Сетевая библиотекаСетевая библиотека
Hipnotizētājas mīlas stāsts Laiena Moriartija Kad hipnoterapeite Elena O’Ferela sāk tikties ar pievilcīgo mērnieku Patriku, sievieti pārņem patīkamas priekšnojautas, ka viņa beidzot ir sastapusi īsto. Cilvēku, ar kuru dibināt ģimeni un ar kuru kopā novecot. Arī Patrika jūtas ir tikpat spēcīgas, un šķiet, ka zvaigžņu stāvoklis ir labvēlīgs abu mīlestībai. Ir tikai viens sīkums – Patrika bijusī draudzene, kura nav gatava viņu aizmirst. Aizkustinošs un psiholoģiski niansēts stāsts par to, kā zaudējuma sāpes var satricināt cilvēka iekšējo pasauli un kā viņš mēģina ar to tikt galā – ne vienmēr pareizā un pieņemamā veidā. Šis ir stāsts arī par atjaunotni – par cerību, mīlestību un piedošanu. Apgâds “Kontinents Džordžam un Annai Pirmā nodaļa Domājot par hipnozi, cilvēki iztēlojas svārstu šūpošanos – "jūs kļūstat miegains" – un brīvprātīgos, kuri šovos uz skatuves kladzina kā vistas. Tāpēc ir gluži saprotami, ka daudzi klienti, ieradušies pie manis pirmo reizi, jūtas ļoti nemierīgi. Patiesībā hipnoze nav nekas nedabisks vai biedējošs. Jums savā ikdienā jau reiz droši vien ir gadījies piedzīvot "transam līdzīgu stāvokli". Vai kādreiz, ar automašīnu dodoties uz kādu zināmu ceļamērķi, esat atklājuši, ka nemaz neatceraties, kā esat tur nokļuvuši? Vai zināt ko? Tobrīd jūs bijāt transā!     NO BROŠÛRAS     "IEPAZĪSTIETIES AR ELENU O’FERELU, HIPNOTERAPEITI" Mani vēl nekad neviens nebija hipnotizējis. Godīgi sakot, es tam visam nemaz īsti neticēju. Man padomā bija mierīgi gulēt, izlikties, ka hipnoze ir iedarbojusies, un censties nesmieties. – Lielākā daļa cilvēku paši brīnās, cik ļoti tas viņiem patīk, – hipnotizētāja sacīja. Viņa bija viscaur maiga un smaržoja pēc tīrības; ne kosmētikas, ne rotu. Viņas āda izskatījās tik gluda un caurspīdīga, it kā viņa allaž mazgātos tikai kalnu strautos. Viņa smaržoja kā pārmērīgi dārgu rokdarbu preču veikals lauku pilsētās: pēc sandalkoka un lavandas. Telpa, kurā atradāmies, bija mazītiņa, silta un dīvaina. Tā bija iebūvēta vienā mājas pusē un līdzinājās iestiklotam balkonam. Paklājs bija netīrs, ar izbalējušām, sārtām rozēm, toties logi – mūsdienīgi: stikla plātnes no grīdas līdz griestiem gluži kā ātrijā. Telpu bija piepludinājusi gaisma. Kad ienācu pa durvīm, šķita, ka tā šalkdama iziet man cauri galvai gluži kā spirdzinošs vējiņš, un mani pārņēma vecu grāmatu un jūras smarža. Mēs nostājāmies līdzās pie pašiem logiem, hipnotizētāja un es. Atrodoties tik tuvu, lejā nebija iespējams saskatīt smiltis; tikai jūru kā saplacinātu, spīdīgu skārdu, kas aizstiepās līdz pat apvāršņa blāvi zilajai švīkai. – Es jūtos tā, it kā stāvētu kuģa priekšgalā, – uzrunāju hipnotizētāju. Šķiet, šāda piezīme viņu ārkārtīgi iepriecināja, jo viņa paziņoja, ka vienmēr esot jutusies tieši tāpat. Viņas acis bija apaļas un mirdzošas kā bērnu izklaidētājai. Mūsu sēdvietas atradās viena otrai pretī. Mans guļamkrēsls bija mīksts, pārvilkts ar zaļu ādu. Hipnotizētājas atzveltnes krēslam bija sarkanas un krēmkrāsas svītras. Starp abiem krēsliem bija novietots zems kafijas galdiņš, uz kura atradās papīra salvetīšu kārba – daži cilvēki te noteikti raudāja, aizrautīgi šņukstēdami par to, ka iepriekšējā dzīvē bijuši bada nomocīti zemnieki –, ledus ūdens krūze, kuras virspusē peldēja divas nevainojami apaļas citrona šķēlītes, divas augstas ūdens glāzes, mazs sudraba trauciņš ar šokolādes konfektēm spīdīgos papīrīšos un lēzena paplāte, pilna ar sīkiem krāsaina stikla olīšiem. (Man reiz bija liela, vecmodīga stikla lodīte, kas bērnībā bija piederējusi manam tēvam. Eksāmenu un darba interviju laikā es to mēdzu turēt plaukstā, cerot uz veiksmi. Pirms pāris gadiem es šo lodīti pazaudēju, un kopš tā laika man vairs nav veicies.) Paraugoties apkārt, uz sienām pamanīju okeāna atstaroto gaismu: žilbinošas, dejojošas gaismas prizmas. Patiesībā tas tiešām izskatījās nedaudz hipnotizējoši. Hipnotizētāja bija salikusi rokas sev klēpī un abas kājas stingri nolikusi uz grīdas. Kurpes bez papēžiem, melnas zeķbikses, izšūti tautiska izskata svārki un sasienama krēmkrāsas trikotāžas jaka. Kā hipijam, tomēr eleganti. Jaunā laikmeta stilā, tomēr klasiski. Es nodomāju: tava dzīve nu gan noteikti ir brīnišķīgi rāma. Tu katru dienu sēdi šajā neparastajā, gaismas rotaļu pārpludinātajā telpā. Nekādu elektroniskā pasta vēstuļu, kas noklāj datora ekrānu. Nekādu aizkaitinājuma pilnu telefona zvanu, par kuriem nemitīgi jādomā. Ne tikšanos, ne izklājlapu. Varēja manīt, ka sieviete ir laimīga. Šī sajūta šķebinoši izplūda no viņas gluži kā lētas smaržas, kaut gan viņa nemūžam nebūtu kaut ko tādu lietojusi. Sajutu mutē skaudības skābumu un paņēmu vienu šokolādes konfekti, lai to padzītu. – Ai, labi, es arī vienu paņemšu, – hipnotizētāja nopriecājās, iztīdama šokolādes konfekti. Viņa izturējās sirsnīgi un meitenīgi draudzīgi, it kā pazītu mani jau sen. Viņa ir no tādām. Viņai droši vien ir vesels bars ķiķinošu, skaistu draudzeņu, kuras viņu atbalsta, kuras sasveicinoties apskaujas, rīko seriāla "Sekss un lielpilsēta" skatīšanās vakarus un spiegdamas ilgi apspriež vīriešus pa telefonu. Atvērusi klēpī nolikto datoru, hipnotizētāja atkal ierunājās. Viņas mute bija burvīgi piebāzta ar šokolādi. – Tā, pirms mēs sākam kaut ko darīt, es jums uzdošu dažus jautājumus. Ak vai, man nevajadzēja ņemt konfekti ar karameles pildījumu! To taču nevar sakost. Jautājumu bija negaidīti daudz. Uz lielāko daļu no tiem es atbildēju godīgi. Tie bija visnotaļ nekaitīgi. Kur jūs strādājat? Kā jūs atpūšaties? Kas jums vislabāk garšo? Beidzot hipnotizētāja atlaidās savā krēslā, pasmaidīja un apvaicājās: – Un tagad pasakiet, kas jūs šodien šurp atvedis? Protams, uz šo jautājumu es negrasījos atbildēt simtprocentīgi godīgi. Viņš paziņoja: – Es gribu tev kaut ko pateikt. Viņš bija nolicis nazi un dakšiņu uz šķīvja malām un nu sēdēja taisni izslējies, izriezis krūtis, it kā beidzot būtu saņēmis drosmi. Viņš izskatījās izbijies un nedaudz nokaunējies. Elena, kura vēl pirmīt bija smaidījusi, tūdaļ sajuta, kā pakrūti savelk sāpīgi krampji. (Kaut kas viņas prātā atzīmēja, ka vispirms bija reaģējis viņas ķermenis. Prāta, ķermeņa un gara kopība darbībā. Tik aizraujoši.) Viņas sejā joprojām vīdēja muļķīgi sastindzis laimīgs, atklāts smaids. Viņai bija trīsdesmit pieci gadi. Viņa zināja, ko tas nozīmē. Šis jaukais vīrietis, pašnodarbinātais priekšpilsētas mērnieks, vientuļais tēvs, kuram patika pārgājieni un kantrimūzika, grasījās pateikt kaut ko tādu, pēc kā viņa vairs nemaz negribēs savu baramundi baltvīna mērcē. Viņš grasījās pateikt kaut ko tādu, kas viņai sabojās visu šo dienu, un šī diena bijusi tik jauka, un baramundi patiešām bija ļoti garda. Viņa negribīgi nolika dakšiņu. – Ko tad? – viņa apvaicājās pieklājīgi jautājošā tonī un viscaur saspringa, it kā gaidītu sitienu. Gan viņa to pārdzīvos. Nebūs jau nekāds pasaules gals. Šī bija tikai abu ceturtā tikšanās reize. Viņa vēl nebija pārāk iemīlējusies. Viņa šo vīrieti gandrīz nepazina. Dieva dēļ, viņam taču patika kantrimūzika! Viņai jau uzreiz bija vajadzējis noprast, ka te kaut kas nav lāgā. Jā, šovakar vannā viņa bija nodevusies dažām cerību pilnām fantāzijām, bet tas jau bija romantiskas satikšanās visizplatītākais slazds. Domās viņa jau bija to visu atstājusi pagātnē un nu cītīgi pūlējās atgūties. Kad pienāks trešdiena, viss jau būs aizmirsts. Sliktākajā gadījumā – ceturtdien. Paldies dievam, ka viņa ar šo vīrieti nebija pārgulējusi. Viņa nespēja ietekmēt to, kam tūlīt vajadzēja notikt. Vienīgi savu reakciju uz šo notikumu. Uz mirkli viņa domās iztēlojās savas mātes izteiksmīgo grimasi. Elena, saki, mīļā, vai tu patiešām tici šīm paviršajām pašpalīdzības muļķībām, ko pati izklāsti? Patiesībā viņa tām patiešām ticēja. No visas sirds. (Vēlāk māte bija atvainojusies par šo piezīmi. "Iespējams, tas bija pārāk augstprātīgi teikts," viņa bija sacījusi, un Elena bija notēlojusi, ka noģībst no milzīga pārsteiguma.) – Vai es drīkstētu uz mirkli tevi atstāt? – Viņš piecēlās, salvete noslīdēja uz grīdas. Viņš to pietvīcis pacēla un rūpīgi nolika uz galda līdzās savam šķīvim. Elena nekustīgi skatījās. – Es tikai… – Viņš norādīja uz restorāna tālāko galu. – Labi, – viņa mierinoši noteica. – Tur, pa kreisi, kungs. – Kāds viesmīlis neuzkrītoši norādīja tualetes virzienā. Viņa noskatījās, kā viņš aiziet. Patriks Skots. Patiesībā šis vārds viņai nemaz tā īsti nepatika. Tas izklausījās sentimentāls. Par Patriku varēja saukt frizieri. Cik varēja noprast, tad draugi viņu sauca par Skotiju, un tas bija… nu, pilnīgi pieņemami, jo draudzīgi austrālieši jau mēdza tā darīt. Ja viņš visam pieliktu punktu, tas pavisam noteikti būtu sāpīgi. Tāds sīks, toties ass dzēliens. Patrikam Skotam nepiemita nekas ārkārtīgi brīnišķīgs. Parasta, patīkama seja (gara, šaura, no pieres nedaudz atkāpušies mati), parasts augums (vidēja garuma, ar ļoti platiem pleciem, tomēr tie bija dabiski plati, un nekas neliecināja, ka viņš lepotos ar saviem panākumiem sporta zālē), parasts darbs, parasta dzīve. Neparasti bija vienīgi tas, cik omulīgi viņa bija sajutusies šī vīrieša klātbūtnē, gandrīz nekavējoties, jau dažas minūtes pēc pirmās satikšanās ar viņu tajā mulsinoši tukšajā kafejnīcā. Viņa pati bija ieteikusi šo kafejnīcu un tad šausmās atklājusi, ka tā ir gandrīz pilnīgi tukša, un pirmās tikšanās laikā viņu nervozās balsis bija šķitušas pārāk skaļas, un trim garlaicības nomocītajām pusaugu vecuma viesmīlēm nebija nekā labāka ko darīt, kā vien noklausīties viņu samāksloto sarunu. Viņi bija gaidījuši savus kapučīno, viņš bija niekojies ar cukura paciņu, virpinājis to un viegli klaudzinājis pa galdu; tad viņi bija saskatījušies un gandrīz sasmaidījušies, jo abiem bija kļuvis skaidrs, cik briesmīga bija šī situācija, un pēkšņi Elena bija sajutusi, kā no viņas ķermeņa aizplūst visa spriedze, it kā viņai kāds būtu iedevis iedarbīgu pretsāpju līdzekli. Sajūta bija tāda, it kā viņai šis vīrietis nebūtu svešs, it kā viņa to būtu pazinusi jau daudzus gadus. Ja viņa būtu ticējusi, ka pastāv iepriekšējā dzīve (un viņa šādu iespēju nenoraidīja, savā darbā viņai bija gadījies pieredzēt visu ko, viņas prāts bija plaši atvērts dažādām neparastām iespējām), nāktos atzīt, ka abi viens otru ir pazinuši jau senāk. Šāds pēkšņs siltums Elenu līdz šim jau vairākas reizes bija pārņēmis kādas sievietes klātbūtnē – ak, viņa bija īsta sieviešu draudzības zvaigzne –, tomēr kopā ar vīrieti viņa tā nebija jutusies vēl nekad. Tātad – jā, viņa gandrīz nepazina šo jauko mērnieku Patriku Skotu, tomēr šķirties no viņa būtu sāpīgi. Droši vien viņa sajustu kaut ko vairāk par sīku dzēlienu. Atmiņā atausa visi tie simti un varbūt pat tūkstoši atraidījumu stāstu, ko viņa gadu gaitā bija dzirdējusi no saviem klientiem. "Es viņa trīspadsmit radiem vakariņās pagatavoju trīs ēdienus, bet, kamēr mazgāju traukus, viņš paziņoja, ka mani vairs nemīl." – "Mēs pavadījām fantastisku atvaļinājumu Fidži, mājupceļā dzērām šampanieti, un viņa pēkšņi paziņoja, ka aiziet no manis! Šampanieti – it kā to vajadzētu nosvinēt!" Ak, šīs neslēptās sāpes, kas vēl aizvien ievilkās viņu sejās arī tad, kad viņi runāja par kaut ko tādu, kas bija noticis pirms daudziem gadiem. Bērnam, kas slēpās šajos cilvēkos, bija tik smagi izdzirdēt atraidījumu no mīļotā vai pat tikai no kāda, kurš par to vēl nebija kļuvis. Bailes tikt pamestam, atmiņas par senu aizvainojumu, mazvērtības apziņa, riebums pret sevi – neapturama emociju straume to visu no jauna uzrāva augšup. Elena centās novērtēt pašreizējo situāciju objektīvi, kā klienta slimības vēsturi, cerēdama, ka tādējādi izdosies visu uztvert atsvešināti. Veltīgi. Protams, šī panika varēja izrādīties pilnīgi nevajadzīga. Varbūt Patriks nemaz negrasījās viņu pamest. Līdz šim nekas par to nebija liecinājis, un viņa taču labi spēja izprast cilvēku rīcību. Galu galā tieši tā viņa sev pelnīja iztiku. Kad Elena šovakar bija atvērusi durvis, viņš bija nosaucis viņu par "satriecošu", izskatīdamies tik iepriecināts, it kā nupat būtu saņēmis dāvanu, turklāt viņš nemaz nebija no tiem glumajiem, valdzinošajiem tipiem, kuri automātiski kaisīja visus komplimentus, kādus vien sievietes vēlējās dzirdēt. Pie vakariņu galda abu acis bija bieži sastapušās un dažbrīd pat pakavējušās pie otra sejas. Visas maltītes laikā viņa bija manījusi, ka viņš paliecas tuvāk (kaut gan varbūt viņš diezgan slikti dzirdēja – pārsteidzoši, cik daudzi vīrieši diezgan slikti dzirdēja; to viņa bija piedzīvojusi gan savā privātajā dzīvē, gan darbā). Viņa bija sajutusi, ka abi elpo vienā ritmā un saskaņoti kustas, un ne jau tāpēc, ka pati būtu atdarinājusi viņa kustības; vismaz ne tīšām, ne tā, kā būtu rīkojusies, runājot ar klientu. Nebija piedzīvotas neveiklas pauzes, ne arī neomulīgi brīži. Viņš bija godbijīgi interesējies par hipnoterapiju. Viņš nebija pieprasījis: "Parādi man, kā tas notiek! Izdari tā, lai es sāktu klukstēt kā vista!" Viņš nebija ņirdzis vai, vēl ļaunāk, nedaudz augstprātīgi paziņojis, ka patiesībā nemaz neatzīst "alternatīvo medicīnu". Viņš nebija gribējis zināt: "Vai ir jāmācās, lai varētu to darīt?" vai arī "Vai ar to vispār var nopelnīt?" Viņš nebija izskatījies nobijies. Daži vīrieši, ar kuriem Elena reiz bija satikusies, bija neviltoti baidījušies, ka varētu tikt nohipnotizēti, paši to nemaz neapzinādamies. Viņš bija izskatījies vienkārši ieinteresēts. Un vēl pirms dažām minūtēm viņš bija viņai rādījis sava dēla fotogrāfijas! Tajās viņa burvīgais, gaišmatainais, tieviņais, mazais, astoņgadīgais dēls vizinājās ar skrituļdēli, spēlēja trombonu skolas orķestrī, makšķerēja kopā ar savu tēti. Viņš taču noteikti nebūtu rādījis viņai šīs fotogrāfijas, ja jau iepriekš būtu nolēmis, ka abiem nekas neiznāks. Bet varbūt šis lēmums viņam bija nācis kā zibens spēriens. Tagad, to visu pārdomājot, kļuva skaidrs, ka viņš bija izturējies savādi aprauti: nolicis dakšiņu un nazi, lai nāktu klajā ar savu paziņojumu, paskatījies viņai pār plecu, it kā tālumā nupat būtu ieraudzījis pazibam citādu nākotni. Dieva dēļ, viņa pat nebija paguvusi pabeigt teikumu! (Viņa bija stāstījusi par kādu klientu, kurš bija kā apsēsts ar Dženiferu Lopesu. Patiesībā ar Džonu Travoltu, taču konfidencialitātes nolūkos viņa allaž mēdza mainīt dažādas nianses. Un stāsts par Dženiferu Lopesu izklausījās daudz uzjautrinošāks.) Viņš bija izskatījies tik bēdīgs. Pat tad, ja viņš negrasījās Elenu pamest, viņš pavisam noteikti gatavojās pateikt kaut ko nepieņemamu vai nepatīkamu. Varbūt viņš bija melojis, apgalvodams, ka ir atraitnis; varbūt patiesībā viņš joprojām bija precējies un dzīvoja kopā ar sievu, lai gan abi vairs negulēja vienā istabā. Vai arī viņš patiesībā bija nevis mērnieks, bet gangsteris. Tūlīt pēc viņas ieradīsies FIB un pieprasīs, lai viņa nēsā līdzi paslēptu mikrofonu. Viņas līķis tā arī nekad netiks atrasts. (Pagājušajā vasarā viņa bija noskatījusies visu seriālu "Soprano ģimene".) Vai varbūt viņš bija nedziedināmi slims. Tas būtu briesmīgi, taču vismaz ne personiski aizskaroši. Lai arī par ko būtu runa, Elena bija pilnīgi pārliecināta, ka visu dienu ilgusī saulainā sajūta drīz izgaisīs. Iedzērusi lielu malku vīna, viņa pacēla galvu, lai paskatītos, vai Patriks jau nenāk atpakaļ no tualetes. Nē. Augstā debess, viņš nu gan nesteidzās! Vai viņš nupat bija iešļācis ūdeni sev sejā un nu stāvēja pie tualetes spoguļa, stingi raudzīdamies sev acīs, cieši turēdamies pie izlietnes malas, smagi elpodams? Šo vīrieti meklēja policija. Nu arī Elenas elpa bija kļuvusi nedaudz saraustīta. Pārāk plaša iztēle, kas viņai nenāk par labu: Pesko kundzes ieraksts viņas septītās klases liecībā. Viņa palūkojās apkārt. Pārējie vakariņotāji bija iegrimuši sarunās atsizdamies pret šķīvjiem, klusi šķindēja galda piederumi, šad tad kāds pēkšņi, apvaldīti iesmējās. Neviens neskatījās uz sievieti, kurai priekšā atradās tukšs krēsls. Vai bija laiks? Vai tas patiešām bija nepieciešams? Jā. Izslējusies savā krēslā, Elena uzlika plaukstas sev uz augšstilbiem. Tad aizvēra acis un sāka elpot. Ieelpa caur degunu, izelpa caur muti. Viņa iztēlojās, kā katrs elpas vilciens piepilda viņas ķermeni ar spēcīgu, zeltainu gaismu. Tā modināja viņā sparu un spēku. Gaisma piepildīja viņas pēdas, kājas, vēderu un rokas, un visbeidzot tā nošalcot sagriezās virpulī ap viņas galvu, un nu viņa spēja saskatīt vienīgi zeltainu mirdzumu, it kā raudzītos tieši rietošā saulē, un uz mirkli radās sajūta, ka viņa lidinās gaisā dažu centimetru augstumā virs krēsla. Viss būs labi. Lai ko viņš arī sacītu, tas neskars manu būtību. Es tikšu galā. Tagad jāskaita līdz trīs. Viens… divi… Elena atvēra acis, juzdamās atjaunota un moža. Viņa paskatījās apkārt. Neviens par viņu nelikās ne zinis. Protams, viņa zināja, ka nebija ne lidinājusies virs krēsla, ne arī spīdējusi kā spuldzīte, tomēr dažreiz šīs sajūtas šķita tik satriecoši reālas, ka bija neiespējami noticēt, ka tās nav kaut kādā veidā izpaudušās arī fiziski. Pašhipnoze bija tik brīnišķīga metode. Ikreiz, kad kādam studentam vai klientam izdevās panākt šo sajūtu, to vienmēr varēja manīt. Aptverot, ko spēj panākt viņu prāts, cilvēkus pārņēma godbijība. Pirmoreiz piedzīvojusi levitācijas ilūziju, Elena jutās tā, it kā būtu atklājusi, ka spēj lidot. Ja vien viņa varētu iemācīt pašhipnozi pusaudžiem, par narkotiku lietošanas problēmu vairs vispār nebūtu jāraizējas. Patriks joprojām kavējās. Viņa paskatījās uz savu maltīti. Būtu bezjēdzīgi to atstāt neapēstu. Garām slīdošais viesmīlis apstājās un no jauna piepildīja viņas vīna glāzi. Labs vīns, garda zivs. Žēl, ka viņa nebija paņēmusi līdzi kādu grāmatu. Elena sāka pārdomāt dienas notikumus. Līdz pat brīdim, kad Patriks bija nolicis nazi un dakšiņu, šo dienu varēja uzskatīt par ideālu. Pat izsmalcinātu. Lietum ritmiski bungojot pa jumtu, viņa bija iegrimusi dziļā miegā bez sapņiem un pamodusies vēlu, jo viņai sejā bija iespīdējusi saule. Atverot acis, viņa vispirms bija ieraudzījusi pie griestiem piekarināto zaru, kas kalpoja par budisma prāta klātesamības sūtras atgādinājumu. Tad viņa bija trīsreiz viegli ieelpojusi un izelpojusi, vienlaikus turot lūpas savilktas pussmaidā. (Elena nožēloja, ka bija par šo ieradumu ieminējusies savai draudzenei Džūlijai, kura bija palūgusi, lai viņa parāda savu pussmaidu. Kad Elena pēc ilgas pierunāšanas beidzot padevās, draudzene desmit minūtes no vietas locījās smieklos.) Kad viņa bija izkāpusi no gultas, logu rūtis zem viņas pirkstgaliem šķita ledainas, taču jaunā gāzes apkures sistēma, ko pirms nāves ierīkoja viņas vecvecāki (pateicoties vectantes Mērijas laimestam loterijā!), bija pārvērtusi māju par omulīgu kūniņu. Brokastīs viņa bija notiesājusi biezputru ar brūno cukuru, vienlaikus klausīdamās ironiski možās ABC televīzijas kanāla ziņas. Nesenā gripas pandēmija varbūt nemaz nebija nekāda pandēmija. (Viņas māte, ģimenes ārste, jau uzreiz bija teikusi, ka tā būs.) Kāds pazudis bērns atkal bija atradies sveiks un vesels. Nesenā bandu slepkavība droši vien bija tikai ģimeņu naidošanās. Nesenais politiskais skandāls bija izčūkstējis. Nekur nebija satiksmes sastrēgumu. Bija gaidāms viegls dienvidrietumu vējš. Pasaule beidzot šķita viegli pārvaldāma. Pēc brokastīm Elena bija kārtīgi saģērbusies, lai dotos pastaigā pa pludmali, un atgriezusies mājās pacilāta un vēja izraustīta, laizīdama sāli no lūpām. Todien viņai bija ieplānoti četri klienti. Pēdējā nodarbība ar vīrieti, kurš bija vēlējies uzveikt savas bailes no lidošanas, lai četrdesmitajā kāzu gadadienā varētu aizvest savu sievu uz Franciju. Promejot viņš bija sparīgi paspiedis Elenai roku un nosolījies atsūtīt pastkartīti no Parīzes. Viņa bija pieņēmusi arī divas jaunas klientes, un tas viņai allaž sagādāja prieku. Pirmo sievieti jau četrus gadus mocīja neizskaidrojamas sāpes kājā. Viņa bija apmeklējusi neskaitāmus ārstus, fizioterapeitus un osteopātus, un neviens no tiem nekādi nespēja atrast īsto vainu. Otra sieviete bija apsolījusi savam līgavainim līdz kāzām pārstāt smēķēt. Abi seansi bija noritējuši labi. Pēdējā kliente bija no tām, ko droši vien vēlāk nevarēs nosaukt par Elenas veiksmes stāstu. Bija grūti saprast, ko tieši Mērija Keita vēlējās panākt ar hipnoterapijas palīdzību, tomēr viņa atteicās apmeklēt citus speciālistus un uzstāja, ka vēlas turpināt ārstēšanu. Elena bija nolēmusi šodien neizmēģināt neko sarežģītu, iztiekot ar parastu relaksācijas seansu. Viņa to dēvēja par "dvēseles masāžu". Pēc seansa Mērija Keita paziņoja, ka viņas dvēsele jūtoties tieši tāpat kā agrāk, liels paldies; bet tāda jau viņa bija. Kad Mērija Keita beidzot bija smagi aizlāčojusi prom, Elena uzkopa māju, apzināti atstājot dažas lietas izmētātas tā, lai neizskatītos, ka viņa ir īpaši centusies, un rastos iespaids, ka viņa gluži vienkārši ir kārtīga. Viņa bija apsvērusi, vai nevajadzētu noņemt dažus budisma citātus, kas sarakstīti uz blāvi purpursarkanām līmlapiņām un izlipināti pa visu māju. Viņas iepriekšējais draugs Džons par tiem bija tik ļoti uzjautrinājies – stāvējis pie viņas ledusskapja un muļķīgā balsī lasījis tos skaļi. Bet, slēpjot savu patieso būtību, jau nevarēja sākt jaunas attiecības, vai ne? Elena bija nomainījusi arī gultasveļu un uzklājusi visjaunākos, visskaistākos palagus. Droši vien bija pienācis laiks pārgulēt ar šo vīrieti. Jā, tas izklausījās nedaudz bezkaislīgi, taču, satiekoties ar vīrieti vairāk nekā trīsdesmit gadu vecumā, citādi jau nebija iespējams. Nu vajadzēja iztikt bez sirdīm un rozēm. Viņiem vairs nebija sešpadsmit gadu. Viņi nebija reliģiozi. Viņi bija iepazinušies kādā interneta vietnē. Tātad viss bija pilnīgi skaidrs un nepārprotams. Viņi abi gribēja atrast partneri ilgstošām attiecībām. Par to liecināja viņu ievilktie ķeksīši attiecīgajās interneta vietnes anketas vietās. Viņi bija nedaudz skūpstījušies (tas bija ļoti patīkami), un nu pienācis laiks seksam. Elena gandrīz gadu bija nodzīvojusi tukšā, un sekss viņai patika. Dažiem vīriešiem, kuri sākumā, šķiet, mēdza viņu noturēt par ēterisku, maigi nevainīgu būtni, tas šķita pārsteidzoši. Viņa neiebilda pret šādu priekšstatu – viņa pat nedaudz pietēloja, lai tam atbilstu. Gluži vienkārši tas nebija īsti pareizs. (Viņai patika arī šausmu filmas, viņa labprāt dzēra kafiju un mielojās ar vidēji izceptu bifšteku. Daudzi bija pārliecināti, ka viņa ir veģetāriete – ka viņai faktiski vajadzētu būt veģetārietei, kura dzer zāļu tējas –, un pat centās vakariņās pagatavot viņai īpašas maltītes un uzstājīgi apgalvoja, ka "skaidri atceras": viņa pati esot teikusi, ka neēd gaļu.) Elena bija nesteidzīgi sagatavojusies šim vakaram: ilgi sēdējusi karstā vannā ar glāzi vīna un klausījusies grupas Violent Femmes kompaktdisku. Niknie akordi un griezīgās balsis tik satraucoši atšķīrās no šķindošajiem, burbuļojošajiem relaksācijas ierakstiem, ko viņai nācās atskaņot visu dienu, ka šķita – uz galvas uzgāzts spainis auksta ūdens. Grupa Violent Femmes lika viņai atcerēties astoņdesmitos gadus, pusaudža vecumu un savus pārmērīgos hormonu un cerību uzplūdus. Brīdī, kad Patriks bija pieklauvējis pie durvīm, viņas noskaņojums bija bijis tik reibinoši labs, ka prātā pat bija pazibējusi doma: tevi noteikti gaida kritiens. Viņa šo domu bija atvairījusi. Un tagad… Man tev kaut kas jāpasaka. Elena nolika dakšiņu. Kur gan tas vīrietis bija palicis? Varēja manīt, ka viens no viesmīļiem viņu neuzkrītoši vēro, acīmredzami pūlēdamies izprast, vai viņai nav nepieciešama palīdzība. Elena paskatījās uz Patrika pusizēsto šķīvi. Viņš bija pasūtījis cūkas vēdera gabalu. Slikta izvēle, viņa bija nodomājusi, tomēr abi viens otru vēl nepazina pietiekami ilgi, lai varētu par to paķircināties. Cūkas vēdera gabals! Tas izklausījās pretīgi, un nu viņa šķīvja saturs izskatījās pēc liela, auksta, sarecējušu tauku pikuča. Ja Patriks bija no tiem, kas nemitīgi pasūta šādus artērijas aizķepinošus ēdienus, varbūt tagad viņš tualetē bija dabūjis sirdstrieku un gulēja beigts? Vai vajadzētu aizsūtīt turp noraizējušos viesmīli? Bet ja nu viņam gluži vienkārši bija kļuvis slikti no tā cūkas vēdera gabala? Viņš justos briesmīgi apkaunots. Vismaz viņa līdzīgos apstākļos tā justos. Varbūt vīrietim tas nešķita tik svarīgi. Elena patiešām bija pārāk veca šādam romantisku satikšanos stresam. Viņai vajadzētu sēdēt mājās un cept kūkas vai darīt kaut ko citu, ar ko nu mēdza noņemties sākumskolas bērnu vecāki. Viņa atkal pacēla galvu un ieraudzīja, ka Patriks beidzot atgriežas. Viņš izskatījās satriekts, it kā nupat būtu iekļuvis nelielā autoavārijā, tomēr viņa sejas izteiksme liecināja, ka viņš ir gatavs padoties. Tā, it kā viņš nupat būtu pieķerts, aplaupot banku, un nu nāktu ārā ar paceltām rokām. Apsēdies Elenai pretī, viņš no jauna nolika sev klēpī salveti, paņēma nazi un dakšiņu, paskatījās uz cūkas vēdera gabalu, nopūtās un atkal nolika galda piederumus. – Tu droši vien domā, ka es esmu jucis, – viņš sacīja. – Vispār jau mani māc liela ziņkāre! – Elena atteica možā pusmūža dāmas tonī. – Biju cerējis, ka man nevajadzēs