidsabiedrībai. Reisi uz Sietlu bija atcelti. Viņi nelidos, kamēr nebūs norimuši pēcgrūdieni. Arī uz Portlendu reisu nebija. Lidosta cietusi zemestrīcē. Iegājis guļamistabā, viņš paņēma ceļasomu, kas tolaik, kad viņš vēl strādāja FIB, bija sakrāmēta negaidītiem ceļojumiem. Veci paradumi nezūd. Viņš uzvilka zeķes un uzāva sporta kurpes. “Būs jābrauc ar pikapu, manu balto “Ford F-250”, kas ir jaudīgs kā nelabais. Galu galā Nevadas štatā atļautais maksimālais braukšanas ātrums ir septiņdesmit piecas jūdzes stundā… un man joprojām ir FIB apliecība.” Gerikam bija izdevies dokumentu paturēt, jo viņš apgalvoja, ka pazaudējis to operācijas laikā. Inspektors noticēja. Viņš bija aizturēts vismaz četras reizes, tomēr policisti viņu allaž atlaida, ieraudzījuši rokās pazibam FIB apliecību. Ja apstākļi būs labvēlīgi, pēc divdesmit stundām viņš jau būs Vērtjūfolsā. Un viņš ļoti cerēja, ka apstākļi būs labvēlīgi. Paķēris atslēgas un dunci, viņš izgāja no dzīvokļa. Pistole palika guļam uz galda. 13 Kad iestājās tumsa, Elizabete bija tikusi līdz Vērtjūfolsas nomalei. Viņa apstājās un palūkojās apkārt. Ļaudis ielās darbināja ģeneratorus, bija uzstādīti prožektori, kas izgaismoja sabrukušās ēkas un sadragātās automašīnas. Vīrieši un sievietes klaigāja, klusām raudāja vai stāvēja, rokas sakrustojuši uz krūtīm. Samiegojušies bērni berzēja acis un čīkstēja vai arī bailēs ieplestām acīm vērās apkārt, pārāk izbijušies, lai raudātu. Saprotams. Elizabete zināja, ka zemestrīce nodarījusi postījumus. Viņa šo un to bija redzējusi, kad steidzās prom no pilsētas, un šerifs Fosters jau brīdināja, ka postījumi ir pamatīgi. Tomēr viņa nebija gaidījusi, ka šai nelaimei būs tik cilvēciska seja. Viņa uzmeta skatienu savai pārsietajai plaukstai. Salīdzinot ar šo postažu, viņas ievainojums bija tikai nieks. Īsti nezinādama, kurp doties, viņa klejoja pa ielām, kamēr nonāca pie Brenjona maiznīcas. Divstāvu ēka tagad izskatījās kā pankūka. Ķieģeļi bija izbiruši pa ielu kā bērnu ”Lego” klucīši. Vīrieši un sievietes briesmīgā steigā tvēra ķieģeļus un meta tos tālāk no drupām. Viņa izdzirdēja kādu sakām: – Mums nepieciešams suns. Misis Brenjonai te kaut kur jābūt, bet, tētīt, es nevaru viņu atrast. Misis Brenjona bija cienījama vecuma sieviete, tonēja lūpas koši sarkanas, bet krāsa ieplūda rieviņās virs augšlūpas, lietoja vaigu sārtumu, kuru nekad neizpludināja, un smaržas tik bagātīgi, ka Elizabetei allaž bija jāšķauda. Šī patuklā, zem gadu nastas salīkusī sieviete atsacījās lietot dzirdes aparātu, tamdēļ vienmēr bija ļoti skaļa. Elizabete zināja, ko misis Brenjona par viņu domā. Lai gan meita mēģināja māti pieklusināt, sirmgalve izklāstīja savu viedokli pietiekami skaļi, lai Elizabete to dzirdētu. – Ābols no ābeles tālu nekrīt. Elizabete vai nu kļūs par vieglas uzvedības sievieti, kāda bija viņas māte, vai arī par slepkavu kā tēvs. Bet varbūt sekos abu pēdās. Elizabete izlikās, ka nav klausījusies. Tā bija vieglāk. Tas allaž bija vieglākais ceļš. Viņa noskatījās, kā potenciālie glābēji nemākulīgi pūlas atrast misis Brenjonu, to veco kluksti, kura, protams, nebija pelnījusi mirt tumsā, organismam atūdeņojoties, mokoties sāpēs un lēnām smokot. Smagi nopūtusies, Elizabete devās uz gruvešiem, nometās četrrāpus un ošņāja gaisu. Jau pēc īsa mirkļa spēcīgs ziedu aromāts izraisīja šķavas; tam sekojot, viņa nonāca līdz vietai, kurā nebija neviena no glābējiem. Ar veselo roku viņa aizsvieda tālāk vairākus ķieģeļus. – Misis Brenjona? – viņa iesaucās. – Te Elizabete Benere. Vai jūs tur esat? – Izdzirdējusi vārgu vaidu, viņa iekliedzās skaļāk: – Misis Brenjona? Pārējie saausījās un palūkojās uz viņu. Kaut kur no salauztu koka spraišļu un ģipškartona gabalu kaudzes dziļumiem atskanēja misis Brenjonas ķērkstošā balss: – Dievs, apžēlojies! Tā briesmīgā Elizabete Benere. Vai tu mani nogalināsi, kamēr es te bezpalīdzīgi guļu? Elizabete notupās, ievilka elpu un atkal nošķaudījās. “Nu ko, patīkami uzzināt, ka misis Brenjonai nekas nekait.” Pagriezusies viņa uzsauca pārējiem meklētājiem: – Es dzirdēju viņu atsaucamies. Viņa ir zem šīs kaudzes. Tad Elizabete izrāpās no gruvešiem un ļāva citiem turpināt darbu. “Man nemanz nav grūti palīdzēt, atrast vietu, kur gruveši aprakuši veco raganu, tomēr atrakt viņu no drupām būtu pārāk liela laipnība.” Viņa notrausa no biksēm zemi un putekļus un nomākta devās uz dzīvokli, pa ceļam rāpjoties pāri vai apejot zemestrīces radītos šķēršļus. Tik daudz sapostītu ēku. Tik daudz izbiedētu seju prožektoru gaismā. Šur un tur kāds sēdēja uz ietves apmales, šūpojās un balsī raudāja, un Elizabete sajuta bailes, kādas vēl nebija pieredzējusi. Kāpēc? Dzīvoklis nebija viņas mājas. Neviena lieta viņai nebija dārga. Pirms daudziem gadiem viņa bija sapratusi, ka nekas nav mūžīgs – ne draugi, ne rotaļlietas, ne vecāki un, protams, arī ne Geriks. Tomēr viņa bija pieķērusies Vērtjūfolsai – varbūt tāpēc, ka te atrada savu mūža darbu, vai arī tāpēc, ka viņas zemapziņa glabāja bērnības atmiņas. Jo tuvāk bija dzīvoklis, jo straujāk sitās viņas sirds. Beidzot viņa stāvēja divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados celtās divstāvu ēkas priekšā. Gluži kā cukura glazūra no tortes ārsienas bija atdalījušās no ēkas un sabrukušas. Viņa stāvēja uz ielas un prožektoru gaismā varēja ielūkoties savā dzīvoklī otrajā stāvā. Gulta nebija saklāta, ledusskapja durvis atvērušās, atklājot skatienam saturu – nožēlojamu piena paku un mājas siera kastīti. Kumodes atvilktnes bija līdz galam vaļā, un visa apakšveļa bija izkaisīta pa grīdu. Turpat gulēja arī koši zaļos mākslīgās ādas vākos iesietais un rūpīgi kārtotais albums ar fotogrāfijām no Vašingtonas štatā pavadītās bērnības. Viņa no krustmātes slepus bija paņēmusi ģimenes fotogrāfijas un zīmējumus, no laikrakstu arhīviem izkopējusi rakstus par mammas karjeru teātrī un tēva veikto zinātnisko darbu. Savukārt tos brīžus savā dzīvē, par kuriem viņai nebija atmiņu, Elizabete bija aizvietojusi ar slavenā vietējā gleznotāja Bredlija Hofa darbu izdrukām. Tagad albums nokarājās pār grīdas malu – viena puse bija uz istabas grīdas, otra šūpojās virs ielas. Elizabete bija iedomājusies, ka viņai nepieder nekas vērtīgs. Un tomēr, ja ēka sagrūtu, viņa zaudētu atmiņas. Kā tēvs viņa maldītos pasaulē viena, bez mīlestības… “Ak Dievs! Man gan piemīt tieksme visu dramatizēt! Ja šeit būtu māsīcas un brālēns, mani nežēlīgi izsmietu. Skaties, uz kuru pusi gribi, ikviens Vērtjūfolsā kaut ko ir zaudējis.” Soma noslīdēja no pleca un atsitās pret zemi. Elizabete lūkojās uz albumu tik dedzīgi, it kā tas būtu Svētais Grāls. Kāds no pilsētas ugunsdzēsējiem apstājās līdzās. Jauns, pievilcīgs, plecīgs un putekļains, kā jau cilvēks, kas gruvešos meklējis pazudušos. Elizabete viņu nepazina. Šis vīrietis nekad nebija viņu uzrunājis. Turpretī viņš acīmredzot zināja pat to, kur Elizabete dzīvo. – Mis Benere, jūs šonakt te nevarēsiet palikt, – viņš sacīja, – jums jādodas uz patversmi. – Es nevaru atstāt savu albumu šeit, – viņa atbildēja un pamāja augšup. – Tas ir viss, kas man pieder. – Viņai aizrāvās elpa, balss iedrebējās. – Un viss, kas palicis no vecākiem. Lūdzu, man tas vajadzīgs. Puisis tik tikko noturējās, lai pārsteigumā neizbolītu acis. – Vai tad jums nav fotogrāfijas ciparu formātā? – Fotogrāfijas ir. Bet mana mamma… dažas no tām ir uzņēmusi mana mamma. Tur ir arī viņas rakstītās vēstules krustmātei. Tās es neesmu nokopējusi. Vēl tur ir mans portrets, ko mamma uzzīmēja, kad man bija trīs vai četri gadiņi. Tajā jaušama viņas būtība. Tas bija muļķīgi. Elizabete apjauta, ka izturas muļķīgi, neracionāli un… vienkārši stulbi, tomēr nespēja apvaldīties. Šāda izturēšanās bija viņas jūtu izpausme. – Vai es jums liekos gana ķerts, lai riskētu ar savu dzīvību albuma dēļ? – ugunsdzēsējs vaicāja, manāmi aizskarts. – Tomēr, kad Elizabetes acīs sariesās asaras – ne jau viltus asaras, bet īstas, patiesas, nelaimīgas dvēseles asaras –, viņš nopūtās. – Lai notiek, mis Benere. Es ieiešu un atnesīšu, bet jūs man būsiet parādā dzērienu. – Katrā laikā, – viņa atbildēja. Kā pārbiedēts, smagu dvēseles traumu pārdzīvojis bērns, kas attapies uz krustmātes nama lieveņa, Elizabete noskatījās, kā ugunsdzēsējs raušas pāri gruvešu kaudzēm, tiek augšā pa kāpnēm un ieiet viņas dzīvoklī. Parādījās ziņkārīgie. Elizabete dzirdēja viņus sačukstamies: – Ko viņš dara? Viņam nevajadzētu tur atrasties. Vai viņš glābj kaķi? Paveiksies, ja šodien nezaudēsim vienu no mūsu ugunsdzēsējiem. Elizabete pavērās uz sievieti, kas tikko bija runājusi. Viņa stāvēja, šausmās piespiedusi plaukstu pie kakla, un vērās uz Elizabetes dzīvokli kā panikas pārņemts cilvēks, kurš todien jau pieredzējis gana sāpju un posta. Viņa atkal palūkojās uz ēku, šoreiz ar skaidru, nevis emociju aizplīvurotu skatienu. Grīda bija ieliekusies, un vietā, kur reiz atradusies ārsiena, no tās bija atlūzuši gabali un sašķīduši uz ietves. “Ja… nē, kad nāks kārtējais pēcgrūdiens, visa ēka var sabrukt. Nevajadzēja puisi turp sūtīt.” Ugunsdzēsējs nometās četrrāpus un piesardzīgi, sprīdi pa sprīdim līda pēc albuma. Viņš kaut ko murmināja, pārbaudīdams grīdu gluži kā kaķis pārmēru tievu zaru. Elizabetei aizrāvās elpa. “Puisis jāsauc atpakaļ. Es sev nekad nepiedošu, ja puisis savainosies pāris vecu fotogrāfiju dēļ.” – Stāvi! – viņa izdvesa, tad turpināja skaļāk: – Stāvi! Nevajag! Nav tā vērts! Ugunsdzēsējs sastinga, pavērās uz Elizabeti, nosodoši pagrozīja galvu, it kā nespētu noticēt, ka viņa pēdējā brīdī zaudējusi drosmi. Izstiepies guļus uz vēdera, viņš pastiepa roku un ar pirkstu galiem aizsniedza albumu, pakustināja, satvēra, pārvilka pāri malai un pievilka sev klāt. Elizabete aizturēja elpu un vēroja, kā viņš to pasit padusē. Zeme nodrebēja. 14 Otrā stāva grīdas mala sadrupa kā pārcepts grauzdiņš. Kā aizmirsis par piesardzību, ugunsdzēsējs steigšus metās prom. Viņš pazuda aiz dzīvokļa durvīm, gandrīz tajā pašā mirklī uzradās pirmajā stāvā un pieliecies traucās pāri gruvešiem, izvairoties no krītošajiem trauslo griestu fragmentiem. Kad puisis atradās drošībā uz ielas, pēcgrūdiens bija mitējies. Vērotāji atviegloti nopūtās. Ugunsdzēsējs pasniedza Elizabetei albumu. – Jūs man esat parādā dzērienu, – viņš sacīja, – un varbūt arī skūpstu? Viņa vērās puisim acīs un mēģināja izprast viņa domas. – Ja mēs šodien esam pieredzējuši iznīcību un jūs esat pievilcīgs vīrietis, kas riskēja ar dzīvību mana albuma dēļ, bet es esmu skaista sieviete… jūs uzskatāt, ka skūpsts, kas ir seksa prelūdija, mazinās spriedzi? Puisis nopūtās, iebāza īkšķus aiz bikšu lencēm un nopūtās. – Ak, mis Benere, jūs tiešām protat izsist vīrietim pamatu zem kājām. – Kāpēc tā spriežat? – viņa pārsteigta atvaicāja. – Es labprāt jūs noskūpstītu. Nav jau tā, ka jūs būtu neglītenis vai manam vecumam nepiemērots. Ugunsdzēsējs saviebās. – Vai tiešām nevēlaties saņemt nopelnīto skūpstu? – viņa nedroši ievaicājās. – Pie joda! Protams, ka vēlos! – viņš attrauca un negaidot, kamēr Elizabete noliks albumu, satvēra, atlieca viņu un dedzīgi pieplaka viņas lūpām. Viņa sajuta puiša mēli ieslīdam viņai mutē. Trūka elpas, un iesāpējās mugura. Kad skūpsts bija beidzies, atskanēja aplausi. – Pēc šāda skūpsta jums tas dzēriens nebūs jāizmaksā, – puisis paziņoja. – Es ceru, ka varēšu izmaksāt jums. Acīmredzot puisim skūpsts patika. – Starp citu, mani sauc Peitons Beilijs. Atcerieties to! – Paldies, Peiton Beilij, – Elizabete sacīja. Jaunais ugunsdzēsējs aizsoļoja tālāk pa ielu pie kolēģiem. Elizabete nolūkojās viņam pakaļ. Puisis bija pievilcīgs, gaišiem, viļņainiem matiem, koši zaļām acīm – ugunsdzēsējs, kuru varētu likt uz “USA Today” vāka kā seju sižetam par zemestrīci Vašingtonas štatā. Pamanījusi viņai pievērstos sieviešu skatienus, Elizabete nojauta, ka ir kļuvusi par skaudības objektu. Elizabete vairs neatminējās, cik ilgi viņai nav bijušas attiecības ar vīrieti. Un šis jauneklis viņu neinteresēja. Neloģiski. Viņai ar Geriku ir tieši tikpat daudz kopīga, cik ar šo jauno ugunsdzēsēju, tomēr viņa neizskaidrojami ilgojās pēc bijušā vīra. “To sauc par ķīmiju… un ķīmijā man nekad nav veicies.” Beidzot viņa atskārta, cik nežēlīga bijusi šī diena. Cilvēki bija gājuši bojā zemestrīcē un cunami, kas viņu tik ļoti valdzināja. Šis jaunais un glītais viņas vecuma ugunsdzēsējs riskēja ar dzīvību, lai glābtu pilsētiņas iedzīvotājus un tūristus, un to darīja pat viņas albuma dēļ. Lai cik neaptēsts viņš būtu, puisis bija sajutis viņas izmisumu un palīdzējis. Ap stūri parādījās vecāks ugunsdzēsējs, uzkliedza vīriem, un tie aizsteidzās glābt kārtējo upuri. Piepeši uzradās Dardedze un cieši apskāva Elizabeti. – Tu esi dzīva! Elizabete atbrīvojās no tvēriena, palūkojās uz albumu, ko turēja rokā, un attrauca: – Jā, esmu. Dardedze satvēra un kratīja viņas roku. – Tu tik ātri aizskrēji, un zemestrīce vēl nebija beigusies! Runā, ka krastu skāruši cunami viļņi. – Jā, tie bija milzīgi, – Elizabete vienaldzīgi atbildēja. – Vai ir bojāgājušie, ir atrasti līķi? – Policija apgalvo, ka nav neviena bojāgājušā, ka visi tūristi devušies prom no pludmales vai paguvuši uzrāpties klintīs. Man gan nav pārliecības, ka visi cilvēki ir spējīgi uz tik saprātīgu rīcību, bet varbūt cunami pie Japānas krastiem viņus ir pietiekami nobiedējis. – Jā, cerams. – Elizabete nopūtās, ielika albumu somā un uzlika to plecā. – Dzirdēju, ka tu esi palīdzējusi atrast misis Brenjonu. – Jā. Beidzot es esmu atklājusi iemeslu, kamdēļ būtu ieteicams lietot pārāk daudz parfīma. Dardedze skaļi iesmējās, bet tad piepeši aprāvās. – Kateri ir pazudusi. – Nē! Ak nē! Kateri bija viena no nedaudzajiem cilvēkiem, kas saistīja Elizabeti ar Vērtjūfolsu. – Man pat neienāca prātā… Vai cunami spēcīgi skāra ostu? – Gandrīz noskaloja no zemes virsas, bet Kateri pavēlēja visiem kuģiem un kuteriem iziet jūrā. Tie pārvarēja cunami un izglābās. Viņa izsūtīja jūrā arī divus krasta apsardzes kuterus, bet uz viņas kutera nebija pilnas apkalpes, turklāt, kā stāsta aculiecinieki, viņai tieši priekšā bijis kuteris “Džīnija”. Kateri pastūrējusi sānis, tomēr nav paspējusi tikt cauri molam, kad tam pāri gāzies pirmais vilnis. “Džīnija” gandrīz nogrima, bet Kateri kuģis apgāzās, – Dardedze klāstīja, slaucīdama asaras no acīm. – Viņu pievārēja pirmais vilnis? – Elizabete jautāja. Otrs vilnis taču bija lielāks… – Kas noticis ar kuteri? Kas noticis ar apkalpi? – Viņa bija uz kutera “Dzelzs Salivans”. Viļņi to iznesa krastā, un tas tagad guļ uz sāna tur, kur agrāk bija “Boba garneļu būda”. Apkalpe bija uz klāja… pusdzīvi, tomēr labāk par visiem zināja, kas darāms, un atļāva vilnim nest viņus krastā, īstajā brīdī nolēca no klāja un, kad vilnis atkāpās, metās kalnup, ko kājas nes. Vienīgi par Kateri nekas nav dzirdams. Viņa palikusi stūresmājā, mēģinājusi stūrēt. Un tad nāca cunami, izsita stūresmājas stiklus, un viņa… viņas vairs nav… – Dardedzei aizlūza balss. – Skaidrs. Kateri, tāpat kā Elizabete, nejutās te iederīga. Viņa bija pa pusei indiāniete, pa pusei… ej nu sazini. Baltās rases pārstāve, vismaz Elizabete tā domāja. Kateri dienēja krasta apsardzē, bija komandējošā virsniece, kura vadīja vīriešu pulku un kurai bija sevi jāpierāda nemitīgi un ikvienam jaunpienācējam. Un tagad viņa bija pazudusi bez vēsts – iespējams, mirusi. Viss notikušais – postījumi pilsētā un ostā, ievainotie cilvēki, sāpes, zaudētas dzīvības – apdzēsa Elizabetes sajūsmu par zemestrīci un cunami. Tagad pašas rīcība likās neapdomīga un pārgalvīga. – Es rīkojos savtīgi, – viņa atzina. – Ko? Tu runā par zemestrīci? Ak, mīļā! Neviens jau neko citu no tevis negaida. Tu taču esi… – Dardedze apklusa. Atcerējusies šerifu Fosteru, Elizabete piedāvāja savu versiju: – Palaistuves un slepkavas meita? – Nē! Tu esi kā asorti… dzimusi te, bet augusi citur, zinātniece un savdabe. – Dardedze atkal viņu apskāva. – Cik nu dzirdēju… Pat misis Brenjona, kad viņu izvilka no drupām, par tevi runāja tikai labus vārdus. – Elizabete uzmeta viesmīlei aizdomu pilnu skatienu. – Jā, “labus” tā cilvēka izpratnē. Es pati biju uz tevi saskaitusies. Domāju, ka esi mirusi. Tā aizskriet uz to sasodīto izpētes vietu! – Dardedzes balss likās pārsteidzoši skarba. – Saprotams, ka es esmu dzīva. Ja es riskētu un pakļautu savu dzīvību briesmām, tad kāda no tā būtu jēga? Jo īpaši brīdī, ja esi vienīgā no kuplās pētnieku saimes, kurai paveicies būt notikuma vietā, – viņa atbildēja un, atcerējusies par nofilmēto materiālu, noglāstīja somu. – Manuprāt, ir vēl kādi, kam paveicies. Būvnieki. Vēl lapas nebūs nokritušas, kad pilsēta būs pilna ar tiem, – Dardedze piebilda un spēji mainīja sarunas tēmu: – Kā klājas tēvam? – Kas? Ko? Es ceru, ka labi. – Dzirdēju, ka aprūpes centrā iegruvuši griesti un vecais vīrs nogādāts slimnīcā. Elizabete dīvainā kārtā juta sirdi iesmeldzamies. “Čārlzs… cietis? Nē. Nekas nespēj nodarīt pāri manam tēvam. Viņš ir slepkava. Viņš dara pāri citiem.” Viņa zināja, ka šis aizbildinājums ir maz ticams. Zemestrīces bija nežēlīgākas par cilvēkiem. – Es esmu pārliecināta, ka tas nav mans tēvs, – viņa dzirdēja sevi sakām. – Aprūpes centrā ir daudz vecu vīru, un es domāju, ka viņam ir paveicies. Bet es piezvanīšu, – viņa piemetināja. – Tīkls nedarbojas, torņi ir nogāzušies. – Protams. – Arī fiksētās līnijas nedarbojas, – Dardedze turpināja. – Sakari traucēti. Tev jāaizbrauc viņu apraudzīt. – Jā, tev taisnība. Dardedzei bija taisnība. Elizabete varēja palikt pilsētā un palīdzēt, tomēr iespējams, ka arī Onermauntinas aprūpes centrā nepieciešama palīdzība, un viņa kā pacienta ģimenes locekle būtu vispiemērotākā kandidāte. Turklāt viņu arī māca… ziņkāre. Nē, tas nebija īstais vārds. Viņa nervozi norija siekalas. Mocīja nemiers. Uztraukums par tēvu. Pretēji krustmātes strikti formulētajam viedoklim Elizabete bija pārcēlusies uz šo pilsētu, lai būtu tuvāk tēvam, lai runātu ar viņu un mēģinātu izdibināt, kāpēc viņš tik nežēlīgi nogalināja viņas mammu. Tomēr viņa aprūpes centru bija apmeklējusi tikai reizi, turklāt šī vizīte Elizabeti tik ļoti satrieca, ka viņa tur vairs nebija atgriezusies. “Bet… varbūt viņš ir cietis? Iespējams, ka viņš var nomirt, un vienīgā saite ar pagātni būs pārcirsta. Es nekad neuzzināšu to, kas tik ļoti ietekmēja manu dzīvi un personību, neizpratīšu, kā tik šķietami jauks un patīkams vīrietis var pastrādāt tik atbaidošu noziegumu.” Elizabete stīvi pamāja un devās ceļā. – Paldies tev! Es došos turp. – Esi piesardzīga, – Dardedze sauca viņai nopakaļ. – Kas to lai zina, kādi tagad ir ceļi! 15 Tā kā Elizabetes dzīvoklim nebija paredzēta autostāvvieta, viņa savu transportlīdzekli turēja laukumā pilsētas nomalē. Viņai paveicies! Tur nebija ēku, kam sagrūt, tāpēc viņas tūkstoš deviņsimt sešdesmit sestā gada “Ford Mustang” bija neskarts. Ietvei gan nebija paveicies. Pa ceļam uz stāvlaukumu Elizabete paklupa pār asfalta gabalu un nokrita uz viena ceļgala. Atspiedusi pret zemi savainoto roku, viņa iekaucās sāpēs. Viņa negribīgi izvilka no somas mobilo telefonu un ieslēdza zibspuldzi, lai izgaismotu apkārtni. Negribīgi tāpēc, ka būs krietni jāpagaida, līdz tiks novērsti bojājumi elektroapgādes tīklos, bet telefona akumulators izlādējas ātri. Viņa apsēdās pie stūres. Salonā gaiss bija sasmacis, tāpēc viņa atvēra logu savā pusē. Šim “Mustang” modelim vajadzēja griezt kloķi, lai atvērtu logu! Viņa ieklausījās. Viss bija skaidri saklausāms – cilvēku rosība, automašīnu signalizācijas kaukoņa, apjukums, steiga. Elizabete iedarbināja dzinēju. Tas bija kluss – viņas koledžas komanda bija uzvarējusi Dienvidkalifornijas apgabala konkursā un pārbūvējusi automašīnas dzinēju, lai tas darbotos gan ar benzīnu, gan elektrību. Parasti viņai patika klusais dzinējs, gluži tāpat kā puišu skatieni, kad viņa patraucās tiem garām pa ātrgaitas automaģistrāli. Tagad viņa būtu vēlējusies dzirdēt iekšdedzes dzinēja rūkoņu, jebko, kas pārtrauktu klusumu, kas valdīja salonā kā nelūgts pasažieris. Plaukstas stingri apņēma stūri, manevrējot starp plaisām un uzkalniem stāvvietas asfaltā un uz šosejas. Pirmo reizi mūžā viņa nevēlējās sēdēt pie stūres. Viņa zināja, ko redzēs pa ceļam uz aprūpes centru. Ne mājas, ne cilvēkus, bet pirmatnēju mežu, kas stiepsies tumšās divjoslu brauktuves abās malās, bet virs tā būs tikai izplatījums un salti mirdzošas zvaigznes. Zvaigznes, mežs, zeme… Ja vien tie spētu, tad varbūt līksmotu, redzot, kā okeāns aizrauj nebūtībā visu cilvēku dzimumu. Acīmredzot zemestrīce bija atstājusi lielāku iespaidu uz Elizabeti, nekā viņa to apjauta, ja reiz domas pievērsās mūžīgām, nedzīvām visuma molekulām. Brauciens izrādījās ilgs, nervus kutinošs, viltīgs. Pa ceļu mētājās asfalta gabali, krituši koki. Viņa vairākas reizes dzirdēja zemestrīces pēcgrūdienu rūkoņu, tad koku vaidus, to saknēm kustoties nemierīgajā zemē. Un tad atkal iestājās klusums. Un visnotaļ bieži viņa iedomājās, vai vispār spēs atgriezties, vai nemitīgie pēcgrūdieni nebūs padarījuši ceļu neizbraucamu. Parasti līdz aprūpes centram brauciens ilga nieka pusstundu, bet šoreiz tas prasīja divas stundas. Beidzot viņa ieraudzīja atspīdam gaismu – pie aprūpes centra darbojās ģenerators. Paldies Dievam! Klusais mežs, nemierīgā zeme, nebeidzamais brauciens viņu bija nogurdinājis. Viņa alka