tev to stāstīt, kamēr mēs nebūsim… taču tad sapratu, ka nāksies tev visu pateikt jau šovakar. – Tikai nesteidzies. – Nu viņa runāja mierīgi un nedaudz melodiski, tieši tā, kā mēdza runāt ar saviem klientiem. – Viss noteikti būs labi… lai kas tas arī būtu. – Nav jau nekas slikts! – Patriks steigšus iebilda. – Tas drīzāk ir mulsinoši. Saproti, es… Nu, labi, es vienkārši runāšu skaidri un gaiši. Viņš ieturēja pauzi un muļķīgi pasmaidīja. – Mani kāds vajā. Pirmajā mirklī Elena pat īsti nesaprata, par ko Patriks runā. Radās sajūta, ka viņš izteicies svešvalodā, kuru nu nāksies tulkot. Mani kāds vajā. Beidzot viņa pārvaicāja: – Tevi kāds vajā? – Viņa nedod man mieru jau trīs gadus. Mana bijusī draudzene. Dažreiz viņa uz kādu laiku nozūd, taču tad atkal uzrodas, lai ar uzviju atgūtu iekavēto. Elenu pāršalca brīnišķīgs atvieglojums. Nu, kad bija kļuvis skaidrs, ka neviens negrasās viņu pamest, viņa pēkšņi apjauta, cik ļoti viņai patiesībā patika šis vīrietis, cik ļoti viņa cerēja, ka viss izdosies, un ka viņa, krāsojot skropstas, pat bija atļāvusies nodomāt: "Es varētu viņā iemīlēties." Šodien piedzīvotās reibinošās laimes iemesls bija nevis laika apstākļi, biezputra vai ziņas, bet gan šis cilvēks. Bijusī draudzene vajātāja taču nebija nekas slikts! Tas pat bija interesanti. Tomēr, ja tā padomā, tad vajāšana… Viņa iztēlojās vēstules, kas veidotas no žurnālu un avīžu izgriezumiem. Ar asinīm uz sienām rakstītus vēstījumus. Jukušas pielūdzējas, kas sēž pie slavenību mājām. Varmācīgus bijušos vīrus, kuri nošauj savas sievas. Bet kurš gan varētu vajāt mērnieku? (Pat tad, ja viņam patiešām bija ļoti glīts zods.) – Ja tu runā par vajāšanu, ko viņa īsti dara? Vai viņa izturas varmācīgi? – Nē. – Patriks izskatījās tā, it kā būtu spiests atbildēt uz virkni ārkārtīgi intīmu medicīniska rakstura jautājumu. – Fiziski varmācīga viņa nav bijusi nekad. Šad tad viņa paklaigā. Kļūst nedaudz uzmācīga. Zvana nakts vidū, sūta vēstules, elektronisko pastu, īsziņas, taču lielākoties vienkārši uzturas līdzās. Lai kur es arī dotos, viņa visur ir jau priekšā. – Tu gribi teikt, ka viņa tev seko? – Jā. Visur. – Augstā debess, tas noteikti ir šausmīgi! – Elena atkal runāja kā pusmūža dāma. – Vai esi vērsies policijā? Viņš saviebās, it kā būtu atcerējies kaut ko nepatīkamu. – Jā. Vienreiz. Es runāju ar kādu policijas virsnieci. Nezinu vai viņa… nu, viņa pateica visu, ko vajadzēja, taču es jutos kā idiots, kā gļēvulis. Viņa man ieteica rakstīt vajāšanas gadījumu uzskaiti, visu atzīmēt, un to es esmu darījis. Viņa sacīja, ka es varot vērsties tiesā un pieprasīt, lai viņai aizliedz man tuvoties, un es jau nodomāju, ka varētu tā izdarīt, bet, kad pavēstīju savai bijušajai draudzenei, ka esmu bijis policijā, viņa pateica: ja es turpināšot tā darīt, viņa paziņos policijai, ka es esmu vajājis viņu, ka esmu viņai iesitis – nu, saproti, es esmu vīrietis, un kuram tad viņi noticēs? Protams, viņai. Un tāpēc es tūlīt atkāpos. Atliek vienīgi cerēt, ka reiz viņa mitēsies. Tā tas turpinās vairākus gadus. Neticami, ka jau pagājis tik ilgs laiks. – Tas noteikti ir… – Elena grasījās sacīt "biedējoši", tomēr tas varēja viņu aizskart; viņa bija pārliecināta, ka vīrieša lepnums ir trausls kā olas čaumala. Tāpēc viņa izvēlējās vārdu "satraucoši", īsti nespēdama apvaldīt prieku, kas bija ieskanējies viņas balsī. – Sākumā es par to tiešām ļoti uztraucos, – viņš atsāka, – taču nu savā ziņā esmu samierinājies. Tā nu manā dzīvē reiz ir gadījies, tomēr man ir ļoti grūti uzsākt jaunas attiecības. Dažas sievietes gluži vienkārši nobīstas. Dažas sākumā apgalvo, ka par to nemaz neliekas ne zinis, taču pēc tam vairs nevar izturēt. – Es varu to izturēt, – Elena steigšus paziņoja, it kā būtu atnākusi uz darba interviju un censtos pierādīt, ka spēj uzņemties šādu izaicinājumu. Dzirdot par bijušo draudzeņu vājībām, viņā allaž modās sacensības gars un vēlme pierādīt, ka viņa ir labāka par šīm sievietēm. Apjukusi viņa iemalkoja vīnu. Viņa nupat bija atklājusi savas kārtis. Būtībā viņa bija atzinusies, ka grib uzsākt attiecības ar šo vīrieti. Viņa sarauca pieri un ielūkojās savā glāzē, it kā grasītos izteikt kādu nievājošu piezīmi par vīna kvalitāti, un, beidzot pacēlusi galvu, ieraudzīja, ka Patriks smaida. Tas bija plats, neviltota prieka pilns smaids, no kura viņa acu kaktiņos bija ievilkušās krunciņas. Viņš pasniedzās pāri galdam un saņēma viņas roku. – Es ceru, ka tu to varēsi, – viņš sacīja. – Jo man ir patiešām laba sajūta. Es domāju – par mums. Par mūsu iespēju. – Par mūsu iespēju, – Elena atkārtoja, izbaudīdama gan šos vārdus, gan viņa pieskārienu. Tās visas bija pilnīgas muļķības, ka trīsdesmit gadu vecumā cilvēks kļūst bezjūtīgs un pārsātināts. No Patrika pieskāriena viņas asinsritē bija sākuši šaudīties endorfīni. Viņa zināja visu gan par mīlestības zinātnisko izskaidrojumu, gan par to, ka viņas smadzenēs šobrīd sākušas kūsāt "mīlestības ķimikālijas" (norepinefrīns, serotonīns un dopamīns), tomēr tas nenozīmēja, ka viņa nebija tikpat uzņēmīga kā jebkurš cits. Tātad nu viņi bija atklājuši visas savas kārtis. – Kāpēc tu man to pateici tieši šovakar? – Elena noprasīja. Viņa īkšķis maigi vilka apļus viņas plaukstā. Vāru, vāru putriņu, pieci milti katlā. – Par savu vajātāju? Īkšķis apstājās. – Es viņu ieraudzīju, – viņš paskaidroja. – Tu viņu ieraudzīji! – Elenas skatiens sāka šaudīties pa restorānu. – Tu gribi teikt… šeit? – Viņa sēdēja pie galda līdzās logam. – Viņš ar zodu norādīja pāri Elenas plecam. Viņa grasījās pagriezties, lai paskatītos, taču Patriks iebilda: – Neuztraucies, viņa jau ir prom. – Ko viņa te darīja? Vienkārši… mūs novēroja? Elena juta, ka viņas sirds sāk pukstēt straujāk. Viņa īsti nesaprata, ko jūt: bailes vai varbūt nelielu satraukumu. – Viņa kaut ko rakstīja savā mobilajā telefonā, – Patriks gurdi sacīja. – Sūtīja tev īsziņu? – Iespējams. Mans mobilais telefons ir izslēgts. – Vai tu gribi paskatīties, ko viņa tev uzrakstījusi? – Elena vēlējās redzēt šo īsziņu. – Ne pārāk, – Patriks atteica. – Patiesībā itin nemaz. – Kad viņa aizgāja? – Ja vien Elena to būtu zinājusi jau agrāk, viņa būtu varējusi šo sievieti aplūkot. – Kad piecēlos, lai aizietu uz tualeti, viņa man sekoja. Gaitenī mēs nedaudz parunājāmies. Tāpēc jau es tā aizkavējos. Viņa teica, ka grasās iet prom, un, paldies dievam, tā arī izdarīja. Tātad viņa noteikti bija pagājusi tieši garām Elenai! Elena pūlējās atcerēties kādu sievieti, kas būtu pasoļojusi viņai garām, taču veltīgi. Droši vien tas bija noticis tobrīd, kad viņa nodevās pašhipnozei. Nolādēts. – Ko viņa teica? – Viņa vienmēr nožēlojami izliekas, ka mēs esam nejauši satikušies. Varētu domāt, ka viņai būtu jāizskatās pēc trakas bezpajumtnieces, teiksim, ar izspūrušiem matiem, taču viņa ir tik parasta, tik savaldīga. Esmu spiests šaubīties par sevi, it kā pats būtu to visu izdomājis. Viņa ir veiksmīga karjeriste. Ļoti cienījama. Vai vari iedomāties? Es pastāvīgi prātoju, ko nodomātu viņas kolēģi, uzzinājuši, ar ko viņa nodarbojas savā brīvajā laikā. Paklau… varbūt parunāsim par kaut ko patīkamāku? Vai tava zivs bija garšīga? Vai tas bija joks? Elena nevēlējās runāt par kaut ko citu. Viņa gribēja noskaidrot katru sīkumu. Viņa gribēja saprast, kas norisinājās šīs sievietes prātā. Parasti viņa spēja saprast sievietes viedokli jebkurā situācijā. Viņa allaž nostājās sieviešu pusē. Viņai patika sievietes; vīrieši viņai bieži vien šķita mulsinoši. Bet – vajāt savu bijušo draugu vēl trīs gadus? Vai šī sieviete bija psihopāte? Vai Patriks bija pret viņu nelāgi izturējies? Vai viņa vēl aizvien mīlēja Patriku? Kā gan viņa pati sev spēja attaisnot šādu izturēšanos? – Zivs bija brīnišķīga, – Elena sacīja, pūlēdamās apvaldīt savu alkatīgo vēlmi uzzināt vēl kaut ko. Tas šķita nedaudz nepiedienīgi, jo varēja skaidri manīt, ka Patriks šo savu dzīves daļu uzskatīja par ļoti nomācošu. Viņa apzinājās, ka alkatīga ziņkāre par citu cilvēku privāto dzīvi bija viens no viņas trūkumiem. – Kas šovakar pieskata tavu dēlu? – viņa pajautāja, lai palīdzētu viņam mainīt sarunas tematu. – Māte, – Patriks atteica. Viņa seja atmaiga. – Džeks dievina savu vecmāmiņu. Tad viņš samirkšķināja acis, paskatījās pulkstenī un piebilda: – Patiesībā es biju apsolījis, ka piezvanīšu viņam, lai novēlētu labu nakti. Brīdī, kad devos prom, viņš nejutās īsti labi. Vai tu neiebilsti? – Viņš izvilka no kabatas mobilo telefonu. – Protams, ka ne. – Parasti es nemēdzu viņam zvanīt, ja esmu kaut kur aizgājis, – Patriks sacīja, ieslēgdams telefonu. – Zini, tagad viņš ir ļoti neatkarīgs bērns. Viņš pats tiek ar sevi galā. – Ļoti labi. – Saproti, viņš nesen pamatīgi saaukstējās, un pēc tam izrādījās, ka viņam ir bronhīts. Tagad viņam jālieto antibiotikas. – Protams. – Elena gribēja dzirdēt, kā viņš runā ar savu mazo dēlēnu. Patrika mobilais telefons iepīkstējās. Vēl un vēlreiz. Viņš saviebās. – Īsziņas. – No tavas… vajātājas? – Elena pūlējās neskatīties uz pīkstošo telefonu ar pārāk kārām acīm. Viņš sāka pētīt telefona ekrānu. – Jā. Lielākoties es tās izdzēšu, nemaz necenzdamies izlasīt. – Skaidrs. – Elena nespēja novaldīties. – Jo tās ir nejaukas? – Dažreiz. Pārsvarā vienkārši nožēlojamas. Viņa vēroja Patrika seju, kamēr viņš lasīja īsziņas, ar īkšķi spaidīdams taustiņus. Viņš ironiski smaidīja, it kā būtu iesaistījies ļaunā strīdā ar ienaidnieku. Viņš izteiksmīgi saviebās. Viņš pakodīja lūpu. – Gribi izlasīt? – Viņš pasniedza telefonu Elenai. – Protams, – Elena nevērīgi atteica, paliecās uz priekšu un sāka lasīt Patrika atvērtās īsziņas. Nemaz nebiju cerējusi tevi te ieraudzīt! Es sēžu pie loga. Tev šis krekls piestāv. Tu pasūtīji cūkas vēdera gabalu? Par ko tu vispār domā? Viņa ir glīta. Jūs abi kopā izskatāties labi. Sxx Elena atrāvās. – Piedod, – Patriks noteica. – To man nevajadzēja tev rādīt. Goda vārds, tev nedraud nekādas briesmas. – Nē, nē, būs jau labi. – Viņa pamāja uz telefona pusi. – Turpini vien. Jauki, ka šovakar tevi nejauši satiku. Mums tuvākajā laikā kādu dienu vajadzētu iedzert kafiju? Es tevi mīlu. Es tevi ienīstu. Es tevi mīlu. Es tevi ienīstu. Nē, es pilnīgi noteikti tevi ienīstu. Elena izslējās. – Ko tu par to saki kā profesionāle? – Patriks painteresējās. – Viņai ir jāārstējas, vai ne? Neaizmirsti, ka mūsu attiecības ir beigušās pirms trim gadiem. – Cik ilgi jūs bijāt kopā? – Divus gadus. Pareizāk sakot, trīs. Pēc sievas nāves viņa bija pirmā, ar ko es uzsāku jaunas attiecības. Elenai gribējās pajautāt, kā viss bija beidzies, taču viņa tikai apvaicājās: – Kāpēc tu nevari vienkārši nomainīt telefona numuru? – Agrāk es to darīju nemitīgi, taču tam nav jēgas. Es esmu pašnodarbinātais. Man vajag, lai cilvēki varētu mani uzmeklēt. Paklau, es labāk piezvanīšu dēlam. Tas nebūs ilgi. Elena noskatījās, kā viņš uzspiež numuru un pieliek telefonu pie auss. – Tas esmu es, draudziņ. Kā tev iet?.. Ko es ēdu? Ā, cūkas vēdera gabalu. – Viņš skumji palūkojās uz savu šķīvi. – Jā, nemaz nebija tik garšīgi. Un kā tu vispār jūties? Labi? Vai iedzēri antibiotikas? Ko dara vecmāmiņa? Patiešām? Tad jau labi. Jā. Labi. Nu, stāsti, tikai ātri. – Viņš apklusa un sāka klausīties. Tad uztvēra Elenas skatienu un pamirkšķināja viņai. – Ak tā? Nu labi, skaidrs. Vulkāns? Ar izpletni? Kaut kas traks. Viņš turpināja klausīties, ar pirkstiem bungodams pa galdautu. Elena vēroja viņa roku. Tā izskatījās ļoti glīta. Ar lieliem, taisni apgrieztiem nagiem. – Labi, draudziņ. Paklau, varbūt pārējo tev nāksies man pastāstīt rīt. Es šobrīd izturos ļoti nepieklājīgi pret savu… draugu. Jā. Tiksimies no rīta. Vafeles, protams. Jā, noteikti. Arlabunakti, mazais. Es arī tevi mīlu. Viņš izbeidza sarunu, izslēdza telefonu un ielika to atpakaļ kabatā. – Piedod, – Patriks noteica. – Dēls gribēja man izstāstīt katru sīkumu par nupat redzēto filmu. Baidos, ka tas viņam ir iedzimts no manis. – Ak tā, – Elena noteica. Viņa juta, kā pakausī ieurbjas kvēls prieks. Cik jauki viņš runāja ar savu dēlu: tik nevērīgi, jautri, vīrišķīgi un mīloši. Cik jauki, ka nākamajā rītā viņi ēdīs vafeles. (Viņai ļoti garšoja vafeles!) Cik jauki, ka viņš, nepavisam nekautrēdamies, bija pateicis "es tevi mīlu". Viesmīlis novāca viņu šķīvjus, balansēdams tos uz apakšdelma. – Vai cūkas vēders jums garšoja, kungs? – Ļoti, – Patriks viņam uzsmaidīja. – Es tikai nebiju tik izsalcis, kā man šķita. – Vai varu jūs iekārdināt ar desertu ēdienkarti? Vai kafiju? Patriks uzlūkoja Elenu, jautājoši savilcis uzacis. – Nē, paldies, – viņa atteica. – Tad tikai rēķinu, paldies, draugs, – Patriks sacīja. Elena paskatījās pulkstenī. Bija vēl tikai desmit. – Man mājās ir labas šokolādes konfektes, – viņa ieminējās. – Ja vien tu gribi iedzert kafiju pie manis. Ja tev ir laiks. – Man nekur nav jāsteidzas, – Patriks sacīja un ieskatījās viņai acīs. Protams, viņi nemaz neķērās pie kafijas un šokolādes konfektēm. Kad viņi pirmo reizi mīlējās tīrajos palagos, pret jumtu pēkšņi sāka gāzties stiprs lietus, un Elena uz mirkli iedomājās par Patrika vajātāju. Interesanti, kur viņa šobrīd atradās? Elena iztēlojās, kā viņa bez lietussarga stāv lietū zem laternas, lietus lāses netraucēti slīd pār viņas bālo, izmocīto (skaisto?) seju, taču tad visas jauna mīļākā interesantās sajūtas aizpildīja visus viņas prāta nostūrus, un viņa pilnīgi aizmirsa par šo sievieti. Otrā nodaļa Manā vecumā lielākajai daļai manu draudzeņu ir ilgstošas attiecības, un manā darba jomā man nav iespēju iepazīties ar daudziem iespējamajiem partneriem. Šķiet, es vienkārši nospriedu, ka šis būtu jautrs veids, kā tikt pie dažiem jauniem draugiem. Es esmu romantiķe, tomēr arī reāliste.     NO LIETOTĀJAS ELENA68 PROFILA INTERNETA IEPAZĪŠANĀS VIETNĒ Nākamā rīta agrumā Elena ar basām kājām devās pastaigā pa pludmali, uzlocījusi bikses līdz ceļgaliem, lai ļautu viļņiem izšķīst ap viņas potītēm un varētu domāt par Patriku (Patriks bija tik lielisks vārds, tas itin nemaz neizklausījās sentimentāli!) un visu pārējo, kas bija noticis pagājušajā naktī. Par viņa dēlu. (Tik jauks!) Par viņa trako bijušo draudzeni. (Intriģējoši! Kaut gan varbūt arī nedaudz biedējoši? Īsti nevarēja saprast.) Par viņa augumu. Mīļo pasaulīt, viņa bija nodomājusi gluži kā ģībstoša pavaldonības laiku mīlas romānu varone, kad viņš bija atpogājis savu vienkāršo, svītraino lietišķa cilvēka kreklu. Jau tikai iedomājoties vien par viņa krūtīm, Elenu caururba neviltota iekāre, un viņa piespieda divus pirkstus pie savām jutīgajām lūpām, kas vēl sūrstēja no ilgajiem skūpstiem. Tieši pusnaktī Patriks bija aizgājis. Gluži kā Pelnrušķīte. Viņš bija teicis: kaut arī māte nakšņojot pie viņa, lai pieskatītu viņa dēlu, un viņam nāktos gulēt brīvajā istabā, viņam allaž šķietot, ka, pārnākdams pārāk vēlu, viņš kaut kādā veidā māti izmanto. – Man ļoti nepatīk tā steigties prom. Protams, ja mēs… nu, tu saproti… es varēšu viņai pateikt, ka nakšņošu pie tevis, – viņš bija sacījis, aizpogādams kreklu augšup pār savām alu cilvēka krūtīm. – Būs jau labi, – Elena pusmiegā bija attraukusi. Patiesībā viņa pat priecājās, ka viņš devās prom. Bija jaukāk gulēt gultā un domāt par viņu, nekā ļaut viņam palikt un no rīta raizēties par saviem izspūrušajiem matiem. – Es tev piezvanīšu, – viņš bija solījis, uz atvadām noskūpstīdams viņu. Sešos no rīta viņas telefons bija iepīkstējies. Īsziņa. Kad es tevi atkal varēšu satikt, lūdzu? Šķiet, tu esi mani nohipnotizējusi! Banāli. Tomēr ārkārtīgi jauki. Tātad izskatījās, ka viss notiek. Viņa atradās jauna ceļa sākumā. Atkal viss no gala. Viņa dziļi ieelpoja sāļo gaisu un juta, ka tas ieķeras rīklē. Uz mirkli viņai uzgūla visu iepriekš piedzīvoto vilšanos smagums. Lūdzu, kaut nu šoreiz viss izdotos, viņa žēli nodomāja. Un tad, jau možāk: nu, saņemies taču, dod man iespēju! Elenai bija bijušas ilgstošas attiecības ar trim vīriešiem: ar Endiju, Edvardu un Džonu. Dažreiz radās sajūta, ka atmiņas par šīm trim attiecībām viņa pastāvīgi velk sev līdzi gluži kā trīs vecas, auklā iesietas skārdenes. Endijs bija jauns biedējoši gara auguma baņķieris. Viņu trīs gadus ilgušās attiecības Elenai allaž bija šķitušas neskaidri krāpnieciskas, it kā abi būtu tikai izlikušies, ka mīl viens otru, un tas būtu padevies patiešām izcili. Kad Endijam darba dēļ nācās pārcelties uz ārzemēm, neviens no viņiem pat neieminējās, ka Elena varētu doties līdzi. Pēc šīs dēkas viņa bija jutusies tik netīra, it kā būtu ēdusi McDonald’s restorānā. Edvards bija mīļš, jūtīgs vidusskolas skolotājs. Viņi bija stipri un pamatīgi iemīlējušies viens otrā un kļuvuši par vienu no tiem pāriem, kuriem priekšā ir skaidri saredzams, ar bērniem un mājdzīvniekiem pilns ceļš. Un tad, sarežģītu iemeslu dēļ, kuri arī šobrīd viņai nemaz nebija skaidri, un visiem par lielu satricinājumu, viņu attiecības negaidot izjuka. Patiešām ārkārtīgi sāpīgi. Ar Džonu viņa iepazinās savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā. Nu labi, viņa bija nodomājusi, šis būs īstais. Īstas pieaugušu cilvēku attiecības. Viņš bija gudrs, izteiksmīgi runājošs inženieris. Elena viņu dievināja. Tikai tad, kad Džons bija saberzis viņas sirdi putekļos, viņa beidzot pamanīja, ka viņš uz šādu dievināšanu patiesībā nekad nebija atbildējis ar to pašu. Šīs neveiksmīgās attiecības viņa allaž bija uzskatījusi par… jā, par neveiksmēm, taču nu viņai ienāca prātā, ka varbūt patiesībā tās bija kalpojušas tikai par būtiskiem soļiem iepriekš nolemtā ceļā, kas aizvedis pie tieši šī mirkļa tieši šajā pludmalē. Pie zaļacaina mērnieka, kuru sauca Patriks Skots. Viņa iedomājās par Patrika bijušo draudzeni, viņa vajātāju. Par Saskiju. Neparasts vārds ar asām, durstīgām, īsām zilbēm. Elena paviļāja šo vārdu pa muti kā svešādu, agrāk nenobaudītu augli. Seskija nebūtu priecājusies, uzzinot, ka Elenas sirdi šobrīd pildīja biklas cerības. Elena iespēra pa ūdeni sev priekšā, uzšļācot ledainas lāsītes. Nudien, kas tā meitene īsti bija par cilvēku? Vai tad viņai nemaz nebija lepnuma? Elena uzskatīja, ka bijušajiem partneriem nav jāzina par domām, ko viņa joprojām šad tad veltīja viņiem. Patiesībā visi trīs pastāvīgi kavējās kaut kur viņas prāta dzīlēs. Ikreiz, izkāpjot no automašīnas, viņa automātiski atbīdīja atpakaļ vadītāja puses sēdekli, lai pietiktu vietas Endija garajām kājām; šis ieradums bija saglabājies kopš tiem gadiem, kad abi izmantoja vienu braucamrīku. Ikreiz, griežot tomātus, viņa atcerējās Džonu, jo viņš reiz bija apgalvojis, ka, griežot tos šķērsām, tomāti kļūstot sulīgāki. Ikreiz otrajos Ziemassvētkos viņa atcerējās, ka pienākusi Edvarda dzimšanas diena. Protams, šādas domas jau varēja sagaidīt. Kādu laiku ikviens no viņiem bija vislabāk pazinis Elenu, katru dienu runājis ar viņu, zinājis, kur viņa atrodas katrā konkrētā brīdī, un, ja viņa būtu traģiski gājusi bojā, viņas bērēs būtu sēdējis pirmajā rindā. Dažreiz šķita tik ērmīgi un neparasti, ka bija iespējams izjust lielu tuvību ar kādu cilvēku, kopā ar viņu gan iet gulēt, gan mosties, regulāri darīt kopā patiešām ļoti intīmas lietas un tad pēkšņi vairs nezināt ne šī cilvēka telefona numuru, ne to, kur viņš dzīvo vai strādā, ne arī to, ko viņš ir darījis šodien, pirms nedēļas vai pagājušajā gadā. Elena noskatījās, kā tālumā pie apvāršņa paceļas milzīgs vilnis un ar apslāpētu dārdu nogāžas lejup. Tieši tāpēc šķiroties radās sajūta, ka no visa ķermeņa ir nodīrāta āda. Patiesībā nācās pat pabrīnīties, ka nebija vairāk tādu cilvēku kā Saskija un visi izturējās tik pieklājīgi un cienīgi. – Labrīt! – Cilājot elkoņus, no pludmales pretējās puses ātrā gaitā solī garā pagāja padzīvojis pāris. Elena pielika soli, lai astoņdesmitgadnieki viņu neapsteigtu. Savulaik viņas vecvecāki ik vakaru tieši pirms ziņu izlaiduma pulksten sešos bija devušies pastaigā pa šo pašu pludmali. Viņi bija nodzīvojuši kopā sešdesmit trīs gadus. Sešdesmit trīs gadus abi bija pamodušies blakus tam pašam cilvēkam un pat tai pašā guļamistabā, kurā viņa pagājušajā naktī bija mīlējusies ar Patriku. (Tagad tas šķita briesmīgi. Viņai patika domāt, ka mājā vēl aizvien uzturas vecvecāku gari. Jācer, ka nabaga vectēvs nebija palicis iesprostots guļamistabā un bijis spiests stāvēt aiz aizkariem, turēdams roku acīm priekšā.) Elena allaž bija uzskatījusi, ka apprecēsies jaunībā un viņas attiecības būs tieši tādas pašas kā vecvecākiem. Viņa domāja, ka ir tieši tāds cilvēks. Tradicionāls. Jauks. It kā jaukas meitenes vienmēr atrastu sev jaukus puišus. It kā "jaukums" būtu viss, kas nepieciešams attiecību saglabāšanai. Pavisam godīgi sakot (un viņa nemitīgi centās izkopt īstu pašizpratni), drīzāk pie visa bija vainojams nevis viņas jaukums, bet gan pašas uzskats, ka viņa itin nemaz nelīdzinās savai mātei: mātei, kura Elenu bija uzaudzinājusi viena, bez jebkādu vīriešu klātbūtnes. Un nu viņa trīsdesmit piecu gadu vecumā meklēja vīriešus internetā. Ikreiz, atverot vietni, viņa jutās tā, it kā darītu kaut ko neskaidri nepiedienīgu. Nepiedienīgu viņai. Lūk, kur tas suns bija aprakts. Tas, ka visi pārējie centās iepazīties internetā, viņai itin nemaz nešķita nepiedienīgi. Ak, nē, netīrajam pūlim tas taču bija atļauts! Taču Elena pelnīja iztiku, palīdzot cilvēkiem risināt viņu personiskās dzīves problēmas. Tieši tā. Viņa uzskatīja, ka viņai vajadzētu lieliski prast uzturēt attiecības, tomēr šķita, ka patiesībā tā nemaz nebija. Nudien, viņa sev nemitīgi strupi iegalvoja, kāpēc gan viņai nevajadzētu ciest un mocīties sirdssāpēs – tāpat kā visiem pārējiem? Kāpēc gan viņai nevajadzētu būt grūti atrast sev īsto vīrieti – tieši tāpat kā tik daudzām citām sievietēm? Kāpēc gan viņai nevajadzētu raizēties par sava bioloģiskā pulksteņa tikšķēšanu pat tad, ja tas izklausījās banāli? Kāpēc viņa nevarētu būtu banāla? Elenai bija kauns par savu kaunu. Sodīdama sevi, par savu vienatni viņa izteicās ārkārtīgi atklāti. Viņa nevienam neslēpa, ka cenšas iepazīties internetā. Uz katru neveiklības pilno satikšanos ar kārtējo vīrieti viņa devās ar augstu paceltu galvu, pozitīvu noskaņojumu un visām iespējām atvērtu prātu. Tomēr dažreiz tas bija ļoti grūti. Sasniegusi mazo, akmeņaino līcīti, pie kura vienmēr mēdza griezties atpakaļ, Elena smagi elpodama, iespieda rokas sānos. Viņa bija gājusi ātrāk, nekā pašai bija licies. Viņa atskatījās uz pludmali, uz savu vecvecāku māju, kas tagad piederēja viņai. Stiklotā istaba aiz mājas vizuļoja rīta saulē gluži kā briljants, kas uz labu laimi piestiprināts pie mājas sienas. – Pasakaini. Nu viņš to ir padarījis vēl neglītāku, – bija noteikusi Elenas māte, ieraudzījusi vectēva jauno piebūvi; arī par to bija jāpateicas vectantes Mērijas laimestam loterijā. Elenas vectēva vecmeitās palikusī jaunākā māsa, viņas vectante Mērija, kurai nebija bērnu, loterijā bija laimējusi pusmiljonu dolāru un, vēl neizprātojusi, ko iesākt ar tādu negaidītu veiksmi, pēc sešām nedēļām bija mirusi. (Varbūt jaunu televizoru? Kādu no tiem plakanajiem? Bet viss, kas notiek televīzijas šovos, jau izskatītos tieši tāpat, vai ne? Tikai lielāks.) Visa nauda bija palikusi Elenas vecvecākiem, kuri bija to izmantojuši, lai piebūvētu vēl vienu stiklotu telpu, ierīkotu gāzes apkuri un ik gadu līdz pat savai nāvei dotos desmit dienas ilgā izpriecu braucienā pa jūru. Vectantes Mērijas loterijas laimesta dēļ viņi bija nolēmuši atstāt savu māju Elenai, bet visu naudu bija mantojusi viņas māte un organizācija Amnesty International. Visi jutās apmierināti, jo Elenas māte nemaz nevēlējās dzīvot mājā, kurā bija uzaugusi. "To jau nevarētu glābt ne par kādu naudu," viņai patika skumji un zinīgi apgalvot, it kā viņas lietpratēja viedoklis kādam šķistu interesants. Tā bija savāda, septiņdesmitajos gados celta māja, kurā bija ietvertas visas modernākās dizaina nianses, ko vien attiecīgā desmitgade bija spējusi piedāvāt: atklātas sijas un ķieģeļi, nerūsējošā tērauda vītņu kāpnes, nišas ar spoguļiem, koši zaļš, bārkstains paklājs un koši oranža virtuve. Tomēr Elena šo māju allaž bija mīlējusi. Viņai šķita, ka tai piemīt smalks retro valdzinājums, un viņa nevēlējās mainīt neko. Vienīgais papildinājums bija tālāk no ielas izvietota stāvvieta klientiem. Lai gan ar savu hipnoterapeites karjeru viņa spēja sevi uzturēt "ievērojami labi", kā visiem allaž mēdza stāstīt viņas vienlīdz lielas vilšanās un lepnuma pārņemtā māte, vectēva nāves brīdī Elena joprojām bija īrējusi gan dzīvokli, gan biroju. Mantojumā saņēmusi māju un vecmāmiņas šujamo istabu pārveidojusi par klientu pieņemšanas telpu, Elena finansiālā ziņā varēja justies tik droši kā vēl nekad. Pamanījusi smiltīs baltu akmeni, viņa noliecās, lai to paceltu. Tas izskatījās jauki, un tam bija patīkami pieskarties; šis akmens varēja noderēt kādam no viņas klientiem. No jauna izslējusies, Elena paskatījās uz okeānu un sajuta, ka krūtīs kaut kas atslābst, it kā viņai nupat būtu atraisīta korsete. Nebija pieņemts pat sev pašai atzīties, cik ļoti viņai bija vajadzīga mīlestība. Vīrietim vajadzēja būt kā glazūrai, nevis kā pašai tortei. Elena jutās tik laimīga, ka pat nedaudz nokaunējās. Par laimi, neviens nevarēja redzēt, kā viņas prātā sprāga šampanieša pudeļu korķi. Pārnākusi mājās, viņa atbildēs uz Patrika īsziņu un ierosinās vakarā aiziet uz kino. Šāda nodarbe nebija pārāk oriģināla, tomēr viena no jaunākajām, kam nodoties kopā ar jaunu draugu. Būs jāmēģina neizklausīties pārāk dedzīgai. Pagājusies tuvāk ūdenim, viņa iespieda kāju pirkstus dziļi smiltīs. Tad atcerējās Patrika muguru zem saviem pirkstiem; viņa atslēgas kaulu zem savām lūpām. Piedod, Saskij. Es laikam tomēr viņu paturēšu sev. Tātad viņš ir pārgulējis ar to hipnotizētāju. To var manīt. Es to sapratu uzreiz, kad ieraudzīju, kā viņi iznāk no kinoteātra un viņš ir cieši uzlicis plaukstu viņai uz krustiem. Zemu un pārliecināti, un tas, vai zināt, liecina par īpašnieka apziņu. Patriks domā, ka ir ļoti labs gultā. Pie visa vainīga viņa sieva, kura viņam reiz pateica, ka viņš esot "ārkārtīgi izcils mīlētājs". Un tad viņa nomira. Tāpēc katrs vārds, ko viņa jebkad ir izrunājusi, nu ir pielīdzināms Dieva vārdam. Kolīnas vārds. Kolīna reiz iestāstīja Patrikam, ka veļas pulveri vispirms vajag pilnīgi izšķīdināt veļas mašīnā un tikai tad salikt tur drēbes, lai gan lielākā daļa to vienkārši uzber drēbēm virsū. Kolīna apgalvoja, ka drēbes varot izmazgāt tīrāk, ja pulveris esot pilnīgi izšķīdis. Tā arī palika. Dieva dēļ, es vēl aizvien to daru! Kaut arī tas ir kaitinoši, jo nākas pagaidīt, kamēr veļas mašīna piepildīsies ar ūdeni, un dažreiz es aizeju prom un par to aizmirstu, un tad pēkšņi attopos, ka mazgāšanas cikls jau ir pusē, bet drēbes veļas mašīnā nemaz nav ieliktas. Patiesībā viņš gultā patiešām bija ļoti labs. Droši vien vēl aizvien ir. Droši vien joprojām saka un dara to pašu, ko agrāk. Es iztēlojos, kā viņš guļ gultā kopā ar viņu, ieelpo viņas sandalkoka smaržu, glāsta viņas gludo, toksīnu neskarto ādu. Man gribētos paskatīties. Es gribētu būt līdzās, apsēsties gultas kājgalī, pavērot, kā viņš noliecas pār viņas krūtīm. Viņai tās ir lielākas nekā man. Droši vien viņam tas patīk. Interesanti, vai Elena liek viņam maksāt par hipnotizēšanu? Viņas balss izklausās pēc silta medus, kas lāso no karotes. Vakar vakarā viņi bija aizgājuši uz Rasela Krova filmu. Tā bija ļoti laba. Viņš noteikti zināja, kas tur notiks, jo filma bija veidota pēc tā seriāla motīviem, ko mēs savulaik skatījāmies pirmdienu vakaros. Man ienāca prātā, vai viņš to vispār atceras, un tad es nospriedu, ka noteikti neatceras, un tāpēc nosūtīju viņam īsziņu, lai par to atgādinātu. Pēc tam abi paēda vakariņas tai pašā tajiešu restorānā uz ielas stūra, kurā viņš pirmo reizi atzinās man mīlestībā. Interesanti, vai viņi sēdēja pie tā paša galdiņa? Interesanti, vai viņš to vēl atcerējās, kaut vai tikai uz mirkli? Es taču noteikti esmu kaut vai tikai paviršas domas vērta. Man neizdevās dabūt galdiņu. Viņi neapšaubāmi bija to rezervējuši iepriekš – to noteikti bija izdarījusi viņa, viņš nemūžam kaut ko tādu nedarītu. Tāpēc es aizgāju uz kafejnīcu un uzrakstīju viņam vēstuli, tikai lai pamēģinātu visu paskaidrot, lai viņš visu saprastu, un atstāju to uz viņa automašīnas priekšējā stikla. Es ļoti gaidu savu nākamo vizīti pie hipnotizētājas. Trešā nodaļa "Kādu cilvēks sevi iztēlojas, tāds viņš arī būs, un viņš ir tas, ko pats iztēlojas." Tā sacīja Paracelzs 16. gadsimtā. Doma par prāta spēku nav nekas jauns, dāmas un kungi. Labrīt.     ELENAS O’FERELAS RUNAS IEVADS ZIEMEĻU PIEKRASTES ROTARI KLUBA AUGUSTA BROKASTĪS, KURU LIELĀKĀ DAĻA PUBLIKAS DIEMŽĒL NEDZIRDĒJA BOJĀTA MIKROFONA DĒĻ – Mums vajadzētu iet, – Elena nožāvājās. – Nudien, vajadzētu, – Patriks nožāvājās. Neviens no viņiem pat nepakustējās. Bija ceturtdiena, pulkstenis rādīja jau gandrīz vienpadsmit vakarā, un viņi uz muguras gulēja zālainā nogāzē uz piknika segas tieši zem Ostas tilta. Pirms tam abi Kiribili teātrī bija noskatījušies kādu muļķīgu izrādi, paēduši vakariņas mazītiņā, ļaužu pilnā nūdeļu bārā un tad devušies pastaigā gar ostu, vērodami, kā pār tiltu šaujas automašīnas, bet zem tā slīd izgaismoti prāmji. Viņi bija vienojušies, ka šovakar ilgi neuzkavēsies ārpus mājas, un Patriks nepārnakšņos pie viņas, jo Patrika dēlu pieskatīja kaimiņos dzīvojoša jauniete, kurai nākamajā dienā vajadzēja doties uz universitāti, un Patriks nevēlējās viņu ilgi aizkavēt, – un tomēr neviens no viņiem negribēja tikšanos beigt pārāk ātri. Abi satikās jau trīs nedēļas, un viss vēl aizvien bija spīdīgs un smaržīgs kā jauna automašīna. Pat viņu šobrīd tik miegainajām balsīm joprojām piemita kautrs mirdzums: skat, tā es izklausos, kad mani pārņem nogurums! – Vai tev rīt ir daudz darba? – Patriks apjautājās. – Ne vairāk kā parasti, – Elena atteica. – Piecas vizītes. Man ar to pietiek. Esmu secinājusi: ja pieņemu vairāk klientu, tad patiešām ļoti nogurstu. Viņa apzinājās, ka kopš pēdējām attiecībām vēl aizvien nav tikusi pāri sajūtai, ka vajag nemitīgi aizstāvēties. Džona nicinājums pret viņas profesiju allaž bija neuzkrītošs, kā viegla smarža; nenosakāms un tāpēc arī neiznīcināms. Viņš bija vēl kaislīgāks un apņēmīgāks ateists nekā viņas māte. (Viņa mīļākā grāmata bija "Dieva maldi".) Viens no viņa visiecienītākajiem izteicieniem skanēja šādi: "Es gribu redzēt empīriskus pierādījumus." Ikreiz, kad Elena sāka runāt par savu darbu, Džons piešķieba galvu un pacietīgi, tēvišķīgi smaidīja, it kā viņa būtu maza, burvīga meitenīte, kura nespēj vien beigt vāvuļot par pasaku princesēm. Tad viņš izmeta kādu humora pilnu, ķircinošu piezīmi, kuras nolūks gan īsti nebija pasaku princešu esamības noliegšana, tomēr tā tika izteikta, lai sasmīdinātu jebkuru līdzās esošo pieaugušo cilvēku. "Elenai ir hipnoterapijas bakalaura grāds," viņš mēdza citiem stāstīt, šādā veidā sarkastiski liekot noprast, ka Elenai vispār nav nekādas izglītības, jo šāds grāds, protams, nemaz nepastāvēja. (Viņa bija sākusi studēt psiholoģiju un otrā semestra vidū pametusi mācības, lai ķertos pie hipnoterapijas apgūšanas. Viņas māte par to vēl aizvien sēroja.) Tikai tad, kad Elena un Džons jau bija šķīrušies, Elenai bija kļuvis skaidrs, cik ļoti viņa bija pūlējusies nepadoties visā viņu kopdzīves laikā. Radās sajūta, ka ikreiz, kaut ko sakot, viņa gan centās neuztvert sevi pārāk nopietni – paklau, es nemaz neņemu galvā tādu nelielu, vieglu ķircināšanu! – , gan vienlaikus pūlējās attaisnot visu savu eksistenci: jā, es drīkstu būt tāda, kāda esmu. Jā, es ticu gan sev, gan saviem vārdiem. Es neesmu vieglprātīga un nenozīmīga, kaut gan varbūt tomēr esmu. – Vai tas ir nogurdinoši, jo… – Patriks pakasīja vaigu, sarauca pieri un palūkojās augšup uz zvaigznēm. – Ē… kāpēc, pareizāk sakot, kā tieši tas tevi nogurdina? Viņš bija godbijīgi samulsis. – Droši vien tāpēc, ka es nevaru vienkārši peldēt pa straumi, – Elena paskaidroja. – Man pilnīgi jākoncentrējas vienīgi uz klientu. Es nekad neizmantoju iepriekš sagatavotus scenārijus. Es pielāgoju katru ievadīšanu… – Ievadīšanu? – Metodi, ko es izmantoju hipnozes izraisīšanai, – piemēram, liekot iztēloties, ka cilvēks kāpj lejā pa kāpnēm, vai mudinot viņu pamazām atslābināt visu ķermeni. Es pielāgoju šo metodi gan klienta interesēm, gan īpatnībām – atkarībā no tā, vai viņš vairāk ir vizuālists vai analītiķis, vai arī kas cits. – Vai tev gadās arī sarežģīti klienti? – Patriks pagriezās uz sāniem un atbalstīja galvu plaukstā. – Tādi, kurus ir ļoti grūti nohipnotizēt? – Gandrīz ikviens zināmā pakāpē pakļaujas hipnozei, – Elena paskaidroja, – taču dažiem šajā jomā, šķiet, piemīt lielāks talants, jo viņiem ir laba iztēle un viņi spēj pa īstam koncentrēties un kaut ko iztēloties. – Ha, – Patriks novilka. – Interesanti, vai arī es to spēju? – Es varu pārbaudīt, cik viegli tu esi ietekmējams, – Elena piedāvāja. Juzdamās visnotaļ pacilāta, viņa notupās uz ceļgaliem; viņai nemūžam nebūtu izdevies izdarīt kaut ko tādu ar Džonu. Patriks lūkojās viņā. – Vai tas ir kaut kas līdzīgs lētticības pārbaudei? – Nē, nē, tas ir tikai neliels vingrinājums, lai tu aptvertu savas iztēles spēku. Atslābinies! Tas nav nekas neparasts. Tu droši vien to esi jau darījis kādā tirdzniecības konferencē vai kaut kur citur. – Labi. – Patriks notupās viņai pretī un drosmīgi iztaisnoja plecus. Viņa līdzeklis pēc skūšanās jau bija sācis smaržot pazīstami, tomēr vēl aizvien pietiekami neierasti, lai tas šķistu uzbudinoši. – Vai man jāaizver acis? – Nē. Vienkārši saliec rokas tā. – Elena savija pirkstus kā lūgšanā un tad pacēla abus rādītājpirkstus, lai tie atrastos viens otram līdzās, tomēr nesaskartos. Patriks izdarīja tāpat un ieskatījās viņai acīs. Tas šķita ļoti seksīgi. – Tagad iztēlojies, ka tavus pirkstus kopā velk spēcīgs magnēts. Tu cīnies, taču nespēj noturēties pretī. Skaties uz saviem pirkstiem. Magnēts kļūst spēcīgāks. Vēl spēcīgāks. Tas ir pārāk stiprs – lūk. Patrika pirkstgali sakļāvās kopā. – Redzi? Tava zemapziņa noticēja, ka šis magnēts patiešām pastāv. Patriks skatījās uz saviem pirkstiem, kuri vēl aizvien bija saspiesti kopā. – Nu ko. Jā. Tas ir… es nezinu. Šķiet, sajūta bija reāla, tomēr tikai tāpēc, ka es klausīju tam, ko tu teici. Elena pasmaidīja. – Tieši tā. Visa hipnoze ir pašhipnoze. Tā nav nekāda maģija. – Izdari vēl kaut ko. – Labi. Šoreiz aizver acis un izstiep rokas sev priekšā. Viņš paklausīja, un Elena uz mirkli pakavējās, vērodama viņa sejas plaknes un ieplakas, ko apspīdēja mēness gaisma. – Nu? – viņš noprasīja. – Piedod. Labi. Iztēlojies, ka es pie tavas labās plaukstas locītavas piesienu milzīgu hēlija balonu. Tas velk tevi augšup. Sajūti, kā tas raustās. Tagad tavā kreisajā rokā es ielikšu spaini. Tas ir ļoti smags, pilns ar smagām, slapjām pludmales smiltīm. Patrika labā roka tūlīt uzlidoja augšup, bet kreisā nolaidās lejā. Vai nu viņš to darīja, lai izpatiktu Elenai, vai arī patiešām izcili pakļāvās hipnozei. – Atver acis, – viņa sacīja. Patriks atvēra acis un paskatījās uz savām rokām. – Ha, – viņš noteica, nolaida rokas un aplika tās viņai ap vidukli. Tad pieliecās, kā grasīdamies viņu noskūpstīt, aprāvās un pēkšņi apsviedās, lai atskatītos. – Kas ir? – Elena satrūkusies noprasīja. – Piedod, – Patriks sacīja. – Man šķita, ka es kaut ko dzirdēju. Nodomāju, ka tā ir viņa. Nu jau vairs nevajadzēja vaicāt, par ko viņš runā. Elena palūkojās visapkārt uz patiltes ēnām, meklēdama tur slapstošos sievieti. Viņa ievēroja, ka izjūt vieglu satraukumu, patīkamu adrenalīna uzplūdu, ko bija radījusi apziņa, ka Patrika vajātāja varētu viņus slepeni novērot. – Tu taču šovakar neesi viņu redzējis, vai ne? – Elena pajautāja. Iepriekšējā vakarā abi bija aizgājuši uz kino un pēc tam pavakariņojuši, un Patriks nebija pat ieminējies, ka būtu pamanījis Saskiju, taču tad viņi bija atgriezušies pie automašīnas un uz vējstikla atraduši viņas rakstītu vēstuli. Samiedzis acis, Patriks palūkojās apkārt. Tad viņš no jauna apsēdās. – Nē, es viņu vispār neesmu redzējis. Manuprāt, viņa šovakar ir nolēmusi mūs netraucēt. – Viņš apskāva Elenu. – Piedod. Dažreiz es kļūstu tik nemierīgs. – Varu iedomāties, – Elena līdzjūtīgi noteica. Vai pie tā tilta balsta kaut kas kustējās? Nē. Tā bija tikai gaismas ilūzija, nolādēts. – Tātad tavs darbs ir saistīts ar prāta spēku, – Patriks atsāka. – Tieši tā, – Elena apstiprināja. – Ar zemapziņas spēku. – Es tam ticu, nepārproti mani, – Patriks iesāka. Tūlīt būs. Elenas pakrūtes muskuļi saspringa. – Tomēr tam visam ir zināmas robežas, vai ne? – Ko tas nozīmē? – Elena noprasīja. Viņš nav nekāds Džons, viņa sevi norāja. Viņš tikai izsaka viedokli. Nomierinies. – Es gribu teikt, ka ar to nav iespējams izdziedēt visu. Kad Kolīna – mana sieva – saslima, visi centās viņai iegalvot, ka jādomā pozitīvi. It kā vēzi būtu iespējams padzīt ar domām vien. Kad viņa jau bija mirusi, es noskatījos televīzijas pārraidi, kurā kāda sieviete paziņoja: "Es negrasījos ļaut, lai vēzis mani uzveic. Saprotiet, man bija divi mazi bērni. Man vajadzēja dzīvot." Mani pārņēma dusmas. It kā Kolīna pati būtu vainojama savā nāvē. It kā viņai būtu vajadzējis vairāk pacensties. Esi piesardzīga, Elena nodomāja. Viņa pavēra muti, lai kaut ko sacītu, un tad atkal aprāvās. Patriks uzlika plaukstu viņai uz ceļgala. – Starp citu, es negribu, lai tu uzskatītu, ka tev ir jāizturas uzmanīgi ikreiz, kad es ieminos par savu sievu. Viss ir kārtībā. Es negrasos tavā klātbūtnē izturēties ērmīgi, goda vārds. Hmm, Elena nodomāja. – Mana māte ir ģimenes ārste, – viņa iesāka. – Tāpēc… Ko – tāpēc? Tāpēc viņas dēļ arī man medicīnas jomā var savā ziņā uzticēties? Arī mana māte patiesībā nemaz īsti netic tam, ko es daru. – Es esmu gādājusi par neārstējami slimiem klientiem, kuriem vajadzīga sāpju ierobežošana vai spriedzes mazināšana, taču es nekad, nemūžam nesolītu viņus izdziedināt. – To es negribēju teikt, – Patriks iebilda. Viņa plauksta ciešāk satvēra viņas ceļgalu. – Zinu, ka negribēji. – Elena uzlika plaukstu uz viņa rokas. Interesanti, vai viņš šobrīd domās iztēlojās savas sievas seju? Viņa nepateica, ka patiešām tic: prātam piemīt brīnumainas, vēl neizzinātas spējas. Es gribu redzēt empīriskus pierādījumus, viņas prātā atskanēja Džona balss. Abi klusēja. No otra ostas gala līdz viņiem atplūda prāmja taures skaņas. Aiz muguras atskanēja soļi. Abi pagriezās un ieraudzīja sievieti tumšā, lietišķā kostīmā un baltos sporta apavos, kura pa taciņu nāca uz viņu pusi. – Tā taču nav… – Elena iesāka. – Nē, – Patriks pārtrauca. Kad sieviete bija nonākusi laternas gaismā, viņa seja noskaidrojās. Abi turpināja klusēt. Elena domāja par to, kā, dzīvojot kopā ar Džonu, bija noslēgusi tik milzīgu savas personības daļu. Ja viņa vēlējās, lai šīs attiecības izdotos, viņai vajadzēja atgrūst visas durvis līdz galam vaļā. Lai ielaistu gaismu! Gaisu! Nu labi, Elena, pietiks aizrauties ar metaforām par mājām! – Man patiešām ļoti patīk tas, ar ko es nodarbojos, – viņa atkal uzrunāja Patriku. Viņas balss vēl aizvien lika noprast, ka viņa mēģina aizstāvēties. Viņa apzināti centās atbrīvoties no šī toņa, vienkārši būt. – Turklāt man tas ļoti labi padodas. Patriks uzjautrināts iesāņus uzmeta viņai skatienu. – Vai tu esi hipnoterapeitu karaliene? – Esmu gan. – Kāda sagadīšanās! Es esmu mērnieku karalis. – Nopietni? Patriks nopūtās. – Nē, ne gluži. Drīzāk jau mērnieks no pagātnes. – Kāpēc? – Visas tās jaunās tehnoloģijas mani nemaz nesajūsmina. Man vēl aizvien daudz labāk patīk visu zīmēt ar roku. Tāpēc es strādāju lēnāk. Neesmu tik izveicīgs. Kā labprāt mēdz atgādināt mans jaunākais brālis, konkurences ziņā tas ir liels trūkums. – Vai arī viņš ir mērnieks? – Nē, lietišķās grafikas speciālists, tomēr ļoti zinošs tehnoloģiju jomā. Vai arī tu tāda esi? – Ne gluži, tomēr man tiešām patīk meklēt kaut ko ar Google. Es laikam to daru katru dienu. Google meklētājs ir mans orākuls. – Ko tu tur meklēji šodien? Šodien Elena bija meklētājā ierakstījusi "satikšanās ar atraitni; kā izvairīties no kļūmēm" un "pabērni – katastrofa?". Un pēc tam: "Kā izārstēt kapilāru plīsumus ap degunu." – Ak, uzreiz pat nespēju iedomāties, – viņa izvairīgi atmeta ar roku. – Tas bija kaut kas nenozīmīgs. – Viņa atkal ķērās pie pirmītējā sarunas temata. – Kāpēc tu nolēmi kļūt par mērnieku? – Karšu dēļ, – Patriks nekavējoties atbildēja. – Man vienmēr ir ļoti patikušas kartes. Man patīk precīzi zināt, kur es atrodos attiecībā pret visu pārējo. Arī mans tēvocis bija mērnieks, un reiz, kad biju vēl mazs, viņš man sacīja: "Patrik, tev piemīt laba orientēšanās spēja, no tevis iznāktu labs mērnieks." Es viņam pajautāju, ko tāds mērnieks dara, un viņš paskaidroja šādi: mērnieks nosaka lietu atrašanās vietu uz zemes attiecībā pret jebkuru citu lietu virs vai zem šīs virsmas. Tieši ar tādiem vārdiem. Tie aizķērās man prātā un nez kāpēc trāpīja tieši mērķī. Es nodomāju: jā, tieši to es darīšu. – Mana orientēšanās spēja droši vien ir briesmīga, – Elena piezīmēja. – Es neapjēdzu, kur atrodos attiecībā pret jebko citu. Piemēram, šobrīd es nemaz nevarētu parādīt, kurā virzienā atrodas manas mājas. Patriks norādīja pāri viņas plecam. – Uz ziemeļiem. Tur. – Kā teiksi. – Vai tev ir papīrs? – Patriks apjautājās. – Es tev uzzīmēšu karti. Elena allaž cītīgi gādāja, lai viņai somā līdzi vienmēr būtu skaists pierakstu bloknots cietos vākos un pildspalva, lai varētu pierakstīt visas prātā ienākušās domas, idejas darbam un tā tālāk. Viņa uzmanīgi izplēsa lapu un iedeva Patrikam. Viņa negribēja, lai Patriks lasītu viņas nejaušos kricelējumus; lielākā daļa no tiem bija īsts garlaicības iemiesojums. Patriks izvilka no kabatas tievu zelta tintes pildspalvu. – Tā ir mana vectēva Parker pildspalva. Pēc tās es būtu gatavs ieskriet degošā mājā. Viņš uzlika papīra lapu uz viņas piezīmju bloknota, atbalstīja to sev pret ceļgalu un stūrī uzzīmēja vecmodīgu kompasu. Tad sāka aši skicēt ostas nelielos līčus un izliekumus. Piezīmēja prāmi un jahtas, Ostas tiltu un Operas namu. Šķita, ka viņas acu priekšā parādās sena dārgumu karte. – Te mēs ēdām vakariņas. – Viņš uzzīmēja nelielu restorāna attēlu. – Te mēs noskatījāmies to briesmīgo izrādi. Un tagad mēs dosimies uz Ziemeļu pludmalēm. – Viņš uzskicēja pludmali un divstāvu namu. – Te ir tava māja. – Viņš uzrakstīja: Elenas hipnotiskā māja. – Un nu mēs dodamies atpakaļ uz zaļo Ziemeļu piekrasti, un te ir mana māja. – Viņš uzrakstīja: Patrika un Džeka nekārtīgā vīru būda. Viņam bija skaists rokraksts; tas atsauca atmiņā citu, daudz izsmalcinātāku laikmetu. Elena vēl ne reizi nebija viesojusies Patrika mājā. Vai tā tiešām varēja būt būda? – Un te mēs pirmo reizi satikāmies, – viņš turpināja zīmēt. – Un man liekas, ka tas tad arī varētu būt viss. Ā… vēl tikai šis. – Līdzās ostai viņš uzvilka mazītiņu krustiņu un pierakstīja: MĒS ESAM ŠEIT. – Tā ir visskaistākā karte, kādu jebkad esmu redzējusi, – Elena godīgi atzinās. Līdz šim viņa nekad nebija interesējusies par kartēm, taču nu bija skaidrs, ka šo karti viņa glabās mūžīgi. Pār Patrika seju pārlaidās viegla ēna. Tā uzradās un pagaisa tik ātri, ka viņa pat nepaguva saprast, vai tās bija skumjas, dusmas vai varbūt mulsums. Bet varbūt viņa to bija tikai iztēlojusies. Tad Patriks viņai uzsmaidīja. – Šoreiz tev par to nebūs jāmaksā, dārgā. Elenas sirds izkusa un izplūda pa visām malām. Man ir tāda kaste. Dažreiz man šķiet: ja es to aizmestu prom, varbūt man izdotos mitēties. Reiz es pat saņēmos tiktāl, lai to aiznestu līdz atkritumu tvertnei. Atvērusi tvertnes vāku, es sajutu pūstoša ēdiena smaku, izdzirdēju mušu sīkšanu un nodomāju: tie nav nekādi atkritumi, tā ir mana dzīve. Šovakar es viņus izlaidu no acīm. Viņi grasījās doties kaut kur uz Milsona ragu vai Kiribili. Man gribējās ēst, un tāpēc es nemaz necentos braukāt apkārt, lai sameklētu viņa automašīnu. Atgriezos mājās, ēdu sardīnes ar grauzdiņiem un skatījos amerikāņu detektīvseriālu, nolikusi kasti uz grīdas sev blakus. Ikreiz, kad sākās reklāma, es iebāzu roku kastē un uz labu laimi kaut ko no tās izvilku. Pēc tam es šo lietu izpētīju kā tādu norādi vai atrisinājumu, it kā es būtu viena no detektīvseriāla varonēm, kura cenšas atšķetināt pagātnes noslēpumus. Dzimšanas dienas apsveikuma kartīte, tās kartons vēl aizvien stingrs un spīdīgs. Itin nemaz nav izbalējis. It kā es to būtu saņēmusi tikai vakar. Mīļo Saskij, Daudz laimes dzimšanas dienā no Taviem puikām. Mēs Tevi mīlam. Patriks un Džeks xx Fotogrāfija, kurā mēs ar Džeku esam redzami pie vienas no mūsu plastilīna pilsētām. Mēs tās būvējām stundām ilgi. Es uz ēdamistabas galda biju uzklājusi kartona loksni, un mēs tur izveidojām ceļus, apkārtceļus un luksoforus. Veikalus un mājas. Vienai pilsētai mēs veltījām vairākas dienas: Džeksvilai, Džeklendai, Džektaunai. Man šīs pilsētas patika būvēt tikpat ļoti kā viņam. Es jutos kā pilsētas plānotājs, kam nebija jānoņemas ne ar politiku, ne ar dokumentiem. Lidmašīnas iekāpšanas talons uz Kvīnstaunu Jaunzēlandē. Mēs ar Patriku tur nedēļu vizinājāmies ar sniegadēļiem. Džeku pieskatīja viņa mamma. Atceros, kā Patriks apstājās, lai mani noskūpstītu, kad mēs iegājām iekšā pēc karstās šokolādes. Siltas lūpas; ap mums krīt aukstas sniegpārslas, maigas kā glāsti. Karte, ko Patriks man uzzīmēja, lai ierādītu ceļu uz kāda nekustamo īpašumu attīstītāja biroju netālu no lidostas. Atceros, kā pateicu viņam: "Tā ir visskaistākā karte, kādu jebkad esmu redzējusi." Ceturtā nodaļa Saskaņā ar šo Likumu "vajāšana" ietver sekošanu kādai personai, vai arī tās novērošanu, vai biežu uzturēšanos pie šādas personas dzīvesvietas, uzņēmuma, darbavietas vai jebkuras citas attiecīgās personas bieži apmeklētas vietas sabiedriskas vai izklaides darbības veikšanas nolūkos.     KRIMINĀLLIKUMA 8. NODAĻA (VARDARBĪBA, KAS NORISINĀS ÌIMENĒ VAI TIEK VĒRSTA PRET KĀDU PERSONU) – Tātad viņa staigā jums pa pēdām? Visur? Kā tas vispār ir iespējams? – Nu, ne jau visur. Pagājušajā reizē mēs bijām aizgājuši uz kino. – Varbūt viņa tur gadījās nejauši. – Var jau būt, taču viņa mēģināja iekļūt tai pašā restorānā un pēc tam atstāja vēstuli uz Patrika auto vējstikla, bet viņš to nemaz neizlasīja. Cik var noprast, viņa gaida aiz Patrika mājas stūra un tad seko viņa automašīnai. Viņš teica: ja sanākot doties uz kādu neierastāku vietu, viņa bieži vien netiekot līdzi, bet, ja tā esot kāda ierasta vieta, piemēram, Kremornas kinoteātris, tad viņa viegli visu atrodot. – Augstā debess! – Zinu. – Tev tas noteikti šķiet briesmīgi. Tiek sabojāts tas brīnišķīgais laiks jūsu attiecību sākumā. Jums vajadzētu sapņaini skatīties vienam otra acīs, nevis uzmanīties no viņa trakās bijušās draudzenes. – Mani tas neuztrauc. Patiesībā man tas savā ziņā šķiet pat interesanti. – Tu esi nenormāla. Dzirdot Džūlijas apņēmīgo balsi, Elena iesmējās un labpatikā izstaipījās. Bija sestdienas rīts, un viņas nupat bija izpeldējušās vietējā baseinā. Nu abas gulēja uz baltiem dvieļiem saunas karstuma viļņos. Elenas kājas un pleci no peldēšanas smeldza. Džūlijas dēļ viņai vienmēr nācās peldēt ātrāk un cītīgāk, nekā viņa to darītu, būdama viena. Varēja manīt, kā pār visu ķermeni slīd sviedru lāsītes; lejup pār muguru, krūšu bedrītē. Viegli uzlikusi plaukstas uz augšstilbiem, viņa sajutās gluda, slidena un jutekliska. Attiecību sākumā nemaz nebija grūti piekopt klātesamības apziņu. Tas notika automātiski. Tik daudz seksa. Tik daudz ķīmisko vielu, kas šaudījās pa visu ķermeni. Un tik liela atzinība. Tieši tāpēc iemīlēties bija tik brīnišķīgi. Šķita, ka Patriks ārkārtīgi augstu novērtē visu jauno, ko bija atklājis par viņas augumu, pagātni, raksturu. Elena varēja justies ne vien seksīgāka, bet arī jautrāka, gudrāka, mīļāka, laipnāka, viscaur brīnišķīgāka. Viņa bija neievainojama! Šķita, ka viņas dzīve plūst un viļņojas izsmalcinātā saskaņā, it kā viņa būtu sasniegusi apgaismību. Viņas klienti bija jauki un pateicīgi, draudzenes – burvīgas, māte vairs nemaz nešķita kaitinoša. ("Kad tad es varēšu ar viņu iepazīties?" viņa vaicāja telefona sarunas laikā, runādama sirsnīgi un priecīgi, tieši tā, kā droši vien būtu runājusi jebkura normāla māte.) Visi vajadzīgie pirkumi veikalā vienmēr uzradās tieši acu priekšā; viņai tuvojoties, luksoforā ieslēdzās zaļā gaisma; automašīnas atslēgas, saulesbrilles un somiņa paklausīgi un parocīgi gulēja uz priekšnama galda. Vēl šorīt viņai tikai vienas stundas laikā bija vajadzējis apmeklēt banku, automašīnu reģistru un ķīmisko tīrītavu, un viņa to izdarīja pat ātrāk, nekā bija iecerēts, un visi, ar ko viņai nācās runāt, pat automašīnu reģistrā, bija izturējušies burvīgi. Ar bankas kasieri viņa bija uzsākusi ļoti emocionālu sarunu par laika apstākļiem. (Kasiere bija no Apvienotās Karalistes un domāja, ka Austrālijas ziemas ir "dievišķīgas", un Elenu bija pārņēmis asarains lepnums, it kā viņa, būdama neievainojama, būtu vienpersoniski atbildīga par Austrālijas klimatu.) Ja vien šo sajūtu varētu kaut kā saglabāt uz visiem laikiem! Ar prātu Elena apzinājās, ka tā nevarēs ilgt mūžīgi, taču sirds – viņas muļķīgā sirds – čiepstēja: "Ai, jā, var gan! Kāpēc gan ne? Tāda tu tagad esi! Tāda turpmāk būs tava dzīve!" – Es nemūžam sevi tā nepazemotu, – Džūlija ieteicās. Ko? Ak tā. Viņa runāja par vajāšanu. – Nu, tā sieviete laikam gan vienkārši nespēj viņu aizmirst, – Elena sacīja. Šobrīd viņu bija pārpildījusi maiga līdzcietība pret visu cilvēci. Džūlija nicīgi nosprauslojās. Viņa gulēja uz lāvas pretī Elenai, aptinusi ap galvu dvieli kā tādu turbānu. Draudzenei bija slaids, garš, sportisks augums un nesavaldāmi, gaiši, cirtaini mati, un viņu gandrīz vai varēja nosaukt par ārkārtīgi skaistu. Ikreiz, kopā ar viņu ejot pa ielu, Elena manīja, kā vīriešu skatieni neapzināti atgriežas pie Džūlijas, lai viņu vēlreiz vērtējoši nopētītu. Diemžēl šķita, ka Džūlijas skaistums piesaista tikai noteikta tipa vīriešus: tos, kuri prata novērtēt kvalitāti un bija gatavi par to atbilstoši samaksāt. Diemžēl šādiem vīriešiem pastāvīgi bija vajadzīgi jauni datori, automašīnas, sievietes. Tāda bija viņu daba. Viņi bija aizrautīgi patērētāji, izcili ekonomikas attīstības veicinātāji. Pēc gandrīz piecus gadus ilgušas laulības Džūlijas vīrs Viljams bija nolēmis, ka viņam jau sen pienācis laiks iegādāties šobrīd modernāko