gaismas. Un alka ieraudzīt cilvēkus. Viņa iestūrēja pirmajā brīvajā vietā, kur asfalts nebija cietis. Paņēmusi somu, viņa steidzās uz durvju pusi ar tādu skubu, it kā tā būtu ieeja paradīzē. Pat tur viss bija kluss un dīvaini tukšs. Elizabete nospieda zvana pogu līdzās metāla durvīm un, kad tas skaļi un uzmācīgi ieskanējās, atvieglota atspiedās pret sienu. Palūkojusies pa aizrestoto lodziņu, viņa redzēja, kā pa garu, vāji apgaismoto gaiteni pie viņas steidzas viena no medicīnas māsām puķainā virsvalkā, derdzīgi zaļās biksēs un ērtās kurpēs. Māsiņa palūkojās pa logu. Viņas acis iemirdzējās, viņa pasmaidīja un atvēra durvis. – Mis Benere, kā jūs šeit nokļuvāt? Nāciet iekšā! – Atbraucu, – Elizabete atbildēja un prātoja, vai viņas būtu tikušās. – Nebija nekāds patīkamais brauciens… – Ivonna Rada, es esmu vakara maiņas virsmāsa, – sieviete stādījās priekšā un aizvēra aiz Elizabetes durvis. – Zvanīju uz pilsētu un lūdzu palīdzību, bet man sacīja, ka ceļi ir bloķēti. – Dažās vietās gandrīz pilnībā… – Domāju, ka viņiem ir citas prioritātes. – Ar pieredzējuša mediķa profesionalitāti Ivonna veda viešņu pa gaiteni. – Vai zināt, kādu iespaidu šādas zemestrīces atstāj uz mūsu pacientiem? Nemaz nerunājot par to, ka nācās misteru Kuku dabūt mašīnā un nosūtīt uz slimnīcu, lai veiktu rentgenu un viņu novērotu. Es pat nezinu, vai viņš tur ir nonācis un kāds ir viņa stāvoklis. – Es dzirdēju… – Bet ko nu es te pļāpāju! Jūs taču esat mērojusi šo ceļu, lai apraudzītu tēvu. Elizabete bija pārliecināta, ka iepriekš nav satikusi šo sievieti. Viņa noteikti atcerētos gadījumus, kad pašai nemitīgi neizdodas pabeigt kaut vienu teikumu. – Jā, – viņa pamāja un, ieraudzījusi vēl vienu puķainā virsvalkā ģērbušos un nobažījušos aprūpes speciālisti sarauktu pieri pasteidzamies garām, apvaicājās: – Vai viņam nekas nekaiš? – Jūsu tēvs jūtas labi, – Ivonna sacīja, kad abas uz mirkli apstājās palātas durvīs, un norādīja uz trauslas miesasbūves vīrieti, kurš gulēja naktslampiņas izgaismotajā telpā. – Kā jau jūs redzat. Aizritēja vairākas sekundes, kamēr Elizabete pazina guļošajā vīrietī savu tēvu. ”Dīvaini. Es nepazinu tēvu, kad viņš bija aizmidzis. Tas ir saprotams, jo līdz pirmajam apmeklējumam pēc ierašanās Vērtjūfolsā es divdesmit trīs gadus tēvu bija redzējusi tikai fotogrāfijās.” Toreiz viņa nejutās īpaši ērti, jo tur bija tas vecais savādnieks, kurš visu laiku bļaustījās par mātes slepkavību, un tēvs viņu nemitīgi sauca par Mistiju, bet visvairāk viņu satrauca pats šīs iestādes apmeklējums, apziņa, ka te ir pilns ar pacientiem, kuri zaudējuši atmiņas par pagātni… Varbūt viņa nemaz nebija kārtīgi aplūkojusi Čārlzu. Lēnām viņa iegāja palātā un pievērsās vecajam vīram, kurš gulēja uz sāniem, roku pabāzis zem vaiga. Viņas agrīnajās atmiņās tēvs bija garš vīrietis ar jaukām zilām acīm, platiem pleciem, uz kuriem viņa mēdza atspiest galvu, un brūniem, cirtainiem matiem, kas pamazām atkāpās no pieres. Tagad viņš izskatījās… sīks. Pleci bija salīkuši; Elizabete nosprieda, ka tie nekad nav bijuši plati. Uz galvas atlikušie mati bija izspūruši, bet viņa acis… Elizabete nezināja, kādas ir viņa acis, toties cauri grumbaino plakstiņu blāvajai ādai vīdēja asinsvadi. Briesmonis, kas aptumšoja viņas bērnību, padarīja viņu par izstumto, lai kur viņa devās… bija novecojis. Sens. – Viņam ir tikai sešdesmit pieci gadi, – Elizabete klusi izdvesa. – Tas nav nekas neparasts. Cietumā cilvēks noveco ātrāk, – Ivonna sacīja. – Domāju, ka jums taisnība, – Elizabete piekrita. Lai cik pelnītas mocības viņš būtu piedzīvojis, tomēr tagad viņš izskatījās nožēlojams. – Šodien atgadījās kaut kas savāds. Misters Beners pie galda ēda vakariņas, bet misters Kuks stāvēja viņam aiz muguras un viņu kaitināja. Tātad tas vecais dīvainis bija misters Kuks. – Vai viņš vienmēr ir tik kaitinošs? – Ir pacienti, kuriem demence laupa civilizētas būtnes pazīmes, veicinot tikai sabiedrībai naidīgas izpausmes. Misters Kuks ir nepatīkams cilvēks, un viņa sieva ir laimīga, ka viņš atrodas šeit. Viņa reti apmeklē vīru. Vai tas neko neizsaka? – Ivonna paskaidroja un rūpīgi atglauda šķidros matus no Čārlza pieres. – Jā, – Elizabete sacīja un beidzot saņēmās drosmi uzdot māsiņai jautājumu, kas urdīja prātu. – Un kā ir ar manu tēvu? Vai viņš izrāda kādas naida, agresijas pazīmes? – Nekad. Kad viņu pārveda uz šejieni, mēs ļoti no viņa baidījāmies, gādājām, lai viņš nepaliek kopā ar citiem pacientiem, izolējām, kad viņš devās pie miera. Bet jūsu tēvs ir jauks. Nekad nav radījis problēmas, sadzīvo ar pārējiem, kaut gan vislabprātāk turas savrup. Ja runājam par to, kas notika ar jūsu māti… – Ivonna neveikli iesmējās. – Par slepkavību… Neviens netic, ka to pastrādāja viņš. – Jūs neticat? – Elizabete pagriezās pret runīgo virsmāsu. Ivonna atliecās un pārsteigtā balsī vaicāja: – Jūs taču tam neticat, vai ne? Elizabete vērās uz medicīnas māsu un atcerējās visas tās reizes, kad krustmātes bērni viņu bija izsmējuši par to, ka viņas tēvs ir slepkava, kurš nogalinājis viņas māti. Viņi rīkojās kā misters Kuks, tikai bija ļaunāki un jaunāki, un vēl viņi Elizabetei bija iemācījuši būt piesardzīgai jebkurās attiecībās. – Ai, piedodiet man, mīļā, – Ivonna atvainojās un noglāstīja viņai roku. – Čārlzs Beners ir caurcaurēm labs cilvēks. Bet Elizabete tikai šūpoja galvu un izdvesa: – Jūs pārāk uzticaties cilvēkiem. – Vai tiešām? Vai tiešām jūs domājat, ka jūsu māte allaž būtu viņa tuvumā, ja viņš būtu slepkava? 16 “Vai darbs šeit, kur gaist prāti un atmiņas, ir laupījis virsmāsai veselo saprātu?” – Mana māte ir mirusi, – Elizabete atgādināja. – Benera kungs reizēm ar viņu sarunājas, veras tukšumā sev līdzās, it kā tur būtu viņa, – Ivonna turpināja un palocīja galvu, it kā viņas teiktais būtu pašsaprotama patiesība. – Viņam taču ir Alcheimera slimība. – Zinu, – Ivonna atbildēja un pievērsa Elizabetei brūno acu skatienu, kas nepavisam nelikās vājprātīgs. – Šodien, tieši pirms zemestrīces, misters Beners sēdēja pie galda un ēda, bet misters Kuks stāvēja viņam aiz muguras un ārdījās. Pēkšņi jūsu tēvs atkal to darīja… Izskatījās, ka viņš ar kādu sarunājas. – Jūs gribat sacīt, ka viņš iztēlojās sarunu ar manu māti? – Elizabete tincināja. – Jā, gribētos tā sacīt, jo viņš pamāja kā piekrizdams, piecēlās kājās un devās pie sienas. Misters Kuks, lepni piepūties kā gailis, apsēdās Čārlza vietā un likās apmierināts, ka viņam izdevies padzīt jūsu tēvu no galda. Un tad sākās zemestrīce. Bum! – Ivonna sasita plaukstas. – Viss grīļojās un gāzās. Tomēr griesti iegruva tikai vienā vienīgā vietā – virs krēsla, kur vēl tikko bija sēdējis jūsu tēvs. Griestu seguma plāksnes, tērauda nesošās konstrukcijas nogāzās pār misteru Kuku. Mēs nosūtījām viņu uz slimnīcu ar smadzeņu satricinājumu, lauztu atslēgas kaulu un Dievs vien zina, kādām vēl traumām. Ja Čārlzs būtu palicis pie galda, ja tas viss būtu gāzies pār viņu… Viņš ir trauslāks, vājāks par misteru Kuku. Domāju, ka viņš būtu gājis bojā. – Tātad jūs apgalvojat, ka mana mamma viņu brīdināja un lika atstāt vietu pie galda? – Vai jums ir cits izskaidrojums? – Sagadīšanās. Veiksme, – Elizabete minēja, jo virsmāsas pārliecība viņu nedaudz biedēja. – Varbūt jūsu mamma ir kopā ar viņu. Ja es mīlētu vīrieti, kurš izcietis sodu par noziegumu, kuru viņš nav pastrādājis, es nepamestu viņu vientulībā. Es arī atgrieztos no viņpasaules. Tā bija gara un dīvaina diena, un klusuma pārņemtajā aprūpes namā, kur gaiteņos nemanīja nevienu dzīvu dvēseli un palātās miegā šņākuļoja pacienti, Elizabete pēkšņi jutās kā Alise, kas iekritusi Truša alā. – Varbūt viņš ir pelnījis ciešanas? Varbūt viņa vajā tēvu, jo viņš ir vainīgs, un viņš to apzinās? – Iespējams. – Šķita, ka Ivonnu neaizskar Elizabetes skepticisms. – Bet man liekas, ka jūs šovakar netiksiet prom no šejienes. Elizabete atcerējās neizbraucamo ceļu un to, kas bija palicis pāri no viņas dzīvokļa, palūkojās uz savu plaukstu ar asinīm notraipīto pārsēju un atzina: – Es… jā, es arī tā domāju. Ja vien jums atradīsies kāda sega, es labprāt pārlaidīšu nakti kaut kur tepat. – Mums ir personāla vannasistaba, kur varēsiet nomazgāties dušā, un gulēt varēsiet istabiņā aiz māsu posteņa. Mēs tur pāris stundu nosnaužamies, kad jāstrādā divas maiņas pēc kārtas. Gulta gan nav pārlieku ērta, tomēr labāka nekā nekas. – Ja es tur gulēšu, jums nebūs kur atpūsties. – Man tāpat nebūs laika atpūsties. Nav neviena, kas varētu mani nomainīt. Kas kaiš jūsu rokai? – Sadūru uz stikla zemestrīces laikā. – Nāciet, es to apskatīšu, – Ivonna aicināja un devās uz māsu posteni, no kura pavērās skats uz trim gaiteņiem. Virsmāsa noraisīja pārsēju, bet Elizabete nesatricināmi vērās pāri sievietes galvai, kamēr tā aplūkoja brūci. – Brūce ir dziļa, – Ivonna secināja, – to tiešām vajadzētu parādīt ārstam, tomēr būs vien jāiztiek ar medicīnisko personālu, kas ir uz vietas. Neraizējieties, mēs to pienācīgi apkopsim. Uzgaidiet, es aizsūtīšu ziņu Šīlai. Viņai roka nedreb arī pēc garām darba stundām, kas ir saprotams, jo viņa ir jaunāka par mani, – Ivonna piemetināja, pamanījusi Elizabetes saspringto seju. Virsmāsai bija tumši loki zem acīm, zirgastē saņemtie brūnie mati ļengani nokarājās uz muguras, un, kad viņa stāvēja mierīgi, zods atkārās, it kā viņai trūktu spēka turēt muti aizvērtu. Tomēr tas nebija būtiski, jo viņa izrādījās jauka, turklāt aizstāvēja Čārlzu Beneru, tādēļ Elizabete, lai arī negribīgi, tomēr atmaiga pret virsmāsu. Viņa ielūkojās garajos, krēslainajos gaiteņos, kas šķita bezgalīgi, un sacīja: – Pieņemu, ka tik vientulīgā vidē, kur saprāts nemanāmi un pāragri pamet ķermeņus, kur realitāte saplūst ar fantāziju un nāve aplasa te mītošos citu pēc cita… pieņemu, ka rēgi šeit var nemanīti ielavīties… – Viņa pārsteigta aprāvās, jo atskārta, ko tikko sarunājusi. Ivonnas joprojām vērās uz viņu ar mīļu skatienu. – Es neticu tam, ko runā pilsētā, – ka jūs esat salta un pārgudra sieviete, kurai nav jūtu. Un, šķiet, es neesmu kļūdījusies. – Acīmredzot arī man reizēm misējas, – Elizabete attrauca un negribīgi palūkojās uz tēva palātas pusi. Viņa nealka jūtu. Cerības un mīlestība bija skaistas jūtas, tomēr allaž atnesa arī sāpes. Vienmēr. – Esat pārbaudījusi, vai jūsu ģimenei un mājai viss kārtībā? – Mans vīrs ir tālbraucējs un vienmēr ir ceļā, viņam nekas nekait. Bērni ir jau pieauguši un aizbraukuši no šejienes. Bijām nodomājuši atbrīvoties no ciedra pie mājas. Tas bija sasvēries uz mājas pusi un, iespējams, tagad ir uzgāzies uz jumta. Kam jānotiek, tas notiks. – Ivonna nopūtās un paraudzījās laukā pa logu, it kā meklētu apstiprinājumu teiktajam, tad vērīgi