sievietes modeli – divdesmit trīs gadus vecu bruneti. (Elenai allaž patika domāt, ka tie vīrieši, ko piesaistīja viņa pati, automātiski bija pārāki par tiem, kuri izvēlējās Džūliju, jo viņu skaistuma izpratni nenoteica reklāmas. Viņi nebija sekli; viņi bija personības. Diemžēl šī teorija nebija īsti pamatojama, jo viņas attiecību vēsture bija tikpat katastrofāla kā Džūlijai.) (Nudien, parakņājoties dziļāk, kļuva skaidrs, ka visa šī teorija bija tikai veids, kā likt sev justies labāk, jo lielākajai daļai vīriešu nebija nekādas vajadzības vēlreiz uzmest viņai skatienu.) (Kaut gan Viljams bija drausmīgs nejēga.) (Godīgi sakot, sākumā viņš Elenai bija ļoti iepaticies.) – Vai tad tai sievietei nemaz nav pašcieņas? – Džūlija noskaldīja. – Dzīvo taču tālāk, dieva dēļ! Viņas dēļ par mums visām tagad var domāt nelāgi. – Draudzenes balsī ieskanējās neviltots asums, it kā viņa justos personiski aizskarta. – Tu gribi teikt, ka viņa apkauno visas sievietes? – Elena noprasīja. – Parasti jau vajātāji ir vīrieši. Tas ir labi. Viņa apliecina, ka sievietes spēj būt tikpat prasmīgas vajātājas kā vīrieši. Džūlija izteiksmīgi nosprauslojās, piecēlās sēdus, noliecās, pastiepa roku, paņēma kausu, kas bija nolikts blakus ūdens spainim, un uzmeta ūdeni uz karstajiem akmeņiem. Tas nočūkstēja, un sauna piepildījās ar tvaikiem. – Džūlij, – Elena izdvesa, – es tūlīt nosmakšu. – Saņemies, – Džūlija attrauca. Tad viņa atkal apgūlās un noprasīja: – Kā to meiteni sauc? – Saskija, – Elena sacīja, sekli elpodama karsto, smago gaisu. Izrunājot šo vārdu, viņu pārņēma biklums, it kā tas būtu kādas slavenības vārds. – Vai tu viņu vispār esi jau redzējusi? Vai vismaz kādu fotogrāfiju? – Nē. Patriks vienmēr man pasaka, ka ir viņu redzējis, tikai tad, kad viņa jau ir prom. Man briesmīgi gribas zināt, kāda viņa izskatās. – Varbūt šī sieviete ir tikai viņa iztēles auglis un viņš ir tas trakais. – Nedomāju vis. – Patriks nebija traks. Viņš bija burvīgs. – Tātad es pieņemu, ka viņš bija tas, kurš izbeidza attiecības. – Viņš teica, ka tām vienkārši esot pienācis gals. – Tātad viņš viņai salauza sirdi, – Džūlija bargi secināja. – Nu, es ne… – Tomēr tas nav nekāds attaisnojums. Tā var gadīties ar jebkuru no mums. Patrikam vajadzētu lūgt, lai tiesa aizliedz viņai tuvoties. Vai viņš to ir izdarījis? Džūlija bija pārliecināta, ka nav nekā tāda, ko nevarētu atrisināt. – Viņš teica, ka esot bijis policijā, – Elena iesāka, taču tad aprāvās un nepaskaidroja neko sīkāk. Viņa nejutās īsti pārliecināta, ka Patriks viņai pastāstījis pilnīgi visu par to, kāpēc bija nolēmis neizvirzīt prasību. – Lai nu kā, tai muļķei vienkārši jāsaņemas, – Džūlija pateica tā, it kā Elenas pienākums būtu viņai to paziņot. – Jā. Abas neilgu brīdi gulēja klusēdamas. Elena prātoja, kādu maltīti vakarā pagatavot Patrikam. Viņš reiz jau bija gatavojis maltīti viņai, tovakar, kad Džeks nakšņoja pie kāda drauga. Ļoti jauku, vienkāršu cepeti, neko pārāk izsmalcinātu, un tas bija labi, jo viņai bija gadījies satikties ar vīriešiem, kuri uzskatīja sevi par izciliem pavāriem, un sākumā tas vienmēr šķita tik vērtīgi, taču viņi vienmēr izturējās pārmēru iedomīgi, kavējās virtuvē un kritiski aizrādīja, ka viņa nemāk smalcināt ķiplokus. Varbūt vajadzētu pagatavot kaut ko no cūkgaļas, jo viņš taču bija pasūtījis cūkas vēdera gabalu. Jauku, mīkstu cūkas fileju. – Vai tu atceries Ediju Māstersu? – Džūlija apvaicājās. – Miesnieka mācekli, – Elena atteica, atcerējusies kalsnu, garmatainu puisi ar zilibalti svītrainu miesnieka priekšautu. Pusaudža vecumā Džūlija bija ar viņu satikusies. Jā, cūkgaļu. Mājupceļā no baseina viņa iegriezīsies pasāžas dārgajā gaļas veikalā. – Pēc manis viņš satikās ar Šerilu no aptiekas, – Džūlija turpināja. – Ar to baiso meiteni. Patiesībā viņa man laikam šķita baisa tāpēc, ka bija izdūrusi katrā auss ļipiņā pa diviem caurumiem. – Jā. Tātad pēc tam, kad Edijs mani pameta, es nemitīgi zvanīju viņai uz mājām. Ja viņa atsaucās, es vienkārši sēdēju un klusēju, kamēr viņa nolika klausuli. Viņa skaļi kliedza un lamājās, bet es tikai sēdēju un elpoju. Ne jau elsoju, tikai elpoju, lai viņa zinātu, ka es tur esmu. – Džūlija Mārgareta Robertsone! – Elena pielēca sēdus, pa pusei izlikdamās un pa pusei neviltoti satriekta. Viņa paskatījās uz savu draudzeni, kura vēl aizvien gulēja, saāķējusi pirkstus un salikusi rokas uz krūtīm. Reiz Džūlija bija skolēnu prezidente augstprātības pilnā meiteņu privātskolā, kuru bija viņas abas. Un viņa bija salaidusi ar prastu miesnieku. Neatvērdama acis, Džūlija velnišķīgi pasmaidīja. – Es domāju par tavu vajātāju un pēkšņi to atcerējos, – viņa paskaidroja. – Jau veselu mūžību nebiju par to domājusi. – Bet tu taču nekad nemēdz tā darīt! – Zinu, bet, kad viņš mani pameta, biju galīgi satriekta. Nespēju vien beigt domāt par to meiteni, par to, kāpēc viņš bija izvēlējies viņu, nevis mani. Jutos tā, it kā vairs neeksistētu. Zvanot viņai, es nez kāpēc kļuvu reāla. Tā bija īsta apsēstība. Vēlāk es sevi ienīdu un sacīju sev, ka vairs nekad tā nedarīšu, taču nepaguvu ne atjēgties, kad jau atkal uzgriezu viņas numuru. – Kā tev izdevās apstāties? – Nezinu. Es laikam vienkārši tiku tam pāri. Īsu brīdi paklusējusi, Džūlija piebilda: – Zini ko? Miesnieks Edijs prata brīnišķīgi skūpstīties. – Vai tad viņam nebija kazbārdiņ? – Elena noprasīja. – Tāda īsti cirtaina? Kaut kas līdzīgs cukurvates pikucim, kas nokarājās no viņa zoda? – Jā, un vai tu atceries, kā viņš glabāja cigaretes – iestūķētas sporta krekla piedurknē? – Izskatījās pēc kaut kāda izauguma viņam uz rokas. – Man tas šķita neizturami seksīgi. Dažas sekundes klusējušas, abas izplūda bezpalīdzīgos, sēcošos smieklos, kā to mēdz darīt vienīgi senas skolasbiedrenes. – Tev vajadzētu uzmeklēt Ediju Facebook vietnē, – Elena ieminējās, kad viņas bija beigušas smieties. – Tagad viņam droši vien pieder pašam savs skārnis. – Ak dievs, tik izmisusi es vēl neesmu, – Džūlija noteica. – Turklāt es, būdama viena, jūtos pilnīgi laimīga. Tu melo, mana dārgā draudzene, nodomāja Elena, slepus vērodama Džūlijas ķermeņa valodu: cieši saņemtas rokas, sakniebtas lūpas. Kopš dienas, kad Džūlijas bijušais vīrs viņu bija nomainījis pret labāku, tumšmatainu modeli, bija pagājuši divi gadi. Pēkšņi Džūlija pacēla galvu. – Paklau, tu taču neesi vienkārši izdomājusi visu to stāstu par vajātāju, ko? Vai tā ir kaut kāda tevis sacerēta pasaka ar apslēptu vēstījumu par to, ka es esmu jukusi vajātāja, kurai vajadzētu sākt jaunu dzīvi un no jauna satikties ar vīriešiem? – Ko tu tur runā? – Tomēr Elena lieliski zināja, par ko viņa runā. – Es atceros, kā tu man reiz stāstīji par to slaveno hipnotizētāju, tavu varoni vai kaut ko tamlīdzīgu, par to puisi, kurš nēsājis purpursarkanu apmetni. – Tas bija Miltons Ēriksons, – Elena nopūtās. – Augstā debess, tev nu gan ir laba atmiņa! Citi allaž vērtēja Džūliju pārāk zemu. Tādēļ, ka viņa bija tik skaista, un arī tādēļ, ka viņai piemita četrpadsmitgadīga zēna humora izjūta. – Tu teici, ka viņš ārstējis klientus ar stāstiem, – Džūlija turpināja. – Viņš izmantoja terapeitiskas metaforas, – Elena klusi nomurmināja. – Zini, es esmu ievērojusi… kopš tā laika, kad Viljams mani pameta, tu man visu laiku nevērīgi izmet pa kādam nelielam, motivējošam stāstiņam par cilvēkiem, kuri pārvar šķēršļus un no jauna atrod laimi pēc tam, kad viņiem ir salauzta sirds. – Es tā nedaru, – Elena iebilda. Viņa bija tā darījusi. – Mmmmm, – Džūlija novilka. Tad viņa paslēja zodu un uzsmaidīja Elenai; Elena vainīgi atsmaidīja. – Tātad Patrika vajātāja nav terapeitiska metafora? – Nav gan, – Elena atteica. Abas īsu brīdi gulēja klusēdamas. – Tātad Patrikam ir jukusi bijusī draudzene un mirusi bijusī sieva, – Džūlija secināja. – Izklausās, ka viņš patiešām ir labs ķēriens. Itin nekādu sarežģījumu. – Tas nemaz nešķiet sarežģīti, – Elena atteica. – Un tomēr, – Džūlija iebilda. – Paldies par tavu aizrautīgo atbalstu, – Elena izmeta. – Es tikai tā saku. Džūlija piecēlās sēdus, noraisīja no galvas dvieli un uzmanīgi nosusināja savus sārtos, spīdīgos vaigus. – Varu derēt: tu esi sajūsmā, ka viņš ir atraitnis, vai ne? – viņa noprasīja. – Tik romantisks un traģisks tēls. Gluži kā Mailzs. – Mailzs? – Mailzs. Tas puisis ar vienu kāju, kurā tu iemīlējies vidusskolā. – Džailzs, – Elena pārlaboja. – Un mēs visas bijām iemīlējušās tajā puisī ar vienu kāju. Viņš bija satriecošs. Tur jau bija tā nelaime: draudzējoties ar kādu, kurš tevi pazinis pusaudža vecumā, šis cilvēks nekad neuztvēra tevi nopietni, jo allaž saskatīja tevī vienīgi dumju pusaudzi. Tiesa gan, viņa nemaz neskuma par to, ka Patriks bija atraitnis. Šāds sarežģījums viņai pat ļoti patika. Viņa varēja justies kā krāšņa dzīves (un nāves) auduma sastāvdaļa. Un vēl viņai radās iespēja nodemonstrēt savas profesionālās prasmes. Viņa iztēlojās, kā citi jautā: "Vai tevi uztrauc tas, ko viņš jūt pret savu sievu?", un viņa mierīgi atbild: "Nē, patiesībā neuztrauc gan." Viņa zināja, ka būtu pilnīgi saprotoša, ja izrādītos, ka viņš vēl aizvien kaut ko jūt pret savu sievu. Viņa instinktīvi zinātu, kurā brīdī atkāpties un ļaut viņam sērot. – Es nekad nebiju iemīlējusies tajā puisī ar vienu kāju, – Džūlija paziņoja. – Nē, tu biji pārāk aizņemta, zvanot sava bijušā drauga jaunajai draudzenei un elpojot klausulē. – Ahā! Trāpīts! – Džūlija prasmīgi pavicināja neesošu zobenu. Kādreizējā skolas paukošanās čempione. Tad viņa no jauna aptina dvieli ap galvu un atgūlās uz lāvas. – Un vispār man kā vajātājai ir savs attaisnojums, – viņa piebilda. – Man bija septiņpadsmit gadu. Pusaudžu smadzenes vēl nav līdz galam attīstījušās. Tas ir medicīnisks fakts. Cik gadu ir jūsu vajātājai? – Viņa vajā Patriku, nevis mani. Manuprāt, nedaudz pāri četrdesmit. Izdabūt no Patrika kādu būtisku faktu par Saskiju bija neiedomājami grūti. Elena bija ievērojusi, ka viņš nekad nesauc viņu vārdā. Viņš sacīja "tā sieviete" vai "jukusī atriebēja". – Nu redzi. Viņa ir pieaugusi sieviete. Patiesībā pat pusmūža sieviete. Nekādu attaisnojumu. Viņa ir jukusi. Viņai vajadzīgs trakokrekls. Elena nopūtās, izstaipīja rokas un kājas tik spēcīgi, cik vien spēja, tad atslābinājās un izlaidās uz lāvas. – Mēs visi esam nedaudz jukuši, Džūlij. Piektā nodaļa "Jūs zaudēsiet svaru/Jūs varat kļūt tik slaidi, cik vien vēlaties!" Ievērojiet, ar ko atšķiras šie abi apgalvojumi. Pirmo varētu aprakstīt kā autoritatīvu, tēvišķīgu un tiešu. Otro varētu raksturot kā pieļaujošu, netiešu un mātišķīgu. Miltons Ēriksons bija pārliecināts, ka zemapziņa pretojas autoritatīviem ieteikumiem. Viņš bija pirmais, kurš izmantoja terminu "apzināta neskaidrība". Vai šī frāze nav vienkārši burvīga?     FRAGMENTS NO ELENAS O’FERELAS VADĪTĀS AUGSTĀKĀ LĪMEŅA HIPNOTERAPIJAS NODARBĪBAS. TRĪS STUDENTI PAMĀJA, PĀRĒJIE RAUDZĪJĀS UZ VIŅU APZINĀTI NESKAIDRI. Piepeši uzzinot, ka šovakar pirmo reizi negaidot nāksies satikties ar Patrika dēlu, Elenu pārņēma pilnīgi nesamērīga panika. – Noteikti! Protams, protams! – viņa pateica Patrikam, mādama ar galvu kā jukusi lelle, kad viņš piezvanīja, lai apvaicātos, vai drīkst uz vakariņām paņemt līdzi arī Džeku, jo skolasbiedrs, pie kura viņš grasījies ciemoties, esot saslimis ar kaut kādu vīrusu. – Viņš var ēst to pašu, ko mēs, – Patriks paziņoja. – Vai arī mēs vienkārši pasūtīsim viņam picu vai kaut ko tamlīdzīgu. Neuztraucies. Jā, un viņš paņems līdzi arī filmu, ko paskatīties. Ko? Vai viņai vajadzētu nogriezt no abām cūkgaļas filejas šķēlēm pa gabaliņam, lai tos iedotu bērnam? Vai viņai vajadzētu aizsteigties uz veikalu pēc jēra karbonādes? Laika vairs nebija. Pēcpusdienā bija gaidāmi divi klienti, un pirmajam vajadzēja ierasties jau pēc piecām minūtēm. No dzērieniem Elenai bija tikai šampanietis un vīns. Vajadzēja kokakolu, limonādi vai vismaz sulu. Saldajā ēdienā viņa bija gribējusi pasniegt zemenes liķierī ar krēmu. Bērnam tas viss itin nemaz nebija piemērots. Viņš gribēs saldējumu. Kūku. Kēksiņus? Vai tas bija pārāk bērnišķīgi? Nedrīkstēja zēnu aizvainot, izturoties pret viņu kā pret mazu bērnu. Augstā debess! Lai tam visam sagatavotos, būs vajadzīgas vairākas stundas. Nāksies piezvanīt draudzenei Medlinai, kura bija īsta lietpratēja visā, kas saistīts ar bērniem; vajadzēs aizsūtīt īsziņu Džūlijai, kura pateiks, ka viņa ir idiote; aizsūtīt elektroniskā pasta vēstuli savai draudzenei Karmelai uz Ņujorku, kura Amazon vietnē pasūtīs viņai kādu grāmatu no sērijas "Pabērnu pozitīvās audzināšanas noslēpums"; ierakstīt Google meklētājā "astoņgadīgi zēni, un kā ar viņiem runāt, lai neizskatītos, ka izmisīgi cenšos kļūt par viņu māti". Runājot ar Patriku par to, kā viņa varētu pirmo reizi satikties ar Džeku, abi bija vienojušies, ka tam būtu jānotiek dienā, nevis vakarā; droši vien vajadzētu aiziet uz akvāriju. Elena bija iecerējusi izteikt jautras, šķietami nejaušas, tomēr patiesībā rūpīgi sagatavotas piezīmes par zivīm, kas varētu patikt astoņgadīgam puikam. Tad, atcerējusies kaut ko citu, viņa sajuta aukstas trīsas: viņas DVD atskaņotājs bija sabojājies. Nabaga bārenītis nogarlaikosies līdz nāvei. Spēles! Vajadzēs kaut ko uzspēlēt! Vai bērniem vēl aizvien patika galda spēles? Vai arī viņiem vajadzētu vienkārši pasēdēt un parunāties? Bet par ko? Uz mirkli viņa patiešām sajuta, ka tūlīt apraudāsies. Šo problēmu vajadzēja uzlūkot no daudz pozitīvākas puses. Elena, tas ir tikai bērns, nevis Anglijas karaliene vai Amerikas Savienoto Valstu prezidents. No tā nebija nekāda labuma, jo patiesībā, tiekoties ar karalieni vai prezidentu, Elena būtu jutusies daudz omulīgāk. Karaliene bija līdzīga viņas vecmāmiņai, pēc kuras Elena ik dienu ilgojās, bet prezidents Obama, šķiet, bija draudzīgs, pļāpīgs puisis. Elena bija vienīgais bērns, uzaugusi starp pieaugušajiem, un darba dēļ viņai nemitīgi nācās saskarties ar pirms tam nepazītiem ļaudīm. Viņa nebija kautrīga, un, lai gan viņai bija nosliece sevi ienīst (šīs sajūtas apkarošana bija nebeidzams sevis uzlabošanas projekts), sociālā ziņā viņa nevienu neuzskatīja par pārāku. Nevienu, izņemot bērnus. Jā, nudien, viņa uzskatīja, ka bērni par viņu ir pārāki. Bērni bija īpaša suga ar atsevišķu valodu un kultūru. Mūsdienās viņi šķita tik pašpārliecināti. Šodien pēc baseina Elena bija aizgājusi uz gaļas veikalu, un viņai garām bija cēli aizslīdējusi maza meitenīte, kurai nevarēja būt vairāk par astoņiem gadiem. Viņa runāja sārtā mobilajā telefonā, bija ģērbusies mētelī ar kapuci un kažokādas oderi, un viņas seja bija izkrāsota kā tīģerim. Viņa slīdēja, jo viņas sporta apaviem bija sīki ritentiņi, maģiski noslēpti apavu pazolēs. Turklāt apavu malās plaiksnīja sārtas gaismas. Apbrīnas pārņemta, Elena bija ilgi noskatījusies uz šo eksotisko tīģeru princesi uz neredzamajām slidām. Dažām viņas draudzenēm bija zīdaiņi, bet ar tiem jau bija viegli. Tos varēja samīļot un sasmīdināt, pakutinot viņiem plaukstiņas vai nospurkšķinot lūpas pie viņu mīkstajiem, maigajiem kakliņiem. Ak, zīdaiņus viņa dievināja, taču mazus bērnus… Patiesībā, par spīti tam, ka Elenai jau bija pāri trīsdesmit, daudzām viņas draudzenēm tādā pašā vecumā nemaz nebija bērnu. – Jūs visas, meitenes, domājat, ka jums vēl ir laika kā jūras, – Elenas māte mēdza sacīt. – Jūs taču apzināties, ka esat piedzimušas ar noteiktu olšūnu skaitu un vairāk to nebūs? Es gan to nesaku tāpēc, ka gribētu ātrāk kļūt par grumbainu, sirmu, vecu omīti. – Aprauti smiekli. Labi, tātad Elenai nebija gandrīz nekādas pieredzes attiecībās ar bērniem. Tomēr šo paniku noteikti bija izraisījis vēl kaut kas cits. Nežēlīgi izveicīgi viņa atlobīja savas apziņas kārtas, lai atklātu kailo, neglīto patiesību. Viņa gribēja kļūt par šī bērna pamāti. Viņa gribēja, lai viņu kāzās viņš būtu ģērbies glītā, mazā uzvalciņā. Viņa gribēja, lai viņš kļūtu par lielo brāli viņas pašas mazulim, jo viņai bija trīsdesmit pieci gadi, un vairāk olšūnu viņai nevarēja būt. Viņa gribēja, lai šī zēna tētis būtu viņas īstais, jo viņa vairs nespēja atvērt nevienu briesmīgās interneta iepazīšanās vietnes profilu un ieraudzīt kārtējo plikpauraino, tuklo pusmūža vīrieti, kurš iedomīgi blenza viņai pretī no datora ekrāna, pieprasīdams "slaidu dāmu, kura gādā par sevi, ar kuru varētu samīļoties un doties ilgās pastaigās pa pludmali". Jā, viņa gribēja, lai šis bērns viņu mīl, pieņem viņu un paglābj no tuklu, iedomīgu vīriešu mīlestības izpausmēm. Un, protams, tas viss bija par daudz, par ātru un ļoti mulsinoši, un, ja šis bērns sajutīs viņas neprātīgo izmisumu (un viņai bija aizdomas, ka bērni, tāpat kā suņi, prata instinktīvi sajust bailes), tad… Pie durvīm kāds nepacietīgi piezvanīja. Elena paskatījās pulkstenī. Kliente, kurai vajadzēja ierasties divos. Lēkdama pār pakāpieniem, viņa noskrēja lejā, tad apstājās un, kā jau pirms katras vizītes, noskaitīja savu ierasto apgalvojumu: ieelpa, tagad es pilnīgi pievēršos vienīgi šim klientam, izelpa, es sniegšu viņam visu, ko vien spēju. Viņa atvēra durvis, smaidīdama mierīgi un profesionāli. Neirotiskā Elena bija droši noglabāta aizslēgtā skapī kaut kur prāta tālākajā stūrī. Bija atnākusi Rozija: topošā līgava, kura bija apsolījusi savam līgavainim, ka līdz kāzām pārstās smēķēt. Tā bija apaļīga neliela auguma sieviete ar lielām, uzticīgām, apaļām acīm. Starp viņas priekšzobiem bija sīciņa sprauga, kas lika viņai izskatīties nevainīgai un bērnišķīgai. Patiesībā Elena nemaz nespēja iztēloties viņu smēķējam. Tas būtu tāpat kā noskatīties uz mazu ķiparu ar cigareti mutē. Pirmā seansa laikā Rozija bija ieminējusies, ka precas ar Īanu Romenu, un gaidpilni uzlūkojusi Elenu. Tātad man ir jāzina, kas viņš tāds ir, Elena nodomāja. – Viņš darbojas plašsaziņas līdzekļu jomā, – Rozija paskaidroja. – Viņš ir ļoti… ē… slavens. Un tad Elena iedomājās: Īans Romens! Tas bija viens no vārdiem, kuri ienāca zemapziņā osmozes ceļā. Šim vīrietim piederēja laikraksti, televīzijas stacijas vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņa vārds bija lasāms finanšu lappusēs. Elena gan parasti nemēdza tās lasīt. – Tātad pēc kāzām mani sauks Rozija Romena, – Rozija klusi, neīsti iesmējās. – Uzvārds jau nav jāmaina, – Elena aizrādīja. – Nē, nē, es jau neesmu nekāda karjeras sieviete vai kas tamlīdzīgs, – Rozija noraidoši atmeta ar roku, it kā viņai nupat būtu piedāvāts kaut kas pārāk dārgs. – Es esmu tikai parasts cilvēks. Izskatījās, ka Rozijai šodien ir slikts garastāvoklis. Sieviete pagrozīja galvu, it kā viņai sāpētu kakls, un tad spēcīgi paraustīja džempera apkakli, it kā tas mazgājot būtu sarāvies. – Kā sokas ar kāzu plānošanu? – Elena apvaicājās, vezdama viņu augšā pa kāpnēm. – Labāk nejautājiet, – Rozija atteica. – Ak vai. – Ir muļķīgi atmest smēķēšanu, kad no stresa var prātu zaudēt. – Nav teikts. Bieži vien paradumus visvieglāk ir mainīt tad, kad ikdienas rutīna ir izjaukta. – Var jau būt. – Rozija nešķita pārliecināta. Kad abas iegāja stiklotajā kabinetā, Elena redzēja, ka Rozijas pleci atslābst. Gaismas un okeāna ainavas apvienojums bija tik iedarbīgs, ka dažkārt viņai šķita: droši vien klientu labā nemaz nevajadzētu darīt neko daudz, vienīgi atļaut viņiem tur pasēdēt. – Kā tad īsti sokas? – Elena apvaicājās, kad viņas jau grasījās apsēsties. – Es joprojām kūpinu kā skurstenis, – Rozija atcirta. Pirms vēl Elena bija paguvusi atbildēt, Rozija noteica: – Piedodiet. Tā nav jūsu vaina. Es zinu, ka pati esmu vainīga. Es pat neesmu noklausījusies to disku, kuru jūs man iedevāt. Elena bija viņai iedevusi vienu no saviem diskiem ar īpaši sagatavotām instrukcijām smēķēšanas ieraduma izbeigšana. Viņa tos bija sagatavojusi pirms vairākiem gadiem, un klienti par tiem bieži vien izteicās jūsmīgi, lai gan viņai pašai sava balss šķita neizturama. – Kāpēc jūs to nenoklausījāties? Daudzi klienti nemaz nemēģināja noklausīties Elenas diskus, un viņi to vienmēr paziņoja, izskatīdamies vainīgi un izaicinoši, it kā būtu spiesti atzīt, ka nav izpildījuši mājasdarbu, tomēr apzinātos, ka par to nedraud nekādas nepatikšanas, jo viņi taču bija pieauguši, turklāt par to visu maksāja. Rozija paraustīja plecus. – Nezinu. Šķiet, es spēju domāt vienīgi par kāzām. Piemēram, man riebjas tā krāsa, kuru es izraudzījos līgavas māsu kleitām. Aprikožu tonis! Ir tāda sajūta, it kā mani būtu piemeklējis īslaicīgs neprāts. Viņa paņēma no trauka šokolādes konfekti un tad atkal ļāva tai iekrist atpakaļ. – Mans līgavainis pārstāja smēķēt pirms daudziem gadiem. Kādu dienu, braukdams pa F3 šoseju, viņš vienkārši tā izlēma. Nolaida logu, izmeta ārā pustukšo cigarešu paciņu un vairs nekad nesmēķēja. – Piegružotājs, – Elena noteica. Rozija pārsteigta uzlūkoja viņu un ieķiķinājās. – Jā. – Tad sievietes smaids pēkšņi pagaisa, it kā viņa būtu pieķerta. Kaut kas te īsti nebija kārtībā. Elenai radās sajūta, ka Rozija viņai melo. Protams, cilvēki vienmēr meloja, vai nu apzināti, vai arī neapzināti. – Vai jūs gribat izbeigt smēķēt? – Elena noprasīja. Rozija iepleta acis. – Protams! – Vai zināt, dažreiz zemapziņā pastāv šķēršļi, kas neļauj mums atbrīvoties no kāda ieraduma. Manprāt, mēs šodien varētu paveikt kaut ko nedaudz atšķirīgu un papētīt šo jomu. – Protams, – Rozija nopūtās. – Kaut gan es jums varu pateikt, ka tur nav nekā noslēpumaina. Man vienkārši trūkst gribasspēka. – Nu, paskatīsimies. – Elena uz mirkli apklusa, mēģinādama izlemt, kādu paņēmienu izmantot. Tad viņai prātā iešāvās īsti piemērota metafora. – Kādu krāsu jūs būtu labprātāk izvēlējusies savām līgavas māsām? – Zilo, – Rozija tūlīt atteica. – Labi. Vai jūs varētu uz sienas izvēlēties kādu vietu, uz kuru koncentrēt uzmanību? Kur vien vēlaties? Rozija nopūtās, paraustīja plecus un palūkojās apkārt. Tad, ar skatienu ieurbusies tai pašā tālākajā labajā telpas stūrī, ko mēdza izvēlēties gandrīz visi, viņa paziņoja: – Gatavs. – Drīz jūs samirkšķināsiet acis. Rozija samirkšķināja acis. – Tieši tā, – Elena sirsnīgi sacīja. – Un agri vai vēlu jūsu acis aizvērsies. Tas varētu notikt uzreiz vai pēc neilga brītiņa. Rozija aizvēra acis. Elena vēroja, kā cilājas Rozijas krūtis, un pamazām sāka elpot vienā ritmā ar klienti. Tad viņa ierunājās strauji un vienmērīgi, iztēlodamās, ka viņas vārdi ieplūst Rozijas prātā gluži kā šķidrums no trauka. – Varbūt jūs varētu iztēloties sienu. Diemžēl man jāteic, ka tā ir aprikožu krāsā. Par laimi, jūs to patlaban pārkrāsojat skaisti zilu. Jūsu ota ritmiski kustas augšup un lejup. Augšup… un… lejup. Augšup… un… lejup. Pārāk sarežģīti? Elena bija atklājusi, ka ar metaforām vajadzēja uzmanīties. Vīrieši bieži vien uztvēra visu pārāk burtiski. Vīriešu dzimuma klients vēlāk varētu pateikt: jums vajadzēja vispirms likt man uzklāt gruntējumu. Sievietēm bija nosliece aizdomāties par citām lietām. Viena no viņas pirmajām klientēm bija teikusi, ka viņai ļoti patīk cepināties saulē, un Elena, nospriedusi, ka ir izvēlējusies pavisam drošu metodi, bija sākusi runāt par gulēšanu tropu pludmalē. Vēlāk kliente bija atzinusies, ka visu seansa laiku pūlējusies izvēlēties sev vispiemērotāko peldkostīmu. Elena vēroja, kā Rozijas acis aiz plakstiņiem strauji grozās. Viņas ķermenis saspringa: pleci uzrāvās, rokas ieķērās krēsla malās, pirksti iespiedās dziļi ādā. Aiz loga pāri saulei aizpeldēja mākonis, un gaismas stars atspīdēja Rozijas masīvā saderināšanās gredzena briljantos. – Ikreiz, redzot, kā kustas ota, sajūtiet, kā jūsu ķermenis aizvien vairāk atslābst. Jūs droši vien manīsiet, ka sākat elpot vienā ritmā ar otas kustībām. Augšup… lejup… ieelpa… izelpa… augšup… un… lejup. Ieelpa… izelpa. Viņa redzēja, ka Rozijas mazo, melno feju zābaciņu purngali pavēršas uz āru. "Vēro viņu kājas," Flins savulaik bija mācījis. "Tās viņus nodod." – Siena ir gandrīz pabeigta. Kad tā būs kļuvusi viscaur zila… vai varbūt nedaudz vēlāk… jūs sajutīsieties tik burvīgi atslābinājusies kā vēl nekad. Rozijas mute pavērās, seja atslāba, galva nokārās uz vienu pusi. Dažas no viņas klientēm, uzzinot, kā izskatījušās transa laikā, noteikti būtu šausmu pārņemtas. Elena par to nevienam nemēdza ieminēties arī tad, ja runāja ar citiem hipnoterapeitiem. Šķita, ka tas ir kaut kas ārkārtīgi personisks, kas viņai ir kopīgs ar saviem klientiem. Labi, Elena, ko tieši tu grasies darīt ar zilo sienu sev priekšā? Viņa to zināja. Dažreiz strādājot viņa jutās neveikla un samocīta. Citkārt, piemēram, šodien, viss norisinājās dabiski un plūstoši. Arī viņu pašu bija pārņēmis viegls transs. Viņa bija nonākusi tā dēvētajā "zonā". – Rozij, jūs spējat pārvērst šo sienu par krāšņu, tumši zilu aizkaru, līdzīgu skatuves priekškaram. Un aiz šī aizkara jūs gaida kāds nozīmīgs cilvēks. Es nezinu, kurš tas ir, taču šis cilvēks ir ļoti gudrs, un jūs viņam pilnīgi uzticaties. Tūlīt jūs atvilksiet aizkaru, un šis cilvēks jūs jau gaidīs. Varbūt viņš pat panāksies uz priekšu, lai jūs apskautu. Viņa nogaidīja un vēroja. – Vai jūs esat kopā ar šo cilvēku? Rozija pacēla labo rādītājpirkstu; abas bija vienojušās, ka šāds signāls nozīmēs "jā". – Es ticu, ka šis cilvēks vēlas jums kaut ko pavēstīt. Varbūt viņš varēs pateikt, kāpēc jums ir tik grūti pārstāt smēķēt, vai dos spēku atteikties no šī ieraduma. Tagad es nedaudz paklusēšu, kamēr jūs paklausīsieties, ko viņš saka. Saulei priekšā atkal aizslīdēja mākonis, un telpu piepildīja siltums. Elena juta, ka viņas krūtis cilājas tieši Rozijas elpas ritmā. Rozijas seja vēl aizvien izskatījās neizteiksmīga, tomēr viņa bija sākusi kodīt lūpu. Pēc neilga brīža Elena atkal ierunājās. – Rozij, – viņa sacīja, – varbūt jūs gribētu man pastāstīt, ko esat uzzinājusi. Protams, ja vien vēlaties man to teikt. Rozija mirkli klusēja. Tad viņa sāka runāt. Viņas piesmakusī balss skanēja monotoni un lēni. – Es negribu ar viņu precēties, – viņa sacīja. – Lūk, kāpēc es negribu pārstāt smēķēt… tāpēc, ka negribu precēties. Elena strauji savilka uzacis, un viņas skatiens aizslīdēja pie mirdzošajiem briljantiem Rozijas pirkstā. – Patiesībā man viņš nemaz tik ļoti nepatīk, – Rozija piebilda. – Tā, šis ir mans dēls Džeks! Patriks stāvēja Elenas priekšnamā, uzlicis plaukstas uz dēla kalsnajiem pleciem. – Nu, sveiks, Džek! Kā tev klājas? – Elena runāja tieši tā, kā bija baiļojusies: kā bibliotekāre, kura lasa bērniem pasakas. – Labi, paldies. – Zēns aši uzmeta Elenai skatienu un atka novērsās. Viņam bija tādas pašas nedaudz iegarenas, gaiši zaļas acis kā tēvam. Biezie, gaišie mati bija gari, izspūruši un virs ausīm apcirpti kā sešdesmito gadu rokzvaigznei. – Labi! Nu, tad jau… lieliski! Ceru, ka tev garšo sviestmaizes ar desu. – Sev par priecīgu atvieglojumu, Elena pirms viņu ierašanās saldētavā bija atradusi dažas desiņas. Šķita, ka Džeks to nemaz nav dzirdējis. Viņš bija nodūris galvu un raustīja savu sporta kreklu, it kā vēlētos pārbaudīt auduma izturību. Patriks noklepojās. – Elena tev uzdeva jautājumu, draudziņ. – Neuzdeva vis. – Uzdeva gan. Viņa apvaicājās, vai tev garšo desas. Tev taču ļoti garšo desas, vai ne? Džeks paraustīja plecus, lai nokratītu tēva rokas. – Patiesībā man negaršo desas, tēt. Un vispār viņa nemaz nejautāja, vai man garšo desas. Viņa teica: ceru, ka tev garšo sviestmaizes ar desu. Tas nav nekāds jautājums. Tas ir teikums. Saproti? Viņa neteica: es ceru, ka tev garšo desas. – Labi, tātad… – Elena iesāka. – Man ļoti garšo pica. Tu teici, ka es šovakar varēšu pasūtīt picu. – Es teicu, ka varbūt mēs šovakar pasūtīsim picu, bet, ja Elena tev ir pagatavojusi sviestmaizes ar desu, tad tās tu arī ēdīsi. – Patriks veltīja Džekam bargu, tēvišķīgu un zināmas panikas pilnu skatienu. – Patiesībā es tās vēl nemaz neesmu pagatavojusi, – Elena iejaucās. – Ja tev labāk garšo pica, Džek, tu vari to dabūt, protams, ka vari. – Jā. Paldies, es to gribētu! – Džeks skaļi nopūtās, it kā beidzot būtu izdzirdējis saprātīgu valodu. – Vai tagad es varu paskatīties savu filmu? – Džek. Lūdzu. Nevajag jau uzreiz skatīties filmu. Tas nav pieklājīgi. Elena redzēja, ka Patriks ir ievilcis vaigus, it kā viņa zobi būtu cieši sakosti. Viņš izmisīgi vēlējās, lai Džeks uz viņu atstātu labu iespaidu. Viņas uztraukums pagaisa. – Tas nekas, – viņa uzrunāja Džeku. – Mans atskaņotājs ir sabojājies, bet tu vari noskatīties filmu manā datorā, ja vien esi ar mieru. – Jā, esmu gan, – Džeks laipni apstiprināja. – Es protu tikt galā ar datoru. – Pirmo reizi viņš pacēla galvu, lai pienācīgi uzlūkotu viņu. – Tu noteikti esi vīlies, ka tavs draugs ir saslimis, – viņa sacīja. – Jā, – viņš nepacietīgi atteica. – Eu, vai jūs, lūdzu, varat mani nohipnotizēt? Un vai varat man iemācīt, kā nohipnotizēt manus draugus? Lai viņi darītu visu, ko es pavēlu? Tas būtu tik forši! Viņi varētu būt mani vergi. – Diez vai tas būtu ētiski, – Elena iebilda. – Ko? – Labi, uzliksim tev to filmu, – Patriks sasita plaukstas. – Tu uzvedies galīgi dīvaini, tēt, – Džeks sarauca pieri. Patriks bikli uzsmaidīja Elenai. – Vai tad dīvaināk nekā parasti, Džek? Džeks sērīgi pašūpoja galvu. – Nopietni, tēt. Viņi izgāja cauri priekšnamam, un Džeks apstājās, lai ar pirksta galu pieskartos sudrabainajiem metāliskajiem punktiņiem uz oranžajām tapetēm. Viņš no jauna uzlūkoja Elenu. – Forša māja. – Paldies. – Viņa bija tik aizgrābta, ka tikai par mata tiesu novaldījās, lai nenosauktu viņu par mīļumiņu. Pēc divdesmit minūtēm Džeks sēdēja Elenas dzīvojamajā istabā ar portatīvo datoru klēpī. Viņš bija uzlicis austiņas, ar skatienu ieurbies ekrānā zibošajās ainās un saslējis masīvajos sporta apavos ieautās kājas uz Elenas skaisti atjaunotā senlaicīgā kafijas galdiņa. Patriks nepavēlēja viņam novākt kājas no galda, un Elena nezināja, kā lai to pasaka, neizklausoties pēc ļaunās pamātes. Vai tad dažas švīkas bija tik svarīgas? – Zini, viņš ir kolosāls, – viņa sacīja Patrikam, kad abi jau bija apsēdušies pie ēdamistabas galda. Viņa bija atnesusi šķīvi ar saldskābo maizi, dažādas mērcītes un lielas, zaļas olīvas. Pa ēdamistabas durvīm varēja redzēt Džeka pakausi. Viņš joprojām skatījās savu filmu. Elena atsāka runāt nedaudz klusāk, kaut gan bija skaidrs, ka Džeks neko nedzird. – Gadās arī tādi brīži, – Patriks atteica. Tad noklepojās un uzsmaidīja viņai. – Kopš viņa mātes nāves tu esi pirmā sieviete, ar kuru es viņu esmu iepazīstinājis. – Jūtos pagodināta. Pagaidi, vai tad tu viņu neiepazīstināji ar Saskiju? Tu taču teici, ka jūs pāris gadus nodzīvojāt kopā. Tātad viņa noteikti ir dzīvojusi arī kopā ar Džeku. Par to viņa pirmīt nemaz nebija iedomājusies. Arī Saskija bija pazinusi Patrika mazo dēlēnu. Patrika nāsis noraustījās, it kā viņš būtu sajutis nepatīkamu smaku. Viņš izspļāva saujā olīvas kauliņu. – Tas neskaitās. Elena kļuva nemierīga. Viņš taču nedrīkstēja vienkārši izlikties, ka Saskija nekad nav eksistējusi. Sākumā viņš šo sievieti taču noteikti bija mīlējis. Un Elena nebija pirmā sieviete, ar kuru viņš iepazīstināja savu dēlu. Šāds apgalvojums nebija pareizs. Viņai tas nepatika. – Cik gadu Džekam bija tolaik, kad Saskija dzīvoja kopā ar jums? – Manuprāt, viņš bija diezgan mazs. – Un vai viņi… sapratās? Vai viņš bija bēdīgs, kad viņa aizgāja? – Džeks viņu nemaz neatceras, – Patriks noraidoši attrauca, un tā noteikti nebija atbilde uz viņas jautājumu. Patrika skatiens kļuva izklaidīgs, un viņš pēkšņi uzsauca: – Džek! Novāc kājas no galda! Kā viņš no savas vietas varēja redzēt, ka Džeks bija salicis kājas uz galda? Vai arī viņš to bija pamanījis jau agrāk, tikai nepapūlējās aizrādīt? – Es atvainojos. – Patriks piecēlās un iegāja otrā istabā. Atgriezies viņš tūlīt bija gatavs ķerties pie jauna sarunu temata. – Nu, kā tad tev šodien gāja? Tu teici, ka tev bija pāris klientu; vai tavi… ē… seansi izdevās kā nākas? Ja Elena būtu pazinusi Patriku labāk, viņa būtu iebildusi: es vēl neesmu beigusi runāt par Saskiju un Džeku, taču viņai allaž bija grūti apvaldīt savu, iespējams, nepiedienīgo interesi par viņa bijušo draudzeni. Galu galā viņš, šķiet, par viņas bijušajiem partneriem nevēlējās zināt neko. Tā nu Elena viņam pastāstīja par savu seansu ar Roziju, un par to, kā bija atklājusi, ka patiesībā viņa nemaz nevēlas izbeigt smēķēt, jo nemaz īsti negrib precēties. Protams, Elena uzmanījās, lai nenosauktu nevienu vārdu un neminētu faktu, ka par šo kāzu atcelšanu droši vien rakstītu Sidnejas avīžu sabiedrības hroniku lappusēs. Viņai šķita, ka tas ir interesants sarunu temats, kas ļauj viņai sevi parādīt no labās puses. Patriks uzmanīgi klausījās un tad samiedza acis, it kā raudzītos pretī saulei. Šādi viņš izskatījās vecāks. Viņa acu ārējos kaktiņos bija dziļas grumbiņas. Droši vien tāpēc, ka viņš, būdams mērnieks, bieži strādāja brīvā dabā. Viņš noprasīja: – Tātad viņa atcels kāzas? Tevis dēļ? – Nu, es īsti nezinu, ko tieši viņa tagad darīs. Tas ir viņas ziņā. Es laikam tikai palīdzēju viņai saprast, kā viņa patiesībā jūtas. – Bet iedomājies, kā jutīsies tas nabaga puisis. Vai tu esi pārliecināta, ka viņa nav gluži vienkārši nobijusies? Vai varbūt viņa meklē kādu ieganstu, lai nevajadzētu atteikties no smēķēšanas? Elenu pārņēma aizkaitinājums. Viņa bija cerējusi sagaidīt apbrīnu un pat bijību par hipnoterapijas iespējām. Viņa pakasīja plaukstas locītavu. (Aizkaitinājums allaž izpaudās kā nieze labajā plaukstas locītavā, tieši tur, kur bērnībā viņai bija uzmeties dermatīts.) – Es saviem klientiem nelieku neko darīt, – viņa sacīja. – Es viņiem palīdzu apiet kritikas faktoru un bez traucēkļiem piekļūt savai zemapziņai. Mana kliente piedzīvoja to, ko sauc par mazo satori. Dzenbudismā tā dēvē apgaismību. Elena atsauca atmiņā Rozijas seansa noslēgumu. Pēc tam, kad Rozija bija nonākusi pie atklājuma par savām kāzām, Elena viņai paziņoja: – Iznākot no transa, jūs būsiet mierīga un savaldīga un spēsiet izlemt, ko vēlaties darīt turpmāk. Iznākusi no transa, Rozija bija samirkšķinājusi acis un tūlīt pacēlusi roku, lai paskatītos uz savu saderināšanās gredzenu. Novilkusi to no pirksta, viņa bija saņēmusi gredzenu pirkstu galos un ziņkāri nopētījusi kā savādu, nepatīkamu laboratorijas paraugu. Tad viņa bija uzsmaidījusi Elenai un pateikusi: – Vai zināt ko? Šis gredzens man nemaz nepatīk. – Piedod. Es negribēju tevi kritizēt, – Patriks sacīja. – Es laikam pārāk identificējos ar to vīrieti. – Būs jau labi, – Elena atteica. Pirmo reizi starp viņiem bija pavīdējis viegls aizkaitinājums. Tam bija jānotiek, viņa sev sacīja. Nevajag uztraukties. – Es reiz noskatījos vienu tādu izrādi, – viņš turpināja. – Tu jau zini, tādu, kur no skatītāju zāles tiek izsaukti cilvēki, lai viņus nohipnotizētu. Esmu spiests atzīt, un ceru, ka tas tevi neaizvainos: tie hipnotizētāji uz skatuves ļoti atšķiras no īstiem hipnoterapeitiem, tādiem kā tu, bet man tas viss ļoti nepatika. Viņš izskatījās tik vainīgs, ka Elena pasmaidīja. – Tas nekas, – viņa sacīja. – Viņi dara kaut ko pavisam citu. – Man ļoti nepatika viņu muļķīgās sejas. – Patriks demonstratīvi atšļuka krēslā un ļāva zodam noslīgt uz krūtīm. Tad viņš no jauna izslējās un iemalkoja vīnu. – Viņi izskatījās tik nožēlojami. Radās iespaids, ka hipnotizētājs šos cilvēkus bija sazāļojis un varēja piespiest viņus darīt visu, ko vien pats vēlējās. – Patiesībā nevarēja vis. Viņi joprojām valdīja pār sevi. Viņš tikai palīdzēja šiem cilvēkiem ļaut sev vaļu, – Elena iebilda. – Man patīk pašam visu kontrolēt, – Patriks nerimās. – Tieši tāpēc es nekad nemēdzu daudz dzert un nekad neesmu lietojis narkotikas. Vienkārši izsakoties, es gribu visu laiku pats atrasties pie stūres. – Viņš uz brīdi apklusa, saņēma pirkstu galos vēl vienu olīvu un tad uzmanīgi nolika to uz šķīvja sev priekšā. Patrika skatiens ne mirkli neatrāvās no olīvas. – Tieši tas visā šajā padarīšanā ar Saskiju man riebjas visvairāk. Viņa visu kontrolē. Viņa ietekmē manu dzīvi, man nav nekādas teikšanas, un es tur neko nevaru darīt. Tāpēc, lūdzu, piedod, ja es viņas dēļ dažreiz izturos drusku ērmīgi. Saproti, kad mēs par viņu runājam, rodas sajūta, ka viņa atrodas vienā telpā ar mums. Patriks raudzījās uz Elenu tikpat lūdzoši un izmisīgi kā tie daudzie klienti, kuri nāca pie viņas, lai rastu kādu risinājumu, vienlaikus nemaz necerēdami, ka viņa spēs kaut ko piedāvāt, un Elena pēkšņi sajuta sīku līdzjūtības dūrienu. Pirmajā vakarā, runādams par savu vajātāju, viņš bija tikai izlicies bravūrīgs. Protams, tas viss bija atstājis nelāgas pēdas; viņš bija vajāšanas upuris! Cik ārkārtīgi neiejūtīgi, ka viņa līdz šim par to pat nebija iedomājusies. Viņa bija tik ļoti ieinteresējusies par Saskiju un pūlējusies izprast viņas rīcības motīvus, ka nemaz nebija iedomājusies, kādu iespaidu tas viss bija atstājis uz Patriku. Elena bija izturējusies tā, it kā vienīgi sievietes spētu izjust patiesas emocijas, it kā vīrieši kaut kādā ziņā būtu vienkāršāka dzīvības forma. – Piedod, – viņa ierunājās. – Uzdodama visus tos jautājumus par Saskiju, es pat neiedomājos, ka tev par viņu nemaz negribas runāt. Ņemot vērā, kā tas tevi noteikti ietekmē – tā tam būtu jābūt –, nu, acīmredzot es nemaz nesaprotu, kāda tad ir sajūta. Patriks lūkojās viņai tieši acīs. Varēja manīt, ka viņš cenšas paust kaut kādas sarežģītas izjūtas. Iespējams, viņš šobrīd piedzīvoja pats savu mazo satori. Viņš paliecās uz priekšu. Elena darīja tāpat. Labi. Viņš tūlīt kaut ko atklās. Viņu attiecības nonāks jaunā, dziļākā, garīgākā, pilnīgākā līmenī. – Vai gribi uz dažām minūtēm uziet augšstāvā? – Patriks jautāja. – Es domāju, ka viņš man tūlīt pateiks kaut ko dziļu un nozīmīgu, bet izrādījās, ka viņš grib tikai uz ātru roku nokniebties. Un viņa dēls bija turpat. Lai nu kas, bet sekss man tobrīd nebija ne prātā! – Toties viņiem tas vienmēr ir prātā, – pamācīja Elenas draudzene Medlina. Viņas sarunājās pa telefonu. Elena savā kabinetā kārtoja dokumentus, un, spriežot pēc šņākoņas un grabēšanas, Medlina gatavoja maltīti, droši vien kaut ko izsmalcinātu un bioloģiski tīru. Ap viņas grūtnieces vidukli droši vien bija apsiets puķains priekšauts. Medlina starodama gaidīja savu otro bērnu. Divdesmit gadu vecumā viņas ar Elenu bija mitinājušās vienā dzīvoklī. Tolaik, iedomājoties vien par puķainu priekšautu, Medlina būtu vai plīsusi no smiekliem. Elenai bija gribējies piezvanīt Džūlijai, taču viņa bija secinājusi, ka tagad, kad viņas attiecības ar Patriku aizvien vairāk nostiprinājās, Džūlijas interese par Patriku bija gandrīz nemanāmi mazinājuies. Arī pirms Džūlijas laulības šķiršanas viņa allaž bija tā draudzene, kurai drīzāk varēja piezvanīt grūtos brīžos, nevis tad, kad viss noritēja labi. Tagad, kad Patriks oficiāli bija kļuvis par Elenas draugu, ikreiz, kad Elena par viņu ierunājās, Džūlijas balsī jautās gandrīz netverams nicinājums. Protams, ja vien netika runāts par viņa jukušo draudzeni Saskiju; par to Džūlijai ļoti patika klausīties. Nevarēja sacīt, ka viņa negribētu, lai Elena ir laimīga; gluži vienkārši viņa uzskatīja, ka par laimi nav vērts pat runāt. Toties Medlina bija tā draudzene, kura no visas sirds uztraucās, toties grūtos brīžos kļuva bezcerīgi bezpalīdzīga. Izdzirdusi otra balsī kaut vai tikai ietrīcamies emocijas, viņa krita panikā un steigšus sāka runāt par kaut ko citu. – Tā nav taisnība. Tas ir banāls priekšstats, – Elena iebilda Medlinai. – Es esmu satikusies ar vīriešiem, kuri vispār nedomā par seksu. Turklāt es nupat aptvēru, ka man jābeidz domāt par viņu kā par vīrieti un jāuztver viņš kā indivīds, kā vēl viena cilvēciska būtne. – Tas vien, ka viņam gribējās seksu, vēl nenozīmē, ka viņš nav cilvēks. Šķiet, Medlina nebija sapratusi, par ko viņa runā. – Jā, bet tad, kad mājā bija arī viņa dēls? – Nu, ja tu grasies dzīvot ar viņu kopā, pastāv iespēja, ka tev nāksies ar to samierināties. – Vai tad vecāki negaida, kamēr bērni būs iemiguši? – Vai visam šim stāstam nebija kaut kāds sakars ar viņa sejas izteiksmi? – Jā, tieši tā. Kad es noraidīju viņa burvīgo piedāvājumu, viņa sejā pazibēja izteiksme, un es domāju, ka tas varētu būt aizvainojums. – Kā tev šķiet, ko tas nozīmē? – Nu, tā izteiksme pazibēja tikai uz mirkli. Manuprāt, tie ļaudis, kuri specializējas melu pamanīšanā, to sauc par mikroizteiksmi. Pēc tam viss atkal bija labi. Vakariņas bija brīnišķīgas, vēlāk mēs spēlējām "Monopolu" kopā ar viņa mazo zēnu, un tas bija jautri. Tomēr es nespēju beigt domāt par to viņa savilkto seju, par to mikroizteiksmi, un es prātoju: vai tā ir zīme? Vai es kādu dienu to atcerēšos un sacīšu sev: tas bija mirklis, kurā man vajadzēja bēgt? Jo mikroizteiksmes atklāj cilvēka patieso būtību! – Elena, es vēl nekad neesmu dzirdējusi kaut ko tik muļķīgu. Tas nabaga vīrietis ir tevī tik ļoti iemīlējies, ka grib ar tevi gulēt katru dienas mirkli, un, kad tu viņu atraidi, viņš uz sekundes simtdaļu izrāda vilšanos… – Zinu, zinu, esmu briesmīga. Es visu pārmērīgi analizēju. Esmu histēriska. Man tikai gribas, lai šoreiz viss izdotos, Medlina. Es patiešām gribu, lai šoreiz viss izdotos. – Pats par sevi saprotams, – Medlina strupi noteica. Tātad viss ir nopietni. Hipnotizētāja ir iepazinusies ar Džeku. Ciktāl man zināms, kopš manis tā ir pirmā sieviete, ar kuru viņš ir iepazīstinājis Džeku. Interesanti, ko Džeks par viņu nodomāja. Viņa neizskatās pēc tādas, kam patiktu bērni. Pārāk garīga un viegla. Bērniem patīk vienkārši, īsti cilvēki, kuri noliekas uz grīdas, lai ar viņiem paspēlētos. Nespēju iztēloties, ka sieviete, kura stāsta "jūsu ķermeni piepilda gaisma", varētu sēdēt smilšukastē. Laikam gan Džeks nu jau ir pārāk liels, lai spēlētos smiltīs, lai gan smilšukaste vēl aizvien atrodas viņu pagalmā. Dažreiz, kad Patriks ir darbā, bet Džeks – skolā, es aizeju uz māju un pagalmā aiz tās ieturu pusdienas. Apsēžos uz soliņa, ko mēs nopirkām vietnē eBay. Savuaik es tur no rītiem dzēru tēju. Tad es atceros, ka reiz te bija manas mājas, šis bija mans pagalms un šī bija mana dzīve. Vienmēr esmu viņam teikusi, ka pagalma puses vārtiņiem ir vajadzīga piekaramā atslēga. Savulaik es sēdēju tajā smilšu kastē kopā ar Džeku, un mēs stundām ilgi rotaļājāmies ar viņa mašīnītēm, kas bija darinātas no sērkociņu kastītēm. Viņa tētis prata atdarināt skaņas labāk nekā es, toties es biju pacietīgāka. Patriks pats vairāk līdzinājās bērnam. Viņš bija izbūvējis smiltīs satriecošu sacīkšu trasi ar tuneļiem, kas šķērsoja ezerus, un tad ļoti apvainojās, kad Džeks pēkšņi nolēma piecelties un to visu samīdīt. Es iebildu: "Patrik, viņam ir divi gadi." Kad Džeks pie hipnotizētājas mājas izkāpa no automašīnas, viņš izskatījās tik garš un izstīdzējis. Es sēdēju automašīnā otrā ielas pusē. Biju tur palikusi pēc vizītes pie viņas. Man bija radušās aizdomas, ka Patriks varētu ierasties vakariņās. Kad viņa bija uzvedusi mani augšstāvā, es sajutu ķiploku un vīna smaržu, kas līdzinājās marinādei. Nebiju gaidījusi, ka ieradīsies arī Džeks. Tas mani satrieca. Pēkšņs neaprakstāmu sāpju blieziens kā bērnībā, kad aukstā rītā pa degunu trāpa basketbola bumba un tas ir tik NETICAMI sāpīgi, bet visi draugi smejas, un tik ļoti gribas mammu. Diez vai Džeks bija ļoti priecīgs par šo tikšanos ar hipnotizētāju. Viņš neizskatījās pārāk laimīgs. Viņa pleci bija pavisam nošļukuši. Šķiet, redzēju, kā viņš izšņauc degunu. Cerams, viņš nebija saaukstējies. Saaukstēšanās nenāk par labu cilvēkiem, kuriem ir tāda slēpta kaite kā astma. Reiz, kad Džekam tikai nesen bija palikuši trīs gadi, un Patriks bija aizbraucis komandējumā, zēnam nakts vidū uznāca astmas lēkme, un man vajadzēja viņu vest uz ātrās palīdzības nodaļu. Vēl aizvien atceros, cik šausmīgi bija noskatīties, kā iekrīt viņa mazās krūtiņas, kad viņš pūlējās ievilkt plaušās gaisu. Viņa skaistās, zaļās acis urbās man sejā, lūdzot palīdzību, un pēc tam es sēdēju, turēdama viņu klēpī, lai viņš nenorautu to muļķīgo, mazo plastmasas masku, kamēr viņam tika dots ventolīns. Visi ārsti un māsiņas domāja, ka esmu viņa māte. "Kā tad mamma turas? Vai mammai vajag tasi tējas?" Būtu bijis muļķīgi iejaukties un pateikt, ka esmu tikai viņa pamāte. "Vai pamātei vajag tasi tējas?" Džeks sauca mani par Sasu, jo tā darīja arī Patriks. Ik vakaru, kad iegāju pie viņa novēlēt labu nakti, viņš izņēma no mutes knupīti (mēs atradinājām viņu no knupīša tikai tad, kad viņam jau bija gandrīz četri gadi; tas bija ļoti nelāgi, mēs pret viņu izturējāmies pārāk pielaidīgi) un pateica: "Es tev’ mīl’, Sas," un aši iebāza knupīti atpakaļ mutē, un ikreiz man šķita, ka mana sirds tūlīt izsprāgs ārā no krūtīm. Džeks – tas bija daudz vairāk, nekā jebkad biju cerējusi, vairāk, nekā jebkad biju sapņojusi. Tonakt, kad viņam uznāca astmas lēkme, līdz ar saullēktu mūs beidzot palaida mājās. Negribēju likt viņu gultiņā, tāpēc paņēmu viņu mūsu gultā, un mēs abi aizmigām. Kad pamodos, Patriks bija pārradies no sava brauciena. Viņš stāvēja, noskatīdamies uz mums, viņa sejā bija redzams maigums, mīlestība un lepnums, un viņš sacīja: "Sveika, ģimene." Es nekad neaizmirsīšu šo skatienu. Pēc diviem gadiem, trīs nedēļas pēc tam, kad Džeks bija sācis iet skolā, Patriks paziņoja: – Manuprāt, viss ir beidzies. – Kas ir beidzies? – es jautri apvaicājos. Lūk, cik negaidīti tas bija. Man nebija ne jausmas, par ko viņš runā. Par kādu televīzijas seriālu? Par vasaru? Viņš runāja par mums. Mūsu attiecībām bija pienācis gals. Sestā nodaļa Atraidītais vajātājs bieži vien ir izbijis intīmais partneris, kuram piemīt sarežģīta, svārstīga, juceklīga vēlme salīgt mieru un atriebties." ?!! (Par ko atriebties? Ko viņš viņai ir nodarījis?)     ELENAS O’FERELAS UZKRICELĒTA PIEZĪME, MEKLĒJOT INTERNETĀ VAJĀŠANAS MOTIVĀCIJAS APRAKSTU Vairs nekādu mikroizteiksmju nebija; ja arī bija, tad viņa tās nepamanīja. Viņas domas izklīda kā sveces dūmi. Togad divas pirmās jūlija nedēļas bija burvīgas: saulainas ziemas dienas ar zilām debesīm, tik svaigas un kraukšķīgas kā āboli. Šāds laiks bija kā radīts, lai veidotu jaunas attiecības un sabiedriskajā transportā turētos rokās; lai tiem, kam nesen salauzta sirds, gribētos raudāt, un visiem pārējiem – izteiksmīgi saviebties. Elena krāja atmiņas. Ievērojamas iekāres pilns skūpsts pie Modernās mākslas muzeja, spiežoties pie mūra sienas gluži kā pusaudžiem; brokastis svētdienas rītā, kad viņa bija Patriku sasmīdinājusi tik ļoti, ka pārējie kafejnīcas apmeklētāji bija pagriezušies, lai paskatītos; kāršu spēle nelielā reibumā, kas bija beigusies gultā; atgriešanās no jogas nodarbības, atrodot uz sliekšņa milzīgu ziedu pušķi ar zīmīti "manai meitenei". Viņi pārstāja ļoti uzmanīties viens otra klātbūtnē. – Jēziņ, – Patriks noteica, pirmo reizi ieraudzījis, kā Elena notiesā milzīgu bifšteku. – Vai tad tev nevajadzētu būt kārtīgam katoļu zēnam? – Elena noprasīja. – Es jau nelietoju Dieva vārdu veltīgi. Es teicu: jēziņ, vai redzēji, ko tā sieviete nupat apēda? Biju domājis, ka satiekos ar hipiju un vegāni, nevis ar asinskāru plēsēju. – Pasteidzies, citādi apēdīšu arī tavējo. Saskija uz kādu laiku nozuda. – Varbūt es esmu viņu aizbiedējusi, – ieminējās Elena, kura vēl aizvien katrā brīvā brīdī nevērīgi pētīja vajātāju psiholoģiju. – Varbūt! – Patriks laipni un raižpilni papliķēja viņai pa roku gluži kā ārsts, kuram neglābjami slims klients nupat pateicis: "Varbūt es izrādīšos likuma izņēmums." Elenas domās pamazām sāka kavēties vārdi "es tevi mīlu". Gluži kā dziesmas vārdi, kurus nekādi nevarēja padzīt no prāta. Viņa atcerējās kaut kur, droši vien kādā muļķīgā avīžrakstā, lasījusi, ka sievietei ir liktenīgi pirmajai atzīties mīlestībā. Kaut ko tik muļķīgu, sieviešu dzimumu nonievājošu un māņticīgu viņa vēl nekad nebija dzirdējusi… bet tomēr nekur jau nebija jāsteidzas. Viņi taču satikās tikai sešas nedēļas. Gan jau pienāks arī īstais brīdis. Elena sāka kavēties atmiņās pie savas līdzšinējās mīlestības pieredzes. Viņa pirmā bija atzinusies mīlestībā Endijam. Uz mirkli viņš bija izskatījies pārbiedēts, taču tad aši, paklausīgi atzinies, ka arī viņu mīl. Viņa bija to pateikusi pirmā arī Edvardam, pēc tam, kad bija izdzērusi īpaši gardu zemeņu daikiri. Godīgi sakot, tā tas nemaz nebija domāts. Viņa bija gribējusi sacīt, ka mīl zemeņu daikiri. Godīgi sakot, ja tā padomā, tad viņa vienmēr bija rīkojusies pirmā! Viņa bija ierakstījusi "es tevi mīlu" arī Džona trīsdesmit astotās dzimšanas dienas apsveikuma kartītē, un tikai pēc četrdesmit divām pazemojuma pilnām dienām viņš beidzot bija atbildējis ar to pašu. Visādā ziņā varētu būt drošāk, ja Patriks to pateiktu pirmais. Un tad viņš to izdarīja. Kādā darba dienā viņš pārnakšņoja pie Elenas un no rīta gandrīz nokavēja agri norunātu tikšanos. Viņš noliecās pār gultu, noskūpstīja Elenu uz vaiga, noteica: "Labi, man jāskrien, mīlu tevi," un aizsteidzās prom. Viņš to pateica tieši tikpat nevērīgi, kā pa telefonu mēdza sacīt Džekam, ka viņu mīl. Tā nepārprotami bija tikai pārteikšanās. Pārdomādama to ar daļēju uzjautrinājumu, Elena izdzirdēja, kā augšup pa vītņu kāpnēm nodun viņa soļi. Viņa piecēlās gultā sēdus, un Patriks no jauna parādījās uz sliekšņa. – Piedod, – viņš aizelsies sacīja, ar rokām cieši ieķēries durvju stenderē. – Tā bija kļūda. Pareizāk sakot, nē, tā nebija kļūda! Es gaidīju īsto brīdi ar mēnessgaismu, varavīksnēm un ko tikai vēl ne, bet tagad esmu visu sabojājis. Muļķis. – Viņš uzsita sev pa pieri. Tad Patriks pienāca pie gultas, apsēdās Elenai blakus un paskatījās uz viņu tā, kā, šķiet, vēl neviens nekad nebija skatījies, ne mīlētājs, ne draugs. It kā neviens cits nebūtu tā urbies viņā ar skatienu. Viņš sacīja: – Es gribētu kaut ko pateikt pavisam skaidri un gaiši. – Labi. – Elena savilka nopietnu seju. – Šo komentāru var ierakstīt protokolā. Protams, vajadzības gadījumā esmu gatavs to iesniegt arī rakstiski. – Skaidrs. Viņš noklepojās. – Elena. Es tevi mīlu. Es tevi oficiāli mīlu. – Es arī tevi mīlu, – Elena sacīja. – Tas ir… oficiāli. – Skaidrs. Nu, tad labi. Tātad viss ir iznācis ārkārtīgi lieliski. Viņš pasniedzās, abi nopietni paspieda viens otram roku, it kā nupat būtu noslēguši apmierinošu biznesa darījumu, bet, pirms vēl Elena bija paguvusi atbrīvoties, viņš pievilka viņu sev klāt, noguldīja uz muguras un noskūpstīja. Abi sāka smieties. Tad viņi atkal uzslējās sēdus, muļķīgi sasmaidījās, un tad Patriks paskatījās uz pulksteni. – Labs ir, tas izklausīsies nelāgi, bet… – Ej vien. Vēlreiz noskūpstījis Elenu, viņš izgāja. Viņa no jauna apgūlās, juzdamās kā izmirkusi laimē. Lūk, kādai vajadzēja būt mīlestībai: vienkāršai, mierīgai un jautrai. Pašsaprotamai. Te nebija nekā, ko analizēt. Radās sajūta, ka viņa vēl nekad nebija ne tā mīlējusi, ne arī tikusi mīlēta. Visas pārējās reizes bija tikai neizteiksmīgi realitātes atdarinājumi. Un ja nu viņa visu mūžu būtu nodzīvojusi, to nemaz nezinādama? (Un vēl, lai gan tas nebija tik svarīgi, turpmāk viņa varēs atcerēties kaut ko interesantu: viņš šos vārdus bija pateicis pirmais.) Man nācās atcelt vizīti pie hipnotizētājas, jo darba dēļ biju spiesta braukt uz Melburnu. Mēģināju atrunāties, taču Triša bija it kā dabūjusi kaut kādu briesmīgu vīrusu, un es biju vienīgā, ar kuru viņu varēja tik ātri aizvietot. Neprecēta sieviete bez bērniem. Kas gan man vēl varēja būt darāms? Tieši tā. Nekas. Mēs ar Patriku ne reizi nebijām bijuši Melburnā, un tāpēc ielu stūros neslapstījās nekādas atmiņas. Sākumā šķita, ka bijis prātīgi doties šajā braucienā. Apmākušās debesis un nežēlīgie vēji pēc Sidnejas nerimtīgi līksmajiem laika apstākļiem šķita kā atvieglojums. Darbs palīdzēja man aizmirsties. Vakaros jutos nogurusi un uzreiz iemigu. Bet, jo ilgāk biju prom no Sidnejas, jo vairāk man gribējās atkal ieraudzīt Patriku un Elenu. Ceturtdienas rītā pamodos agri, un mani pārņēma milzīga kāre pēc informācijas. Ko viņi darīja tieši šajā brīdī? Vai viņš bija pārnakšņojis pie viņas? Vai viņa bija pārnakšņojusi pie Patrika? Mana vajadzība visu uzzināt šķita tikpat fiziska kā uzturvielu trūkums. Pirmdienas rītā ar pirmo lidmašīnu atgriezos Sidnejā. Cieši ieķērusies roku balstos, es paliecos uz priekšu, it kā šādi varētu piespiest lidmašīnu lidot ātrāk. Es biju vampīrs, un man bija vajadzīgas asinis. Bija piektdienas pēcpusdiena, un Elena izmantoja brīvu brīdi starp klientu apmeklējumiem, lai nedaudz dziļi paelpotu un atkārtotu pozitīvas afirmācijas. Viņu gaidīja diezgan saspringta nedēļas nogale. Tovakar Patrikam vajadzēja iet vakariņās kopā ar Elenas māti un krustmātēm, bet nākamajā vakarā Elenai vajadzēja iepazīties ar Patrika ģimeni. Svētdien Patriks pirmo reizi grasījās tikties ar Džūliju. Viņi gribēja ēst ceptas zivis ar kartupeļiem Votsonbejā, un līdzi grasījās nākt arī Patrika draugs Smirdijs, lai iepazītos ar Elenu un varbūt iedraudzētos ar Džūliju, lai gan viņa vārds, pats par sevi saprotams, neliecināja ne par ko labu. ("Ā, patiesībā viņš nemaz nesmird," Patriks bija iebildis, nespēdams vien beigt smieties par to, ka Smirdijs patiešām varētu nelāgi ost. "Mēs viņu tikai esam tā iesaukuši." – "Kāpēc tad jūs viņu tā saucat?" Elena bija noprasījusi, taču Patriks tikai nosprauslojās. Vīrieši dažreiz mēdza izturēties tik savādi.) Viņi nebija gribējuši, lai visas šīs iepazīšanās notiktu cita pēc citas. Tā gluži vienkārši sagadījās dažādu iemeslu dēļ, piemēram, Elenas māte pēkšņi bija pārcēlusi norunāto vakariņu laiku, bet Smirdijs negaidot bija ieradies Sidnejā uz visu nedēļas nogali. Gaidāmā nedēļas nogale Elenai šķita tik baisa kā vesela nedēļa, pilna ar eksāmeniem un zobārsta apmeklējumiem. No rīta viņa pamodās, izjuzdama neskaidras bailes, kas tūlīt bija izpaudušās nepatīkamā nelabumā. Sajūta bija tāda, it kā caur viņu trauslajām, nesen izveidotajām attiecībām grasītos izbrāzties cauri vesels cilvēku pūlis, mētājoties ar viedokļiem, uzdodot jautājumus, meklējot trūkumus. Patrikam un Elenai vajadzēja uzlūkot vienam otru ar citu, viņiem nozīmīgu cilvēku acīm. Viņu uzskati būs kā skarbi, neglaimojoši prožektori, kas izgaismos visus ēnainos stūrus. Ieelpa. Viņai bija pilnīgi vienalga, ko domāja citi! Izelpa. Muļķības. Viņai tas bija ļoti svarīgi. Viņa gribēja, lai visi, ko viņa mīl, mīlētu Patriku un visi, ko mīlēja Patriks, mīlētu arī viņu. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa… – Aizmirsti par to, – Elena skaļi sacīja. Atteikusies no mēģinājuma piekļūt savai augstākajai esībai, viņa izņēma no sudraba trauka šokolādes konfekti un ļāva tai lēni izkust mutē. Šokolāde tur bija nolikta ārstnieciskos nolūkos. Tā iekustināja tādus neirotransmiterus kā endorfīni un serotonīns, radīja labsajūtu un pat eiforiju. Kā sacīja Džūlija, tas viss bija tikai sarežģīts izteiciens, kas nozīmēja, ka šīs konfektes garšoja labi. Uz mirkli aizvērusi acis, Elena sajuta sejā saules siltumu. Viņa bija atlaidusies guļamkrēslā, kur parasti sēdēja klienti. Viņa bieži mēdza tur sēdēt un iztēloties, kā šie cilvēki jutās, redzot viņu sev pretī. Vai viņi kādreiz pamanīja viņas šaubas vai, vēl ļaunāk, niecīgumu? Vai viņa, tur sēdēdama, izskatījās muļķīgi, ja viņas kājas bija tik lietišķi un eleganti sakrustotas? Vai saule, kas iespīdēja pa logiem, izcēla sīkos matiņus un grumbiņas ap viņas lūpām? Elena bija gatava saderēt, ka Patriks, būdams darbā, noliekdamies, lai vērīgi ieskatītos savā teodolītā, un augstu paceldams vienu roku, ne mirkli nejutās bikls. Tomēr tādā maigā profesijā kā šī viss bija citādi. Daudzi joprojām uzskatīja, ka Elena ir kaut kas līdzīgs burvei, pūšļotājai vai krāpniecei. Reiz viņa bija satikusi kādu senu draudzeni, kura neviltotā pārsteigumā bija noprasījusi: "Nevar būt, ka tu vēl aizvien noņemies ar tām hipnozes būšanām?", it kā tas būtu bijis tikai tāds uzjautrinošs, neilgs dzīves posms. "Tas ir mans darbs," Elena bija atbildējusi, taču draudzene, korporatīvo uzņēmumu juriste, uztvēra to kā joku un pieklājīgi pasmējās. Patiesībā tas bija kaut kas vairāk par darbu. Tā bija viņas kaislība, aicinājums, arods. Guļamkrēsls vēl aizvien bija silts pēc pēdējās klientes, kura tur bija sēdējusi. Debora Vandenberga, sieviete, kura cieta no neizskaidrojamām, mokošām sāpēm labajā kājā, ja viņai nācās nostaigāt ilgāk par desmit minūtēm. Pirms ierašanās pie Elenas viņa bija apmeklējusi fizioterapeitus, ortopēdus un sporta ārstus; viņai bija veikts rentgens, magnētiskās rezonanses pārbaude un ķirurģiska operācija izmeklēšanas nolūkos. Izskatījās, ka sāpēm nav nekāda fiziska iemesla. Mediķi būtībā bija paraustījuši plecus un noteikuši: piedodiet, mēs nezinām. – Es biju ļoti aktīva, – viņa bija stāstījusi Elenai. – Man patika pastaigas brīvā dabā. Tagad dažkārt gadās dienas, kad man ir tik slikti, ka ir grūti pat aiziet uz veikalu. Šīs sāpes ir pārvērtušas gandrīz visu manu dzīvi. – Ar hroniskām sāpēm tā mēdz notikt, – Elena apstiprināja. Viņa pati nekad nebija izjutusi kaut ko tādu, taču gadu gaitā tik daudzi klienti viņai bija stāstījuši par sāpēm, kas kā rūsa nežēlīgi saēda visus dzīves vienkāršos priekus. – Bet varbūt es spēšu palīdzēt, – viņa bija piebildusi. – Visi domā, ka spēs palīdzēt, – Debora pieklājīgi un ciniski pasmaidīja, – un tad viņi atmet ar roku. Elenai šķita, ka viņa nedaudz līdzinās Džūlijai. Gara auguma, pārliecināta, ar īsiem, tumšiem matiem, puiciski gracioza, viņa atlaidās krēslā, savijusi kopā garās, melnos džinsos ietērptās kājas. Viņa bija ieminējusies, ka labprāt gatavo ēst, un tāpēc iepriekšējā seansa laikā Elena bija viņai likusi iztēloties plīts slēdzi, ko var pagriezt, lai samazinātu sāpes. Šodien, tiklīdz abas bija apsēdušās, Debora pateica Elenai, ka šorīt, šķērsojot stāvvietu, viņai, iespējams, bija izdevies pagriezt sāpes par vienu iedaļu mazākas. – Bet es to droši vien tikai iztēlojos, – viņa piebilda, it kā pēkšņi būtu sākusi šaubīties. Jau pašā sākumā viņa bija skaidri pateikusi, ka ir skeptiski noskaņota. Pēdējā seansa beigās viņa ar zināmu lepnumu bija secinājusi: – Jūs mani nenohipnotizējāt pavisam, es visu laiku saglabāju pilnu apziņu. – Tas ir labi, – Elena atteica. (To viņai nācās dzirdēt daudz, un bieži no klientiem, kuri vēl tikai pirms dažiem mirkļiem bija siekalojušies ar pavērtām mutēm, nepārprotami atrazdamies dziļā transā.) – Šodien mēs pastrādāsim ar vēl vienu slēdzi, – Elena sacīja. – Manuprāt, mēs to varētu nosaukt par jūsu labā spēka slēdzi. Deboras lūpas savilkās vieglā, nicīgā smīnā. – Izklausās ļoti… mīļi. – Es domāju, ka jums tas patiks, – Elena stingri attrauca, nelikdamās ne zinis par smīnu. Aiz noraidošās attieksmes slēpās bailes. Viņa bija izmantojusi ātru, vienkāršu paņēmienu – aizvien dziļāku atslābināšanos, ejot lejā pa kāpnēm, – un noskatījusies, kā Deboras sejas asie vaibsti kļūst maigāki. Transā viņa izskatījās daudz jaunāka (jo, par spīti Deboras skepsei, viņa pavisam noteikti ieslīga transā). Sievietes seja izlīdzinājās, tajā parādījās kaut kas trausls un atkailināts, kas kontrastēja ar viņas aizkaitinājuma pilno pašpārliecību apziņas brīžos. To redzot, Elenu pārņēma mātišķīgas jūtas. – Es gribu, lai jūs atceraties laiku, kad esat jutusies pārliecības vai prieka pārpilna, – viņa sacīja. – Pārsijājiet savas atmiņas, lai atrastu vienu mirkli, kas būtu pati pilnība. Kad tas būs noticis, pamājiet. Viņa gaidīja, vēroja un tikmēr pati kavējās atmiņās par to pilnības mirkli, kad pirmo reizi bija pamēģinājusi kādu nohipnotizēt. Vienpadsmit gadu vecumā viņa bija sēdējusi šai pašā istabā kopā ar vecmāmiņu, mātes māti, kura uzskatīja, ka viss, ko Elena darīja, bija iespaidīgs. Elena nesen bija izlasījusi bibliotēkā atrastu grāmatu "Kā nohipnotizēt ikvienu", un vecmāmiņa bija piekritusi kļūt par viņas pirmo klienti. Svārsta vietā Elena bija izmantojusi kaklarotu un noskatījusies, kā vecmāmiņas brūnās acis grumbainajā sejā tam seko šurpu turpu, šurpu, turpu. – Tev tas ļoti labi padodas, – pēc tam, kad Elena bija atskaņojusi ierakstu, vecmāmiņa bija secinājusi, samirkšķinādama acis neviltotā pārsteigumā. Varēja skaidri manīt, ka šis apgalvojums ļoti atšķiras no viņas ierastās aizrautīgās sajūsmas. – Manuprāt, tev varētu būt talants. Manuprāt, tev varētu būt talants… Tie bija visjaukākie, vispārsteidzošākie vārdi, kādus vien varēja iedomāties. Gluži kā filmās, kad supervaroņi atklāj savas spējas. Vai varbūt tā jutās mūķenes, pirmo reizi izdzirdējušas Dieva spokaino, valdzinošo balsi čukstam viņu jaunavīgajās ausīs. Debora, joprojām neatvērdama acis un viegli pietvīkusi, pamāja, liekot manīt, ka ir atradusi savu īsto brīdi. Interesanti, ko gan Debora atcerējusies, Elena uz mirkli ieprātojās. – Šī sajūta, ko jūs šobrīd atceraties, ir tieši tā pati sajūta, ko es gribu jums iemācīt piesaukt ikreiz, kad vien jums to vajadzēs. Ikreiz, kad iespiedīsiet īkšķi labajā plaukstā, jūs to sajutīsiet. Jo spēcīgāk spiedīsiet, jo stiprāka būs šī sajūta, kamēr beidzot tā izplūdīs jums cauri gluži kā elektrība. Elena runāja aizvien skaļāk, vēlēdamās, lai arī Debora sajustu tādu pašu enerģiju un spēku. – Tāpēc nākamreiz, kad sajutīsiet sāpes, lūk, ko varat darīt. Vispirms ar sāpju slēdzi samaziniet sāpju līmeni un pēc tam ar enerģijas slēdzi atjaunojiet šo spēka sajūtu. Pamanījusi Deboras sejā pazibam šaubas, viņa tūlīt sāka runāt valdonīgāk un tēvišķīgāk. – Jūs spējat to paveikt, Debora. Tas viss slēpjas jūsos. Jūs izcili apgūsiet šos paņēmienus. Jūs varat dzīvot bez sāpēm. Jūs varat dzīvot bez sāpēm. Pēc dažām minūtēm viņa atmodināja Deboru no transa. Debora apjukusi samirkšķināja aizmiglotās acis gluži kā pamodies lidmašīnas pasažieris un aši ieskatījās pulkstenī. Tad viņa ar abām rokām pieglauda matus, noteica: – Jūs mani atkal nenohipnotizējāt, – un aši izvilka no somas maciņu. Elena tikai pamāja un piedāvāja viņai šokolādes konfektes, bet vēlāk, kad abas jau stāvēja pie durvīm un Debora vilka mugurā mēteli, neskatīdamās uz Elenu un veltīdama visu uzmanību vienīgi pogām, viņa nesteidzīgi ieminējās: – Vai zināt, varbūt jūs patiešām varētu mani izārstēt. – Es jūs neārstēju, – Elena atgādināja. – Pastāv iespēja, ka sāpju fiziskais iemesls, lai kāds tas arī būtu, joprojām nekur nav pazudis. Es tikai palīdzu jums kaut kā tikt galā ar sāpēm. – Jā, bet tas varētu patiešām izdoties, – Debora iebilda, un viņas acīs bija tieši tāds pats pārsteigums un cieņa, kādu Elena pirms daudziem gadiem bija redzējusi savas vecmāmiņas sejā. Tagad, to atcerējusies, Elena pasmaidīja. Lūk, tas bija darba sniegts gandarījums. Atvērusi plānotāju un ieraudzījusi dienas pēdējo klientu, viņa pārstāja smaidīt. Mērija Keita Makmāstersa. Ak vai. Par pārsteiguma un cieņas pilniem skatieniem nu būs jāaizmirst. Viņa paskatījās pulkstenī. Mērija Keita vēl aizvien varēja atcelt savu apmeklējumu. Trijās iepriekšējās reizēs viņa bija piezvanījusi pēdējā brīdī, lai pateiktu, ka netiek prom no darba. Viņa strādāja par sekretāri kādā advokātu birojā un ikreiz, piezvanot, lai atceltu vizīti, izklausījās aizelsusies un uzpūtības pilna, it kā advokātu birojs, kurā viņa strādāja, bez viņas vispār netiktu galā. Elena norāja sevi par tik nosodošu domu. Varbūt Mērija Keita patiešām bija neaizstājama. Un par atcelto vizīti viņa allaž uzstājīgi samaksāja tieši piecdesmit procentus no summas, tik, cik bija noteikts Elenas cenu lapā (par vizītes atcelšanu mazāk nekā divdesmit četras stundas pirms apmeklējuma), lai gan Elena nekad nemēģināja uzspiest šo savu politiku. Viņai ļoti nepatika saņemt naudu par neko. Atskanēja durvju zvans, un Elena nolamājās, it kā būtu atsitusi kājas pirkstu. Tātad viņa bija aizkaitināta, ja Mērija Keita atcēla vizīti, un tieši tikpat aizkaitināta, ja Mērija Keita tomēr uzradās. Nez kāpēc šī nabaga nožēlojamā sieviete viņai ārkārtīgi nepatika. Kāpēc gan? Arī agrāk viņai bija gadījušies kaitinoši klienti, arī tādi, kuri viņai patika vairāk par citiem, tomēr ne reizi, sagaidot kādu klientu, kurš ieradies uz vizīti, viņa neizjuta tik primitīvu nepatiku. Ja viņa neuzmanīsies, šī nepatika iesūksies Mērijas Keitas ārstēšanas procesā, un tas jau būtu par daudz. Elena atgādināja sev budisma doktrīnu: mēs visi esam viens. Viņa bija Mērija Keita, un Mērija Keita bija viņa. Mmmm. Viņa atvēra durvis, smaidīdama sirsnīgi un viesmīlīgi. – Mērija Keita! Cik brīnišķīgi, ka esat ieradusies! – Varu saderēt, ka jūs no laimes nezināt, kur likties, – Mērija Keita starojoši, sarkastiski pasmaidīja. Viņa taču nevarēja būt dzirdējusi, kā Elena nolamājas. Vai varbūt tomēr? Kā jau parasti, Mērija Keita bija ģērbusies viscaur melnā. Drukna, kunkuļaina sieviete ar gariem, taisniem matiem ar šķirtnīti pašā vidū, gluži kā septiņdesmito gadu puķu bērnam, tikai ar to atšķirību, ka tas varēja piestāvēt vienīgi bērnam ar svaigu sejiņu. Viņa izskatījās aizvainota un sadrūmusi. Tu esi tik nomācoša, Elena nodomāja. Viņai ļoti gribējās šo sievieti pārveidot: apgriezt viņai matus, tos nokrāsot un uzbužināt, ieģērbt krāsainās drēbēs. Viņas seja patiesībā bija ļoti glīta. Vajadzētu tikai nedaudz uzkrāsot lūpas, lai tā kļūtu gaišāka! Augstā debess, viņa bija sākusi pārvērsties par kāda cilvēka briesmīgo māti! – Vai nevēlaties aiziet uz tualeti? – viņa pajautāja Mērijai Keitai. Viņa vienmēr apvaicājās, vai klienti nevēlas vispirms apmeklēt tualeti; pilns urīnpūslis bija kārtīga hipnozes seansa visļaunākais ienaidnieks. – Nē, paldies, – Mērija Keita atteica. – Ķersimies uzreiz pie darba. Kad Mērija Keita bija iekārtojusies uz zaļā guļamkrēsla, kaut kā pamanīdamās radīt iespaidu, ka tas ir visneērtākais krēsls pasaulē, Elena atvēra sev klēpī nolikto Mērijas Keitas mapi. – Kā jums ir klājies kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes? – viņa apvaicājās. – Kā vienmēr. Resna kā valis. Un jums? Elena uzmeta viņai skatienu. – Jūs esat noraizējusies par savu svaru? – Nē, nu, jā, protams, acīmredzot, bet vai nav vienalga. – Mērija Keita nopūtās un nožāvājās. – Tātad šodien ir piektdiena. Vai jums nedēļas nogalē ir ieplānots kaut kas interesants, Elena? Vai satiksieties ar draugiem? Vai ar ģimeni? – Nekādu īpašu plānu man nav, – Elena atteica. – Sakiet, vai svara zaudēšana ir kaut kas tāds, ar ko mums vajadzētu pastrādāt? Pirmās vizītes laikā Mērija Keita bija sacījusi, ka viņai vajadzīga hipnoze, jo viņu bija sākusi pārņemt panika ikreiz, kad vien nācās iebraukt Sidnejas ostas tunelī, un viņa gribēja tam pielikt punktu, lai nekļūtu jukusi un trausla. Par savu svaru viņa nemaz nebija ieminējusies, taču ar klientiem tā mēdza gadīties bieži. Patiesais viņu ierašanās iemesls parasti atklājās tikai pēc dažiem apmeklējumiem. – Iespējams, ka vienā no savām iepriekšējām dzīvēm esmu pārcietusi kartupeļu bada laikus, – Mērija Keita sacīja. – Un nu es cenšos atgūt iekavēto. Un tāpēc man tik ļoti kārojas kartupeļus. – Nu, hipnoterapija var izrādīties ļoti noderīga… – Es neticu, ka pastāv iepriekšējās dzīves, – Mērija Keita nikni pārtrauca Elenu. – Tas ir tāds stulbums. – Manuprāt, mēs par to jau runājām mūsu pēdējā seansa laikā, – Elena saudzīgi iebilda. Viņai nepatika šāda izrunāšanās. Turklāt abas patiešām bija labu brīdi pārspriedušas Mērijas Keitas nevēlēšanos ticēt pagātnes dzīvei. – Tātad jūs neliekat cilvēkiem atgriezties viņu iepriekšējās dzīvēs. – Es nemēdzu konkrēti piedāvāt dzīves regresiju, – Elena iesāka, – tomēr man pavisam noteikti ir gadījušies klienti, kuri ir pārliecināti, ka hipnozes laikā ir atkal atgriezušies kādā no savām iepriekšējām dzīvēm. Šajā ziņā mans prāts ir atvērts. Mērija Keita nosprauslojās un viegli pavīpsnāja. – Vai kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes jums ir nācies braukt cauri tunelim? – Elena pajautāja. Mērija Keita paraustīja plecus. – Ir gan. Patiesībā man nekas nekaitēja. Noteikti esmu tikusi tam pāri. Elena viņu nopētīja. – Ko tad jūs īsti cerat gūt no šī seansa, Mērija Keita? Mērija Keita vēlreiz nopūtās, nicinoši palūkojās visapkārt, it kā atrastos lētā viesnīcas numurā, paliecās uz priekšu, paņēma šokolādes konfekti, pārdomāja un iemeta to atpakaļ traukā. Beidzot viņa ierunājās: – Patiesībā man šķiet, ka man patiešām vajadzēs izmantot jūsu tualeti. Viņu atkal ieraugot, mani pārņēma atvieglojums. Nezinu, ko viņa domā par mani, taču man viņa savā ziņā patīk. Proti, viņas eksistence, pats par sevi saprotams, man uzdzen riebumu, tomēr viņa man šķiet savādi neatvairāma, Tas ir kaut kas līdzīgs perversam mīlas uzplūdam. Gluži kā tad, kad gadās iepazīties ar kādu vīrieti, kurš šķiet pretīgs, tomēr tik un tā gribas ar viņu pārgulēt, un, kad tas notiek, viss ir lieliski, tomēr vēlāk kļūst nelabi no nožēlas. Piemēram, kā toreiz ar to pērtiķim līdzīgo vīrieti, ar kuru es pirms gada iepazinos kādā klientu Ziemassvētku ballītē. Viņš bija pārāk sasmaržojies, un viņam bija vairāk rotu nekā man. Seksam nebija ne vainas, toties pēc tam es kā izvarota berzos dušā un šņukstēju pēc Patrika. Laikam gan tieši tāpat gribas sevi ienīst arī tad, kad esi saēdies kaut ko nelāgu, taukainu un nekur nederīgu. Elena noteikti neēd neko tādu. Droši vien pārtiek vienīgi no sojas biezpiena un lēcām. Interesanti, vai Patrika paradums mieloties ar picām viņai jau ir izraisījis mīlestības pilnas šausmas? Es jau negribu ar viņu pārgulēt. Es tikai vēlos par viņu zināt visu. Es gribu viņu novērot visās situācijās, kādas vien var iedomāties. Es gribu iekļūt viņas galvā un ķermenī. Es gribu kļūt par viņu, tikai uz vienu dienu. Es neesmu izjutusi neko tādu ne pret vienu no meitenēm, ar kurām Patriks ir saticies. Runājot par Elenu… Man kļūst labi, ja varu saukt viņu vārdā. Mūsu pēdējā seansa laikā es to darīju bieži. "Paldies, Elena." – "Līdz nākamajai nedēļai, Elena." Ikreiz, kad izrunāju viņas vārdu, man ir tāda sajūta, it kā es iecirstu pļauku Patrika pašapmierinātajā sejā. Nedomā, ka esi ticis tālāk, puisi. Sācis jaunu dzīvi, kam nav nekāda sakara ar mani. Es vēl aizvien esmu tepat. Es nevērīgi izrunāju viņas vārdu. Esmu bijusi viņas mājā. Esmu izmantojusi viņas tualeti. Es zinu, kādu dezodorantu un tamponus viņa lieto. Viņa nav nekas īpašs. Bet varbūt tomēr ir. Iespējams, viņa pat ir tev par labu, draudziņ. Varbūt viņa ir pārāka par tevi. Pārāka par mums. Runājot par Elenu, rodas sajūta, ka viņa ir caurcaurēm vienāda kā iekšēji, tā ārēji. Vismaz rodas iespaids, ka viņā nav nekā slēpjama vai mākslota un viņai nevajag pārdomāt katru vārdu, kas nāk no viņas mutes, lai pārliecinātos, ka tas rada vēlamo iespaidu. Protams, viņa noteikti kaut ko pārdomā. To dara visi. Viņa rīkojas aši un vienkārši, rūpīgi atsakoties no visa, kas varētu kādu nejauši aizvainot. Toties mans prāts ir kā cauruļu, piltuvju un sietu labirints, kas pārveido visas manas domas par kādu pieņemamu sakāmo, atkarībā no situācijas un attiecīgā cilvēka, un no tā, ko cenšos pierādīt attiecīgajā mirklī. Viņai nekas nav jāpierāda. Viņa patiešām tic visām tām prāta spēka muļķībām. Tā ir viņas kaislība. Gandrīz vai reliģija. Pirmajā mirklī viņa šķiet nedaudz svētulīga, tomēr es domāju, ka patiesībā viņa ir ļoti labs cilvēks – šī vārda vecmodīgajā nozīmē. Viņa visiem vēl vienīgi labu. Toties mēs ar jums esam tādas kā nepilnīgas. Mēs taču nevēlam visiem labu, vai ne? Līdzās viņai es jūtos tik neīsta, un ne jau tikai pašsaprotamu iemeslu dēļ. Ja es atnāktu pie viņas tāda, kāda esmu, tā atšķirība starp mums vēl aizvien būtu sajūtama. Es saprotu, kāpēc tu domā, ka varētu viņu mīlēt, Patrik. Patiešām saprotu. Arī es viņu drusciņ mīlu. Gluži vienkārši mūsu pirmajā kopīgajā Ziemassvētku vakarā mēs aizmigām, gulēdami uz muguras kā divi cilvēki, kuri cepinās saulē; mēs bijām sadevušies rokās, mūsu mutē bija aveņu garša no tā brīnišķīgā liķiera, ko mums iedeva Smirdijs, un pie griestiem virs mums virpuļoja ventilators, un šķita, ka istaba šūpojas, pavisam viegli, un es atceros, ka nodomāju – mēs esam kā divi bērni uz plosta, kas peld lejup pa burvju upi. Tā nakts notika. Man nerūp ne Elenas maigums, ne viņas šķīstā sirds, jo tā nakts notika. Ar mums. Tad, kad viņa vēl nemaz neeksistēja. Vai atceries, kā mēs abi iemīlējāmies Kameronā Diazā? Lūk, kā tam būtu vajadzējis notikt ar Elenu. Mums būtu vajadzējis ar viņu iepazīties kādās vakariņu viesībās, un mājupceļā mēs būtu varējuši pārspriest, cik viņa bijusi brīnišķīga un cik interesanta un neparasta ir visa tā hipnozes padarīšana, un, pārrodoties mājās, mēs par viņu jau būtu pavisam aizmirsuši. Viņa ir ārkārtīgi jauka, bet viņa ir kā Kamerona Diaza, Patrik. Viņai nav jākļūst par reālu cilvēku mūsu dzīvē. Viņai nav nekāda sakara ar mums. Elena un Patriks bija ceļā pie viņas mātes. Patriks sēdēja pie stūres. Viņš bija no tiem vīriešiem, kuri automātiski pieņem, ka vadīt automašīnu ir viņa pienākums, un Elena, būdama nervoza vadītāja, nemaz neiebilda. (Viņa atcerējās, cik rūpīgi un korekti Džons vienmēr bija dalījis ar viņu auto vadīšanas pienākumus. "Tava kārta," viņš bija sacījis, pasviezdams viņai atslēgas, un tad sācis nopūsties, sprauslot un nemitīgi kritizēt viņas braukšanas prasmi.) – Tātad tava māte pēc tēva vairs nesatikās ne ar vienu citu, – Patriks atsāka. – Ārprāts. Tā satiksmes plūsma ir nevadāma. – Viņš strauji nospieda bremzi, un automašīna salēcās. – Piedod. Varēja skaidri manīt, ka viņš jūtas nervozs. Cik žēl, ka Elena nevarēja viņu nomierināt, pasakot apmēram kaut ko tādu kā "ai, mana māte par tevi būs sajūsmā!" . Viņa zināja, ka māte par Patriku droši vien nemaz nebūs sajūsmā. No visiem Elenas iepriekšējiem draugiem viņai vislabāk bija paticis Džons ar savām asprātīgajām, indīgajām piezīmēm. Protams, kā gan citādi. Tieši Džons bija nodarījis vislielāko postu Elenas pašcieņai. Tas, kuru viņa bija mīlējusi, bet kurš patiesībā nemīlēja viņu. Žēl, ka viņas māte nebija tāda kā tās maigās, nedaudz tuklās, pļāpīgās māmuļas, kurām pat īsti nav skaidrs, kas notiek politikā, biznesā un visur citur ārpus mājas sienām. Žēl, ka viņai nebija sirma un briļļaina tēva, kurš varētu sirsnīgi paspiest Patrikam roku un uzdot viņam vīrišķīgus jautājumus par mērniecību, kamēr maigā māmuļa rosītos viņiem apkārt, pūlēdamās pierunāt "puišus" paņemt vēl vienu siera kūkas gabaliņu. Viņa zināja, ka viss būs pavisam citādi. – Gadu gaitā mammai ir bijušas ilgstošas attiecības ar dažiem vīriešiem, – viņa paskaidroja Patrikam. – Bet nu jau kādu laiku vairs ne. – Un tavs tēvs vienkārši ir… pazudis? – Viņš nekad nav bijis līdzās, – Elena atteica un uz mirkli apklusa, manīdama viegli uzzibējušu aizkaitinājumu. – Kā jau teicu. Dažas nedēļas pēc iepazīšanās viņa bija izstāstījusi Patrikam savu ģimenes vēsturi. Gadu gaitā viņa šo stāstu bija nevainojami izslīpējusi, un nu tas bija pārvērties par ideālu viesību izklaidi vai vakariņu viesību anekdoti, neparastu, interesantu un personisku, tieši vajadzīgajā garumā, bez jebkādām apkaunojošām emocijām, kas varētu likt viesiem neomulīgi sagrozīties savos krēslos. Viņa vienmēr sāka ar vienu un to pašu. "Mana māte bija sieviete, kura apsteigusi savu laiku." Pēc tam viņa paskaidroja, ka 1971. gada pirmā janvāra agrumā ārkārtīgi pragmatiskā doktore Ena O’Ferela bija nolēmusi jaunajā gadā kļūt par vientuļo māti. Tā bija panākumiem bagāta, neatkarīga, gandrīz četrdesmit gadus veca sieviete, kura nemaz īpaši nevēlējās precēties, tomēr (savādā kārtā) gribēja bērnu. Ņemot talkā divas savas labākās draudzenes, viņa izveidoja sava bērna tēva potenciālo kandidātu sarakstu, kurā bija atzīmētas gan viņu pozitīvās, gan negatīvās īpašības: izglītības līmenis, slimību vēsture, personības iezīmes. Ena bija saglabājusi šos sarakstus, un vēlāk, kad Elena jau bija pusaudzes gados, nodevusi tos viņai. Elenas tēvs bija svarīgāko punktu uzskaitījums viņas mātes ķeburainajā rokrakstā. Tam