palūkojās uz Elizabeti. – Un kā jums? – Man vairs nav dzīvokļa. Nezinu, kur pārlaidīšu nākamo nakti. Droši vien patversmē. – Dodieties uz viesnīcu. – Uz viesnīcu? Uz Vērtjūfolsas kūrortviesnīcu? – Elizabete iepleta acis. – Es nevaru turp doties. – Ak, vai tik nebijāt precējusies ar misis Smitas audžudēlu? – Ieraudzījusi Elizabetes pārbiedēto seju, Ivonna iesmējās un piemetināja: – Jūsu tēvs man to pastāstīja. – Kā viņš to zināja? – Cietumniekiem ir atļauts izmantot internetu, un jūs esat viņa meita. Viņš sekoja jūsu gaitām. Zināja, ka pabeidzāt skolu gadu agrāk un ko studējāt, kādus grādus ieguvāt. Viņš zināja, ka esat uzņēmusies šo izpēti, un tas viņu ļoti iepriecināja, – Ivonna paskaidroja. Elizabete nejutās īsti labi savā ādā. Tātad kāds viņu izsekoja ar interneta palīdzību, un tas bija viņas tēvs. Virsmāsa acīmredzot pārprata Elizabetes satraukumu, jo steidzās viņu mierināt: – Nedomāju, ka viņš vēl kādam to stāstījis, bet es nevienam neesmu par to ieminējusies. – Mēs esam šķīrušies, un es… es neesmu apciemojusi misis Smitu. Tikos ar viņu tikai vienu reizi, kad viņa bija atbraukusi pie mums. Turklāt atjaunot saites, kuras pati esmu pārcirtusi, man šķiet visai egoistiski, – Elizabete paskaidroja, nespēdama atbrīvoties no neērtības sajūtas. – Es satieku misis Smitu baznīcā, un viņa ir īsti vecmodīga katoliete. Ja jūs bijāt precējusies ar Geriku, tad Dieva priekšā joprojām esat viņa sieva. Tātad jūs piederat ģimenei, un viņa labprāt jūs uzņems, – Ivonna mēģināja kliedēt Elizabetes šaubas. Elizabete labprāt būtu iebildusi, bet no aprūpes centra tālākā spārna beidzot māsu postenī bija ieradusies Šīla. Viņai kājās bija kurpes ar gumijas zolēm, kas slāpēja soļus, bet mugurā puķains virsvalks un tikpat zaļas bikses kā Ivonnai. Abas sievietes klusītēm apspriedās, tad Ivonna pamāja un pazuda tur, no kurienes tikko bija atnākusi viņas kolēģe. Šīla rūpīgi iztīrīja brūci Elizabetes plaukstā un nesmējās, kad pacientei, ieraugot asinis plūstam, sareiba galva un viņa attapās uz linoleja. Māsiņa uzlika krustenisko apsēju, iešļircināja zāles un paziņoja, ka gadījums nav nopietns, tomēr parādīja pudeli, kuras etiķete vēstīja, ka tajā ir antibiotikas. – Saprotu, – Elizabete sacīja, – jūs esat medicīnas māsa un bez ārsta rīkojuma nedrīkstat tās injicēt. Tomēr jūs baidāties, ka brūcē varētu būt infekcija, tāpēc, lai nerastos iekaisums, jūs ievadījāt man zāles. Šīla pavērās uz viņu, pakratīja galvu, pieliecās un uzlika roku Elizabetei uz pleca. – Es neesmu jums neko injicējusi. – Jūs neko man neinjicējāt, – Elizabete paklausīgi atkārtoja. – Pateicos. – Palieciet turpat uz grīdas, bet es atsūtīšu Ivonnu, – viņa sacīja un nozuda gaitenī klusi kā rēgs, – viens no tiem, kas, Ivonnasprāt, mājo Onermauntinas aprūpes centrā. “Savāda doma. Savāda vieta. Tas nav svarīgi.” Spriedzes piesātinātās stundas bija pieveikušas Elizabeti – plakstiņi notrīsēja, un acis aizvērās. Kāds pieskārās rokai, un viņa pamodās. – Tā esmu es, – Ivonna mierināja. Elizabete pieslējās sēdus, piecēlās un sagrīļojās. – Vai tā ir zemestrīce? – viņa vaicāja. – Nē, jūs pati. Jūs esat pārgurusi, – Ivonna atbildēja, atvēra skapi, izņēma no tā tīru halātu un naktskreklu un pasniedza Elizabetei. – Ņemiet, gulēsiet šajās drēbēs. Iepletusi acis, Elizabete lūkojās uz drēbju gabaliem un prātoja par to, kurš gan tos valkājis pirms viņas. – Tie nav valkāti, – virsmāsa paskaidroja, – mēs saņemam ziedojumus. – Skaidrs, paldies. Tas būtu muļķīgi, tomēr Elizabeti biedētu doma, ka viņai mugurā ir naktskrekls, kurā nomiris kāds no pacientiem. – Tur ir duša, tur atrodas gulta. – Ivonna norādīja uz divām durvīm aiz māsu posteņa. – Vai drīkstu uzlādēt telefonu un videokameras akumulatoru? Jums ir elektrība. Es nezinu, kad man atkal radīsies iespēja… – Protams. Dodiet šurp gan aprīkojumu, gan lādētājus, es par tiem parūpēšos. – Paldies jums, un paldies par to, ka… hmm… rūpējaties par… – Elizabete pamāja uz tēva palātas pusi. – Par jūsu tēvu? – Jā, paldies, ka rūpējaties par manu tēvu. – Par to man maksā lielu naudu. Elizabete palūkojās uz virsmāsu, jo nesaprata, vai viņa runā nopietni vai tikai joko. – Mīļais nabaga bērns! – Ivonna viņu apskāva negaidītā jūtu uzplūdā. – Tāpēc jau es esmu šeit, lai rūpētos par jūsu tēvu. 17 Aizritēja vairākas stundas, līdz pārdabiskas bailes uzmodināja Elizabeti no spirdzinošā miega. Viņa vēl nebija atvērusi acis, bet nojauta kādu blakus. Tēvs ar asiņainām šķērēm rokās. Viņa nespēja atvērt acis, lai paskatītos. Neuzdrošinājās. Neuzdrošinājās uzdrošināties. Šis murgs viņu mocīja gadiem, un ne reizi tā nebija izrādījusies patiesība. Tāpēc viņa beidzot piespiedās atvērt acis. Un tur viņš stāvēja. Tas tiešām bija tēvs, noliecies pār viņas gultu. Aiz viņa muguras spulgoja māsu posteņa gaismas, bet tēva seja ēnā bija neredzama. Elizabete gribēja iekliegties. Bet, kā jau murgos pierasts, viņa to nespēja, jo kakls bija bailēs aizžņaudzies. Viņa atvēra muti un, lai kā pūlējās, nevarēja izdvest ne skaņas. Nāves priekšā viņa bija zaudējusi balsi. – Kuš. – Čārlzs pielika pirkstu pie lūpām un atkāpās. – Tas tuvojas. – Kas? – viņa čukstēja, nevēlēdamies nobiedēt un izprovocēt uz rīcību. – Pēcgrūdiens, – viņš sacīja. Un zeme ietrīcējās, viegli sašūpojot gultu. – Jā, – viņa izdvesa un palūkojās uz māsu posteņa pusi. Grūdieni pieņēmās spēkā. Ivonna sēdēja postenī, sakrustojusi rokas un zodu atspiedusi pret krūtīm. “Zemestrīce pamodinātu ikvienu. Viņa ir mirusi. Nē. Nav asiņu. Un viņa krāc. Pārgurušu medicīnas māsu pēcgrūdiens nepamodinātu. Ivonna to nogulēja.” Tad zemes drebuļi mitējās. Tiklīdz grūdiena spēks gaisa, Ivonnas galva nokārās. Čārlzs zināja par pēcgrūdienu, iekams tas bija sācies. “Sagadīšanās. Tā noteikti ir tikai sagadīšanās.” – Apmēram četrarpus magnitūdas, man šķiet, – viņš sacīja, – tomēr bez seismogrāfa grūti pateikt. – Kā tu zināji, ka būs pēcgrūdiens? – Mistija pateica. Elizabete palūkojās uz viņu, tad pievērsās durvīm un prātoja, vai pagūs tikt līdz tām pirmā. Čārlzs apsēdās uz grīdas un sakrustoja kājas. Pastūmis brilles augstāk uz deguna, viņš raudzījās uz Elizabeti ar pelēkās vāveres mirdzošajām acīm. – Tā zemestrīce vakar vakarā bija tā, ko gaidījām. Lielā zemestrīce. “Histērija nepalīdzēs.” Elizabete centās nomierināties. “Kliegšana izbiedēs pārējos pacientus. Ivonnai arī vajadzētu izgulēties. Hm, viņam to pateikusi Mistija. Labi. Ivonna taču brīdināja, ka viņam ir halucinācijas. Nav iemesla baidīties, jo viņš… viņš sacīja, ka ar viņu runājusi mana sen mirusī māte.” Patiesībā iemesls raizēm bija pamatots, jo Mistijas prognozes vienmēr piepildījās. Lēnām, bez straujām kustībām, Elizabete pieslējās, atbalstījās uz elkoņa un atglauda no pieres matus. – Vai tu bieži redzi… hmm, mammu? Čārlzs piešķieba galvu un pavērās uz Elizabeti tik apmulsis, it kā pūlētos viņu atcerēties. Pēc mirkļa viņa sejā atplauka smaids. – Protams. Tu esi mana meita. Tu esi pavisam pieaugusi. – Jā. – Man to vajadzēja zināt. Tu esi skaista. Izskaties gluži kā Mistija, kad viņa bija tavā vecumā. – Viņa nenodzīvoja līdz manam vecumam, – Elizabete neapdomīgi izmeta. Tēva acis aiz briļļu lēcām spēji iepletās. – Es neko nesaprotu. “Vai viņš neatceras? Varbūt viņš melo? Galu galā cilvēkam, kurš nogalinājis manu mammu, meli nav sveši. Viņš allaž ir noliedzis savu vainu.” Elizabetei bija ierocis. Nazis. Mugursomā. Garš, izturīgs kabatas nazis, kuru viņa izmantoja, lai grieztu auklas, atvases, kašņātu zemi, ja tas bija nepieciešams. Viņa zināja, kā to izmantot un pasargāt sevi. Geriks viņai to bija iemācījis, pat uzstājis, ka viņai tas jāiemācās. Likās, ka Čārlzs nemana Elizabetes satraukumu. Viņš atspieda elkoni pret ceļgalu un atbalstīja zodu plaukstā kā sīks, miermīlīgs, padzīvojis elfs. – Es satiku Mistiju, kad viņai bija divdesmit, – Čārlzs sacīja. – Vai tu to zināji? Elizabete pakratīja galvu. Viņai nebija ne jausmas, kad un kur viņas vecāki iepazinušies un kāpēc apprecējušies. Krustmātei Sendijai viņa to nevarēja jautāt. Ja Elizabete ierunājās par māti, Sendija allaž uztraucās un likās apbēdināta, it kā meitene nespētu apjēgt, cik dziļas ir viņas sēras. Nē, drīzāk… it kā Elizabetei vispār nebūtu iemesla sērot. It kā Mistijas nāve nekādi nebūtu ietekmējusi meitenes dzīvi. Krustmāte Sendija nikni sargāja atmiņas kā pitbulterjers kaulu. Viņa ar tām nedalījās. Un tagad kāds piedāvājās dalīties atmiņās – vīrietis, pret kuru viņai bija tik dalītas izjūtas, ka viņa tobrīd piesardzīgi atvēra mugursomu un uzmanīgi taustījās pēc naža. – Kā tu iepazinies ar mammu? – viņa pieklājīgi pavaicāja, lai radītu iespaidu, ka viņu tas patiesi interesē. – Es gadu strādāju kā vieslektors Bērkli universitātē. Viņas roka noglāstīja albuma mākslīgās ādas vāku. “Ja viņš mestos man pie rīkles, albumu varētu izmantot kā vairogu.” – Vai tev patika mācīt studentus? – Nepavisam! Es visu naudu biju iztērējis projektam Meksikā, bet izpētes projektam Vašingtonā nauda vēl nebija piešķirta, tāpēc pieņēmu šo darbu, – Čārlzs atbildēja un iesmējās. – Mani nabaga studenti. Es pārzinu savu jomu vissīkākajās detaļās, tomēr mācīt… – Viņš noskurinājās un turpināja: – Es mēdzu aizrauties un novirzīties no temata. Manu uzmanību allaž novērsa viss, kas attiecās uz zemi. Diemžēl es neesmu tik spējīgs, lai mācītu pamatzinības, kuras dažiem kaut kādu apsvērumu dēļ ir jāapgūst. Beidzot viņa sataustīja nazi un lēnām izvilka no somas, zagšus atlieca vienu no asmeņiem un paslidināja zem segas. – Tātad ar mammu tu iepazinies Bērkli? – Jā. Atceries, Mistij? – Viņš palūkojās sev blakus, it kā tur kāds būtu… – Atceries? Man tolaik bija trīsdesmit septiņi gadi, bet tev tikai divdesmit, un tu izvēlējies manu kursu, jo tev bija nepieciešami kredītpunkti dabaszinātnēs. Atceries? 18 Čārlzs stāvēja uz paaugstinājuma auditorijas priekšā un uzsauca aizejošajiem studentiem: – Līdz nākamajai nedēļai izlasiet piekto un sesto nodaļu grāmatā! Neviens no divsimt trīsdesmit septiņiem studentiem pat nepamāja, lai dotu zīmi, ka dzirdējuši pasniedzēja teikto. – Nākamnedēļ… nākamnedēļ jums būs pārbaudes darbs! – viņš teju vai kliedza. Atskanēja pāris nopūtu. Pierādījums, ka viņš nav kliedzis tukšai vietai. “Kamdēļ gan es to pateicu? Tagad būs jāsagatavo jautājumi pārbaudes darbam.” Viņš nopūtās, piegāja pie galda un apsēdās krēslā. Tas bija salauzts un sasvērās. “Tieši laikā,” viņš pie sevis nosprieda. “Ārštata pasniedzējiem vienmēr tiek vissliktākais aprīkojums.” – Profesor? – jautāja meitene. – Profesor Bener? – Jā? – Viņš pacēla skatienu un ieraudzīja viņu. Tā bija meitene, kas sēdēja trešās rindas centrā. Pat Kalifornijā, vietā, kur valdīja skaistuma un ķermeņa kults, viņa šķita žilbinoša. Gaiši, kā cukurvate teju balti mati, acis dzidras un zilas kā lazurīts, un gaišā, gandrīz caurspīdīgā āda, kuru bija ietonējis tikko jaušams sārtums, mirdzēja kā pulēts kvarcs. Un viņai bija brīnumskaists augums, ne tāds kā kaulainajām Kalifornijas meitenēm. Viņa izskatījās kā no Otrā pasaules kara laika skaistuļu attēliem – ar izteiktām ķermeņa formām un… …un viņš bija pārāk vecs, lai šādi tīksminātos, jo meitene kodīja lūpu un likās satraukta. – Kā varu palīdzēt? – viņš apvaicājās. – Mans vārds ir Mistija Vinstone. Es esmu jūsu studente. Ceru, ka varēsiet man palīdzēt. Es, hmm… man nepieciešami kredītpunkti dabaszinātnēs, un jūsu lekcijas nav tas, ko gaidīju, piesakoties šim kursam. – Jūs vēlaties atteikties? Skaidrs. Tik skaistas meitenes allaž cer izmantot savu glīto ārieni, lai izvairītos no pienākumiem. – Nē. – Vēlaties, lai pazeminu prasības? – Tāds bija nākamais Čārlza pieņēmums. – Nē! Man patīk jūsu nodarbības, patīk tas, kā jūs izskaidrojat. Redzu, ka patiesi mīlat savu darbu. Es tikai… Hmm, man nav pamatzināšanu šajā jomā, un es iedomājos… – Viņa pārstāja kodīt lūpu un pasmaidīja. – Vai jūs nebūtu ar mieru sniegt man konsultācijas ārpus nodarbību plāna? Čārlzs bija tik pārsteigts, ka labu brīdi nespēja atbildēt. Viņa pacietīgi gaidīja, smaidīja un lūkojās viņam acīs. Beidzot viņš pamodās no šī sapņa. – Es varētu… varētu iedot jums sarakstu ar videomateriāliem, ko jums vajadzētu noskatīties, lai izprastu ģeoloģijas pamatus. Materiāli ir pieejami bibliotēkā, tur ir arī atskaņotāji, ja nu jums tāda nav. Tos var iznomāt. – Man ir videoatskaņotājs. Es esmu teātra zinātņu maģistrante… – Aktrise? – Jā, un aktrisēm ir ļoti svarīgi zināt, kā viņas izskatās nofilmētajā materiālā. – Ak tā, – Čārlzs novilka un prātoja, vai viņš varētu dabūt kādu no šiem videomateriāliem, lai īsinātu vientulīgos vakarus. “Nē, pie velna! Nē! Viņa ir studente. Viņa ir studente. Un es esmu… nu, es esmu ģeologs. Garlaicīgs vecs zinātnieks – ar uzsvaru uz vārda “vecs”.” – Es ieteicu jums videomateriālus, jo tas būtu labs sākums, palīdzētu izprast ģeoloģijas zinātni, – viņš sacīja. – Un tad es varēšu nākt pie jums un uzdot jautājumus? Čārlzs nespēja atraut acis no viņas pilnīgajām rožainajām lūpām, kad tās kustējās, artikulējot vārdus. – Jā, protams. Ja video neapmierinās visas jūsu vajadzības. – “Kāpēc es tā sacīju? Mani apsūdzēs par seksuālu uzmākšanos. Varbūt arī iecirtīs pļauku.” Čārlzs neuzdrošinājās pacelt acis, tāpēc ierunājās straujāk: – Ja videomateriālos neatradīsiet atbildes uz jūsu jautājumiem. – Viņš atvēra piezīmju bloku, kurā bija ieteicamo videomateriālu saraksts. – Iesim, nokopēsim sarakstu! Mistija sekoja. Viņš apstājās, lai palaistu studenti pirmo ārā pa durvīm, un pat nepaskatījās uz viņas skaisto pēcpusi, kuru sedza bezpēdu zeķubikses un īsi svārciņi. – Uz kuru pusi? – apstājusies viņa ievaicājās un naski ieķērās viņam elkonī. Nekad mūžā Čārlzs vēl nebija izjutis tādas bailes. Viņš bija pārbijies un aizgrābts, un… Ak, viņš bija uzbudināts! Viņš bija vismaz piecpadsmit gadus vecāks par meiteni. Tas viņu padarīja par neķītru veci. Pretīgu, neķītru veci, kuram jāveic vienkāršs darbiņš – jānokopē saraksts –, un tad Mistija būs prom. Viņam tikai jāsaņemas un jāiet. – Es to sagatavoju, ja nu gadījumā kāds, piemēram, jūs, vēlētos uzzināt kaut ko vairāk par ģeoloģiju, – viņš paskaidroja. “Es taču varu paiet. Soli pa solim, soli pa solim.” – Ļoti tālredzīgi. – Viņa iesmējās. – Vai tomēr tuvredzīgi. Es nekad nespēšu atšķirt šo vārdu nozīmi. Čārlzs riskēja palūkoties uz meiteni. Mistija atkal uzsmaidīja. Smaids bija atklāts un godīgs, tādam vajadzētu viest aizdomas, nevis mudināt vīrieti izkust lieglaimē. Viņš bija lepns par sevi. Atbildēja meitenei ar smaidu, kas, viņaprāt, bija pietiekami tēvišķs. Viņi iegāja kopētavā, nokopēja sarakstu. Papīrs iestrēga tikai vienu reizi. Un viņš atvadījās no meitenes. Kad durvis aiz viņas aizvērās, Čārlzs saļima pret sienu un centās saņemt sevi rokās, savaldīties, lai netiktu jau gaitenī arestēts par to, ka ir uzbudināts, pretīgs vecs vecis. – Profesor? – aiz muguras atkal ierunājās Mistija. Viņš apcirtās tik strauji, ka ceļgals atsitās pret kopējamo aparātu. Tas nežēlīgi iesāpējās un, paldies Dievam, deva iespēju pieliekties, paberzēt kāju un noslēpt nepiedienīgo uzbudinājumu. – Jā? – Es esmu dzirdējusi, ka Bērkli universitātes pilsētiņa atrodas Sanandreasa lūzuma zonā un ir pamatotas aizdomas par spēcīgu zemestrīci, kas drīzumā varētu šeit notikt. – Nē, nē, zem universitātes pilsētiņas ir Heivorda lūzums. Sanandreasa lūzums ir vairāk uz austrumiem, – viņa attrauca un iztaisnojās. – Tomēr ir trīsdesmit procentu iespējamība, ka tuvāko trīsdesmit gadu laikā Heivorda lūzumā varētu veidoties pārrāvums, izraisot sešas, komats, septiņas magnitūdas vai pat spēcīgāku zemestrīci. Kāpēc jūs par to jautājat? – Man ģeoloģija liekas ļoti fascinējoša. Tā nelīdzinās citām zinātnēm, kuras pēta protonus, kas traucas man garām, bet es tos neredzu, vai DNS, kuru es nespēju mainīt. Bet zemestrīces notiek, tās skar mūs visus! Meitenes degsme mudināja Čārlzu pasmaidīt. – Jā, tieši tāpēc arī man šī joma allaž likusies tik tuva. Viņa atkal ieķērās profesoram rokā. “Kāpēc viņa visu laiku tveras pie manis?” – Varbūt vēlaties ar mani iedzert kafiju? Ir tik daudz lietu, kuras es nezinu… es runāju par ģeoloģiju… Bet jūs esat tik gudrs, – viņa paziņoja un devās uz durvju pusi. Un Čārlzs sekoja. Patiesību sakot, viņam pat neienāca prātā pretoties. Elizabetei nāca smiekli. Tēvs likās gluži vai apburts. – Viņa pavedināja tevi? Čārlzs smaidīja kā samulsis, aizgrābts muļķis. – Jā! Es nekad neesmu varējis saprast, ko viņa manī bija saskatījusi. Labi, es cilāju iežus, biju muskuļots. Tomēr es neesmu garš un nepavisam neesmu skaists. Nekad neesmu tāds bijis. Turklāt mati arī jau bija atkāpušies. Es nebiju nevainīgs puišelis vai tamlīdzīgi; negribu, lai tu tā domā. – Saprotams, ka es tā nedomāju, – Elizabete bilda. Vai tiešām kāds vīrietis vēlas, lai sievietes tā domā? – Sievietes nekad nav skrējušas man pakaļ, – viņš turpināja, – un es vienmēr biju kādā izpētes projektā – Nāves ielejā, Čīlē vai Panamā. Es nekad nebūtu domājis… ņemot vērā manu nodarbošanos un zemo piekrišanu pie sievietēm… ka es jelkad apprecēšos. “Varbūt Mistija uzskatīja, ka tu esi labs cilvēks? Varbūt viņa nebija īpaši gudra?” Elizabete iekoda lūpā, lai remdētu sarkasmu un sāpes. – Vēlāk, kad mēs jau bijām kopā, Mistija sacīja, ka es viņai esmu iepaticies jau pirmajā lekcijā. Viņu piesaistījusi mana degsme. Paticis tas, ka es vienmēr respektēju studentus, pat skaistules. – Čārlzs joprojām smaidīja, tomēr pār vaigu noritēja asara, kuru viņš aši notrausa, tad klusākā balsī piebilda: – Man vajadzēja nojaust, ka tik skaista un apburoša sieviete kā Mistija iemīlēsies citā. Elizabete vairs nespēja klusēt: – Tātad viņa nogalināja tavus sapņus, bet tu nogalināji viņu? 19 Čārlzs likās apjucis. – Nogalināju Mistiju? Es nespētu pat matiņu uz viņas galvas aizskart! Var jau būt, ka viņa vairs mani nemīl, toties es mīlu viņu. Es viņu mīlēšu mūžam. Tēvs runāja par Mistiju tagadnes formā, it kā viņa vēl būtu dzīva. Šie vārdi mudināja Elizabeti svārstīties starp divām izmisīgām vēlmēm – noticēt viņam vai iecirst pļauku. Bet tēvs to nemaz nemanīja. Iespējams, tomēr manīja, jo piepeši viņš apklusa, pagrieza galvu, it kā ieklausītos. Tad viņš pacēla vienu pirkstu kā brīdinot. – Būs vēl viens. – Vēl viens… Kas? Pēcgrūdiens bija spējš un negaidīts kā lidmašīnas eksplozija. Tas gandrīz izmeta Elizabeti no gultas. Viņa ar vienu roku pieķērās gultas malai, ar otru atbalstījās pret sienu. Ivonna novēlās no krēsla. Gaiteņos atbalsojās kliedzieni no pacientu palātām. Virsmāsa pieturējās pie galda malas, piecēlās kājās, uzmeta skatienu Čārlzam un Elizabetei, tad pavērās pāri foajē un pieņēma lēmumu. Viņa aizskrēja uz palātām. Zeme joprojām drebēja, un Čārlzs ierunājās: – Pēc tik spēcīgas zemestrīces iespējami sešas magnitūdas un pat spēcīgāki pēcgrūdieni. Tie vienmēr pārsteidz, vai ne? Un cilvēkus pārņem bailes, ka tie pieņemsies spēkā, pārspēs pašu zemestrīci un nogalinās visu dzīvo uz zemes. – Nešķiet, ka tie varētu pārspēt zemestrīci, ko jau piedzīvojām, tomēr mēs abi zinām… – Elizabete iesāka un piepeši ieprātojās: “Kāpēc es apspriežos ar viņu?” – Mēs zinām, ka zemestrīces nav prognozējamas un tieši tāpēc ir tik interesantas. Čārlzs paliecās tuvāk, viņa acis iemirdzējās. – Vai tu tur biji? Vai redzēji? Vai redzēji cunami? Cik liels tas bija? Tēvs likās apburts kā bērns, kas pirmo reizi skatās filmu par Betmenu. – Jā, es tur biju, – viņa atbildēja. – Cunami izrādījās lielāks un iespaidīgāks, nekā es iedomājos. – Es zināju, – viņš sacīja, apķēra ceļgalus, pievēra acis, it kā censtos to iztēloties. – Es vēlētos… lai nu paliek. – Viņš atkal atvēra acis un ierunājās visnotaļ pragmatiski un saprātīgi: – Es daudz ko vēlos. Cunami ir manu vēlmju saraksta apakšgalā. Elizabete pieslējās sēdus, joprojām lēni un piesardzīgi, lai nesatrauktu veco vīru. – Hmm, es to nofilmēju. – Ko? Tu… tu to nofilmēji? – acīm mirdzot, viņš pārvaicāja. – Jā, nofilmēju. Skrēju visu ceļu no pilsētas līdz kanjonam, paspēju, iekams uzradās pirmais vilnis, – viņa klāstīja, raudzīdamās apkārt. Uz apskrambāta galda līdzās gultai stāvēja videokamera, Ivonna to bija uzlikusi lādēties. Akumulatora indikators spīdēja zaļā krāsā. Elizabete pastiepa roku un jautāja: – Gribi paskatīties? Tēvam pietvīka vaigi, un viņš nepacietībā ietrīsējās. – Vai drīkst? Tu man parādīsi? Tobrīd viņš ļoti atgādināja vīrieti, kuru viņa atminējās kopš bērnības. Vīrieti okeāna krastā, kas stāstīja viņai par neparasto visumu. Bailes atkāpās, ievilkās viņas zemapziņas tālākajā kaktiņā. Turklāt zem segas taču bija paslēpts nazis. Viņa to bija pat izvilkusi no maksts. Asmens bija kails. “Es varēšu sevi aizstāvēt.” – Jā, protams, – viņa atbildēja, izrāva no rozetes lādētāja kontaktdakšu un atlocīja ekrāna paneli. Apgriezies Čārlzs atspiedās ar muguru pret gultas malu. Viņa satrauktās gaidas bija acīm redzamas. Elizabete nospieda atskaņošanas pogu, ieraudzīja pirmos kadrus un izdzirda sevi sakām: “Elizabete Benere, Benera Ìeoloģiskās izpētes grupa…” Viņu atkal pārsteidza šīs dienas neticamie notikumi. Roka trīcēja. Čārlzs atbalstīja viņas apakšdelmu, lai kamera nešūpotos. Abi ar neatslābstošu interesi noskatījās, kā cunami vilnis piepildīja kanjonu ar ūdeni. Čārlzs vairākas reizes izsaucās: “Es taču teicu, ka tā būs!” vai arī: “Ai, to gan nebiju iedomājies!” Viņš pat palūdza apstādināt video, lai parādītu meitai kādu sīku ūdens virpuli, kuru viņa nebija pamanījusi, un vienu reizi izlaboja viņas komentāru. Bija savādi runāt un apspriest profesionāļa uzņemtu video ar kādu, kurš tik labi pārzina cunami dabu. Var jau būt, ka Alcheimera slimība laupījusi viņam atmiņas par to, kur bijis un ko viņš pastrādājis, tomēr tā nespēja gaisināt viņa zināšanas un pieredzi, kas Čārlzu Beneru bija padarījušas par leģendu zinātnē. Elizabete bija lepna, ka šis vīrietis ir viņas tēvs. Kad video beidzās, viņš sēdēja, ar vienu roku atbalstījies pret ceļgalu, un, iegrimis domās, un šūpoja galvu. Pēc mirkļa viņš apgriezās un pavaicāja: – Kas notika ar kauliem? – Kauliem? – viņa vienā mirklī sastinga. – Kādiem kauliem? – Vai tu uzgāji kaulus? Elizabeti stindzināja bailes, viņa vērās uz Čārlzu Beneru ar neticībā un šausmās ieplestām acīm. – Kā tu zini, ka tur bija kauli? – Mistija teica, – viņš atbildēja. Tagad Elizabete trūka elpas. Viņa nespēja domāt, nespēja sakarīgi runāt vai uzdot jautājumus, jo… jo… Lai kā viņa censtos izskaidrot tēva teikto, tas gluži vienkārši nebija iespējams. Bet tēvs sēdēja uz grīdas, galvu piešķiebis, un vērā viņā kā nevainīgs bērns. “Kā es varēju aizmirst noziegumu, kuru viņš pastrādājis? Kā varēju aizmirst asinīm piešķiesto māju?” Tomēr tā bija noticis, šīs epizodes izrādījās pagaisušas no viņas bērnības atmiņām. Viņš neatcerējās, kas bija noticis. Un arī viņa neatcerējās. “Vai mēs esam tik ļoti atšķirīgi?” No durvju puses atskanēja Ivonnas klusā un maigā balss: – Mister Bener, kā jūs tikāt laukā no gultas un ielavījāties šeit? Čārlzs pagrieza galvu un atbildēja virsmāsai: – Mistija sacīja, ka Elizabete ir šeit. Kad ienācu, lai palūkotos uz viņu, jūs gulējāt. Es negribēju jūs modināt. – Pateicos, jūs esat ļoti mīļš. – Ivonna ienāca telpā, palīdzēja vecajam vīram piecelties un piebilda: – Elizabete ir nogurusi, arī jūs no rīta būsiet noguris, ja tagad neatgriezīsieties gultā. – Es esmu pārāk satraukts, lai aizmigtu. Ja vien jūs būtu redzējusi to video! Elizabete ir nofilmējusi cunami! – Neapšaubāmi. Es esmu pārliecināta, ka tas bija iespaidīgs, – Ivonna sacīja, vedot viņu uz durvju pusi, – bet tagad liecieties gultā un pārdomājiet redzēto. – Noteikti, – Čārlzs atbildēja un sekoja virsmāsai pa gaiteni līdz savai istabai; viņa balss pamazām noklusa. Trīcošām rokām Elizabete aptvēra ceļgalus un iegrima domās. Kamēr viņi skatījās video, viss bija pavisam normāli, cik nu normāli tas vispār var būt – skatīties video nakts laikā kopā ar tēvu, kas sirgst ar Alcheimera slimību un atrodas garīgās aprūpes centrā, turklāt vēl zemestrīces laikā. Tomēr tas, ka viņš pieminēja kaulus, bija visnotaļ savādi. Iespējams, ka arī viņš zināja nostāstus par tur apglabātajām priekameitām. Varbūt viņš bija aprēķinājis, ka šo kapsētu var izskalot. Tomēr viļņi aiznesa sev līdzi tonnām dažādu atlūzu un gružu, tāpēc izredzes uziet apbedīto cilvēku kaulus šķita tik niecīgas… Un, ja tā padomā, tad mammas mirstīgās atliekas tā arī nebija atrastas… – Viņš jau saldi dus. – Ivonna atgriezās no tēva palātas. Izbiedētām acīm Elizabete palūkojās uz virsmāsu. Nebija īsti skaidrs, vai viņu izbiedējušas atmiņas vai to trūkums. Virsmāsa šķita norūpējusies un nogurusi. – Man jāatvainojas, ka atstāju jūs nepieskatītu. Nedomāju, ka jums draudētu kādas briesmas, tomēr zinu, ka jūs no viņa baidāties. Es vairs negulēšu. – Jā, paldies. – Elizabete atslīga gultā, iespieda seju spilvenā un pie sevis nočukstēja: “Viņš vaicāja par kauliem. Kā viņš par tiem zināja?” Jau laižoties snaudā, viņa plaukstā sajuta vēso naža asmeni un nomierinājās. 20 Endrū Marero beidza savu prezentāciju gandrīz tukšas zāles priekšā. To bija aizēnojusi milzīgā dabas stihija, kas pēcpusdienā skāra Vērtjūfolsu. Zālē bija palikuši nevis pieredzes bagāti ģeologi, kā viņš to bija gaidījis, bet gan saujiņa pumpainu studentu, kas, visticamāk, mācījās vietējā koledžā. “Kur palikuši visi ģeologi, sievietes un vīrieši, kuriem būtu mani jāgodina?” Apakšstāva bārā tie bija pielipuši datoriem un ar aizrautību ekrānos vēroja Vašingtonas štata postošo zemestrīci. Pat viņa komandas locekļi izlikās klausāmies, tomēr viņu skatieni bija pievērsti klēpī gulošo mobilo telefonu ekrāniem. “Velns viņus rāvis!” Tikko bija izskanējuši pašķidrie aplausi, un tas Endrū atgrieza īstenībā. – Vai ir kādi jautājumi? – viņš ievaicājās. Gaisā uzšāvās vismaz pusducis roku. Endrū pievērsās jaunai gaišmatei, kurai bija garas jo garas kājas un īsi jo īsi svārciņi. – Jā, mis… Tomēr zāles dziļumā ierunājās ģeologs: – Kādas, jūsuprāt, būs zemestrīces radītās sekas reģionā? – Kā jau iepriekš minēju, es nevaru droši prognozēt sekas, tomēr domāju, ka cunami ietekme Vērtjūfolsas kanjonā noteikti pierādīs manis šovakar izklāstīto teoriju patiesumu, – viņš atbildēja un atkal norādīja uz jauno sievieti. – Tātad jūs esat pārliecināts, ka cunami bija spēcīgs? – jautātājs nerimās. – Nešaubīgi, – Endrū sausi atbildēja. – Vai tad neklausījāties prezentāciju? – Nē, es nokavēju, – skanēja atbilde, un no zāles dziļuma tuvojās jauns, izskatīgs, apņēmīgs vīrietis. – Es lasīju, ka esat stihijas skartās Vašingtonas štata piekrastes vadošais ģeologs. Lūks Beikers, Endrū labā roka, beidzot nosprieda, ka pienācis laiks iejaukties. – Tā ir taisnība, – viņš iesaucās. Students pat nepaskatījās uz Lūku un neatlaidīgi vērās uz Endrū. – Tātad jūs esat liels eksperts, tomēr nespējāt prognozēt zemestrīci? Tad kāda jēga ir ģeoloģijai kā zinātnei, ja mēs nespējam prognozēt tuvojošos stihiju un sagatavoties? Diskusijā iesaistījās Džo Kruss. – Jūs esat slikti informēts. Zemestrīces nav prognozējamas. Jauneklis pagriezās pret zāli. – Un kas jūs esat? – viņš uzrunāja trīs līdzās sēdošos vīriešus. – Iepazīstieties ar manu izpētes komandu, – Endrū sacīja. – Lūks Beikers, Džo Kruss un Bendžamins Ričardsons. Puisis tik pavēcināja roku, pievērsās Endrū un stādījās priekšā: – Noa Grifins, vietējā laikraksta korespondents. Korespondents. Endrū tik tikko apvaldīja vaidu. Noa pieglauda brūnos, šķipsnās balinātos matus un turpināja: – Laikraksts mani deleģēja uzrakstīt reportāžu par šo pasākumu… Meitene īsajos svārciņos ieķiķinājās, koķeti samirkšķināja plakstiņus un jautāja: – Par ko jums tāds sods? Nokaitinājāt kādu? Puisis palūkojās uz meiteni un valdzinoši uzsmaidīja. – Tieši tā. Iespējas ir visur. Zemestrīce arī šo pasākumu ir padarījusi par lielu iespēju. – Pievērsies Endrū, viņš turpināja: – Tātad jūs un jūsu komanda ir šeit… un jūs palaidāt garām zemestrīci? Izklausījās gluži vai pēc apsūdzības apzinātā bēgšanā. – Viens no komandas joprojām ir Vērtjūfolsā, – Endrū atbildēja. – Kurš? – Noa tincināja. – Izcilā ģeoloģe Elizabete Benere, – Džo lepni attrauca. Lūks iegrūda viņam dunku sānos. Par vēlu. – Elizabete Benere? – Noa ielūkojās mobilā telefona ekrānā. – Viņa ir Benera izpētes grupas locekle? Vai radiniece Čārlzam Beneram, kurš uzsāka izpētes darbu un vēlāk ar šķērēm nodūra sievu? Endrū pievērsa Džo iznīcinošu skatienu. – Viņa meita. – Oho! – Noa izsaucās, tomēr skatienu no telefona neatrāva. Izlietu ūdeni nesasmelsi, tomēr Endrū darīja, ko spēja. – Varu jums apliecināt, ka viņa tika izvēlēta kā izcila speciāliste, nevis šo seno ģimenes saišu dēļ. – Labi, – Noa attrauca, ieslidināja telefonu kabatā un viltīgi pasmīnēja. – Pateicos par informāciju, Marero kungs. Ja man vēl būs kādi jautājumi, es ar jums sazināšos. – Katrā ziņā. – Endrū nokāpa no paaugstinājuma, vēlēdamies izbēgt no profesionālas sakāves. Viņš jau stāvēja līdzās īssvārcei, kad reportieris apcirtās un atkal ierunājās: – Vēl viens jautājums… Čārlzs Beners ir vispāratzīts ģēnijs jūsu jomā; ģēnijs, kuru neviens vēl nav pārspējis. Kāpēc jūs pieņēmāt darbā šī cilvēka meitu? Endrū nācās saņemties un atbildēt uz jautājumu. – Kā jau sacīju, no visiem pretendentiem tieši Elizabetei bija vislabākās atsauksmes, – viņš atbildēja, nogaidīja, līdz jauneklis būs ticis līdz zāles galam un atvēris durvis, un tikai tad pievērsās meitenei īsajos svārciņos. Klausītāji jau bija pielēkuši kājās un virzījās uz izeju. – Mirklīti! – Noa uzsauca. – Vēl viens jautājums! Kāpēc Elizabete Benere vēlējās atgriezties vietā, kur pastrādāts tik baiss noziegums… noziegums, kuram viņa bija lieciniece? Endrū vairs nebija nekā, ko atbildēt. Toties Džo Krusam vārdi nebija kabatā jāmeklē: – Viņas tēvs vairs nav cietumā un atrodas garīgās veselības aprūpes centrā netālu no pilsētas. – Oho! – Noa kārtējo reizi novilka, un durvis beidzot aizcirtās viņam aiz muguras. – Kā jūs tagad rīkosieties, profesor? – Lūks vaicāja. Šo uzrunu viņš izmantoja tikai tad, kad Endrū, viņaprāt, bija dusmīgs. Un šoreiz viņš nebija maldījies. Endrū bija ļoti, ļoti, ļoti dusmīgs. – Nekā, – viņš atcirta. – Nedomāju, ka viņa birojs, redakcija vai kas cits apmaksās viņam ceļu uz Vērtjūfolsu, lai tiktu pie ekskluzīvas reportāžas. Bendžamins Ričardsons, slaids, gudrs un mazrunīgs, piecēlās kājās un paziņoja: – Nebrīnīšos, ja viņš izrādīsies ārštatnieks, savā ziņā pat paparaci. – Paparaci ģeoloģijas konferencē? – Džo iespurdzās un arī piecēlās kājās. – Taho ir daudz paparaci, – Bendžamins sacīja. – Ja aizies reportāža par lielāko zemestrīci, vienmēr atradīsies izdevība publicēt stāstu par ģeoloģiju kā nekam nederīgu zinātni, ja tā nedod iespēju paredzēt zemestrīci. – Viņš vēlējās stāstu un to arī dabūja, – Lūks domīgi noteica. – Varbūt ne to, pēc kā ieradās, tomēr stāsts par Elizabeti un viņas tēvu būs viņa pūliņu vērts. Īssvārce ar lielu interesi vēroja trijotni. Endrū pievienojās viņiem un paziņoja: – Vai nav vienalga? Nokļūt Vērtjūfolsā nav iespējams. Ja būtu, vai es te tupētu? – Dabiski, profesor, – Lūks piebalsoja un, nojautis Endrū nolūkus, pabīdīja abus pārējos uz durvju pusi. – Jūs nekad nepamestu nabaga Elizabeti Beneru tādās briesmās. Jums ir liela atbildība. Beidzot īssvārce pievērsa uzmanību Endrū. Viņš veltīja daiļavai ļoti romantisku skatienu un piedāvāja elkoni. Aiz muguras viņš izdzirdēja Džo purpinām: – Ja pienācīgi papūlas, tad vienmēr var rast risinājumu. Gerika Džeikobsena automašīna ar ātrumu simt divdesmit jūdžu stundā traucās cauri Nevadas tuksnesim. Viņš bēga no pagātnes, kam bija pistoles stobra garša, steidzās uz nelaimes vietu, kur bija viņa audžumāte un bijusī sieva, un cerēja, ka nonāks tur pietiekami ātri, lai izglābtu abas sievietes un pats sevi. 21 Tikmēr Denverā, Kolorādo štatā, Bredlijs Hofs stāvēja viesnīcas “Westin” augšstāva apartamentos un vēlējās, kaut spētu atcerēties, kādēļ savulaik sieva viņam likusies