līdzās bija apvilkta piezīme "85 %". Visaugstākā atzīme, kas par desmit procentiem pārsniedza visas pārējās. Starp viņas tēva pozitīvajām īpašībām bija minēta aspirantūra (viņš bija ķirurgs; Ena ar viņu bija iepazinusies universitātē), labi zobi, mazas ausis (viņas mātei riebās lielas, atkārušās ausis), nevainojama āda, ģimenes slimību vēsture bez sirdskaitēm, diabēta vai elpošanas ceļu saslimšanām un prasme uzvesties sabiedrībā. Viņa negatīvās īpašības bija redze (brilles), garīgas noslieces, māte, kura noņemas ar Taro kārtīm, nedaudz dīvaina humora izjūta un saderināšanās ar nolūku drīz apprecēties. Pēdējo gadu laikā Elena savos stāstos bija sākusi nepieminēt saderināšanos. Viņa nezināja, vai to darīja tāpēc, ka visi pamazām bija sākuši kļūt tikumīgāki – savdabīgs pieaugošs globālas svētulības līmenis –, vai arī tādēļ, ka viņas pašas draugu loks, šķiet, bija sācis kļūt konservatīvāks. Acīmredzot viņas tēva saderināšanās nebija kļuvusi par šķērsli. Viņu pavedināt bija izrādījies pavisam vienkārši, ne tikai vienu reizi vien, bet optimāli bieži, tieši vajadzīgajās dienās pirms un pēc ovulācijas. – Galu galā tie bija septiņdesmitie gadi, – māte bija paskaidrojusi. Un ar to arī pietika. Darbiņš bija padarīts. Viņas tēvs pēc gada bija apprecējies un aizbraucis dzīvot uz Apvienoto Karalisti, un viņš tā arī neuzzināja par to, ka Elena vispār pastāv. – Ja nu es gribētu uzmeklēt savu tēti? – Elena reiz bija ievaicājusies mātei toreiz, kad vēl bija izdzīvojusi savu ārkārtīgi rāmo, īslaicīgi dumpīgo pusaudzes vecumu, un viegli nodrebējusi, sajūtot mutē svešādo, gandrīz seksuālo vārdu "tētis". – Es negrasos tevi aizkavēt. – Ena pat neatrāva skatienu no laikraksta, ko tobrīd lasīja. – Nodarīt kaut ko tādu viņa sievai būtu ļoti nežēlīgi un sāpīgi. Protams, Elena nemūžam nebūtu apzināti darījusi neko nežēlīgu vai sāpīgu, turklāt doma par satikšanos ar šo pusmūža vīrieti piepildīja viņu ar biklumu. Viņas draudzeņu tēvi bija liela auguma, spalvaini, ar dobju balsi, dažreiz uzjautrinoši, tomēr lielākoties garlaicīgi, un kaut kādā veidā itin nemaz nesaistīti ar reālo dzīvi. Viņas mātes draudzenēm Melānijai un Filipai nebija bērnu. Abas bija kļuvušas par Elenas krustmātēm un gandrīz visu viņas bērnības laiku dzīvojušas vienā mājā ar viņas māti. Bija gadījušies daži draugi, kuri nāca, lai aizvestu viņas izklaidēties, un dažreiz uzradās brokastu laikā (neskuvušies un piesmakuši) pie virtuves galda, tomēr lielākoties šie vīrieši bija tikai kā izklaidējoša starpspēle Elenas dzīvē; viņu īpatnējā uzvedība un āriene kalpoja par lielas jautrības avotu, kamēr viņi beidzot nozuda. (Kaut gan Mela vairāk nekā piecdesmit gadu vecumā tomēr apprecējās ar kādu biklu, neizdibināmu vīrieti, kurš, šķiet, spēja padarīt viņu laimīgu un īpaši netraucēja viņas saviesīgajai dzīvei.) – Es jutos tā, it kā man būtu trīs mātes, – Elena mēdza stāstīt citiem, un tā bija patiesība. Trim veiksmīgām, pašpārliecinātām, neprecētām sievietēm bija vienlīdz liela teikšana viņas audzināšanā. – Bija tā, it kā es augtu lesbiešu komūnā, – viņa turpināja, taču vēlāk pārstāja to pieminēt, jo bija tikai centusies izklausīties izsmalcināta un mūsdienīga, un patiesībā viņa pat nenojauta, ko nozīmēja dzīve lesbiešu komūnā un vai kaut kas tāds vispār eksistēja. – Tātad mans tēvs būtībā bija spermas donors, tikai pats to nemaz nezināja. – Lūk, kā viņa vienmēr pabeidza savu stāstu, un parasti tas izraisīja ilgas, aizraujošas diskusijas, un cilvēki mēdza sacīt, piemēram: "Ahā! Lūk, no kurienes tev ir tā nosliece uz hipnotizēšanu – no tava garīgā tēva un vecmāmiņas, kura noņēmās ar Taro kārtīm!" (it kā viņi būtu pirmie, kuriem kaut kas tāds ienācis prātā), un daži slavēja viņas mātes rīcību, bet citi pieklājīgi vai ne tik pieklājīgi izrādīja nosodījumu. Nosodījums viņai nemaz nerūpēja. Viņa pati īsti nezināja, vai nosoda māti, tomēr bija skaidrs, ka mātei nerūpēja, ko citi par viņu domā, un šo stāstu par to, kā tikusi ieņemta, Elena jau bija izklāstījusi tik daudzas reizes, ka vairs nemaz nejutās ar to saistīta. Tas līdzinājās Džūlijas stāstam par to, kā viņu vecāki bija nejauki saķildojušies par bērnu aizbildniecību, tēvs bija nolaupījis viņu un brāli, un nokrāsojis abiem brūnus matus, un pēc tam bija notikusi pat aizraujoša policijas pakaļdzīšanās. Elena zināja, ka šīs atmiņas Džūlijai savulaik noteikti izraisījušas kaut kādas jūtas, un droši vien zemapziņā viņa vēl aizvien tās nebija aizmirsusi, tomēr nu tas bija tikai izcils stāsts. Viesību izklaide. Patriks bija uzmanīgi noklausījies viņas stāstu un beigās noteicis: – Visu cieņu tavai mammai, tomēr žēl, ka tev pietrūka tēva. – Nevienam jau nepietrūkst tā, kā viņam nav bijis, – Elena iebilda, nepavisam nebūdama pārliecināta, ka tā bija taisnība, tomēr viņa bērnībā pavisam noteikti nebija pieraudājusi spilvenus, šņukstot pēc tēta. – Varbūt viss izvērstos citādi, ja es būtu puika. – Manuprāt, arī meitām ir vajadzīgi tēvi, – Patriks nopietni iebilda, un, redzot tādu nopietnību, Elena bija viņā iemīlējusies vēl nedaudz vairāk un iztēlojusies, kā viņš maigi tur rokās mazu meitenīti (jā, labi, viņas pašas meitiņu) gluži kā tas vīrietis bērnu pūdera reklāmā. Un nu viņš jautāja: "Un tavs tēvs vienkārši ir pazudis?", it kā nebūtu uzmanīgi noklausījies viņas stāstu vai arī būtu to dzirdējis kādās viesībās pirms daudziem gadiem un nu vairs īsti nespētu atcerēties visus sīkumus. Elena jutās tik vīlusies. Viņu atkal pārņēma satraukums un nelabums. Ja nu viņa tikai vēlējās neprātīgi iemīlēties šajā vīrietī? Ja nu tā visa bija tikai milzīga sevis maldināšana? Ja nu viņš bija tikai sekls, egoistisks kretīns? Vai viņa prastu izvēlēties krietnus vīriešus, ja būtu uzaugusi kopā ar tēvu? Droši vien. Patiesībā gandrīz pilnīgi noteikti. Pēc tam, kad māte bija tik mierīgi uztvērusi viņas draudus uzmeklēt tēvu, Elena sāk pētīt bez tēva uzaugušu meitu psiholoģiju un atstāja mātei dažādus izdrukātus materiālus, kuros ar dzeltenu marķieri bija izceltas konkrētas rindkopas. – Ko tieši tu gribi, lai es tagad daru? – māte bija noprasījusi. – Atgriežos pagātnē un nekad netieku pie tevis? – Lai tu jūties vainīga, – Elena bija atteikusi. Ena bija pasmējusies. Vainas apziņas viņas emociju leksikonā nebija. – Piedod, – Patriks ierunājās, kad ieslēdzās zaļā gaisma un automašīna atsāka lēni virzīties uz priekšu. – Es zinu, ka tavs tēvs nekur nebija pazudis. Es tikai esmu uztraucies. Es jūtos kā pirms darba intervijas. Tās man īsti labi nepadodas, it īpaši tad, ja briesmīgi gribu dabūt to darbu. Uzmetusi Patrikam skatienu, Elena pamanīja, ka viņa sejā pazib gandrīz vai pārbīļa pilns vārīgums. Mirkli viņš izskatījās precīzi līdzīgs savam dēlam. – Kad jūtos nervozs, es vienkārši sāku gvelzt visādas bezjēdzīgas muļķības. – Tad viņš ielūkojās atpakaļskata spogulī un sarauca pieri. – Un vēl es jūtos diezgan izklaidīgs, jo mūsu draudzene atkal ir klāt. – Draudzene? – Elena pārjautāja. – Mūsu vajātāja. Mums aiz muguras. – Saskija atkal mums seko? – Elena apsviedās un vērīgi nopētīja automašīnas aiz viņiem. – Kurā automašīnā viņa sēž? – Jā, lieliski. Fantastiski. Tieši tā tev vēl tikai trūka – lai tava bijusī draudzene tev seko todien, kad tu pirmo reizi grasies iepazīties ar savas draudzenes ģimeni, – Patriks nomurmināja. – Jā, bet kur viņa ir? – Drošības josta stipri iegriezās Elenai kaklā. Tieši aiz viņiem atradās kravas automašīna. Kāds vīrietis, aizvēris acis, ar rokām bungoja pa lielo stūri un kustināja lūpas, dungodams līdzi nedzirdamai dziesmai. – Viņa ir blakus joslā, un mūs šķir pāris automašīnu, – Patriks paskaidroja. – Neuztraucies. Es tikšu no viņas vaļā. Viņš strauji nospieda gāzes pedāli, un automašīna rāvās uz priekšu. Elena vēl paguva pagriezties, lai pamanītu, kā dzelteno gaismu nomaina sarkanā. Kad viņa no jauna atskatījās, viņi jau šķērsoja krustojumu, atstājot pie luksofora nekustīgu automašīnu rindu. – Kādā krāsā? – viņa izmisīgi noprasīja. – Kādā krāsā ir Saskijas automašīna? – Es tiku no viņas vaļā, – Patriks laimīgi secināja. – Skaties, mēs atkal tiekam uz priekšu. – Lieliski, – Elena noteica un paberzēja sāpošo kaklu. Viņi tika no manis vaļā pie luksofora, un es nekādi nespēju uzminēt, kurā virzienā viņi dosies. Varbūt viņi grasījās satikties ar viņas draugiem. Patrikam tajā pusē nav neviena paziņas. Redzēju, kā Elena pagriežas savā sēdeklī. Interesanti, vai viņa pūlējās mani saskatīt? Patriks droši vien zināja, ka es viņam sekoju. Es zinu, kad viņš nojauš, ka esmu aiz muguras. Viņš sāk braukt ātrāk nekā parasti, saraustīti. Dažreiz viņš man parāda nepieklājīgu žestu. Reiz, kad viņš mēģināja no manis aizbēgt, redzēju, kā policists aiztur viņu par neatļautu nogriešanos pa labi. Sajutos nelāgi, jo Patriks allaž bija lepojies, ka divdesmit gadu laikā vēl ne reizi nav ticis sodīts. Atvainošanās vietā nosūtīju viņam uz darbu pudeli vīna. Es to izraudzījos īpaši. Baltvīns Pepper White. Mēs to atklājām tovasar, kad abi kopā pēdējo reizi bijām devušies ceļojumā uz Hanteras ieleju. Nopirkām veselu kasti un vairs nespējām no šī vīna atteikties. Nesaprotu, kā viņš varēja dzert to vīnu, nemaz neiedomādamies par mani. Tovakar es gaidīju ārā pie viņa biroja un redzēju, kā viena no viņa kolēģēm aizsoļo pie savas automašīnas, nesdama manu vīna pudeli. Es to pazinu, jo biju iesaiņojusi pudeli zilā zīdpapīrā. Patriks pat nebija mēģinājis to atvērt. Vienkārši atdevis tai meitenei. Cenšos iztēloties, kā viņš mani apraksta, runādams ar hipnotizētāju. Ar Elenu. Droši vien stāsta, ka es esmu psihopāte. Reiz viņš man tā uzkliedza. Pie vietējiem veikaliem gāju viņam aiz muguras, kad viņš pēkšņi apsviedās un nāca tieši man virsū. Apstājos un smaidīdama gaidīju, kad viņš pienāks klāt. Arī viņš smaidīja. Nodomāju, ka beidzot varēsim parunāties kā nākas. Kad Patriks pienāca tuvāk, pamanīju, ka tas bija sarkastisks, niknuma pilns smaids. Ar pirkstu iebakstījis man gandrīz vai sejā, viņš uzkliedza: – Tu esi nenormāla psihopāte! Vai zināt, citkārt tas varbūt pat izklausītos uzjautrinoši, taču es baidījos, ka viņš man iesitīs. Patriks bija tā pārskaities, ka drebēja. Patiesībā es savā ziņā pat ilgojos, kaut viņš man iesistu. Man vajadzēja, lai viņš man iesit. Ja jau viņš vairs nekad negrasījās mani apskaut, tad lai vismaz iesit. Tad mēs atkal būtu savienoti. Miesa pret miesu. Tomēr viņš to neizdarīja. Viņš aizlika rokas aiz pakauša un sāka šūpot galvu gluži kā ar autismu slims bērns. Man gribējās viņu mierināt. Viņam taču nevajadzēja tik ļoti dusmoties. Tā taču biju tikai es. Tā joprojām esmu tikai es. Šķiet, viņš nekādi nespēj to saprast. Es ieteicos: – Mīļais. Patriks nolaida rokas, un es pamanīju, ka viņa acis ir sarkanas un asaru pilnas. Viņš izgrūda: – Nesauc mani tā, – un aizgāja, bet es paliku, kur bijusi, skatīdamās uz īpašajiem piedāvājumiem tā veikala skatlogā, kur mēs svētdienu vakaros vienmēr bijām pirkuši ceptas zivis ar kartupeļiem. Tur jau ir tā nelaime. Tagad es esmu uz visiem laikiem iestrēgusi jukušas personas lomā. Viņš vienmēr uzskatīs mani par traku. Savulaik viņš domāja, ka esmu smieklīgs zvēriņš, ka man ir skaistas acis, ka esmu viena no visdāsnākajiem cilvēkiem, kādu viņam jebkad nācies sastapt. To visu viņš man savulaik teica un tā arī domāja. Bet nu es esmu vienkārši jukusi. Es tāda vairs nebūtu vienīgi tad, ja nozustu no viņa dzīves. Kā jau īstai bijušajai draudzenei pieklājas. Neuzkrītoši nozust pagātnē. Un tas mani padara… traku. Tiklīdz viņi bija iegājuši pa Elenas mātes mājas durvīm, varēja manīt, ka Patriks gatavojas uzsākt cīņu vai bēgt. Ak, mans nabadziņš, viņa nodomāja, atcerēdamās pirmo reizi, kad bija atvedusi Džonu iepazīties ar savu māti; viņš bija nesteidzīgi lūkojies apkārt ar pievērtām acīm, tik pārliecināts par savu pārākumu. Patrika skaidrās, zaļās acis šaudījās tā, it kā viņš meklētu iespējamos bēgšanas ceļus, un viņš nemitīgi noklepojās. Elenas mātes domas viņam bija svarīgas. Tātad arī Elena viņam bija svarīga. Nabaga cilvēks. Skaidrs, ka viņš bija nervozs. Džons bija izņēmums; lielākajai daļai vīriešu kaut kas tāds būtu šķitis biedējošs. Trīs ārkārtīgi elegantas, ārkārtīgi pārliecinātas sešdesmitgadīgas sievietes. Visas pirkstu galos saņēmušas vīna glāžu trauslās kājiņas, visas ērmīgi ģērbušās gandrīz pilnīgi baltās drānās, papildinot viscaur balto mātes mājokļa iekārtojumu – balti dīvāni, baltas sienas, balti aksesuāri. Visas tūlīt noslīdēja no augstajiem krēsliem, kuros bija sēdējušas, lai noskūpstītu uz abiem vaigiem Patriku, kurš bija gaidījis, ka tiks skūpstīts tikai uz viena vaiga, un visu laiku pagrieza viņām aplamo vaigu, un bija spiests neveikli saliekt ceļgalus, lai viņas varētu viņu aizsniegt. – Kāpēc jums visām ir baltas drēbes? – Elena noprasīja. – Jūs saplūstat ar mēbelēm. Melodiski smiekli. – Tas bija tik neticami, kad mēs cita citu ieraudzījām! – Pipa noburbuļoja. – Mēs izskatāmies kā tajā Betes Midleres filmā "Pirmo sievu klubs". Kaut gan mēs nekad neesam bijušas sievas. – Elena vēroja, kā mātes skatiens kavējas pie Patrika apģērba. Zili džinsi un rūtains firmas Just Jeans krekls ar uzlocītām piedurknēm, gluži kā ārpilsētas tirdzniecības pārstāvim. Džons bija nēsājis Armani, Versace un dažu citu itāliešu modes mākslinieku apģērbus, kas bija tik īpaši, ka Elena par tiem pat nekad nebija dzirdējusi. – Paklau, Ena, Mela taču ir precējusies, – Pipa aizrādīja. – Protams, ka ir. Es tikai nekad neuztveru viņu kā precētu sievieti. Mela, tas ir kompliments. – Es jūtos tik glaimota, Ena. – Kas vēl piedalījās tajā filmā? – Pipa prātoja. – Bete Midlere, Goldija Houna un vēl kāds. Kāds, kas man patika. Vai jūs to zināt, Patrik? Patriks izskatījās iztrūcies. – Es ne… – Mēs beidzot sapratām, ka visas bijām izlasījušas vienu un to pašu rakstu žurnālā Vogue, – Mela iejaucās. – Par to, kādas krāsas piestāv sievietēm piecdesmit gadu vecumā. Kaut gan būtībā mums nemaz nav tik daudz. – Runā pati par sevi, – Ena iejaucās. Elenas māte jutās patiesi aizskarta, ja kāds viņai atgādināja par viņas īsto vecumu. – Tu esi trīsdesmit četras dienas vecāka par mani, Ena O’Ferela. – Daiena Kītona! – Pipa iesaucās. – Viņa bija tā trešā sieva. Labi gan, ka es to atcerējos, citādi man visu vakaru nebūtu miera. – Patrik, ko mēs varam jums piedāvāt? Alu, vīnu, šampanieti, kaut ko stiprāku? Izklausās, ka jums ir pavisam izkaltusi rīkle. – Elenas māte ar savām violetajām acīm ieurbās Patrikā gluži kā putns savā medījumā. (Enas acis bija viņas vissatriecošākā iezīme. Jaunībā draudzenes bija gribējušas, lai viņa piedalās Elizabetes Teilores līdzinieču konkursā, un viņa droši vien būtu uzvarējusi, ja vien neuzskatītu, ka šādi konkursi nav viņas cienīgi. Diemžēl viņa nebija uzskatījusi par vajadzīgu nodot savas skaistās acis arī Elenai. Pats par sevi saprotams, ka šāds lēmums nemaz nebija viņas ziņā, kaut gan Elenai allaž bija nojautusi: ja mātei šāda izvēle tomēr būtu dota, viņa, iespējams, nolemtu paturēt visu slavas spožumu vienīgi sev. Šajā ziņā viņa bija ļoti uzpūtīga.) Patriks vēlreiz noklepojās. – Es ļoti labprāt gribētu alu, paldies, ē… – Elena, tu vēl neesi mūs pienācīgi iepazīstinājusi. Nabaga cilvēks droši vien domā, ka ir iekūlies kaut kādā padzīvojušu sieviešu harēmā. – Jūs vēl neesat pārstājušas runāt, – Elena atteica un uzlika plaukstu uz Patrika rokas. – Patrik, tā ir mana māte Ena. – Vai mēs esam līdzīgas? – Pasniegdama Patrikam alus glāzi, Ena uzlūkoja viņu un samirkšķināja acis. – Es… īsti nezinu. – Patriks cieši satvēra glāzi. – Un manas krustmātes Mela un Pipa, – Elena turpināja, neklausīdamās mātē. – Vai arī šovakar tu esi Filipa? Viņa mēdz izvēlēties te vienu, te otru vārdu. – Atkarībā no tā, vai esmu tieva vai resna, – Filipa paskaidroja, starojoši uzsmaidīja Patrikam un norādīja uz savu tuklo augumu. – Tāpēc ir pilnīgi skaidrs, kas es šobrīd esmu, vai ne? Patrika sejā pazibēja neviltota panika. – Filipa! – Elena norāja. – Ahā! Tātad es neesmu pietiekami tieva, lai būtu Pipa! Noteikti vajadzēs aiziet pie tevis uz vēl kādu hipnoterapijas seansu, Elena. – Filipa pagriezās pret Patriku, izskatīdamās nāvīgi nopietna. – Man ir ārkārtīgi mokoša atkarība no ogļhidrātiem. – Tas ir… – Patriks iesāka. Varēja skaidri manīt, ka viņam nav ne jausmas, kā pabeigt šo teikumu. Viņš sāka dzert alu tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. – Esmu centusies pierunāt Elenu, lai viņa ar hipnozes palīdzību atbrīvo mani no šīs atkarības. – Viņa visu seansa laiku ķiķina, – Elena nopūtās, kamēr māte pasniedza viņai glāzi baltvīna, nemaz neapvaicādamās, ko viņa vēlas; viņa būtu labāk gribējusi sulu. – Nāciet un saprātīgi parunājieties ar mani, Patrik, – Melānija sacīja, papliķēdama pa krēslu sev līdzās. – Elena teica, ka jūs esot mērnieks, vai tā ir? Manam vectēvam piederēja brīnišķīga vecu karšu kolekcija, ko viņš atstāja man. Šķiet, vecākā no tām ir datēta ar aptuveni 1820. gadu. Patriks atņēma alus glāzi no lūpām un sāka runāt savā ierastajā balsī. – Patiešām? Mela apsēdināja Patriku sev līdzās un pabīdīja uz viņa pusi šķīvi ar maizi un laša mērci. Elena redzēja, ka Patrika pleci atslābst. Mela sāka mierīgi tērzēt, pamazām aizvadīdama Patriku līdz stabilai, uz faktiem balstītai, vīrišķīgai sarunai, kuras laikā viņš varēja justies droši. Elena allaž bija uzskatījusi, ka Melai būtu vajadzējis kļūt par kāda diplomāta sievu, jo viņa prata laipni un lietpratīgi runāt par jebkuru tematu. (Kaut gan pašai Melai šāda piezīme būtu likusies ļoti diskriminējoša. "Es pati labāk gribētu būt diplomāte, liels paldies," viņa būtu atteikusi.) – Iesim palīgā tavai mātei. – Filipa satvēra Elenu aiz rokas. – Tu nu gan esi laipna, Pipa, – Ena atteica, joprojām nenolaizdama violeto acu skatienu no Patrika. – Ai, mīļā, viņš ir burvīgs! – Filipa iesaucās, tiklīdz viņas bija ienākušas Enas nevainojami spodrajā virtuvē. – Varu saderēt, ka viņš ir no tiem spēcīgajiem klusētājiem, vai ne? Var viegli iztēloties, kā viņš stāv kalna galā ar visiem saviem mērnieka instrumentiem un ar samiegtām acīm raugās saulē. – Nē, – Elena iebilda, lai gan arī pati mēdza iztēloties Patriku tieši tā. – Viņš nepavisam nav tāds. Ja rodas iespēja, viņš kļūst ļoti runīgs. Un lielākoties noņemas ar mājokļu mērniecību. – Ak, cik jauki būt jaunai un mīlēt, – Filipa ilgpilni noteica. – Man tik ļoti patika iemīlēties. Es vienmēr kļuvu tik tieva. – Es atceros, kā tu sēdēji virtuvē un sacīji "ak, cik jauki būt jaunai un mīlēt" Džūlijai un man, kad mums vēl bija tikai septiņpadsmit gadu, – Elena sacīja. Tad viņa uz īsu brīdi apklusa. – Un tas nozīmē, ka tolaik tu nevarēji būt vecāka par mani šobrīd! – Runājot par Džūliju, – ieteicās Elenas māte, kura allaž iztika bez citu palīdzības un patlaban uz milzīgiem, četrstūrainiem šķīvjiem pabeidza kārtot smalki veidotus ēdienus. Elena zināja, ka tie noteikti garšos dievišķīgi, taču Patriks pa ceļam uz mājām neapšaubāmi ieminēsies par picu, bet Filipa pasniegsies pēc maizes groziņa. – Sestdien es jogas nodarbībās satiku Džūlijas māti. Viņa teica, ka tavu jauno draugu vajājot kāda sieviete. – Baumas nu gan izplatās ātri, – Elena noteica. Dažreiz viņai radās sajūta, ka viņa tā arī nav tikusi ārā no agrāko gadu mazās, noslēgtās privātskolas pasaulītes, kurā visas viņas draudzeņu mātes darbojās vienās un tajās pašās komitejās. – Vajātāja! – Filipa iepleta acis. – Cik aizraujoši! – Jā, Pipa, tas būs ļoti aizraujoši, kad mana meita tiks atrasta beigta kādā grāvī, – no pieliekamā atskanēja Enas balss. – Vai tā ir viņa bijusī mīļākā? – Filipa nerimās, nelikdamās ne zinis par Enu. – Sieviete, kuru viņš ir atraidījis? Vai arī tikai kaut kāda nejauši uzradusies maniakāla slepkava, kura ir par viņu ieinteresējusies? Ena iznāca no pieliekamā un nevajadzīgi skaļi nolika uz galda mērces pudeli. – Vai šī persona ir izrādījusi noslieci uz vardarbību? – viņa noprasīja. – Vai Patriks par viņu ir ziņojis policijai? – Tā ir tikai bijusī draudzene, kura vēl nav viņu pavisam aizmirsusi, – Elena atteica. – Par to patiešām nav jāuztraucas. Interesanti, kā māte reaģētu, uzzinājusi, ka Saskija šovakar bija viņiem sekojusi vai ka brīdī, kad krustojumā bija izdevies no viņas atbrīvoties, Elenu bija pārņēmusi nepārprotama vilšanās. Ena sacīja: – Vienkārši apsoli man, ka būsi uzmanīga. Tu cilvēkos vienmēr saskati labo, Elena, tas ir ļoti burvīgi, tomēr arī naivi. Elena mātei uzsmaidīja. – Šo burvīgo noslieci noteikti esmu mantojusi no tēva. Ena neatbildēja ar smaidu. – Vismaz no manis tu to pavisam noteikti neesi dabūjusi. – Tiesa gan, – Filipa piekrita, ķiķinādama tik aizrautīgi, ka pat sāka sprauslot. Nespēju izlemt, kur lai viņus pagaida. Pie Patrika vai pie viņas mājas. Zināju, ka viss būs atkarīgs no tā, ko viņi šovakar iesāks ar Džeku. Šķiet, Patrika mamma gandrīz vienmēr iet pie Džeka uz mājām viņu pieskatīt, taču dažreiz Džeks iet pie viņas un droši vien pārnakšņo brīvajā istabā. Attiecībā uz Morīnu tas nav pārāk godīgi. Atceros, cik ļoti viņa nogura, kad bijām atstājuši pie viņas mazo Džeku. Viņš Morīnu izdresēja pēc sava prāta. Protams, tagad, kad viņam ir astoņi gadi, viss droši vien ir mainījies. Manuprāt, viņš vienkārši kaut ko dara pats savā nodabā – skatās televizoru vai vēl ko citu. Cerams, ka Patriks neļauj viņam pārāk ilgi sēdēt pie televizora. Cerams, ka viņš lasa. Senāk viņam ļoti patika lasīt grāmatas. Atceros, ka reiz nolēmu pārliecināties, cik reizes varēšu izlasīt viņam priekšā "Ļoti izsalkušo kāpuru", kamēr viņam tas apniks. Pēc piecpadsmitās reizes biju spiesta padoties. Ikreiz, kad biju beigusi lasīt, viņš tikpat aizrautīgi palūdza: "Vēl?" Es domās joprojām redzu viņa mazos, apaļos, sasarkušos vaigus. Viņš sēdēja man klēpī, ģērbies sarkanā pidžamā ar vilcieniņu Tomasu, aizrautīgi sakniebis lūpas, un ar pirkstiem bakstīja caurumus, ko kāpurs bija izgrauzis ābolos. Es būtu varējusi šovakar pieskatīt Džeku, kamēr Patriks un Elena dodas turp, kur viņiem jādodas. Man nebūtu nekādu iebildumu. "Atā!" es varētu priecīgi uzsaukt gluži kā pusaudze, kas nolīgta pieskatīt bērnus. Es paņemtu čipsu paku un kopā ar Džeku ērti ieritinātos uz dīvāna zem dūnu segas. Varbūt man vajadzētu aizsūtīt Patrikam īsziņu un to piedāvāt. Ha, ha. Es būtu varējusi pieskatīt viņu gadiem ilgi. Dažreiz man šķiet, ka viss būtu bijis pilnīgi citādi, ja Patriks nenolemtu izraut Džeku no manas dzīves; manu mazo puisīti, manu mazo, mīļo puisīti. Atceros, kā viena no mātēm, kuru es pazinu kopš tā laika, kad Džeks vēl gāja bērnudārzā, uzzinājusi par visu, piezvanīja man, lai pateiktu: "Viņš nedrīkst tev to nodarīt, Saskij. Tas noteikti nav likumīgi. Tev noteikti ir tiesības. Tu esi Džeka māte." Bet es jau nebiju Džeka māte. Tikai viņa tēta draudzene. Kura tiesa to ņemtu vērā? Trīs gadus ilgušas attiecības. Pirmajā gadā es pat nemaz oficiāli nedzīvoju ar viņiem kopā. Tātad pat ne tik ilgi. Pietiekami ilgi, lai redzētu, kā viņš pārstāj lietot autiņbiksītes, iemācās peldēt un stāstīt jokus, un lietot nazi un dakšiņu. Pietiekami ilgi, lai viņa cirtainie mati kļūtu taisni. Pietiekami ilgi, lai viņš mani sauktu ikreiz, kad redzējis sliktu sapni. Mani, nevis tēti. Viņš vienmēr sauca mani. Manu miegu pāršķēla griezīgs kliedziens, un es, lāgā pat nepamodusies, jau biju pusceļā uz Džeka istabu. Atceros, ka reiz iegāju pie viņa, bet viņš sēdēja gultā, berzēja acis un raudāja no visas sirds. "Es tikai gribēju nopūst svecītes!" viņš sacīja, un es atteicu: "Būs jau labi, tu vari tās nopūst," un izlikos, ka sniedzu viņam neredzamu torti. Viņš piepūta vaigus un pūta, un ar to arī pietika, problēma bija atrisināta, viņš man uzsmaidīja, joprojām samiegojies, tad nolika galvu atpakaļ uz spilvena un nekavējoties aizmiga. Patriks par to uzzināja tikai nākamajā rītā. Droši vien tagad Džeka murgi vairs nav tik mīļi un vienkārši. Tur jau ir tā nelaime. Kurā brīdī tiek šķērsota robeža, kas šķir bērnu pieskatītāju no mātes? Ja esi pieskatījusi bērnu tikai vienu nakti, pats par sevi saprotams, tu pēkšņi nekļūsti par viņa māti tikai tāpēc, ka esi viņu dažas stundas mazgājusi un ēdinājusi. To pašu var sacīt arī par nedēļu. Vai mēnesi. Bet kā tad ar gadu? Diviem gadiem? Trim gadiem? Vai kādā brīdī tiek šķērsota neredzama robeža? Vai arī nekādas robežas vispār nav, ir tikai paraksts uz adopcijas dokumentiem? Īstie vecāki audžubērnus var pieprasīt atpakaļ jebkurā laikā, pat pēc daudziem gadiem. Man vajadzēja adoptēt Džeku. Tā bija mana kļūda. Bet man tas nekad pat neienāca prātā. Es uzskatīju, ka iespēja pieskatīt Džeku ir kā privilēģija, kā dāvana. Vēl viena brīnišķīga manu un Patrika attiecību daļa. Un, kad viņš mani pameta, es sapratu, ka nāksies zaudēt Džeku – tieši tāpat kā visu pārējo, kas man Patrikā šķita tik mīlams. Piemēram, vēnas uz viņa plaukstu virspuses, man ļoti patika viņa rokas; un viņa rokrakstu, kas bija vīrietim tik neraksturīgi skaists; un viņa īpašo smaidu pēc seksa; un viņa dziedāšanu, viņš klusi dungoja kantrimūzikas dziesmas ikreiz, kad rosījās pa māju. Es ienīstu kantrimūziku, taču man ļoti patika dzirdēt, kā viņš klusi dzied. Tā bija manas dzīves mūzika. Es tā arī nenoskaidroju, vai man patiešām bija tiesības paturēt Džeku. Iespējams, ka bija. Taču Patrika paziņojums, ka viņš mani vairs nemīl, bija īsts šoks. Es nespēju izkāpt no gultas. Nespēju parunāt. Nespēju neko ieēst. Jutos tā, it kā mani būtu pēkšņi piemeklējusi briesmīga slimība. It kā manā dzīvē būtu uzsprāgusi bumba, sadragājot visu, kas šķita tik pazīstams. Ja Patriks nedēļas nogalēs būtu man ļāvis satikties ar Džeku, kā to dara tēvi pēc laulības šķiršanas, ar to varbūt pietiktu. Varbūt tad es tagad vairs nedarītu to, ko daru, lai kā to arī sauktu, un es nekādi nespēju izbeigt to darīt, kaut gan ļoti cenšos. Un es esmu mēģinājusi to izbeigt. Esmu. Līdz šim nebiju izpratusi ne alkoholiķu, ne azartspēļu piekritēju rīcību. Vienkārši pārstājiet to darīt, es vienmēr nodomāju, izdzirdējusi, ka kāds muļķīgas aizraušanās dēļ ir izpostījis sev dzīvi. Bet nu man viss ir skaidrs. Tikpat labi kādam varētu likt arī pārstāt elpot. Vienkārši pārstāj elpot, un tava dzīve atkal ieies pareizajās sliedēs. Un tu aizturi elpu, cik ilgi vien spēj, taču drīz vien jau smakdams tver pēc gaisa. Es zinu, ka tas ir pazemojoši. Es zinu, ka esmu nožēlojama. Man vienalga. Apstāties gluži vienkārši ir fiziski neiespējami. Un tā nu es sēdēju savā automašīnā pie Elenas mājas. Viņa man pastāstīja, ka to viņai mantojumā atstājusi vecmāmiņa, un tas ir savdabīgs mūsu atšķirību apliecinājums. Mana vecmāmiņa man atstāja augļu trauku. Biju nolaidusi logu un varēju dzirdēt, kā pludmalē šalc viļņi. Kad Elena liekas gulēt, viņa to noteikti dzird. Un arī Patriks, tad, kad pārnakšņo pie viņas. Beigu beigās iemigu, un, kad pamodos, mana mugura bija kļuvusi stīva, saule jau ausa un Patrika automašīnas nekur nebija. Tātad abi bija pārnakšņojuši pie viņa. Iztēlojos, kā viņi guļ gultā, kas savulaik bija piederējusi man, droši vien pat manis izraudzītajos palagos, un iedomājos: vai tagad, rītausmā, viņš ir pastiepis roku, lai ar pirksta galu novilktu pār viņas roku tik maigi, ka viņa nav pārliecināta, vai nav to tikai nosapņojusi? Patrikam ļoti patika pusmiegā sapņaini mīlēties pašā rītausmā. Atvēru automašīnas durvis un izkāpu ārā, salīkusi kā veča. Kukaburras smējās kā neprātīgi. Septītā nodaļa Atcerieties… 1. Jebkura hipnoze ir pašhipnoze. 