pievilcīga. Viviana bija gara. Viņas garie, tumšie mati bija saņemti akurātā mezglā. Pēdējo pāris gadu laikā viņa bija pārvērtusies par izdēdējušu vecu sievieti ar tukšu skatienu, tomēr joprojām šķita glīta. Kā Bredlija aģente viņa joprojām nenogurstoši rūpējās par viņa karjeru, un viņš nespēja iztēloties nevienu citu, kurš tik veikli spētu nokārtot visas ar publicitāti saistītās lietas. Bet tobrīd viņa stāvēja, rokas iespiedusi sānos un izstiepusi kaklu, un iecirtīgi paziņoja: – Es neatgriezīšos Vērtjūfolsā. Bredlijs bija gatavs viņu nožņaugt. Viņam nepaveicās, jo Viviana nebija no tām sievietēm, kuras kāds vīrietis uzdrošinātos iebiedēt. Acis viņai bija lielas, brūnas un saltas kā ledus. Viņa prata izteikties visnežēlīgākajiem vārdiem un allaž juta, kura ir vīrieša patmīlības vājākā vieta. Trieciens tika mērķēts tieši tur. Tāpēc Bredlijs apvaldīja dusmas un ierunājās pieklusinātā balsī: – Mums jāatgriežas Vērtjūfolsā. Pilsētai nepieciešama uzmanība, un mēs to varam sniegt. – Tur nav elektrības. Nav ūdens. Mēs pat nezinām, kādā stāvoklī ir mūsu nams. Es pat nepapūlēšos to noskaidrot, jo tur tāpat nav neviena, kas kaut ko varētu salabot. – Viviana piecirta kāju. – Denvera ir vismaz kaut cik civilizēta vieta, tāpēc es šodien negrasos atgriezties Vērtjūfolsā. – Mums nav jāpaliek mūsu namā. Studija ir celta tā, lai izturētu zemestrīces. Tuvumā nav koku, kas varētu uzgāzties uz jumta, – viņš skaidroja un pieglauda savus mākslinieciski ieveidotos un rūpīgi krāsotos melnos matus. – Mēs varētu palikt tur. – Es negrasos palikt tavā studijā. Tur ir tikai viena gulta. Tur ož pēc krāsām un terpentīna. Un… – Teikums netika pabeigts. – Un kas? Viviana palika sev uzticīga un metās uzbrukumā. – Man tur nepatīk. Tā ir tava vieta. “Man jāuzvar šajā cīņā. Man jāatgriežas Vērtjūfolsā,” Bredlijs klusībā atkārtoja. Tāpēc viņš izspēlēja spēcīgāko kārti, uzspieda uz Vivianas vājākās vietas – alkatības. – Tevi nemaz neuztrauc tas, kas noticis ar manām gleznām? Tas ir pārāk liels ieguldījums, lai tā vienkārši to norakstītu. Likās acīmredzams, ka doma par zaudētiem darbiem sievu ir aizskārusi. Tomēr viņa bija arī caurcaurēm praktiska. – Kā jau sacīji, studija ir būvēta tā, lai izturētu zemestrīces, tātad vienīgie postījumi būs nokritušas gleznas un izbirušas krāsu tūbiņas. Starp citu, es tās nenorakstu, tomēr, kas noticis, tas noticis. Un pagājis. Beidzies. – Es varu glābt savus darbus. Dieva dēļ, Viviana, izrādi kaut nedaudz cieņas manai daiļradei! – Tavai daiļradei. – “Dabas mākslinieks,” viņa pie sevis iespurdzās. – Pat nemēģini izspēlēt šo kārti. Cik gadu es esmu nodzīvojusi ar tevi kopā? Gandrīz divdesmit četrus? Es tevi pazīstu labāk, nekā tev liekas. Es zinu, ko tu domā par savu daiļradi. – Neko tu nezini. Neviens nezināja, kāpēc un ko viņš domāja par savu daiļradi. Piegājusi pie skapja, Viviana noņēma no pleciņiem plānu džemperīti. – Man ir tikšanās ar draugiem. Atgriezīšos no rīta. Tev es ieteiktu doties lejā uz bāru un piedzerties. Vari kādu savākt pie sevis un izklaidēties. Droši varat to darīt šajā gultā, jo, Dievs ir mans liecinieks, mums vairs nav seksa. Reizēm Vivianas klātbūtnē Bredlijs jutās tik nelāgi, it kā sieva mērķtiecīgi grauztu viņu gabalu pa gabalam. Kādu dienu no viņa vairs nekas nebūs palicis pāri. Viņš gluži vienkārši pazudīs. – Man nepatīk, kad tu tā runā. – Par seksu? Vai par to, ka tev nestāv? Bredlijs satvēra sievu aiz pleca. Viņa ietrieca elkoni vīram saules pinumā. Elpa aizrāvās, viņš saliecās un manīja krāsainu apļus sagriežamies acu priekšā. – Nepieskaries man! – Viviana sagrāba viņu aiz matiem un pavērsa augšup viņa seju, tad pati pieliecās un nošņācās: – Ja vien nevēlies šķiršanos. Viņam izdevās ievilkt elpu, lai izdvestu: – Tu to nedarīsi. – Nē, tev taisnība. Tu esi vista, kas dēj zelta olas, – viņa sacīja, atlaida vīra matus, atliecās, devās pie durvīm un atvēra tās. – Tad es braukšu viens, – Bredlijs paziņoja. Viviana apstājās, apcirtās uz papēža un palūkojās uz viņu. Acis nepacietīgi iegailējās. – Es braukšu viens, – viņš atkārtoja un lēnām iztaisnojās, plaukstu piespiedis pie krūtīm. – Tiešām? Brauksi viens? Tu taču nespēj tikt galā ar sevi. Es maksāju tavus rēķinus, rūpējos par publicitāti, interneta vietni un kontiem sociālajos tīklos. Un, cik zinu, es organizēju arī tavus braucienus un rūpējos par biļetēm. Kā gan tu iedomājies kaut kur nokļūt, ja lidmašīnas nelido un ceļi ir izpostīti? – Gan jau izdomāšu. Es braukšu. Viviana, Vērtjūfolsā ir mani cilvēki. Manas gleznas, – viņš neatlaidās. – Mani cilvēki. Viviana dziļi ieelpoja. – Piedod, Bredlij. Es zaudēju savaldīšanos. Tev taisnība. Tev jāuztur savs tēls. Jau rīt es ķeršos pie darba, lai varētu atgriezties Vērtjūfolsā. Bet, lūdzu, sāc vienreiz domāt kā darījumu cilvēks! Mums tas jāpadara par notikumu. – Man tur jānokļūst pēc iespējas ātrāk. – Viņš nespēja nomierināties, jo nezināja, kas viņu sagaidīs Vērtjūfolsā. – Kāpēc tāda steiga? – Viviana ļauni pasmīnēja. – Tu vēlies apraudzīt savu draudzeni? – Kopš apprecēšanās ar tevi es neesmu gulējis ne ar vienu citu sievieti, – viņš dievojās. – Tad tā ir tava problēma, – Viviana atcirta. – Kā tu nesaproti? – Bredlijs salika plaukstas kā lūgšanā. – Nav runa par seksu vai naudu, bet gan… – Jā, jā, zinu. Esmu to jau dzirdējusi. Tai pilsētai pieder tava sirds, tā ir tava mūza. – Viviana to nekad nebija sapratusi un nesapratīs. – Es apsolu, ka jau rīt no rīta ķeršos pie darba. Noskaidrošu, kas viņiem nepieciešams… – Kā? Mēs nevaram sazināties! – Es palūgšu Sarkanajam Krustam sarakstu ar lietām, kas nepieciešamas zemestrīces skartajās vietās, un mēs kaut ko aizvedīsim. Mēs varam glābt Vērtjūfolsu un vienlaikus celt tavu publicitāti. Pats redzēsi. – Viņa tuvojās Bredlijam un papliķēja viņam vaigu. – Es centīšos to izdarīt, cik ātri vien spēju. Bet pagaidām ej un nolaid tvaiku. Es arī tā darīšu. 22 Elizabete pamodās agri. Tik agri, ka, saģērbusies un piegājusi pie loga, lai paraudzītos uz Onermauntinas aprūpes centra apkārtni, viņu pārsteidza krēsla. Saule joprojām slēpās aiz meža, kas cieši un draudīgi ieskāva aprūpes centra ēku. Savādi. Vēl vakar viņa domāja, ka mežs ir lekna un zaļa paradīze, vieta, kur savvaļas dzīvnieki klaiņo brīvībā, kur viņa var ieelpot svaigu gaisu un patverties no ziņkārīgiem skatieniem un ļaunām mēlēm. Tagad mežs likās pārdabisks, milzīgs un tumšs, vampīru un goblinu mājvieta. “Kas notika ar kauliem?” Viņa neticēja tam, ka vampīri un goblini eksistē. Nekad nebija ticējusi, pat bērnībā. Viņa ticēja tikai faktiem, zinātnei, mūžīgajai zemeslodei – visam, kas tagad mainījās viņas acu priekšā. Kā jau tam bija jābūt. Un viņa to labi zināja. Tomēr zināt un pieredzēt bija divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Apzināties, ka viņas tēvs ir slepkava, un dzirdēt viņu taujājam par kauliem bija visai biedējoši. Biedējošs izrādījās arī mežs. “Vai atradi kaulus?” Tēva jautājuma atbalss lika Elizabetei nodrebēt, un viņa salēcās, kad aiz muguras ierunājās Ivonna: – Jau esat pamodusies! Droši vien pēdējai grūdiens jūs pamodināja. – Jā, – viņa atbildēja. “Labāk samelot nekā atzīties, ka neesmu spējusi pat aizdarīt acis, kad tēvs bija atgriezies savā palātā.” Ivonna viņu nopētīja un secināja: – Apģērbs gan izskatās lieliski. – Visas drēbes ir dzīvoklī. Nezinu, kad varēšu tās atgūt. Elizabete bija pārsteigta, ka runā tik mierīgi, jo pēdējās pāris stundas gulēja vaļā acīm, uzvilkusi segu līdz pat zodam, un vērās uz durvīm – bailēs, ka tēvs varētu atgriezties… vai arī istabā ienāktu mātes rēgs. Iespējamā mātes parādīšanās uztrauca Elizabeti vairāk nekā Ivonnas vai tēva klātbūtne. – Skaistas kurpes, – Ivonna noteica, – tikai laikam nav sevišķi ērtas? – Bija skaistas līdz vakardienas pēcpusdienai, kad ar tām noskrēju visu ceļu no pilsētas līdz kanjonam, lai nofilmētu cunami. – Elizabete palūkojās uz apskrambātajām “Tory Burch” sandalēm. – Jūs tiešām esat dīvaina meitene, – Ivonnai izspruka, viņa samulsa un aprāvās. – Zinu, – Elizabete attrauca un palūkojās gaitenī, kur bija manījusi kādu sakustamies. Viņām tuvojās sirms, klibs, vecam basetam līdzīgs vīrietis baltā mētelī. – Kas viņš ir? – Elizabete vaicāja. – Kāds no pacientiem? Virsmāsa pagriezās un priecīgi iesaucās: – Dakter! Jums tomēr izdevās! Elizabete nezināja, priecāties vai raudāt. Ārsta vēders nokarājās pāri bikšu siksnai, mati bija savēlušies, it kā putni tajos būtu vijuši ligzdu, un rudās ūsas dīvaini kontrastēja ar sirmajiem matiem. Viņas tēvs izskatījās veselāks nekā šis vīrs. – Sveika, Ivonna. Jā, man izdevās. Pāris reižu gan nācās izmest līkumu. – Viņa balss ieskanējās kā fagots – dobja un sērīga. – Doktors Fraunfelters ir pensijā, tomēr turpina praktizēt gan pansionātā, gan šeit, Onermauntinā. Tā sakot, ja ne viņš, tad kurš gan cits te strādātu, – Ivonna paskaidroja. – Tas tāpēc, ka apdrošināšana maz maksā un ir pārāk liela birokrātija? – Elizabete apvaicājās. – Tieši tā, – Ivonna sacīja un atkal pagriezās pret ārstu. – Dakter, šī ir… – Es zinu, kas viņa ir, – Fraunfelters pārtrauca virsmāsu un nopētīja Elizabeti no galvas līdz kājām. – Vai nu tu esi Mistijas rēgs, vai arī Mistijas meita. Manuprāt, tu esi viņas meita. – Elizabete Benere, – viņa vēsi stādījās priekšā. – Priecājos iepazīties, Elizabete Benere. – Ārsts satvēra viņas plaukstu, saspieda, tomēr neatlaida. “Laikam nebūtu pieklājīgi izraut roku no viņa tvēriena,” Elizabete nosprieda. – Vai jūs pazināt manu mammu? – Pazinu. Kad viņa šeit dzīvoja, es biju viņas ārsts. Skaista sieviete gan miesā, gan dvēselē. – Doktors Fraunfelters saspieda viņas pirkstus. – Čārlzam bija paveicies. Ko gan Elizabete būtu varējusi piebilst? “Un tad viņš Mistiju nogalināja?” – Daži gan nepiekristu, ka viņai bija paveicies, – viņa izvairīgi noteica. – Domāju, ka viņa nebija tik inteliģenta kā Čārlzs, tomēr attiecībās izturējās gudri. Kā zeme. Cieta kā klints. Viņa dievināja Čārlzu un tevi. Tev vajadzētu to atcerēties, pirms apsūdzi tēvu tik nelietīgā noziegumā, – doktors Fraunfelters paskaidroja, un viņa plakstiņi nolaidās pār blāvi zilajām acīm. – Vai zini, ka es palīdzēju tev nākt pasaulē? – Nē, to es nezināju, – Elizabete sacīja, un piepeši viņai kļuva neērti no šī vīra, it kā viņš būtu redzējis viņu apakšveļā. Ārsts nelikās to manām un pievērsās Ivonnai: – Kā Čārlzs pārcieta zemestrīci? – Izbaudīja ik sekundi. – Nu, protams. – Viņš pasmaidīja. – Doktors Fraunfelters bija cietuma ārsts gandrīz visu laiku, ko tavs tēvs pavadīja ieslodzījumā, – virsmāsa klāstīja. – Viņi pavadīja daudz laika kopā un viens otru ļoti labi pazīst. “Kaulus neatradi?” Ārsts paraustīja plecus un noteica: – Mēs runājām vienā valodā. Reta parādība tādā vietā. Kaut es ātrāk būtu varējis viņu dabūt no turienes laukā! Ja ārstēšana būtu uzsākta agrīnā stadijā, tas palēninātu smadzeņu sabrukumu. – Beidzot viņš atlaida Elizabetes roku un piemetināja: – Protams, ja tā būtu noticis, tad viņš tagad nespētu sazināties ar Mistiju. – Jūs uzskatāt, ka smadzeņu sabrukums ļauj viņam redzēt manas mātes rēgu? – Pēc tādas nakts Elizabete gandrīz cerēja, ka ārsts atbildēs apstiprinoši. – Nē, tas ļauj viņam domāt, ka viņš to redz. Priecājos, ka satikāmies, Elizabet, – doktors Fraunfelters atkārtoja un pievērsās Ivonnai. – Kur man sākt apgaitu? Abi devās prom pa gaiteni. Elizabete palika viena un priecājās, ka ārsts netic Mistijas rēga eksistencei, tomēr viņa nezināja, kā rīkoties tālāk. Viņa vēlējās doties prom no aprūpes centra, tomēr likās nepieklājīgi aizbraukt, nepasakot “paldies” un “uz redzēšanos”. Bet viņa negribēja gaidīt, kamēr Ivonna un ārsts būs beiguši apgaitu. Tāpēc viņa savāca savas mantas, vairākas reizes pārbaudīja, vai ir paņēmusi videokameru un planšeti, uzrakstīja zīmīti, atstāja to māsu postenī un devās uz izeju. Iepriekšējā vakarā viņa priecājās, ka ir te ieradusies… tagad priecājās, ka tiek prom. Viņa jau sēdēja automašīnā un brauca ārā no stāvvietas, kad, palūkojusies atpakaļskata spogulī, ieraudzīja skriešus tuvojamies Ivonnu un Šīlu. Viņa nobremzēja. Protams, ka viņa nobremzēja. Abas māsiņas aizelsušās smaidīja. Elizabete atvēra logu un sacīja: – Ceru, ka vismaz kāds drīz ieradīsies un jūs nomainīs. – Noteikti, – Ivonna atbildēja. – Doktors Fraunfelters sacīja, ka visu nakti strādājis pilsētā, tikai tagad braucis šurp. Ievainojumi lielākoties nav bīstami, vecā misis Smita apmaksājusi helikopterus, kas smagāk cietušos nogādā Portlendas slimnīcā. Vērtjūfolsai ir paveicies. Mums visiem ir paveicies. – Izņemot misteru Kuku, – Šīla piebilda. “Kas noticis ar kauliem?” – Interesanti, kā vecajam bezdelim klājas? – Ivonna ieminējās. Šīla iedunkāja viņai pa sāniem. Virsmāsa savilka nogurušu smaidu un secināja: – Laikam nogurums liek sevi manīt. – Paldies, ka parūpējāties par mani. – Elizabete nospieda akseleratora pedāli, un dzinējs ierūcās. – Kā gan citādi, mīļā? – Ivonna atbildēja. – Piesargiet roku, – Šīla sacīja. Elizabete palocīja plaukstu un juta, kā diegi nostiepjas. – Sargāšu. – Un turieties tālāk no krasta! – Ivonna uzsauca, kad logs jau bija aizvērts. – Brauciet pa taisnāko ceļu uz viesnīcu, tomēr izvēlieties iekšzemes ceļus. Visvairāk noteikti cietusi piekrastes automaģistrāle. – Elizabete pamāja, bet Ivonna neatlaidās: – Brauciet uzmanīgi! Vai degvielas pietiks? Vēlreiz pamājusi, Elizabete atlaida sajūgu. “Vai atradi kaulus?” Kad automašīna izkustējās no vietas, Ivonna atkāpās un vēl pēdējo reizi iesaucās: – Piezvaniet, kad būsiet galā… pēc iespējas ātrāk. Jūsu tēvs uztrauksies! Elizabete palocīja galvu, pamāja ar roku un nospieda akseleratora pedāli. “Ja es netikšu pēc iespējas ātrāk laukā no stāvlaukuma, man būs jākliedz. Labi, kliegšu es tā vai tā, tomēr nevēlos to darīt abu medmāsu klātbūtnē. Viņas to nav pelnījušas. Viņas ir jaukas sievietes, kas katru dienu aprūpē trakus, izbiedētus ļautiņus. Mani viņām nav jāaprūpē. Es pati tikšu galā ar savām bailēm un neprātu. Jau agrāk es esmu to darījusi. Un darīšu atkal. Būtu labāk, ja man… nebūtu jārunā.” Izgriezusi automašīnu uz lielceļa, viņa vēlreiz pavēcināja roku, tomēr atpakaļskata spogulī neielūkojās. Ivonna un Šīla atgriezās ēkā. Virsmāsa novilka savu darbinieka karti gar elektronisko lasītāju. Noskrapstēja slēdzene, un viņa atvēra durvis. – Nezinu, ko Čārlzs Beners ir pateicis savai meitai, bet tas viņu ir pārbiedējis līdz nāvei. – Varbūt viņa redzēja Mistijas rēgu? – Šīla ieminējās. 23 – Vai vēl kaut kas nepieciešams, kundze? – Miklošs Korngolds vaicāja, raižpilni noskatīdamies, kā Mārgarita lēnām, collu pa collai, sēdās karalienes Annas stila krēslā līdzās gultai. – Nē, Mikloš, tikai kāds brīdis vienatnē. – Es būšu ārpusē. Ja esmu jums nepieciešams, sauciet. – Noteikti. Miklošs bija divdesmit vienu gadu vecs un runāja ar izteiktu ungāru akcentu. Viņam bija zelta zobs, spalvainas krūtis un kaulaini pleci. Arī viņš bija viens no Mārgaritas projektiem – trūcīgs imigrants, kuru viņa pieņēma darbā un atbalstīja. Paldies Dievam, ka viņa bija puisi pieņēmusi. Jo ģeneratori ar strāvu apgādāja tikai būtiskākās viesnīcas sistēmas. Lifts tajās neietilpa, bet Mārgarita nespēja uzkāpt vai nokāpt pa kāpnēm. Tam būtu vajadzīga Džošvas Toresa un viņa spēcīgo roku palīdzība vai arī četri no viņas plecīgākajiem padotajiem. Džošva iekāpa helikopterā un aizlidoja pie sievas, bet viesnīcas strādnieki bija aizņemti darbos. Tā nu Mārgaritai nācās ilgstoši uzturēties vai nu viņas ceturtā stāva apartamentos, vai arī lejasstāvā. Viņa bija izvēlējusies palikt augšā, un Miklošs bija viņas sabiedrotais. Viņa noskatījās, kā puisis salutēja, pacēlis sveicienā divus pirkstus pie deniņiem. Tad viņš izgāja no istabas un aizvēra durvis. Mārgarita nopūtās. “Jāpaguļ. Jāatlaižas uz muguras, jāaizver acis. Nav spēka runāt ar kādu, uzklausīt, mierināt divdesmit četras stundas bez pārtraukuma.” Tad viņa paraudzījās pulkstenī. Bija nedaudz pāri trijiem pēcpusdienā, viņa ne mirkli nebija atpūtusies kopš mirkļa, kad iepriekšējās dienas pievakarē sākās zemestrīce. Kā gan viņa to būtu varējusi? Viņa bija atbildīga par mazo kūrortviesnīcu un ikvienu tās viesi. Pat tad, kad kļuva skaidrs, ka cunami nespēs viņiem nodarīt ļaunu, viesi tomēr baidījās. Baidījās arī viņa. Cilvēki nezin kāpēc gaidīja, ka deviņdesmit vienu gadu vecā sieviete aukstasinīgi stāsies nāvei ceļā. Viņa to nespētu. Vienīgais, kas viņu biedēja, bija veids, kādā viņai pienāktu gals. Tomēr viņai vairs nebija tik daudz spēka, lai sīksti turētos pie dzīvības, tāpēc viņa atlaidās un ieklausījās, kā pamazām viss noklust, un priecājās par šo brīdi. Kamēr personāls rosījās, veicot pirmos uzkopšanas darbus, gatavoja sviestmaizes un pasniedza viesiem dzērienus, Mārgarita bija izvilkusi savu rāciju. Viņa neko nekad nemeta projām. Jo īpaši gadījumā, ja tas bija veids, kā sazināties ar apkārtējo pasauli. Jau pēc divām stundām stāvlaukumā piezemējās pirmais helikopters, lai nogādātu viesus Portlendā, viesnīcu numuriņos, kurus viņai bija izdevies sarunāt lūdzoties vai pieglaimojoties. Vairāki no viesiem atstāja stāvlaukumā automašīnas, un viņa bija apsolījusi, ka tās tiks nogādātas likumīgajiem īpašniekiem, tikko ceļi būs atvērti satiksmei. Evakuācija izmaksāja veselu bagātību, izkampjot brangu kumosu nebaltām dienām veidotajos uzkrājumos, bet – vai Mārgaritai bija kāda cita iespēja? Visur mētājās stikla lauskas, tās zvīguļoja, vilināja, gaidīja, kad varēs pārgriezt kādu pirkstu vai iedurties pēdā. Ikreiz, kad zeme iedrebējās, no sienas novēlās vēl kāda glezna vai apgāzās kāds galds. “Pret viesnīcu varētu uzsākt tiesas procesu, bet es nepieļaušu, ka viešņa, kurai ir vairāk matu nekā smadzeņu, precīzāk, Aurora Tomsone, pievāc to, kas pieder man.” Uz galda iečerkstējās rācija. Tik ilgs nu bija Mārgaritas alktais klusuma brīdis. Viņa nebija lietojusi rāciju kopš ceļgala operācijas, tomēr regulārie zemestrīces pēcgrūdieni lika noprast, ka nepieciešams kaut kas stabilāks par spieķi. Mārgarita piecēlās no krēsla, piekliboja pie galda, noliekusies nospieda skaļruņa pogu un neslēpti aizkaitinātā tonī paziņoja: – Jūtos lieliski. Viesnīcā viss mierīgi. Pēc īsa klusuma brīža no skaļruņa atskanēja Gerika smiekli. – Tieši tas, ko es vēlējos dzirdēt. Lai arī Gerika nebija blakus, Mārgaritas lūpas izstiepās smaidā. – Ak, puisēn, tas esi tu! – “Kāds atvieglojums dzirdēt viņa balsi!” Pārāk ilgi viņš bija klusējis, un tas izrādījās mokoši. Bija aizritējuši vairāki mēneši, kopš abi pēdējo reizi sazinājušies, un toreiz viņai bija licies, ka viņas zēns ir pārāk nospiests un nejūtas labi savā ādā. – Kur tu esi? – Netālu. Portlendā. Biju jau aizmirsis par tavu rāciju. Kad atcerējos, apstājos un nopirku arī sev, – viņš paskaidroja un tad, elpu neievilcis, turpināja: – Vai ar Elizabeti viss kārtībā? Vai tev ir kādas ziņas par viņu? – Nav gan, – Mārgarita atbildēja, pievilka tuvāk krēslu un apsēdās. – Te jau gāja kā trakomājā. – Sasodīts! Tā nenormālā sieviete taču allaž uzprasās uz nepatikšanām. – To pašu varētu teikt arī par tevi. Geriks iekremšļojās un aši mainīja sarunas tematu. – Tu neesi savainojusies? Kāda kārtējā pēcgrūdiena laikā viņa bija sastiepusi muguru, tomēr šis nebija tas brīdis, kad par to vajadzētu ieminēties. – Visi ir sveiki un veseli, nopietnu ievainojumu nav. Daži no darbiniekiem sagriezās, vācot sasisto glāžu stiklus, un es zaudēju daudzus misis Smitas antīkos priekšmetus, bet citādi viss ir kārtībā. – Prieks dzirdēt, – viņš sacīja. – Vai tu nevari sazināties ar kādu Vērtjūfolsā un uzzināt kaut ko par Elizabeti? – To es varu. Šerifs Fosters nosūtīja vienu no saviem palīgiem pārbaudīt viesnīcas apkārtni… – Pats neieradās? – Nabaga vīrs domā, ka es viņu nevaru ciest. – Viņam taisnība. Tu tiešām viņu nevari ciest, – Geriks uzjautrinājās. – Jaunībā viņš bija iedomīgs un paštaisns nejēga, bet pēc Benera lietas noticēja, ka ir kļuvis par zvaigzni. Nē, man viņš nepatīk. Tu esi neticami noraizējies par šķirto sievu, – Mārgarita piebilda un gaidīja, ko Geriks atbildēs. – Viņa bija tā, kas izšķīrās, – audžudēls aizstāvējās. – Un kāpēc viņa tā rīkojās? – Nezinu. Manuprāt, viņa sacīja, ka es viņā… neieklausos. – Tavuprāt? Tu neklausījies, kad viņa tev to sacīja? – Klusums. – Tātad tu joprojām viņu mīli? – Ja es par viņu raizējos, tas vēl nenozīmē, ka joprojām mīlu viņu. “Aizstāvas. Tas labi.” Mārgarita atkal pasmaidīja. “Tas nozīmē, ka puika joprojām nav vienaldzīgs pret bijušo sievu.” – Dieva dēļ, Mārgarita, šī taču ir rācija! Ikviens var noklausīties, ko mēs runājam, – Geriks atskārtis paziņoja. – Vai mēs nevarētu to apspriest tad, kad būšu pie tevis? Sarunā iejaucās sveša sieviete: – Kāpēc nogaidīt? Izklausās, ka esi pelnījis bārienu, jaunais cilvēk. Mārgaritas smaids apdzisa. Viņa pazina šo balsi. Šķiet, arī Geriks saprata, kura ir runātāja, un izklausījās, ka viņš pat priecājas. – Annija Di Luka! Kā klājas? Vai jūsu viesnīca pārdzīvoja zemestrīci un cunami? Mārgarita saspringa un gaidīja atbildi. Конец ознакомительного фрагмента. Текст предоставлен ООО «ЛитРес». Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/krist-na-doda/k-rdin-jums-et-de-tum-s-rtos-to-os/?lfrom=334617187) на ЛитРес. Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
КУПИТЬ И СКАЧАТЬ ЗА: 519.76 руб.