2. No hipnozes ir iespējams izkļūt. 3. Jūs vienmēr visu kontrolējat. Jūs varat visu izbeigt jebkurā laikā. 4. Hipnoze ir dabisks prāta stāvoklis. 5. Pacienājieties ar šokolādes konfektēm!     LAMINĒTA KARTĪTE, KAS PIESPRAUSTA PIE     ELENAS O’FERELAS KABINETA SIENAS Elena pamodās, sajutusi, ka Patrika pirksta gals lēni un maigi slīd augšup pār viņas roku. Tas vienmēr bija viņa pirmais solis. Džons mēdza skūpstīt viņu uz skausta. Viegli, gandrīz nemanāmi. Edvards bija laizījis viņai auss ļipiņu, aizrautīgi un slapji, un tas neizturami kutēja. Viņš aplami noturēja Elenas spiedzienus un raustīšanos par neprātīgu seksuālu uzbudinājumu, un viņa tā arī nepaspēja šo pārpratumu noskaidrot. Endijs mēdza čukstēt viņai ausī, un viņa elpa šķita karsta un kaitinoša. "Vai gribi…?" ("Ko tad?" viņai vienmēr gribējās atvaicāt. "Ko es gribu? Pabeidz teikumu!") Interesanti, vai Džons šobrīd kādai skūpstīja skaustu, vai Edvards laizīja kādu auss ļipiņu un vai Endijs čukstus uzdeva savu nepabeigto jautājumu? Kāpēc tu domā par saviem bijušajiem mīļākajiem? Neatvērusi acis, Elena pavēlās Patrikam tuvāk, lai viņam būtu vieglāk aizsniegt viņas roku. Viņai patika šis glāsts. Ļoti patika. Viņai bija ļoti patikuši arī Džona maigie skūpsti. Nu un tad? Domā par pirksta galu. Droši vien šo pašu paņēmienu Patriks bija izmantojis arī ar Saskiju, šai pašā gultā, iespējams, šajos pašos palagos. Tas bija interesanti, tomēr nepavisam ne būtiski. Neviens nemēdza mainīt reiz nevainojami apgūtus seksuālos paņēmienus. Arī viņa pati vēl aizvien skūpstījās tieši tāpat, kā piecpadsmit gadu vecumā viņai bija iemācījis tas puisis no treileru parka. Viņš bija garšojis pēc alus. Pretīgi un burvīgi. Kā viņu īsti sauca? Kriss? Kreigs? Kaut kā tamlīdzīgi. Patriks paraustīja viņas naktskreklu. – Vilksim to nost. Šobrīd viņa gribēja būt gultā kopā ar Patriku un nekur citur. No otras puses, doma par to, ka Džons varētu skūpstīt kaklu kādai citai, nemaz nešķita īpaši patīkama. Elena palīdzēja Patrikam pārvilkt naktskreklu viņai pār galvu. Interesanti, ko šobrīd darīja Saskija? Kur viņa bija devusies vakar, kad krustojumā atpalika no viņiem? Vai viņa bija atgriezusies mājās un pārskatījusi vecas fotogrāfijas, kurās bija redzama kopā ar Patriku? Vai viņa bija raudājusi? Vai Elena bija vainojama citas sievietes sāpēs? Vai vajadzētu atdot Patriku viņai? Protams, ka Elena nemaz negrasījās to darīt. Viņš negribēja Saskiju. Viņš gribēja Elenu. Pasaulē tā notika. Attiecības izbeidzās. Ja tā nenotiktu, viņa vēl aizvien būtu kopā ar to puisi no treileru parka, kura elpa oda pēc alus. Džūlijai bija taisnība. Saskijai vajadzēja uzvesties kā pieaugušai sievietei un dzīvot tālāk. Bet vai Saskijas nevēlēšanās padoties savā ziņā nebija cēla? Viņa bija zaudējusi prātu no kaislības. Elena nekad neļāva sev kaisles iespaidā izdarīt kaut ko neprātīgu. – Par ko tu domā? Patriks bija atbalstījies uz elkoņa, lūkojās lejup uz viņu un smaidīja. Viņš atglauda matus no viņas pieres. – Par Saskiju, – viņa godīgi un neapdomīgi atteica. Patriks atrāvās. – Es nekad netikšu vaļā no tās sievietes, vai ne? – Piedod, – Elena sacīja. Viņa mēģināja no jauna pievilkt Patriku sev klāt, taču viņš bija sakniebis lūpas un un izskatījās pēc saīguša skolotāja, kuram beidzot visi bija līdz kaklam. Viņš izgrūda: – Tagad tā maita ir gultā kopā ar mums. Viņš izkāpa no gultas, iegāja vannas istabā un nevajadzīgi stipri aizcirta durvis. Elena atlaidās uz spilvena un sāka nekustīgi raudzīties augšup uz lēni virpuļojošo griestu ventilatoru. (Apkārt, apkārt un apkārt. Viņa to iegaumēja kā noderīgu hipnotizēšanas tēlu. "Iztēlojieties, ka vērojat griestu ventilatoru.") Nu, paskaties, Saskija. Tu mums izjauci seksu. Tevis dēļ viņš uz mani dusmojas. Ikreiz, būdama kopā ar Patriku, Elena kādā sava prāta nostūrī iztēlojās, kā Saskija reaģētu, ja to visu redzētu. Elena jutās tā, it kā uzstātos vienam vienīgam skatītājam pati savā televīzijas realitātes šovā. Ja Patriks zinātu, cik daudz laika viņa atvēlēja domām par Saskiju, viņš pamatīgi saniknotos. Aiz loga smieklos murmulēja kukaburras. Ja uz kādu pietiekami ilgi skatās no aizmugures, viņš šo skatienu sajūt un pagriežas atpakaļ. Viņš neredz, kurš uz viņu skatās, tomēr jūt, ka noskaņā kaut kas ir mainījies. Tieši tāpēc allaž esmu ticējusi: ja pietiekami ilgi un cieši domāšu par Patriku, viņš to sajutīs. Ja kāds spēj sajust skatienu otrā telpas pusē, vai tad viņam pāri dažām priekšpilsētām nevajadzētu sajust arī neviltotu emociju straumi, jūtu cunami? Es iztēlojos, ka manas jūtas kā blīvs mākonis paceļas pār Sidnejas ielām. Kādu dienu Patriks, stāvēdams dušā (viņam patīk ilgi mazgāties svilinoši karstā dušā, no kuras paceļas tvaiki) pie atvērta loga, pēkšņi sajutīs manu mīlestību, ieelpos manu jūtu mākoni, aizgriezīs krānu un nodomās: "Saskija." Un slaucīdamies viņš nodomās: "Esmu pieļāvis kļūdu." Un tad, vēl neapģērbies, viņš piezvanīs man. Un viss atkal būs labi. Cilvēki mēdz atkal saiet kopā. Tā notiek nemitīgi. Kāpēc lai tas nenotiktu arī ar mums? Varēja dzirdēt, ka Patriks bija atgriezis dušu. Elena noteikti bija viņu apbēdinājusi; viņš tik ļoti bija gaidījis šo rītu. Džeks bija pārnakšņojis pie saviem vecvecākiem, un Patriks grasījās viņu tur atstāt līdz pat dienas beigām, kad viņiem vajadzēja ierasties uz vakariņām. Viņš bija runājis par to, ka abi šorīt varēs izgulēties un gultā ēst brokastis un lasīt avīzes. Viņš pat bija nopircis radziņus. Nu viņa bija sabojājusi Patrikam šo rītu. Vai bija jābrīnās, ka šis nabaga cilvēks, mēģinādams pamīlēties ar Elenu, negribēja dzirdēt savas vajātājas vārdu? Sirdsapziņas pārmetumu nomocīta, viņa nometa segu. Neuzvilkusi naktskreklu, Elena izkāpa no gultas un paraustīja vannas istabas durvis. Tās bija vaļā. Dārdēja duša. Tvaiki bija tik biezi, ka gandrīz neko nevarēja redzēt. – Vai tu grasies man pievienoties? – no dušas atskanēja Patrika balss. Viņš vairs neizklausījās pēc dusmīga skolotāja. Viņa atvilka dušas aizkaru. Pēc dažām minūtēm viņa ar kājām cieši turējās ap Patrika vidukli un vairs itin nemaz nedomāja par Saskiju. Es brīdi paklaiņoju pa dārzu hipnotizētājas mājas priekšā. Noplūcu margrietiņu un aizspraudu to sev aiz auss; it kā es būtu no tām meitenēm, kuras zina, ka ar puķi aiz auss izskatās kaprīzas un glītas. It kā es domātu, ka šī margrietiņa spēj visu pārvērst, likt man izskatīties jaukai un aizkustinošai, it kā tas būtu tikai mazs, smieklīgs mīlas trīsstūris, it kā mēs ar Elenu būtu divas meitenes, kuras ballītē cenšas piesaistīt viena un tā paša puiša uzmanību. Tad uzkāpu uz Elenas lieveņa un ieraudzīju savu atspīdumu stikla rūtī blakus mājas durvīm. Izskatījos pēc noplukušas pusmūža sievietes. Izņēmu ziedu, saspiedu to plaukstā un ļoti skaļi pieklauvēju pie durvīm, kaut gan zināju, ka viņas nav mājās. Pieklauvēju vēlreiz, nikni. Šķiet, centos kaut ko pierādīt. Es atrodos šeit! Tad paraustīju plecus, it kā mums būtu norunāta tikšanās un viņa būtu mani pievīlusi. Nokāpu no lieveņa un pamanīju taku, kas veda gar māju lejup uz pludmali. Nogāju lejā, noāvu kurpes un ar basām kājām sāku soļot pa aukstajām smiltīm. Iedomājieties tikai! Izejot pa mājas pagalma puses durvīm, uzreiz var nonākt pludmalē. Interesanti, vai Elena spēj to novērtēt? Neizskatās, ka viņa būtu īpaši sportiska. Nespēju iztēloties viņu svīstam vai elšam. Viņa droši vien sēž ar sakrustotām kājām, meditē un skandē mantras. Vai arī nodarbojas ar jogu. Sveiciens saule un visas tās stulbības. Pludmale bija tukša un klusa; varēja dzirdēt tikai viļņu šalkoņu un šad tad kādu kaijas ķērcienu. Vēl bija pārāk agrs, lai te parādītos skrējēji, soļotāji un pastaigā izvesti suņi. Bija paisums, un šķita, ka pērļainās debesis ir nolaidušās pavisam zemu. Pat neapdomājusies es izģērbos kaila, ieskrēju okeānā un paniru tieši zem viļņa. Ûdens bija tik satriecoši auksts, ka man aizsitās elpa. Atkal iznirusi, skaļi iekliedzos un no jauna ieniru, vēl un vēlreiz. Ikreiz zem ūdens atvēru acis un ieraudzīju smilšu virpulīšus un izplūdušus gaismas starus. Aizmirsti viņu. Ļauj viņam iet. Topi brīva no viņa. Šie vārdi pilnīgi skaidri atbalsojās manā prātā ikreiz, kad paniru zem ūdens, it kā nāras čukstētu vēstījumus man ausīs. Pēc tam, kad kaila soļoju pa pludmali pie savām drēbēm un agrā rīta saule maigi glāstīja man plecus, nolēmu kādā no kafejnīcām iedzert kafiju un palasīt avīzi un pēkšņi sajutu kaut ko savādu, kaut ko tādu, ko nebiju jutusi jau ilgi, un tikai pēc dažām minūtēm es sapratu, ka tā bija laime. Vienkārša, neviltota laime. Biju jau aizmirsusi, cik ļoti man patika peldēties okeānā. Nebiju to darījusi vai veselu mūžību. Nezinu, kāpēc. Patriks bija ar mieru peldēties vienīgi tad, ja valdīja svilinoša tveice un ūdens bija gandrīz remdens. "Vārgulis tāds!" es mēdzu viņam saukt no ūdens, un viņš, pat neatraudams skatienu no avīzes, pacēla roku, lai ironiski apstiprinoši man pamātu. Viņa māte reiz man pastāstīja, ka attiecībā uz ūdens temperatūru viņš vienmēr esot izturējies dīvaini. Viņai bija nācies rakstīt dēlam attaisnojuma zīmes, lai viņš varētu nepiedalīties skolas pasākumos. Kad Patriks mazgājās dušā, brālis mēdza ar krūzi apliet viņu ar aukstu ūdeni, un viņš spiedza kā meitene. "Bailīgs kā skuķis," viņa tēvs mēdza sacīt. Interesanti, vai hipnotizētāja jau iepazinusies ar Patrika vecākiem? Es viņa mammai ļoti patiku. Reiz Ziemassvētkos, sadzērusies pārāk daudz punša, viņa pateica, ka es viņai esot kā pašas meita. Varbūt es varētu paklausīt nārām un šovakar likt mierā gan Patriku, gan hipnotizētāju. Varbūt es šovakar galu galā tomēr varētu aiziet uz to darba ballīti. Es varētu uzvilkt to sarkano kleitu, kuru nemitīgi nolieku malā. Un pa ceļam es varētu iegriezties pie Patrika mammas. Tikai lai sasveicinātos. Lai apliecinātu, ka esmu tikusi tam visam pāri. – Tātad jūs esat hipnotizētāja, Elena, – Patrika māte sacīja. – Jāatzīstas, ka es vēl nekad neesmu pazinusi nevienu hipnotizētāju. – Viņa ir hipnoterapeite, mammu, – Patriks pārlaboja. – Ai, piedodiet! – Viņa māte izskatījās satriekta. – Nekas, nekas! – Patriks un Elena steidzās viņu mierināt. Morīna Skota bija klasiska mamma un vecmāmiņa. Neaprakstāmi, bezkrāsaini mati, nedaudz ļengani sejas vaibsti, bezveidīgs augums, drēbes pasteļu toņos ar jostas vietā ievērtu gumiju. – Mana mamma ir daudz vecāka par tavējo, – Patriks pa ceļam bija brīdinājis. – Viņa ir no citas paaudzes. – Cik viņai gadu? – Elena gribēja zināt. – Šogad būs septiņdesmit. Elenas mātei bija sešdesmit seši gadi, tikai par četriem gadiem mazāk, taču Elena nebija par to aizrādījusi un nu pat jutās priecīga; Morīna patiešām izskatījās vismaz divdesmit gadus vecāka par Enu. Visur, kur Elenas mātei bija asas līnijas un stūri, Morīnai viss bija izplūdis. Morīnu bija viegli iztēloties kā vienu no Enas klientēm. Ena viņai varētu strupi un iecietīgi ieteikt lietot kalciju, lai izvairītos no osteoporozes, un regulāri veikt mamogrāfijas izmeklējumus, it kā līdz šīm veco dāmu problēmām viņai vēl būtu tāls ceļš ejams. – Tātad hip-no-terapeite, – Morīna cītīgi atkārtoja. – Tagad man ļoti gribas par to uzzināt kaut ko vairāk, Elena. – Viņa piedāvāja Elenai paplāti ar Sidnejas Ostas tilta attēlu, uz kuras bija uzlikts trauciņš ar franču sīpolu mērci un rindās sakārtoti sausie cepumi. – Tad mums nāksies uzmanīties, – Patrika tēvs iejaucās. – Lai viņa pie vakariņu galda mūs nenohipnotizē. – Viņš sasita plaukstas un iesmējās. Džordžs izskatījās mulsinoši, komiski līdzīgs Patrikam. Elena bija spiesta savaldīties, lai izbeigtu blenzt. Šķiet, viņa vēl nekad nebija redzējusi tēvu un dēlu, kas tik ļoti līdzinātos viens otram. Ja Patriks neatrastos tepat līdzās, viņa varbūt pat būtu nospriedusi, ka Patriks mēģina viņu izjokot, izlikdamies par vecu vīru un nemaz necenzdamies pārāk rūpīgi nomaskēties. Džordža mati bija sirmi, nevis brūni, toties tie bija apgriezti tieši tāpat, un no viņa grumbainās sejas pretī raudzījās Patrika acis. Viss izskatījās tieši tāpat: deguns, zoda līnija, pleci, pat tas, kā viņi sēdēja, izstiepuši sev priekšā taisnas kājas, lielajās plaukstās turēdami alus skārdenes. – Patiesībā tie ir kloni, – Patrika brālis sacīja Elenai pie auss, noliekdamies, lai noliktu viņai priekšā glāzes paliktni. Uz tā bija Eijersa klints attēls. Patrika jaunākais brālis Saimons bija maza auguma, tumsnējs, ar glīti apcirptu kazbārdiņu gluži kā modes māksliniekam. Puisim bija tikai divdesmit četri gadi, un Elenai šķita, ka viņš izskatās tā, it kā viņam vajadzētu kādā naktsklubā lietot narkotikas, nevis pasniegt dzērienus šajā sarkanu ķieģeļu namiņā, kur virs televizora karājās krucifikss, ekrānā bez skaņas tika rādīts kāds izklaides šovs, bet porcelāna skapīši bija piebāzti ar dažādiem nieciņiem un dekoratīvo šķīvju kolekcijām. – Elena man iemācīs nohipnotizēt manus draugus, – paziņoja Džeks, pat nepaceldams galvu. Viņš bija iekārtojies pie televizora un, nogūlies uz vēdera, noņēmās ar kādu mazu datorspēli. – Es arī varu tev to iemācīt, draudziņ, – Džordžs iebilda. Paņēmis tējkaroti, viņš sāka to šūpot pirkstu galos. – Tev… nāk… miegs. Džordžs uzsita sev pa ceļgalu. Viņš bija no tiem, kuri jūsmoja paši par sevi. – Jā, kā tad, vectēv, – Džeks noteica. – Varu derēt, ka Elena šo joku vēl nekad nav dzirdējusi, – Saimons piezīmēja. – Džordž! – Morīna norāja. – Hipnotizēt cilvēkus noteikti nav tik vienkārši. – Viņa nemierīgi uzlūkoja Elenu. – Vai tad ne? – Drusciņ grūtāk, – Elena pasmaidīja. Franču sīpolu mērce bija pagatavota no sausā franču sīpolu zupas maisījuma, kas bija sajaukts ar skābo krējumu. Tas nekavējoties atsauca atmiņā skolas gadus. – Dažreiz pēc tam, kad esmu pārāk daudz saskatījusies televizoru, man rodas sajūta, ka esmu nohipnotizēta, – Morīna sacīja. – Man ir tāda sajūta, ka pamazām iznāku no miglas. – Patiesībā tas arī ir hipnozes paveids, – Elena piekrita. – Patiešām? – Morīna pārvaicāja, izskatīdamās apmierināta. – Elena palīdz cilvēkiem pārstāt smēķēt vai zaudēt svaru, – Patriks paziņoja. – Apmēram tā. Viņa palīdz ietekmīgiem uzņēmumu vadītājiem pārvarēt bailes no uzstāšanās publikas priekšā. Patriks vārds vārdā citēja vienu no Elenas brošūrām. Viņa pat nebija zinājusi, ka viņš to ir izlasījis. Elena juta, ka šodien abu attiecības bija sasniegušas nākamo līmeni: tās bija kļuvušas dziļākas, sarežģītākas, pamatīgākas. Šorīt mīlēšanās dušā bija izrādījusies tik neparasta, ka viņai nemitīgi gribējās kādam par to pastāstīt. Dārzeņu veikala pārdevējs bija saviesīgi apvaicājies: "Ko tad jūs šodien esat labu izdarījusi?", un viņai bija gribējies attraukt: "Nu, vispār jau es šorīt dušā izbaudīju īpaši patīkamu seksu! Paldies, ka apvaicājāties!" Pēc tam viņi bija atgriezušies gultā un parunājušies un Patriks bija atvainojies par savu rīcību un paskaidrojis, ka dažbrīd Saskija viņu tik ļoti sadusmo, ka viņam pat esot ienācis prātā apmeklēt psihoterapeitu. – Tātad jūs palīdzat cilvēkiem uzstāties publikas priekšā. Man darba dēļ bieži nākas runāt ar klientiem, – sacīja Saimons, kurš veidoja mājaslapas. – Es vienmēr domāju, ka it nemaz neuztraucos, bet tad notiek kaut kas dīvains. – Viņš piecēlās, lai to nodemonstrētu. – Kreisajā kājā negaidot iemetas krampji. Viņš sasita kopā ceļgalus. – Ha! – Patriks noteica. – Ar mani notiek tieši tāpat. Tikai man drīzāk ir tā. – Viņš piecēlās un viegli paraustīja kāju. – Jūs, zēni, izskatāties pēc Elvisa atdarinātājiem, – Morīna iespurdzās. Džeks bija apgriezies uz muguras, lai paskatītos. – Es gan lieliski protu uzstāties ar runu, – viņš paziņoja. – Man tā nemēdz gadīties. Vai tev tā mēdz gadīties, vectēv? Džordžs papurināja galvu. – Nē. Tev noteikti ir tādi paši tērauda nervi kā man. – Tērauda nervi, – Džeks klusi nomurmināja. – Man ir tērauda nervi. – Un kā ir ar jums, Morīna? – Elena apvaicājās. – Patiesībā uzstāšanās man ļoti labi padodas, – Morīna negaidīti paziņoja. – Es jau četrdesmit gadus mūsu tenisa klubā Ziemasvētku viesībās uzstājos ar runu. Parasti viss norisinās ļoti labi. – Mamma izstāsta kādu labu anekdoti, – Patriks pievienojās. – Lielākā daļa mammu neprot stāstīt anekdotes, – Saimons piekrita. – Mūsējā gan tāda nav. Abi vīrieši lepni uzlūkoja savu māti. Morīna staroja. – Dažreiz tās ir ļoti neķītras, – Džordžs iejaucās. – Mana sieva zina labas, neķītras anekdotes. – Nav tiesa, – Morīna iespurdzās. – Es arī gribu izstāstīt anekdoti! Tuk, tuk! – Džeks iesaucās. Pie durvīm kāds pieklauvēja. Visi sāka smieties. – Es vēl neizstāstīju to joku, – Džeks aizvainots iebilda. – Kāds pieklauvēja, kad tu pateici "tuk, tuk", – Morīna paskaidroja. – Mēs smejamies par šo sagadīšanos. Interesanti, kas tur varētu būt? Es nevienu negaidu. Vai jūs, zēni, kādu gaidāt? – Tas droši vien ir kāds reklāmas aģents, – Patriks ieminējās. – Varu saderēt, ka viņš mēģinās pierunāt tevi pāriet pie cita mobilo pakalpojumu sniedzēja. – Nu, nezinu gan, – Morīna noteica, pat nepakustēdamās, it kā viņiem patiešām vispirms vajadzētu atrisināt šo mīklu. – Varbūt tas ir kāds no tiem Jehovas lieciniekiem. – Arī Džordžs nekustējās ne no vietas. Kāds pieklauvēja vēlreiz. – Nekādi nespēju iedomāties, kas šādā laikā varētu nākt ciemos, – Morīna domīgi noteica. – Tik neparastā laikā. Tieši pirms vakariņām. – Oho! Ar mums vēl nekad nav noticis nekas tik neparasts! – Saimons iesaucās tik neviltotā pārsteigumā, ka Elena sākumā viņam pat noticēja. – Mēs dzīvojam bezdibeņa malā! Tas ir… – Aiziešu atvērt durvis. – Patriks ar plaukstām atbalstījās pret ceļgaliem. – Es atvēršu, – Džeks pielēca kājās un izskrēja no istabas. Varēja dzirdēt, kā atveras durvis, un tad atskanēja neskaidra sievietes balss. – Droši vien kāda skaista sieviete, kura izmisīgi cenšas mani atrast, – Saimons paskaidroja Elenai, aizlicis mutei priekšā roku. – Tā gadās bieži. – Vienīgi viņa sapņos, – Patriks iejaucās. Varēja dzirdēt, ka Džeks kaut ko aizrautīgi runā. – Manuprāt, viņš šim noslēpumainajam viesim stāsta savu anekdoti, – Saimons pasmaidīja. – Nu, man laikam patiešām vajadzētu… bet es nekādi nespēju iedomāties, kas tur varētu būt! – Morīna izgāja no istabas, kārtodama matus. Atskanēja sievietes smiekli, un pēkšņi Patriks nolika savu glāzi uz kafijas galdiņa tik spēji, ka alus izšļācās pāri malām. – Nevar būt. – Kas nevar būt? – viņa tēvs noprasīja. Patriks piecēlās un atvilka aizkaru no loga, pa kuru varēja redzēt ielu. Tad nogrozīja galvu, nejauki, rūgti pasmīnēja, atlaida aizkaru un, nepaskatījies uz Elenu, platiem soļiem izgāja no istabas. Elena juta, ka viņas sirds iepukstas straujāk. Braucot šurp, Patriks visu ceļu bija paturējis acīs atpakaļskata spoguli. "No vajātājas nav ne miņas," viņš bija priecīgi paziņojis, piebraucot pie savu vecāku mājas. – Kas te notiek? – Patrika tēvs noprasīja. – Manuprāt, pie mums ir iegriezusies tu jau zini, kas, – Saimons sacīja, uzmezdams Elenai nožēlas un ziņkāres pilnu skatienu. – Velns parāvis, – Džordžs noteica. – Jāiet paskatīties, vai viņiem nav vajadzīgs šķīrējtiesnesis. – Tu laikam zini par viņu, – Saimons piesardzīgi iesāka, kad abi istabā bija palikuši vieni. – Par viņa bijušo draudzeni. – Jā, – Elena atteica. Viņa spieda plaukstas pie pakrūtes, lai neļautu sev pielēkt kājās un mesties pie durvīm. Es tikai gribu redzēt, kā viņa izskatās! Viņa pūlējās saklausīt, kas tur notika. Saimons nogrozīja galvu. – Tev tas noteikti šķiet drusku dīvaini… satraucoši? – Ak, ne gluži, – Elena atteica. – Es viņu pat ne reizi neesmu redzējusi. – Viņa centās runāt tā, lai neizklausītos, ka viņa sūdzas. Varēja dzirdēt Patrika skaļo un skaidro balsi. Elena vēl nekad nebija dzirdējusi viņu tā runājam, tik skarbi un nepatīkami. Viņš izklausījās pēc plecīga, spēcīga vīra ar sarkanu seju, kurš pavērsis plaukstu pret kameru kādā no vakara ziņu raidījumiem. – Saskij, ja tu tūlīt pat neiesi prom, es izsaukšu policiju. Tu esi pārkāpusi visas robežas. Tas ir nepieņemami. Un tad Džeka balss, no satraukuma vai bailēm kļuvusi spalga. – Tēti? Kāpēc tu gribi saukt policiju? Saimons saviebās. – Iešu un pamēģināšu atpestīt Džeku. Viņš izgāja no istabas. Elena palika sēžam kā sastingusi. Viņai nebija nekādu tiesību iejaukties. Interesanti, vai vajadzētu baidīties par viņu drošību? Vai Saskija grasījās izvilkt šaujamieroci vai lielu, spīdīgu virtuves nazi? Grāmatā, ko viņa patlaban lasīja, bija teikts, ka lielākā daļa vajāšanas upuru nemaz nepiedzīvo fiziskus uzbrukumus (vienīgi psihisku iebiedēšanu), tomēr tur bija atrodami biedējoši reāli apraksti par nabaga upuriem, kuri beigās tomēr gājuši bojā. Bet varbūt viņas mātei bija taisnība un viņai vajadzētu baidīties pašai par savu drošību: varbūt viņa bija īstais Saskijas mērķis. Ja Elena ietu bojā, viņas māte tik ļoti sadusmotos. – Labi, tagad mēs visi vienkārši nomierināsimies! – To sacīja Patrika tētis. Elena vēl aizvien nebija dzirdējusi Saskijas balsi. Nolikusi glāzi uz paliktnīša ar Eijersa klints attēlu, zem kura atradās tamborēta sedziņa, viņa sāka nemierīgi staigāt pa istabu. Tad ieraudzīja grāmatplauktu, pilnu ar ierāmētām fotogrāfijām. Vienā no tām bija redzams Patriks kopā ar citu sievieti. Elena kāri paķēra fotogrāfiju. Vai tā varēja būt Saskija? Tad viņa pamanīja, ka šī fotogrāfija bija uzņemta slimīcā. Jaunā, gaišmatainā sieviete, kura sēdēja gultā un turēja zilā sedziņā ietītu zīdaini, noteikti bija Kolīna. Patrika sieva. Viņa nelaiķa sieva. Vai vēža šūnas, kas tikai pēc gada bija laupījušas viņai dzīvību, jau atradās viņas ķermenī, gatavodamās savam postošajam uzbrukumam? Patriks noteikti bija iekāpis gultā blakus sievai. Viņi bija saspiedušies cieši kopā un ar muguru atbalstījušies pret slimnīcas gultas stieņiem. Kolīna ar vienu roku turēja bērnu, bet otru bija ielikusi Patrikam klēpī. Varēja redzēt, ka viņš to bija cieši satvēris. Kolīna smaidīdama lūkojās uz bērnu; Patriks uzsmaidīja fotogrāfam. Attēls bija uzņemts tikai pirms astoņiem gadiem, taču Patriks izskatījās daudz jaunāks un pavisam citāds: viņa acis bija apaļākas, vaigi – tuklāki, mati – biezāki un garāki, mugurā jaunākam cilvēkam piemērots sporta krekls. Kolīnas mati bija izspūruši, Patriks nebija noskuvies. Fotogrāfija noteikti bija uzņemta tikai dažas stundas pēc Džeka piedzimšanas. Abi izskatījās izbrīnīti. Tieši tādu sejas izteiksmi Elena bija redzējusi arī citu cilvēku pirmo bērnu fotogrāfijās. Skat, ko mēs esam paveikuši! Pirmā bērna nākšana pasaulē. Viens no tiem ikdienišķajiem notikumiem, kas šķiet neticams vienīgi tajā iesaistītajām personām. Конец ознакомительного фрагмента. Текст предоставлен ООО «ЛитРес». Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию (https://www.litres.ru/laiena-moriartija/hipnotiz-t-jas-m-las-st-sts/?lfrom=334617187) на ЛитРес. Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
КУПИТЬ И СКАЧАТЬ ЗА: 526.90 руб.